P.   Slēgts
O.  10-17
T. 10-17
C. 10-17
P. 10-17
S. 10-17
Sv. 10-17

Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs

Valsts un pilsētas svētku svinēšana Jelgavā 20. gs. 20.–30. gados pēc pilsētas un reģionālās preses materiāliem

Valsts un pilsētas svētku svinēšana Jelgavā 20. gs. 20.–30. gados pēc pilsētas un reģionālās preses materiāliem

 

1. Pilsētas strūklakas svētku apgaismojumāPilsētas strūklakas svētku apgaismojumā. No JVMM krājuma.

 

1918. gada 18. novembrī Rīgā vācu okupācijas apstākļos Latvijas Tautas padome proklamēja Latvijas Republikas izveidi. Valsts svinīgajā proklamēšanas aktā piedalījās 38 Tautas Padomes locekļi no astoņām partijām. Latvijas pasludināšanas akts pulcēja pārsvarā gados jaunus ļaudis, 20–40 gadus vecus no inteliģences aprindām. Kādi ļaudis un cik tajā laikā kā liecinieki un valstiskuma atbalstītāji atradās teātra zālē, to mūsdienās vairs nevar konstatēt. Tas bija vienlaikus politiskās gribas triumfs un vairāku labvēlīgu apstākļu sakritība laikā, kad izteikti sarežģītā ģeopolitiskajā situācijā vācu karaspēka okupētajā Rīgā demokrātiski un patriotiski orientēti politiķi izdarīja vienīgo un pareizo izvēli – nodibināja Latvijas valsti. Proklamēšanas akta sekas – no 20. gs. sākuma starptautisko tiesību viedokļa pašnoteikšanās tiesības ir pastāvīgas un ilgstošas. Savukārt Latvijas tautas vēsturisko likteni noteica tautas pašnoteikšanās griba, nacionālā un demokrātiskā politiskā izvēle pēc Pirmā pasaules kara un Latvijas Neatkarības kara.

1920. gada 21. janvārī Latvijas Tautas padomes sēdē tika pieņemts “Likums par valdības un pašvaldības iestādēs svinamām dienām“1, kas noteica 18. novembri par Valsts svētku dienu. Jelgavā 18. novembra svētki gan 1918., gan 1919. gadā bija domās un sirdī, jo Jelgava atradās aktīvas karadarbības zonā un pirmoreiz valsts svētkus pilsēta varēja svinēt tikai 1920. gada 18. novembrī.Jelgavas svētku svinēšanas stāstā visas Latvijas kontekstā ir unikāla situācija – pēc 18. novembra svinībām plaši un, brīžam pat pulcējot lielākas tautas masas, norisinājās svinības, veltītas Jelgavas atbrīvošanai no bermontiešiem 1919. gada 21. novembrī.

Latvijas Republikas otrā gadadiena 1920. gadā bija pirmais svētku svinēšanas gads miera apstākļos, jo 1919. gada 18. novembrī valstī vēl norisinājās LNK un atšķirībā no 1920. gada, kad uz svinīgo pasākumu pulcējās demokrātiski ievēlētā Latvijas Satversmes sapulce, 1919. gada svinībās bija pārstāvēti tikai Latvijas Tautas padomes locekļi. To arī uzsvēra Satversmes sapulces priekšsēdētājs Jānis Čakste svinīgajā sēdē 1920. gada 18. novembrī2. Valdības Vēstnesis par svētku svinībām Jelgavā rakstīja3: “Lielas ļaužu masas ieplūda uz tirgus laukumu, kur pulksten 12 notika trešā (3.) Jelgavas kājnieku pulka4 parāde. Uz tirgus laukuma un apkārtējām ielām bija vairāk kā 10 000 pilsoņu. Tumsai iestājoties, pilsēta bija skaisti iluminēta (izgaismota)5”.

 

Tilts pār Driksu un Rātsnams Stacija un Aizsargu namsBildes pirmajā rindā. Kreisajā pusē - Izgaismots tilts pār Driksu, labājā pusē - Jelgavas rātsnams svētku rotā.
Bildes otrajā rindā. Kreisajā pusē - Jelgavas dzelzceļa stacija, labajā pusē - Aizsargu nams ar izgaismotu uzrakstu – “DOMAS UN DARBUS LATVIJAI”. 
No JVMM krājuma.

 

Rīgā tradicionālā svētku programma ietvēra lāpu gājienu uz Nacionālo teātri, gājienu uz Brāļu kapiem, pieminot Latvijas Neatkarības karā kritušos un latviešu strēlnieku upurus Pirmā pasaules kara laikā, notika Ministru kabineta un Saeimas (līdz 1922. gadam Satversmes sapulces) svinīgās sēdes, dievkalpojums Rīgas Doma baznīcā, pieņemšana pie Valsts prezidenta (kopš 1922. g.), Latvijas armijas parāde, svinīgie pasākumi iestādēs un sabiedriskajās organizācijās, svētku akts un koncerts Nacionālajā teātrī. Līdzīga svētku programma norisinājās arī Jelgavā, kurpilsētas valde kopā ar sabiedriskajām organizācijām nolēma, ka: “18. novembrī no rīta būs svinīgs dievkalpojums un karaspēka parāde, savukārt vakarā uz 3 minūtēm būs svinīgs klusums, kura laikā spēlēs valsts himnu. Pēc tam dažādās vietās muzicēs orķestri, veikalniekus aicina izrotāt skatlogus, bet namsaimniekus izgaismot namus un lietot cita veida svētku dekorus”6.

Jelgavā tradicionāla bija 3. Jelgavas kājnieku pulka rīkotā parāde Jelgavas Tirgus laukumā, centrālais dievkalpojums Sv. Annas baznīcā, tāpat tika noturēti dievkalpojumi arī citu reliģisko konfesiju baznīcās, gājiens uz Jelgavas pili, kura līdz pieminekļa atklāšanai Jelgavas atbrīvotājiem Stacijas parkā pildīja sakrālu svētku svinēšanasfunkciju kā objekts, kas bija smagi cietis Bermontiādes laikā. Kā savulaik rakstīja avīze “Jaunais Zemgalietis”- “No baznīcas liels daudzums pilošu lāpu gājienā devās ar orķestriem un karogiem uz Bermonta nopostīto Jelgavas pili, tur no pilsētas mūriem izjāja virsaitis Viesturs savu kareivju pavadībā un apsveica tautu, mudinādams to uz lielāku vienprātību un cēlāku varonību”.

 

4. Jelgavas pils valsts svētkosJelgavas pils valsts svētkosJelgavas pils valsts svētkos. No JVVV krājuma.

 

Preses diskurss lokāli un plašāk valsts līmenī atsedza tā laika iekšpolitiskās un sociālās problēmas, kā arī akcentēja valsts varas un valsts iedzīvotāju savstarpējo atsvešinātību. Arī Jelgavā iznākušajā presē tradicionāli pirms svētkiem nereti tika apšaubīta politiskās varas spēja godināt valsts līmenī Latvijas Neatkarības karā kritušo piemiņu, kā arī presē tika atspoguļoti atšķirīgi viedokļi par valsts dibināšanas un neatkarības izcīnīšanas patiesajiem varoņiem preses izdevumu versijā, bet svētku laikā Jelgavā notiekošie svinīgie pasākumi reģionālajā un pilsētas presē bija atspoguļoti ar lepnumu, pat patosu, akcentējot Jelgavas sabiedrības aktīvu līdzdalību valsts svētku un Jelgavas atbrīvošanas no bermontiešiem kontekstā. 

Jaunais Zemgalietis rakstīja: “Jau no paša rīta visā pilsētā svētku šalkoņa. Uz namiem braši plīvo sarkanbaltsarkanie karogi. Svētku sajūtā steidz drudžaini (steidzīgi) ļaudis, skolnieki iet uz savām mācību iestādēm, ļaudis uz baznīcu, ierēdņi uz darba vietām. Katra organizācija pulcējas savās telpās, lai organizēti ietu uz ielas. Skolās notiek svinīgie akti. [..] Jelgavas ģimnāzija pilnā sastāvā nogāja uz Sv. Annas baznīcu, kura bija skaisti dekorēta un līdz pēdējai vietiņai pārpildīta”. Veikalnieki skaisti savus logus dekorējuši, izstādījuši mūsu ievērojamo valsts vīru un varoņu ģīmetnes, sevišķi daudz logos bija valsts prezidenta J. Čakstes9, ģenerāļa (J.) Baloža10, pulkvežu (F.) Brieža11, (O.) Kalpaka12, pirmā ministru prezidenta (K.) Ulmaņa13 portrejas14. Jāpiemin, ka Jelgavas iedzīvotāju vidū un ne tikai 20. gs. 20.-30. gados ļoti populāra bija plošku, bundulīšu, āra sveču dedzināšana pie savām mājām, un valodnieku aicinājums vārda “ploška” vietā lietot “spulga” tā arī neguva plašu atsaucību. Svecīšu dedzināšana bija sava veida simbolisks piederības pierādījums savai valstij un tautai. 

 

Jelgavas 4.pamatskolas svinīgais aktsJelgavas pilsētas 4. pamatskolas svinīgais akts 1929.  gada 18. novembrī. No JVMM krājuma.

 

Turpretī, Jelgavas Vārds rakstīja15: “Pienākuši mūsu jaunās valsts 11 gadu svētki. Atkal lāpu gājieni, iluminācijas, skaļi solījumi kritušajiem un dzīvajiem varoņiem, parādes, svinīgas sēdes, goda mielasti un greznas dinejas ar gudrām runām pie šampanieša glāzes… Plašā tauta it kā tiek nobīdīta pie malas, un tai 18. novembrī tiek žēlīgi ierādīta statistu vai skatītāju loma. Noraugoties uz visu to, rodas jautājums: vai valsts svētki vairs ir tautas svētki un vai tiešām 1918. g. 18. novembra piemiņai nevarētu atrast citu – piemērotāku ietērpu?” Nākamajā avīzes numurā minēts, ka “Šogad (1929, svētki) pagāja daudz klusāk, nekā agrākajos gados. Tikai plandošie karogi, degošas svecītes, lāpas un iluminācija (izgaismots svētku dekors pie Jelgavas sabiedriskajām ēkām) – atgādināja kaut ko neparastu. No agrākās sajūsmas un tautas masu piedalīšanās – ne vēsts. Liekas, ka valsts jubilejas svētkus notušēja (aizēnoja) arī sabiedrības gatavošanās uz 21. novembra svinībām. Svinības ievadīja svinīga domes sēde. Sekoja lāpu gājiens uz brāļu kapiem, dievkalpojums Sv. Annas baznīcā”.

Kopš 1932. gada Jelgavas sabiedrības aktīva pulcēšanās pie atklātā pieminekļa “JELGAVAS ATBRĪVOTĀJIEM” Stacijas parkā. Tomēr visu pirmo desmitgadi valsts dibināšanas svētkos nozīmīgākais un emocionāli piesātinātākais bija gājiens uz Jelgavas Brāļu kapiem (Meža kapi) un piemiņas brīdis kritušajiem karavīriem.

 

Piemineklis Jelgavas atbrīvotājiemIzgaismotais piemineklis “JELGAVAS ATBRĪVOTĀJIEM”. 20. gs. 30. gadu otrā puse. JVMM krājums.

 

 Gājiens gar svētku tribīniJelgavas Tirgus laukumā gar svētku tribīni Dzirnavu ielā maršē 3. Jelgavas kājnieku pulka vienības. No JVMM krājuma.

 

No 1934. gada informācijas daudzums Jelgavā izdotajās avīzēs par 18. novembra svinībām strauji palielinās, ko var skaidrot ar K. Ulmaņa un viņa domubiedru īstenotajām valsts politikas pārmaiņām, kaut visur Eiropā demokrātisko režīmu norietā strauji aug valsts propaganda, atbilstoši valdošajai ideoloģijai piešķirot sakrālu raksturu valsts svētku un atceres dienām. Arī 21. novembrim Jelgavā reģionālajā presē tikai pievērsta lielāka uzmanība, nekā iepriekšējos gadus. Lielākajos valsts laikrakstos publicētās svētku atskaites ir standartizētas atbilstoši autoritārā laikmeta mediju darbības ietvaram. Presē atspoguļota notikumu norise, akcentēta Ulmaņa darbība, itin visam piešķirot pozitīvu vērtību. Ziņu par individuālām sajūtām un cilvēkiem svētkos gandrīz nemaz nav. 18. novembra svinības bija Ulmaņa autoritārās varas leģitimēšana, svētki pilnībā kļuva par valsts varas instrumentu, nostiprinot valsts vadoņa un tautas “saiknes”, autoritārās varas pārākumu par demokrātiju. 

Presē kopš 1934. gada, nereti katru gadu atkārtojot vienu un to pašu tekstu, parādās “jelgavnieku” vēlējumi valsts vadonim. 1936. gadā avīzē Zemgales Balss, piemēram, bija publicēts šāds teksts: “Valsts dibināšanas dienas atceres svētkos Jelgavas pilsētas valdes svinīgās sēdes dalībnieki, dziļā pateicībā pieminot Jūsu lielos nopelnus valsts dibināšanas un atjaunošanas darbā, sūta Jums, augsti godātais Prezidenta kungs, un valdībai vislabākos novēlējumus turpmākajā darbā, vadot mūsu mīļo Latviju pretim gaišākai nākotnei”.

K. Ulmaņa autoritārisma laikā ļoti nozīmīga bija patriotiskā audzināšana jau skolā un viņa seši autoritārās valdīšanas gadi Latvijas Republikas ideju un valsts neatkarību saglabāja domās un prātā paaudzei, kura vēsturisko atmiņu par neatkarīgu valsti saglabāja un nodeva tālāk, veicinot ATMODAS galveno politisko mērķi – neatkarīgas Latvijas valsts atjaunošanu. Jelgavas skolas aktīvi piedalījās valsts svētku svinībās un 21. novembra pasākumos. Piemēram, Hercoga Jēkaba ģimnāzijas audzēkņiem kopš 1931. gada mācību iestādes laukumā bija uzstādīts Latvijas valsts pirmā prezidenta jelgavnieka Jāņa Čakstes piemiņai veltīts piemineklis. 

 

Hercoga Jēkaba ģimnāzijas audzēkņi pie pieminekļa un gājienāHercoga Jēkaba ģimnāzijas audzēkņi pie Jāņa Čakstes pieminekļa un gājienā valsts svētkos. 20. gs. 30. gadu otrā puse. No JVMM krājuma.

 

Mums vienmēr jāatceras, ka Latvijas valsti visa tauta veidoja kopā, tāpat kā mūsdienās, veiksmīgi vai neveiksmīgi, ar kļūdām vai bez, tas ir interpretācijas un attieksmes jautājums jau ar šodienas skatu un dzīves pieredzi uz vēstures notikumiem un faktiem, kas mums dažkārt liekas neizprotami, pat varbūt dīvaini, bet vienmēr jāatceras laiks, kurā katras paaudzes cilvēki dzīvoja – sabiedrības sociālā uzvedība un izpratne par lietu būtību, kas noteikti atšķiras no mūsdienu 21. gadsimta viedokļiem par savas valsts un tautas vēstures līkločiem atšķirībā no 19./20. gadsimta mijas paaudzes uzskatiem un domām. Valsts svētki, piemiņas un atceres dienas bija tautas kopību vienojošs faktors, kas veicināja patriotismu un lepnumu par savu valsti, lai gan ideoloģiskie uzstādījumi vai ikdienas dzīves radītās problēmas katram sabiedrības indivīdam vai konkrētai sociālajai grupai bija atšķirīgas. Svētki un sabiedrības līdzdalība to svinēšanā bija cieņas izrādīšana cilvēkiem, kas izcīnīja Latvijas valsts neatkarību tās pastāvēšanas pirmajos gados un savstarpēja pateicība visai Latvijas sabiedrībai, kas kopā veidoja Latvijas valsti. 

Valsts var pastāvēt tikai tad, ja lielākā sabiedrības daļa pieņem un akceptē valsts iekārtu, ideoloģiju, politiskās varas realizācijas principus, un izjūt patriotismu un lepnumu par savu valsti tiktāl, ciktāl katram valsts iedzīvotājam izdevās savas individuālās vēlmes un sabiedrības attīstības redzējumu pakārtot valsts kopējiem ilgtspējīgas attīstības mērķiem. Valsts svētki, piemiņas un atceres dienas ir viena no kopības izpausmēm, lai atcerētos un pieminētu valstij izšķirīgos vēstures notikumus un izrādītu cieņu cilvēkiem, kas reiz veidoja šodienu pagātnē. 

Esejas tapšanā izmantoti 20 .gs. 20.–30. gados Jelgavā iespiestie pilsētas un reģionālie preses izdevumi – Jelgavas Vārds, Jaunais Zemgalietis, Zemgales Darbs, Latviešu Avīze, Zemgales Balss un Latvijas valsts oficiālais laikraksts Valdības Vēstnesis un Jelgavas muzeja krājuma materiāli.

 

Svinot Latvijas dzimšanas dienu, atcerēsimies tos, kuri izcīnīja mums šo privilēģiju  - savu valsti, būsim vienoti pārliecībā, ka visi esam atbildīgi par Latvijas gaitu vēsturē un nākotnē. Sveicam svētkos!

 

Autors
Gints Putiķis
Direktores vietnieks zinātniskajā darbā 

Paskaidrojumi un atsauces

1. Jaunākās Ziņas. Nr.17, 22.01.1920.

2. Valdības Vēstnesis. Nr.266, 20.11.1920.

3. Turpat.

4. 3.Jelgavas kājnieku pulks – Latvijas armijas vienība Kurzemes divīzijas sastāvā. Saformēta 16.08.1919. no vairākām Latvijas armijas vienībām, kopš 1920. gada 9. novembra pulks tikai izvietots Jelgavā garnizona dienestam līdz pat 1940. gadam.

5. Turpat.

6. Latviešu Avīzes. Nr.4., 16.11.1930.

7. Jaunais Zemgalietis. Nr.266, 22.11.1924.

8. Jaunais Zemgalietis. Nr.28., 23.11.1923.

9. Jānis Čakste (1859 – 1927) – pirmais Latvijas valsts prezidents (1922 – 1927).

10. Jānis Balodis - (1881—1965), ģenerāls (1920), Latvijas armijas virspavēlnieks.

11. Frīdrihs Briedis (1888.-1918.) – latviešu strēlnieku pulkvedis.

12. Oskars Kalpaks (1882—1919), pulkvedis (1917), Latvijas Pagaidu valdības pirmo bruņoto formējumu komandieris (1919).

13. Kārlis Ulmanis (1877 – 1942) – pirmais un pēdējais Latvijas valsts Ministru prezidents. Latvijas valsts vadītājs autoritārisma periodā (1934 – 1940).

14. Jaunais Zemgalietis. Nr. 264., 24.11.1924.

15. Jelgavas Vārds. Nr.3, 17.11.1929.