P. BRĪVS
O. 10:00 - 17:00
T. 10:00 - 17:00
C. 10:00 - 17:00
P. 10:00 - 17:00
S. 10:00 - 17:00
Sv. 10:00 - 17:00

Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs

Mākslinieka Jāņa Strupuļa personālizstāde

Mākslinieka Jāņa Strupuļa personālizstāde

No 18.janvāra līdz 16.februārim mākslinieka Jāņa Strupuļa personālizstāde. 

31.janvārī 16.00 saruna ar mākslinieku. 

  Tā ir sagadījies, ka Jelgavas muzejā ik pa laikam ir notikušas Jāņa Strupuļa darbu izstādes. Arī pirmā izstāde, kurā viņš piedalījās, bija Jelgavas muzejā. Pirms dažiem gadiem muzejā sarīkojām izstādi, kuras visi darbi tika atvesti no Dānijas (un pēc izstādes nogādāti atpakaļ, jo to mājvieta ir Dānijā). Ir bijušas dažādas izstādes, tostarp regulāri arī mākslinieka iniciētās un organizētās medaļu izstādes, kurās viņa darbi allaž bijuši plaši pārstāvēti.

Šoreiz Jelgavas muzeja izstāžu zālē aplūkojams mākslinieka daudzu gadu garumā gan glezniecībā, gan tēlniecībā (protams, neaizmirstot medaļas) paveiktais. Izstādē eksponētais  apliecina mākslinieka talantu, izcilo amata prasmi un vērienu, ko papildina atbildības izjūta par mūsu vēsturē izcilu cilvēku un notikumu  piemiņas saglabāšanu.

Mākslinieka darbs ir augstu novērtēts gan Latvijā, gan ārzemēs, par viņa paveikto ir sacīts daudz atzinīgu vārdu, bet vissvarīgākais ir profesionāļu vērtējums. Grafiķis Gunārs Cīlītis, ar kuru māksliniekam ir bijusi ilga sadarbība, par Jāni Strupuli izteicies: "Kas ir zīmējumā, to viņš atdod un nostrādā [..], tas ir vienkārši perfekti. Viņš ir neaizvietojams. Liels vinnests Latvijai, bankai jo sevišķi."  Šķiet, precīzāk grūti pateikt.

Jāņa Strupuļa daiļradei gadu gaitā līdzi sekojušas divas mākslas zinātnieces Ingrīda Burāne un Edvarda Šmite. Lūk, viņu vērtējums.

  “ Jānis Strupulis ir renesanses tipa mākslinieks, lietojot šo jēdzienu tā plašākā un dziļākā nozīmē. “ Tā par Jāni Strupuli saka mākslas zinātniece Ingrīda Burāne un to arī pamato:

“DAUDZPUSĪBA. Izmēģināt savu talantu un prasmes vairākās mākslas jomās ir viena no raksturīgākajām renesanses mākslinieka iezīmēm. Ar vienlīdz būtiskiem rezultātiem Jāņa ikdienas darbs summējies tādējādi, ka, nepieminot viņa vārdu, nekad vairs nebūs iespējams uzrakstīt faktos un izvērtējumā patiesu vēsturi Latvijas glezniecībā (portrets, klusā daba, abstraktas kompozīcijas – pastelis, tempera, eļļa, akrils), Latvijas tēlniecībā (medaļas, piemiņas plāksnes, mazo formu tēlniecība, ārtelpas skulptūras, atceres vietu monumenti – bronza, šamots, alumīnijs, emalja, granīts, nerūsējošais tērauds, koks), Latvijas zīmējumā (portrets, klusā daba – zīmulis, ogle, sangīna, krāsu zīmuļi), Latvijas numismātikā (kopš 1992. gada veidojis Latvijas Republikas metāla naudas modeļus vairumam monētu), Latvijas lietišķajā grafikā (plakāti, emblēmas, pastmarkas – veltītas Ēvaldam Valteram, reformācijas kustības 500. gadadienai), Latvijas heraldikā (1991. gadā darinājis Latvijas Republikas valsts ģerboņa plastisko etalonu, veidojis Latvijas Republikas ģerboņus Saeimas ēkas fasādei un zālei , tiesu namiem). Arī  Latvijas zinātnes vēsture nav iedomājama bez Jāņa Strupuļa, jo 1994. gadā viņš ievēlēts par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekli. Jānis šo atzinību  pieņēmis kā noteiktu atbildības un pienākumu daļu.

