P.   SLĒGTS
 O.   11.00 - 18.00
 T.   11.00 - 18.00
 C.   11.00 - 18.00
 P.   11.00 - 18.00
 S.  11.00 - 18.00
 Sv.  11.00 - 18.00

Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs

Jelgavas varasvīri (I daļa)

Vienā no iepriekšējiem A. Strekāvina atmiņu fragmentiem ieskatījāmies Jelgavas “sirdī”, bet nu laiks iepazīties ar tās “galvu”, proti, pilsētas un guberņas pārvaldi 19.–20. gs. mijā. Kā redzēsim, neskatoties uz visām pārmaiņām un reformām, Kurzemes guberņas augstākā vara no 1795. un līdz pat 1915. g., tātad 120 gadus, būtiski nemainījās un galvenokārt pārstāvēja dižciltīgā vācbaltu mazākuma intereses. 

Autora piezīmes par augstajiem varasvīriem papildina zīmējumi, kurus autors izpildījis pēc atmiņas vai fotogrāfijām. Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājumā mums izdevās atrast dažu šo personu fotoportretus. 

Šoreiz lasīsim par Kurzemes gubernatoriem, viņu kanceleju un policijas ierēdņiem, bet nākamajā daļā – par maģistrātu un pilsētas valdi.

 

***

 

Jelgava ar Kurzemi un Zemgali, kā zināms, piederēja pie Krievijas jau 1795. gadā, bet tomēr pat līdz 19. gadsimta astoņdesmitiem gadiem no Krievijas Jelgavā manīja ļoti maz. Pat tad, kad bija notikusi Baltijas guberņu „pārkrievošana”1, par kuru vietējie vācieši sacēla brēku pa visu pasauli, pat tad vēl vācieši ar lielu veiklību prata dzīves grožus paturēt rokās. Viņi, vai nu tieši, jeb caur iebaidītiem, piekukulētiem jeb vienaldzīgiem cara ierēdņiem veidoja pilsētas (un visas Baltijas) dzīvi tā, kā viņiem tas bija vēlams un vajadzīgs.

Kas bija varasvīri Jelgavā? Visupirms Kurzemes gubernatori, kuri, valdot par visu Kurzemes guberniju, protams arī stipri iespaidoja Jelgavas dzīvi. Tālāk nāca viņu izpildu orgāni: policija ar policijmeistaru2 priekšgalā, žandarmērijas pārvaldes nodaļa. Tiesa un tiesas piesēdētāji, jeb, kā viņus toreiz sauca, “goda miertiesneši”, arī reprezentēja varu. Tad nāca pilsētas maģistrāts ar pilsētas rātskungiem un diviem birģermeistariem priekšgalā. Vēlāk tās vietā nāca pilsētas valde (городская управа) ar pilsētas galvu (городской голова) un pilsētas domes domniekiem (гласные городской думы). Mūsu apskatā arī aprobežosimies ar minētiem fukcionāriem. 

 

1. ApspriedeApspriede Jelgavas pilī pie gubernatora Leonīda Kņazeva (sēž galda galā). Ap 1907. g.
Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB).

 

Pirms augšā minētās „rusifikācijas” visi gubernatori bija protams vācieši.3 Pēdējais no tiem bija gubernators fon Lilienfelds.4 Ar ko tas bija ievērojams, nav zināms, varbūt tikai ar to, ka viņš bija pēdējais gubernators – vācietis. Bet arī šis “nopelns” bija pietiekoši liels, lai Lilienfelda vārdā nokristītu Ezera ielas ziemeļa daļu (aiz Marijas ielas).5 Lilienfeldam, „rusifikācijai” sākoties, tikai piedots vicegubernators (vietnieks) – krievs, proti nenozīmīgais, bet Lilienfeldam iztapīgais Sipjagins.6 Neskatoties uz savu nenozīmīgumu tas uzkalpojās (ar protekcijas palīdzību) līdz Krievijas iekšlietu ministra postenim, kur krita par upuru sociālistu-revolucionāru rīkotam atentātam. 

Sekoja krievu gubernatori – Sverbejevs7, Kņazevs8, Nabokovs9. Pēdējais noslēdz Kurzemes gubernatoru rindu I imperiālistiskā kara laikā. Nabokovs, kā arī viņa priekšgājēji, bija, neskatoties uz izkliegto nacionālismu, tomēr pilnīgi vācu muižniecības pavadā. Vācu muižniekiem bija savi sakari, sava aizmugure Pēterburgas galma aprindās, kas katram gubernatoram, kas iedomātu „dumpoties”, varēja uzlikt tik smagu roku, ka tas varēja nekavējoši „avansēt uz leju” un atrasties kādā mazākā amatā Krievijas plašumu tālās nomalēs.

