P.   Slēgts
O.  10-17
T. 10-17
C. 10-17
P. 10-17
S. 10-17
Sv. 10-17

Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs

Kurzemes muzejs

Kurzemes muzejs

Gada nogalē atcerēsimies otro vecāko muzeju Latvijas teritorijā, Kurzemes Provinces muzeju, kura tradīcijas mūsdienās turpina Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs. 

 

Gada nogalē atcerēsimies otro vecāko muzeju Latvijas teritorijā, Kurzemes Provinces muzeju, kura tradīcijas mūsdienās turpina Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs. 

Muzeja izveidošanās visciešākā mērā ir saistīta ar 1775. g. dibinātās pirmās augstskolas Latvijā Academia Petrina vārdu. Tās pasniedzēji un audzēkņi 1815. gadā nodibināja Kurzemes Literatūras un mākslas biedrību (Kurländische Gesellschaft für Literatur und Kunst), bet tā, savukārt, 1818. gada nogalē nodibināja Kurzemes Provinces muzeju un priekšlasījumu klubu Ateneum (Kurländischen Provinzial - Museum und Atheneum, KPM). Lai gan oficiāli muzejs tika likvidēts 1940. g. maijā, tā kolekcijas, izkliedētas Jelgavā, Rīgā un ārzemēs, joprojām pelna dziļu pētnieku interesi – īpaši to priekšmetu meklēšanā, kuri tika pazaudēti trauksmainajā Otrā pasaules kara laikā. 

Dosimies pastaigā pa Kurzemes Provinces muzeju kopā ar Aleksandru Strekāvinu. Ielūkosimies viņa atmiņu stāstījumā par muzeja tapšanu un vairākiem interesantiem eksponātiem, kā arī iepazīsimies ar kādreizējiem muzeja darbiniekiem.

 

A. Strekāvina zīmēts Kurzemes muzejsA. Strekāvins, Kurzemes muzejs

 

***

 

1818. gadā Jelgavā nodibināja muzeju. To nodibināja kāds barons Johans fon der Reke1 (Gesellschaft für Literatur und Kunst2 biedrs), kas muzejam nodeva savas privātās kolekcijas. Muzejs sākumā atradās Štefenhāgena spiestuves namā3 Kannengiesser (vēlāk Mātera) ielas un Zaļās (vēlāk Raiņa) ielas stūrī. Tur otrā stāvā muzejs iekārtojās piecās istabās. 

 

Stefenhāgena spiestuves ēkaStefenhāgena spiestuves ēka Mātera un Raiņa ielu stūrī, kurā līdz 1898. g. atradās KPM kolekcijas.
Pētera Ārenda foto, 1943. Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes Pieminekļu dokumentācijas centrs (NKMP PDC)

 

Drīzumā muzeja vadību pārņēma grāfs Račinskis4, kas bija Jelgavā ļoti populārs kā sabiedriskais darbinieks. Arī Račinskim piederēja ļoti lielas un vērtīgas kolekcijas, kuru lielāko daļu tas nodeva muzejam. 

Starp mantām, kuras pārgāja muzeja īpašumā, bija starp citu franču karaļa Ludvika XVI5 zelta kabatas pulkstenis, ko tas uz soda vietas pirms nāves soda izpildīšanas (Lielā franču buržuāziskā revolūcija6) nodeva savam garīdzniekam – abatam Edžvoram de Firmonam (Edgeworth de Firmont7), kas karali pavadīja uz soda vietu. Edžvors de Firmons kopā ar Ludvigu XVIII (sodītā karaļa brāli)8 no revolūcijas bēga uz Krieviju cara Pāvila aizsardzībā. Tas bēgļiem par mītni nozīmēja Jelgavas pili, kur Luijs pat uzturēja nelielu galmu. Kad Ludviķis atgriezās Francijā, Edžvors palika Jelgavā un tepat arī nomira 1807. gadā. Viņš bija draudzīgās attiecībās ar Račinski un tam pirms nāves uzdāvināja minēto pulksteni. Paglabāts tagad likvidētos Katoļu kapos iepretim Jāņa kapiem, kur kapu (ziemeļos no kapličas) esmu redzējis.

