P.   Slēgts
O.  10-17
T. 10-17
C. 10-17
P. 10-17
S. 10-17
Sv. 10-17

Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs

Aleksandrs Strekāvins un viņa atmiņu burtnīcas

7Aleksandrs Strekāvins 20. gs. 20. gadu sākumā. Foto: Indriķis Kalcenaus, Jelgava. JVMM 35572

 

27. aprīlī aprit 50 gadi kopš mākslinieka Aleksandra Strekāvina (1889–1971) nāves. Dzimis jelgavnieks, Strekāvins mūsu pilsētā pavadīja mūža lielāko daļu un bija liecinieks daudziem notikumiem Jelgavas dzīvē. Vairākus gadus viņš strādāja par zīmēšanas skolotāju Jelgavas skolās, kopš 1911. g. un līdz mūža beigām bija Jelgavas Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības biedrs, pēc aiziešanas pensijā turpināja aktīvi nodarboties ar sabiedrisko darbu. Jelgavā tika rīkotas vairākas mākslinieka personālizstādes (1915., 1919., 1923., 1935. un 1962. gadā). Jau 1922. g. Jelgavas Meža kapos uzstādīts pēc A. Strekāvina meta veidotais piemineklis Brīvības cīņās kritušajiem. 

1944. g. Jelgavas kaujās mākslinieks ar kundzi Valēriju zaudēja mājokli un bija spiests apmesties Rendā. Kad 1958. g. Strekāvini atgriezās Jelgavā, tā bija pilnībā mainījusies – no drupām auga pavisam cita, jauna pilsēta. Iespējams, ka tieši tas pamudināja Aleksandru Strekāvinu pierakstīt savas atmiņas par zudušo dzimto pilsētu, apzinoties sevi kā vienu no pēdējiem tās lieciniekiem. 20. gs. 50. gadu otrajā pusē viņš sagatavoja manuskriptu sešās burtnīcās par ikdienu cara laika Jelgavā, kurām pievienoja albumu (atlantu) ar ilustrācijām. 1960. g. Strekāvins sagatavoja vēl vienu manuskriptu, kur plašāk pievērsās stāstam par ugunsdzēsēja darbu cariskajā Krievijā, neatkarīgajā Latvijas Republikā un padomju Latvijā.

 

AtlassA. Strekāvina albuma titullapa. 20. gs. 50. gadi beigas. JVMM 9630.

 

No bērnības būdams ziņkārīgs cilvēks ar interesi par vēsturi, A. Strekāvins savā sacerējumā izmantoja gan paša redzēto, gan laikabiedru stāstus, gan Kurzemes Provinces muzeja materiālus, gan izvilkumus no vēstures literatūras. Rezultātā savāktie fakti lielākoties ir unikāli, jo vairāki informācijas avoti līdz mūsdienām nav saglabājušies. Šai ziņā Strekāvina darbs saskan ar 19. gs. beigās rakstīto cita slavena Jelgavas mākslinieka Jūliusa Dēringa (1817–1898) darbu „Ko es nekad negribētu aizmirst jeb atmiņas no manas dzīves”. Atšķirībā no Dēringa, kura vēstījuma pamatā bija bezkaislīgi dienasgrāmatas pieraksti, Strekāvinam, šķiet, šādu pierakstu nebija. Tāpat kā Dērings, arī viņš tekstam pievienojis ilustrācijas, kuras Strekāvins darinājis dažādos dzīves posmos (jo dažas datētas ar 1922., citas ar 1942. gadu). Krietna daļa ilustrāciju, īpaši ēkas, plāni, shēmas, kā arī vēsturiskie portreti, pārzīmētas no fotogrāfijām, fotopastkartēm un gravīrām, daļa ir vienkārši no grāmatām izgriezti attēli.

Strekāvina paveiktais darbs, it īpaši informācijas trūkuma apstākļos padomju gados, ir apbrīnas cienīgs. Mūsdienās, pētnieka instrumentu klāstam paplašinoties, rodas iespēja rūpīgi pārbaudīt pagātnes autoru apcerējumus. Līdz ar to tā Strekāvina atmiņu daļa, kas ir veltīta ieskatam senākā Jelgavas vēsturē (13.–18. gs.), pašlaik lielākoties ir novecojusi un zaudējusi aktualitāti, jo tās pamatā ir ierobežota informācija no pārlieku politizētiem autoriem – tas attiecas gan uz 30. gadu nacionālistisko skatījumu uz Latvijas vēsturi, gan uz 50. gadu marksistisko šķiru un klašu cīņas teoriju. Šad tad tekstā parādās tradicionālās klišejas par "vācu jūgu", "dusmīgajiem baroniem", "baltgvardiem", "buržuāziju", "imperiālistisko karu" utt.

Taču vienlaikus palielinās to faktu un notikumu vērtība, kuriem Strekāvins pats bija liecinieks un kurus detalizēti aprakstījis. Tekstam esam pievienojuši plašus komentārus, kuros centāmies atšifrēt autora pieminēto personu vārdus, ēku un iestāžu nosaukumus un adreses, kā arī notikumus, kuri tekstā tikai garāmejot pieminēti, jo pirms 60 gadiem tika uzskatīti par pašsaprotamiem.

