G. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs

Ģederts Eliass (1887 - 1975) – izcils latviešu gleznotājs, mākslas vēsturnieks un pedagogs, ar kura darbiem var iepazīties plašā ekspozīcijā viņa vārdā nosauktajā muzejā.
Konfekšu kārbas

Konfekšu kārba A. Abrikosovs un dēli

  

Pirmais krievu izcelsmes šokolādes ražotājs bija Aleksejs Abrikosovs, kurš bija nācis no saldumu gatavotāju dzimtas. Saldumu ražotāju dinastijas aizsācējs bija dzimtcilvēks Stepans Nikolajevs, kurš no Penzas guberņas 1804. gadā ieradās Maskavā, lai atvērtu darbnīcu un uzsāktu saldumu gatavošanu un tirgošanu. Muižnieks bija Stepanu palaidis uz Maskavu, lai, ražojot konditorejas izstrādājumus, viņš varētu pelnīt naudu muižniekam un kā dzimtcilvēks nomaksāt muižas nodevas. Rūpals gāja no rokas, un 1814. gadā Stepans sev un ģimenei bija nopelnījis brīvlaišanu. Stepanam piešķirtais jaunais uzvārds Abrikosovs nebija nejaušība – viņš prata no augļiem gatavot izcilus saldumus. Ar laiku darbnīcu paplašināja, dinastijas turpinātājs Aleksejs 19. gs. 50. gados atvēra šokolādes fabriku, 1875. gadā papildus sāka tirgot tēju, bet 80. gados fabrika kļuva par akciju sabiedrību “A. U. Abrikosovs un dēli”. Aleksejam Abrikosovam bija 22 bērni – 10 dēli un 12 meitas, 17 nodzīvoja līdz vecumdienām. 1874. gadā fabrika tika nodota divu vecāko dēlu pārziņā, vēlāk to pārvaldīja 5 dēli.1894. gadā saldumu ražošanas vajadzībām nopirka cukurfabriku, kuru vadīja 2 Alekseja dēli. Rūpals veiksmīgi attīstījās un 20. gs. sākumā Abrikosova akciju sabiedrībā nodarbināja 1900 strādnieku. Fabrika ražoja kompotus, iecukurotus augļus, marcipānu, biskvītu, karameles, šokolādi un šokolādes konfektes, arī konfektes ar augļu pildījumu, pavisam 750 saldumu veidus, 80 no tiem bija šokolādes. Einema fabrika bija Abrikosova fabrikas lielākā konkurente.

            Aleksejs Abrikosovs bija ne tikai izcila produkta radītājs, viņš pievērsa uzmanību arī mārketingam. Viņš uzskatīja, ka ir par maz radīt izcilu produktu, tas ir jāprot arī pārdot, tādēļ iepakojuma izstrādē pieaicināja profesionālus māksliniekus. Lai piesaistītu pircējus, iepakojumā tika pievienoti dažādi pārsteigumi, piemēram, to laiku populāru aktieru foto. A. Abrikosovs bija parūpējies par iepakojumu, kas domāts bērniem – ar pīlīšu, rūķīšu attēliem. Abrikosova fabrikai pieder konfektes “Zoss kājiņas”, “Vēža kakliņi”, “Pīļu knābīši”, kā arī Salaveču un zaķīšu šokolādes figūriņas.

Abrikosovu produkcija trīs reizes uzvarēja Viskrievijas Mākslinieciskās rūpniecības izstādē (mūsdienu izpratnē Viskrievijas rūpnieciskā dizaina izstāde). 1899. gadā Abrikosova fabrikai piešķīra goda nosaukumu “Viņa Augstības Imperatora galma piegādātājs”. Viņa veikalu tīkls bija teju visas impērijas teritorijā. Līdz 1870. gadam augļi saldumu un konservu ražošanai tika iepirkti Francijā, bet tad Abrikosoviem ienāca prātā šo preci ražot uz vietas. Imperators Aleksandrs III atļāva netālu no Simferopoles iegādāties zemi augļu dārzu ierīkošanai, dažus gadus vēlāk Simferopolē uzcēla fabriku kompotu un iecukurotu augļu ražošanai. Stāstīja, ka strādniecēm darba laikā lika dziedāt, lai tās neēstu augļus un citus izstrādājumus. Toties darbiniekiem bija privilēģija iegādāties saražoto produkciju 10 reizes lētāk, nekā tā tika laista pārdošanā. Abrikosovi bija 5 lielāko Krievijas saldumu fabriku skaitā.

Atbilstoši tā laika tradīcijai, tika veikti labdarības darbi, ar tiem nodarbojās Alekseja Abrikosova sieva Agripina. 1889. gadā viņa nodibināja bezmaksas dzemdību vietu un slimnīcu sievietēm (ar 5 gultas vietām), bet 1906. gadā par Agripinas ziedotajiem līdzekļiem tika uzcelta sieviešu slimnīca ar 51 gultas vietu. Slimnīcai piešķīra tās labdares Agripinas Abrikosovas vārdu. Pēc revolūcijas slimnīcu pārdēvēja Ļeņina dzīvesbiedres Nadeždas Krupskajas vārdā, bet 1994. gadā tā atguva dibinātājas vārdu.