 

Luija XVI kabatas pulkstenisLuija XVI kabatas pulkstenis.
Iespējams, versija par dāvanu Edžvortam ir tikai leģenda, un pulksteņa ceļš līdz muzejam bija daudz garāks:
pēc citas versijas, no Luija XVI bendes to nopirka princis Viktors de Roāns (de Rohan), tālāk to saņēma grāfs de la Usē (de la Houssay),
tad – grāfs Račinskis, un tikai viņa dēls Vilhelms Leopolds 1863. g. to nodeva muzejam.
Foto no Herdera institūta arhīva, Marburga.

 

No Račinska muzejs arī saņēma vienīgā Kurzemes hercogistes ordeņa (de la Reconnaissance) eksemplāru (cik man zināms – vienīgais saglabātais eksemplārs). 

 

Kurzemes hercogistes apbalvojums Atzinības krustsVienīgo Kurzemes hercogistes apbalvojumu – Atzinības krustu – dibināja hercogs Frīdrihs Vilhelms 1710. gada 13. maijā.
Ordeņa kavalieru skaits nedrīkstēja pārsniegt 24 (12 kurzemniekus un 12 ārzemniekus).
Pēc kavaliera nāves viņa ordenis tika nodots atpakaļ.
Pēc Frīdriha Vilhelma nāves 1711. gadā viņa tēvocis Ferdinands pasludināja visus nelaiķa izdotos likumus par spēkā neesošiem, līdz ar to beidzās arī Atzinības krusta īsā vēsture.
Vienīgais ordeņa eksemplārs KPM nācis nevis no Račinska, bet no Heinriha fon Ofenberga.
Kolāža no foto Herdera institūta arhīvā, Marburga.

Attēls ar Atzinības krustu no žurnāla Senatne un mākslaAttēls no žurnāla: Senatne un Māksla, Nr. 1 (janvāris), 1937. 
Ordenim bija tikai viena šķira, to nēsāja ap kaklu sarkanā lentē ar sudraba malām.
1938. g. 12. augustā Latvijas Republikā tika nodibināts gandrīz identisks Atzinības krusts (oficiāli – atjaunots).
Plašāk sk.: 2017. gada jaunieguvums - Latvijas Atzinības Krusta ordenis (www.jvmm.lv

 

Muzejā bija arī redzams līgums starp Angliju un Kurzemes hercogisti ar pašrocīgu Olivera Kromvela parakstu. Īpatnējs eksponāts bija cara Pētera I10 rokas nospiedums. Cars, Pēterpilī kādu būvvietu apskatot, esot atstutējies uz vēl nesacietējušu javu, kur tad rokas  atspiedums palicis. To strādnieki esot izlējuši ar kausētu čugunu (ķetu).

Muzejs pakāpeniski papildinājās ar eksponātiem. To pārņēma Gesellschaft f. Literatur u. Kunst un tam deva nosaukumu Kurländisches Provinzialmuseum (1827. gadā)11.

 

Kuģniecības un tirdzniecības līgums starp Angliju un Kurzemes hercogistiKuģniecības un tirdzniecības līgums starp Anglijas republiku un Kurzemes hercogisti. 1657.
Publicēts grāmatā: O.H. Matthiesen. Hercoga Jēkaba līgums ar Oliveru Kromvelu un Angliju skārēja politika. Jelgava, 1936

 

Vēsturiskā nodaļa bija samērā bagāta. Mazāk interesanta bija etnogrāfiskā nodaļa. Tur blakus visādiem eksotisko tautu etnogrāfiskiem eksponātiem ar laiku parādījās arī latvju etnogrāfija, bet tās apmērs, kopšanas veids un eksponātu raksturs liecināja par muzeja pārvaldes mazo interesi par latvju tautu. 

