P.   SLĒGTS
 O.   10.00 - 17.00
 T.  10.00 - 17.00
 C.  10.00 - 17.00
 P.  10.00 - 17.00
 S. 10.00 - 17.00
 Sv. 10.00 - 17.00

Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs

Jelgavas modes

Ja šodien uz ielas parādītos cilvēki, tērpušies pēc 19. gs. pēdējā gadu desmita modes, tad mums gan būtu ko smieties. Toties, ja 19. gs. beigās uz ielas parādītos cilvēki, tērpti pēc 20. gs. vidus modēm, sevišķi mūsu dienu sievietes ar īsiem brunčiem, apcirptiem matiem, krāsotām lūpām un krāsotiem nagiem, tad droši vien ne tikai zēni, bet arī vīrieši tām skrietu pakaļ, bet tā laika sievietes – ķertu trieka (sevišķ’ vecākas sievietes). Tanī laikā taču sieviete peldkostīmā izskatījās vairāk apģērbta, nekā šodien sieviete vasaras pastaigā. [zīm. 34] 

 

Peldkostīms 19. gs. beigasA. Strekāvins. Zīm. 34. Peldkostīms 19. gs. beigās

 

Jelgavā protams ne visi sekoja modes untumiem. Darbaļaudīm, sevišķi strādniekiem, tie nebija pieejami, bet vācu vecākās sievietes no "labākām aprindām" demonstratīvi nesekoja modei, tērpās melnos vienkāršos tērpos, bieži ar pelerīnu.1 Galvā tās valkāja melnu "kapotcepuri"2, kuras melnās lentes sasēja "šleifē"3 zem zoda, jeb arī tāpat piestiprināja melnu platu, plakanu un bezgaumīgu cepuri ar lentēm un puķēm (protams, mākslīgām un arī parasti melnā krāsā). Tādas "matrones" varēja redzēt Jelgavā pat līdz 1939. gada "repatriācijai".4 [zīm. 23]

 

Vācu dāma un jaunkundze tērpā A. Strekāvins. Zīm. 23. Vācu dāma (no kreisās) un jaunkundze tērpā ar t.s. “šķiņķa piedurknēm”.

 

Tie, kas 19. gs. beigās aizrāvās ar jaunām modēm, importēja tās nevis no Parīzes, bet no Vīnes. Daudz bija jelgavnieku, kas tad lielākā vai mazākā mērā tās kopēja. Bija pat vīrieši, kas atdarināja Vīnes modes untumus un gribēja pilnīgi pielīdzināties izskatā Vīnes modes švītiem, kurus toreiz zobgali bija nokristījuši Vīnē par "Gigerl"5. [zīm. 21 un 22]

 

Jelgavas švītiA. Strekāvins. Zīm. 21 un 22. Jelgavas švīti.

 

Kā tad tādam "Gigerl" bija jāizskatās? Viņa matu frizūra bija gluda ar uz abām pusēm šķirtiem matiem un celiņu vidū no pieres līdz pašam pakausim. Vaigu bārdiņas ("Backenbart" jeb "Koteletten"6) laikam bija ievedis modē pats Austrijas ķeizars Francis Jāzeps7, kas tādas valkāja. Ūsas bija garas, vai nu uz augšu skrullētas, vai arī taisni horizontālas un asiem, spiciem galiem. Ūsas nevalkāja vienīgi katoļu mācītāji vai aktieri.

 

Franzis JozefsLai gan ķeizars Francis Jozefs nebija pirmais, kurš sācis valkāt platu, ar garām ūsām savienotu vaigubārdu,
viņš tomēr veicināja tās popularitāti, un savā ilgajā valdīšanas laikā asociējās ar šo stilu tik stipri,
ka to joprojām mēdz dēvēt par à la Franz Joseph. 1905. g. foto (izkrāsots).

