G. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs

Ģederts Eliass (1887 - 1975) – izcils latviešu gleznotājs, mākslas vēsturnieks un pedagogs, ar kura darbiem var iepazīties plašā ekspozīcijā viņa vārdā nosauktajā muzejā.
Jelgavas laika hronika

2017.gadā atceramies, ka...

 

1492.
Izveidota Jelgavas komtureja, kas tiek nodota Livonijas ordeņa landmaršalam. Jelgavas pils kļūst par viņa rezidenci. Landmaršals pilij ieceļ pārvaldnieku – komturu. 1495. gadā komtureju kā administratīvu vienību likvidē.

 

Komtureja – administratīvi teritoriāla vienība ordeņa valdījumā, ko pārvalda komturs. Laikā no 1492. līdz 1495. gadam Jelgavas komturs ir Gerlahs no Hēveles (Gerlach von Hövel).

Landmaršals – Livonijas ordeņa mestra pirmais vietnieks, karaspēka pārzinis un karaspēka komandieris mestra prombūtnē. No 1489. – 1494. gadam landmaršala amatu ieņem Volters fon Platenbergs.

 

1492.
Ozeringa pieminēšana mestra izdotajos noteikumos zemgaļiem liecina par to, ka tie zemgaļiem ir likumīgs maksāšanas līdzeklis.


1522. (pirms 495 gadiem)

Pirmo reizi minēta baznīca Jelgavā, tā atradusies pie laukuma, kur vēlāk uzcelta Sv.Trīsvienības baznīca.


1562. gada 5. marts (pirms 455 gadiem)

Gothards Ketlers (1517 – 1587) Rīgas pilī nodod Polijas un Lietuvas karaļa Sigismunda II Augusta pārstāvim kņazam Nikolajam Radzivilam ordeņa varas atribūtus, atbrīvo ordeņa bruņiniekus no ordenim dotā zvēresta, saņemdams pretī Kurzemes hercoga kroni. Arī šis datums dažkārt tiek minēts kā hercogistes izveidošanās brīdis.

 

1562. – 1587.

Pirmā Kurzemes un Zemgales hercoga Gotharda valdīšanas laiks.

Ar Gotharda kļūšanu par pirmo hercogu sākas Ketleru dinastija (1561 – 1737) hercogistes tronī. Līdz 1567. gadam par hercoga rezidenci kalpo tā vieta, kurā viņš ir apmeties – Rīga, Bauska, Kuldīga, Jelgava u.c.


1566.
Hercoga Gotharda laulības ar Meklenburgas hercoga Albrehta VI Skaistā meitu Annu.

Saskaņā ar laulību līgumu Annai pienācās ienākumi no Viskaļiem, Svirlaukas, Sesavas, Zaļeniekiem, Mežmuižas (tag. Augstkalne), kā arī no Jelgavas un Jaunpils pils un muižas. Tām kopā hercogienei gadā bija jāienes vismaz 4000 dālderu. Šajos īpašumos Annai pienācās augstākā un zemākā tiesu vara. Piecu lapu garajā līgumā uzskaitīti arī visi muižnieki – kopā 19, kam bija jāpilda vasaļa dienests hercogienes labā.  

   

1567. gada 28. februāris (pirms 450 gadiem)

Rīgā notiekošajā Kurzemes landtāgā – tiek izsludināts hercoga Gotharda lēmums iecelt īpašu vizitācijas komisiju un 70 vietās atjaunot un uzcelt jaunas luterāņu baznīcas, kā arī pastorātus, skolas un nespējnieku patversmes. Šis kolektīvais līgums iegājis vēsturē ar nosaukumu Hercoga Gotharda recess. Jelgavā šī lēmuma rezultātā uzcelta Sv. Annas un Sv. Trīsvienības baznīca. Tas pazīstams arī ar Lielās jeb Latīņu skolas dibināšanu (1567 – 1805) pie Sv. Trīsvienības baznīcas.

Landtāgs (pašvaldība) – hercogistes augstāko kārtu, proti, muižnieku, pārstāvju sapulce, kas pieņēma visai hercogistei saistošus lēmumus.

  

1567. (pirms 450 gadiem)

Jelgava kļūst par neoficiālo hercoga Gotharda rezidenci, jo Gothards (Ketlers) ar galmu pastāvīgai dzīvošanai izvēlējās Jelgavas pili, (ap šo laiku viņam zuda cerības uz Pārdaugavas hercogistes troni, kas ļautu par rezidenci izvēlēties Rīgu).

Jelgava juridiski ir hercogienes Annas atraitnes tiesa, tādēļ, lai gan hercogs un galms dzīvo Jelgavas pilī, to nevar dēvēt par oficiālo rezidenci – šis tituls “pienācās” Sēlpilij.


1587.
Gothards ar savu testamentu sadala hercogisti divās daļās. Frīdriham hercogs piešķīra Zemgali ar centru Sēlpilī, bet Vilhelmam – Kurzemi ar centru Kuldīgā. Jelgavu un citus Zemgales īpašumus, kas bija hercogienes Annas atraitnes tiesā, Frīdrihs saņemtu pēc mātes nāves. Līdz Vilhelma pilngadībai jeb divdesmit gadu vecumam, kā to noteica Gothards, galmam bija jāuzturas pārmaiņus Kuldīgā un Sēlpilī. Tā kā testamenta sastādīšanas laikā arī hercoga vecākais dēls Frīdrihs nebija pilngadīgs – viņam bija tikai 17 gadu, Gothards nozīmēja desmit padomniekus, kam pirmajos gados bija jāpalīdz jaunajam hercogam pārvaldes lietās, t. i., faktiski izveidoja valdību.


1597. 

Hercogs Frīdrihs apstiprina pirmo Jelgavas organizēto stiklinieku amatu (cunfti).

  

1617. (pirms 400 gadiem)

Polijas karaļa komisija izstrādā un Polijas karalis Sigismunds III Augusts apstiprina hercogistes Satversmi (Formula Regiminis) un Likumu grāmatu – Kurzemes statūtus (Statuta Curlandicae).

 

Par visas Kurzemes un Zemgales hercogu tiek atzīts Frīdrihs, kuram jāzvēr, ka ievēros Formulu Regiminis, kas ierobežo hercoga tiesības par labu muižniekiem – turpmāk muižnieku sapulces (landtāgs) lēmumi hercogam ir obligāti.


1637. (pirms 380 gadiem)

Hercogistē no ārzemju ceļojumiem atgriežas princis Jēkabs.

 

Georgs Mancelis (1593 – 1654) iecelts par galma mācītāju Jelgavā.

Izmantodams tā laika vācu valodas ortogrāfijas paņēmienus, G. Mancelis uzlaboja latviešu rakstu valodu, likdams pamatus latviešu valodas t.s. vecajai ortogrāfijai. Viņš bija pirmās iespiestās latviešu valodas vārdnīcas Lettus (1638) autors. Pēc literatūrā sastopamām ziņām G.Mancelis apglabāts Sv. Trīsvienības baznīcā, viņa kapa vieta, domājams, izpostīta, ceļot LU dienesta viesnīcu J.Čakstes bulvārī 7.

1642.

Jelgavā darbojas 22 cunftes (amati) ar 200 meistariem.


Pēc 1642.

Hercogs Jēkabs nosaka, ka saimnieciskais gads beidzas 12. (24.) jūnijā – vēlāk šis datums pazīstams ar Jāņu gadatirgus nosaukumu. Šajās dienās slēdza darījumus, rentes (nomas) līgumus, samaksāja renti, atdeva parādus utt. Bija plaša izklaides programma.


1652. (pirms 365 gadiem)

Hercoga Jēkaba galma mērnieks zviedrs Tobiass Krauze zīmē pirmo pilsētas plānu, tajā fiksētas 20 ielas, 4 vārti, pati pilsēta zīmīga ar savu regulāro kvartālu plānojumu.

 

1652. – 1658. (pirms 365 gadiem)

Jelgavā ierīko pazemes ūdensvadu, kas saņem ūdeni no hercoga Jēkaba kanāla. Ūdensvadu būvniecība turpinās visus nākamos gadsimtus, taču vēl 20.gs.vidū daudzas mājas pilsētā bija bez centralizētas ūdens padeves.


1667. – 1725. (pirms 350 gadiem)

Jelgavā darbību sāk pirmais grāmatizdevējs Mihaēls Karnals. Izdevniecības nams Kannulējēju (tagad Mātera) un Annas (tagad Raiņa) ielas stūrī uzcelts 1668. gadā – vēlākais izdevēju Stefenhāgenu nams.

 

1697. (pirms 320 gadiem)
Tā sauktās „Lielās sūtniecības” laikā Jelgavā inkognito ar Pētera Mihailova vārdu vairākas nedēļas uzturas Krievijas cars Pēteris I. Toreizējais hercogs Frīdrihs caru sagaida ar lielu godu, pats hercogs esot uzņēmies Pētera I iepazīstināšanu ar pilsētu. Neoficiālās sarunās tiek plānotas hercogistes troņmantinieka Vilhelma laulības Krievijas interesēs.

