P.   SLĒGTS
 O.  11 - 18
 T.  11 - 18
 C.  11 - 18
 P.  11 - 18
 S.  11 - 18
 Sv.  11 - 18

Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs

100 gadi kopš Satversmes Sapulces sasaukšanas

100 gadi kopš Satversmes Sapulces sasaukšanas

1918.gada 18. novembrī tika dibināta Latvijas valsts, par jaunās valsts iekārtu pasludināja parlamentāru republiku. Taču, lai to varētu realizēt, bija nepieciešams izstrādāt juridisko pamatu – Satversmi ( šādu terminu 1869. gadā ieteica Kronvaldu Atis un šo terminu valsts konstitūcijas nosaukumam mēs lietojam arī mūsdienās).

Šogad 1. maijā aprit 100 gadi kopš Satversmes Sapulces sasaukšanas jeb dienas, kad sāka darboties pirmais vēlētais Latvijas Republikas parlaments, kura pamatuzdevums bija jaunās valsts tiesisko pamatu sagatavošana, vispirms – Satversmes izstrādāšana un pieņemšana.

Satversmes sapulcē tika ievēlēti 150 deputāti. Satversmes projekta izstrādāšanai Latvijas Satversmes Sapulce izveidoja atsevišķu komisiju – Satversmes komisiju. Tās izveidošanas apstākļus savās atmiņās aprakstījis viens no aktīvākajiem Satversmes komisijas deputātiem, pirmās apakškomisijas vadītājs Fēlikss Cielēns: “Lai dotu iespēju visām partijām un virzieniem izpausties satversmes izstrādāšanā, tad satversmes komisiju ievēlēja stipri palielu 26 locekļu sastāvā. Par tās priekšsēdi vienprātīgi ievēlēja Marģeru Skujenieku, kurš ar saviem rakstiem par Latvijas nacionālo jautājumu bija ieguvis vispārēju atzīšanu. Tūlīt jau pašā darba sākumā bija redzams, ka tik lielā sastāvā komisija nebūs racionāla darba spējīga, un tāpēc tā sadalījās divi apakškomisijās, katrai uzliekot sevišķus pienākumus. Pirmajai apakškomisijai bija jāizstrādā valsts iekārtas projekts, bet otrai pilsoņu brīvību un tiesību deklarācija, kas sastādītu atsevišķu daļu satversmē. Abas apakškomisijas un kopējā satversmes komisija strādāja ļoti daudz un ļoti rūpīgi. Visus projektus apsprieda trīs lasījumos apakškomisijā un pēc tam vēl trīs lasījumos kopējā komisijā. Pirmajā lasījumā notika vispārējas debates un abos pārējos apspriešana pa pantiem.”1

“Par svarīgāko uzskatīja pirmo apakškomisiju, kuru vadīja sociāldemokrāts Fēlikss Cielēns. Viņš bija arī Satversmes pirmās daļas tēžu autors. Apspriežot tēzes apakškomisijā, lielākas debates izcēlās tikai valsts prezidenta jautājumā, kas vēlāk kļuva par galveno strīdus priekšmetu Satversmes Sapulces kopsēdēs. [..] Pret labā spārna prasību prezidentu vēlēt tiešās vēlēšanās iebilda centra partijas un sociāldemokrāti. Motīvi, kas šajā sakarā tika minēti, bija visai atšķirīgi. [..] Minētais strīds, kā tas redzams no Satversmes Sapulces stenogrammām, tika izšķirts par labu tradicionālajai parlamentārajai valdīšanas formai.”2

Par Satversmes sapulces priekšsēdētāju kļuva Jānis Čakste, viņš pildīja arī Valsts prezidenta funkcijas.

1920. gada 1. maijā Satversmes Sapulce sanāca uz pirmo sēdi (vēlēšanas notika 17. un 18. aprīlī). Vēlēšanās bija piedalījušies 85 procenti balsstiesīgo jeb 677 084 cilvēku. Visplašāk Satversmes sapulcē bija pārstāvēti sociāldemokrāti (57 mandāti), otrajā vietā (26 mandāti) bija Latviešu zemnieku savienība. Satversmes Sapulce, lai gan bija politiski sadrumstalota, divarpus gados sekmīgi atrisināja veicamos uzdevumus un pieņēma 205 likumus, 291 noteikumu ar likuma spēku un 143 pārvaldes aktus. Satversmes sapulce darbojās līdz 1922. gada 7. novembrim, kad darbu sāka 1. Saeima.

Satversmes izstrādāšanā lielāko darba daļu paveica sociāldemokrāti, īpaši daudz strādāja Fēlikss Cielēns (1888–1964). Tas atspoguļojas Satversmes Sapulces stenogrammās. Satversmes Sapulcē bija ievēlēts arī Fēliksa Cielēna sievas Maijas un gleznotāja Ģederta Eliasa (1887–1975) brālis Kristaps Eliass (1886–1963), kurš vēlāk bija arī pirmo četru Saeimu deputāts. Interesanti palūkoties, kāds bija viņa pienesums, izstrādājot valsts konstitūciju, kas ir spēkā joprojām un visā valsts sarežģītās vēstures gaitā ir bijusi apliecinājums mūsu valstiskumam.

K. Eliass bija erudīts mākslas vēsturnieks, nevis jurists, kā, piemēram, F. Cielēns, tādēļ viņa ieguldījums valsts pamatlikuma izstrādē nav tik liels kā māsas vīram F. Cielēnam.

Taču K. Eliass V sesijas 62. sēdē 1922. gada 28. jūnijā ir bijis referents svarīgā jautājumā par to, kā Latvijā sauks valdības vadītāju:” [..] Tad redakcijas komisijas uzdevumā man jāgriež atkal Satversmes Sapulces uzmanība uz 20. pantu, kur tiek lietots vārds “ministrs prezidents”. Redakcijas komisijā ap šo vārdu izcēlās plašas debates, jo daži no redakcijas komisijas locekļiem ieskatīja, ka šī vārda vietā būtu ieteicamāk lietot vārdu “ministru prezidents”. Tomēr redakcijas komisijā nevarēja vienoties par vienu no šiem vārdiem, tā kā balsis dalījās uz pusi, puse bija par “ministru prezidents” un otra puse par “ministrs-prezidents”. Tā tad augstam namam nāksies taisīt lēmumu šai lietā.” [..].

Kad K. Elias bija nolasījis visus grozījumus “pie šī Satversmes likuma no redakcijas komisijas”, prezidents J. Čakste atklāja debates attiecībā uz Ministru prezidenta amata nosaukumu.

Deputāts J. Goldmanis (Zemnieku savienība) aicināja Satversmes komisijas trešajā lasījumā pieņemto “Ministrs-prezidents”, savukārt K. Skalbe (Tautas partija) aizstāv Redakcijas komisijas priekšlikumu un aicina balsot par “Ministru prezidentu”. V. Grēviņš un R. Bīlmanis rosina pieņemt “Ministru kabineta prezidents”.

Zemnieku savienības deputāts A. Sīmanis centās pierādīt, ka Redakcijas komisijai ir tiesības grozīt tikai to, kas attiecas uz valodu. Līdz ar to par Redakcijas komisijas priekšlikumu nevar balsot. J. Čakste, atsaucoties uz kārtības rulli, atspēkoja A. Sīmaņa teikto.

Referents K. Eliass: “Es gribētu vispirms izlabot mazu pārpratumu, kurš sākumā bija ieviesies no Goldmaņa kunga. Goldmaņa kungs nostādīja lietu tā, it kā redakcijas komisija liktu priekšā “Ministrs-prezidents” vietā “Ministru prezidents”. Man jāsaka, ka redakcijas komisijā par šo jautājumu nebija panākta vienošanās, un redakcijas komisijā balsis dalījās uz pusēm. Taisni tādēļ tagad ir nepieciešams augstai sapulcei taisīt izšķirošu lēmumu šinī lietā (Sauciens no vietas: “Tā tad priekšlikuma nav!”). Priekšlikuma nav, ir tikai divi varianti, un pie tādiem apstākļiem augstam namam jātaisa savs lēmums attiecībā uz šiem variantiem. Otrām kārtām, man ir jāatraida apgalvojums it kā redakcijas komisija šai lietā ir pārkāpusi savas kompetences. Šis apgalvojums nāca no vairākām pusēm. Redakcijas komisija, likdama priekšā augstai sapulcei izšķirties un taisīt lēmumu par vienu no abiem variantiem, neliek priekšā lietu grozīt pēc satura. Grozījumus viņa pēc satura nav taisījusi. Saturs paliek tas pats. No diviem variantiem viens ir Satversmes komisijas priekšlikums, un otrs priekšlikums – grozīt Satversmes komisijas priekšlikumu tādā veidā, kā to liek priekšā puse no redakcijas komisijas locekļiem. Man vēl reiz jāaizrāda, ka saturs, pieņemot vienu vai otru variantu, paliek viens un tas pats. Lieta grozās ap tīri redakcionālu, tīri valodniecisku pārgrozījumu, un tā daļa, kura redakcijas komisijā uzstājās par šo valodniecisko pārgrozījumu, norādīja, ka priekš tāda satura, kāds ir apzīmēts satversmes komisijā ar vārdu “Ministrs-prezidents”, pie mums visu laiku ir ticis lietots nosaukums “Ministru prezidents”. Taisni tādēļ, ka tādā veidā šis vārds ir lietots, tas būtu jāpatur arī uz priekšu un tāpēc būtu ieteicams, ka šis vārds uz priekšu paliktu politiskā leksikonā. No šī viedokļa man redakcijas komisijas vārdā apgalvojums, it kā mēs būtu izdarījuši pie likuma pārgrozību pēc satura, ir jānoraida.”

Pēc šī skaidrojuma prezidents J. Čakste aicina balsot. Rezultātā deputāti nobalso par mūsdienās joprojām lietoto “ministru prezidents”

Šajā sēdē vēl tiek spriests par “likumu par Latvijas Republikas Satversmes spēkā stāšanos un ievešanu”. K. Eliass iepazīstina ar Redakcijas komisijas labojumiem, kuri tiek pieņemti.

V sesijas 63. sēdē, kas sākas 28. jūnija pēcpusdienā un ilgst līdz 9.12 vakarā, K. Eliass sēdes noslēgumā iepazīstina deputātus ar papildinājumiem pie rīta ziņojuma, kas visi tiek pieņemti.

Lūk, neliels apliecinājums tam, cik nopietni un atbildīgi, uzklausot visus argumentus, strādāja Satversmes Sapulces deputāti, lai pieņemtu labāko iespējamo valsts pamatlikumu. Un savu artavu šajā darbā ir devis arī viens no Eliasu dzimtas – Kristaps Eliass.

Atceroties Satversmes Sapulces darbu, vēl daži interesanti fakti, kas dažviet atšķiras no tā, kā mūsu deputāti strādā mūsdienās.

  • Runātājiem no tribīnes bija aizliegts savu runu nolasīt. Taču bija atļauts lietot rakstiskas piezīmes un citēt drukātus un rakstiskus izvilkumus. Satversmes Sapulces locekļa runas laikā bija atļauti starpsaucieni no zāles, bet ne sarunas starp runātāju uz tribīnes un Satversmes Sapulces locekļiem.
  • Satversmes Sapulces loceklis, kurš neieradās uz sēdi bez svarīga iemesla, maksāja par katru sēdi sodu: 10 procentu apmērā no mēneša algas. Satversmes sapulces loceklis, kurš neieradās uz sapulces sēdēm divus mēnešus, bet ne mazāk par 6 sēdēm bez svarīga iemesla, bija izslēdzams no Satversmes Sapulces ar 3/5 klātesošo balsu vairākumu.
  • Balsošana notika, Satversmes Sapulces locekļiem pieceļoties vai paliekot sēžot.
  • Ja atklātas balsošanas iznākums bija neskaidrs, sapulces prezidents varēja rosināt nobalsot "ar kājām". Sapulces locekļiem, kuri balsoja "par", bija jāiziet no zāles caur vienām zāles durvīm, bet tiem, kas balsoja "pret" – caur otrām durvīm. Tiem, kas atturējās no balsošanas, bija jāpaliek savās vietās.
  • Tautas pārstāvis varēja izbraukt ne ilgāk kā uz vienu nedēļu, iepriekš par to paziņojot prezidentam. Šo tiesību viņš varēja izlietot tikai divas reizes sesijas laikā. Biežāk izbraukt varēja, tikai izprasot atvaļinājumu. Prezidijs saņemto lūgumu par atvaļinājumu kopā ar savu atzinumu iesniedza Satversmes sapulcei izspriešanai.

Autors

Marija Kaupere
Direktores vietniece darbā ar sabiedrību

1 Cielēns F. Laikmetu maiņā. Atmiņas un atziņas. 3.grāmata. Stokholma: Apgāds Memento, 1998, 107. lpp.

2 Satversmes Sapulces stenogrammas. Valdis Cielava. Priekšvārds. Rīga, 2006, 3.–5. lpp.