Šinī nodaļā parasti apmeklētājiem rādīja kādas sievietes galvaskausu, kura pierē bija iesista liela, rokām kalta nagla. Tas esot "Dundagas Trīnes" galvaskauss, kura kādreiz senatnē sodīta par kādu noziegumu (kādu – es neatceros). Soda veids spilgti rāda muižnieku senlaiku tiesas necilvēcību [Autora piezīme – Uzraksts pie eksponāta un R. Detlofa paskaidrojumi].

Interesanta bija seno ieroču kolekcija.

 

Trīnes galvaskaussTrīnes galvaskauss. Atrasts 1833. g. netālu no Dundagas Lauku muižas. Foto: NKMP PDC

 

1898. gadā, kad Staļplacī12 noārdīja veco pilsētas teātra ēku, tanī vietā uzcēla Kurzemes muzejam jaunu ēku. Kā daudz kas, ko vācu "kulturtrēgeri"13 darīja, tā arī šī ēka bija pilnīga nejēdzība. Ēka bija izprojektēta par mazu. Eksponāti tur bija iespiesti kā siļķes mucā. Ieeja un vestibils ar kāpņu telpām bija patumši un drūmi. Celtniecībā bija pielaistas arī tehniskas kļūdas un lietots slikts materiāls. Rezultātā pēc 5-6 gadiem visam apakšstāvam bija jāliek jauna grīda. Es pats ar citiem skolniekiem piedalījos Dabas zinātņu nodaļas eksponātu pārnešanā uz augšstāvu. Dabas zin. nodaļa bija neliela, bet uzrādīja daudz vērtīgu eksponātu. Mākslas eksponāti – gleznas, dažas skulptūras – nereprezentēja lielu vērtību.

 

KPM mākslas ekspozīcijaKPM mākslas ekspozīcija. Priekšplānā – Erota torss. 20. gs. 30. g. foto no Herdera institūta arhīva, Marburga

 

Muzeja sēžu zālē atradās mēbeles, kas bija pareizs hercoga Jēkaba mēbeļu atdarinājums. Turpat uz galda atradās arī brīvmūrnieku lieli, sudraba svečturi ar lielām vaska svecēm. Šinī telpā pie sienām atradās daudzu muzeja agrāko pārziņu ģīmetnes. Starp tām dažas ģīmetnes bija gleznotas no mākslinieka Jāņa Valtera14 mūsu gadsimta sākumā. Vērtīgākais mākslas eksponāts bija senās Grieķijas (helēnistiskā laikmeta) dieva Erosa marmora torss15.

 

Skolēnu ekskursija KPM sēžu zālēSkolēnu ekskursija Kurzemes Provinces muzeja sēžu zālē. 1926. g. 22. marts. JVMM 30955/77

 

Liela un ļoti vērtīga bija muzeja bibliotēka. No pēdējo 50 gadu muzeja darbiniekiem minami: skolotājs Krīgers16 (dabas zinātnieks, kas arī interesējās par Jelgavas pilsētas vēsturi), muzeja restaurators – mākslinieks Dērings17, restaurators – mākslinieks Oskars Felsko18, bibliofils un vēsturnieks H. Didrihs19, bibliofils un literāts (vārda tiešā nozīmē) – reālskolas skolotājs Voldemārs Jenzens20, tās pašas skolas skolotājs vēsturnieks Vīdemans21. Viens no pēdējiem muzeja darbiniekiem bija oriģinālais "Dr. phil." Roberts Detlofs22. Šis mazais, ļoti kustīgais kazbārdainais vecis ilgus gadus darbojās muzeja vēstures nodaļā. Tas bija īsts vācu patriots un dzīvoja tikai domās un atmiņās par Vāciju. Viņš labprāt un ļoti daudz varēja stāstīt par muzeja eksponātiem un visiem vēstures notikumiem, kuriem bija kāds sakars ar muzeja eksponātiem.