1870. gadā A. Abrikosovam par nopelniem piešķīra goda pilsoņa nosaukumu, 1879. gadā komercpadomnieka titulu, bija arī apbalvojumi – 2. pakāpes Sv. Annas ordenis, 2. pakāpes Sv. Staņislava ordenis, medaļa uz Sv. Andreja lentas “Par uzcītību”.

Pēc revolūcijas saldumu fabrika tika nacionalizēta un 1922. gadā to pārdēvēja par “Babjevskij” – Maskavas Sokoļņiku rajona Izpildu komitejas pārstāvja Pētera Babajeva, pazīstama strādnieku kustības dalībnieka, vārdā. Ar šo vārdu fabrika turpina darboties arī mūsdienās, kā arī no jauna dibināts Abrikosova koncerns.

Muzejā glabājas lakoniski noformēta konfekšu kārba ar uzrakstu, ka tā ir nākusi no A. Abrikosova un dēlu akciju sabiedrības Maskavā, ko muzeja speciālisti  datējuši ar 20. gs. sākumu.






Par augsto produkcijas novērtējumu un godalgu saņemšanu izstādēs A. Abrikosova un dēlu akciju sabiedrība ieguva tiesības uz savu izstrādājumu iepakojuma izmantot Krievijas Impērijas gan mazo, gan lielo ģerboni, zem kuriem ir arī norādes – gadskaitļi, kad godalga saņemta.





Monpansjē kārba Georgs Landrins

 

Krāsaino ledeņu kārbas “Georgs Landrins” no Krievijas impērijas ziemeļu galvaspilsētas Pēterburgas atašanās Jelgavā liecina par sakariem un pārvietošanās iespējām pirms vairāk nekā 100 gadiem, kā arī par šī izstrādājuma popularitāti.

Ja citu saldumu ražotāju izcelsme ir zināma, piemēram, T. F. Einems bija Virtenbergas padotais, vai arī saldumu ražotājs Blikgens – Robinsons bija amerikāņu izcelsmes (viņu 23 veikalu tīkls bija izvietots visā Krievijas impērijas teritorijā, t.sk. divi veikali Rīgā), tad Georga Landrina izcelsme līdz pat mūsdienām ir noslēpumā tīta. Domājams, ka ārzemju izcelsme ir mārketinga triks, lai piesaistītu pircējus, un Georgs ir parasts Jegors vai Grigorijs no Tveras guberņas, kur tek Landras upe.

Savu karjeru Georgs Landrins sāka šveiciešu Volfa un Beranžena saldumu tirgotavā Pēterburgā, bet vēlāk nolēma uzsākt savu rūpalu. 1848. gadā G. Landrinam piederēja ledeņu darbnīca, kur vēlāk sāka gatavot arī biskvītu. 1860. gadā sāka ražot monpansjē. Gan krāsainās ledenes – monpansjē, gan doma tās pārdot fasētas metāla kārbā, ir G. Landrina izgudrojums, tāpat kā zefīrs un īpaša piena šokolāde, kuru pamanīja pat Ziemas pilī. 1886. gadā nodibināja Georga Landrina akciju sabiedrību, 1911. gadā tajā strādāja 300 darbinieku, bija atvērti veikali Pēterburgā, Maskavā un Rīgā. Līdzās slavenajām ledenēm iecienīti bija Landrina cepumi un šokolāde. Viņa produkcija bija pieprasīta Vācijā, Zviedrijā un Dānijā. 1869. gadā Vispasaules izstādē Parīzē Landrina produkcija saņēma bronzas medaļu, bet 1870. gada Viskrievijas manufaktūru izstādē Landrins saņēma labvēlīgu atsauksmi par samērā labu fabrikas iekārtu un rūpēm par fabrikas strādniekiem. Par ražojumu augsto kvalitāti liecina viņam piešķirtais Viņa Augstības Imperatora galma piegādātāja nosaukums, kā arī tiesības izmantot valsts ģerboni uz produkcijas iepakojuma.

Pēc 1917. gada fabrika tika nacionalizēta un ar laiku izdomāja tai piešķirt A. Mikojana vārdu, vēlāk reorganizāciju rezultātā G. Landrina bijušo fabriku iekļāva Ļeņingradas konditorejas ražotāju N. Krupskajas vārdā nosauktajā apvienībā, vēlāk tā pārtapa par  kombinātu “Azarts”.  Ļeņingradas blokādes laikā bijusī Landrina fabrika turpināja ražot produkciju gan pilsētnieku, gan frontes vajadzībām. Gatavoja gan dārzeņu džemu, koncentrātu un raugu, gan arī ražoja munīciju.

Mūsdienās savulaik slavenais zīmols Landrins Krievijā tika izmantots pārsteigumu olu “Petruška” un citas produkcijas ražošanā. Starp citu, pastāv versija, ka slaveno Kinder surprise ideja aizgūta Krievijā.

 

           

 

                       

Krāsaino ledeņu kārba.

Ne visiem uzņēmumiem bija tiesības uz savas produkcijas iepakojuma izmantot Krievijas impērijas simboliku. Tās ieguva tie uzņēmumi, kuru produkcija atšķīrās ar kvalitāti un popularitāti.

Inese DeksneVēstures un izglītojošā darba nodaļas vadītāja