G. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs

Ģederts Eliass (1887 - 1975) – izcils latviešu gleznotājs, mākslas vēsturnieks un pedagogs, ar kura darbiem var iepazīties plašā ekspozīcijā viņa vārdā nosauktajā muzejā.
Konferenču un zinātnisko lasījumu materiāli

Dobeles pilskalna līdzšinējā pētniecība un turpmākie uzdevumi

 

Pilskalna vēsture - svarīgākie pieturpunkti

            Dobele rakstītos avotos pirmo reizi minēta 1254. gada Zemgales dalīšanas līgumā. Teritorija tika sadalīta starp Rīgas arhibīskapu un Livonijas ordeni – Dobele nonāca ordeņa rokās. Tomēr zināms, ka Dobeles pilskalns un tā apkārtne bija apdzīvota krietni pirms krustnešu ienākšanas tagadējā Latvijas teritorijā. Dobele bija viena no septiņām Zemgales zemēm aizvēstures periodā, un pilskalns bija svarīgs šī apgabala centrs.

            Zināms, ka pēc atkārtotiem krustnešu uzbrukumiem pilskalnam un tā pakājē esošajai senpilsētai, zemgaļi pili pametuši un devušies uz mūsdienu Lietuvas teritoriju. Izplatīts ir uzskats, ka zemgaļi savu pili nodedzinājuši paši, lai tā nenonāktu ienaidnieka rokās. Šādu notikumu gaitu apraksta viens no zināmākajiem 13. gs. rakstītajiem avotiem – Atskaņu hronika[1]. Taču ne visu hroniku, kas vēsta par notikumiem Zemgalē šajā laikā, autori ir vienisprātis – citviet minēts, ka zemgaļu pili iznīcinājuši uzbrucēji.[2] Dažādos avotos tiek minēti arī atšķirīgi datumi – 1289. vai 1290. gads.

            Tikai 1335. gadā, kad teritorija sākusi atkopties no ilgo cīņu izraisītā bada, uzsākta mūra pils celtniecība agrākās zemgaļu pils vietā.  Uzskatāms, ka 1367. gadā Dobele kļuva par komturejas centru, kad pirmo reizi dokumentārās liecībās parādās vārdā nenosaukts komturs no Dobeles.[3] Kurzemes un Zemgales teritorijās attiecīgajā laika posmā kopumā šādi centri bija četri – Dobele, Kuldīga, Jelgava un Ventspils.[4]

            Pēc Livonijas sairuma, 1562. gadā pils pēdējais komturs Tīss von der Reke nonāca konfliktā ar jaunizveidotās Kurzemes – Zemgales hercogistes pirmo hercogu Gothardu Ketleru. Reke atteicās zvērēt uzticību, jo nevēlējās atdot personīgajā īpašumā nodoto Dobeles pili, ko hercogs tagad pieprasīja sev. 1566. gadā G. Ketleram izdevās izbeigt konfliktu un iegūt Dobeli savā pārvaldībā,[5] kamēr Rekem tika atvēlēta Jaunpils. Kurzemes - Zemgales hercogistes periodā pilī mita apgabala pārvaldnieks.

            Hercogiene Elizabete Magdalēna pēc vīra hercoga Frīdriha nāves 1642. gadā pavēlēja veikt plašu pārbūvi un labiekārtošanas darbus viņas atraitnes tiesā – Dobeles pilī. Agrākā viduslaiku konventa ēka tika pārveidota par kapelu, pie pils ierīkoti plaši dārzi ar visdažādākajām augu un koku šķirnēm. 1643. gadā hercogiene uzsāka pilī dzīvot pastāvīgi un uzturējās tajā  līdz savai nāvei 1649. gadā.

