P.   Slēgts
O.  10-17
T. 10-17
C. 10-17
P. 10-17
S. 10-17
Sv. 10-17

Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs

Barikāžu laiks 1991. gada janvārī

Barikāžu laiks 1991.gadsFotogrāfija ar Brīvības pieminekli, 1991. gads. Jānis Bērziņš.

 

Šogad aprit 31 gads kopš 1991. gada janvāra barikāžu laika, kad norisinājās kārtējais PSRS centrālās varas izmisīgs mēģinājums apturēt Latvijas valsts izvēlēto neatkarības atjaunošanas ceļu.

Vēstures fakti mums atgādina par trauksmaino barikāžu laika sākumu un izskaņu 1991. gada janvārī – 12. janvāra naktī notika padomju militāro vienību uzbrukums Viļņas TV, radio un citiem stratēģiskiem objektiem. Bojā gāja 14 un tika ievainoti 110 civiliedzīvotāji. Viļņā notikušais radīja pamatotu pārliecību Latvijas sabiedrībā, ka pēc līdzīga scenārija varētu norisināties arī notikumi Latvijā, un Latvijas Tautas frontes valdes 1990. gada pieņemtais paziņojums par gatavošanos “X stundai” gadījumā – aicinājums uz nevardarbīgu pretošanos, ja PSRS ar spēku gribētu, pakļaut Baltijas valstis – kļuva aktuāls, kā vēl nekad. 1991. gada 13. janvārī Rīgā 11. novembra krastmalā notika LTF organizētā “Vislatvijas protesta manifestācija sakarā ar iespējamo bruņoto apvērsumu un padomju armijas bruņotām akcijām Lietuvā”, kurā piedalījās aptuveni 600 000 cilvēku. 

Barikāžu laiks bija Trešās Atmodas kulminācija, un Rīgā tas ilga no 13. janvāra līdz 25. janvārim –14 dienas un naktis. Tikai tad vairums barikāžu dalībnieku devās mājup. Sargāt savu valsti Rīgā ieradās vairāki desmiti tūkstoši cilvēku no visas Latvijas. No Latvijas pilsētām, arī Jelgavas, un lauku rajoniem daudzi atbrauca ar smago lauksaimniecības un cita pielietojuma auto pārvadājumu tehniku, atvedot gan dzelzsbetona bluķus, gan baļķu kravas barikāžu celtniecībai.  Barikādes sargāja kopā gan latvieši, gan krievi, gan baltkrievi, gan ukraiņi un citu nacionalitāšu pārstāvji. No OMON kaujinieku raidītajām lodēm janvāra barikāžu laikā krita šoferi Roberts Mūrnieks un Raimonds Salmiņš, kinooperatori Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne, skolnieks Edijs Riekstiņš, Iekšlietu ministrijas aizstāvji – Vladimirs Gomanovičs un Sergejs Konoņenko. Lai arī janvāra traģiskie notikumi Lietuvā un Latvijā parādīja PSRS režīma patieso un noziedzīgo politiku, tās vadītāji atbilstoši pieņemtajai melošanas praksei noliedza jebkādu saistību ar notikumiem Viļņā un Rīgā. Likteņa ironija, bet lielākajai daļai no PSRS augstākajām amatpersonām 1991. gads bija pēdējais viņu politiskajā karjerā un dažiem arī dzīvē, augustā sabruka valsts, kas ar savu militāro spēku 50 gadus bija vajājusi Latvijas tautu, bet kuras politiskais nespēks valsts sabrukumā bija arī  Latvijas tautas gara spēka ietekmēts. 

1991. gada 25. janvārī tika izsludināta nacionālā sēru diena un vienlaikus notika 20. janvāra upuru bēres. Jau 24 gadus kopš 1997. gada Latvijas valsts svētku un atceres dienu kalendārā ir “1991. gada barikāžu aizstāvju atceres diena” (20. janvāris). 

 

Autors
Gints Putiķis
Direktores vietnieks zinātniskajā darbā