P.   SLĒGTS
 O.   10.00 - 17.00
 T.  10.00 - 17.00
 C.  10.00 - 17.00
 P.  10.00 - 17.00
 S. 10.00 - 17.00
 Sv. 10.00 - 17.00

Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs

Izstāde "Latvju rakstos ierakstīts mūžs"

Plakāts

 

Ilga Madre

24.09.1921. Talsu apr. Lībagu pag. Slaparu mājās – 27.06.2002. Rīgā, atdusas Talsu nov. Lībagu kapos

Tautas lietišķās mākslas meistare, rokdarbniece, pedagoģe, grāmatu autore. Mācījusies Lībagu pamatskolā un Talsu Valsts ģimnāzijā. Beigusi Latvijas Mājturības institūtu Kaucmindē (1944), Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju, iegūstot kvalifikāciju etnogrāfs – skolotājs un mācīts agronoms mājturībā (1948). No 1958. gada Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja Tautas lietišķās mākslas studijas "Atspole" vadītāja. “Atspolē” vien meistarības pamatus apguvuši ap sešsimt cilvēku, arī daudzi lauksaimniecības studenti. Ilgas Madres darbības lokā bija tautas daiļamata meistaru apmācība Rīgas rajonā, dzimtajā Talsu novadā un Jelgavā.

Tautas daiļamata meistare. Personālizstādes Jelgavā (1971, 1981, 1991, 1996, 2001). Latviešu tautas lietišķās mākslas biedrības priekšsēdētāja (no 1990). Uzrakstījusi deviņas grāmatas par aušanu, adīšanu, izšūšanu, krāsošanu ar augu krāsvielām, publicējusi neskaitāmus rakstus avīzēs un žurnālos. Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni (V šķ., 1995). 2001. gadā ieguvusi Lielo Folkloras gada balvu par mūža ieguldījumu.

Ilga Madre ir cilvēks, kuru atceras pēc daudziem gadiem. Ne tikai tāpēc, ka viņa bija izcila etnogrāfe, bet galvenokārt tāpēc, ka Madrīte (tā viņu saucām muzejā) bija brīnišķīgs, atsaucīgs, dāsns cilvēks, zināmā mērā skolotāja visiem kolēģiem šī vārda visdziļākajā nozīmē. Un viņa prata iemācīt daudz ko, darot to pastarpināti, neuzbāzīgi, sirsnīgi, tādēļ pēc gadu desmitiem vēl atceramies Madrītes teikto par Zemgalei raksturīgajiem ornamentiem un krāsām. Tiklab viņa arī ar savulaik Kaucmindē iegūtajām zināšanām mājturībā dāsni dalījās ar jaunajām kolēģēm muzejā. 

  Ilgai Madrei bija svarīgi savas zināšanas, jaunās atziņas, kas iegūtas darbā, nodot citiem, būt skolotājai. Tādēļ tapa grāmatas, vērienīgas izstādes, semināri. Rūpīgi izstrādātais metodiskais materiāls studijas nodarbībām liecina par lielo atbildības izjūtu par savu darbu, jo viņa bija skolotāja studijas dalībniecēm. 

Ilga Madre bija īstena kurzemniece, kura mīlēja violetos toņus, bet viņa bija arī zemgaliete, kura bija izzinājusi un iemīlējusi Zemgales rakstus un krāsas. Vienmēr bija interesanti vērot, cik meistarīgi viņa to prata savienot savā darbā. 

Kopā ar muzeja speciālistiem katru vasaru Madrīte devās ekspedīcijās Jelgavas novadā, vācot cimdu, segu, villaiņu u.c. rakstus un adījumu, audumu un izšuvumu paraugus, pierakstot ēdienu receptes, dažādu godu un svinamo dienu aprakstus. Tie iekļauti muzeja krājumā. 

Ilga Madre mīlēja Latviju un tās tautas mākslu, pazina to un cēla godā gan tepat mājās, gan braucot ar izstādēm ārpus mūsu zemes robežām. 

Kādā intervijā 2001. gadā Ilga Madre teikusi: “Es ar gadiem esmu sakrājusi 8696 cimdu rakstus.” Iespaidīgi. Cik pavisam rakstu viņa bija sakrājusi, vai to var saskaitīt?  Lai cik to būtu, tie visi ir ierakstīti Ilgas Madres mūža gājumā.

 

Marija Kaupere,
muzeja direktores vietniece