            Vēlākajos karos pils tika vairākkārt ieņemta un postīta – 1661. gadā pils bija palikusi bez lielas daļas logu un durvju, lai gan tā joprojām bija apdzīvota. Arī Lielais Ziemeļu karš un mēra epidēmijas pārtrauca hercoga Frīdriha Vilhelma iecerētos atjaunošanas darbus.[6] Pils apdzīvotība pavisam izbeidzās 18. gs. 30. gados, un mūri strauji pārvērtās par drupām.

            Lai gan pils funckijas bija mainījušās, tā joprojām bija un ir svarīga pilsētas dzīves sastāvdaļa. 1870. gadā Dobelē norisinājās pirmie Kurzemes Dziedātāju svētki, kuru noslēguma koncerts izskanēja pilsdrupās. Kopš 19. gs. beigām līdz pat mūsdienām pilskalns ar mūra pils drupām ir vieta regulāriem kultūras pasākumiem.

            Šobrīd pēc pilsētas pašpārvaldes iniciatīvas iecerēts attīstīt Dobeles pilskalna kompleksu kā kultūras un tūrisma objektu, izbūvējot pils kapelas daļā telpas pilskalna vēsturei veltītām ekspozīcijām. Līdz ar to īpaši aktuāla kļuvusi senvietu kompleksa līdzšinējās pētniecības un tajā iegūto rezultātu apkopošana un izvērtēšana, lai noteiktu, cik lielā mērā pilskalns arheoloģiski pētīts, jo pēc iecerēto darbu veikšanas arheoloģiskā izpēte šajā pilskalna daļā vairs nebūtu iespējama.

 

Arheoloģiskā izpēte no 19. gs. līdz mūsdienām - nozīmīgākie pētījumi

            Pilskalna izpētes sākumi bijuši cieši saistīti ar Kurzemes literatūras un mākslas biedrību. Vairāki tās biedri apmeklējuši Dobeles mūra pilsdrupas, tās uzmērojuši un aprakstījuši, par paveikto ziņojuši biedrības sēdēs. Liela daļa no šajā periodā veiktajos izrakumos iegūtajām senlietām un savrupatradumi nodoti Kurzemes Provinces muzejam.

            1869. gadā pirmos izrakumus pils teritorijā veicis Dobelē dzīvojošais un strādājošais mācītājs, valodnieks un etnogrāfs Augusts Bīlenšteins. Izrakumi tika veikti pie pils  dienvidu un austrumu korpusiem, vietām atsedzot pils pamatus.

            Biedrības loceklis mākslinieks Jūliuss Dērings Dobeles pili apmeklējis vairākkārt jau kopš 1847. gada. 1869. gadā veicis dažādus uzmērojumus, aprakstījis savus novērojumus, par kuriem arī ziņojis Kurzemes literatūras un mākslas biedrības sēdēs. 1870. gadā biedrībā nolasījis apcerējumu par Dobeles vēsturi, apkopojot hroniku un citu avotu ziņas par pili. Šajā ziņojumā J. Dērings arī centies skaidrot vārda Dobele izcelsmi, norādot, ka vārds ir daudz vecāks par ordeņa pili, jo tā jau sauca vienu no “četriem galvenajiem cietokšņiem pagānu Zemgalē”.[7]

            1883. un 1884. gadā arheoloģiskos izrakumus veica Karls Bojs, tajos piedalījās arī A. Bīlenšteins. 1883. gadā uz dienvidiem no kapelas atrakti pamati un atsegtas kāpnes, kas vedušas uz pils pagrabu. Savukārt 1884. gadā izrakumi veikti ar mērķi atsegt pils vecāko daļu, lai noskaidrotu tās sākotnējo plānojumu. Pirmajā gadā izrakumi tika veikti par personīgiem līdzekļiem, bet 1884. gadā tos finansēja Kurzemes literatūras un mākslas bedrība un Kurzemes Provinces muzejs.