Interesanta, bet nepierādīta ir versija, ka Jelgavas aptiekās redzētais (spirta kolbās ievietotie augi, zivis, dzīvnieku orgāni u.tml.) rosinājušas Pēteri I kaut ko līdzīgu izveidot arī Krievijā – tā esot radusies slavenā Kunstkamera Pēterburgā.

 
1702. (pirms 315 gadiem)

Ar šo gadu datēts vecākais zināmais pilsētas attēls. Priekšplānā redzama vecā Jelgavas pils, bet fonā – pēc arhitekta Martina Knoha projekta uzbūvētais Sv.Trīsvienības baznīcas zvanu tornis, kas slējās 49,68 metru augstumā un tolaik bija augstākā celtne visā hercogistē. Pilsētas plānā vērojam notikušās pārmaiņas – redzami pils nocietinājumi ar 13 bastioniem, bet pār Lielupi pārceltuves vietā iezīmēts Plostu tilts.

1737. (pirms 280 gadiem)

Kurzemes un Zemgales hercogistes tronī dinastiju maiņa – Ketleru vietā nāk Bīroni – Ernsts Johans (ar pārtraukumiem valda 1737-1740 un 1763-1769) un viņa dēls Pēteris, kurš ir arī pēdējais Kurzemes un Zemgales hercogistes hercogs (1769-1795). Bīronu laikam raksturīga arvien pieaugoša Krievijas loma Eiropā, kas gadsimta beigās noveda pie ievērojamas impērijas robežu paplašināšanās Eiropas virzienā.

 

1737. gada novembris

Lai izveidotu 18.gs. stilam atbilstošu hercoga rezidences ēku, Ernsts Johans liek uzspridzināt jau Ziemeļu kara laikā daļēji sagrauto (1705) Mītavas pili. Tās būvprojekta izstrādi Ernsts Johans uzticēja jau Rundāles pils celtniecības gaitā iepazītajam Fr. B. Rastrelli.


1762.
Lai vadītu Kēnigsbergas izdevēja J. J. Kantera Jelgavā atvērto grāmatu tirgotavu (starp citu – pirmo Latvijā), te ierodas viņa izskolots veikala vadītājs Johans Frīdrihs Hartknohs (1740 – 1789). Diemžēl jau pēc dažiem gadiem (1 767) J. F. Hartknohs pārceļas uz Rīgu un atver tur izdevniecību, kurā tiek iespiesti arī viņa drauga filozofa I. Kanta darbi, t.sk. Kanta slavenākais darbs “Tīrā prāta kritika”(1781).

Hercogiem ar Prūsijas galmu vienmēr bijušas ne tikai ciešas radnieciskās, bet arī labas biznesa attiecības. Tādēļ fakts, ka J. Kanters atver grāmatu tirgotavu hercogistes galvaspilsētā, izbrīnu nerada.

 

1767. gada 2.februārī

Mirusī grāfiene Rastrelli tiek apglabāta pie Reformātu baznīcas sienas. Baznīca un apbedījuma vieta diemžēl nav saglabājušies, tas ir aptuveni tur, kur tagad ir Jelgavas 3.pamatskolas kreisais spārns, bet tālāk no Uzvaras ielas un, iespējams, vairāk uz tagadējā skolas sporta laukuma pusi, tā domā vēsturnieks Andrejs Dābols.

Iedvesmojoties no Mārtiņa Lutera, reformātu baznīcas zināmākais aizsācējs un veidotājs bija Žans Kalvins (1509 – 1564) Šveicē, tāpēc reformātu baznīcas mēdza saukt arī par kalvinistu baznīcām. Tieši Jelgavā 1645. gadā tika dibināta pirmā reformātu draudze Latvijā, bet savu ēku draudze ieguva tikai ap 1740.g. Reformātu baznīcu sākotnēji varēja uzskatīt par hercogistes galma baznīcu, jo vairākas hercogienes, piem., Luīze Šarlote, hercoga Jēkaba laulātā draudzene, abas Frīdriha Kazimira laulātās draudzenes piederēja pie kalviešu baznīcas un pie šīs draudzes piederēja arī F.B. Rastrelli sieva.


1772.

Hercogs Pēteris muižnieku landtāgam paziņo, ka nolēmis Jelgavā atvērt un par saviem līdzekļiem uzturēt akadēmisku ģimnāziju ar nodomu to pārvērst par īstu universitāti ar 4 fakultātēm.


1777.- 1784.

Jelgavā un apkārtnē darbojas „filozofs, mediķis, botāniķis, ķīmiķis, farmaceits un diždzejnieks” Magno Kavallo (Magno Cavallo) jeb Lielais Murza (1725?-1805), kas ar savu eksotisko ārējo tēlu, piem., pastaigās dodoties, viņam parasti nopakaļ soļoja kaza, bet uz pleca tupēja balodis, piesaistīja vispārēju uzmanību un ļāva noticēt viņa kā brīnumārsta spējām. Brīnumārsts Magno Kavallo hercogistes dāmām skaistumkopšanas nolūkos ieteica apmazgāties aukstā ūdenī, kas smelts vietā, kur Mūsa un Mēmele satek kopā. Jelgavas un Rīgas kundzēm viņš šo skaistuma ūdeni „speciāli apstrādātu” pārdeva muciņās. Tāpat Lielais Murza sarakstījis un publicējis vairākas grāmatas, brošūras, veltījumus, uzsaukumus. 1778. gadā Jelgavā iznāca sacerējums Jauns atradums dāmu veselības un skaistuma kopšanai, kurā autors ieteica brīnumainu, paša pagatavotu pulveri.

 
1777.

J. G. Eizens fon Švarcenbergs (1717 – 1779) – apgaismības laikmeta luterāņu mācītājs, teologs un literāts, hercoga Pētera padomnieks, Academia Petrina goda profesors tautsaimniecībā. 1777. g. Jelgavā publicē darbu „Filantrops” (Der Philanthrop), kurā pirmo reizi runāts par dzimtbūšanu kā progresa bremzētāju un izvirzīta doma par tās atcelšanu – par personīgi brīvas zemniecības izveidošanu.

1777. gadā Johans Georgs Eizens izstrādāja Rundāles muižas apsaimniekošanas plānu, pēc kura tika izveidoti divi augļu dārzi, vīnakalns un apiņu dārzs.

 

1782. gada 17. augusts

Pie Pētera akadēmijas (Academia Petrina) uzsāk „Zvaigžņu lūkotavas” – observatorijas – ierīkošanu. Bet jau 1777. g. uz Jelgavu atbrauc matemātikas profesors V.G.F. Beitlers (1745 – 1811), kura pienākumos ietilpa observatorijas pārzināšana.

1773. gadā Anglijā pasūtītie astronomiskie instrumenti līdz Jelgavai nonāca tikai 1778. gadā. Ieskaitot pārsūtīšanu līdz Rīgai un dārgo muitu, tie izmaksāja tiem laikiem milzīgu summu – 6080 Alberta dālderu.


1792. gada 13. decembris (pirms 225 gadiem)

Notiek t.s. Dzirnavnieku dumpis jeb amatnieku nemieri Jelgavā.

Nemieru tiešais iemesls bija Kurzemes un Zemgales hercogistes dzirnavnieku cunftes sadursme ar hercoga Pētera  ierēdņiem atalgojuma dēļ. Tiesa, izskatot šo konfliktu, lemj par labu ierēdņiem, tādēļ dumpinieki pieprasa, lai pats hercogs iesaistās un personīgi izšķir šo strīdu. Sēdi noliek uz 13. decembri. Šajā dienā ap 1000 amatnieku zeļļu un mācekļu un pilsētas trūcīgo iedzīvotāju dodas uz pili. Kāda pārpratuma dēļ, hercogs Pēteris dod pavēli šaut – tiek nogalināti 13 un ievainoti ap 20 cilvēku (pēc citām ziņām mazāk). Nemieri un neapmierinātība turpinās līdz par hercogistes likvidācijai 1795. g.

 

1797. gada 21. maijs

Jelgavā ierodas Krievijas cars Pāvils I (1754 – 1801), pilī sarīko galma pieņemšanu un balli.

Pēc kronēšanas (1797. g. 5. aprīlī), Pāvils I dodas savā pirmajā braucienā pa valsti, to 10 pilsētu vidū, ko nolemts apmeklēt, ir arī Rīga un Jelgava. Krievijas cars Jelgavā guļ pa nakti un otrā dienā dodas tālāk uz Rīgu. Tā kā Pāvils I paniski baidījās no franču revolūcijas ietekmes un faktiski izveidoja varbūt pirmo dzelzs priekškaru, pastāv liela varbūtība, ka pilsētas apskates laikā tiek runāts arī par Pētera akadēmijas iespējām kļūt par universitāti, kurā studētu impērijas jaunekļi, jo tad varētu noliegt izbraukt studēt ārpus impērijas robežām.