Kad pirmā imperiālistiskā pasaules karā vācu ķeizars Vilhelms II apmeklēja Jelgavu23, viņam parādīja arī muzeju. Muzeja eksponātiem bija jāparāda Vilhelmam, cik cieši Kurzemes pagātnes vēsture saistīta ar Vāciju un ka tamdēļ protams Kurzemi jāpievieno Vācijai. Vēstures nodaļā kā labāko aģitatoru par pievienošanu fāterlandei nolika Detlofu [Autora piezīme – bij. Jelg. pils. valdes locekļa F. Hāka24 un citu aculiecinieku stāsti man]. Brīdis, kad tas varēja "savam" ķeizaram stāstīt par Kurzemes pagātni, laikam bija viņa dzīves laimīgākais brīdis. Viņš, kas jau tā mīlēja daudz runāt, tagad ķeizara aprobežoto laiku mēģināja izmantot līdz pēdējam. Rezultātā pēc muzeja apskates Vilhelms esot savā automobilī kāpjot sacījis: "Ich habe viele Menschen gekannt, die viel reden können, aber einen, der soviel reden kann, habe ich noch nicht fesehn!" [Esmu daudzus cilvēkus pazinis, kas prot daudz runāt, bet tādu, kas tik daudz runā, es vēl neesmu redzējis!].

 

Roberts DetlofsRoberts Detlofs. Fotokopija no 1925. g. zīmējuma. Herdera institūta arhīvs, Marburga

 

Kad 1939. gadā Latvijas vācieši repatriējās uz Vāciju, Ulmaņa valdība esot viņu Gesellschaft für Literatur und Kunst pārstāvjiem atļāvusi muzeja eksponātus aizvest uz Vāciju. Tie tad arī visu vērtīgo aizveduši uz fāterlandi. Kādā mērā šī Latvijas mantas nolaupīšana notikusi un ar kādām tiesībām Ulmanis drīkstēja mūsu zemes vēstures lieciniekus aizvest uz svešo Vāciju, tas man nav zināms. Bet – ko tu nedarīsi, lai "iztapt saviem draugiem"! 

Muzeja atliekas pievāca Latv. vēsturiskā muzeja Jelgavas nodaļa25 (kura nekad un nekur neko nerādīja). Beidzot 1944. gadā muzeja ēku, kas no 1939.–1944. gadam bija slēgta26, vācu okupanti kopā ar visu pilsētu nosvilināja. Tā šī mūsu vēstures liecinieku krātuve tika iznīcināta.

Jaunajā Padomju Jelgavā es 1952. gadā apmeklēju arī Jelgavas novadpētniecības muzeju. Tas ļoti grezni un lietderīgi novietots kādreizējās Academia Petrina telpās. Direktors27 man rādīja dažus man no agrākiem laikiem pazīstamus mazāk vērtīgus Kurzemes muzeja eksponātus un stāstīja, ka tādu esot vairāki tūkstoši, bet viss nenozīmīgas lietas. Cik redzēju, tad daudzi no tiem bija nepareizi etiķēti. Tas ir viss, kas palika pāri no Kurzemes provinciālā muzeja.

 

***

 

Roberts DetlofsA. Strekāvins. Roberts Detlofs

 

Rakstā par Jelgavas muzeju jau tika minēts „Doctor der Philosophie” Roberts Detlofs. Tas jaunībā bija Jelgavas ģimnāzijas28 skolotājs, bet ienīstās skolu rusifikācijas laikā atstāja skolu, jo nekādi negribēja nedz mācīties krievu valodu, nedz arī mācīt krievu valodā. Detlofs sēdēja sava radinieka Vestermaņa29 bankas kantorī Palejas (Akadēmijas) ielā 16 un strādāja tur kā ierēdnis. Paretam viņš skolās aizvietoja saslimušus vācu valodas skolotājus. Tā arī es kādu laiku biju Detlofa skolnieks. 