            Zemgales ekspedīcijas ietvaros Dobeles pilskalnu 1923. gadā apmeklējis pētnieks Ernests Brastiņš. Lai gan piemin, ka A. Bīlenšteins u.c. pētnieki pilskalnu aprakstījuši, E. Brastiņš apgalvo, ka pilsvieta vēl nav arheoloģiski pētīta.[8] Domājams, ka ar to E. Brastiņš domājis zemgaļu pilsvietu - maz ticams, ka pētnieks nebūtu zinājis par A. Bīlenšteina un K. Boja veiktajiem izrakumiem mūra pilī.

            Nākamie arheoloģiskie izrakumi pilskalna kompleksā pēc vācbaltu pētniekiem veikti 20. gs. 50. gadu beigās. Zinātņu Akadēmijas Vēstures institūta ierosināti izrakumi arheoloģes Jolantas Daigas vadībā norisinājās 1958. un 1959. gadā. Pētījumi veikti senpilsētas teritorijā uz rietumiem no pils, kur konstatēts, ka šī senpilsētas daļa intensīvi apdzīvota laikā no 11. līdz 13. gs.[9] Atsevišķi atradumi – akmens cirvis un krama atradumi attiecināmi uz daudz senāku laiku – 1. g.t. p.m.ē. Konstatēts, ka senpilsēta turpinājusies arī uz dienvidaustrumiem un austrumiem no pilskalna, aizņemot šajā rajonā ap 2 ha lielu teritoriju, ko no abām pusēm ierobežoja gravas. Iegūtās senlietas liecināja, ka teritorija tikusi izmantota jau 1. g. t. p. m. ē. un m.ē. 1. g. t. pirmajā pusē.[10]

            Atkārtotus izrakumus senpilsētā J. Daiga veica 1977. gadā, šoreiz uz dienvidaustrumeim no pilskalna. Izpētīta 1200m2 liela teritorija. Pārbaudes izrakumi veikti arī priekšpils teritorijā, sakarā ar stadiona izbūvi. Priekšpils teritorijā pie aizsarggrāvja konstatētas 12. – 13. gs. koka nocietinājumu pēdas. Pēc pie nocietinājumiem atsegtajām celtnēm un iegūtajām senlietām secināts, ka 12. – 13. gs. pie zemgaļu pils pastāvējusi nocietināta un intensīvi apdzīvota priekšpils, kas nākamajā būvperiodā – viduslaikos - vairs nav tikusi izmantota.[11]

            1979. gadā J. Daigas vadībā uzsākti izrakumi viduslaiku kapsētā[12] uz rietumiem no pils, kas ilga līdz 1982. gadam. Iegūti vairāki interesanti atradumi. Atrasti 14 krama priekšmeti, kas pēc arheoloģes Ilgas Zagorskas domām attiecināmi uz bronzas laikmetu, bet, iespējams, arī uz agrāku laika posmu.[13] Papildus tam, vairākas krama šķilas un atšķilas norāda uz to, ka krams ticis apstrādāts uz vietas. Kapsētas apakšējā kārtā bija saglabājies apbedījums bez inventāra, kurā mirušais apbedīts bez galvas. Apbedījums ar ķermeni bez galvas konstatēts arī ārpus kapsētas žoga – galva nocirsta un ielikta klēpī. Tam tuvumā apbedīta ap 15 gadus veca meitene, kuras apbedījumam virsū uzlikti trīs lieli akmeņi. Divi vīrieši apbedīti bez zārkiem saliektās pozās – viens saliekts uz pusēm ar galvu pie pēdām, otrs ar saliektām kājām.[14] Protams, nav zināms, kāpēc tieši šie konkrētie indivīdi Dobeles kapsētā apbedīti šādos apstākļos. Vispārīgi zinātniskajā literatūrā apbedījumi aiz kapsētu žogiem tiek saistīti ar nekristītiem vai kādus smagus noziegumus pastrādajušiem cilvēkiem. Savukārt apbedījumi, kuros indivīda galva atdalīta no ķermeņa, vai uz ķermeņa novietoti akmeņi, tiek saistīti ar ticību pārdabiskām būtnēm. Lai būtne nevarētu atgriezties no aizsaules un atkal kaitēt iedzīvotājiem, par, piemēram, vampīriem vai tamlīdzīgām radībām uzskatītie cilvēki apbedīti šādos apstākļos. Iespējams tikai minēt, kam tieši ticējuši pils iedzīvotāji.

            Kapsēta pie Dobeles pilskalna ir viena no plašāk pētītajām viduslaiku apbedījuma vietām Latvijā. Visās izrakumu sezonās kopumā izpētīta 4000 m2 liela teritorija un atsegti 1340 apbedījumi. Secināts, ka kapsēta datējama ar 14. – 17. gs.,[15] tātad tās izmantošanas laiks gandrīz pilnībā atbilst mūra pils apdzīvotības periodam. Šie plašie petījumi raisījuši visai lielu interesi arheologu un vēsturnieku vidū - veikti vairāki pētījumi, kas balstīti iegūtajā arheoloģiskajā materiālā.

            Kapsētā atrastās saktas padziļināti pētījis Armands Vijups. 1990. gadā publicēts pētījums, kurā secināts, ka Dobelē iegūtajam arheoloģiskajam materiālam atrodamas analoģijas citviet Latvijas un Igaunijas teritorijā – rotu darināšanas attīstības procesi Livonijā nav noritējuši izolēti.[16]

            Tatjana Berga analizējusi kapsētā atrastās monētas un to saistību ar apbedīšanas rituāliem. Lielākā daļa no atrastajām monētām atbilst kapsētas izmantošanas periodam, taču iegūtas arī agrāku gadsimtu monētas, kas nēsātas kā monētpiekariņi. Atradumi liecina gan par jauktām apbedīšanas tradīcijām – vērojama pagānisku un kristīgu iezīmju mijiedarbība, gan izvērstiem tirdzniecības sakariem – atrastas monētas no Anglijas, Skotijas, Spānijas, Flandrijas u.c. teritorijām.[17]

            Santa Dobele pētījusi atsevišķus 14. – 15. gs. sieviešu apbedījumus un to inventāru. Pētniece secina, ka arheoloģiskajā materiālā neparādās nekādas izteiktas lokālas īpatnības – analogi iegūtajām senlietām atrodami visā Latvijas teritorijā un ārpus tās. Tiek secināts, ka pētītajā arheoloģiskajā materiālā ir vāja saikne ar zemgaļu materiālo kultūru, tāpēc uzskatāms, ka pēc zemgaļu pils pamešanas 13. gs. beigās, novadā ir nomainījies iedzīvotāju etniskais sastāvs, un līdz ar mūra pils celtniecību un jauna miesta veidošanos teritorijā ienākuši jauni iedzīvotāji no citām Latvijas teritorijām.[18]

            Arheologa Mārtiņa Rušas vadībā izrakumi mūra pils teritorijā notikuši no 1987. līdz 1991. gadam un no 2002. līdz 2009. gadam. Izrakumi veikti dažādās pils teritorijas vietās – gan pie dienvidu un rietumu mūriem, gan austrumu palasta un ziemeļu aizsargmūra daļās. Pētījumu galvenais mērķis visās sezonās bijis noteikt mūra pils būvkonstrukcijas un senāko plānojumu saistībā ar iecerētajiem pils mūru konservācijas darbiem.

Izrakumu laukumi 1987. gadā tika atrakti līdz senākajam apdzīvotības līmenim, konstatējot arī ap 30 cm biezu zemgaļu apdzīvotības perioda kultūrslāni.

            1991. gadā senpilsēta pētīta saistībā ar plāniem uzstādīt atjaunoto Kārļa Zemdegas pieminekli, kas veltīts Pirmajā Pasaules karā un Brīvības cīņās kritušajiem. Piemineklis tika iznīcināts pirmajā Padomju varas desmitgadē, atjaunots un atkal uzstādīts 1996. gadā. Līdz ar to no senpilsētas teritorijas pētīts 36m2 liels laukums plānotā pieminekļa pamatnes platībā. Iegūtas senlietas, kas attiecināmas uz vēlo dzelzs laikmetu un viduslaikiem.

            2007. gada izrakumu sezonā Dobelē norisinājās 5. Latvijas arheologu plenērs, kura laikā Dobeles pils izpētē piedalījās liels skaits atzītu pētnieku no Latvijas Vēstures institūta, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas, arī arheologi no Šauļu un Klaipēdas universitātēm.[19] Šajā sezonā atsevišķos laukumos atklāts zemgaļu apdzīvotības slānis, taču ievērojami senlietu atradumi nav iegūti.

            2008. un 2009. gadu izrakumu sezonās, atsedzot vairākas telpas, iegūta informācija par hercogienes Elizabetes Magdalēnas laikā pārbūvētās palasta daļas funkcijām – tā izmantota saimnieciskām vajadzībām, un tajā atradās arī dzīvojamās telpas apkalpojošajam personālam. Izrakumu laikā iegūts interesants un visai unikāls atradums - miniatūrs kaula saules pulkstenis.[20]

Saistībā ar plānotajiem telpu ierīkošanas darbiem, izrakumi pils kapelas daļā uzsākti 2016. gada nogalē un tiks turpināti arī 2017. gada vasarā.

            Kopumā arheoloģisko izrakumu rezultātā noteikti pils dažādi būvperiodi, atsegtas vairākas ēkas un telpas, nosakot to funkcijas un pils plānojumu. Pētniecību lielā mērā noteica plāni veikt restaurācijas darbus, tāpēc skaidrs, ka fokuss bijis tieši uz plānojuma izpēti. Vērtējot pilskalnā veiktos pētījumos no šī aspekta, var teikt, ka izpēte ir pilnīga. Iespējams visai precīzi rekonstruēt mūra pils izskatu tās dažādajos būvperiodos.

Zinām, kā pils izskatījās, taču daudz mazāk zināms par tās iemītniekiem. Uz plānojuma noteikšanu tendētajos izrakumos citiem pils vēstures aspektiem pievērsta mazāka uzmanība – mazāk pētītas iegūtās senlietas vai izdarīti secinājumi par ikdienas dzīvi pilī. Vēl daudz kas palicis nezināms par pils iemītnieku skaitu, personībām, sadzīvi, ikdienas ritmu.

             

Avotos balstītie pētījumi par Dobeles pili

            Saistībā ar Dobeles pili veikti arī uz rakstītiem avotiem balstīti pētījumi, kas attiecināmi uz hercogistes perioda vēsturi. Valda Kvaskova padziļināti pētījusi hercogienes Elizabetes Magdalēnas personību un saimnieciskās un politiskās aktivitātes – šie pētījumi sniedz ieskatu arī norisēs Dobeles pilī, galvenokārt tās labiekārtošanas darbos. Vienā no V. Kvaskovas pētījumiem par centrālo izpētes objektu izvēlēta tieši Dobeles pils 17. gadsimta dokumentos. Dokumenti sniedz ziņas par pils stāvokli hercogistes sastāvā – sākotnēji hercogs Gothards Ketlers noteicis, ka pēc viņa nāves tai jākļūst par pēcnācēja hercoga Frīdriha rezidenci. Vēlāk pils līdz ar citiem īpašumiem norakstīta par hercoga meitu pūra naudas garantu. Pēc hercoga Frīdriha laulībām pils statuss mainījies vēlreiz, kļūstot par hercogienes Elizabetes Magdalēnas atraitnes tiesu. Valda Kvaskova norāda, ka arhīvā atrodamie dokumenti apliecina Dobeles pils kā svarīga militāra cietokšņa nozīmi – lasāms, ka hercogs sola, ka pilī izvietotie virsnieki un kareivji un muižas pārvaldes amatpersonas zvērēs uzticību Elizabetei Magdalēnai. Arī tieši Dobeles pilī hercogs Frīdrihs 1626. gada 16. augustā parakstījis paziņojumu par Kurzemes – Zemgales hercogistes neitralitātes atzīšanu.[21]

 

Pētniecības problēmas un turpmākie uzdevumi

            Visvairāk neskaidrību par arheoloģiskā kompleksa vēsturi ir tieši saistībā ar periodu, kad pilskalnu apdzīvoja zemgaļi. Joprojām nekur neparādās precīzs pilskalna pastāvīgas apdzīvošanas sākuma datējums – par to izteikti tikai minējumi. Piemēram, A. Bīlenšteins uzskatījis, ka zemgaļu pils pastāvējusi jau mūsu ēras pirmajos gadsimtos, sniedzot plašu iespējamo intervālu no 1. gs. līdz 8. gs.[22] Savukārt M. Ruša veikto izrakumu pārskatos rakstījis, ka nocietināta apmetne sākusi veidoties vidējā dzelzs laikmetā, un laika gaitā apmetne kļuvusi par zemgaļu pili[23], lai gan netiek norādīti konkrēti avoti un arheoloģiskās liecības, uz kuriem šāds apgalvojums ir balstīts. Pēc senpilsētas un viduslaiku kapsētas teritorijās iegūtajiem atradumiem secināms, ka cilvēku klātbūtne Dobeles pilskalna apkārtnē konstatējama jau 1. gt. p. m.ē, taču nevar skaidri apgalvot, ka apdzīvotība jau šajā laikā bijusi pavisam pastāvīga.

Precīzāka datējuma noteikšana būtu būtisks papildinājums līdzšinējām zināšanām par pilskalnu veidošanās un apdzīvotības raksturu plašākā reģionā. Tomēr jāņem vērā, ka, iespējams, būvējot un vairākkārt pārbūvējot mūra pili, liecības par zemgaļu apdzīvotības periodu tieši pilskalna ziemeļu daļā varēja tikt stipri bojātas vai iznīcinātas pavisam. Tā kā pētītajā kapsētā netika atrasti nekādi uz aizvēstures periodu attiecināmi apbedījumi, rodas jautājums arī par to, vai šajā senvietu kompleksā kādreiz ietilpis kāds cits kapulauks, kuru izmantojuši zemgaļi.

            Secināms, ka līdz šim pastāvošais priekšstats, ka pilskalnā zemgaļu apdzīvotības liecības nav atrastas vispār, ir nepatiess – dažviet atklāts kultūrslānis, atrastas atsevišķas senlietas. Tomēr atradumiem līdz šim nav pievērsta pastiprināta pētnieku uzmanība, nav veikta plašāka iegūto senlietu tipoloģizācija un datēšana.

            Ņemot vērā iespējamību, ka plašāka arheoloģiska izpēte pilskalna ziemeļu daļā, kur varētu būt meklējamas liecības par zemgaļu apdzīvotības periodu, nākotnē varētu būt ierobežota, turpmāka pilskalna vēstures izpēte būtu jābalsta uz jau esošo un pieejamo materiālu. Nepieciešama padziļināta arheoloģiskajos izrakumos iegūto senlietu izpēte. Ticams, ka uz aizvēstures periodu attiecināmo senlietu tipoloģizācija un datēšana ļautu izdarīt turpmākus secinājumus par pilskalna apdzīvotības raksturu un hronoloģiju.

            Svarīgs uzdevums ir arī arhīvos pieejamo rakstīto avotu apzināšana, kas ļautu papildināt zināšanas par mūra pils vēsturi viduslaiku un Kurzemes un Zemgales hercogistes periodos. Sarunās ar Latvijas Valsts Vēstures arhīva speciālistiem noskaidrots, ka pieejams plašs, līdz šim nepētīts avotu materiāls, kas sniegtu liecības par pilī dzīvojušajiem pārvaldniekiem, par kuru dzīvesgājumiem zināms pavisam maz, kā arī saimnieciskām u.c. norisēm pilī.

Raksta autors - 

Beāte Orlova

LU VFF 3. kursa studente (bakalaura studiju programma)

Dobeles Novadpētniecības muzeja vēsturniece

 

Izmantotie avoti un literatūra

Nepublicētie avoti:

  1. Ruša, M. Pārskats par 2006. gada arheoloģiskās uzraudzības darbiem Dobeles senpilsētā. Rīga, 2007. g. 40 lp.
  2. Ruša, M. Pārskats par 2008. gada arheoloģiskās izpētes darbiem Dobeles viduslaiku pilī. Rīga, 2009. g. 105 lp.

Publicētie avoti:

  1. Arheoloģiskie izrakumi Tērvetes pilsklanā, Dobeles senpilsētā, Agrāriešu, Alsungas, Kampānu, Liepenes, Repju kapulaukos un hidroarheoloģiskie pētījumi 1959. g. RT 1959. 13. – 16. lpp.
  2. Atskaņu hronika. Atdzejojis Valdis Bisenieks. Rīga: Zinātne, 1998. 387 lpp.
  3. Brastiņš, E. Latvijas pilskalni. 2. sējums. Zemgale un Augšzeme. Rīga: Pieminekļu valdes izdevums, 1926. 104 lpp.
  4. Daiga, J., 1978. Izrakumi Dobelē 1977. gadā. ZASM 1977. 35. – 40. lpp.
  5. Daiga, J., 1980. Izrakumi Dobeles kapsētā. ZASM 1979. 48. – 53. lpp.
  6. Daiga, J., 1984. Izrakumi Dobeles kapulaukā 1982. gadā. ZASM 1982. - 1983. 52. – 55. lpp.
  7. Vartberges Hermaņa Livonijas hronika. Ē. Mugurēviča tulkojums. Rīga: Latvijas vēstures institūts, 2005. 312 lpp.

 

Literatūra:

  1. Berga, T. Dobeles viduslaiku kapsētas monētas un to nozīme apbedīšanas rituālā (14. – 17. gs.). - AE - 20. laid. - Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2000. 32. – 44. lpp.
  2. Caune, A., Ose, I. Latvijas viduslaiku pilis, IV. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2004. 591 lpp.
  3. Dobele, S. Ar monētām datēto 14.gs. – 15. gs. sākuma sieviešu apbedījumu senlietas Dobeles kapsētā. Grām: Ritums, R. (sast.) Pētījumi zemgaļu senatnē: rakstu krājums. Rīga: Latvijas Vēstures muzejs, 2004. 47. – 59. lpp.
  4. Kvaskova, V. Dobeles pils 17. gs. arhīva dokumentos. Grām.: Latvijas viduslaiku pilis, VI. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2010. 343. – 362. lpp.
  5. Ose, I. Kurzemes un Zemgales pilis 13. – 17. gadsimtā. Grām.: Ose, I. (sast.) Latvijas viduslaiku pilis, V. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2005. 7. – 28. lpp.

 

  1. Vijups, A. Dobeles kapsētas pakavsaktas. // Acta Universitatis Latviensis: Nr. 555. Feodālisma problēmas Baltijā. Rīga: Latvijas Universitāte, 1990. 43. – 67. lpp.
  2. Vītola, T. Dobeles pilsdrupas. Vēsturiskā izziņa. Rīga, 1989. g.
  3. Döring, J. Geschichte des Ordenschlosses Doblen, nebst Plänen u. Abbildungen. Sitzungs-Berichte der kurländischen Gesellschaft für Literatur und Kunst aus den Jahren 1864 bis 1871. Mitau, 1884. S. 403.

