1919. — 1921

1999. gadā vācbaltu vēsturnieks Karls Oto Šlaus (Schlau, 1920–2001)¹ izdeva grāmatu “Lielinieku laiks Jelgavā. 1919. gada 9. janvāris–18. marts”², kurā pirmoreiz padziļināti izpētīja divus padomju varas mēnešus Jelgavā un tās īstenoto sarkano teroru, kura upuri lielākoties bija vācu tautības iedzīvotāji.

Kā raksta Šlaus, 1918. un 1919. g. mijā Jelgavā bija vērojams pilsoņu karam līdzīgs stāvoklis. Līdz ar aizejošo vācu karaspēku pilsētu pameta tikai ar okupācijas varu sadarbojušies jelgavnieki. Pārējiem, it īpaši vācu tautības, draudēja briesmas no divām pusēm: gan no iebrukušajiem lieliniekiem, kuri vērsās pret šķiras ienaidniekiem (dižciltīgiem, garīdzniecību, buržuāziju), gan no nacionāli noskaņotiem latviešiem, kuri nebūt neaizmirsa 1905. un 1906. g. revolūcijas notikumus.

Jelgavniekiem bija jāizšķiras: apbruņoties un cīnīties, doties bēgļu gaitās vai palikt Jelgavā. Pirmie, galvenokārt jaunie vīrieši, brīvprātīgi iestājās Baltijas Landesvēra vienībās, vecāki vīri veidoja pašaizsardzības vienības. Vairums palika pilsētā bez iespējas bēgt, pārliecībā, ka sliktāk jau nebūs.

Jau 1918. g. novembra beigās Jelgavā tika organizētas revolucionāru grupas. Pilsētā ieradās Latvijas Sociāldemokrātiskās partijas (LSD) biedri, sasauca Revolucionāro Kara komiteju (RKK), gatavoja bruņoto sacelšanos, kavēja evakuāciju un pārvilināja Landesvērā savervētos latviešu karavīrus. Pēc Landesvēra un Dzelzs divīzijas vienību atkāpšanās 1919. g. 8. janvārī revolucionāri izlika bruņotus posteņus un sāka apšaut vācu kareivjus, kuri laupīja vai bija izklīduši pilsētā. 9. janvārī notika pirmā Jelgavas LSD pilsētas komitejas sēde, kurā tika nodibināta pilsētas pagaidu pārvaldes izpildkomiteja un milicija. Nākamajā dienā Jelgavā ienāca latviešu sarkanie strēlnieki.

Padomju vara Jelgavā sākumā nodarbojās ar neatliekamiem pilsētas komunālās saimniecības atjaunošanas darbiem, iedzīvotāju apgādes un cīņas ar laupītājiem un spekulantiem. Janvāra vidū padomju vara bija nostabilizējusies, bija pienācis laiks organizēt represijas pret “šķiras ienaidniekiem” un iekšējo kontrrevolūciju. Šo darbu uzņēmās Sarkanās armijas Revolucionārās cīņas padomes paspārnē funkcionējošās Iekšlietu un Tieslietu nodaļas. 24. janvārī bijušajā miertiesas namā Palejas ielā darbu sāka revolucionārais tribunāls (priekšsēdētājs Vilks, tiesnesis Šmits, apsūdzētājs Fricis Markuss). Kā skaidroja komisārs Linde, tribunāls “piespriež sodu pēc lietas apstākļiem un savas revolucionārās sirdsapziņas. Spriedumi ir galīgi un nav pārsūdzami”.

Apcietinātie pilsētnieki tika pārvesti uz Jelgavas apriņķa Iekšlietu nodaļu vai Politisko apakšnodaļu Palejas (tag. Akadēmijas) ielā 19, kur viņiemnoformēja dokumentus un pratināja, bet vēlāk izvietoja kādā no cietumiem: vīriešus – Reijera (tagad Palīdzības) ielā 3, sievietes – Upes ielā 19 (tagad J. Čakstes bulvāris). Kad izmeklēšanas materiāls tika sagatavots, lietu izskatīja Revolucionārais tribunāls. Izplatītākie spriedumi bija: nāvessods, spaidu darbi vai ieslodzījums.