     Varētu teikt, ka it visu Jānis uztver kā iedvesmas avotu, kā ierosmi, jautājumu, atbildes meklējumu, kas izpaužas izvēlētajās metodēs un materiālā, kā iespēju uzzināt, izpētīt, iemācīties aizvien ko jaunu par pasauli kopumā un tās sīkajiem elementiem, cilvēkiem, priekšmetiem, norisēm. Vai tas būtu gaismas slīdējums cauri nolobīta greipfrūta daiviņām, brūnējums bumbiera miziņas iespiedumā, bronzas vizējums iedobēs, uzirdinājumos, profilu precizitātē, Pilzenes alus putu čaganums caur glāzes sieniņu, šrifta atbilstība uz etiķetes vīna markai. Redzes atmiņa izceļ unikālo darbu kolekciju, kas tapusi 25 gadu laikā sadarbībā ar Dānijas uzņēmēju Damgo ģimeni, – tā ne tikai bagātina latviešu un dāņu kultūras sakarus, bet, iespējams, šāda mēroga draudzība garīgā un materiālā ziņā ir vienīgais tik vērienīgais individuālais projekts Ziemeļeiropā 20. un 21. gs. mijā; teicami, Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā 2015. gada ekspozīcijas liecība tika saglabāta izdevumā “Jānis Strupulis kolekcijās Dānijā”. Vai arī dizaina priekšmeta perfekcija, piemēram, stikla traukos. Viss še minētais liecina, ka šaura specializācija Jānim nav raksturīga; gluži otrādi – līdztekus jaunu amata rīku, materiālu, paņēmienu, tehnoloģiju apguvei viņš muzejos, bibliotēkās, arhīvos pētījis humanitārās un eksaktās zinātnes literatūru, mūziku, matemātiku, vēsturi, anatomiju, mitoloģiju, folkloru. Visu, ko noteica pasūtītā darba īpatnības un mērķi.

PANĀKUMI. Visi iekšējie un ārējie panākumi, kas veidojuši Jāņa Strupuļa mākslinieka likteni, ir viņa paša radīti. Par vienu no tiem uzskatu viņa uzticību ģimenes mantojumam – to, ka viņš aizvien ar pateicību piemin savu pusbrāli, lielisko gleznotāju Gunti Strupuli (1933–1974), kas Jāni atbalstīja un viņam sniedza pirmās iemaņas, zināšanas par mākslinieka profesiju, kā arī uzaicināja pirmo reizi piedalīties mākslas darbu izstādē. Tā bija Jelgavas mākslinieku grupas darbu izstāde 1971. gadā Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā, kurā topošais mākslinieks pieteica sevi ar četrām izkrāsotām maskām, kas liecināja par viņa urdošo zinātkāri apgūt pasaules kultūras mantojumu, kura apguve iesākās ar Voldemāra Matveja (1877–1914) grāmatas “Nēģeru māksla”) radošajiem impulsiem. Te atklājās arī viņa iekšējā nepieciešamība un  pārliecība nebaidīties būt atšķirīgam un viņa aizrautīgā uzticēšanās savam aicinājumam, kas liek justies dzīvam un gandarītam.

     Pie arhitekta Pāvila Dreijmaņa (1895–1953) 1927. gadā celtā nama Ausekļa ielā, kura bēniņtelpā Jānis Strupulis savām rokām izbūvējis darbnīcu, fasādē novietota tēlnieka Riharda Maura (1888-1966) mākslīgā akmenī darinātā skulptūra Naktssargs. Ļaujoties romantiskām iedomām, varētu teikt, ka tajā simboliski paredzēta Jāņa Strupuļa esība – seja ēnā, ieslēpta apkaklē, paviršs garāmgājējs uztvers klusināto toleranci, labajā pusē pie jostas redzams liels atslēgu saišķis, tās var atvērt katras durvis, kreisajā pusē pie jostas piestiprināts lukturis, gaismas avots. Ar savām atslēgām un gaismas avotiem Jānis Strupulis sargā pasaules vēstures, kultūras, mākslas vērtības un atdod tās pasaulei ar Latvijas vārdu.”

Lielu daļu izstādes veido medaļas, tādēļ būtiski ieklausīties mākslas zinātnieces Edvardas Šmite:

“1973. gadā aizsākās Latvijas medaļu mākslas izstāžu (tagad – Latvijas medaļu mākslas triennāļu) tradīcija, un kopš 1976. gada Jānis Strupulis piedalījies visās izstādēs, arī 2018. gadā notikušajā 16. triennālē, laika gaitā kļūstot par šīs tradīcijas nozīmīgāko glabātāju un turpinātāju. Turklāt tieši Jāņa Strupuļa darbībai ir būtiska nozīme Baltijas medaļu mākslas triennāļu iedibināšanā un pastāvēšanā (2016. gadā – 10. triennāle).