Tamdēļ arī „nacionālists” Nabokovs paklausīgi ieradās baronu un grāfu rautos, ja to ielūdza. Viņš tur sarunājās skaidrā vācu valodā, ka pat atklātībā ugunsdzēsēju ierindu, kura gaidīja viņa apsveikumu „Здорово, пожарные!” [kr. val. „Sveiki ugunsdzēsēji!”] – apsveica ar „Guten Tag, meine Herren!” [vācu val. „Labdien kungi!”] (jo viņš nāca vācu kungu sabiedrībā, ar kuru nupat bija dzīvi sarunājies vāciski). Paša novērojums. Pārsteigtie ugunsdzēsēji nu nezināja, ko nu kādā valodā atbildēt. Un iemācītā atbilde „Здравия желаем, Ваше Превосходительство!” [kr. val. „Sveicinām, Jūsu Ekselence!”] – šoreiz izpalika. Visi klusēja.

 

2. Kurzemes civilgubernatorsKurzemes civilgubernators Sergejs Nabokovs ap 1915. g.
Foto: commons.wikimedia.org.

 

Augstā „gubernatora kancelejas priekšnieka” amatā gan ilgus, ilgus gadus bija latvietis Mauriņš.10 Tad nav arī brīnums, ka gubernatoru atbildīgi ierēdņi bija no dižciltīgas baronu sugas, kas tā neieredzēja visu krievisko, bet šinī gadījumā labprāt valkāja cara formas tērpu, jo arī tas bija līdzeklis, lai grieztu dzīvi uz vācu pusi un pildīt „Vaterland”a [vācu val. „Tēvzemes”] orgānu norādījumus.

No bērnības laikiem atceros iedomīgo un dumju karstaputru11 – baronu Grothusu12, kas bija Jelgavas apriņķa13 priekšnieks (apmērām 1891.–1897. g.). Latvieši tam bija devuši palamu „Sprukstiņš”, kas zināmā mēra to arī raksturoja. Pašā Jelgavā policiju tad komandēja policijmeistars barons Bērs14, kas bija ļoti lepns vispirms uz savu dižciltību, tad uz savu varu, bet galvenokārt – uz savu līdzību izskatā ar vācu ķeizaru Vilhelmu II.15 Bērs tad arī matus un ūsas kārtoja pēc  „Majestät” parauga, turējās tikpat pašapzinīgi un pat runāšanā centās imitēt vācu Vilhelmu. Tālāk atceros policijmestarus baronu Mēdemu16 un „ne baronu” – Šnē.17 Pēdējais I imperiālistiskā kara laikā bija jāatbrīvo no amata, jo tas esot pārāk daudz palīdzējis saviem tautiešiem tikt vaļā no karošanas Krievijas armijā. Šnē vēlāk kalpoja vācu landesvērā18 (1919) un pēc tam Vācijas policijā.19 Tad arī nav brīnums, ka no visiem Jelgavas policijas pristaviem20 (iecirkņu priekšniekiem) atceros tikai divus krievus (laikā no 1895.–1915. g.) – proti nenozīmīgo Stankeviču21 un enerģisko, bet tamdēļ ātri pārcelto Cerpinski.22 Bija viens pristavs – pārvācojies latvietis Zandersons23 (1919. gadā komandēja baltgvardu policiju pie uzbrukuma Pskovai24, vēlāk izmeklēš. tiesnesis burž. Latvijā25 – Rīgā). Visi pārējie pristavi bija vācieši: Jēgers26 (sevišķi „izcēlās” 1905. gadā), Volfmans27 (vēlāk kalpoja vācu policijā Kēnigsbergā28), Grūbe29, Bušs30, Bernevics31 un daudzi citi. 

Arī žandarmu priekšnieki līdz 90. tiem gadiem bija vācieši (80.tos gados barons Krīdeners32), bet vēlāk gan nāca krievi.

 

3. Arturs von Bērs Heinrihs von GrothussA. Strekāvins. Jelgavas policijmeistari barons Heinrihs fon Grothuss (no kreisās) un barons Arturs fon Bērs.

 

4. Arturs von BērsBarons Arturs fon Bērs ap 1905. g. LNB.

 

5. Pauls von MēdemsJelgavas policijmeistars barons Pauls fon Mēdems. 1911. g. foto. LNB.

 

6. Frīdrihs BernevicsJelgavas policisti ap 1905. g. Ar X atzīmēts Jelgavas policijas izmeklēšanas nodaļas priekšnieks Frīdrihs Bernevics. LNB.