 

Toreiz nāca modē briļļu vietā valkāt tā sauktos "pensnē" [franč. pince-nez "degunkniebis"]. Tādus valkāja gan raga, gan metāla, gan zelta ietvarā. Atceros pat tādus ar četrstūrainiem stikliem un arī ietvariem. Tāds "degunkniebis" viegli varēja nokrist, tamdēļ to parasti ar melnu zīda auklu piestiprināja kādai žaketes pogai, lai tas krītot nesasniegtu zemi un nesasistos lauskās. Bet kas bija īsti "Gigerl", tie degunkniebja vienam galam (tur iekārtotam riņķim) piestiprināja platu melna zīda lenti.

 

PensnejsPensnejs jeb degunkniebis. JVMM 13378/1.

 

Galvā valkāja vai nu cepuri-katliņu ar šaurām malām, vai nu cilindru, bet biežāk t.s. puscilindru – visus gaišās krāsās. Modes krāsa bija "bēž" – starp krēmu  un smilšu dzelteno.

Stīvi stērķelētas apkakles valkāja vai nu stāvas, ļoti augstas, jeb atlocītas ļoti zemas. Kā kakla saiti valkāja platu, no krokota raiba zīda veidotu t.s. "Plastron".8

Žaketēm bija ļoti šauri atloki un žaketes slēdza ļoti augsti. Pašas žaketes bija īsas un šauras, toties platākas bija bikses, kas apakšā bija plati atlocītas tā, ka virs šaurām, ar garu slaidu purnu kurpēm varēja saredzēt zeķes. Uzvalki (izņemot sēru tērpus un frakas) bija no gaišiem audumiem. Iemīļoti bija audumi ar lielam rūtīm veidotu rakstu.

 

Nezināms vīrietis žaketē ar plastronu Nezināms vīrietis žaketē ar plastronu. 19. gs. beigas – 20. gs. sākums.
Osvalda Langes foto, Jelgava. JVMM 30957/6

 

Ar spieķi rokās pastaigājās ne tikai veči, bet arī jauni vīrieši, jo tā to prasīja mode. Šiem pastaigas spieķiem toreiz bija jābūt iespējami resniem ar kaula vai sudraba rokturi. Tā kā tāds spieķis no koka būtu par smagu, tad to veidoja no visādu sugu niedrēm (bambusa un citiem). Mēteļiem bieži bija virsū "pelerīnes" (plats, pāri piedurknēm apkaklis). Dažreiz vienam mētelim viena virs otras bija 2-3 pelerīnes.

Arī sievietes izskats stipri atšķīrās no mūslaiku sievietes izskata. Tā obligāti bija iesprausta un cieši savilkta korsetē. Dažai jaunai slaidai "freilenei" viduklis bija saspiests tādā mērā, ka uz to skatoties, bija jābažījas, vai vējš augšējo pusi nenopūta no apakšējās puses. Pilnīgas sievietes arī darīja visu, lai viduklī izskatītos tievākas. Tās savilka korseti tik cieti, ka knapi varēja elpot. Sieviešu brunči bija gari līdz zemei. Sievietei nebija brīvi no kājas parādīt vairāk par kurpes purnu, citādi viņu skaitītu par ļoti vieglprātīgu. Tādi gari brunči pastaigā ņēma no ielām līdzi putekļu lielo tiesu. Tas protams padarīja tos ātri neglītus un nebija arī higiēniski. Bet – toties tāda bija mode!

Ballē tādām kleitām vēl bija gara aste "šlepe"9, toties balles tērpa augšgals bija bez piedurknēm, ar lielu kakla izgriezumu ("decoltē"), kas mugurpusē bieži sniedzās līdz jostas vietai. Rokas tādai balles dāmai, neskatoties uz piedurkņu trūkumu, nebija pavisam kailas, jo mode prasīja, ka ballē rokas iespīlē garos, pāri elkonim, baltos glazē-ādas10 cimdos, kurus sapogāja ar daudzām mazām pogām. Mode arī prasīja, ka ballē dāmai jābūt rokā vēdeklis (parasti – saliekams vēdeklis).