Mēs no viņa iemācījāmies daudz ko, tikai vācu valodu nē. Detlofs vienmēr atrada kaut kādu iemeslu, lai ar lielu temperamentu un patosu stāstiem pildīt visu stundu. Viņš bija spējīgs tik ātri pārlēkt no viena jautājuma uz otru, ka varēja stundu sākt ar stāstu par seno feniķiešu kuģniecību, bet pēc 45 minūtēm, izjoņojis cauri visai pasaules vēsturei – nonākt pie stāsta par mūsdienu moderniem dāmu tērpiem. Šis mazais tievais kazbārdainais vīrelis ar mūžīgi nošļukušām biksēm runāja ļoti interesanti. Viņš tikai ļoti neieredzēja visu krievisko un Napoleonu I 30. Stāstot par šo iekarotāju, Detlofs parasti uzlēca kājās, lamāja to par "Erzschuft" un "Erzhalunke" [vācu val. – augstāko nelieti un nejēgu], ķēra savu krēslu un abām rokām tā to grūda pret grīdu, ka krēsls reizi neizturēja un sašķīda gabalos. 

Toties Detlofs līdz lielajam vecumam ļoti ieredzēja jaunas skaistas meitenes. Viņa sajūsma izpaudās gan tikai tā, ka, satiekot uz ielas tādu meiteni, viņš apstājās un uzsmaidot tai, vēl ilgi skatījās tai pakaļ. Aiz tādas sajūsmināšanas viņš 90 gadu vecumā neievēroja ceļu, pakrita un pārlauza kāju. Kāju izdevās saārstēt, un vecītis varēja tālāk priecāties par smukām meitenēm.

Sieva Detlofam sen bija mirusi, bērnu viņam nebija. Viņš dzīvoja ļoti nabadzīgi, jo radinieku Vestermaņu banka bija bankrotējusi. Detlofs dzīvoja slikti apkurinātā dzīvoklī, ēda "kaut ko kaut kad". Toties viņam dzīvoklī bija bibliotēka, kura reprezentēja ļoti lielu vērtību. Daudzi interesenti piedāvāja Detlofam summas, kas būtu viņam atļāvušas labi pavadīt dzīves vakaru. Tas tomēr izšķīrās par nabadzīgo dzīvi, bet šķirties no bibliotēkas nevēlējās.

Vecis bieži, iepērkot sev kādu desas vai siera gabalu, mājā tad aizmirsa par iepirkumu un tas palika mēteļa kabatā. Toties žurkas, kas brīvi skraidīja pa dzīvokli, iepirkumu notiesāja Detlofa vietā viņa paša mēteļa caurās kabatās. Tad arī varēja gadīties, ka Detlofs žurkas līdzi ar mēteli paņēma pastaigā.

Reiz viņš sēdēja ar pilsētas valdes locekli H. [F. Hāku] kafejnīcā A.T. (Lielajā ielā 16). Pēkšņi D. pagriezās apkārt un, nepamanot nevienu aiz muguras, turpināja sarunu, bet pēc īsa brīža atkal palika nemierīgs un skatījās atpakaļ. H. jautāja, kas D. kaitot, bet tas atbildēja: "Nupat taču kāds bija aiz manis un mani aiztika". H. to apstrīdēja, bet D. uztraucās – "Es taču pamanīju, kā kāds mani aiztika pie pakauša". H. jau nāca uz domām, ka D. aiz vecuma sajucis prātā, bet tanī momentā pamanīja, ka aiz D. galvas, no mēteļa apkakles skatās žurka.

1939. gadā 93 gadus vecais D. repatriējās uz Vāciju.

 

Tāds, lūk, ir A. Strekāvina stāsts par Kurzemes provinces muzeju.

 

 

 

Materiālu publicēšanai sagatavoja
Edgars Umbraško
Galvenais speciālists

 

Paskaidrojumi un atsauces

1. Johans Frīdrihs Reke (Johann Friedrich von der Recke, Иван Фёдорович Реке, 1764–1846) – vācbaltu vēsturnieks, kolekcionārs un Kurzemes guberņas ierēdnis, valsts padomnieks. 1801–1826 Kurzemes kamerālvaldes padomnieks. 1815. gadā viens no Kurzemes literatūras un mākslas biedrības dibinātājiem un 1827–1846 tās pastāvīgais sekretārs. Kurzemes Provinces muzeja pirmais direktors (1818–1846), novēlēja muzejam savu bibliotēku. Pretim autora apgalvojumam, barona titula viņam nebija.

2. Kurzemes literatūras un mākslas biedrība – Baltijā pirmā zinātniskā biedrība, dibināta 1815. gadā, darbojās 1817–1939. 1818. g. biedrība dibināja Kurzemes provinces muzeju. 

3. Johans Frīdrihs Štefenhāgens, arī Stefenhāgens (Johann Friedrich Steffenhagen, 1744–1812) – Kurzemes grāmatu spiedējs un izdevējs. 1769. g. pārņēma K. Lītkes drukātavu, kuru 1801. g. pārveidoja par izdevniecību J.F. Steffenhagen und Sohn (pastāvēja līdz 1919). Jaunā spiestuve Kannulējēju ielā 20 tika uzcelta ap 1799. gadu, un 1820–1898 tās otrajā stāvā tika izvietotas Kurzemes Provinces muzeja kolekcijas.

4. Vincents Račinskis (Wincenty Ferrary Raczyński, 1771–1857) – poļu muižnieks, grāfs, Kurzemes Račinsku atzara dibinātājs. Polijas karaļa Staņislava Poņatovska kambarkungs. Cenas muižas īpašnieks. 

5. Luijs XVI (Louis XVI, 1754–1793) – Francijas un Navarras karalis (1774–1792) no Burbonu dinastijas. Franču revolūcijas laikā pieņēma konstitūciju (1791), vēlāk mēģināja bēgt, bet tika notverts, 1792. g. viņam atņemts tituls un uzsākts tiesas process. Franču Nacionālais konvents piesprieda Luijam nāvessodu, kas tika publiski izpildīts 1793. g. 21. janvārī Parīzē.

6. Franču revolūcija, padomju laikos saukta arī par Lielo franču (buržuāzisko) revolūciju (fr. Révolution française) ilga no 1789. līdz 1799. g., tās laikā Francijā tika izveidota Nacionālā asambleja (1789), likvidēta absolūtā monarhija un pieņemta konstitūcija (1791), pasludināta republika (1792), īstenots jakobīņu terors (1793–1794), izveidota Direktorija (1795) un konsulāts (1799). No 1792. g. līdz ar Eiropas lielvalstu kara pieteikšanu revolucionārajai Francijai Eiropā sākās t.s. Revolucionāro karu laiks.

7. Henrijs Esekss Edžvorts de Firmons (Abbé Henry Essex Edgeworth de Firmont, 1745–1807) – īru izcelsmes katoļu garīdznieks, Luija XVI bikstēvs. 1795. g. pameta Franciju un pievienojās franču troņa pretendentam Luijam Stanislasam Ksavjēram, kuru pavadīja viņa ārzemju ceļojumos, tostarp arī Jelgavā (1798–1801 un 1805–1807). Aprūpējot ievainotos franču karagūstekņus, sasirga ar drudzi un nomira Jelgavā. Apglabāts Jelgavas katoļu kapos, kapliča iznīcināta 1950. gadā.

8. Luijs XVIII (Louis XVIII, Louis Stanislas Xavier de France, 1755–1824) – Francijas karaļa Luija XVI brālis, no 1795 – pretendents uz Francijas troni. Trimdas laikā divreiz uzturējās Kurzemē (1798–1801 un 1804–1807) ar Provansas grāfa un Lilles grāfa (comte de Provence, comte de Lille) vārdu. Pēc Napoleona I padzīšanas 1814. g. pavasarī ieradās Parīzē un valdīja kā Francijas un Navarras karalis līdz nāvei (izņemot Napoleona Simts dienas 1815. gadā). Plašāk par karaļa pirmo uzturēšanos Jelgavā sk.: Karalis Jelgavā (www.jvmm.lv)

9. Olivers Kromvels (Oliver Cromwell, 1599–1658) – angļu karavadonis un politiķis, viens no parlamentāristu līderiem Angļu pilsoņu kara laikā (1642–1651). Anglijas Lords Protektors (no 1653), faktiski diktators. 

10. Pēteris I (Пётр I Алексеевич, 1672–1725) – Krievijas cars (no 1682) un pirmais imperators (no 1721) no Romanovu dinastijas. Īstenojis plašas valsts un sabiedrības reformas, realizējis aktīvu ārpolitiku: Lielā Ziemeļu kara (1700–1721) rezultātā Vidzeme tika pievienota Krievijas impērijai, bet Kurzemes hercogiste palika tās spēcīgā ietekmē. Vairākkārt viesojies Jelgavā, tostarp t.s. Lielās sūtniecības laikā 1697. gadā.

11. Autora kļūda – Provinces muzejs savu nosaukumu guvis uzreiz pēc izveidošanas 1818. gadā.

12. Staļplacis (Stallplatz) – laukums pie bijušajiem hercoga staļļiem aiz Tirgus laukuma. Pēc 1898. g. dēvēts arī par Muzeja laukumu.

13. No vācu val. Kulturträger (Kultūras nesējs) – sākotnēji apgaismotājs un kultūras izplatītājs; vēlāk lietots negatīvā nozīmē kā tautu apspiedējs, kolonizators, imperiālists.

14. Johans Valters (Johann Theodor Eugen Walter-Kurau, 1869–1932) – latviešu izcelsmes vācbaltu gleznotājs. Mācījies Jelgavas reālskolā un pie J. Dēringa, vēlāk Pēterburgas Mākslas akadēmijā. 1894–1906 dzīvoja un strādāja Jelgavā, Svētes ielā. 1905. g. revolūcijas dēļ pārcēlās uz Drēzdeni, vēlāk uz Berlīni un Latvijā vairs neatgriezās, lai gan viņam tika piedāvāts pasniedzēja darbs Latvijas Mākslas akadēmijā. Iespējams, Strekāvins kļūdās – zināms, ka muzeja sēžu zālē lielākoties bija tikai vācbaltu mākslinieku gleznotie portreti un divi Jaņa Rozentāla darbi (H. Keizerlinga un A. Heikinga portrets). 

15. Tag. mākslas muzeja “Rīgas birža” krājumā. Plašāk par šo skulptūru sk.: O. Rudovska. Antīks Erota torss Jelgavas muzejā / Senatne un Māksla, Nr. 4 (decembris), 1937.

16. Edmunds Krīgers (Edmund Carl Julius Krüger, 1836–1909) – vācbaltu arheologs un pedagogs. Jelgavas Reālskolas vēstures virsskolotājs. No 1863 Kurzemes literatūras un mākslas biedrības biedrs un no 1897 KPM darbinieks, muzeja minerālu un augu kolekcijas glabātājs. Piedalījās vairākās arheoloģiskās ekspedīcijās Zemgalē, 1901. g. savu kolekciju nodeva KPM. 

17. Jūliuss Dērings (Julius Döring, 1818–1898) – vācu gleznotājs un novadpētnieks. Dzimis Drēzdenē, 1845. g. pārcēlās uz Jelgavu, kur kļuva par zīmēšanas skolotāju un populāru portretu gleznotāju (kopumā ap 1000 ģīmetņu). Ilggadējais Kurzemes literatūras un mākslas biedrības biedrs un bibliotekārs (no 1860), KPM restaurators. No mākslinieka bagātā radošā mantojuma saglabājusies vien niecīga daļa.

18. Oskars Felsko (Oskar Eduard Daniel Felsko, 1848–1921) – vācbaltu mākslinieks, Rīgas galvenā arhitekta Johana Felsko (1813–1902) dēls. No 1880. g. Rīgas pilsētas galerijas konservators, Rīgas Politehnikuma zīmēšanas pasniedzējs (1884–1891). No 1891. g. darbojās Jelgavā kā gleznotājs, tēlnieks un skolotājs. KPM konservators.

