P.   Slēgts
O.  10-17
T. 10-17
C. 10-17
P. 10-17
S. 10-17
Sv. 10-17

Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs

Tirgus laukuma apbūve Aleksandra Strekāvina atmiņās un zīmējumos

Pēc Otrā pasaules kara Aleksandrs Strekāvins vairākkārt viesojās dzimtajā pilsētā (1951. un 1952. g.), bet 1958. g. atgriezās pavisam. Mākslinieks redzēja, ka senā vēsturiskā Jelgava bija pazudusi uz visiem laikiem. Tās vietā auga jauna, padomju Jelgava, kurai bija jākļūst par modernu un skaistu pilsētu. Lai gan pēckara pilsētas atjaunošanas projekts lielākoties netika realizēts, Strekāvins pozitīvi vērtēja šīs pārmaiņas. Kā viņš pats rakstīja, vecā Jelgava bija pilsēta bez skaista silueta un ar arhitektoniski neinteresantu "seju": 

“Blakus vairākām lielākām, arhitektoniski jeb vēsturiski vērtīgām celtnēm, Jelgavā bija ļoti daudz nenozīmīgu neglītu koka ēku, kuras pie tam bija stipri bojātas ar vēlāk nejēdzīgi pie- un iebūvētiem skatlogiem, durvīm utt. Bija redzams, ka Jelgavas birģerus – namsaimniekus interesēja vienīgi namu rentabilitāte, bet kaut kādi estētiski apsvērumi tiem bija sveši”. 

Taču mākslinieks atzina, ka, uzmanīgi apstaigājot pilsētas ielas un pagalmus, varēja atrast kādu “celtniecības pērli”. Viena no IV burtnīcas tēmām veltīta vecās Jelgavas celtnēm. Strekāvins raksta par pili, Academia Petrina ēku, baznīcām, tomēr kā vienu no pirmajiem viņš piemin pilsētas “sirdi” – Tirgus laukumu un tā apbūvi. Mākslinieks bērnību bija pavadījis dzīvoklī Akcīzes ielā ar skatu pret laukumu, tāpēc atmiņas par tirgu viņam droši vien bijušas visstiprākās.

 

1. A. Strekāvins. Jelgavas pilsētas centra plāns
A. Strekāvins. Jelgavas pilsētas centra plāns

 

Jelgavas centrā atceros dīvainu celtņu kompleksu, tā sauktās "Kolonādes", kas savienoja Lielo ielu ar Pils ielu (resp. Tirgus laukumu), bet arī ierobežoja tā saukto "garo tirgu". Tagad liekas dīvaini, kamdēļ visādu veikalu, veikaliņu un krāmbodiņu priekšā vajadzēja veidot pajumtu, stutēt to ar diezgan neglītām koka, okera krāsotām, kolonām un koka ietves zem pajumta pie katra veikala pārtraukt ar pagrabu ieejas lūkām, kas tika pārsegtas ar smagiem dzelzs stieņiem un slēgtas ar pamatīgām atslēgām. Tikko mēs, bērni, bijām ieskatījušies kāda veikala logā, kad jau bijām klupuši pāri tādam stienim.

 

2. A. Strekāvins. Kolonādes. 20. gs. sākumsA. Strekāvins. Kolonādes, 20. gs. sākumā

 

Šīs kolonādes celtas pēc seno krievu pilsētu tirdzniecības ēku (гостиный двор)1 parauga pēc "slavenā" ģenerālgubernatora Pauluči2 apstiprinātā plāna. Tās pašu pilsētas centru pārvērta par neglītu krāmtirgu. Šās kolonādes palika vēl riebīgākas caur to, ka klusās lietišķās pieticības vietā tās pat pretendēja uz klasicisma stilu (pietiekoši izķēmotu, kā proporcijās, tā arī materiālā). Jau 19. gadsimta beigās kolonādes dažās vietās bija pazudušas un atvietotas ar jaunām, arī ne diez cik skaistām ēkām. Šo "caurumu" dēļ kolonādes, protams, nepalika skaistākas. Ielā kolonādes pazuda ap 1907.–08. gadu, bet tirgus pusē, sevišķi utenē3, tās vēl rēgojās līdz vecās Jelgavas bojāejai 1944. gadā4. Šinīs "kolonādēs" starp citiem atradās sekojošie veikali: Parīgina mantinieku dzelzpreču tirgotava5, kurā par pārdevēju strādāja arī mans tēvs, brāļu Brille grāmattirgotava6 un antikvariāts, Zeideļa rotaļlietu veikals7, dārznieka Jenševica puķu veikals. Kolonādu stūrī pie tirgus laukuma bija tradicionāla vieglo važoņu (kazlīneru)9 stāvvieta ar obligāto pumpi zirgu dzirdīšanai.