Šī bija jau 3. reize, kad Pāvils I apmeklēja Jelgavu. Pirms tam – 1776. g., kad viņš vēl troņmantinieka statusā caur Jelgavu brauca uz Berlīni lūkot sev saderēto līgavu Sofiju Doroteju, pēc tam 1782. g. rudenī ar segvārdu Severnije (Северные) viņš kopā ar Sofiju, caurbraucot bija Jelgavā Eiropas apceļošanas tūres laikā.

 

1797.

Stefenhāgena apgādā Jelgavā sāk iznākt otrs laikraksts „Mitauischen Anzeigen” (Mītavas Vēstis), kas ar mainītiem nosaukumiem pastāvēja līdz 1852. gadam.

Nepārzinot vācu preses Latvijā vēsturi ( praksi), var tomēr izteikt pieņēmumu, ka tas bija jau esošās vācu avīzes “Mitauischen Nachrichten” pielikums, kā tas bija daudziem tā laika preses izdevumiem..


Kurzemes pirmais civilgubernators Kārlis Drīzens Kalnciema (toreiz Ozolmuižas) un Vecā ceļa krustojumā ceļ piemiņas zīmi – piramīdu Krievijas ķeizaram Pāvilam I pateicībā par Ozolmuižas dāvinājumu. Vairāk nekā 4 metrus augstais piemineklis kopā ar pilsētu aiziet bojā 1944. gada vasarā, bet uz pieminekļa postamenta mūsdienās izvietota zīme “Svētbirze”.

Kārlis Vilhelms fon Drīzens no 1781. gada kalpo hercoga dienestā, Krievijas armijā viņš iestājas 1796. gadā, kļūdams par Pāvila I personīgo flīģeļadjutantu (iespējams tādēļ, ka bija Prūsijā bija ieguvis militāro izglītību). Jau pēc dažiem mēnešiem Pāvils I K. Drīzenam dāvina īpašumus Somijā, kurus K. Drīzens lūdz apmainīt pret īpašumiem Jelgavas pievārtē. Pāvils I šo lūgumu apmierina un piešķir 2 īpašumus, kurus K. Drīzens tūlīt pārdēvē par Paulsgnādi (tagad Ozolpils) un Zorgenfreiju. Kā atzīst daži pētnieki, K. Drīzens ar šiem nosaukumiem simboliski saistījis Pavlovsku un Ermitāžu Krievijā. 1799. g. K. Drīzens tiek iecelts par Kurzemes guberņas civilgubernatoru.

  

1812. gads

Maršala Makdonalda komandētais 10. prūšu kājnieku korpuss, kurā ietilpa divas kājnieku un viena kavalērijas divīzija – kopā 36 bataljoni (26 000 kājnieki) un 16 eskadroni (3000 jātnieku) iebruka Zemgalē un strauji virzījās Rīgas un Jelgavas virzienā. 4. jūlijā tika ieņemta Jelgava, jo pēc zaudētas kaujas pie Iecavas (24. jūnijs) Kurzemes gubernators (1811 – 1814) F.V. fon Zīverss ar visām guberņas pārvaldes iestādēm devās prom no Jelgavas, pavēlot to atdot francūžiem bez kaujas.

Franču militārā administrācija 1. augustā formāli atjauno civilo pārvaldes iekārtu – Kurzemes un Zemgales hercogisti. Grāfu Kārli Johanu Frīdrihu fon Mēdemu pasludina par Kurzemes un Zemgales hercogistes un Piltenes apgabala pārvaldnieku, kurš šo teritoriju pārvalda franču ķeizara vārdā. Grāfs Mēdems bija Kurzemes bruņniecības pilnvarotais un arī hercoga Pētera sievas Dorotejas brālis, tādējādi hercoga kronis viņa galvā izskatījās daudzmaz leģitīmi.

Rudens mēnešos Jelgava vairākas reizes iet no vienām rokām otrās, līdz 29. novembrī franču maršals Žaks Makdonalds saņem ziņu par Napoleona galveno spēku atkāpšanos un pavēl prūšu karaspēkam atkāpties arī no Kurzemes. 7. decembrī Jelgavu pamet franču ieceltie ierēdņi un atgriežas Krievijas pārvaldes iestādes.

  

1817. gadā

Publicēti “Kurzemes zemnieku likumi”.

Kurzemes ģenerālgubernators marķīzs Filips Pauluči (1779 – 1849) savas darbības laikā lielu vērību velta ne tikai pilsētu attīstībai un labiekārtošanai, bet arī civiliedzīvotāju dzīves kvalitātei. 1814. g. viņš izveido darba grupas, kas izstrādā zemniecības reformas projektus Krievijas rietumu guberņās, to rezultātā 1817. g. tika atcelta dzimtbūšanas sistēma Kurzemē (pasludināta gan tikai 1818. g.). F. Pauluči pavēlēja visus likumus un rīkojumus tulkot arī latviešu valodā, ieviesa valsts apmaksātu izglītību, piem., Kurzemes zemnieku likumos noteikts, ka uz katriem 1000 iedzīvotājiem dibināma viena skola – tādējādi tika likvidēts baznīcas monopols izglītības sistēmā. Ar savu darbību F.Pauluči kļuva netīkams vietējai vācu elitei, kura panāca tā atstādināšanu no amata.

  

1822. gada 5. janvāris (pirms 195 gadiem)

Pēc Kurzemes literatūras un mākslas biedrības biedra Lestenes mācītāja Kārļa Frīdriha Vatsona (Watson) (1777 – 1826) ierosinājuma Jelgavā sāk iznākt pirmais laikraksts latviešu valodā – „Latviešu Avīzes”, iedibinot pirmās preses lasīšanas tradīcijas latviešu tautā, iemācot latviešiem regulāri sekot politiskajām un saimnieciskajām norisēm.

 

Ar 1837. gada 1. janvāri

Kurzemes guberņas Cildenā ģimnāzija (Gymanasium illustre) tiek pārdēvēta par guberņas vīriešu ģimnāziju un tiesībās pielīdzināta pārējo Krievijas guberņu ģimnāzijām, bet tā joprojām palika vienīgā vidējā mācību iestāde Kurzemes guberņā. Līdzās krietni vēlāk Liepājā nodibinātajai Nikolaja ģimnāzijai (1865) tā bija viena no Kurzemes guberņas vidējām mācību iestādēm Krievijas četrpakāpju izglītības sistēmā (tautskola un draudzes skola, apriņķa un pilsētas skola, ģimnāzija, universitāte) un līdz pat 1. pasaules karam skaitījās ļoti prestiža mācību iestāde arī ārpus guberņas robežām.

 

1837.

Attīstot tālāk K. F.Vatsona idejas, mācītājs Vilhelms Panteniuss Jelgavā nodibina Latviešu lasīšanas biedrību. Tā bija viena no pirmajām latviešu bibliotēkām toreizējā Latvijas teritorijā.

 

Jelgavā lieli plūdi, tas pats notiek 1852. gadā, kad cilvēki aiz Ezera un Annas vārtiem paglābušies māju bēniņos.

 

1847. gada 18. jūlijā

Rīgas vācu tirgotāju pulciņš atklāj pirmo tvaikoņu satiksmi pa Daugavu un Lielupi starp Rīgu, Sloku un Jelgavu. Jelgavnieki labprāt izmanto šo transporta līdzekli, lai vasarās no Jelgavas dotos uz Jūrmalu.

 

1862. gadā (pirms 155 gadiem)

Sv.Trīsvienības baznīcas zvanu tornis tiek paaugstināts līdz 74,4 m augstumam (arh. E. Strauss), kļūstot par galveno pilsētas dominanti un trigonometrisko atskaites punktu. Iekļaujot arī apzeltīto krustu, torņa augstums bija 80,5 metri ( šobrīd tornis ir ap 50 m augsts)

 

1862. gada 10. jūlijā

Jelgavā Krievijas rietumu guberņu apceļošanas laikā viesojas Krievijas cars (1855 – 1881) Aleksandrs II (1818 – 1881). Cars ar svītu tiek jūsmīgi uzņemti, sasveicināšanās ar guberņas “eliti” notiek Jelgavas pilī, bet svinīgās pusdienas – muižniecības namā. Cars savas vizītes laikā apmeklē karavīru kazarmas. Pilsētas saimnieki ir parūpējušies par pilsētas sapošanu ar ziediem, goda vārtiem, saaicinājuši cilvēkus, lai veidotu goda sardzes utt. Pils parkā karavīriem klāts mielasta galds.

Aleksandrs II, dēvēts arī par caru – atbrīvotāju, tiek pozicionēts kā cilvēks, kas Krievijā centās ieviest dažādus uzlabojumus, zināmākais ir dzimtbūšanas atcelšana 1861. gadā, kas attiecās arī uz Latgales novadu (ietilpa Krievijas Vitebskas guberņā).


1867.

Vācu tautības grāmatizdevējs un tirgotājs J. Šablovskis Jelgavā atver grāmatu veikalu ar lasāmbibliotēku, kurā bija tikai latviešu grāmatas. Uz grāmatu veikala izkārtnes varēja izlasīt uzrakstu „Latweeschu grahmatu bohde”. Johans Frīdrihs Šablovskis (1840 – 1918) izaudzis un strādājis Jelgavā. Kā izdevumā „Jelgavas grāmata” raksta Līvija Labrence, J.Šablovskis bijis grāmatu iesējējs, maksas bibliotēkas un grāmatu veikala Jelgavā, Katoļu ielā 9, īpašnieks. Interesanti piebilst, ka šajā grāmatu spiestuvē iespiestas, iespējams, pirmās spēļu kārtis Latvijā, kas bijušas kārtis zīlēšanai, t.s. Lenormand kārtis “Laimes spēle”, zīlēšana ar Lenormand tipa kārtīm ir pazīstama un tiek praktizēta arī mūsdienās.

 

1872.

Ugunsdzēsēju mājā (t.s. ”šprices namā”) sanāk vācu tautības uzņēmēju un amatnieku grupa uz biedrības dibināšanas sapulci. Tajā pašā gadā dibināta arī Jelgavas (Mitavas) Vācu amatnieku biedrības bibliotēka.

Celta Kurzemes guberņas cietuma ēka tagadējā Palīdzības ielā.

Tās arhitekts nav zināms. Iespējams, ka ēka ir tipveida projekts, kura realizēšanu uzraudzīja tikko ieceltais Kurzemes guberņas arhitekts Otto Dīce (1833 – 1890).

 

1872. gada 29. marts

Pēteris Alunāns uzņēmēja Nikolaja Širkenhofera zālē sapulcina gandrīz 200 Jelgavas un apkārtnes latviešus uz sarunu par Latviešu biedrības izveidošanu. Taču politiskais fons nav labvēlīgs, tomēr izdodas nodibināt „30. augusta Svētku komiteju” – par piemiņu dzimtbūšanas atcelšanai Kurzemē, kas tika pasludināta Jelgavā 1818. gada 30. augustā. Par komitejas priekšsēdi ievēl Pēteri Alunānu. Faktiski šī komiteja, kaut arī nekad nepārauga par Jelgavas Latviešu biedrību, veica darbu, kas bija līdzīgs tam, ko darīja Rīgas Latviešu biedrība.


1872.

Jelgavā izdota Sv. Annas baznīcas latviešu draudzes mācītāja Morica Konrādija (1821 – 1904) grāmata “Annas baznīca, Jelgavas latviešu sirds vietiņa, kā cēlusies, ko piedzīvojusi, kāda tagad.”


1877.

Kurzemes guberņas pārvaldē ieviesa Krievijas pilsētu nolikumu – rāte zaudēja administratīvās varas funkcijas, uz laiku saglabājot tiesas funkcijas. Saskaņā ar nolikumu pilsētas vēlētāju sapulce ievēlēja pilsētas domi, kas izveidoja savu izpildorgānu – pilsētas valdi, ko vadīja pilsētas galva. Pēc maksājamo nodokļu lieluma vēlētāji tika iedalīti 3 kūrijās. Katra kūrija ievēlēja 1/3 domnieku. Svarīgākos domes lēmumus vajadzēja apstiprināt gubernatoram vai Iekšlietu ministrijai. Šāda pilsētu pārvaldes kārtība – dome, valde un pilsētas galva pamatā pastāv arī mūsdienās.

 
1882.

Pēc Jelgavas pilsētas arhitekta (1863 – 1872) Oto Dīces (Dietze) projekta, celta Jelgavas dzelzceļa stacijas ēka.

O. Dīce (1833 – 1890) projektējis arī Annas draudzes mācītājmāju Pētera ielā (1864), Sinagogu (1868), vairākus dzīvojamos namus. Strādājis arī Kuldīgā un Rīgā.

 

Krievijas impērijā atļautas tikai 2 veidu alkoholisko dzērienu tirgotavas – krogi (traktieri, iebraucamās vietas), kuros varēs dzert uz vietas un ņemt arī līdznešanai un vīna bodes, kas tirgos tikai līdznešanai. Vīna bodēm būs atļauts tirgot arī citas mājsaimniecībā noderīgas lietas, savukārt alus pārdošanas vietās varēs tirgot tikai alu, porteri un medus miestiņu.

 

Krievijas Baltijas guberņās ir 388 pareizticīgo laukskolu, no tām 13 Kurzemē, 368 Vidzemē un 7 Igaunijā. 128 no tām ir latviešu skolas, bet 260 igauņu skolas. Kopā šajās skolās mācās 7541 zēns un 4031 meitene.

 

1887. – 1890.

Jelgavas ģimnāzijā mācību priekšmetu pasniegšanā vācu valodas vietā ievieš krievu valodu. Krievu valodai un literatūrai paredzētas 27, bet vācu valodai – 16 stundas nedēļā.

Krievijas imperatora Nikolaja I valdīšanas laikā (1825 – 1855) izglītības ministrs grāfs Sergejs Uvarovs (Уваров) izstrādāja projektu Baltijas guberņu skolu un Tērbatas Universitātes pakāpeniskai rusificēšanai. 1875. gada 25. aprīļa nolikums par luterāņu tautskolām Kurzemes un Igaunijas guberņās paredzēja, ka krievu valodas mācīšana draudžu un pagastu skolās būs obligāta, un tā jāievieš 5 gadu laikā. Līdztekus sāka veidot skolas, kur mācību valoda bija tikai un vienīgi krievu. 1890. gadā ar Nikolaja Lavrovska iecelšanu par Tērbatas mācību apgabala kuratoru, kam bija pakļautas izglītības iestādes arī Kurzemes guberņā, pastiprinājās pārkrievošanas tendences – mācības krievu valodā notika visos priekšmetos no pirmā mācību gada, un skolotāji, kas nespēja mācīt priekšmetus krieviski, bija jāatlaiž no darba. Par runāšanu latviski bērnus sodīja ar pazemojumu — kaklā viņiem kāra īpašu kauna zīmi, kas bija jānēsā tik ilgi, kamēr sodītais nebija uzrādījis citu, kas skolā runājis latviešu valodā.

 

1887. gada 3. jūnijs (pirms 130 gadiem)

Sv. Jāņa draudzes mācītājs Ludvigs Katerfelds (1843 – 1910), pildot Kurzemes mācītāju sinodes lēmumu, Ģintermuižas ēku kompleksā atklāj iestādi "epileptiķiem un dumjiem" ar 15 gultām, nosaucot to par Taboru, kuru arī pats līdz 1908. gadam vada. 1901. gada 1. janvārī blakus Taboram atklāja Kurzemes bruņniecības finansēto iestādi psihisko slimnieku ārstēšanai. 1910. gadā slimnīca ieguva nosaukumu "Ģintermuiža", bet, turpinot L. Katerfelda iesākto tradīciju, katrai slimnīcas ēkai deva ar Bībeli saistītu nosaukumu.

 

1892.
No 1. janvāra visām baznīcu grāmatām jātiek rakstītām krievu valodā. Lai izvairītos no pārpratumiem par latviešu personvārdu atveidošanu ar krievu burtiem, konsistorija iesaka iekavās vārdu ierakstīt latīņu burtiem.

 

1892. gada 14. novembris (pirms 125 gadiem)

Iesvētīta pēc Krievijas ķeizara Aleksandra III pavēles un viņa personīgajiem līdzekļiem celtā Sv. Simeona un Annas pareizticīgo katedrāle (N.M. Čagins), sagrauta 1944., atjaunota 1991. – 2001. gadā.

Pareizticīgo baznīca šajā vietā jau no 1726. g., tā vairākkārt pārbūvēta, piem., literatūrā minēts, ka 1755. g. tā bijusi pildrežģa stilā celta ēka, kas pastāvējusi līdz 1774. gadam. 1777. g. – par to liecina arī vēlākajās pārbūvēs atrastā piemiņas plāksne – pēc ķeizarienes Katrīnas II norādījuma celta mūra baznīca, kuras projektu uzdeva izstrādāt F. B. Rastrelli, ir norādes, ka 1780. g. iesvētītā baznīca degusi 1812. gadā, kad Jelgavā ienāca prūšu karaspēks, taču jau 1850. g. tā atkal tiek dēvēta par katedrāli. Pēdējā lielākā pārbūve, baznīcu krietni paplašinot, sākās 1890. gadā. N. Čagina projekts paredzēja daļēji saglabāt iepriekšējās ēkas nesošās sienas, pārvēršot tās par arkām.

Nikolajam Čaginam (1823 – 1909) bija uzdots vadīt visu pareizticīgo baznīcu celtniecību Krievijas rietumu guberņās. Viņš projektējis arī pareizticīgo katedrāli Rīgā Esplanādes laukumā, vairākas baznīcas Viļņā un citur. Jelgavas baznīcas arhitektūra stilistiski līdzīga Sofijas katedrālei Grodņā un Kristus Atdzimšanas katedrālei Forosā, kas tiek uzskatīta par viņa labāko projektu.

 

19. gadsimta beigās sāka vecās tiesu sistēmas (maģistrāta, virstiesas un apriņķa tiesas) reorganizāciju. Jaunās miertiesas (vēlāk apgabaltiesas) celtniecībai tika atvēlēts gruntsgabals pie Sv. Simeona un Sv. Annas pareizticīgo katedrāles, un ēku uzcēla laikā no 1886. līdz 1892. gadam. Diemžēl ēkas arhitekta vārds nav zināms, bet pieļaujams, ka bez Kurzemes guberņas arhitekta (1891 – 1898) Vladimira Stainovska (1850-1898) līdzdalības tas nenotika.

