Zem svešām varām dzīve turpinās

Ekspozīcija “Zem svešām varām dzīve turpinās” konceptuāli un hronoloģiski turpina 2012. gadā atklāto ekspozīciju “Jelgava – Zemgales pērle.”

Latviešu tautai 20. gs. bija “izdzīvošanas gadsimts” šī jēdziena fiziskajā nozīmē (latviešu skaits 20. gs. samazinājās), kas savijās ar centieniem saglabāt latviešu nāciju kā kopību un nosargāt savu kultūru un latvisko identitāti.

Svarīgākās robežšķirtnes pagājušajā gadsimtā bija – 1918., 1940.un 1991. gads, kas saistītas ar neatkarīgas valsts nodibināšanu, bojāeju un valsts atjaunošanu. 20. gs. gandrīz 70 gadus Latvija politiski bija pakļauta svešām varām, kas lielā mērā noteica Latvijas ekonomisko un sociālo struktūru, reizēm arī sociālo atpalicību, sabiedriskās attiecības un spriedzi nacionālo attiecību jomā. Latvijas Republikas pirmajos 20 gados, svinot dažādus svētkus nacionālā romantisma garā un atbilstoši valdošajai nacionālai ideoloģijai, lielākā daļa sabiedrības nedzirdēja vai dažkārt negribēja dzirdēt nopietnos trauksmes zvanus, kas ieskandināja draudus Latvijas valsts neatkarībai – vācbaltu izceļošana,
Molotova – Ribentropa pakts, līgums par PSRS (Padomju Sociālistisko Republiku Savienība) kara bāzu izvietošanu, arvien pieaugošais kreisi noskaņotas sabiedrības daļas īpatsvars utt.

Jelgavā, tāpat kā visā Latvijā, 1940. gads bija robežšķirtne, atšķirīgs bija vien tas, ka Jelgava tuvāko 4 gadu laikā zaudēja gandrīz visu – iedzīvotājus, pašu pilsētu un pat cerību, vai kaut kas no Jelgavas pagātnes godības vēl paliks. 1940 .gada 17. jūnijā Latvijā ienāca PSRS armijas daļas, kas radīja drošu bāzi turpmākajiem aneksijas plāniem, kuras izšķirošais posms sākās 4. jūlijā, kad jaunizveidotā Augusta Kirhenšteina valdība pieņēma Likumu par Saeimas vēlēšanām. Kandidātu sarakstu – Darba tautas bloku – Saeimas vēlēšanām veidoja LKP No Zemgales vēlēšanu apgabala tika virzīti 15 kandidāti – 2 strādnieki, 2 zemnieki, 1 ārsts, vairāki LKP funkcionāri. Vēlēšanas, okupācijas karaspēkam klātesot, notika 1940. gada 14. un 15. jūlijā. Šādos apstākļos rezultāts bija prognozējams – 97,6% no vēlēšanās piedalījušos skaita nobalsoja par. Zemgales apgabalā vēlēšanās piedalījās 179155 vēlētāji, Jelgavā – 22605. Pret bija 267 balsis Jelgavā un 5386 Zemgalē. 1940. gada 18. jūlijā organizētajās demonstrācijās valdīja jauni lozungi – “Lai dzīvo Latvija kā Padomju Savienības republika”, “Mēs prasām Staļina konstitūciju”. Pildot “tautas gribu”, 1940.gada 21.jūlijā jaunievēlētā Saeima proklamēja Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas izveidošanu un pieņēma lēmumu par iestāšanos PSRS. Kārlis Ulmanis līdz pat 21. jūlijam pildīja valsts prezidenta pienākumus un parakstīja visus jaunās “tautas” valdības likumdošanas aktus. 1940. gada 5. augustā Latvija oficiāli tika iekļauta PSRS sastāvā kā 15. republika (vēlāk izrādījās – pēdējā). Tika pieņemts, ka Latvija ir atpalikusi agrāra valsts, kam nepieciešama visaptveroša “brālīgo” republiku palīdzība.

Sociālistiskos pārkārtojumus vadīja Latvijas komunistiskā partija, veidojot teritoriālās organizācijas. 1940. gada 24. jūlijā nodibināja LKP Jelgavas pilsētas (sekretārs Kārlis Šuba) un rajona (sekretārs Kārlis Plāters) komiteju. Par pilsētas galvu, nomainot Kristapu Frickausu, “tautas” valdība iecēla 1905. gada revolūcijas aktīvu dalībnieku komunistu Jāni Volbergu. Okupācijas gados (1940 – 1991) pilsētas ģerbonis vairākkārt tika pārveidots, mainot ģerboņa fonu un vairoga izskatu, taču heraldiskais dzīvnieks (briedis) savu veidolu saglabāja. Sabiedrībā samērā bieži ģerbonī attēlotais dzīvnieks tika saukts arī par alni, izraisot strīdus un minējumus, taču tobrīd oficiāli nebija iespējams atsaukties ne uz 1925., ne 1939. gadā apstiprināto ģerboņa aprakstu, tomēr šī diskusija parādīja, ka informācija bija zināma.

Mēs soļojām zem citiem karogiem, tikāmies mītiņos, piedalījāmies gājienos, pastaigājāmies Jelgavas Centrālajā laukumā un dzīvojām savu ikdienas dzīvi padomju simbolu ielenkumā. Tie uzrunāja mūs no māju sienām, skolām, darbavietas, mākslas un pat ikdienā lietotajām precēm. Veikalos mēs norēķinājāmies rubļos un kapeikās. Padomju Latvijas pilsoņi dzīvoja un strādāja, un tikai daži joprojām dziļi sirdī glabāja sapni par to, ka Jelgavā reiz atkal plīvos sarkanbaltsarkanais karogs.