P.   SLĒGTS
 O.   11.00 - 18.00
 T.   11.00 - 18.00
 C.   11.00 - 18.00
 P.   11.00 - 18.00
 S.  11.00 - 18.00
 Sv.  11.00 - 18.00

Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs

Jelgavas Jāņi

Jāņu tirgus A. Strekāvins. Jāņu tirgū

 

Šoreiz autors, pirms došanās pastaigā pa atmiņu takām, piedāvā plašu vēsturisko izziņu, proti, fragmentu no Kurzemes vēsturnieka Oto fon Mirbaha (Otto Johann Heinrich von Mirbach, 1776—1855) 1844. gada sacerējuma “Vēstules par Kurzemes hercogu Jēkabu (ar atskatiem senatnē)” (Briefe aus und nach Kurland während der Regierungsjahre des Herzogs Jakob. Mit Rückblicken in die Vorzeit). Darbs rakstīts savdabīgā, bet savam laikmetam raksturīgā žanrā – autoram veidojot “saraksti” starp trim kurzemniekiem, kuri dzīvojuši hercoga Jēkaba laikā. Šinīs “vēstulēs” autors iedziļinās gan hercogistes vēsturē, gan ikdienas sīkumos, kā arī pauž savu attieksmi pret pagātnes notikumiem. Novadpētnieka Mirbaha sacerējumu darbā pie savām atmiņām plaši izmantoja arī novadpētnieks Strekāvins.

***

17. gadsimta piecdesmito gadu sākumā Juris Fölkerzams raksta Indriķim fon Galenam1:

"Esmu atkal savā mīļajā Jelgavā, kura mazākais Jāņu laikā ir patīkama un sausa, jo vasaras karstie saules stari izžāvējuši nebruģētās ielas un krietnie pilsoņi izņēmuši no kāju celiņiem sapuvušus dēļus un sataisījuši tos atkal pienācīgā platumā no 1 ½ olektīm. Pa Jāņiem vajaga visam spīdēt un mirdzēt un pēc iespējas būt jaunam. Drusku, vai taisnību sakot, labi daudz putekļu nu gan jānorij, bet tie ir Kurzemes un īsti tēvijas putekļi, kuros jau labprāt var noslāpt. Ir jauki un patīkami mirt priekš tēvijas, tādēļ lai gan Jelgava no 1642. gada ir īsta galvaspilsēta, manis pēc var ielas stāvēt nebruģētas.

Taisni pa Jāņa Kristītāja svētkiem un lielākas cilvēku un naudas drūzmas laikā pārbraucu no Varšavas. Kā liekas, tad ar landtāga lēmumu no 1645. gada, kurš nomaksājumu termiņu no Lieldienām – “jo tādā svētā laikā kristītiem jānodarbojas ar svētām domām” – atcēla uz Jāņiem, ļaudis beidzot apmierinājušies, kad bija diezgan izbrēkušies, kā tas reiz pie mums parasts, pirms par nelāgo veco un tad atkal par jauno termiņu.

Ar tagadējam laikam piemēroto Gregora kalendāru, kuru hercogs Frīdrihs pavēlēja no 1618. g. 1. janv. ievest, negāja labāk. Rīgā kalendāra dēļ būtu pat izcēlies nemiers un Kurzemē viņa dēļ bija jāslēdz baznīcas pa vecajiem Ziemassvētkiem, vecajām Lieldienām utt. Kā šeit visi ļaudis, pēc vecā kalendāra uzreiz bija tapuši tik dievbijīgi, tāpat arī 1645. gadā neviens nezināja, kur pa Jāņiem ņemt naudu un prasīja viens otram it izbrīnījušies: kur lai nauda pašā siena laikā gadītos? Visās ielās to toreiz dziedāja. Pa Lieldienām nesa naudu maisus preču kulē, tagad to var bez rūpēm nest kabatā. Taču nav iemesla sūroties, jo cenas pie mums šinī gadā neparasti augstas…"