 

Krievijas impērijā tiek ierobežota bērnu nodarbinātība, proti, fabrikās nedrīkst nodarbināt bērnus pirms 11 gadu vecuma, līdz 15 gadiem drīkst nodarbināt tikai 8 stundas dienā, aizliegts strādāt naktīs, svētku dienās un neveselīgos darbos. Ar šiem ierobežojumiem tiek akcentēta iespēja apmeklēt skolu.

 

Izsludināta pieteikšanās uz būvniecības darbiem Jelgavas ģimnāzijas (tagad Jelgavas muzejs) sētā – paredzēta 2 stāvu mūra ēka. Būve jāuzceļ par 39815.67 rbļ.

 

Blumberga kuģu būvētavā uzbūvēts un nolaists ūdenī pirmais tvaikonis “Podera”, kas uzbūvēts pēc Rīgas cementa biedrības pasūtījuma.

 
1897.

“Latviešu Avīzes” raksta, ka Jelgavā “tagad atronoties 2 plači (laukumi), 37 ielas, 6 ceļi un 2 šosejas”.

 

Turpinās diskusija par Jelgavas - Bauskas dzelzceļa būvi, kam atļauja Pēterburgā jau saņemta, taču Rīgas domes protesta dēļ tā atkal apturēta, jo Rīga pati vēloties izbūvēt dzelzceļu uz Bausku.

 

Reformātu draudze nolemj savam dievnamam vasarā uzbūvēt torni, naudu šim nolūkam savos testamentos novēlējuši vairāki turīgi draudzes locekļi.

 

Satiksmi starp Emburgu, Jelgavu un Sloku uztur 2 kuģīši – Pauls un Bojarina, bet jelgavnieki drīzumā cer sagaidīt arī tvaikoni Ķekava”, kas darbosies arī kā vietējā zivju tirgus piegādātājs.

 

24. martā notika pilsētas vietnieku (domnieku) vēlēšanas, kurās piedalījās 265 balsstiesīgi vēlētāji. Atkārtoti ievēlēja 30, bet no jauna 13. Par pilsētas galvu ievēlēja jau iepriekš šo amatu ieņēmušo T. Engelmani.

 

Šajā rudenī pilsētā skolas gaitas gan uzsākuši, gan arī turpina ap 3000 skolēnu, turklāt pa vasaru esot nākušas klāt vairākas privātskolas. Jelgava jau šajos gados izpelnījusies apzīmējumu “skolu pilsēta”.

 

Jelgavu var dēvēt arī par fabriku pilsētu, jo visās 25 Jelgavas fabrikās izmanto tvaika spēku. Pilsētā ir 4 dzelzs izstrādājumu ražotnes, 4 dzirnavas, 3 koka un 3 lina izstrādājumu fabrikas, 1 aušanas, 1 vaskadrānu, 1 cepuru fabrika, 1 akmeņu kaltuve, 1 tintes, 1 konservu, 1 šokolādes, 1 desu, 1 ādu apstrādes, 1 tabakas un 1 veselības ūdeņu fabrika.

 

1897. gada 8. oktobrī

Latviešu Avīzes raksta, ka 1898. gadā ķeizarienei Katrīnai II cels pieminekli Jelgavā Palejas ielā pretim ģimnāzijai (tagad Jelgavas muzejs) un kredītbiedrībai. Šim nolūkam jau esot savākti 4300 rubļu. Pieminekļa vietas izvēle nav nejauša, jo tieši šī ēka – bijusī ģimnāzija, agrāk Pētera akadēmija, bet vēl pirms tam hercogu pilsētas pils – ir tā, kurā Katrīna II ir apmetusies savas vizītes laikā Jelgavā. Tomēr no šīs ieceres acīmredzot nekas nav iznācis, jo piemineklis tā arī netika uzcelts. Jautājums kāpēc? Tā arī palicis neatbildēts.

 

1897.
Oktobrī no jauna izgatavots un uzstādīts advokāta Teča kapa piemineklis, jo vecais 1896. gadā bija sagāzies un sabojājies (?). Jauno pieminekli – iepriekšējā kopiju – no tāda paša materiāla, precīzi atdarinot Verdela veidoto baltā marmora vāzi, izgatavojis Jelgavas akmeņkalis M. Brauers. Jaunā pieminekļa uzstādīšanas laikā esot atsegusies velve, kurā redzams zārks ar advokāta pīšļiem.

 

1902.

Lietuviešu kopiena Jelgavā nodibina “Palīdzības biedrību Jelgava”, kas ir pirmā lietuviešu dibinātā biedrība, kas apvieno ap 100 biedru. Sapulces biedrība notur Latviešu biedrības namā Katoļu ielā.

 

Uzsāktas sarunas ar Jelgavas pilsētas valdi par zemes piešķiršanu t.s. Paula dīķa vietā jaunas luterāņu baznīcas celtniecībai. Zemes gabals – 291,5 kvadrātasis (1326.91 m2) – tiek arī piešķirts ar nosacījumu, ka dievnama būve jāuzsāk 3 gadu laikā. Baznīcas virsvalde pieņēma arhitekta K. Pēkšēna izstrādāto būvprojektu – plāns paredzēja gotiska stila celtni, kas pēc izskata ļoti līdzinātos Torņakalna baznīcai Rīgā.

T.s. Paula dīķis (Faulener Teich – vācu val.) šajā vietā pie bijušā pilsētas vaļņa veidojies pirms vairākiem gadu desmitiem, kad te ņemtas smiltis ielu izbūvei. Vēl senāk šajā vietā bijis tāds kā paaugstinājums, kurā uzvests kādā noziegumā apsūdzētais, lai, visiem dzirdot, nolasītu ziņu par piespriesto sodu.

 

1902. gada martā

Izdots rīkojums, ka pa Driksu drīkst pludināt tikai tādus plostus, kas garumā nepārsniedz 20 asis un platumā 3 asis ( 1 ass = 213,4 cm).

 
1902.

Uzsāktas sarunas par Lielupes gultnes padziļināšanu, lai to varētu piemērot kuģošanai. Šāda perspektīva – saimnieciskās dzīves aktivizēšana – pavērusies pēc tam, kad tika nolemts Maskavas –Ventspils dzelzceļa Tukuma – Krustpils līniju būvēt caur Jelgavu ar piebildi, ka arī līnijas Jelgava – Saldus izbūve esot tuvākā nākotnē sagaidāma.

 

Jelgavas Latviešu biedrība uzsāk rosīgu darbību un ziedojumu vākšanu, lai uzbūvētu kapa pieminekli Jurim Alunānam (1832 – 1864). Pieminekli Lielvircavas kapsētā atklāj 1902. gada 20. oktobrī. Pieminekli izgatavojis Jelgavas meistars Tikums un tas izmaksājis 525 rubļus. Pieminekļa celšanas organizēšanā, ziedojumu vākšanā lielu ieguldījumu deva Jelgavas Lauksaimniecības biedrība ar tās priekšsēdētāju J. Bisenieku priekšgalā.

  

Jūnija mēnesī pa Jelgavas ielām pastaigājušies divi ķīnieši ar “garu bizi pakausī un ģērbušies savādos tautiskajos brunčos [..] publikai piedāvādami savā tēvijā ražotus sieviešu apģērba gabalus, kā zīda lakatus, dzeltenas jakas, dvieļus un citas tamlīdzīgas lietas. Krievu valodu tie krietni iemācījušies un ar tiem var itin labi sarunāties”– tā rakstīts “Latviešu Avīžu” 4. jūnija laikrakstā.

 

Izstrādāti priekšlikumi 14 pilsētas ielu pārbruģēšanai ar t.s. zviedru akmeņiem, kas pilsētai izmaksātu 158 tūkstošus rubļu un to varētu paveikt 15 gadu laikā. Šis priekšlikums tiek ļoti pelts, aizrādot, ka ir daudzas citas steidzamākas un vajadzīgākas lietas. Šajā gadā atvēl krietni daudz līdzekļu kazarmu paplašināšanai – “Jelgavā iekortelētā karaspēka vajadzībām” – tā lasām valdes paziņojumā.

 

Jelgavas – Tukuma dzelzceļa līnijas izbūves darbos ievesti strādnieki no Iekškrievijas guberņām, liedzot šajos darbos pieteikties vietējiem strādniekiem. Tomēr samaksa vīram ar zirgu ir tikai 70 kapeikas dienā, kas vietējam strādniekam esot daudz par zemu. Zemi uzbēruma veidošanai pirka no īpašniekiem t.s. Ruļļu kalnos pie Svētes.

  

Starp Jelgavu un Majoriem pa vasaras laiku no 1. augusta līdz 1. septembrim ierīkota telefona satiksme – “par 3 minūtes ilgu sarunu jāmaksā 50 kapeikas, par piesaukumu pie telefona 25 kapeikas un 50 kapeikas par piesaukumu un paziņojumu, ka uzdevums izpildīts”.