 

 

[1] Atskaņu hronika. Atdzejojis Valdis Bisenieks. Rīga: Zinātne, 1998. 294. lpp. 11 632. rinda.

[2] Vartberges Hermaņa Livonijas hronika. Ē. Mugurēviča tulkojums. Rīga: Latvijas vēstures institūts, 2005. 61. lpp.

[3] Caune, A., Ose, I. Latvijas viduslaiku pilis, IV. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2004. 147. lpp.

[4] Ose, I. Kurzemes un Zemgales pilis 13. – 17. gadsimtā. Grām: Ose, I. (sast.) Latvijas viduslaiku pilis, V. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2005. 16. lpp.

[5] Caune, A., Ose, I. Latvijas viduslaiku pilis, IV. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2004. 147. lpp.

[6] Kvaskova, V. Dobeles pils 17. gs. arhīva dokumentos. Grām.: Ose, I. (sast.) Latvijas viduslaiku pilis, VI. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2010. 359. lpp.

[7] Döring, J. Geschichte des Ordenschlosses Doblen, nebst Plänen u. Abbildungen. Sitzungs-Berichte der kurländischen Gesellschaft für Literatur und Kunst aus den Jahren 1864 bis 1871. Mitau, 1884. S. 403.

[8] Brastiņš, E. Latvijas pilskalni. 2. sējums. Zemgale un Augšzeme. Rīga: Pieminekļu valdes izdevums, 1926. 26. lpp.

[9] Arheoloģiskie izrakumi Tērvetes pilskalnā, Dobeles senpilsētā, Agrāriešu, Alsungas, Kampānu, Liepenes, Repju kapulaukos un hidroarheoloģiskie pētījumi 1959. g. RT 1959. 14. lpp.

[10] Turpat.

[11] Daiga, J., 1978. Izrakumi Dobelē 1977. gadā. ZASM 1977. 40. lpp.

[12] Citviet zinātniskajā literatūrā dēvēta arī par “Dobeles kapsētu” vai “Dobeles kapulauku”.

[13] Daiga, J., 1980. Izrakumi Dobeles kapsētā. ZASM 1979. 49. lpp.

[14] Turpat, 51. lpp.

[15] Daiga, J., 1984. Izrakumi Dobeles kapulaukā 1982. gadā. ZASM 1982. - 1983. 52. lpp.

[16] Vijups, A. Dobeles kapsētas pakavsaktas. // Acta Universitatis Latviensis: Nr. 555. Feodālisma problēmas Baltijā. Rīga: Latvijas Universitāte, 1990. 58. lpp.

[17] Berga, T. Dobeles viduslaiku kapsētas monētas un to nozīme apbedīšanas rituālā (14. – 17. gs.). AE. - 20. laid. - Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2000. 41. lpp.

[18] Dobele, S. Ar monētām datēto 14.gs. – 15. gs. sākuma sieviešu apbedījumu senlietas Dobeles kapsētā. Grām.: Ritums, R. (sast.) Pētījumi zemgaļu senatnē: rakstu krājums. Rīga: Latvijas Vēstures muzejs, 2004. 54. lpp.

[19] Horna, M. Arheologu piektā tikšanās notika Dobelē. Zemgale – 04.08.2007. – Nr. 91. – 7. lpp.

[20] Ruša, M. Pārskats par 2008. gada arheoloģiskās izpētes darbiem Dobeles viduslaiku pilī. Rīga, 2009. g. 16. lp.

[21] Kvaskova, V. Dobeles pils 17. gs. arhīva dokumentos. Grām.: Ose, I. (sast.) Latvijas viduslaiku pilis, VI. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2010. 346. lpp.

[22] Vītola, T. Dobeles pilsdrupas. Vēsturiskā izziņa. Rīga, 1989. g. 1. lp.

[23] Ruša, M. Pārskats par 2006. gada arheoloģiskās uzraudzības darbiem Dobeles senpilsētā. Rīga, 2007. g. 7. lp.