 

***

19. gs. beigās policijas pristavam Grūbem piederēja pieradināta vārna Jēkabs. Šis putns lidinājās pa visu pilsētu, bet tikko viņš uz ielas saredzēja savu kungu, viņš nekavējoši nolaidās uz tā pleca jeb pat uz viņa policista cepuri.  Jēkabs, kā visas vārnas mīlēja spožas lietas un viņš bija ļoti zaglīgs. Katrai citai vārnai tāda „kleptomānija” būtu jāsamaksā ar dzīvību, bet ko tu padarīsi policijas varas vīrām?

Es kādā agrā rītā, ienākot ēdamistabā, pamanīju Jēkabu, kas pa atklātu logu bija nolaidies uz mūsu brokasta galdu un nupat pūlējās izvilkt no cukura trauka spožo karoti. No manis iztraucēts, viņš ar karoti knābī gribēja aizlaisties. Laikam viņš ātrumā nebija karoti pietiekoši labi pakampis, un tā loga tuvumā nokrita uz grīdas, kamēr Jēkabs pazuda tālumā.

 

7. Luijs GrūbeJelgavas 1. iecirkņa pristavs Luijs Grūbe. 20. gs. sākuma foto. LNB.

 

Autors
Edgars Umbraško
Galvenais speciālists

Skaidrojumi

 

1. Rusifikācija jeb pārkrievošana – Krievijas valdības politika pret Baltijas guberņām 19. gs. otrajā pusē, sevišķi imperatora Aleksandra III valdīšanas laikā (1881–1894), kuras mērķis bija likvidēt vācbaltiešu privilēģijas un vācu valodas lietošanu guberņu pārvaldē, tiesās un izglītības iestādēs, uzspiežot krievu valodas lietošanu.

2. Policijmeistars (полициймейстер) – Krievijas impērijā policijas priekšnieks lielākajās pilsētās. Kurzemes guberņā tādu bija 3: Jelgavas un Liepājas pilsētu un Palangas miestiņa policijmeistari. Apriņķos policiju vadīja 8 apriņķa priekšnieki (Jelgavas-Bauskas un Grobiņas-Aizputes apriņķi bija apvienoti). Policijas darbinieki skaitījās civilajā dienestā, taču bieži par policijmeistariem tika iecelti armijas virsnieki.

3.  Pirms tam Kurzemes guberņu pārvaldīja vēl divi krievi: Nikolajs Arseņjevs (Николай Иванович Арсеньев) 1800.–1808. g. un Pjotrs Valujevs (Пётр Александрович Валуев) 1853.–1858. g.; kā arī holandietis barons Vilhelms fon Ogers (Johann Wilhelm von Hogguer) 1808.–1811. g.

4. Pauls fon Lilienfelds-Toals (Paul Fromhold Ignatius von Lilienfeld-Toal, Павел Фёдорович Лилиенфельд-Толь, 1829–1903) – slepenpadomnieks (1878), Kurzemes civilgubernators (1868–1885). Viņa vārdā 1879. g. nosaukta Pāvilosta, tādējādi izceļot gubernatora nopelnus jūrskolu dibināšanā Kurzemē.

5. 1924. g. augustā Lilienfelda, Ezera un Akcīzes ielas tika apvienotas, izveidojot Uzvaras ielu.

6. Dmitrijs Sipjagins (Дмитрий Сергеевич Сипягин, 1853–1902) – slepenpadomnieks (1894), Kurzemes civilgubernators (1888–1891). Pretēji A. Strekāvina rakstītam, Sipjagins nekad nebija Kurzemes vicegubernators, jo līdz 1888. g. ieņēma amatus Maskavas guberņā. Krievijas iekšlietu ministrs un Valsts padomes loceklis no 1899. g. 1902. g. 2. [15.] aprīlī nošauts Valsts padomes telpās Sanktpēterburgā, viņa slepkava S. Balmašovs bija sociālistu-revolucionāru partijas kaujinieku organizācijas biedrs.

7. Dmitrijs Sverbejevs (Дмитрий Дмитриевич Свербеев, 1845–1921) – kambarkungs (1889), īstenais valsts padomnieks (1894), Kurzemes civilgubernators (1891–1905).

8. Leonīds Kņazevs (Леонид Михайлович Князев, 1851–1919?) – slepenpadomnieks (1906), Kurzemes civilgubernators (1905–1910), vēlāk Irkutskas kara ģenerālgubernators un Valsts padomes loceklis (1916).

9. Sergejs Nabokovs (Сергей Дмитриевич Набоков, 1866–1940) – īstenais valsts padomnieks (1907), Kurzemes civilgubernators (1910–1915).

10. Jāzeps Mauriņš (Иосиф Иванович Мауринг) – īstenais valsts padomnieks (1912), gubernatora kancelejas vadītājs. Jelgavas-Bauskas apriņķa goda miertiesnesis.

