G. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs

Ģederts Eliass (1887 - 1975) – izcils latviešu gleznotājs, mākslas vēsturnieks un pedagogs, ar kura darbiem var iepazīties plašā ekspozīcijā viņa vārdā nosauktajā muzejā.
J. Heistera dzērienu pudeles

 

J. Heistera dzērienu pudeles

 

Savulaik jelgavniekiem un ne tikai, pateicoties solīdajiem veikalnieciskajiem principiem un produkcijas augstajai kvalitātei, bija plaši pazīstams Heistera vārds, kas asociējās ar liķieri, limonādi un alu.

Jūlijs Heisters (dzimis 1885. gadā Jelgavā) 20. gs. starpkaru periodā bija viens no lielākajiem alkoholisko un bezalkoholisko dzērienu ražotājiem un tirgotājiem Jelgavā. Darbību J. Heisters uzsāka 1921. gadā, Uzvaras ielā atverot liķieru fabriku, bet Katoļu ielā dzērienu tirgotavu, turpat bija arī laboratorija denaturētā spirta pildīšanai. Veismaņa (tagad Driskas) ielā Heisteram piederēja bezalkoholisko dzērienu fabrika, vēlāk arī ražotne Dobeles ielā. Paplašinot darbību, 1929. gadā Heistera uzņēmums Uzvaras ielā sāka ražot alu. Ražoja arī augstākā labuma vīna galda etiķi.

Heistera uzņēmumos bija nodarbināti vairāk nekā 50 ierēdņi un strādnieki, kantoris atradās izdevīgā vietā – Katoļu ielā netālu no Tirgus laukuma (tagad Hercoga Jēkaba laukums). Par preces piegādi rūpējās vairāki preču auto un zirgu pajūgi. J. Heisters nebija vienīgais īpašnieks, kā kolektīvie pilnvarnieki ar savām paju daļām darbojās arī Jānis Gothards un Vladimirs Loginovs, bet bezalkoholisko dzērienu ražošana bija H. un J. Heisteru pārziņā. 1930. gadā Heisteru augļūdeņu un minerālūdeņu ražošana apgrozījuma ziņā ieņēma pirmo vietu Jelgavā, saražojot vairāk nekā pusi no Jelgavā ražoto dzērienu daudzuma. Līdzās Heisteriem t. s. atspirdzinošos dzērienus ražoja arī Kroiču uzņēmums un E. Alksnis. Jāteic, ka limonādes un augļūdeņu ražošana Jelgavā nebija jauna lieta, jo ar to jau pirms Pirmā pasaules kara nodarbojās 1908. gadā dibinātā Godmaņa limonādes un augļūdeņu fabrika, kas pēc kara darbību neatjaunoja.

Liķieri, kurus iesākumā gatavoja mūki kā ārstniecisku eliksīru ar nosaukumu “Museum”, 19. gs. laikā, līdzīgi alum, piedzīvoja savu zelta ēru, kļuva populāri un pieprasīti. Heistera dzīves laikā liķieris bija kulturāls un gastronomisks laika pavadīšanas elements, sevišķi iecienīts dāmu vidū. Heistera uzņēmumā liķieri tika ražoti no vietējo ogu un augļu sulām. Konjaku iepirka Francijā. Liķieru gatavošanai tika piegādāts arī eksporta spirts. Ražoja liķieri “Ķimelis, “Pomerancis” un citus. Un ne tikai liķierus, bet arī liķieru ekstraktus. 3. Jelgavas kājnieku pulks rīkoja ikgadējas šaušanas sacensības, kuru uzvarētājiem piešķīra ceļojošās balvas. Viena no tām bija sudraba kauss, ko dāvāja J. Heistera liķieru fabrika. 1937. gadā Heistera liķiera fabrikas nosaukumu nomainīja uz K/S Jūlijs Heisters un biedri.

Bezalkoholisko dzērienu klāstā bija zelteris, limonāde, augļūdens, minerālūdens, iesala Portello, Kļukva – no svaigām dzērvenēm gatavots dzēriens. Katrā Latvijas preses izdevumā bija atrodama reklāma par Heistera ražojumiem. Limonāde tika piedāvāta kā lielisks atspirdzinājums dažādos pasākumos – zaļumballēs, teātra izrāžu starpbrīžos, viesībās un ekskursijās. 1937. gadā Jelgavā Pļaujas svētku laikā Heisteri piegādāja savus bezalkoholiskos dzērienus gan izstādes dalībniekiem, gan tās daudzajiem apmeklētājiem. Jāteic, ka tolaik limonāde un zelteris bija ļoti populārs dzēriens.

Heistera dzērienus eksportēja, ar tiem piedalījās izstādēs un saņēma godalgas gan iekšzemē, gan ārzemēs. 1924. un 1925. gadā Jelgavas izstādē Heistera produkcija saņēma zelta un sudraba medaļu. 1937. gadā Zemgales izstādē Jelgavā Heistera liķieri un bezalkoholiskie dzērieni tika godalgoti ar II šķiras sudraba medaļu, ko piešķīra Latvijas Lauksaimniecības kamera Ķīmiskās, baudu un ēdamvielu rūpniecības sadaļā. Heisters ar savu produkciju 20. gs. 30. gados piedalījās izstādē Parīzē, Briselē un Karalaučos (tagad Kaļiņiņgrada).

Alus ražošanā Heisteri pārņēma Rīgas sortimentu un ražoja Iļģuciema, Tanheizera, Runcendorfa alu. Alus ražošanai Heisteri izmantoja vienu no Kroiču alusdarītavas cehiem.

1940. gadā Heistera uzņēmumus nacionalizēja, pārdēvējot tos par “Jelgavas augļu sulu un liķiera fabriku”. Par liķieru un citu alkoholisko dzērienu ražošanu atbildīgo nozīmēja partijas kandidātu A. Fogeli, kura uzdevums bija maksimāli palielināt spirtoto dzērienu ražošanu, jo no tiem padomju vara guva vislielākos ienākumus. Liķieru ražošana noritēja triecientempā, bet bezalkoholisko dzērienu ražošana tika organizēta pēc vajadzības. Tā tas turpinājās līdz kārtējās okupācijas maiņai, kad padomju varu nomainīja vācu militārā vara. Nacionalizēto uzņēmumu īpašnieki mēģināja atjaunot ražošanu, kas arī izdevās, jo pieprasījums pēc limonādes un zelteriem kara gados nebija zudis. Tika noorganizēta pat tukšo pudeļu uzpirkšana – par vienu pudeli maksāja 0,40 reihsmarkas.

Pēc kara padomju laikā limonādei bija milzīga popularitāte, par tās ražošanu Jelgavā bija atbildīgs Alus un bezalkoholisko dzērienu trests. Interesanti atzīmēt, ka Zelteris no gāzēto dzērienu klāsta bija “pazudis”. Netika atjaunota arī liķieru ražošana. 1948. gadā Jelgavā bija 42 stacionāri dzērienu, maizīšu un konditorejas izstrādājumu kioski, kuros tika tirgota Jelgavā ražotā limonāde, kas tika iepildīta Heisteru un citu bijušo Jelgavas bezalkoholisko dzērienu ražotāju pudelēs, tikai ar jauno laiku etiķetēm. Vēlāk, mainoties pudeļu tilpumam un korķu veidam, limonādes un citu padomju laiku atspirdzinošie dzērieni tika fasēti jauna tipa 0,5 l tilpuma pudelēs.

Muzeja krājumā ir saglabājušās Heistera dzērienu pudeles – viss, kas nonācis līdz mūsdienām no tiem laikiem, kad Jelgavā tika ražots liķieris un zelteris.

 

Inese Deksne,

Vēstures un izglītojošā darba nodaļas vadītāja

 

 

 

 

 

  

 

Jaunas rūpniecības nozares celmlauzis Jānis Markitants

 

Jelgavas Tirgotāju un rūpniecības biedrības valdes loceklis Jānis Markitants (dzimis 1888. gadā Ādažu pagastā) bija Augļu pārstrādāšanas fabrikas īpašnieks Jelgavā, kurš 1922. gadā Svētes (J. Bisenieka) ielā atvēra savu ražotni. Tolaik bija plaši izplatīts uzskats, ka konservēta barība ir laba, derīga un veselīga. Lai gankonservu ražošana bija jau vairāk nekā 100 gadu sena lieta un konservu ražošana Jelgavā bija noorganizēta jau 19.gs. laikā, tomēr J. Markitants tika uzskatīts par savas nozares celmlauzi un izveidotāju Latvijā.

Jau 1810. gadā francūzis Nikolass Aperts ieteica pārtiku pildīt stikla traukos, lai pasargātu tos no bojāšanās. Par to viņš no Napoleona, kurš bija ierosinājis rast problēmas risinājumu pārtikas glabāšanai karagājienu laikā, saņēma 12 tūkstošus lielu prēmiju. 19. gadsimta laikā ražotie konservi tika pildīti arī trīsdaļīgajās skārdenēs, kas arī tika izgudrotas 19. gs.sākumā saistībā ar Napoleona armijas pārtikas apgādi.

J Markitants bija viens no pirmajiem ne tikai Jelgavā, bet arī Latvijā, kurš specializējās tieši augļu pārstrādē un pārstrādes rezultātā iegūto produkciju fasēja stikla tarā. Tādējādi it kā jau simtgadīga lieta ieguva jaunu elpu. 1929. gadā Latvijā bija 6 uzņēmumi, kas nodarbojās ar ogu, augļu un sakņu pārstrādi.