Ārpus ballēm sievietes tērps gan izskatījās citāds. Tas ap kaklu bija slēgts ļoti augsti, gandrīz līdz ausīm. Apkakli tamdēļ iekšpusē stutēja sevišķi plāni balstiņi no metāla vai zivju kaula. 90-to gadu sākumā piedurknes bija šauras, bet tad nāca modē t.s. "šķiņķu piedurknes", kuras no delna līdz elkonim bija šauras, bet augstāk pēkšņi palika ļoti platas un pacēlās stipri augstāk pār pleciem. Tādas piedurknes tiešam atgādināja šķiņķa formu. [zīm. 23]

Kā visiem sieviešu tērpiem, tā arī mēteļiem bija jābūt cieši pieguļošiem. Bet valkāja arī apmetnes-pelerīnes, gan melnas ar melnām pērlēm visādos rakstos izrotātas, vai arī no raibas rūtaini rakstītas drēbes.

Dāmu cepures bija platas, diezgan plakanas ar samtā vai zīdā veidotām puķēm un lentēm. Tad (ap 1895. gadu) pēkšņi uznāca mode savādai sieviešu "mākslas pašdarbībai". Sievietes no koka ēveļu skaidām veidoja puķes, gan vasaras cepurēm (pat veselas cepures), gan kurvīšiem un visādiem istabu "izgreznojumiem". Šādās ēveļu skaidas dažāda platuma rullīšos varēja pirkt veikalos. Ar sevišķi veidotiem un sakarsētiem dzelžiem no skaidām izgrieztām ziedlapām piedeva attiecīgu formu. Iepriekš gan skaidas nokrāsoja vajadzīgā krāsā. Lapas sakārtoja ziedos, tiem pielika mākslīgus putekšņu kātiņus utt.

Roku veiklība par nožēlošanu ne vienmēr saistījās ar māksliniecisku gaumi un kombinēšanas, kā arī komponēšanas spējām, kamdēļ šie ražojumi pa lielākai daļai izskatījās briesmīgi. Šim diletantismam vēl piedeva sparu tanīs gados vācu mietpilsoniskos žurnālos uzpeldējis "lozungs": "Schmücke dein Heim" [Izgrezno savu dzīvokli].

 

Grezno savu māju19.–20. gs. mijā lozungs Schmücke dein Heim bija izplatīts visāda veida dzīvokļu dekora reklāmās,
piemēram šajā Leipcigas firmas Grimme & Hempel “stikla bilžu” reklāmā.

 

Ar ko tad tikai "greznoja" pilsonības, vai drīzāk mietpilsonības dzīvokļus! Tur bija milzīgas buķetes no visādām kaltētām smilgām, kas bija izkrāsotas raibās krāsās un visādos kaktos bronzētās vai raibās vāzes ķēra putekļus. Uz neskaitāmām etažerēm stāvēja neskaitāmas figūriņas no porcelāna, fajansa vai cita materiāla (tās sauca par "Nippes"11).

Tur atradās arī no zīda šūtas mušmires, kas stāvēja kaltētās sūnās, pa kurām rāpoja no zirņiem veidotas mārītes. Mazai plikai porcelāna lellītei aptamborētais melnais tārps pataisīja to par mazo "laimes skursteņslauķi", kam bija piedotas no matu adatas veidotas kāpnes. Gadījās pat tādi monstri, kā ar līmi un bronzas pulveri stīvi bronzēta sievietes zeķe, kuru piekāra pie sienas, lai tanī ievietotu lielu, mākslīgu buķeti.

Blakus aprakstītām "balles dāmām" arī balles "kavalieri" pelna dažus vārdus. Tiem toreiz bija jāierodas uz deju frakā, saliekamu cilindru ("chapeau claque") rokās. Tiem kakls bija iežņaugts augstās, stāvās, stīvi stērķelētās apkaklēs, bet dāmai citādi nedrīkstēja pieķerties, kā tikai baltās ādas cimdos tērptām rokām. Apkakles, stīvi stērķelētas krekla krūtis un tādas pašas aproces tā laika straujās dejās, protams, no sviedriem drīzi samirka. Tamdēļ "īsti kavalieri" paņēma līdzi ballē 2-3 rezerves apkakles un tāpat arī aproces. Viss šis "bruņojums" padarīja dejošanu par diezgan sarežģītu un nogurdinošu procedūru. [zīm. 25]

 

19. gs. pēdējo gadu balles tērpiA. Strekāvins. Zīm. 24 un 25. 19. gs. pēdējo gadu balles tērpi.