 

Jelgavas ģimnāzijā nodibināta jauna stipendija uz Reihmaņa vārda 5000 rubļu liela. To Reihmanis ar testamentu novēlējis šim nolūkam, kaut pats dzīvojis un miris Kijevā.

 

Ir uzprojektēta un dabā iezīmēta Jelgavas – Aizputes šaursliežu dzelzceļa līnija – tas iezīmēts “aiz Ezera vārtiem pār pļavām caur t.s. Rātslaukiem un Jelgavas pilsētas mežu uz Jelgavas lauku draudzes mācītāja mežu un muižu, tad pāri Svētes upei uz Līves muižu utt.”

 

1902. gada 21. decembrī

Jelgavas pilsētas domnieki atzīmē 25. gadadienu, kopš noturēta Jelgavas pilsētas domnieku 1. sapulce. No pirmajiem ievēlētajiem domniekiem 1902. gadā palikuši vēl 3 – pilsētas galva T. Engelmans (amatā no 1890. g.), reālskolas direktors Fr. Kulbergs un galdniekmeistars Ā. Beuters.

 
1907.

Dibināta Jelgavas Latviešu amatnieku biedrība. Tās darbība diemžēl nav pētīta.

 

1912.

Dibināta Jelgavas Fabrikantu biedrība. Līdz 1922. g. visas sapulces protokolētas vācu valodā. Likvidēta 1935. gada 3. jūlijā.


1922. gadā

Atjaunotajā ACADEMIA PETRINA ēkā izvietoja Jelgavas reālģimnāziju, bet 1923. gadā to sadalīja divās daļās – reālajā un klasiskajā ģimnāzijā. Jelgavas Klasiskā ģimnāzija palika bijušajā ACADEMIA PETRINA ēkā, un 1934. gadā tā ieguva Hercoga Pētera ģimnāzijas nosaukumu.

 

1922. gada 15. oktobris (pirms 95 gadiem)

Uzstādīts piemineklis cīņās pret Bermontu pie Jelgavas 1919. g. novembrī kritušo un tur apbedīto karavīru piemiņai Meža kapos, (meta aut. Aleksandrs Strekavins, 1889 – 1971). Tas ir pirmais piemineklis Brīvības karā kritušajiem Latvijā.

 

1932. gada 16. septembris

Bijušo Zemgales klubu pārdēvē par Aizsargu namu.

Ēka ir ar senu vēsturi, kas sākās 19. gs. vidū. 1866. gadā tā nonāca Krievu saviesīgās biedrības “Kružoks” īpašumā, 1919. gada 5. janvārī Latvijas Bruņoto spēku virspavēlnieks pulkvedis Oskars Kalpaks šeit uzrakstīja pirmo pavēli, ar kuru sākās atsevišķo karaspēka daļu apvienošana vienotā Latvijas armijā, bet pēc neatkarības pasludināšanas ēku nodeva dažādu organizāciju rīcībā un nosauca par Zemgales klubu, 1932. g. ēku pilnībā nodod aizsargiem. 1944. gada vasarā tā tiek sagrauta. Šobrīd šajā vietā atrodas cita celtne, kurā ir mājvieta bērnu un jauniešu centra “Junda” dalībniekiem.

 

1932. gada 22. jūnijs (pirms 85 gadiem)

Stacijas laukumā atklāj tēlnieka K. Jansona veidoto pieminekli Jelgavas atbrīvotājiem no bermontiešiem “Lāčplēsis un Melnais bruņinieks”.

1927. gadā izveidotā “Jelgavas atbrīvošanas pieminekļa komiteja” sāka līdzekļu vākšanu piemiņas vietas izveidei Jelgavas atbrīvotājiem no Bermonta karaspēka.. Tā kā valdība piešķīra līdzekļus un arī sabiedrība ziedoja naudu, pie Jelgavas dzelzceļa stacijas 1932. gada 22. jūnijā tika atklāts tēlnieka K.Jansona darinātais piemineklis. Vācu okupācijas laikā 1942. gadā piemineklis piedzīvoja pirmos postījumus – pēc okupācijas varas iestāžu pavēles K. Jansonam nācās nokalt vācu bruņinieka tēlu. Savukārt 1949. gadā Jelgavas pilsētas izpildkomiteja pieņēma lēmumu par “baltgvardiem celtā pieminekļa noņemšanu pie stacijas”. Pieminekli iznīcināja 1950. gadā, bet Atmodas laikā Jelgavas kultūrvēstures saglabāšanas aktīvistiem izdevās atrast pieminekļa fragmentu, kas kopš 1988. gada novietots pie Ģ.Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja un ir mūsu tautas 3. atmodas simbols, kas joprojām atgādina par okupācijas varas nodarīto postu cilvēkiem un pilsētvidei.

 

1937.

Jelgavā sāk celt jauno pasta ēku, to nodomāts pabeigt 3 gados.

 

1937. gada 15. jūnijs

Izglītības ministrs prof. Augusts Tentelis (1876 – 1942) apstiprina rīkojumu par Valsts Vēsturiskā muzeja nodaļas dibināšanu Jelgavā, par muzeja pārzini ieceļ arheologu Eduardu Šturmu (1895 – 1959). 1939. g. E. Šturmu ieceļ par Kurzemes Provinces muzeja (1818) likvidatoru, kurš ir atbildīgs par kādreiz tik bagātās un kultūrvēsturiski vērtīgās kolekcijas sadalīšanu daudzām institūcijām Latvijā.

 

1937. gada 28. jūlijs

Zemgales muzeja valde nolemj mainīt muzeja profilu un kļūt par mākslas muzeju, bet eksponātus (4409 vienības), kas neattiecas uz mākslu, “atdāvināt” Valsts Vēsturiskajam muzejam un šī muzeja jaunizveidotajai Jelgavas nodaļai, arī Kara muzejam u.c. Par Zemgales Mākslas muzeja vadītāju kļūst gleznotājs Ed. Jurķelis (1910 – 1978). Muzeja kolekcijā ir 80 gleznas.

 

1937. gada 19. augustā Jelgava uzņem 1. Baltijas vēsturnieku konferences dalībniekus. Pēc atjaunotās Jelgavas pils apskates pilsētas galva H. Štolcs Latviešu biedrības namā rīko pieņemšanu, starp citu, apsveikuma runu H. Štolcs saka franču valodā. Konferencē (Rīgā), kurā ar referātiem uzstājās 13 valstu vēsturnieki, daudzkārt tika pieminēta Jelgava un tās nozīme Latvijas vēstures kontekstā.

Šīs konferences laikā tika apmeklēti arī arheoloģiskie izrakumi Daugmalē, bet tad neviens vēl nebija secinājis, ka tieši Daugmale ir t.s. Zemgales osta.

 

1937. gada 28. augustā tiek atklāta Zemgales lauksaimniecības izstāde, kuras noslēgumā tika sarīkoti 3. pļaujas svētki. Sekojot izstādes rīkotāju sagatavotajam ceļvedim, apmeklētājam bija jānoiet vismaz 10 km. Interesentu pārvadāšanai tika organizēti vairāki specvilcieni. No Zemgales izstādes to laiku iekārtojuma mūsdienās saglabājusies Latvijas bankas paviljona ēka – tagadējais kultūras nams “Rota”. Par dažādiem sasniegumiem tika apbalvoti 1843 cilvēki.

 

1937. gada 5. septembrī Jelgavā Zemgales izstādes laikā notika 3. pļaujas svētki, tajos, uzstājoties ar runu, Kārlis Ulmanis deva jaunu vārdu Jelgavas pilij un tiltam pār Lielupi, nosaucot tos par Viestura piemiņas pili un tiltu. Pļaujas svētku inscenējuma autors bija scenogrāfs Jānis Muncis (1886 – 1955), bet kā svētku centrālais notikums iecerēts A. Grīna (1895 – 1941) lugas “Zemgales atmoda” uzvedums, kas saturā nepārprotami bija veltīts K. Ulmaņa slavināšanai, sveicot viņu 60. dzimšanas dienā.

Pļaujas svētku tradīcija saistāma ar rudens saulgriežiem, plašāk zināma kā Miķeļdiena, ko svin 29. septembrī. Ar Miķeļiem beidzas visi zemes darbi, zeme dodas atpūtā, tā sasalst. Līdz šai dienai visa labība bija jāsaved zem jumta, jāpabeidz visi lauku darbi, jo “ziemai vārti vaļā”. Ar Miķeļiem sākas veļu laiks – mirušo tuvinieku gari atnāk ciemos pie dzīvajiem ģimenes locekļiem. Lai mirušo garus netraucētu, strādāja darbus, kas neradīja troksni. Sendienās šis bija arī pasaku stāstīšanas un mīklu minēšanas laiks. Dažos novados veļu laikā mājas apstaigāja maskās tērpti cilvēki, kas, atšķirībā no Ziemassvētku budēļiem, izturējās klusi.

