P.   SLĒGTS
 O.  11 - 18
 T.  11 - 18
 C.  11 - 18
 P.  11 - 18
 S.  11 - 18
 Sv.  11 - 18

Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs

Skvērs pie muzeja

Skvēri uz vēstures skatuves parādās 19. gs., kļūstot par pievienoto vērtību jebkuras funkcijas apbūves teritorijai vai arī, pildot savu ekonomisko funkciju, palīdz organizēt pilsētvidi, izcelt vai atdalīt tās atsevišķas funkcionālās zonas. Skvēriem, salīdzinājumā ar parkiem, ir būtiska priekšrocība – tos var iekārtot jebkurā piemērotā laukumā, īpaši nedomājot pie tālākajām un tuvākajām perspektīvām, alejām un daudzām citām lietām, kas ir nepieciešamas, lai iekārtotu skaistu un plašu parku.  

Uz skvēra, uz spīdošā pilsētas skvēra,
Kur pretim nāk jaunavas tievas kā diegi
Ar cepurēm baltām kā kalngalu sniegi,
Es nozogu sauli un iespraužu acīs..

 

/A. Čaks dzejolī “Uz skvēra”

Īstais skvēru bums Jelgavā sākās pēc Otrā pasaules kara, kad pēc kara postījumu likvidēšanas tika ierīkoti jauni skvēri, ko sauca par apzaļumotajiem laukumiem. Mazliet vēlāk sabiedrībā nostiprinās šo laukumu angliskais nosaukums – skvēri, ko lietojam arī mūsdienās. Pēc drupu novākšanas skvērus iekārto jebkurā piemērotā laukumā sabiedriskā kārtā. 1953. gadā pilsētas galvenais arhitekts V. Laks jau obligāti norāda, ka, ceļot sabiedriskās ēkas, tām paredzēts apkārt iekārtot skvērus. Tā skvēri tiek ierīkoti pie Sv. Annas baznīcas, pie kultūras nama ēkas un muzeja, bankas ēkas, pagalmā starp Lielās ielas un Driksas ielas namiem, Sarkanarmijas skvērs. Top skvēri pie kinoteātra “Zemgale”, Sv. Trīsvienības baznīcas torņa, viesnīcas “Jelgava”, universālā veikala “Draudzība”, Lielās un S. Puškina ielas stūrī pretī Sv. Trīsvienības baznīcas tornim un pat tirgus laukumā, pie Jelgavas autoostas, kā arī daudz kur citur. Jāpiebilst, ka skvēru atrašanās vietas nosauktas piecdesmito gadu stilā – kā toreiz tika dēvētas. 1951. gadā šoseju pārvaldes ceļu ekspluatācijas Jelgavas iecirknis N# 220 ierīkoja atpūtas skvērus pat ceļu malās.

Skvēru iekārtošana bija tāda kā modes lieta. Vēl viena modes lieta bija visur uzstādīt skulptūras – ceļmalās, parkos un skvēros, lielāko tiesu tie bija apšaubāmas kvalitātes ģipša veidojumi – sportisti, pionieri ar taurēm, bērni ar baložiem vai kādas profesijas pārstāvji. Vēlāk gan sāka uzstādīt nopietnas skulptūras, kā, piemēram Ļeņins un Staļins pilnā augumā skvērā iepretī Sv. Trīsvienības baznīcas tornim vai arī ievērojamā krievu selekcionāra Mičurina krūšutēlu Jelgavas jauno naturālistu stacijas dārzā. Vēlāk nozuda gan vieni, gan otri. Sekojot vadlīnijām par skvēru ierīkošanu pie katras sabiedriskās ēkas, izveidojās situācija, ka, piemēram, vienā kvartālā bija vairāki skvēri, kas savstarpēji saplūda, un to robežas pat nebija īsti nosakāmas. Tā bija ar kultūras nama, muzeja un universālveikala “Draudzība” skvēru, ko ierīkoja kvartālā, kas robežojās ar mūsdienu Driksas, Katoļu, Raiņa un Akadēmijas ielu. Bez tam bija zaļais laukumiņš Driksas un Akadēmijas ielas stūrī. Jāpiebilst, ka minot kultūras namu, jāsaprot tā vieta, kur pašlaik atrodas Sporta nams J. Raiņa ielā 6, bet ne kultūras nams blakus Hercoga Jēkaba laukumam. Arī universālais veikals “Draudzība” ir tapis par tirdzniecības namu “Kanclers”, pie kura joprojām turas skvērs.

Skvēru iekārtošana turpinājās arī sešdesmitajos gados. Arhitekta V. Laksa iesākto nostādni turpināja arī nākamais pilsētas arhitekts Ādolfs Krūmiņš: projektējot pilsētas apbūvi, sevišķi centrālajā daļā, centās akcentēt atsevišķas pilsētas daļas ar skvēriem un zaļumu masīviem. 1961. gadā pilsētas apzaļumotāji nolēma stādījumus papildināt ar ziemcietēm, tādējādi samazinot izdevumus par viengadīgo puķu stādiem pilsētas zaļajās zonās. Par apzaļumošanu domāja ne tikai par to atbildīgās organizācijas, bet arī sava veida entuziasti, sākot ar darbošanos savā pagalmā un beidzot ar uzņēmīgu darbinieku kāda uzņēmuma kolektīvā. 1962. gadā zaļumi parādījās arī pie dzelzceļa pārmijām, Jelgavas dzelzceļa mezgla 4. posteņa ļaudis apgāza veco priekšstatu, ka sliežu ceļu ainavā var iekļauties tikai kvēpi, sodrēji un mazuta peļķes. Viņi pierādīja, ka tur it labi iederas arī gladiolas, tulpes un lefkojas. Par to, ka šī tradīcija joprojām zaļo, var pārliecināties brauciena laikā pa dzelzceļu. Zaļam bija jābūt visur. Skvēru iekārtošana turpinājās arī nākamajās desmitgadēs.

Septiņdesmitajos gados skvēru iekārtoja pie Ā. Alunāna muzeja. Tajā kokgriezējs Kugra bija iecerējis novietot liela izmēra Sv. Annas baznīcas mācītāja Morica Konrādija tēlu (attēlots sarunā ar zēnu), bet, lai arī cik kolorīts tēls būtu Konrādijs, ideoloģisku apsvērumu dēļ iecere netika īstenota. Morics Konrādijs Sv. Annas baznīcā mācītāja pienākumus pildīja no 1850. līdz 1902. gadam, tostarp piedaloties arī sabiedriskajā darbā. Viņš kristīja daudzus jelgavniekus, arī Jāņa Čakstes bērnus. Darbojās arī Latviešu draugu biedrībā (no 1849. gada līdz nāvei 1904. gadā), bijis ievēlēts Kurzemes mācītāju sinodes skolu komisijā, kas izstrādāja lauku skolu reglamentu, bijis arī Lielsvētes skolotāju sapulces vadītājs. Draudzes locekļu mīlēts un cienīts, bet vienlaicīgi arī anekdošu galvenais tēls. Tēlnieka iecerētā skulptūra – mācītājs un puika attēloja kādas anekdotes sižetu – Konrādijs un puika sacenšas atjautībā. Tās darbības vieta un iemesli bija izstāstāmi kā anekdote, turklāt četros variantos, bet anekdotes sāls bija augumā kalsnā un neparasti garā mācītāja piedāvājumā puikam veikt darbību augstāk par viņa augumu, nepakāpjoties vai nepalecoties, uz ko puika savukārt piedāvājis mācītājam viņam iepūst attiecīgā vietā nepieliecoties. Mācītāja tēls bija tik populārs, ka 1930. gadā pat tika izdots A. Birkerta kritiski biogrāfiskais apcerējums “Vecais Konrādijs dzīvē, darbā un anekdotēs (Rīga, 46 lpp.). Kādēļ tieši šo anekdotes attēlojumu skulptūrā koktēlnieks Kugra bija iecerējis novietot pie Ā. Alunāna muzeja? Iespējams tādēļ, ka šo anekdoti (vienu no variantiem) stāstīja arī Ā. Alunāns, apgalvojot, ka to viņam kādas izrādes vakarā stāstījis pats mācītājs kā patiesu notikumu. Tomēr pie Ā. Alunāna memoriālās mājas iekārtotais skvērs nepalika bez savas figūras – Lielozola, tikpat kolorīta tēla no Ā Alunāna 1888. gadā tapušās lugas “Lielpils pagasta vecākie”, ko  K. Kugra darinājis no koka bluķa 1977. gadā. Tiesa, pats tēlnieks to bija iecerējis uzstādīt Ā. Alunāna parkā, lai parka vienmuļību padarītu mazliet dzīvāku, bet, kā jau daudzas ieceres, arī šī dažādu apstākļu dēļ netika īstenota. Tā kā Ā. Alunānu padomju vara atzina, tad nebija iebildumu arī pret viņa lugu tēliem, tādēļ Lielozols nogruntējās pie lugu autora pēdējās dzīves vietas – muzeja. Arī šis skvērs laika gaitā prasīja uzlabojumus, tos gaidīt gaidīja arī muzeja ēka. Tas notika 2010. – 2011. gadā, kad ēka no jauna iemirdzējās kā pērle. Pēc Ā. Alunāna memoriālās mājas remonta un renovācijas modernizēja skvēru, neatstājot neko lieku. Tuvu blakus esošās ēkas radīja skvēra veidošanas lakonisko pieeju – tas tika pārveidots par apzaļumotu laukumu. Pārvarot to pa bruģētu celiņu, nonākam tādā kā pasaku namiņā – Ādolfa Alunāna memoriālajā mājā.

Tomēr viens no pirmajiem pēckara zaļo laukumu buma ir Jelgavas vēstures un mākslas muzeja skvērs. Jelgavas muzejs ir izvietojies kādreizējās leģendārās Academia Petrina ēkā (1775), kur guberņas laikos un 20. gs. 20. – 30. gados darbojās Jelgavas ģimnāzija. Tās priekšā 1930. gadā tika uzstādīts pēc J. Jansona meta darinātais bronzas piemineklis Jānim Čakstem. Zemgales zemnieka dēls – nākamais jurists un pirmais Latvijas prezidents – savulaik bija absolvējis šo ģimnāziju. Tādēļ ģimnāzijas priekšā, kur līdz Pirmajam pasaules karam atradās puķu dobes, izveidoja laukumu. Ēka, kas bija celta pēc Kurzemes un Zemgales hercoga galma arhitekta Severīna Jensena projekta, bija cietusi gan bermontiādes, gan Jelgavas kauju laikā 1944. gada vasarā. Piemineklis J. Čakstem uz ēkas fona – bez logiem, durvīm un jumta, turpināja stāvēt vēl dažus gadus, līdz 1949. gadā tika pieņemts lēmums to novākt. Tā kā Kurzemes provinces muzeja ēka bija stipri sagrauta, nolēma bijušo Pētera ģimnāziju, kur kara laikā bija ierīkots hospitālis, atjaunot un nodot muzeja vajadzībām. Cietušas bija arī blakus ēkas, tādēļ J. Čakstes piemineklis bija liecinieks pirmajiem sabiedriskajiem darbiem muzeja ēkas apkārtnē. 1947. gadā Jelgavas bankas darbinieki saveda kārtībā laukumu ap muzeja ēku. Muzeja pagalmā atradās vēl kāda ēka, ko nolēma nodot kultūras pasākumu vajadzībām – atvērt kultūras namu. Abus šos namus savienoja 19. gadsimta laikā celta ēka, kuru pēc neilgas svārstīšanās nolēma neatjaunot un novākt. Tā kā no bijušā vienotā kompleksa ir radušās divas atsevišķas ēkas ar jau no gruvešiem attīrītu teritoriju, nolēma ierīkot divus skvērus – Kultūras nama un Muzeja skvēru. Tā kā muzejam paredzētajā ēkā atjaunošanas darbi prasīja ilgāku laiku, pirmo atvēra Kultūras namu un tā skvērs tapa mazliet agrāk par muzeja skvēru.

1951. gadā Pilsētas izpildu komiteja un partijas birojs aicināja visus pilsētas darbaļaudis plašāk izvērst sociālistisko sacensību un uzņemties saistību pirmstermiņa izpildi vairākos pilsētas apzaļumošanas objektos, tajā skaitā pie Vēstures muzeja. 1952. gadā tam tiek veltītas 25 tūkstoši stundu. Tādēļ paralēli muzeja ēkas atjaunošanas darbiem itin raiti notiek skvēra iekārtošana – sastādīti košumaugi, puķes, tajā ir arī ābeles un bumbieres. 1952. gadā tas ir gatavs un tā paša gada decembra beigās tiek atklāts Jelgavas Novadpētniecības muzejs, kas izvietojas ēkas otrajā stāvā, savukārt pirmajā stāvā uz daudziem gadiem mājvietu rod pilsētas bibliotēka.

Muzeja skvēra teritorija ir šaura un gara, stiepjas no J. Raiņa ielas līdz jaunuzceltajām ēkām (mūsdienās – dienesta viesnīca un veikali pirmajā stāvā)  Driksas ielas virzienā. Tajā ir izvietoti soli, urnas, uzstādīts apgaismojums. Muzeja skvērs faktiski saplūst ar Kultūras nama skvēru un daļēji atrodas uz katoļu baznīcai atņemtās zemes. Līdzīgi kā pārējās pilsētas zaļās zonas, arī šie skvēri tiek izmantoti visai utilitāri. Jau dažus gadus vēlāk tiek taujāts, kur skatās kārtības sargi un milicija, jo puikas, lai tiktu pie bumbieriem un āboliem, met uz tiem ar akmeņiem, pie reizes dabū ciest ne tikai kārotie augļi, bet arī koku zari un lapas. Tādēļ par augļu koku esamību muzeja skvērā atceras tikai tie puikas, kuri gribēja no tiem baudīt, jo vēlāk gan ābeles, gan bumbieres tika nozāģētas. 1967. gadā pieņēma lēmumu pie muzeja uzstādīt 4 čuguna lielgabalus, atlietus Vecmuižas Riežos, kur hercogs Jēkabs bija dibinājis dzelzs manufaktūru. Tos pārveda no Jelgavas pils un uzstādīja pa diviem muzeja skvērā pa kreisi no ieejas ēkā. Muzeja ēka nav tikai arhitektūras piemineklis, tā atrodas vēsturiskā vietā, kur 14. gadsimtā sāka veidoties pirmā vissenākā pilsētas apbūve. 17. gadsimtā tur uzceļ pili, bet apkārt ierīko Lielo hercoga dārzu. Īstenojot Krievijas politiskos centienus, hercogs Frīdrihs Vilhelms tiek saprecināts ar Pētera I brāļa meitu Annu Ioannovnu, kura Jelgavā ierodas 1716. gadā. Dzīves vieta hercogienei tiek ierādīta hercoga pilī, kur tā tur uzturas līdz 1730. gadam, kad atgriežas Krievijā, lai kļūtu par valdnieci un ieņemtu Krievijas impērijas troni. Pēdējais Kurzemes un Zemgales hercogs Pēteris nolemj dibināt akadēmisko ģimnāziju un 1773. gadā pili uz mūžīgiem laikiem novēl mācību iestādes vajadzībām. Tā kā pils iekštelpas nebija īpaši piemērotas auditorijām un arī pils ārējais izskats bija visai pieticīgs, pili nolēma pārbūvēt. Vēl viena ēkas pārbūve notika 19. gadsimta 40. gadu sākumā. Arī laukums ēkas priekšpusē laika gaitā mainījis veidolu, tas bijis norobežots ar augstu vai pavisam zemu sētu, bijis elipses un taisnstūra formas, apstādīts un bruģēts. 19. gadsimtā no hercogu Lielā pils dārza nav ne miņas, to pakāpeniski nomainīja apbūve. Par to, ka reiz te ir bijusi pils un akadēmija, liecina ielas nosaukumi – tagadējā Akadēmijas iela reiz ir saukta arī par Pils ielu.

Lielākā vai mazākā mērā muzeja skvērs savu pirmsākumos iekārtoto variantu saglabāja vairāk kā 30 gadus. Arī pats muzejs no novadpētniecības muzeja 1975. gadā bija kļuvis par Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeju. Savukārt muzeja ēka 20. gs. 80. gadu sākumā tika kapitāli remontēta, pēc remonta pilsētas publiskā bibliotēka pārvācās uz atsevišķu ēku, abi stāvi tika nodoti muzeja rīcībā.

 

Muzeja priekša

Lielgabali

 

 

 