Te mēs lasām, kamdēļ Jelgavai tiešām Jāņi bija no svara. Sākot ar 1645. gadu līdz apmēram 19. gs. astoņdesmitiem gadiem Jāņi bija norēķināšanas termiņš visai Kurzemei. Tad saplūda Jelgavā muižnieki, dzirnavnieki, saimnieki un daudz citu ļaužu. Tanī laikā tad arī Jelgavā noturēja lielāko gadatirgu – Jāņu tirgu, tāpat notika visādas izrādes un izprieces, jo visi bija vai nu atbraukuši ar naudu, vai tādu Jelgavā saņēmuši. Muižnieki dālderus esot veduši muciņās, bet saimnieki jostās – "nauda zuteņos".

Jāņu tirgus un Jāņu laiks ilga no 12. līdz 25. jūnijam (manas bērnības laikā). Kamdēļ tā? Kad Kurzemi pievienoja 1795. gadā Krievijai, tad atkal bija jāpāriet uz Juliāna – tā saukto "veco kalendāru"2. Ar to negribēja apmierināties vietējie vācieši. Tie vismaz lielus svētkus – Ziemassvētkus, Lieldienas, Jāņus gribēja svinēt ar "fāterlandi". Tamdēļ pie mums bija arī "jaunie" Jāņi (12 jūn.) un "vecie" Jāņi. Lai nu samierināt abas puses, tad no 12.–25. jūnijam bija "Jelgavas Jāņi".

Es lasīju senlaiku Jelgavas avīzes Mitauer Kreis und Intelligenzblatt kādā 1839. gada numurā apm. šādus sludinājumus: Barons X ar šo dara zināmu, ka viņš Jāņu laikā dzīvos Jelgavā tādā namā un būs runājams tādā laikā un uzaicina visus, kam ir darīšanas ar viņu, uzmeklēt to minētā vietā un laikā. Tādus sludinājumus avīzēs tad ievietoja arī mežziņi, dzirnavnieki, muižkungi un citi.

Es pats atceros Jāņus no apm. 1894. gada. Tagad, kad funkcionēja dzelzceļš, pasts, telegrāfs, visur bija bankas un krājkases – protams daudz kas bija grozījies un Jāņiem nebija vairs tik lielas nozīmes kā agrāk. Tomēr arī tagad vēl Jāņi bija jautrs un interesants laiks.

Bet bija Jelgavas vēsturē arī traģiski Jāņi. [Kurzemes hronika. Krīgera un K. Vormsa raksti]. 1616. gadā Jelgavā uz Jāņiem bija sabraukuši muižnieki, lai te noturētu sapulci. Viņi tanī vētraini vērsās pret hercogu Vilhelmu3, ar kuru viņi bija nemierā. Muižnieku opozīciju pret hercogu vadīja brāļi Magnuss un Gothards Noldes4 (Šī ģimene Kurzemē eksistēja līdz I imperiālist. karam). Brāļi Noldes bija apmetušies pie tirgus laukuma viesnīcā "Jeruzaleme".

 

Jeruzalemes viesnīcaA. Strekāvins. "Jeruzalemes" viesnīca Tirgus laukumā 19. gs. beigās.
Pēc leģendas 1615. gadā šeit apmetās brāļi Noldes.
Ap 1900. gadu nojaukta, tās vietā uzcelta Jelgavas policijas ēka Dzirnavu ielā 3. 

 

Gothards un Magnuss NoldeNezināms mākslinieks. Brāļi Magnuss (no kreisās) un Gothards Noldes. Kopijas no 17. gs. sākuma portretiem.
Līdz Otrajam pasaules karam atradās Kurzemes Provinces muzeja ekspozīcijā. 

 

Naktī hercogs Vilhelms uz turieni sūtīja karavīrus Fārenbaha vadībā. Tie ielauzās viesnīcā, izrāva Noldes no gultām, lai tos nestu pie hercoga uz pili. Nav zināms, vai uz hercoga pavēli, vai Noldēm pretojoties, abus brāļus, iznākot pie Driksas krasta, nodūra. Šī slepkavība Vilhelmam maksāja troni. Viņam bija jābēg uz Vāciju, kur viņš dzīvoja līdz mūža beigām. 

Autora piezīme: Baltijas vēsturē pazīstami 3 brāļi Fārenbach5, visi bija ļoti brutāli karavīri. Jurgens F. kalpoja Vidzemē. Herc. Vilhelma dienestā laikam bija Volmārs Fārenbahs, jo ir zināms (laikam sakarā ar Noldu noslepkavošanu), ka Kurzemes muižnieki reiz to meklējot bija ielenkuši viņa muižu un gribēja to nogalināt. 

Manas bērnības laikā tādas traģēdijas Jāņos gan nenotika. No mūsu dzīvokļa (Akcīzes ielā) logiem varēja redzēt gada tirgus būdas, kas tad nepārtrauktā rindā bija celtas uz ietvēm gar namiem līdz Cēra (Kurzemes) viesnīcai, bet tad divās – dažreiz pat četrās rindās pāri tirgus laukumam līdz Pils ielai. Atsevišķā rindā „Vidzemnieki” (Piebalgas audēji) pārdeva savus audumus. 

Piebalgas audējiA. Strekāvins. Piebalgas audēji Jāņu tirgū.

 

Citā rindā Jelgavas maiznieki smukās, vakarā aizslēdzamās būdiņās pārdeva visvisādu sugu piparkūkas, sākot ar maziem "piparriekstiem" un beidzot ar lielām, raibām spožām piparkūku sirdīm, jātniekiem, puišiem, meitām, zirgiem utt. Tāli pāri Jelgavas – pat Baltijas – robežām bija iecienītas Zīslaka6 "Jelgavas piparkūkas".

 

Piparkūku pārdotava un Zīslaka ceptuveA. Strekāvins. Piparpūku pārdotavas Jāņu tirgū (no kreisās) un Zīslaka Jelgavas piparpūku ceptuve Skrīveru (Kr. Barona) ielā 17, ēka saglabājusies. 

 Zīslaka ceptuveJ. Zīslaka ceptuves reklāma, 1913. gads

Citu būdu tirgotāji pa lielai daļai  bija krievu "kustari" (кустари)7, kas pārdeva savus ražojumus. Fabriku preču, kas vēlākos gados pildīja visus gadatirgus, toreiz nebija daudz. Kokā grieztas, raibi izkrāsotas rotaļlietas, papjēmašē zirgi, govis, suņi, kaķi, lelles, spoži lakoti lielgabali, šautenes un citas rotaļlietas sajūsmināja bērnus. Skaisti virpoti un lakoti trauki un saimniecības piederumi, drukāti audumi, visādi austrumnieciski gardumi un cepumi pievilka namamātes. Glīti griezti spieķi, pīpes, papirosu etvijas, cigāru iemutņi un daudzas citas Jelgavā neredzētas lietas kārdināja vīriešus.

Gadatirgū vienmēr "viesojās" 2-3 karuseļi. Visādu atrakciju būdas, kurās varēja izmēģināt spēku, laimi, šaušanas māku, vienmēr pulcināja daudz cilvēku ap sevi. Bija arī būdas ar visādām izrādēm. Tur varēja redzēt pundurus un klaunus, jūras nāru ar zivs asti, sievieti, kurai varēja skatīties cauri vēderam (modernā periskopa prototips) un daudzus citus brīnumus. No karuseļiem man palika atmiņā liels karuselis, kuru grieza ne cilvēku rokas, bet īsta, liela, visiem redzamā tvaika mašīna. Tā pati mašīna grieza milzīgu "leijerkasti" un ražoja elektrību daudzām raibām elektriskām spuldzītēm, kas toreiz Jelgavā bija neredzēta lieta (1900. g.). Parasto kamanu, koka zirgu vai lauvu vietā šinī karuselī varēja vizināties 8 lielās, īstās laivās ar lielām burām augšā un daudziem raibiem karodziņiem. Laivas ne tikai riņķoja karuselī apkārt, bet arī šūpojās. Stāsta, ka viena otra entuziaste ilgākā vizināšanā pat esot izbaudījusi jūras slimības "priekus".  Es pats šo karuseli pazinu tikai no labās puses.

 

Tvaika karuselisA. Strekāvins. Tvaika karuselis 1900. gads Jāņu tirgū.

 

Dažreiz Jāņos ieradās arī zvērnīcas. Atceros vecā slavenā Kreicberga zvērnīcu ap 1896. g. (Kreicbergs bija pasaulslavenā Hāgenbeka8 sievas tēvs). 1901. gadā Jelgavu apmeklēja Zalomona9 lielā zvērnīca.

 

Zalomona zvērnīcaA. Strekāvins. Zolomona zvērnīca 1901. gads.

 

Agrāk (varbūt ap 1895. gadu) Jelgavā Jāņu laikā viesojās francūzis Le Rū (Le Roux).10 Tas no Latv. biedrības dārza11 pacēlās gaisā ar balonu – Mongolfieri.12 Es gan šo izrādi neredzēju, bet, pastaigājoties ar vecākiem pāri Driksas tiltam, redzēju balonu augsti gaisā. Vēlāk pienāca ziņa, ka francūzis nolaižoties iekritis ezerā, tomēr laimīgi izglābies. Tamdēļ Jelgavā tad kursēja kalamburs (vārdu spēle) vācu valodā "Nun hat die Seele Ruh" [Tagad dvēselei ir miers], kuru vajadzēja rakstīt "Nun hat die See Le Roux" [Tagad Lerū ir ezerā].

Lerū demonstrēšanaAfiša ar Sarla Lerū demonstrējumiem Parīzē 1889. gads

 

IzpletnisŠarls Lerū un viņa izpletnis, ar kuru aviators gāja bojā 1889. gada 12. (24.) septembrī Tallinas līci.
B. Laisa foto, Tallinas pilsētas muzejs. Acīmredzami
A. Strekāvins nevarēja pats vērot amerikāņa lidojumu Jelgavā.
Arī vārdu spēle visticamāk tika sacerēta tieši pēc šī negadījuma, jo vācu valodā ar vārdu See tiek apzīmēts gan ezers (Der See), gan jūra (Die See).

 

Autors
Edgars Umbraško
Galvenais speciālists

Skaidrojumi un atsauces

1 Fragments citēts pēc: Mirbaha vēstules par Kurzemes hercogu Jēkabu (ar atskatiem senatnē). Tulkojusi Elza Stērste. – 1899. g. izdevuma teksts ar priekšvārdu un komentāriem. Jelgava: JVMM, 2010. 54.–55. lpp.

Jūlija jeb vecais kalendārs – romiešu kalendārs, nosaukts par godu Jūlijam Cēzaram, kurš pavēlēja to ieviest ar 45. g. p.m.ē. 1. janvāri. Kalendāra starpības ar Saules gadu dēļ tas pakāpeniski atpalika no gadalaiku maiņas, kas radīja bažas par riskiem baznīcas svētkus svinēt nepareizās dienās. Tāpēc 16. gs. beigās tika izstrādāts precizēts kalendārs, kas pēc Romas pāvesta Gregora XIII rīkojuma tika ieviests katoļticīgajās valstīs ar 1582. g. 15. oktobri. Turpmāk laika skaitīšana pēc Gregora kalendāra tika saukta par jauno stilu, bet pēc Jūlija – par veco. Kurzemes hercogistē Gregora kalendārs ieviests ar 1618. g. 1. janvāri, bet pēc tās pievienošanas Krievijas impērijai atgriezts Jūlija kalendārs, kurš Kurzemē saglabājās līdz 1915. g. 21. maijam. Kopš 1900. g. starpība starp veco un jauno stilu ir 13 dienas.

3 Vilhelms Ketlers (1574–1640) – Kurzemes un Zemgales hercogs (1587–1596) kopā ar brāli Frīdrihu, Kurzemes hercogs (1596–1617). Hercoga konflikts ar brāļiem Noldēm noveda pie “Valdības formulas” (hercogistes konstitūcijas) pieņemšanas un Vilhelma atstādināšanas no troņa 1617. gadā.

Magnuss (1569–1615) un Gothards (1576–1615) fon Noldes – senās vācbaltiešu bruņniecības dzimtas pārstāvji Kurzemē. Hercogs Vilhelms apstrīdēja Magnusa tiesības uz Kalētu muižas lēni, kā rezultātā izcēlās konflikts, un 1615. g. brāļi atbrauca uz Jelgavu, bet 20. augustā pēc hercoga pavēles tika arestēti un sadursmē nogalināti.

Fārensbahi (Fahrensbach) – vācbaltiešu dzimta. Strekāvina pieminētās personas ir: Jirgens (Georgs) fon Fārensbahs (ap 1550 – 1602) – algotnis Livonijas kara laikā, kurš paspēja padienēt zviedru, franču, vācu, krievu, dāņu un poļu armijās, Cēsu vaivads (1598–1602), kritis Vīlandes aplenkumā; kā arī viņa dēli Johans (mir. 1627) – Limbažu stārasts; un Georgs Volmārs (1586–1633) – poļu ieceltais Livonijas gubernators, vēlāk algotnis pie Kurzemes hercoga Vilhelma un citos dienestos, sodīts ar nāvi par nodevību.

Johans Zīslaks (Johann Karl Theodor Sieslack, 1817–1882) – Jelgavas beķeris, pilsētas maģistrāta loceklis un birģermeistars. Mantoja tēva ceptuvi, kuru pārvērta par vienu no Baltijā pazīstamākajiem uzņēmumiem “J. Sieslack”. Grāmatizdevēja Eduarda Zīslaka (1850–1888) tēvs.

Kustari jeb mājamatnieki – amatnieki, kuri paši izgatavoja savā saimniecībā visus nepieciešamos ražojumus, kā arī nelielā apjomā ražoja tos pārdošanai. 

Karls Hāgenbeks (Hagenbeck, 1844–1913) – dresētājs un kolekcionārs, viens no pirmajiem piedāvāja turēt dzīvniekus nevis būros, bet aplokos. 1907. g. dibināja zoodārzu Štelingenē pie Hamburgas (Tierpark Hagenbeck).

Iespējams, Alberts Salamonskis (Альберт Вильгельмович Саламонский, 1839–1913) – zirgu dresētājs un akrobāts, dibinājis cirku Maskavā (1880) un Rīgā (1888). 

10 Šarls Lerū (Charles Leroux, Шарль Лэру), īstajā vārdā Džozefs Džonsons (Joseph Johnson, 1856–1889) – amerikāņu aviators un izpletņlēcējs. 1889. g. apceļoja Eiropu, kur demonstrēja lidošanu ar gaisa balonu un lēcienus ar izpletni. Gājis bojā Tallinā 1889. g. 12. (24.) septembrī, kad viņa balons tika aiznests uz līci un nogrima. Respektīvi viņa vizīte Jelgavā varēja notikt tikai 1889. gadā.

11 Mūsdienu Uzvaras parks.

12 Mongolfieris (Montgolfière) – gaisa balons (aerostats), piepildīts ar siltu gaisu. Nosaukumu guvis par godu brāļiem Žozefam Mišelam un Žakam Etjēnam Mongolfjē (Mongolfier), kuru būvētais balons pirmoreiz pasaulē pacēlās gaisā 1783. g. 5. jūnijā.