Kopš 1993. gada Jānis Strupulis ir Starptautiskās Medaļu mākslas federācijas (FIDEM) biedrs (šo statusu ieguvuši arī vairāki citi mūsu medaļmākslinieki), ir Latvijas pārstāvis šajā organizācijā, un tas savukārt ļauj apjaust ne tikai viņa kā medaļu mākslinieka reputāciju starptautiskajā mākslas vidē, bet arī viņa ieguldīto darbu, veicinot Latvijas medaļu mākslas ieiešanu un pastāvēšanu starptautiskajā apritē.

Medaļu mākslai ir gadsimtiem sena vēsture, ko raksturo savdabīga sacensība starp kalto un bronzā lieto medaļu. Latvijā kopš 20. gadsimta vidus pilnīgu uzvaru ir guvusi lietā medaļa, kas radīt gan kā apbalvojuma vai piemiņas zīme, gan kā eksponēšanai kādā izstādē radīts suverēns un unikāls mākslas darbs [..].

Viņš konsekventi darbojas tradicionālās medaļas jomā. Šī mākslinieka darbu sarakstā daudz medaļu latviešu un cittautu kultūras darbinieku piemiņai ar portretu aversā un pazīstama mākslas darba vai tā fragmenta attēlu reversā, pie kam katras portretmedaļas pamatā ir dziļas bibliogrāfiskas un ikonogrāfiskas studijas. Ir vērts atgādināt, ka ikvienu medaļu, katru tajā ietverto līniju vai burtu autors veidojis tajā lielumā, kāds medaļa redzams. Attēls veidots klasiskajā cilnī – tātad zemcilnis uz neitrāla fona, turklāt ar gadiem vērojama ciļņa augstuma samazināšanās. Laika gaitā viņa rokraksts mainījies, ir tikusi nedaudz ierobežota līnijas nozīme, kamēr plastiskais veidojums tiecas uz vispārinātāku izteiksmi, atsakoties no nebūtisku sīkformu detalizēta atveida. Raksturīgs ir precīzs zīmējums, skaidras, noteiktas līnijas, labi salasāmi uzraksti, kas parasti komponēti pa apli tuvu medaļas malai, kura dažkārt noslēgta ar robežvalnīti. Ja arī valnīša nav, medaļas plakne tomēr saglabā norobežotību no apkārtējās telpas gan ar uzraksta loku, gan portreta un aksesuāru iekomponējumu. Šis formālais paņēmiens vispirms jau akcentē vienu no Strupuļa portretu medaļu tēlu īpatnībām – tēla neatkarību, autonomiju. Te atklājas arī autora delikātā, distancētā attieksme, it kā apzināti iezīmējot robežu starp sevi un medaļas varoni. Nenoliedzama ir darbu dokumentālā ievirze, kuras pamatā daudzējādā ziņā ir Jāņa Strupuļa patiesā un nezūdošā, joprojām īsti zēniskā interese par cilvēkiem, lietām un parādībām. Domājams, ka tieši šī personiskā ieinteresētība rada to īpašo “pievienoto vērtību”, kas piesaista skatītājus Jāņa Strupuļa daiļradei. [..]

Strupuļa daiļradē nozīmīga vieta ir arī monētai. Monētu projektus gan zīmē grafiķi, savukārt tēlnieki veido darba procesam nepieciešamos monētu trīsdimensiju modeļus, kurus kaltuvē samazina līdz monētas formātam. Jānis Strupulis ir darinājis plastisko veidojumu daudzām lata monētām, atcerēsimies dažas no tām, kaut vai ikdienā lietoto “lasīti” vai divlatnieku ar gotiņu pļavā. Viņš veidojis arī modeļus aptuveni 50 Latvijas Bankas izdotām kolekciju medaļām, kuru izpildījuma tēlnieciskā kvalitāte augstu novērtēta. [..]

Garainis, kas veicina vārīšanos” – šī savulaik Imanta Ziedoņa darinātā metafora jau attiecināta uz vairākām personībām, kuras devušas nozīmīgu ieguldījumu Latvijas kultūrā. Tā lieliski raksturo arī Jāņa Strupuļa talantīgo, ilggadīgo, atdevīgo un mērķtiecīgo darbību Latvijas medaļu mākslā.”

Raudzīsim, ko mākslinieks saviem skatītājiem sarūpējis šoreiz.