P.   SLĒGTS
 O.  11 - 18
 T.  11 - 18
 C.  11 - 18
 P.  11 - 18
 S.  11 - 18
 Sv.  11 - 18

Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs

Ceturtdiena, 04 Jūnijs 2020 09:43

Slūžas, Vašingtons un “Laika rats”

Apmēram 17. gs. vidū tika īstenota hercoga Jēkaba iecere apgādāt pilsētniekus ar ūdeni, izrokot kanālu, kas savienoja divas upes – Svēti un Driksu. Tā kā Jelgava atrodas zemā vietā un regulāri mēdza applūst pavasara plūdu laikā, tad tika izveidots slūžu dīķis, kura uzdevums bija regulēt ūdens līmeni kanālā.

Slūžu dīķa atrašanās vieta bija mūsdienu Lielās ielas krustojums, vietā, kur sākas Dambja iela un robežojas ar mūsdienu Sakņudārza ielas galu, Kr. Barona ielas galu, Jāņa Asara ielas posmu un Mazā Dambja ielu. 19. gs. pastāv Slūžu iela un bez kanāla Slūžu dīķis bija savienots arī ar pilsētas grāvi, kas laika gaitā izzuda, bet netālā Zāģeru iela un Slūžu iela 20. gs. 20. gados tika apvienotas vienā ielā un nosauktas par I Valles jeb Vaļņu ielu. Nosaukums nav nejaušs, jo Slūžu dīķis veidoja pārrāvumu pilsētas valnī un, kaut gan 19. gs. sākumā ir notikuši vaļņa nojaukšanas darbi, tā paliekas vēl ir iezīmētas 1860. gadā tapušajā pilsētas plānā kopā ar pilsētas grāvi. Ielas, kas savulaik radušās pilsētas aizsargvaļņa vietā, tiek pārdēvētas par Vaļņu ielu un tās garuma dēļ tiek sadalīta posmos - I un II Vaļņu ielā, tā tiek iemūžināts fakts, ka reiz pilsētai ir bijis aizsargvalnis.

 

 Pastkarte slūžās
 Paskarte. Slūžu dīķis. 19.gs. beigas. JVMM 30954 - 260
 Pastkarte kanāls
 Pastkarte. Kanāla fragments Skrīveru ielā, 20.gs. sākums. JVMM 300954 - 265

 

Savukārt kanāls līdz Driksai ceļu turpināja pa tagadējo Kr. Barona ielu, tolaik sauktu par Skrīveru (Rakstvežu) ielu. Slūžu dīķis un tā tuvākā apkārtne ar kanālu izskatījās visai romantiski, un šo ainu laiku pa laikam iemūžināja fotogrāfi un izdeva pastkartes, iecienīts maršruts bija arī doties pa Dambja ielu Svētes virzienā. Līdz mūsdienām no tiem laikiem ir saglabājusies t. s. pirts ēka Dambja un Sakņudārza ielas stūrī. 19. gs. sākumā tur bijusi Meija pirts. Vēlāk, 19. gs. vidū, tajā pašā vietā uzbūvēta jauna pirts ēka, 20. gs. 20. – 30.gados šo pirti sauca par Reķa pirti. Jāpiebilst, ka Slūžu dīķim bija arī otrs nosaukums – Reķa dīķis.

 

Slūžu dīķis 
 Slūžu dīķis. 19.gs. b. - 20.gs. sāk. 