Jāteic, ka vēl pirms tribunāla izveides Jelgavā notikušas atsevišķas prāvas: 22. janvārī tika nošauts bijušais apelācijas tiesnesis Varšavā īstenais valsts padomnieks Nikolajs fon Brēverns (1848–1919)³. 1919. g. februārī un martā šādas prāvas risinājās jau centralizēti un masveidīgi.

Palejas iela. Pa kreisi – miertiesnešu sapulces nams, kurā 1919. gadā darbojās revolucionārais tribunāls. 20. gs. sākuma pastkarte. JVMM 30954/626

Barona fon der Ropa (arī Mēdema) nams Palejas ielā 19, kurā 1919. g. atradās aresta un nopratināšanas telpas.
Pētera Ārenda foto, 1943. Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes Pieminekļu dokumentācijas centrs (NKMP PDC)

Jelgavas revolucionārā tribunāla locekļi. Foto no franču laikraksta Le Mirroir, Nr. 306 (05.10.1919)

Pirmkārt tika tiesāti pašaizsardzības dalībnieki: 4. februārī tribunāls piesprieda pirmo nāvessodu apriņķa skolu inspektoram Rihardam Hanzenam. 26. februārī uz nāvi notiesāja 6 cilvēkus, vēl 23 cilvēkiem piespriesti dažāda ilguma spaidu darbi, 7 attaisnoti. Tribunāls tiesāja ne tikai vāciešus: 20. februārī par “piedalīšanos revolucionāru vajāšanā” uz nāvi notiesāja latvieti Jāni Tamoliņu un 4 vāciešus – pašaizsardzības dalībniekus; vēl četriem piesprieda spaidu darbus. Tribunāla sēdes pārsvarā bijušas atklātas un par tām ziņoja lielinieku laikraksts “Ziņotājs” (“Jelgavas Komunists”), lai gan notikušas arī slēgtas sēdes. Nošautos apraka turpat cietuma pagalmā.

11. martā Landesvērs sāka uzbrukumu Kurzemē, 15. martā ieņēma Tukumu un strauji virzījās tālāk uz austrumiem. Situācija frontē diktēja skarbus risinājumus. 17. marta vakarā kaujas sasniedza Jelgavas pievārti, un nākamajā rītā palikušie cietuma ieslodzītie kā ķīlnieki tika aizsūtīti kājām uz Rīgu. Liecinieku atmiņās šis notikums tika saukts par “Nāves gājienu”, jo starp simtiem ķīlnieku bijuši lielākoties veci, slimi un vārgi ļaudis, arī sievietes, un daudzi no tiem neizturēja garo pārgājienu salā. Atpalikušos un pakritušos nošāva. Dažiem paveicās nokrist šosejas malā un izlikties par mirušiem. Šādi izglābās inženieris Viktors fon Kūlbergs (1878–1919), kurš atstāja dienasgrāmatu par lielinieku laikiem Jelgavā, taču drīz viņš nomira no izsituma tīfa.

Nav zināms precīzs “Nāves gājiena” dalībnieku skaits, tāpat arī kopējais upuru skaits Jelgavā. Liecinieki min ap 350 līdz 400 uz Rīgu aizdzīto, no kuriem 284 sasniedza galamērķi un ap 50 vēlāk tika nošauti jau Rīgā. Pavisam nedaudziem izdevās izglābties Centrālcietumā. Herberts Gothards (1899–1971) tika vests uz nošaušanu, bet paspēja uzlēkt uz braucoša vilciena platformas. Teroru viņš pārdzīvoja Rīgā, vēlāk atgriezās Jelgavā un no 1928. līdz 1939. g. bija Kurzemes literatūras un mākslas biedrības bibliotekārs.