1987. gadā sakarā ar Ģederta Eliasa 100 gadu jubileju nolēma muzeja skvērā uzstādīt gleznotāja krūšutēlu. Šim nolūkam tika pārveidoti apstādījumi muzeja priekšā. Uzbēra zemi zemākajās vietās, izzāģēja nokaltušos un bojātos kokus, izveidoja plātņu laukumu, tās tika pasūtītas Šauļos kopā ar apmalēm. Muzeja skvēra centrālās daļas pārveidošanas projekta autors bija arhitekts Dzintars Driba. Lai padarītu apkārtni tīkamāku (t.i., sakoptāku), nolēma nokrāsot arī sporta nama ēku, bijušo kultūras namu Raiņa ielā 6 (laikraksts “Darba Uzvara” N# 127, 1987. gada 15. augusts, G. Krūmiņš Skvērā pie Academia Petrina). Sakārtoja iebrauktuves, kuras atdalīja skvēra centrālo daļu no pārējām skvēra daļām. No šīm iebrauktuvēm muzeja ēkas abās pusēs varēja pa diviem celiņiem katrā pusē nokļūt laukumā muzeja ēkas priekšā. Celiņus atdalīja zālājs ar puķudobēm pie laukuma. Muzeja ēkas labajā pusē netālu no fasādes tika novietots uz pelēka granīta postamenta bronzā darināts Eliasa krūšutēls. Tā autors – tēlnieks Jānis Zariņš. Pieminekļa svinīgā atklāšana notika gleznotāja 100. dzimšanas dienā 1987. gada 23. septembrī. Atklāšanā piedalījās Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas sekretārs A. Gorbunovs, Latvijas PSR kultūras ministrs J. Barkāns, Latvijas un Jelgavas vadošie partijas un sabiedriskie darbinieki. Savukārt, lai lielgabalu stobri nebūtu vērsti pret pieminekli gleznotājam Ģ. Eliasam, muzeja ēkas kreisajā pusē uz betona paaugstinājuma novietoja vienu otram līdzās pārceltos četrus 17. gs. lielgabalus. Katra stobra svars – 1500 kilogramu. Atbilstoši tā laika modes tendencēm puķu dobēs sastādīja gan klājeniskos kadiķus, gan bergēnijas un vēlziedes. Katru vasaru dobes tika papildinātas ar vasaras puķu stādījumiem. Šajā procesā bijušā kultūras nama skvērs paliek ēnā, to arī neviens vairs neuztver kā atsevišķu skvēru, pazudušas puķu dobes un soliņi. Muzeja ēku un sporta nama ēku atdala zālājs un koki.

1988. gada maijā tiek atrasts pieminekļa “Jelgavas atbrīvotājiem“ fragments – Lāčplēša torss. Tiek nolemts šo bērnudārza teritorijā Stacijas ielā atrasto pieminekļa fragmentu uzstādīt blakus muzeja ēkai muzeja skvērā. Vienlaicīgi liela daļa jelgavnieku izsaka vēlmi ne tikai turpināt meklēt pārējos pieminekļa fragmentus, bet arī atjaunot pašu pieminekli, bet kamēr tas nav izdarīts, pasākumi 18. novembrī un citās nozīmīgās dienās notiek pie fragmenta.

Ar laiku muzeja skvērs zaudēja savu sākotnējo krāšņumu, jo skvēra uzturēšana kārtībā prasīja daudz profesionālāku pieeju, nekā to spēja muzeja sētnieks. Tā kā ēkas labajā pusē puķu dobe atradās zem kokiem viņpus pieejai, tajā bija sasējušās jaunās kļavas. Puķu kopšanu stipri traucēja arī blakus augošo lielo koku saknes, kas bija pārņēmušas šo dobi. Tas laika gaitā radīja nesakoptības iespaidu. Mazliet labāka bija muzeja skvēra daļa, kas atradās ēkas kreisajā pusē pie Raiņa ielas. Tur pie dienliliju un citu augu dobēm varēja pasēdēt uz soliņa, un, raugoties uz muzeja ēku profilā, apcerēt vēstures gaitu vai arī, raugoties uz baznīcām, domāt par garīgām tēmām. Atjaunojot Latvijas neatkarību, katoļu baznīca kļuva par katedrāli un atjaunoja savu zemes īpašumu iepriekšējās robežās, kuras no pārējās pilsētas daļas norobežo augsta sēta. Līdz ar to ieeja gan muzeja, gan bijušajā kultūras nama skvērā no Raiņa ielas puses tika likvidēta un arī paši skvēri ievērojami samazinājās.

Laika gaitā ēkas stāvoklis sāka pasliktināties, no kolonnām pie muzeja ieejas sāka atdalīties gabali, tādēļ tika uzbūvēts aizsargājošs jumts virs muzeja ieejas. Ēkas degradēšanos pastiprināja arī ēkas nolupušais krāsojums. 2008. gadā par Eiropas līdzekļiem un ar Jelgavas pilsētas domes līdzfinansējumu muzeja ēka tika renovēta, bet 2009. gadā arī apkārtējā teritorija (arhitekte Liesma Markova) ieguva jaunu veidolu, pārveidojot skvēra centrālo un to daļu, kas atrodas pa labi no muzeja.

 

koki

 

Skvēra daļa, kas atradās Raiņa ielas pusē, kopā ar Sporta nama skvēra daļu bija jau iekļautas katoļu katedrāles teritorijā un renovācija to neskāra. Teritorijas renovācija paredzēja pārvietot Ģ. Eliasa pieminekli un kardināli mainīt laukumu muzeja fasādes priekšā.