20.gs. 30. gados gan kanāls, gan slūžu dīķis piedzīvoja pārvērtības – tos aizbēra. 1931. gada sākumā kanāla aizbēršanas darbi bija pavirzījušies tik tālu, ka posmā no Driksas līdz Sv. Annas baznīcai tas bija aizbērts. Arī baseinu tirgus laukumā aizbēra un pazuda tiltiņi, kas bija uzbūvēti pāri kanālam, lai gājēji varētu netraucēti pārvietoties gar kanāla abām malām. Turpinot kanāla aizbēršanu, dīķa aizbēršanas darbos strādāja bezdarbnieki. Slūžu dīķa vietā izveidoja laukumu, apkārt tam labiekārtoja skvēru un nosauca par Slūžu laukumu. 1931. gadā sakarā ar ASV pirmā prezidenta Džordža Vašingtona 200 gadu jubileju (1732–1799) Rīgas pilsētas dome nolēma Hanzas laukumu pārdēvēt par Vašingtona laukumu, arī Jelgava, sekojot galvaspilsētas piemēram, nolēma pārdēvēt Slūžu laukumu par Vašingtona laukumu, bet Dambja ielu par Vašingtona prospektu. Lai gan jubileja bija tikai nākamajā gadā, tai par godu jau iepriekš notika sagatavošanās darbi. Motivācija nosaukumu maiņai tika rasta sakarā ar to, ka Latvija Neatkarības karā bija iedvesmojusies no Džordža Vašingtona piemēra, kurš, komandējot Kontinentālo armiju, sekmēja Jaunās pasaules koloniju neatkarību no britiem. Džordža Vašingtona laikā tika izstrādāta arī pirmā ASV konstitūcija, ielikti pamati federālajai pārvaldes un tiesu sistēmai. Šeit arī tika saskatītas vēsturiskās paralēles: abas tautas bauda brīvības un neatkarības labumus un kalpo ideāliem, par kuriem cīnījās arī Džordžs Vašingtons. 1931. gada 31. decembrī Jelgavas pilsētas valde nosūtīja vēstuli Amerikas sūtniecības pilnvarotajam Rīgā misteram Feliksam Kolam, ko ar sirsnīgiem sveicieniem ASV valdībai un nācijai parakstīja Jelgavas pilsētas galva Hugo Štolcs. Lūk, daži fragmenti no šīs vēstules (tulkojums no angļu valodas): 

Gada laikā mums atnākusi ziņa, ka Amerika 1932. g. 22. februārī gatavojas atzīmēt Džordža Vašingtona dzimšanas divsimtgadi. Jelgavas pilsētas, senās neatkarīgās latviešu Kurzemes un Zemgales galvaspilsētas, valde, vēloties nodibināt mūžīgu cieņas un apbrīnojuma zīmi, ko pilsētnieki izjūt pret šo varenu vīru un viņa cēliem ideāliem, nolēmusi, lai Jelgavas pilsētai būtu Vašingtona laukums un Vašingtona iela. Šai nolūkā pienācīgi tika nomainīti Slūžu laukuma un Dambja ielas nosaukumi.(..)

Mēs, Jelgavas iedzīvotāji, Latvijas pirmā laikraksta dzimšanas vieta un mūsu pirmā prezidenta dzimtā pilsēta, mēs joprojām atceramies Herberta Hūvera, tagadējā Savienoto Valstu prezidenta, vizīti mūsu valstī drūmajās kara laika dienās. Mēs neesam aizmirsuši Amerikas palīdzības roku, izstieptu pret mums Latvijas neatkarības cīņu laikā, kad Amerikas Sarkanais Krusts deva mums ēdienu un apģērbu – šī cilvēcīgā rīcība zelta burtiem tiks ierakstīta mūsu vēstures lappusēs. Ir pareizi un pienācīgi, ka Amerikas varenā cēlāja vārds skanēs no mūsu lūpām arī ikdienas dzīvē, atgādinot mums par patriotisma, ziedošanās, nesavtības, godīguma, patiesības un strādīguma augstiem ideāliem. Šie Džordža Vašingtona augstie ideāli vienmēr būs pamats cēlākajām cilvēces progresa tieksmēm.(..).

