P.   SLĒGTS
 O.   11.00 - 18.00
 T.   11.00 - 18.00
 C.   11.00 - 18.00
 P.   11.00 - 18.00
 S.  11.00 - 18.00
 Sv.  11.00 - 18.00

Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs

Jūrmala Aleksandra Strekāvina atmiņās

Sludinājums avīzēSludinājums kādā „Jauno Latviešu Avīžu” 1910. g. numurā par tvaikoņa „Mitau” reisiem starp Jelgavu un Majoriem

 

Mūsdienās vasaras sezonā jebkurš jelgavnieks vai pilsētas viesis var doties izbraucienā ar atpūtas kuģīti pa Lielupi vai Driksu. Taču pagājušā gadsimta sākumā upju transportam bija utilitāra nozīme – jelgavnieki to izmantoja braucieniem uz attālākām vietām, galvenokārt uz Jūrmalu.

Laika gaitā dzelzceļa un šoseju attīstība izkonkurēja šo pārvietošanas veidu, un regulāra satiksme pa Lielupi palika vien atmiņās, pastkartēs un avīžu lappusēs. Par saviem jaunības gadiem Jūrmalā raksta arī Aleksandrs Strekāvins. 

***

Ja 19. gadsimta sākumā un pat vēl vidū Jelgavas turīgie buržuā pavadīja vasaras savos "Höfchen"1 tuvu pie pilsētas robežas, tad tā gadsimta otrai pusei sākoties, līdz ar to Rīgas straujo augšanu un Rīgas jūrmalas peldvietu izveidošanos sākās mode vasarā braukt uz Jūrmalu. 

Šās peldvietas sāk no klusām provinciālām sādžiņām vai muižiņām pārvērsties par moderniem kūrortiem, kuri ne tikai no Rīgas, Jelgavas un Latvijas provinces ik vasaru pieņem peldviesus, bet arī no lielās Krievijas. Līdz ar to arī Jelgavas madāmas sāk uzstādīt saviem vīriem stingru prasību sūtīt ģimeni uz Majorenhofu, Edinburgu, Bilderlingshofu, Dubbelnu, Karlsbādi vai Assernu (Majori, Dzintari, Bulduri, Dubulti, Melluži, Asari). Vīriem tad arī bija jāīrē vasarnīcas Jūrmalā savām ģimenēm, bet pašiem bija tur jāierodas svētdienā vai sestdienas vakarā, apkrautiem ar iepirkumiem, lai svētdienas vakarā atgrieztos Jelgavā.

Sakarā ar to, ka zemesceļš uz Jūrmalu bija slikts, neērts un dārgs, drīz izveidojās ērta un lēta satiksme pa Lielupi. Netālu no pils, pie pilsdārza, Lielupes tilta tuvumā izbūvēja kuģu piestātni un tur drīzumā parādījās diezgan primitīvais tvaikonis "Mitau", kas vēl bija veidots no koka un kas tika kustināts sānu riteņiem ("spārniem"). Otrs kuģis, kas uzturēja satiksmi, bija "Kommunikation" (Satiksme). Šos kuģus uz īsu laiku nomainīja kuģis "Meteor", kuru it kā vajadzēja pārcelt uz citu vietu, jo viņa mašīna esot bijusi tik stipra, ka tās radītie viļņi esot bojājuši Lielupes krastus (??).

 

Pirmais kuģis kas uzturēja satiksmi uz JūrmaluA. Strekāvins. Pirmais kuģis, kas uzturēja satiksmi ar Jūrmalu.

 

90.to gadu sākumā parādījās Zviedrijā būvētais un pāri jūrai atvestais tvaikonis "Mitau", kas jelgavniekus apkalpoja līdz I imp. pasaules karam. Šis labi iekrāsotais tvaikonis (ar propeleri) piederēja Rīgas zivju tirgotājam Sēlim2 (pārvācojies latvietis, kas savu uzvārdu rakstīja "Sehl"). Kuģi ilgus gadus vadīja iznesīgais, garbārdainais kapteinis F. Kilps, kas pie jelgavniekiem bija ļoti populārs.

 

Viens no pēdējiem kuģiem kas uzturēja satiksmi uz JūrmaluA. Strekāvins. Viens no diviem pēdējiem kuģiem, kas uzturēja satiksmi ar Jūrmalu līdz 1914. g.

 

Bet daudz populārāks vēl par kapteini bija kuģa bufetes viesmīlis – ebrejs Abramke (tikai zem šā vārda viņu visi pazina). Atceros šo melnbārdaino, veiklo, humora pilno vīru, kura acis skatījās katra uz citu pusi, ne sevišķi tīrā melnā uzvalkā ar dvieli padusē. Viņš pazina katru jelgavnieka garšu un gaumi attiecībā uz dzērieniem, ēdieniem un sevišķi kuģa specialitāti – milzīgiem, par visu šķīvi sīpolklopšiem. Abramke kārtīgi nodeva Jelgavā vīriem no to sievām saņemtos iepirkumu pasūtījumus. Abramke tāpat apgādāja ģimenes Jūrmalā ar Jelgavas veikalos izdarītiem iepirkumiem. Abramke sameklēja un pat sarunāja pavasarī saviem klientiem vasarnīcas Jūrmalā. Abramke uz kuģa klāja ļoti delikāti prata novietot kaimiņos tos jelgavniekus, kuri bija labās attiecībās, bet prata novietot pienācīgā attālumā vienu no otra tos, kuri lāgā nevarēja saprasties. Ar vienu vārdu Abramke prata un zināja visu. Viņš prata runāt, bet – prata arī klusēt. Viņš bija ļoti diskrēts un neviena sieva nevarēja no viņa izzināt, vai vīriņš pagājušā svētdienas vakarā uz kuģa dzēris maz vai daudz, vai sēdēja viens jeb kavēja sev laiku draugu vai dāmu sabiedrībā. Tādos gadījumos Abramke nekā neredzēja, nekā nedzirdēja, nekā nesaprata.

 

Viesmīlis Abramke uz kuģaA. Strekāvins. Viesmīlis Abramke uz kuģa "Mitau".

 

Pie mums bērniem vēl populārāks par kapteini un Abramki bija mūsu draugs, vecais, mazais kuprainais mašīnists Salmiņš, kas mums zēniem dažu reizi atļāva nokāpt viņa valstībā un apbrīnot mašīnu.

Svētdienās kuģis "Mitau" bieži brauca ar pūtēju orķestri. Kuģis tad bija izgreznots meijām un daudziem raibiem karodziņiem.

Līdz Slokai no Jelgavas brauca divi mazāki tvaikoņi "Pāvils" un "Keckau" (Ķekava). Pēdējā kapteinis bija vecais, omulīgais Pūrītis. "Pāvils" un "Keckau" pelnījās galvenokārt ar zivju pārvadāšanu un pie upes dzīvojošo laucinieku pārvadāšanu. Visi trīs kuģi pirmā imp. pasaules karā pazuda.

 

Tvaikonis KeckauZivju tirgus Driksas krastmalā. Priekšplānā – tvaikonis "Keckau". Karla Kunerta izdevniecība, Jelgava, 20. gs. sākums. JVMM 30954/301

 

Ap 1901.gadu ar Sēli sāka konkurēt Rīgas vācu firma "Augsburg". Tā pie plosta tilta Jelgavā izbūvēja savu piestātni un drīz savu pretinieku izkonkurēja. To kuģi pārgāja Augsburga īpašumā. Augsburgs paplašināja satiksmi līdz Rīgai.

Kādu laiku satiksmi līdz Rīgai uzturēja divu mašīnu un divu propeleru tvaikonis "Kondor". Šim kuģim bija elektriska apgaismošana (toreiz Jelgavā vēl neredzēts greznums). Īsi pirms I imp. kara Augsburgs starp Jelgavu un Jūrmalu lika kursēt lielam kuģim "Fortuna", kas bija visgreznākais no visiem kuģiem. Arī tas karā kaut kur pazuda. 

Uz Emburgu (Annenburg – herc. Annas Ivanovnas muižu3) brauca pa Lielupi uz augšu nelielie sekli peldošie riteņu kuģi „Заря” (apm. 1895–1898), „Боярыня” (1898–1900), „Ольга” (1900 – apm. 1930). Visi tie piederēja Rīgas tirgonim Rodionovam.4

 

Tvaikonis OlgaTvaikonis OlgaTvaikonis „Olga” pirms I pasaules kara un 20. gs. 20. gados. N. Reča privātkolekcija.

 

Rīgas Jūrmalas zeme piederēja privātām personām. Peldvietas Majorenhof (Majori), bet – ja nemaldos – arī Dzintaru un Bulduru teritorija piederēja kādam baronam Firksam5, un šis antisemīts uz savas zemes neatļāva dzīvot un ārstēties ebrejiem. Tie bija spiesti dzīvot Dubultos vai attālākās peldvietās. Tāda „kārtība” ilga līdz I pasaules karam.

Mūsu dienas cilvēkam liksies dīvaina arī iekārta peldēšanai jūrā. No p. 8–10 bija kungu stundas, kurās vīriešiem vien bija atvērts liedags un tie varēja peldēties bez peldkostīmiem. Liedagos peldiestādēs šinī laikā bija uzvilkti balti karogi. No p. 10–12 bija dāmu stundas, kurās vīriešiem liedags bija slēgts, lai arī skaistais dzimums varētu peldēties bez peldkostīmiem. Dāmu stundās uzvilka sarkanus karogus. Tad kāpās patrulēja policisti, lai ķertu eventuālos ziņkārīgos, kas ar tālskatu palīdzību mēģinātu apbrīnot sieviešu daiļumu. Pēc p. 12. bija atļauts peldēties tikai kostīmos un pa liedagu varēja promenēt visi. Tomēr tad neesmu nevienu peldētāju redzējis. Toreiz (līdz I pas. karam) tas būtu bijis pārāk „shoking” [šokējoši].

Sieviešu peldkostīms tanī laikā sastāvēja no kleitas līdz ceļiem, ar ļoti īsām piedurknēm un izgriezumu kaklam (daudz mazāku par izgriezumiem balles tērpiem). Tērps ap kaklu un apakšā bija greznots „falbelēm” un „rišām”6 un tikai pa daļai slēpa pagaras biksītes. Kājās bija sandales, kuras ar lentēm piestiprināja kājām, bet galvā bija īsta aube atkal ar rišām. Ar vienu vārdu – peldētājas bija pamatīgāk apģērbtas, nekā šodien mūsu sievietes promenādē Jūrmalā.

 

Peldkostīms 19. gs. beigasA. Strekāvins. Peldkostīms 19. gs. beigās.

 

„Sevišķi kaunīgas” daiļavas pat dāmu stundās negāja peldkostīmā pāri liedagam, bet īrēja (arī šodien aizmirsts rīks!) mazas kabīnes uz 2 riteņiem. Tās zirgs ar večuku-kučieri vilka jūrā tik tālu, ka, atverot durvis, "nāra" visā štātē varēja pa mazām kāpnītēm iekāpt jūrā. Kučieris uz zirga muguras bija jau atgriezies krastā, lai ievilktu ūdenī citu kabīni. Norunātā laikā pie kabīnes, kurā "tikumīgā nāra" jau pārģērbās pastaigas tērpā, atkal ieradās kučieris un izvilka to atkal krastā.

 

Pārvietojamās ģērbtuvesA. Strekāvins. Pārvietojamā ģērbtuve sevišķi kautrīgām peldētājām

 

Jūrmalas lielākās atrakcijas un vasarnieku pulcēšanas vietas toreiz bija simfonisko orķestru koncerti Majoros Horna7 dārzā un Dubultos "Akciju namā" (Kūrmājā)8, vēlāk arī Edinburgā (Dzintaros)9.

Gandrīz līdz I imp. pasaules karam orķestrus ar diriģentiem izrakstīja no ārzemēm, galvenokārt no Vācijas. Atceros diriģentus no Vācijas – Pancneru10, fon Blonu11, Birnbaumu12, Šilingsu13, no Varšavas filharmonijas orķestru ar dir. Fitelbergu14 un I koncertmeistaru Juriju Fajeru15, kas tagad ir Maskavas Lielā teātra baletu iecienītais diriģents. No Helsinkiem bieži aicināts diriģēt ļoti populārais Georgs Šnēfogts16. Tikai pēdējos gados priekš I imp. pasaules kara nodarbināti arī vietēji orķestri. Tos diriģēja fon Samson Himelstjerna (Rīgas ķeizariskās mūzikas skolas direktors)17, A. Kiršfelds, F. Höslins un citi. Atceros arī latviešu diriģentu Bobkovicu.18 

Ap 1913. gadu Horna dārza uzņēmumu ēkas nodega ar visu apkārtni, un Rīgas Jūrmalas mūzikas dzīves centrs no Majoriem pārgāja uz Dzintariem.