 

1937. gada 26. septembris

Kardināls Eugenijs Pačelli (vēlākais Romas pāvests Pijs XII) ar Jelgavas pilsētas vecākajam adresētu rakstu Nr.3781/37 paziņo, ka interdikts pret Zemgales ostu (tās nolādēšana) no Inocenta III ir atcelts (dokumenta oriģināla atrašanās vieta nav zināma).

Pāvesta Inocenta III 1201. gada 19. aprīļa bulla aizliedza tirgotājiem apmeklēt Zemgales ostu, kuras lokalizācijas vieta hipotētiski varētu būt Jelgava – uz to norāda pilsētas senais nosaukums Mītava (maiņas jeb tirgus vieta). Šobrīd akadēmiskajā vēstures zinātnē pieņemts uzskatīt, ka Zemgales osta atradusies Daugmalē, t.i. Daugavas, ne Lielupes krastā.

 

1937. gada 15. novembris

Pilsētu galvām svinīgi tiek pasniegtas amata ķēdes, tostarp arī Jelgavas galvam.


1942. gada 15. maijs

Jelgavā ierodas Tallinā dzimušais, Rīgas Politehniskajā institūtā arhitektūru studējušais Alfrēds Rozenbergs (1893 – 1946). Nacionālsociālistiskās vācu partijas galvenais ideologs, partijas ārlietu vadītājs. 2. pasaules kara laikā Vācijas Okupēto Austrumu apgabalu ministrs, izstrādāja Baltijas valstu pārvācošanas plānus. Nacisma filozofijas attīstības kontekstā uzsverot ziemeļu rases pārākumu, īpaši izceļot vāciešus kā “kungu rasi”, propagandē antisemītismu kā atrisinājumu visām lietām. A.Rozenbergu ar lielu godu sagaidīja pilsētas un apriņķa amatvīri, bija vairāki goda vārti, svinīgas uzrunas un pieņemšanas. A. Rozenberga brauciens pa Zemgali tika filmēts.

 

1942. gada 22. maijs

Novada komisariātā darbu sāka vācu Dzimtsarakstu nodaļa, kuras vadību uzņēmās pats fon Mēdems, pirmo reģistrējot savu Jelgavā piedzimušo dēlu. Tajā pašā dienā notikušas arī pirmās vācu laulības.

 

1942. gada vasara

Jelgavas pilsētas vecākais Frickauss nodibinājis ideju un ierosinājumu krātuvi, kur darbinieki var iesūtīt idejas un ierosinājumus pilsētas pārvaldības uzlabošanā. Tiek solīts, ka īpaši vērtīgu ideju iesniedzēji tiks apbalvoti.

 

1942. gada 31. maijs

Jelgavā notiek Tautas palīdzības rīkotie Dziesmu svētki, piedalās 11 kori ar 400 dziedātājiem virsdiriģenta Jēkaba Mediņa vadībā un 2 orķestri. Svētku gājiens sākās no Latviešu biedrības nama uz koncerta vietu – Uzvaras parku. Svētkus ievadīja Tautas palīdzības Jelgavas apriņķa priekšnieka Dr. D. Bīskapa uzruna, kam sekoja Zemgales apgabala komisāra brīvkunga fon Mēdema vācu valodā teiktā uzruna. Svētkos piedalījās arī Iekšējās pārvaldes ģenerāldirektors O. Dankers.

 

1942. gada 7. jūlijs

“Tēvijā” publicēti noteikumi par pašvaldību darbību. Uz pilsētām tiek attiecināts 1939. gada likums 1941. gada 17. jūnija redakcijā. Pašvaldības vienības vadītājs apriņķī ir apriņķa vecākais, pilsētā — pilsētas vecākais un pagastā — pagasta vecākais. Apriņķu, pilsētu un pagastu pašvaldību darbībai jānotiek saskaņā ar Lielvācijas valsts politiskajām, militārajām un saimnieciskajām interesēm.

 

1942. gada 14. oktobris

Arī Jelgavā nodibināta Lielā Ģilde, tās uzdevums okupētajos apgabalos bija apvienot visas tās personas un organizācijas, kas nepieder pie oficiālajām kultūras iestādēm. Pēc pirmā Jelgavas Lielās ģildes sarīkojuma, kamerdziedoņa Arno Šellenberga koncerta brīvkungs fon Mēdems paziņoja, ka “sastādījies Lielās ģildes Jelgavas kapituls un ka tagad arī Jelgavā pastāv Lielās ģildes nams — itāļu arhitekta Rastrelli klasiskā stilā būvētā privātā dzīvojamā māja”. Lielo ģilžu prezidents Dr. Timms sniedza īsu pārskatu par ģilžu organizāciju un uzdevumiem un izteica cerību, “ka tieši Jelgavā kā Zemgales galvaspilsētā būs sevišķi auglīgs darbs un svarīgi ierosinājumi”.

 

1947. gada 15. janvāris

Lasītājiem atvērta Jelgavas Valsts zinātniskā bibliotēka, tagad Jelgavas pilsētas bibliotēka.

1947. gada 24. janvāris

Apstiprina arhitekta O. Tīlmaņa pilsētas centrālās daļas izbūves projektu, paredzot iespējamo pilsētas iedzīvotāju skaitu – 75000 ( iepriekšējā plānā bija tikai 50000).

28. februārī apstiprina universālveikala celtniecību bijušā Jelgavas Latviešu biedrības nama vietā.

Tomēr vēl 25. martā spriež, ka biedrības nams jāatjauno kultūras nama vajadzībām.

 

1947. gada 26. augusts

Bijušais Pasta dārzs tiek pārdēvēts par Raiņa parku, oficiālā Raiņa parka atklāšana notika 29. augustā. Vēl pēc 5 gadiem, 1952. g., nolemj nojaukt daļu no bij. Zemgales kluba ēkas Raiņa parkā un tās vietā uzcelt citu, paredzot to pionieru namam (tagad “Junda”). Tāpat nolemj iegādāties Raiņa krūšutēlu un uzstādīt to parkā.

 

1947. gada 23. septembris

Sakarā ar tilta pār Driksu celtniecību, tiek nolemts, ka nojauks bijušo Pils teātri, lai Driksas un Lielupes tilts savienotos taisnē. Atjaunojot tiltu pār Lielupi, tika ierosināts tā apdarē lietot elementus, kas saistītu to ar tuvumā esošo pili, kā arī paredzēt upes labajā krastā obeliska izbūvi par vēsturisku tēmu (pēdējā ideja realizēta tikai daudz vēlāk, uzstādot Konrāda fon Manderna un E.J. Bīrona krūšutēlus pie Driksas tilta).

 

1952.

Jelgavas muzejs kopā ar bibliotēku iekārtojas atjaunotajā Pētera akadēmijas ēkā.

 

1987. gada 23. septembris

Svinot 100. dzimšanas dienu, pie Jelgavas muzeja atklāj pieminekli gleznotājam, Latvijas PSR Tautas māksliniekam Ģ. Eliasam (1887 – 1975), pieminekļa autors tēlnieks. J. Zariņš.Jelgavas muzejam Ģ. Eliasa vārds piešķirts 1975. gadā, bet no 1983. gada muzeja krājumā ir mākslinieka radošais mantojums un memoriālie priekšmeti. Vairāk nekā 700 eļļas gleznu, simtiem akvareļu un pasteļu, tūkstošos skaitāmi zīmējumi, raksti par dažādiem mākslas jautājumiem – tāds ir Ģ. Eliasa atstātais radošais mantojums, ar kuru viņš ierakstījis spilgtas lappuses latviešu mākslas vēsturē.

 

1992. gada 21. novembris

Jelgavas dzelzceļa stacijas parkā atklāj Andreja Jansona veidoto pieminekli Jelgavas atbrīvotājiem, kas ir 1951. g. nopostītā Kārļa Jansona pieminekļa “Lāčplēsis un Melnais bruņinieks” kopija.

1925. gada 8. februārī Jelgavas palīdzības pilnsapulce nolēma celt Jelgavas atbrīvotājiem, kuri 1919. gadā brīvības cīņu laikā atbrīvoja Jelgavas pilsētu no Bermonta – Avalova armijas, pieminekli, uzticot tā izveidi tēlniekam Kārlim Jansonam (1896 – 1986). 1931. gada 22. jūnijā notika pieminekļa svinīgā atklāšana (atklāja Latvijas valsts prezidents Alberts Kviesis). Vācu okupācijas periodā 1942. gada vasarā, izpildot vācu varasiestāžu rīkojumu, melnā bruņinieka tēlu no pieminekļa nokala. Pēc 2. pasaules kara 1949. gada 17. maijā sakarā ar Jelgavas pilsētas izpildkomitejas rīkojumu 1951. gadā pieminekli demontē. Padomju gados tā vietā stacijas priekšā uzstādīja Ļeņina pieminekli.

 

Bezvainīgās Jaunavas Marijas baznīcai atjaunoja torņa smaili, kas tika nopostīta 1944. gada vasarā.