J. Markitanta uzņēmējdarbības pamatā bija trīs principi: sulu rūpniecība palīdz vienmērīgi sadalīt augļu ražu visam gadam, ražotājus ražas laikā pasargā no pazeminātām cenām, patērētājus nodrošina ar produkciju visu gadu. Viens litrs ābolu sulas maksāja 80 santīmus.

1927. gadā J. Markitanta un biedru Augļu pārstrādāšanas fabrika ražoja: augstākā labuma augļu ekstraktus, ogu sulu, ābolu biezeni, marmelādi, augļu medu, Jamsu, dažādus ievārījumus, sīrupu, augļu cukuru, mākslīgo medu, liķieru ekstraktus, esenci, galda etiķus, etiķa esences, etiķi.

Ar katru gadu, pieaugot ražojumu labajai slavai, palielinājās ražošanas jaudas. 1937. gadā J. Markitanta uzņēmumā divās maiņās nodarbināja 100 cilvēku, dienā pārstrādājot 20 tūkstošus kilogramu augļu un dārzeņu, sevišķu vērību veltot dzidrinātajām un nedzidrinātajām sulām. Ja visā Latvijā tolaik gadā saražoja 660 tūkstošus litru sulas, tad Markitanta uzņēmumā no šī daudzuma tika saražoti 250 tūkstoši litru. Ražošanā tika izmantotas modernas augļu pārstrādes iekārtas, roku darbs bija minimāls. Izejvielas pirka no vietējiem lauksaimniekiem par tūlītēju samaksu. Ražošanu uzsāka arī Lietuvas ielā N 1/3.

J. Markitanta produkcija tika eksportēta arī uz ārzemēm. Uz Holandi – upeņu un aveņu sula, uz Angliju 250 centnerus konservētu upeņu. Eksportēja arī uz Vāciju un citām valstīm. Šim nolūkam J. Markitantam Rīgā bija savas noliktavas. Produkcijas popularitāti un pieprasījumu veicināja piedalīšanās izstādēs – gan pašmāju, gan ārzemēs. Jelgavas lauksaimniecības izstādē 1927. gadā produkcija saņēma I godalgu. 1937. gadā Zemgales izstādē saņem Latvijas Lauksaimniecības kameras Zelta medaļu par augļu sulām un konserviem. 1938. gadā Jelgavā ražotās sulas tiek piedalās ievērotas Karalaučos, kur J. Markitants kopā ar J. Heisteru ar savu produkciju. Ārsti zobu slimībās bija atzinuši, ka lietojot J. Markitanta augļu un ogu sulu, tiek dezinficēti zobi un mute.

Saskaņā ar 1940. gada oktobrī pieņemto banku un rūpniecības uzņēmumu nacionalizācijas likumu J. Markitanta uzņēmums tika nacionalizēts. 1940. gada decembrī Heistera un Markitanta uzņēmumus apvienoja un pārdēvēja par Jelgavas augļu sulu un liķieru fabriku ar 2 nodaļām. J. Markitanta uzņēmums tika iedalīts 1. nodaļā kopā ar Heisteru atspirdzinošo dzērienu fabriku, bet 2. nodaļā iekļāva Heisteru liķiera fabriku. Par jaunā veidojuma vadītāju nozīmēja A. Fogeli. 1941. gada vasarā, kad padomju varai bija jāatkāpjas vācu armijas pārspēka priekšā, b. Fogelis aizbēga, bet J. Markitants nekavējoties pārņēma sava uzņēmuma vadību. Kopā ar darbiniekiem noorganizēja sardzi, lai pasargātu fabriku no izpostīšanas. Padomju karaspēka artilērijas apšaudes laikā tomēr tika nopostīta pudeļu noliktava – zaudēja 50 tūkstošu pudeļu, bet sulu, biezeņu, spirta, liķiera krājumi palika neskarti. Nezaudējot laiku, no vietējiem iedzīvotājiem iepirka produkciju, maksājot ar tiem pašiem krievu rubļiem – jāņogas 1, 50 rubļu, bet upenes 3 rubļi kilogramā. Kara gados J. Markitants lielāku vērību pievērsa atspirdzinošo dzērienu un marmelādes ražošanai, nodarbinot 130 cilvēku.

Pēc kara Latvijā plaši tika izvērsta augļu konservu ražošana. Jelgavā Dambja (Sarkanarmijas) atvēra konservu fabriku. Ar konservu ražošanu nodarbojās arī padomju un kolektīvās saimniecības, atverot turpat uz vietas savus konservu cehus. Augļu konservu ražošana Padomju Latvijā tika uzskatīta par jaunu nozari pārtikas rūpniecībā un visādi veicināta. Bija aizmirsts, ka 20. gs. 20. - 30. gados Latvijā jau bija savi šīs nozares celmlauži. Domājams, tā nav nejaušība, ka Jelgavā atvēra konservu fabriku, kas būtībā turpināja J. Markitanta iesākto darbu.








Inese Deksne,

Vēstures un izglītojošā darba nodaļas vadītāja