P.   SLĒGTS
 O.  11 - 18
 T.  11 - 18
 C.  11 - 18
 P.  11 - 18
 S.  11 - 18
 Sv.  11 - 18

Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs

Izstāde "Atzīšanās mīlestībā"

Izstāde "Atzīšanās mīlestībā"

No 5.jūnija līdz 5.jūlijam muzejā apskatāma mākslinieces Ligitas Caunes darbu izstāde "Atzīšanās mīlestībā".

26.jūnijā tikšanās ar mākslinieci 18.00.

Ligitas Caunes – daudzpusīgas mākslinieces – daiļrade ietiecas vairākās jomās, jo viņa ar panākumiem darbojas arhitektūras objektu un interjeru projektēšanā, monumentālajā mākslā (sienas gleznojumi, vitrāžas), akvarelī un grafikā (ilustrācijas, ceļojumu piezīmes, subjektīvu izjūtu fiksējumi, dekoratīvas miniatūras) un eļļas glezniecībā (ainavas, figurālais žanrs, ziedi). Nozīmīgs mākslinieces veikums ir Viesītes luterāņu baznīcas altārglezna, bet visbiežāk viņa ar krāsu kasti iziet tieši dabā.

„Glezniecība ir mans profesionālais vaļasprieks, patvērums un dievkalpojums. Mani gleznojumi patiesībā ir atzīšanās mīlestībā mākslai un Latvijas dabai ”, saka Ligita Caune.

Ligita dzimusi Sēlijas pilsētā Viesītē mazbānīša mašīnista Alfrēda un mājsaimnieces Martas Vecumnieku četru bērnu ģimenē kā jaunākais bērns. Mājā valdošais praktisko un uz estētiku vērsto interešu līdzsvars Ligitai ļāva veidoties par harmonisku personību ar noslieci uz daiļajām mākslām – zīmēšanu, gleznošanu un mūziku. Vēlāk mācoties Viesītes vidusskolā, kur strādāja brīnišķīgs pedagogs, mākslas zinātnieks Arkādijs Kasinskis, Ligitā nobrieda apņēmība kļūt par „mākslas kalpu.” Kalpošana – tas nozīmē ceļu pie savas un citu cilvēku dvēselēm, pie dzimtās Sēlijas mīlestības, pie patriotisma plašākā nozīmē, pie dabas un Dieva. 1975. gadā L.Caune pabeidza Latvijas Mākslas akadēmiju, viņa ir biedrības „Sēlijas palete ” iniciatore un vadītāja. Šī biedrība ir nodibinājusi Arkādija Kasinska vārdā nosaukto balvu Sēlijas jaunajiem talantiem un ik gadu rīko glezniecības plenēru „Sēlijas vasara”, saņemot pašvaldības un privātpersonu atbalstu.

Gan Sēlijas plenēros, gan citos izbraukumos radītie darbi (Latvijā un ārzemēs ) ir Ligitas Caunes ainavu kolekcijas pamats. Māksliniece glezno impulsīvi, ātri, un bieži vien glezna top vienā seansā. Protams, vajadzības gadījumā darbs tiek turpināts darbnīcā. Viņa neapšaubāmi ir liriski romantiskās ainavas pārstāve latviešu glezniecībā, kur nozīmīga ir mākoņu spēle, vakara atblāzma debesīs, vējainu noskaņu dinamika. Ļoti bieži L. Caune caur pļavu ziedu un Jāņu vainadziņu tēmu tuvojas latviešu tautasdziesmu garam, kam nerunā pretī arī panorāmiskās Vidzemes un Sēlijas ainas dažādos gadalaikos. Māksliniecei tuvi ir arī ūdeņi ar savu pulsējošo vibrāciju un citkārtējo mieru. Latvijas ezeros mākslinieces uzmanību piesaista niedrājos ieslēpusies laiva, Dānijas fjordos vai Kuršu kāpās viņa ierauga jahtu un burukuģu lepno stāvu un to rotaļīgos atspīdumus. Venēcijā viņa priecājās par arhitektūru un ūdens klaidu dienvidu saulē. Savukārt Sēlijas plenēri gandrīz vienmēr notikuši Daugavas krastu tuvumā – Klintainē, Jēkabpilī, Secē, Līkumu bērnu nama teritorijā.

Māksliniece ir veikla zīmētāja. Autore rāda artistiski un atjautīgi flomāstera tehnikā zīmētus ceļojumos tvertos mirkļus.

 

 

Tie ir zīmējumi un gleznojumi gan eļļas, gan akvareļtehnikā no gleznošanas studijām Venēcijā un Marokā, no plenēriem Neringā, Liepājā, Krāslavā, Vestienā, Sēlijā un no ceļojumiem pa Itāliju, Austriju, Izraēlu, Jordāniju, Angliju, Skotiju, Dubaiju u.c.

Izstādēs L.Caune sākusi piedalīties 1980.gadā. Viņa sarīkojusi vairāk nekā 40 personālizstādes Latvijā un ārzemēs, tai skaitā Rīgā, Jūrmalā, Viesītē, Jēkabpilī, daudzos Latvijas novados, Somijā, Dānijā, Lietuvā, Austrijā. Piedalījusies daudzās grupu izstādēs. Latvijas Mākslinieku savienības biedre no 1987. gada.

Autors
Andrejs Ģērmanis       

 

Daba ir vislielākā skolotāja, atzīst Ligita Caune un piemetina: „ Jo ilgāk dzīvoju šajā pasaulē, jo vairāk brīnos un esmu pārsteigta par dabas daudzveidību un unikalitāti.”

Māksliniece strādā visās glezniecības tehnikās – eļļas, akrila, akvareļa un tušas tehnikā. No žanru klāsta dominē ainava un klusā daba, lai gan labprāt glezno arī portretus un aktus.

Izejot dabā, Ligita nolūkoto motīvu gan glezno, gan zīmē. Jāatzīst, ka zīmējumi ir autorei vien raksturīgā manierē tverti pilsētu arhitektoniskie ritmi un raksturīgākie motīvi. Spilgti un dokumentāli tas atspoguļojas viņas ceļojumu zīmējumu ciklos – Sorento, Kapri, Komo Venēcijas, Marokas, Santorini  u.c.  Tur jaušama noskaņa, attiecīgās vietas sajūta un autores  sirsnīgā attieksme.

Ritmika, kompozīcijas stabilitāte un vienkāršība visprecīzāk pamanāma Ligitas ainavās, kas tuvas realitātei. Parasti tiek tverta plaša telpa, nereti tuva panorāmai ar izteiktu dziļumu. Tonālais risinājums ir plašs – no monohroma krāsu klājuma līdz intensīvam krāsziedam. Ligita Caune jūt vissmalkākās tonālās nianses dabā. Gleznojums ir atkarīgs no mākslinieces iekšējā noskaņojuma. Vienā darbā parādās nostalģisks lirisms, citviet valda dzīvespriecīgs krāsu spektrs, bet vienmēr vitāls un dzīvi apliecinošs. Ligitas Caunes glezniecības pamatā ir dvēseles miers, iekšēja harmonija un prieks par dzīves nerimtīgo pulsējumu.

Kādā izstādes ielūgumā māksliniece raksta:

„Vistuvākais ceļš uz bezgalību ir ceļš uz glezniecību”

Un Ligita Caune joprojām ir šajā ceļā – viņa glezno daudz, labi un pārliecinoši.

Autors
Māris Brancis, Mg. art.