Tā kā pēc kanāla aizbēršanas Dambja iela tik un tā bija jāpārveido, tad arī izvēle iemūžināt Vašingtona vārdu Jelgavā nosvērās uz Dambja ielu un Slūžu laukumu. Pārveidošanas plānus un skices, uzlabošanas shēmas un apzaļumošanu ieceres nosūtīja uz ASV Džordža Vašingtona divsimtgades komisijai Vašingtonā. Ielu bija paredzēts apzaļumot ar daudziem lapu un skuju kokiem, savukārt laukumā bija domāts ierīkot rotaļu laukumu, bet apkārtējās teritorijas pārvērst par publisko parku. Vašingtona ielai bija jākļūst par vienu no izcilākajām pilsētas maģistrālēm un, turpinoties gar vairākām iestādēm (kazarmām, kurlmēmo skolu, hospitāli, sanatoriju), jāsavienojas ar Lielo ielu. Visas ieceres tika apvienotas un prezentētas vienā lielā albumā, jo to īstenošana vēl bija priekšā. ASV sūtniecība Rīgā atsūtīja pateicības notu, kurā bija teikts, ka Vašingtona vārda godināšana ir ievērības cienīgs akts no Latvijas pašvaldību puses. Sūtniecība bija informējusi arī Amerikas Ārlietu ministriju par Rīgas un Jelgavas pilsētas valžu lēmumiem un nešaubījās, ka ASV valdība augstu novērtēs šo notikumu.

d 
Fotopastkarte. Slūžu laukums pēc aizbēršanas. JVMM 30955 - 223 
 Vašingtona laukums
 Slūžu/Vašingtona laukums pirms labiekārtošanas. 1931.gads. History of the George Washington Bicentennial Celebration. Vol IV. Foreign Participation. 1932, p. 545
Laukums pēc labiekārtošanas 
 Fotopastkarte. Laukums pēc labiekārtošanas. JVMM 23067

Džordža Vašingtona 200 gadu jubilejas svinības notika 1932. gada 22. februārī – prezidenta dzimšanas dienā vienlaicīgi ASV un Rīgā, svinībās aktīvi piedalījās arī Amerikas draugu biedrība Latvijā. Šim pasākumam, pēc Jelgavas pilsētas valdes domām, bija jākļūst par cementējošu spēku, kas saliedēs kopā Jelgavas pilsētu un Amerikas Savienoto Valstu republiku. (No History of the George Washington Bicentennial Celebration. Vol IV. Foreign Parcipation. Washington, D.C., United States George Washington Bicentennial Commisssion, 1932. No angļu valodas tulkojis E. Umbraško)

 3. Jelgavas kajinieku pulka kazarmas
 Fotopastkarte. 3. Jelgavas kājnieku pulka kazarmas Dambja ielā. 20. gs. 20. gadu beigas. JVMM 30955 - 481 

Tā kā Dambja ielā bija uzceltas kazarmas 3. Jelgavas kājnieku pulkam, tad Vašingtona laukumu sāka izmantot parāžu rīkošanai gan paša pulka, gan valsts svētkos. Bijušais Slūžu laukums bija kļuvis par mītiņu laukumu, kuru izmantoja ne tikai Jelgavas pulks. Tas labi noderēja par pulcēšanās vietu skautu riteņbraucēju stafetes dalībniekiem un to sagaidītājiem. 1936. gada 7. septembrī Jelgavā no Šķibes ceļā uz Rīgu ar uzticības apliecinājumu valsts prezidentam Kārlim Ulmanim ieradās stafetes braucēji, kurus Vašingtona laukumā sagaidīja Jelgavas skauti. Ierašanās bija iespaidīga, jo riteņbraucējiem pa priekšu, aizmugurē un gar malām ar degošām lāpām rokās skrēja 50 skauti un mazskauti. Tā kā viss notika vakarā, kad bija satumsis, tad ierašanās lāpu gaismā, kas bija redzama jau iztālēm, iznāca iespaidīga. Vašingtona laukums kalpoja arī par pulcēšanās vietu militārajām slēpošanas sacensībām virzienā pa Būriņu ceļu līdz Ģintermuižai, kā arī par peldētāju sacensību dalībnieku gājiena sākuma punktu uz Balama peldētavu, kas atradās aiz pils. Vašingtona laukums bija labiekārtots kā skvērs, tajā bija gājēju celiņi un zālājs.