 

3. viens no ūdens pumpjiem pie tirgus laukumaViens no ūdens pumpjiem pie Tirgus laukuma Pils ielas stūrī. 20. gs. 30. gadi. JVMM digitālais arhīvs

 

Tirgus ēku kompleksā ietilpa 1818.–20. gadā celtā „galvenās sardzes” ēka.10 Šī ēka, vienīgā no visas apkārtnes ēkām, pārdzīvojusi senās Jelgavas bojāeju un vēl šodien pastāv un kalpo kolhoznieku tirgus vajadzībām.11 Arī buržuāziskās Latvijas12 laikā šinī ēkā atradās tirgus kantoris un kādas Patērētāju biedrības veikals. Šī vienkāršā, bet proporcionētā vienstāva mūra ēka ar savām četrām padruknām kolonnām ieejas priekšā arī pieslienas klasicismam. Tā tomēr atstāj diezgan patīkamu iespaidu. 

Es šo ēku atceros vēl kā „гауптвахту”13, kaut gan ne tā kā agrākos gadsimtos dienā un naktī dežurēja karavīru vienība pilsētas drošības dēļ. Manas bērnības laikā un līdz carisma bojāejai „galvenā sardzē” turēja arestā garnizona oficierus, kas bija izdarījuši attiecīgu pārkāpumu. Ēkas priekšā četrstūrains laukums bija toreiz ierobežots ar ķēdēm, kas bija izvilktas uz akmens stabiem. Kad kāds oficieris sēdēja „hauptvaktē”, tikai tad ēkā mitinājās kareivju sardze un iežogotā laukumā šurp un turp soļoja postenis, bet laukuma vienā galā stāvēja raiba sargbūdiņa, bet blakus tai pie staba karājās zvans sardzes izsaukšanai un uz „buka” gulēja bungas. Mūs, bērnus, sevišķi interesēja sardzes maiņa pusdienas laikā. Nelielas karavīru vienības rībināja bungas un divi oficieri paceltiem zobeniem satikās frontes priekšā un apmainījās kādiem noslēpumainiem vārdiem. Arī vakarā iznāca sardze un bundzinieks sita signālu pātariem, bet zaldāti tos nodziedāja atsegtām galvām.

 

4. A. Strekāvins. VirssardzeA. Strekāvins. Virssardze

 

5. oktobra mītiņs Tirgus laukumā

Oktobra mītiņš Tirgus laukumā. Centrā – bij. virssardzes ēka. 1946. gads. JVMM 1253

 

Tirgus laukumā, pareizāk, tā austrumu malā (Dzirnavu ielā) atradās pilsētas Rātsnams (pilsētas pārvaldes ēka). Šo ēku 1686. gadā pilsēta nopirka no hercoga Kazimira un tai 1743. gadā uzbūvēts (jau 18. gs. raksturīgais) mazs un vieglas formas tornis14

 

6. A. Strekāvins. RātsnamsA. Strekāvins. Rātsnams

 

Kas pacēla galvu uz torņa galu, varēja tur saredzēt dzelzs vējrādītāju karoga izskatā. Šo dzelzs karogu turēja labā rokā dzelzs vīrs, kura vienīgā kāja balstījās uz torņa jumta smaili. Šis vīrs ar plakanu cepuri un mēteli ar apmetni izskatā pilnīgi līdzinājās Jelgavas vieglā važoņa izskatam. Stāstīja, ka šim vējrādītājam savā laikā līdzekļus saziedojuši Jelgavas vieglie važoņi, bet par to arī savu pārstāvi uzstādījuši uz pilsētas vissvarīgākās ēkas jumta.

 

7. Rātsnama vējrādis. .jpgRātsnama vējrādis. Foto: Otto Kletzl, 1940. g. (fragments). Marburgas Filipa universitātes arhīvs

 

Ēka daudzreiz remontēta un iekšpusē pārbūvēta. No 17. gadsimta bija uzglabājušies: viena supraporta15 ar gleznojumu un zeltītiem baroka kokgriezumiem, kā arī liels divviru sienas skapis. Viņa durvis, kas bija greznotas kokgriezumiem, bija greznotas arī ar gleznām un paskaidrojošiem dzejas pantiem vācu valodā. Uz kreisās durvju puses bija tēlots un aprakstīts pantos sliktais tiesnesis, bet labajā pusē – taisnīgais tiesnesis. 

 

8. Ieejas durvis uz Rātsnama sēžu zāliIeejas durvis uz Rātsnama sēžu zāli ar kokā grieztu portālu un supraportu. Pirmā pasaules kara laika vācu atklātne. N. Reča privātkolekcija

 

9. Rātsnama sēžu zāle. Rātsnama sēžu zāle. Centrā 17. gs. skapis. 20. gs. sākuma foto. JVMM digitālais arhīvs

 

Netālu no Rātsnama laukumā līdz 1935. gadam bija redzams granīta krastu ielenkts ūdens baseins. To senā, netīrā dzirnavu dīķa vietā izveidoja ap 1820. gadu. Viņā ieteka Jēkaba kanāla ūdens, un tas kā agrākais dīķis ūdeni krāja dzirnavām. 20. gs. sākumā dzirnavas iedarbināja ar tvaika mašīnu. 1935. gadā baseinu kopā ar kanālu ieslēdza drenāžā16

 

10. A. Strekāvins. Tirgus laukuma daļaA. Strekāvins. Tirgus laukuma daļa. Centrā – dzirnavu baseins

 

Jelgavas viesnīcu starpā izcēlās „Kurzemes viesnīca” (Akcīzes ielā, Skrīveru ielas stūrī pie Tirgus laukuma). To bija uzcēlis viesnīcnieks Aleksandrs Cērs17 1825. gadā. Tā bija liela 3-stāvu celtne (toreiz 1825. gadā vislielākā ēkā pilsētā). Viņa bija veidota pseidoklasiskā stilā un izskatījās ļoti labi. Bet muižnieki nevarēja Cēram piedot, ka tas ar savas ēkas dimensijām un skaistumu nobīdīja ēnā visu muižnieku dzīvojamās ēkas Jelgavā. Aiz šī iemesla muižnieki Kurzemes viesnīcu boikotēja un labāk dzīvoja mazākās un sliktāk iekārtotās viesnīcās. Divdesmit gadus ilga šis boikots, bet beidzot muižnieki tomēr piekāpās un atmeta savu ietiepību. Manas bērnības laikā šo viesnīcu, kā arī tai pievienoto solīdo restorāciju vadīja dibinātāja ģimenes atvase Aleksandrs Cērs18.

 

11. A. Strekāvins. Cēra viesnīcaA. Strekāvins. Kurzemes (Cēra) viesnīca

 

Manas agrās bērnības laikā 19. gadsimta pēdējos gados no Jelgavas rātūža jumta loga priekšpusdienas tirgus laikā (līdz p. 13) tika izkārts pilsētas baltsarkanais karogs19. Šā karoga ievilkšana (p. 13) bija signāls visiem iebraukušiem un vietējiem tirgus pārdevējiem pārtraukt tirgošanu un atstāt tirgus laukumu. Šķiet, ka toreiz daudzi cilvēki vēl pulksteni labi nepazina, citādi šāds „signāls” nebūtu bijis vajadzīgs, jo turpat pie tirgus laukuma varēja labi saredzēt Trīsvienības baznīcas torņa pulksteni. 

Arī ar lasīšanu vienam otram no zemniekiem tā lāgā vēl neveicās, jo citādi par gada tirgu termiņiem taču varēja orientēties pēc kalendāriem, avīzēm un sludinājumiem pilsētā. Bet tanī laikā arī vēl gada tirgus izziņoja mutiski un, proti, vairākas nedēļas pirms gada tirgus termiņa katru dienu tirgu apstaigāja neliels, sirms vīrelis (pilsētas maģistrāta sulainis) ar pilsētas karogu pāri plecam. Tam kārtības dēļ bija piedots policists – gorodovojs20. Večuks tad daudzās vietās izsauca latviešu valodā tuvākā gada tirgus termiņu ar visiem atklāšanas un slēgšanas datumiem. Šo procedūru es redzēju apmēram līdz 1898. gadam.

 

A. Strekāvins. Gada tirgus izsludināšanaA. Strekāvins. Gada tirgu “izsludināšana” 19. gs. 90. gados

 

Autors
Edgars Umbraško
Galvenais speciālsists

 

Skaidrojumi

1. Гостиный двор – Krievijā koka vai mūra ēku komplekss, kas parasti aizņēma pilsētas kvartālu, piemērots preču glabāšanai un vairumtirdzniecībai. Mazumtirdzniecības vajadzībām parasti tika piebūvētas tirgotavu rindas vai galerijas.
2. Filips Pauluči (Filippo Paulucci, Филипп Осипович Паулуччи, 11.09.1779 – 25.01.1849) – itāļu marķīzs, ģenerālis (Krievijas dienestā 1807–1830), ilggadējs Baltijas provinču ģenerālgubernators (1812–1830). 1817. g. 28. aprīlī apstiprināja jaunus Jelgavas pilsētas būvnoteikumus, 1818. g. 10. februārī apstiprināja Jelgavas Tirgus laukuma rekonstrukcijas projektu. Ar ģenerālgubernatoru bija jāsaskaņo katras pašvaldības ēkas projekts.
3. UteneKrāmu tirgus
4. Tirgus paliekas tika nojauktas pēc pilsētas valdes ierosinājuma 1942. g. vasarā.
5. Ivana Parjugina (Иван Степанович Парюгин, Parügin) mantinieku dzelzs preču veikals Kolonādu ielā II, 95/96.
6. Brāļu Brillē (Brillé) grāmatu veikals Katoļu ielā 3.
7. Kārļa Franča Zeideļa (Carl Franz Seidel) rotaļļietu un sīkpreču veikals Kolonādu ielā 107/106.
8. J. Brankševica (Brankschewitz) ziedu veikals Kolonādu ielā II, 102.
9. Kazlīneris (žarg.) – vieglais važonis, ormanis.
10. Celta 1820.–1821. g. pēc Kurzemes guberņas arhitekta Heinriha Eduarda Dihta (Dicht) projekta, kurš vadīja arī kolonādu celtniecību.
11. Ēka nojaukta 1963. vai 1964. g., pārbūvējot  Centrālo laukumu un pagarinot Uzvaras ielu.
12. T.i., neatkarīgās Latvijas Republikas.
13. Virssardze (гауптвахта, no vācu val. hauptwache) – sākotnēji pilsētas sardzes ēka, vēlāk telpa arestēto militārpersonu izmitināšanai.
14. 1686. g. 19. jūlijā Jelgavas maģistrāts par 1100 dālderiem nopirka no hercoga Frīdriha Kazimira ēku Domes ielā. 1740.–1743. g. ēka kapitāli pārbūvēta un iesvētīta 1743. g. 21. augustā. Maģistrāts šeit atradās līdz 1890. g., pēc tā likvidēšanas ēku pilnībā pārņēma pilsētas valde (dibināta 1870. gadā). Rātsnams savas funkcijas pildīja līdz pat 1944. g. jūlijam.
15. Supraports (no itāļu val. sopraporte) – ar ornamentu, cilni vai gleznojumu dekorēts laukums virs durvīm.
16. Vairāk par hercoga Jēkaba kanālu un dzirnavu baseinu lasiet muzeja rakstā: jvmm.lv/index.php/lasitava/muzeja-prieksmeta-stasts/murnieku-kellite
17. Viesnīcu bija būvējis tirgotājs Johans Ernsts Cērs (Zehr, 1793 – 12.11.1854), viņa vārds bija uzrakstīts uz ēkas fasādes.
18. Aleksandrs Cērs (Alexander Zehr, ap 1867 – 18.03.1919) – viesnīcnieks, Johana Ernsta Cēra pēcnācējs. Pēc LSPR revolucionārā tribunāla rīkojuma pārvests uz Rīgu un nošauts.
19. Jelgavas kā guberņas galvaspilsētas karogs bija līdzīgs Kurzemes un Zemgales hercogistes karogam, kurā, savukārt, izmantotas Žečpospoļitas karoga krāsas. Līdzšinējais Jelgavas karogs ar tumši zilu un sarkanu joslu un pilsētas ģerboni centrā tika apstiprināts 1938. g. 28. oktobrī un svinīgi pasniegts pilsētas valdei 1939. g. 20. maijā.
20. Gorodovojs (no krievu val. городовой) – Krievijas impērijā ārpus dienesta ierindas kārtībnieks pilsētu, slobodu un miestu policijā.