 

Muzeja priekša remonts

 

Šim nolūkam tika novāktas Šauļos ražotās plātnes, likvidētas puķudobes, nozāģēti liekie koki gar muzeja pieejām. Muzeja priekšpusē (bijušā skvēra centrālā daļa) tika izveidots elipsveida laukums, nobruģēts ar apaļajiem laukakmeņiem, bet kā paaugstinājums izveidotā muzeja centrālā pieeja savukārt tika nobruģēta ar granīta bruģakmeņiem. Pārvietoja arī lielgabalus, tos sadalīja pa diviem un novietoja Akadēmijas ielas pusē pie muzeja pieejām. Ģ. Eliasa piemineklis jauno mājvietu atrada muzeja skvēra labajā pusē, un to no muzeja ēkas atdala piebrauktuve. Pieminekļa zaļajam noformējumam izvēlējās dekoratīvās ābeles, kas pavasarī priecē ar saviem tumši sārtajiem ziediem, bet rudenī ar maziem dekoratīviem ābolīšiem. Tās ir tikai trīs, no kurām divas ir joprojām ļoti mazas, tādēļ par to lielo krāšņumu vēl ir pāragri runāt. Lai norobežotu muzeja skvēra daļu no zālāju laukumiem, tika iestādīta reta jasmīnu krūmu rinda, ļoti reta. Tā nebija vienīgā pārmaiņa muzeja skvēra labās puses daļā. Tā kā 1988. gadā atrastā Lāčplēša pieminekļa fragments tika novietots un svinīgi atklāts muzeja skvēra labajā pusē, tad renovācijas procesā Ģ. Eliasa pārvietotais piemineklis tika novietots kaimiņos Lāčplēša pieminekļa fragmentam. Lai šie divi pieminekļi nekonkurētu, fragmentu pārvietoja uz muzeja pagalmu labajā pusē no muzeja ēkas pagalma ieejas. Lai gan tam bija radīti visi pienācīgie eksponēšanas apstākļi, daudziem likās, ka tam tur nav īstā vieta – netālu no pagalma ieejas muzejā (pie sētas durvīm). Tādēļ radās dažādas idejas par jaunām mājām Lāčplēša fragmentam. Viena no populārākajām versijām bija to pārvietot uz Stacijas parku. Laiks atrisināja arī šo problēmu. Laukumā, kas bija muzeja skvēra trešā daļa (labajā pusē no muzeja ēkas) un veidoja vienotu ansambli ar to daļu, kas tika izveidota, lai pārvietotu Ģ. Eliasa pieminekli, faktiski tika nodalīta un izveidots jauns skvērs “Brīvības ceļš”.

 

Lāčplēša piem8ineklis

 

Tā svinīgā atklāšana notika 2017. gada 23. maijā.

 

karogi

 

Faktiski tā ir pienācīgi noformēta piemiņas vieta – ar košumaugu stādījumiem, gājēju celiņiem un soliņiem, jo pieminekļa fragments vairs nav nolikts vienkārši muzeja skvēra zālājā. Bet var būt “Brīvības ceļš” ir tikai kārtējā skvēra pārveidošana? Tādēļ var diskutēt, vai “Brīvības ceļš” joprojām ir muzeja skvērs vai nav. Un vai vispār muzejam tagad ir skvērs!?

No 1987. gada muzeja skvēra pārveidošanas ieceres saglabājusies tikai laukuma izveide ēkas priekšā. Renovējot muzeja tuvāko apkārtni, tieši laukuma izveidei par paraugu tika ņemta kāda no 19. gs. vidus gravīrām, kur redzams elipsveida laukums. Nekādu dobju, nekādu košumaugu, tikai akmens. Lakonisko skarbumu mazliet mīkstina tuvu muzeja ēkai izvietotās betona vāzes, kur katru vasaru bagātīgi tiek iestādīti košumaugi un puķes.

Stāsts par muzeja skvēru ir stāsts par to, kā mainās pilsētvide un kādas apzaļumošanas tendences konkrētā laika posmā nosaka vietas estētiku. Stāsts ir arī par to, cik veiksmīgi ir izdevies zaļās zonas savienot ar būvobjektiem, sevišķi vēsturiskiem – veidot vēstures un mūsdienu sintēzi nav viegls uzdevums.

 

Lielgabal i

 

 

muzeja ēka

 

Autors

Inese Deksne
Galvenā speciāliste

 

Attēli no Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja arhīva