1940. gadā padomju vara, kuras vadoņus iedvesmoja citas vēstures personas, nolēma pārdēvēt Vašingtona prospektu par Sarkanarmijas ielu, jo bijušajās Jelgavas pulka kazarmās bija izmitināti sarkanarmieši. Pienāca 1941. gada vasara, sākās karš un vācu okupācijas laiks. Okupācijas varas iestādes ielas nosaukumu nomainīja uz Paula Hinderburga ielu, bet 1944. gadā padomju vara atdeva Sarkanarmijas ielas nosaukumu, kas saglabājās līdz pat 1990. gadam, kad atgriezās vēsturiskais nosaukums – Dambja iela. Dīvainā kārtā laukuma nosaukums netika mainīts.

Lai gan 1944. gadā daudzas ēkas Jelgavas kauju laikā bija cietušas, laukums saglabājās. Padomju varai, kad pilsēta bija drupās, nācās meklēt mītiņu noturēšanas vietas. Tie notika gan tirgus laukumā, gan laukumā Vecpilsētas ielas galā t.s. Vecajā autoostā, gan Stacijas laukumā un vēl citur. Šim nolūkam noderēja arī Vašingtona laukums. 1945. gada 9. maijā, lai nosvinētu Sarkanās armijas uzvaru pār fašistisko Vāciju, tur tika pulcināti Jelgavas darbaļaudis, laukumā plīvoja sarkanie karogi un visi dalībnieki varēja lasīt lozungu “Slava Staļinam!”. Bija uzlikta tribīne, no kuras mītiņu atklāja pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs R. Kleķeris. Tieši viņa vadībā notika pirmie drupu novākšanas un pilsētas labiekārtošanas darbi. Viņu arī uztrauca pārāk apzinīgā trofeju komandas darbība pilsētā, kad tika vākts viss, pat ķieģeļi, kas varētu noderēt karā sagrautās Jelgavas apbūves atjaunošanai. Pasākumu kuplināja armijas orķestris un Jelgavas pedagoģiskās skolas audzēkņu koris un, kā šis notikums tika atspoguļots laikrakstos, “noslēgumā mītiņa dalībnieki ar mirdzošām acīm priecīgi devās mājās, lai turpinātu svinības ģimenes lokā”. Jāpiebilst, ka pirmajos pēckara gados šo laukumu oficiāli turpināja saukt par Vašingtona laukumu. Arī laukumu varēja pārdēvēt par Sarkanarmijas, kā savulaik bijis Vašingtona prospekts un laukums, bet to nedarīja viena iemesla dēļ – tajā laikā jau bija ieplānots Sarkanarmijas skvērs, ko mūsdienās sauc par Ozolskvēru, un 1945. gadā jau noritēja darbi, lai skvēram ieplānoto laukumu atbrīvotu no drupām. Starp citu, Rīgā Vašingtona laukumu pārdēvēja par Fabriciusa laukumu.

Lai gan laiku pa laikam pavīdēja plāni labiekārtot bijušo skvēru ar Vašingtona laukumu, tomēr tas netika īstenots. Pazuda Vašingtona laukuma nosaukums un tā vietā tik minēts skvērs pie Jāņa Asara ielas. Savukārt J. Asara ielas nosaukums radās 1949. gadā, atdalot posmu no Vaļņu ielas (Valles jeb Vaļņu ielas nosaukums radies 1924. gadā). Vēlākajos gados laukums aizauga ar zāli. Tur atradās arī betona baseins – ūdens rezervuārs ārkārtas situācijai. Baseinu uzbūvēja vācu okupācijas laikā un tas tur nostāvēja līdz pat 20. gs. 80. gadiem, līdz to kā nevajadzīgu nojauca. Tajā bija vienīgi lietus ūdens peļķes, un tas netika izmantots, kā bija sākotnēji iecerēts. Acīmredzot, baseina esamība bija traucējošais faktors, kas neļāva šo vietu veidot par skvēru. Tomēr tajā dežurēja skolēnu zaļās patruļas. Uzraudzības objekts bija arī baseins, kurā varēja nokāpt pa baseina iekšējās malās iebūvētām betona kāpnēm. Diemžēl baseins tika izmantots kā atkritumu urna un tā saucamais skvērs tam apkārt neatbilda nosaukumam.

 Sarkanarmijas ielas sākums
 Sarkanarmijas ielas sākums pie Ļeņina ielas. 1979. gads. 
 Jāņa Asara ielas fragments
 Jāņa Asara ielas fragments. 1979. gads

Ar zāli apaugušajā laukumā gājēji bija ieminuši taciņas sev vēlamajos virzienos, neviens īpaši neaizdomājās, ka tā malā pie J. Asara ielas aug valsts nozīmes dižkoks melnā papele, kas prasīt prasījās pēc apkopšanas – veco, nokaltušo zaru izzāģēšanas. Tās augstums – 30 metri, bet apkārtmērs – 6,20 metri (2003. gada dati). Kokam raizes darīja ne tikai tā stumbrā iemetusies trupe, kas bija jāārstē, bet arī augsnes noblīvēšanās. To varēja novērst, labiekārtojot apkārtējo teritoriju, kas sākās iztālēm – Vecpilsētas iela un laukums (Vecā autoosta) ar simboliskajiem Dobeles vārtiem tika iekļauti Jelgavas apskates objektu sarakstā, kā arī kļuva par dažādu pasākumu rīkošanas vietu. Ar kaltajām naglām trotuārā ir atzīmēta bijušā pilsētas vaļņa līnija un vides objekts Dobeles vārti norāda, kur šajā valnī kādreiz ir atradušies vārti rietumu virzienā. Izmantojot veco pilsētas mūru motīvu, metāla kalumā veidotajos vārtos ir liels akmens ar vēstījumu, ka no 17. gs. vidus līdz 19. gs. sākumam te ir bijuši pilsētas vārti, saukti par Dobeles vārtiem. Vides objekts uzstādīts 2008. gada nogalē un veidots pēc mākslinieka Rolanda Jaunzema skices. Ir izvietoti informatīvi stendi par pilsētas vēsturi, vecais bruģis un soliņi atpūtai, vecā apbūve un tai pieskaņotā jaunā, tomēr tam visam bija tāda kā mazuma piegarša, bija vajadzīgs vēl kaut kas. Respektējot Vecpilsētas ielas nosaukumu, bija iesākts atjaunot pilsētas vēsturisko telpu Vecpilsētas, J. Asara, Mazās Dambja un Dobeles ielas rādiusā, kuru, paplašinot rādiusa loku, būtu jāsasaista ar Sv. Annas baznīcu un tās dārzu austrumu virzienā un skvēru rietumu virzienā. Jāpiebilst, ka Vecpilsētas ielas nosaukums radies tikai 1990. gadā, pirms tam to sauca par J. Asara ielu, bet vēl līdz tam par Lielo ielu. Izsenis Lielās ielas gals atdūrās pie Dobeles vārtiem pilsētas valnī, līdz ar to tās posms no Dobeles ielas līdz Kr, Barona ielai bija Lielās ielas noslēguma posms. Pēc Otrā pasaules kara, kad piecdesmitajos gados sāka atjaunot Lielo ielu, to iztaisnoja un savienoja ar Dobeles šoseju. Lielās ielas veco posmu saglabāja, bet pie Dobeles vārtiem laukumā izveidoja autoostu ar nelielu skvēru pie tā.

Fotogrāfija 
 Fotogrāfija. Dobeles ielas un Vecpilsētas ielas krustojums. JVMM 30956 - 33. 20. gs. 40. gadu vidus

Vecā autoosta darbojās līdz 1957. gadā pilsētas centrā tika uzcelta jaunā – tā pati, kas darbojas joprojām. Laukums un skvērs saglabājās vēl ilgus gadus, līdz agrākajā vecās autoostas skvērā, kas savulaik atradās starp J. Asara un Dobeles ielu, uzcēla autoremonta darbnīcu. Tā kā skvērs bija degradējies un netika plānota tā atjaunošana, tad zemes strēmeli izmantoja daudz lietderīgāk, uzbūvējot vēsturiskajai apbūvei pieskaņotu ēku autoservisam.

Latvijas valsts gatavojās svinēt simtgadi. Par to tika domāts jau savlaicīgi un, lai svinēšana neizkūpētu tikai gaisā, tika nolemts radīt paliekošas vērtības, kas sniegtu vēstījumu nākamajām paaudzēm par Latvijas vēsturi un mūsdienām, kā arī atgādinātu par mūsu valsts simtgadi. Par šādu paliekošo vērtību kļuva tēlnieka Kārļa Īles skulpturālais objekts “Laika rats 100”, kuru nolēma uzstādīt Lielajā ielā 38. Tā ir tā pati agrākā Vašingtona laukuma un skvēra vieta starp Lielo un J. Asara ielu. Pasākuma mērķis – stiprināt iedzīvotāju piederības izjūtu valstij un pilsētai.

K. Īles iecere – izveidot laika ratu, kas turpina ritēt tālāk. Tas bija jāsimbolizē staru veidā bruģētajam laukumam. Apkārt tam aplī starp stariem paredzēts izvietot 10 stilizētus tēlus – cilvēku figūras no nerūsējoša tērauda. Katra no figūrām uz galvas balsta 10 akmeņus – kopā 100 granīta akmeņus, kuriem jāsimbolizē valsts pastāvēšanas simtgade, savukārt cilvēku tēliem – visus tos, kuri bija iesaistīti Latvijas valsts veidošanā, tādējādi arī uzsverot, ka valsti veido katrs no mums. Pēc iecerētā projekta publiskošanas neizpratni sabiedrībā raisīja akmeņu krāvums uz figūras galvas un ne jau katram uzreiz tapa skaidrs iecerētais vides objekta vēstījums par mūsu vēstures sarežģīto gaitu – tā ir sarežģīta un nebūt ne viegla. Vairums uzskatīja, ka tradicionāli slogu liek, skābējot kāpostus vai gurķus mucās, bet ne uz cilvēku galvām. Vēl citiem stilizētās figūras iztālēm asociējās ar zemē iedurtiem dunčiem, bet akneņu stabs - ar dunču spaliem. Lai nu kā, tomēr mūsu vēsturei ir jābūt mūsu galvās. Šie simts akmeņi simbolizē pēdējās simtgades svarīgumu un smagumu, ko tauta ir izlolojusi un iznesusi uz saviem pleciem. Tādēļ figūras plakne, kas vērsta uz laukuma centru, ir nopulēta, lai veidotos spoguļattēls, un katrs, kas tajā atspoguļojas, kļūst par Latvijas simts gadu nesēju un vēstures veidotāju. Savukārt uz figūru plaknes, kas vērsts uz ārpusi, ir iegravēti attiecīgās desmitgades Jelgavas vēsturiskie notikumi Latvijas vēstures kontekstā.

Laukuma iekārtošana sākās 2017. gada rudenī, kad izbūvēja komunikācijas – sakaru kanalizāciju ar optisko tīklu, un elektroapgādes kabeli, jo objektu bija paredzēts izgaismot pilsētas karoga un saules krāsā, nobruģēja arī celiņus. Darbus veica SIA “Kulk” par līgumcenu 139, 014 eiro ar PVN. Vides objektā ir ierīkots taktilais bruģis, uzstādītas novērošanas videokameras, infostends ar braila rakstu vājredzīgajiem un neredzīgajiem.

Vides objektu “Laika rats 100” atklāja 2018. gada 4. maijā Jelgavas domes priekšsēdētājs Andris Rāviņš, piedaloties Latvijas Kultūras ministrijas valsts sekretāra vietniecei Latvijas valsts simtgades jautājumos Selgai Laizānei. Tā bija mūsu pilsētas dāvana valstij un mums visiem.