11. Karstu, impulsīvu cilvēku.

12. Barons Heinrihs fon Grothuss (Otto Heinrich von Grotthuß, Генрих Александрович фон Гротгус, 1859–1934) – galma padomnieks, Jelgavas policijmeistars 19. gs. beigās.

13. Jelgavas apriņķis (Kreis Mitau, Митавский уезд) – viens no 10 apriņķiem Kurzemes guberņas sastāvā 1866.–1918. g. (sākumā kā Dobeles, 19. gs. beigās pārdēvēts par Jelgavas apriņķi) un Latvijas Republikas sastāvā 1920.–1940. g.    20. gs. sākumā tajā ietilpa 1 pilsēta (Jelgava) un 33 pagasti.

14. Barons Arturs fon Bērs (Alduin Alexander Arthur von Behr, Артур Эдуардович Бер, 1862–1909) – policijmeistars Jelgavā, vēlāk Liepājā, kur vadīja 1905. g. revolūcijas apspiešanu.

15. Vilhelms II (1859–1941) – pēdējais Vācijas impērijas ķeizars (1888–1918) no Hoencollernu (Hohenzollern) dinastijas.

16. Barons Pauls fon Mēdems (Paul Adam Johann von Medem, Павел Генрихович Медем, 1849–1913) – pulkvedis (1907), Rumbas muižas īpašnieks. Krievu-turku kara (1877–1878) dalībnieks, no 1903. g. – Jelgavas policijmeistars. 15.06.1911. atvaļināts ģenerālmajora pakāpē.

17. Aleksandrs Šnē (Александр Александрович Шне) – štabskapteinis, Jelgavas policijmeistara amatā no 1911. g. 1918. g. decembrī iecelts par Jelgavas policijas prefektu.

18. Baltijas landesvērs (Baltische Landeswehr) jeb zemessardze – vācbaltiešu militārās vienības Latvijas teritorijā 1918.–1920. g., kopš 1919. g. – Latvijas Bruņoto spēku sastāvā.

19. 1918. g. 9. novembrī dibinātai Vācijas (Veimāras) republikai nebija vienotas policijas sistēmas, tās vietā katrai no republikas 18 federālām zemēm bija sava policija.

20. Iecirkņa pristavs (участковый пристав) – ierēdnis, policijmeistara padotais un tiesas izpildītājs. Pristavam pakļautībā bija viens no pilsētas policijas iecirkņiem – Jelgavā un Liepājā šadu iecirkņu bija 4.

21. Pjotrs Stankevičs (Пётр Иванович Станкевич) – titulārpadomnieks, 1913. g. Jelgavas 3. iecirkņa pristavs.

22. Mirons Cerpjanskis (Мирон Миронович Церпянский) – 1911. g. Jelgavas 3. iecirkņa pristavs.

23. Jānis Zandersons (Иван Христианович Зандерсон) – kolēģijas asesors, 1911. g. Jelgavas 2. iecirkņa pristavs. 1921.–1935. gg. Rīgas abgabaltiesas izmeklēšanas tiesnesis.

24. 1919. g. 24. maijā krievu Atsevišķā Ziemeļu (Pleskavas) korpusa daļas kopā ar igauņu armijas 2. divīziju sāka uzbrukumu Pleskavai, kur atradās padomju Sarkanās armijas spēki. 25. maija vakarā pilsēta tika ieņemta, bet septembra sākumā Pleskavā atkal nodibinājās padomju vara.

25. Neatkarīgajā Latvijas Republikā.

26. Ludvigs Jēgers (Людвиг Генрихович Егер) – titulārpadomnieks, 1911. g. Jelgavas 4. iecirkņa pristavs.

27. Alfonss Volfmans (Альфонс Генрихович Вольфман) – titulārpadomnieks, 1913. g. Jelgavas 1. iecirkņa pristavs.

28. Mūsd. Kaļiningrada (Калининград) Krievijā.

29. Luijs Grūbe (Луи Францевич Грубе) – kolēģijas asesors, dienestā kopš 1872. g. Ilgus gadus (no 1888. un vismaz līdz 1908. g.) bijis Jelgavas 1. iecirkņa pristavs.

30. Eduards Bušs (Busch) – kolēģijas asesors, 1892. g. Jelgavas 2. iecirkņa pristavs.

31.  Frīdrihs Bernevics (Фридрих Фридрихович Берневиц) – guberņas sekretārs, 1911. g. Jelgavas policijas izmeklēšanas nodaļas priekšnieks.

32. Barons Rihards fon Krīdeners (Richard Paul von Krüdener, Рихард Владимирович Криденер, 1820–1894) – ģenerālmajors (1883), Kurzemes žandarmu pārvaldes priekšnieks (ap 1870–1883).