 

Autors
Edgars Umbraško
galvenais speciālists

Skaidrojumi

1.  Höfchen (vācu val. dārziņš) – 19. gadsimtā neliela vasarnīca ārpus pilsētas, piem. Jelgavā Jēkaba kanāla apkārtnē.

2. Jēkabs Heinrihs Sēlis (1864–1925) – namīpašnieks, zvejnieku cunftes eltermanis (vecākais) Rīgā.

3. Anna Ivanovna jeb Anna Joanovna (Анна Иоанновна, 1693–1740) – Kurzemes un Zemgales hercogiene (hercoga Frīdriha Vilhelma atraitne, 1711–1730), Krievijas impērijas ķeizariene (no 1730). Vietvārds Annenburg” tika lietots jau 17. gs. pirmajā pusē, līdz ar to Emburgas nosaukuma skaidrošana ar Annas Joanovnas vārdu ir aplama.

4. Rodionovs – kuģu būvētājs Rīgā. Tvaikonis „Заря” sākotnēji kursēja maršrutā starp Kuldīgu un Ventspili.

5. Barons Ernsts fon Firkss (Ernst Heinrich Otto Baron von Fircks, 1866–1914) – vācbaltiešu muižnieks, Nurmuižas un Majoru īpašnieks.

6. Falbele (no vācu val. Falbel) – rievots vai krokots auduma gabals svārku apdarei. Riša (no fr. val. ruche) – tas pats.

7. Horna koncertdārzs dibināts 1876. gadā. Mūsdienās tā vietā atrodas Jūrmalas kultūras nams un parks.

8. Dubultu peldu sabiedrības jaunā ēka pēc 1877. g. ugunsgrēka atjaunota 1879. g., turpat ierīkots koncertdārzs (estrāde pārbūvēta 1903. g.). Nojaukta 1970. g.

9. Dzintaru koncertdārzs ierīkots 1897. g. Tā vietā 1936. g. uzbūvēta mūsdienu Dzintaru koncertzāle.

10. Karls Pancners (Panzner, 1866–1923) – vācu diriģents. Diseldorfas simfoniskā orķestra vadītājs (kopš 1908).

11. Francis fon Blons (Franz von Blon, 1861–1945) – vācu komponists un diriģents. Sacerējis vairākus pazīstamus maršus.

12. Zdislavs Birnbaums (Zdzisław Aleksander Birnbaum, 1878–1921) – poļu diriģents, vijolnieks. 20. gs. sākumā spēlēja vairākos ASV un Eiropas orķestros. 1911.–1918. g. Varšavas filharmonijas orķestra diriģents.

13. Makss fon Šilingss (Max von Schillings, 1868–1933) – vācu komponists, diriģents un teātra režisors. 1919.–1925. gg. Berlīnes Valsts operas intendants (direktors).

14. Gžegožs Fitelbergs (Grzegorz Fitelberg, 1879–1953) – poļu komponists un diriģents, vijolnieks. Dzimis Daugavpilī. 1901.–1911. gg. (ar pārtraukumiem) diriģēja Varšavas filharmonijā. 1910. g. vasaras sezonā diriģēja orķestri Majoros. Polijas radio Simfoniskā orķestra vadītājs (1935–1939 un 1947–1953).

15. Jurijs Fajers (Юрий Фёдорович Файер, 1890–1971) – padomju diriģents, vijolnieks, PSRS Tautas mākslinieks (1951). 1909.–1910. gg. Rīgas I teātra (operas) diriģents un koncertmeistars. 1926.–1963. gg. Maskavas Lielā teātra baleta diriģents.

16. Georgs Šnēfogts (Georg Lennart Schnéevoigt, 1872–1947) – somu diriģents, čellists. 1901.–1914. gg. orķestra vadītājs Rīgā. 1929.–1931. gg. Latvijas Nacionālās operas galvenais diriģents un Latvijas Konservatorijas pasniedzējs.