Vides objekts Laika rats 
 Vides objekta "Laika rats 100" atklāšana 2018.gada 4. maijā. No Jelgavas pašvaldības arhīva.
Vides objekts Laika rats 2
 Vides objelkta "Laika rats 100" atklāšana 2018. gada 4.maijā. Pa labi - Jelgavas domes priekšsēdētājs A. Rāviņš, pa kreisi - tēlnieks K. Īle. No Jelgavas pašvaldības arhīva.
Vides objekts Laika rats 3
 Vides objekts "Laika rats 100" atklāšana 2018. gada 4. maijā. No Jelgavas pašvaldības arhīva. 

Vides objektu papildina košumaugu stādījumi un zālāja laukumi, no Lielās ielas puses tas ir labi redzams, ir zudusi iecerētās vēsturiskās telpas mazuma piegarša. Vides objekts “Laika rats 100” ir jāuztver gan kā patstāvīgs objekts, gan komplektā ar t.s. Vecpilsētas ielas kvartālu. Sāta sajūtu dod arī 2019. gadā atjaunotais valsts nozīmes arhitektūras piemineklis Vecpilsētas ielā 14 un blakus māja Kr. Barona ielā 50. Abās ēkās izvietosies Zemgales restaurācijas centrs, kas kā apskates objekts no ārpuses ir jau apskatāms, bet apmeklētājiem un interesentiem būs pieejams no 2021. gada.

 Vecpilsētas iela no dobeles ielas puses
 Vecpilsētas iela no Dobeles ielas puses. 2020. gads. Foto E. Umbraško
 Vecpilsētas iela no dobeles ielas puses 2
 Vecpilsētas iela no Dobeles ielas puses - Vecās autoostas laukums (pastāvēja no 1945. gada līdz  20. gs. 50. gadiem). 2020.gads. E. Umbraško. 
 simboliskie dobeles vārti
 Simboliskie Dobeles vārti Vecpilsētas ielas galā. 2020.gads. Foto E. Umbraško
Vecās autoostas skvēra vieta
 Vecā autoostas skvēra vieta mūsdienās. 2020.gads. Foto E. Umbraško

Vides objektam blakus esošajā J. Asara ielā arī ir divas dzīvojamās ēkas –arhitektūras pieminekļi – 20. gs. sākumā celtā dzīvojamā māja Nr. 3 un 19. gs. 2. pusē celtā dzīvojamā ēka Nr. 7. Savukārt Vecpilsētas ielā arhitektūras pieminekļu sarakstā ir iekļautas jau 14 ēkas. Būtībā tas ir saistīts ar pilsētas attīstības stratēģiju – saglabāt pilsētas kultūrvēsturisko mantojumu konservācijas un restaurācijas ceļā. Tas attiecas ne tikai uz ēkām, bet arī uz ēku pagalmu vēsturiskās vides un strukturālās uzbūves saglabāšanu, ielu seguma – bruģa – un stādījumu atjaunošanu. Un, lai gan Vecpilsētas kvartāls nav hronoloģiski vecākā pilsētas daļa, tomēr tā ir vēsturiski nozīmīga pilsētbūvnieciska telpa, ko paredzēts saglabāt, kopt un atjaunot, veidot par kultūras un mākslas centru. Lai gan vides objekta vēstījums ir sabiedrībai skaidrots, tomēr joprojām attieksmē pret to viedokļi ir dažādi – to amplitūda svārstās no neizprotošas nepatikas par vēstījuma interpretāciju līdz priekam par sakārtotu un labiekārtotu vietu pilsētā.

 Vides objekts Laika rats 4
 Vides objekts "Laika rats 100". 2020. gads. Foto E. Umbraško
 Slūžu dīķis 2
 Slūžu dīķa vieta mūsdienās. 2020. gads. Foto E. Umbrašķo
Slūžu dīķis 3
 Slūžu dīķa vieta mūsdienās ar vecās pirts ēku (kreisajā pusē). 2020. gads. Foto E. Umbrašķo
 Pagalms
 Pagalms J. Asara ielā. 2020.gads, Foto E. Umbraško
melnā papele 
 Melnā papele J. Asara ielā pie vides objekta "Laika rats 100". 2020. gads. Foto E, Umbraško

 

Autore

Inese Deksne
Galvenā speciāliste