19. Heinrihs Dīderihs (Heinrich Eduard Wilhelm Fortunatus Diederichs, 1840–1914) – vēsturnieks. Grieķu valodas virsskolotājs Jelgavas guberņas ģimnāzijā (1869–1877). Kurzemes literatūras un mākslas biedrības sekretārs un bibliotekārs (1893–1911), KPM bibliotekārs (no 1892), konservators, Seno laiku un antīkās vēstures nodaļas vadītājs.

20. Voldemārs Jenzens (Woldemar Jensen, Владимир Евгеньевич Ензен) – pirms Pirmā pasaules kara vācu valodas skolotājs Jelgavas Reālskolā un J. Priedes privātskolā. 

21. Georgs Vīdemans (Georg Konstantin Wiedemann, 1857–1927) – vācbaltu vēsturnieks un pedagogs. Jelgavas Reālskolas vēstures virsskolotājs (1881–1916). Kurzemes literatūras un mākslas biedrības biedrs (no 1883), sekretārs (1914–1918). KPM restaurators, Seno laiku, antīkās vēstures un etnogrāfijas nodaļas vadītājs. 1918. g. pārcēlās uz Tērbatu. 

22. Roberts Detlofs (Robert Oscar Dettloff, 1848–1939) – skolotājs un sabiedriskais darbinieks, vēstures doktors. Mācījies Tērbatas universitātē, vēlāk Berlīnē pie T. Momzena un Getingenē, strādājis par skolotāju Kuldīgā un Jelgavā. Ilggadējs (no 1878) Kurzemes literatūras un mākslas biedrības biedrs un tās sekretārs. Jelgavas vācu dziedāšanas biedrības Mitauer Liedertafel priekšsēdētājs.

23. Vilhelms II Jelgavu apmeklēja divreiz: 1916. g. 30. maijā un 1917. g. 30. jūlijā.

24. Ferdinands Hāks (Ferdinand Viktor Haack, Фердинанд Фердинандович Гаак, miris 1935) – tirgotājs, 1913. g. Liepājas pilsētas valdes sekretāra palīgs, Jelgavas pilsētas valdes loceklis (1925–1934).

25. 1940. g. 29. maijā Latvijas Republikas Sabiedrisko lietu ministrija izdeva rīkojumu par muzeja kolekcijas nodošanu Valsts vēsturiskā muzeja īpašumā. Tā paša gada decembrī Valsts vēsturiskais muzejs paziņoja par pārņemšanu savā īpašumā visus provinču muzejus, t.sk. arī Jelgavas, bet juridiski šis process netika pabeigts.

26. 1943. g. novembrī Jelgavā atzīmēja KPM dibināšanas 125. gadadienu. Muzeja ēkā tika atvērta izstāde, kuru sagatavoja Vēsturiskā muzeja Jelgavas nodaļa. No Rīgas atceļoja atpakaļ savulaik pārņemtie likvidētā muzeja eksponāti. Nav ziņu, vai Vēsturiskais muzejs būtu reorganizējis savu struktūru un Jelgavas nodaļa kļuvusi par patstāvīgu muzeju.

27. 1952. g. Jelgavas novadpētniecības muzeja direktori bija Anna Kleķere, Arnolds Briģis un Viktors Vītols.

28. Jelgavas pilsētas ģimnāzija Palejas ielā (darbojās 1806–1915) Academia Petrina vēsturiskajā ēkā.

29. Otto Vestermaņa (Otto Ernst Westermann) banka Palejas ielā 16 darbojās apm. līdz 20. gs. 30. gadu sākumam. 

30. Napoleons I Bonaparts (Napoléon Bonaparte, 1769–1821) – korsikāņu izcelsmes karavadonis un politiķis, Francijas Republikas Pirmais konsuls (1799–1804) un pirmais Franču imperators (1804–1814, 1815). Periods no 1799.–1815. g. tiek saukts par Napoleona karu laikmetu, kad pret Franciju tika veidotas vairākas Eiropas lielvalstu koalīcijas un kuru rezultātā Eiropas politiskā karte tikusi būtiski pārdalīta.