Saliekamais cilindrsSaliekamais cilindrs jeb chapeau claque.

 

Šādi ķēmojumi galvenokārt notika muižniecības un buržuāzijas (sevišķi vācu) sarīkojumos. Jaunā latviešu buržuāzija, kā arī darba ļaudis tanīs nepiedalījās un dejoja tādos tērpos, kādus tiem atļāva peļņa. Bet tādus deju vakarus par īstām "ballēm" neskaitīja.

Divdesmitā gadsimta sākumā visā pasaulē un līdz ar to Jelgavā uznāca nejaukais modes untums – uz  sieviešu cepurēm novietot izbāztus putnus, jeb arī to spārnus jeb galvas [zīm. 28]. Lietoja, protams, nelielus, koši un patīkamas krāsas putnus. Viegli var iedomāties, cik putnu visā pasaulē tika izpostīti sieviešu cepuru greznošanai. Pat mazā Jelgavā reti kādai dāmas galvai nebija savs "putns". Veikalos, protams, šādas preces asortimentam bija jābūt lielam. Ne par velti visas pasaules dzīvnieku aizsargāšanas biedrības un vispārīgi dabas mīļotāji uzsāka enerģisku cīņu pret šo barbarismu. Pēc vairākiem gadiem šā mode pazuda.

 

20. gs. pirmo desmit gadu dāmu cepuresA. Strekāvins. Zīm. 28, 29 un 30. 20. gs. pirmo desmitgadu dāmu cepures.

 

Nākošais modes untums bija dabīgas vai (pa lielākai daļai) mākslīgas, nedabīgi lielas matu sprogas uz sieviešu galvām, apm. 1908–1911. Galvām tādā veidā "palielinājās tilpums" un līdz ar to arī cepurēm bija jāpaliek lielākām. Drīzi sieviešu cepures taisīja laba tirgus groza lielumā un apmēram tādā formā. Dažas cepures pēc izskata atgādināja stārķu ligzdu [zīm. 26, 29]. Šādas lielas cepures veidoja uz stiepļu karkasa. Tās izgreznoja ar mākslīgiem ziediem un augļiem, platām lentēm un zvērādām. Cepuru lielumam bija jāatbilst arī cepuru adatu lielumam, lai cepures varētu noturēties uz frizūras. Cepures piestiprināšanai lietoja 2-3 cepuru adatas, katru 50-60 cm garumā. Adatas viens gals parasti bija veidots platas, skaisti greznotas pogas vai bumbas veidā, toties otrs palika ass kā jau adata. Drīzumā parādījās ziņas par nelaimes gadījumiem, jo garo adatu gali skatījās ārā no cepurēm un bija bīstams ierocis daiļavu kaimiņiem tramvajos, sapulcēs, kino, bet sevišķi tiem, kas gribēja ar daiļavām sačukstēties vai tās noskūpstīt. Bija pat gadījumi, kad cilvēkiem bija izdurtas acis. Pārdošanā tad parādījās mazas gumijas bumbiņas uzduršanai uz adatu asiem galiem.

Jo lielākas palika cepures, jo šaurāki palika brunči. Ap 1910. gadu brunči palika tik šauri, ka tāda "modes dāma" nevarēja vairs brīvi soļot, bet tikai tipināt [zīm. 26]. Tad drēbnieki tām atviegloja dzīvi, izveidot vienā vai abās kleitas pusēs no apakšas iegriezumus, kas atļāva ieiet vilciena vai tramvaja vagonā, doties pa kāpnēm nama augšējos stāvos. Pavisam radikāli novērsa nelaimi Parīzes drēbnieks Puarē12, izgudrojot 1911. g. sākumā brunčus-bikses [zīm. 27]. Tās gan visā visumā arī vēl neatgādināja bikses, kādas mūsu dienās daiļavas valkā sporta tērpos. Brunči bija dalīti no ceļiem un apakšā savilkti ap katru kāju. Jelgavā tikai viena sieviete uzdrošinājās parādīties tādā tērpā. Tā bija ekscentriskā ierēdne Ina Zunde. Tai tad arī skrēja bērni pakaļ uz ielas, garāmgājēji apstājās viņu saredzot.