Atmiņu tekstā labotas ortogrāfijas un interpunkcijas kļūdas, saglabāts autora rakstības stils.

A. Strekāvina atmiņas paredzēts publicēt kā rakstu sēriju, ko sākam ar fragmentu no I atmiņu burtnīcas.

***

Es, Aleksandrs Aleksandra dēls Strekāvins, esmu dzimis Jelgavā 1889. gada 17. septembrī (pēc jaunā stila) Lielajā ielā 40, Eimana mājā. Mans tēvs bija pārdevējs Parigina mantinieku dzelzs preču veikalā "Kolonādēs"1, bet māte Minna, dzimusi Braudt. 

Es uzaugu Jelgavā līdz 1904. gadam, kad tēvs pārgāja darbā uz Liepāju2. Atgriezos Jelgavā 1910. g. augustā, lai uzsāktu skolotāja darbu Jelgavas „Aleksandra skolā”3 un E. Kleinbergas priv. sieviešu ģimnāzijā4, vēlāk arī I. Priedes priv. siev. ģimnāzijā.5 Pirmā imper. pasaules kara6 sākumā pārgāju uz darbu Jelgavas reālskolā7, ar kuru 1915. g. jūlijā, frontei tuvojoties, evakuējos uz Krieviju. Atgriezies 1918. g. beigās, es 1919. g. 20. janvārī Padomju Latvijas laikā8 uzsāku darbu Jelgavas valsts vidusskolā.9

Te man nācās pasniegt zīmēšanu un rasēšanu latviešu valodā, kuru nemaz nepārvaldīju. To iemācījos tikai sarunās, avīzes un grāmatas lasot. Tamdēļ arī manās piezīmēs atradīsies daudzas kļūdas un nepilnības. Neesmu rakstnieks un esmu krievs pēc tautības, kamdēļ lūdzu minētos valodas trūkumus atvainot. 

Vienmēr esmu interesējies par Jelgavas pilsētas vēsturi. Esmu pētījis ne tikai grāmatas, Jelgavas muzeja eksponātus un dokumentus, bet arī uzmanīgi noklausījos, ko vecie jelgavnieki stāstīja par saviem notikumiem, Jelgavas tipiem un oriģināliem, arī pats no bērnības esmu te novērojis daudz interesanta. 

Gandrīz izmiruši vai arī izklīdināti pa pasauli tie nedaudzie vecie jelgavnieki, kuri interesējās un varētu kaut ko stāstīt par Jelgavas senatni. Liekas, ka tas, ko es par Jelgavu zinu, būtu jāuzraksta un jāglabā, jo man ir daudz kas zināms un stāstāms, ko neatrast ne vēstures grāmatās, nedz arī citos dokumentos. Tiesa, dažam labam stāstam nebūs liela nozīme lielajā vēsturē, bet tāds stāsts toties raksturos Jelgavas dzīves sīkumus zināmā laikā, kā arī tā laika tipiskus jelgavniekus. 

Savas piezīmes esmu pēc iespējas un prasmes ilustrējis pieliktā atlasē.

***

 

8A. Strekāvins. Vecās Jelgavas tirgus laukums naktī. Audekls, eļļa. 1959. JVMM 432.

 

 

Autors
Edgars Umbraško,
Galvenais speciālists


Skaidrojumi

"Kolonādes” – Jelgavas tirgus koka ēku komplekss Tirgus laukuma dienvidu galā 1824.–1942. g. Nosaukumu guvis no kolonnu rindām starp tirgotavām un ielu. Līdz 1924. g. pastāvēja Kolonādu iela, kura tad tika pievienota Pils ielai. Ivana Parjugina (Иван Степанович Парюгин, Parügin) mantinieku veikals atradās Kolonādu ielā II, 95/96.

2 1904. g. Aleksandrs Strekāvins seniors tika iecelts par alus darītavas „Waldschlösschen” noliktavas pārzini Liepājā, Bānūža ielā 17. Miris 1906. g. 30. martā.

Aleksandra skola – četru klašu elementārskola, dibināta 1841. g. No 19. gs. beigām līdz 1915. g. atradās Dobeles ielā 41a (mūsd. 43), ēka saglabājusies.

Elizabetes Kleinbergas privātā sieviešu ģimnāzija, kopš 1928. g. Jelgavas 4. pamatskola, atradās Zaļajā (Raiņa) ielā 37, ēka nav saglabājusies. 

Jāņa Priedes privātā sieviešu ģimnāzija, atradās Lielajā ielā 67.

Pirmais pasaules karš (1914–1918) padomju historiogrāfijā tika saukts arī par imperiālistisko.

Jelgavas reālskola – dibināta 1857. g. 1900.–1915. g. atradās Svētes ielā 20 (mūsd. 18). 20. gs. sākumā direktors Fricis Kūlbergs.

1919. g. 8. janvārī Jelgavā ienāca latviešu sarkanie strēlnieki, pilsētā līdz 18. martam bija padomju vara.

9 Jelgavas 1. ģimnāzija – dibināta 1919. g. evakuētās Jelgavas akadēmiskās ģimnāzijas vietā. Atradās vēsturiskajā Academia Petrina ēkā Palejas (mūsd. Akadēmijas) ielā 20. 1934.–1940. g. to sauca par Hercoga Pētera ģimnāziju.