Sarkanā terora upuri Jelgavas cietuma pagalmā 1919. g. martā. Pastkarte.
Otrā pusē – lietuvietes Mortas vēstule vecākiem Šauļos, 1919. g. 16. augustā. JVMM 30955/509

1919. g. 18. martā Jelgavu ieņēma Landesvēra un Dzelzs divīzijas spēki. Arī uzvarētāju atriebība bija briesmīga. Stacijā viņu rokās krita dzelzceļa ešelons ar ievainotajiem un slimajiem sarkanarmiešiem, kurus apkāva ar durkļiem. Pilsētā tika meklēti palikušie lielinieki un to palīgi, daudzi no tiem 21. martā tika nošauti, starp tiem revolucionārā tribunāla komisārs Kriņģelis un viņa sieva, tāpat arī Jelgavas apriņķa Tautas veselības nodaļas vadītāja Marija Vecrumba – viena no pirmajām sievietēm ārstēm Latvijā. Ap 400 nošauto apraka pļavā aiz dzelzceļa, 1956. gadā daļu no tiem pārapbedīja Romas kapos.

Jelgavas cietuma pagalmā tika atrakts masu kaps ar vairākiem desmitiem sakropļotu līķu. Dažus no tiem piederīgie bija spējuši atpazīt un pārapbedīt, bet daļa (ap 30, citur minēti ap 70) tika apbedīti Literātu kapos Aleksandra (tagad Zemgales) prospekta malā.

1921. gadā šeit atklāja pieminekli. Tas bija iespaidīgs pelēkā granīta akmens ar izcirstu krustu un uzrakstu vācu valodā:

Kā nepazīstami un tomēr pazīstami; kā mirēji, un redzi, mēs dzīvojam. 2. Kor. 6,9.

In memoriam

Jelgavas vācu draudzes

1921

Attēls no grāmatas: K.O. Schlau. Bolschewikenzeit in Mitau 9. Januar − 18. März 1919.

Sv. Trīsvienības baznīcā 20. gs. 30. gados tika atklāta piemiņas plāksne ar visu nogalināto draudzes locekļu vārdiem. Šī plāksne līdz ar baznīcas iekārtu gājusi bojā Otrā pasaules kara laikā.

1949. gadā Jelgavas pilsētas izpildkomiteja nolēma “Atļaut likvidēt kapsētu starp Zemgales prospektu un Lietuvas ielu, kā arī Jāņa kapsētu un novākt kapsētās baltgvardiem uzstādītos pieminekļus”. Nākamajā gadā tika saņemta atļauja no LPSR Ministru Padomes, un sākās kapsētu norakšana un jaunā Komjauniešu (tagad Stacijas) parka labiekārtošana. Jelgavnieks Gunārs Melderis bija pierakstījis⁴, ka darbi sākušies 1950. g. 13. maijā, bet jau 10. jūnijā parkā vairs nebija neviena akmens.

1992. gadā pēc jelgavnieka Aleksandra Krūmiņa ierosinājuma virs kādreizējā upuru kapa tika uzlikts balts koka krusts, to iesvētīja 1992. g. 29. februārī. Laika gaitā krustam vairākkārt atjaunots krāsojums un plāksne, taču mitruma ietekmē tas bojājās, un 2019. gadā tika noņemts. Tā vietā uzstādīts jauns, SIA “RT Timber” darināts krusts.

Piemiņas krusta iesvētīšana 1992. g. 29. februārī.
G. Timermaņa foto. Jelgavas Ziņotājs, Nr. 33 (9811), 04.03.1992

Baltais krusts. Autora foto. 2021. g. oktobris

Autors
Edgars Umbraško
Galvenais speciālists

Paskaidrojumi un atsauces

1. Kurzemes Provinces muzeja direktora Vilhelma Šlaua (Wilhelm Schlau, 1886–1978) dēls.

2. Bolschewikenzeit in Mitau 9. Januar − 18. März 1919. Wedemark-Elze: v. Hirschheydt 1999 (Beiträge zur baltischen Geschichte 18).

3. Kurzemes civilgubernatoru Johana Brēverna (1812–1885) un Kristofa Engelbrehta Brēverna (1782–1863) dēls un mazdēls.

4. Manuskripts LNB Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā.