G. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs

Ģederts Eliass (1887 - 1975) – izcils latviešu gleznotājs, mākslas vēsturnieks un pedagogs, ar kura darbiem var iepazīties plašā ekspozīcijā viņa vārdā nosauktajā muzejā.
Vasaras saulgrieži

Līgo saule, līgo bite,

Līgo visa pasaulīte!

     Līgo, līgo! Līgojam saulgriežus, svinam Jāņus, saucam šos svētkus par mūsu nacionālo bagātību, bet vai tie ir tikai mūsu svētki? Vasaras saulgrieži, dabas pilnbrieds, garākā diena un īsākā nakts – šīs dabas norises ir īpaši nozīmīgas ziemeļu puslodes tautām. Ja ielūkojamies Ziemeļeiropas tautu senajos kalendāros, tad šie svētki tikuši svinēti gan pirms, gan arī pēc kristietības ienākšanas. Un ne tikai Ziemeļeiropā – gan ķelti, gan galli, gan senie grieķi ir svinējuši vasaras saulgriežus. Pie tam svinējuši ļoti līdzīgi tam, kā to vēl arvien darām mēs (ja zinām un atceramies Jāņu rituālus). Arī nosaukums –Jāņa diena, kaut gan vairāk saistās ar kristietības uzslāņoto sv. Jāņa Kristītāja vārdu, ir pazīstams visām Eiropas tautām:

Baltijas jūras zemēs:

Dānijā — Sankthans

Igaunijā — Jaanipäev

Lietuvā — Joninės, Rasos, Rasa, Rasos šventė, Kupolės, Saulės, Krešės, Vidurvasaris

Norvēģijā — Jonsok, sankthans, jonsvaka, jonsmesse

Somijā — Juhannus

Vācijā — Johanni, Johannisnacht, Mittsommernacht

Zviedrijā — Midsommar, arī Den helige Johannes Döparens dag


slāvu valodās runājošās zemēs:

Baltkrievijā — Купальле

Bulgārijā — Еньовден

Horvātijā — Ivanjski krijesovi

Krievijā — ночь Ивана Купалы

Polijā — Noc Kupały

Ukrainā — Іван Купала


romāņu valodās runājošās zemēs:

Astūrijā — Foguera de San Xuan

Galīsijā — Hogueras de San Juan

Francijā — Fête de la Saint-Jean

Katalonijā — Nit de Sant Joan

Portugālē — Festa junina

Basku zemē — Donibane jaia


     Kaut gan laba tiesa no šo zemju iedzīvotājiem jau sen ir zaudējuši zināšanas par saulgriežu pagānisko saturu un aizstājuši to ar tradīciju fragmentiem ar kristīgu nosaukumu, tomēr svētki pastāv – tādā vai citādā formā. Zinām, ka mūsu kaimiņi – igauņi un lietuvieši – svin līdzīgi kā mēs. Taču kas tad ir saglabājies citur mūsdienu Eiropā no senajiem saulgriežiem?

v  Svētku datums var variēties – no 20. līdz 26. jūnijam, svinot nakti no sestdienas uz svētdienu (Zviedrija, Somija, Norvēģija) vai arī 6./7.jūlijs (pēc vecā stila laika) Krievijā. Lielākoties tomēr svin Jāņu nakti 23./24.jūnijā.


v  Kā oficiālas brīvdienas 23.un 24. jūnijs ir Baltijas valstīs – Igaunijā, Latvijā un Lietuvā, kā arī Kanādā – franču Kvebekā.

v  Svētku centrā ir uguns un ūdens – ugunskura dedzināšana gandrīz visur, kā arī peldes, zīlēšana vai degošu vainagu, plostu, laivu laišana ūdenī.

Jāņu ugunskurs Latvijā – Turaidā.



     Somijā un Zviedrijā cenšas sakraut pēc iespējas lielāku ugunskuru. Krāt malku, žagarus, dēļu galus sāk jau pavasarī. Ja nenodedzina Valpurģu naktī (1. maijā), tad paliek Jāņiem. Somijas un Igaunijas piekrastē un salās vēl arvien uz Jāņiem dedzina vecās laivas – aizdedzina un ielaiž jūrā.


v  Lēkšana pār ugunskuru – šķīstīšanās no nelaimēm un slimībām. Kas pārlec tik augstu, ka liesmas viņam nepieskaras, tas visu gadu būs laimīgs – tā uzskata Krievijā. Tāpat lēkšana pār ugunskuru, lai atvairītu ļaunumu, ir zināma arī Ukrainā, Baltkrievijā, Polijā, Balkānu zemēs, Francijā un Vācijā. Tā kā Jāņu naktī apkārt klīst arī raganas un burvji, tad Balkānos, arī Dānijā ugunskurā sadedzina salmu vai zāles lelli, kas simbolizē raganu. Baltkrievijā ugunskura vidū ierok stabu, kura galā ir ratu ritenis, uz kura ir zirga galvaskauss, arī saukts par raganu. To nu ir jānogrūž ugunī un jāsadedzina.