Šajā vietā katoļu draudzei baznīca, kura bija nosaukta Sv. Jura vārdā, pastāvēja jau no 1645. gada. Ar laiku tā fiziski nolietojās un draudze izšķīrās par jaunas ēkas celtniecību. Laikā no 1902. līdz 1906. gadam par Rietumeiropā savāktiem līdzekļiem gandrīz tajā pašā vietā pēc Liepājas arhitekta Kārļa Strandmaņa projekta no sarkaniem ķieģeļiem tika uzcelta baznīca gotiskajā stilā. Baznīcai mainīja nosaukumu – Bezvainīgās Jaunavas Marijas baznīca. 1995. gada 2. decembrī Pāvests Jānis Pāvils II deva rīkojumu izveidot Jelgavas diecēzi un par tās sēdekli nozīmēja Bezvainīgās Jaunavas Marijas baznīcu, piešķirot tai katedrāles statusu, ar visām tās tiesībām un privilēģijām.

 

1992. gads

Jelgavas pareizticīgo draudze uzsāk Sv. Simeona un Sv. Annas baznīcas atjaunošanas darbus.

Jelgavas Sv. Simeona un Sv. Annas pareizticīgo katedrāle ir viena no četrām Latvijas pareizticīgo katedrālēm, valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Svētā Simeona un Svētās Annas pareizticīgo katedrāle ir pirmā pareizticīgo baznīca Zemgalē. Baznīcas pirmsākumi datējami ar 1711. gadu. 1774. gadā arhitekts Frančesko Bartolomeo Rastrelli projektē jaunu mūra ēku, kam, 1850. gadā piešķīra katedrāles statusu. No 1890. līdz 1892. gadam ar Krievijas imperatora Aleksandra III finansiālu atbalstu pēc arhitekta Nikolaja Čagina projekta katedrāli daļēji pārbūvēja. Paplašinot apbūves laukumu un ēkas ietilpību, tika saglabātas F.B.Rastrelli projektētās baznīcas daļas mūsdienās nolasāmas altāra daļā un nedaudz arī citur. 2. pasaules kara laikā katedrāli sagrāva, pēc kara tajā ierīkoja noliktavas. 1957. gadā tika pieņemts lēmums baznīcu nojaukt, tomēr to neizdarīja. Atkārtoti ēka uzspridzināšanai tika gatavota 1983. gadā, taču arī šos nodomus izdevās novērst, jo izdevās pierādīt tās saistību ar F.B. Rastrelli.

 

Zālītes ceļā atklāj piemiņas akmeni 1941. gadā nošautajiem Jelgavas ebrejiem.

Sākoties vācu nacistiskajai okupācijai, sistemātiski tika nogalināti ap diviem tūkstošiem Jelgavas, kā arī tuvākās apkārtnes ebreju.

 

Jelgavā atvērts Tonuss – pirmais naktsklubs Zemgalē. Tā nosaukuma izvēle tika uzticēta jelgavniekiem. Komisija izvēlējās vārdu “Tonuss”, kas “labi skanēja arī krievu un citās valodās”.

 

2002.

Valsts Heraldikas komisija apstiprināja Jelgavas pilsētas ģerboni – „Purpura laukā aļņa galva dabīgā krāsā, uz kakla valsts mazais ģerbonis (bez zvaigznēm)”. Šajā ģerboņa aprakstā labota neprecizitāte, kas bija ieviesusies, atjaunojot 1925. gada Latvijas valsts prezidenta J. Čakstes apstiprināto ģerboņa aprakstu, neņemot vērā 1939. gada labojumu, kurā heraldiskais dzīvnieks tika nosaukts pareizi – par alni.

 

2007.

Uzsākts darbs pie dalītās atkritumu vākšanas punktu izveides Jelgavā. Drīzumā darbu uzsāka divi laukumi Salnas ielā 20 un Paula Lejiņa ielā 6.

 

No 2007. gada 24. maijs

Jelgavā ik ceturtdienu iznāk bezmaksas nedēļas laikraksts «Jelgavas Vēstnesis». Jelgavas Vēstneša» izdevējs ir Jelgavas pilsētas pašvaldības iestāde «Zemgales INFO». Viens no redakcijas darbinieku galvenajiem uzdevumiem ir informēt par aktuālo, sekot līdzi dažādām ikdienas nebūšanām un stāstīt par iedzīvotāju tiesībām saņemt kvalitatīvus pakalpojumus. Laikraksta koncepcija paredz aizstāvēt pilsoniskās vērtības un informēt par galvenajām norisēm mūsu pilsētas dzīvē no Jelgavas iedzīvotāju skatu punkta.

 

2007. gada augusts

Jelgavas Pilssalas dabas lieguma zonā – Lielupes palienes pļavās – jaunas mājas sev atrada 16 savvaļas zirgi “Konik Polski” no Nīderlandes.

 

2007. gada vasaras beigas

Darbu pārtrauc Jelgavas cukurfabrika.

Cukurfabrika Jelgavā dibināta 1926. gadā, tās pirmais direktors bija J. Laže (seniors). Līdz 1940. gadam tika ražots cukurbiešu cukurs, no 20. gs. 50. gadu beigām, jau atrodoties PSRS sastāvā, — arī cukurs no importēta cukurniedru jēlcukura, savukārt 70. gadu beigās tika sākta šķidrā cukura ražošana. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Jelgavas cukurfabrika atkal ražoja cukuru no cukurbietēm. Mūsdienās Jelgavas cukurfabrika pilnībā nojaukta. Par cukurfabriku Jelgavā liecina vien dzelzceļa stacija, kā arī Cukura iela.

 

2012. gada 20. aprīlī

Jelgavā notika jaunās „Fortum” biomasas koģenerācijas stacijas pamatakmens likšana. Ar kapsulas iemūrēšanu pamatakmenī svinīgi tika atzīmēta būvniecības uzsākšana. Jelgavas biokurināmā koģenerācijas stacijas paredzētā siltumenerģijas jauda ir 45 MW un plānots, ka gadā tā saražos 230 GWh siltumenerģijas, kas tiks nodota Jelgavas centralizētās siltumapgādes sistēmā. Stacija tiks nodota ekspluatācijā 2013. gada rudenī.

 

2012. gada 26. augustā

Rīgā Vērmanes dārzā notika Lielo leļļu un talismanu gājiens, kurā piedalījās Jelgavas pilsētas simbols Alnītis. Vairāk nekā 40 talismanu konkurencē Alnītis ieguva 5. vietu.

 

2012. gada 17. jūlijā

Sv. Trīsvienības baznīcas tornī tika prezentēta dziesma „Satiksimies Jelgavā”, kas veltīta Jelgavas pilsētai. Dziesmas autori ir Tirkīzzilā kora dalībnieks Uldis Timma un mūziķe Erita Karlsone. Līdz ar veltījumu pilsētai ir tapis arī dziesmas videoklips ar Jelgavā un Latvijā pazīstamu mūziķu piedalīšanos.

 

2012. gada 20. oktobrī

Atklāts piemineklis Norai Bumbierei.

Kārļa Īles veidotā metāla kompozīcija "... sadedz, savu balsi meklējot" tika izvēlēta vairāku kārtu balsojumos skiču konkursos kopš 2009. gada. Skices un modeļus piemineklim bija iesnieguši pieci Latvijas mākslinieki – Pauls Jaunzems, Kārlis Īle un Ģirts Burvis, jelgavniece Nellija Skujeniece un Ligita Franckeviča. Par pieminekli N. Bumbierei rūpējās Noras Bumbieres fonds, kas dibināts 2007. gadā Jelgavā un līdztekus jauno solistu konkursu organizēšanai fonds vāca līdzekļus dziedātājai veltītam piemineklim. Vairāk nekā trīs tūkstošus latu piemineklim 2009. gada beigās savāca Žorža Siksnas vadītais Tirkīzzilais Jelgavas koris, pateicoties skatītāju balsojumam "TV3" šovā "Koru kari".

Nora Bumbiere dzimusi 1947. gada 13. martā Jelgavā. Bijusi viena no visu laiku populārākajām latviešu dziedātājām. Plašākai auditorijai kļuva pazīstama 20. gadsimta 60. gadu beigās, kad sāka sadarbību ar komponistu Raimondu Paulu.

 

2012. gada 15. novembrī

Atklāts Baltijā unikāls gājēju tilts par Driksu, kam jelgavnieki deva vārdu, saistītu ar seno pilsētas nosaukumu, Mītavas tilts. Tērauda tilts ir iekārts vantīs un izliekts divās asīs, padarot to par tehniski sarežģītu konstrukciju. Tilta laiduma garums ir 152 metri, tilta garums ar betonēto pagarinājumu pilsētas pusē ir 199,6 metri. Tilta platums ir 3,5 metri, tam ir 28 vantis, divi 22 un 24 metrus augsti piloni. Tiltu veido 3850 tērauda elementi un laiduma konstrukcija izgatavota no septiņiem 19 – 24 metrus gariem blokiem.

Mītavas tilts un Jāņa Čakstes bulvāra 1. kārtas rekonstrukcija ieguva 1.vietu konkursa „Gada labākā būve Latvijā 2012” nominācijā "Inženierbūve".