 

v  Ugunskurs tiek iedegts saulrietā un dedzināts līdz saullēktam, lai gaisma būtu visu nakti. Tā kā Jāņuguns dod svētību un auglību apkārtējiem tīrumiem, tad centās, lai uguns tos apspīdētu pēc iespējas tālāk. Tam derēja ne tikai lielie ugunskuri kalna galā, bet arī Jāņuguns kārts galā – pūdele, kā to sauc Latvijā. Lai pūdeli aizdedzinātu, uz to šauj ar degošu bultu. Labs šāvējs trāpa ar pirmo reizi.

 

 

v  Zviedrijā, arī Somijā, Ukrainā – īpaši Karpatos, Krievijas dienvidu apgabalos, Baltkrievijā Jāņu naktī dejo ap ziedu vītnēm izgreznotu kārti vai speciāli izraudzītu koku, ko rīta pusē sadedzina. Iespējams, līdzīgi kā tas ir ar latviešu pūdeli, tās ir atskaņas par mītisko pasaules koku, kas ir visa centrā.

Saulgriežu koks Zviedrijā, Skansenā.


Kupalas koks Krievijā vai Baltkrievijā varēja būt arī jauns bērziņš, ko jaunas meitenes izrotāja vītnēm un lentām un dejoja tam apkārt.

 

v  Spānijā ne tikai dedzina Jāņu ugunskuru, kurā sadedzina vecas mēbeles un dažādas nevajadzīgas lietas, bet rīko arī grandiozu uguņošanu.

 

 

v  Sava nozīme ir arī ūdenim. Jāņos tas ir svētības pilns, attīra no ļaunā un slimībām, pastiprina auglību – tāpat kā Jāņu rīta rasa. Tā ir arī nakts, kad ūdens savienojas ar uguni – tāpēc ūdenī laiž degošus plostus. Krievijā ar ūdeni sāk cits citu aplaistīt jau no agra rīta, bet vakarā neatņemams rituāls ir peldēšanās. Nakts pelde kā svētku kulminācija ir Spānijā.

Nakts pelde Ivana Kupalas svētkos Krievijā.

 

v  Jāņu naktī var  arī zīlēt par nākotni – īpaši attiecībā uz precībām. Zīlēšana, metot ūdenī vainagus, ir pazīstama daudzām Eiropas tautām.

Zīlēšana ar vainagiem Ivana Kupalas naktī Krievijā.

 

v  Kurinot Jāņuguni līdz rīta gaismai, tika dziedāts un dejots. Īpašas Jāņu dziesmas ir ne tikai latviešiem, lietuviešiem un igauņiem. Daudz to ir slāvu tautām, kurās gan vairāk pieminēta jauniešu mīlestība un izredzētā atrašana Jānu naktī. Ziemeļu tautas – somi, zviedri, dāņi, dzied tautas dziesmas un dažādas patriotiskas dziesmas.

Dāņiem īpaši populāra ir  Holgera Drahmanna  dziesma Midsommervise – “Saulgriežu taka”.


v  Jau labu laiku pirms svētkiem tiek sagādāts alus un siers, kas ir Jāņu tradicionālie un vienlaikus – sakrālie ēdieni. Arī citām tautām uz šiem svētkiem tiek gatavota īpaša maltīte. Slāviem tā ir miežu putra, kvass, biezpiens, siers un plāceņi ar kaņepju sēklām, baltkrieviem īpaši – kartupeļu pankūkas. Zviedrijā tie ir jaunie kartupeļi, siļķe, plāceņi un alus. Vācijā savukārt cep Jāņu kūkas ar plūškoka ziediem.


 

v  Tajās zemēs, kur vēl ir iespējams tikt pie pļavu ziediem, vēl joprojām tiek pīti vainagi, cirstas meijas un lasītas ārstnieciskās zālītes. Kaut gan īpašās Jāņu zāles tomēr ir saistītas ar ģeogrāfisko un klimatisko reģionu, tomēr Ziemeļu un Centrāleiropai tās ir gana līdzīgas. Maģiskais koks te ir ozols, vairāk uz ziemeļiem – bērzs, īpašās Jāņu zāles ir nārbulis, madaras, nātres, vībotnes, rūtas, papardes, asinszāle, baldriāns. Vācijā uzskata, ka Jāņu vainagam vai Jāņu pušķim jābūt veidotam no septiņiem dažādiem ziediem, tad tas nes svētību.

 

 

v  No rīta svarīgākais ir sagaidīt Sauli lecam, kad var redzēt to šūpojamies. Tad vajag paspēt arī rīta rasā nomazgāties vai pat izvāļāties, jo tā dod auglību un skaistumu. Bulgārijā uzskata, ka Jāņu rītā uzlec trīs saules – viena spīd šai zemei, divas – citām pasaulēm. Mums jau tāpat lec trīs saulītes:

Es redzēju Jāņu rītu

Trīs saulītes uzlecam:

Viena rudzu, otra miežu,

Trešā tīra sudrabiņa.

 

v  Lai nu tā sudraba saulīte uzlec!

 

Jāņu diena svēta diena

Par visām dieniņām:

Jāņu dienu Dieva dēls

Saules meitu sveicināja.

 

Priecīgu līgošanu!

 

 

 

Silva Poča,

muzeja galvenā speciāliste