 

20. gs. pirmo gadu tērpiA. Strekāvins. Zīm. 26 un 27. 20. gs. pirmo gadu tērpi.

Ap 1911. gadu augstas, grozveidīgas cepures palika zemākas, bet daudz platākas (sevišķi vasaras cepures). Tās dāmas greznoja ar strausa spalvām, vai nu dabīgā veidā, vai arī spalvas, kuru skrules bija iztaisnotas un veidoja tā saukto "Fleuresse". Strausa spalvas un to imitācijas lietoja visādās krāsās [zīm. 30]. Šādas cepures bija daudz skaistākas par agrākām. Tās atgādināja Rubensa13 gleznās redzētas cepures, vai arī itāļu lielos "Florentino" (Florences cepures).

Tanīs gados vīriešu tērpos nebija vairs tādas ekscentrikas kā 15 gadus atpakaļ. Raksturīgais to gadu modēs bija vīriešu no tumši krāsainā samta veidotas vestes ar rokām veidotiem izšuvumiem (parasti maziem, neuzkritušiem ziediem). Vasarā lietoja bieži salmu cepures "Panama". Tās bija pītas no tādiem eksotiskiem salmiem, kas ļāva mīksto cepuri saliekt vai sarullēt, bet pēc "atbrīvošanas" atkal elastīgi piedeva cepurei  agrāko formu.

 

Autors
Edgars Umbraško
Galvenais muzejs speciālists

 

Skaidrojumi

1. Pelerīne (fr. val. pelerine) – apģērba elements, īss apmetnis bez piedurknēm; arī plata noņemama apkakle līdz pleciem.

2. Kapotcepure - Sieviešu galvassega (vācu val. Kiepenhut, Kapotte, kr. val. Капот, Капор), kas sevī savieno cepures un aubes elementus, sasienama ar zīda lentēm. Bijusi populāra 19. gs. pirmajā pusē (bīdermeiera laikā) un gadsimta pašās beigās.

3. Šleife (sarunval. no vācu val. Schleife – cilpa) – sasieta dekoratīvā lente.

4. Vācbaltiešu izceļošana no Latvijas notikusi 1939.–1940. gg. pēc savstarpējā līguma starp Latvijas un Vācijas valdībām. Latviju atstāja 48 641 cilvēku (1941. gadā vēl 10 472), kuri galvenokārt tika izmetināti okupētās Polijas teritorijās. Pametot Latviju tika slēgtas vācu skolas, biedrības un baznīcu draudzes.

5. Austriešu dialektā – moderni ģērbies cilvēks, švīts, dendijs.

6. Backenbart jeb Koteletten - Nosaukums dots pēc līdzības ar Rietumeiropas „kotletēm” – kapātiem gaļas gabaliem ar ribiņu. Arī angļu valodā biezās vaigubārdas sauc par mutton chops (jēra kotletēm).

7Francis Jozefs I Hābsburgs (Franz Joseph I Habsburg, 1830–1916) – Austrijas ķeizars un Ungārijas karalis no 1848. g., Austroungārijas ķeizars no 1867. g. Valdīja 68 gadus, tādējādi bija viens no ilgāk valdošiem monarhiem pasaules vēsturē.

8. Plastrons – zīda kaklauts, kas nosedz visu krūtežu. Kaklasaites prototips, kuru nesien, bet piestiprina pie krekla ar saspraudi. Mūsdienās par plastronu dēvē arī platu kaklasaiti, kas pilnībā nosedz kreklu vestes izgriezumā.

9. Šlepe (sarunval. no vācu val. Schleppe), arī velce jeb trēns (no fr. val. traîne – vilkt) – dekoratīvs kleitas mugurpuses pagarinājums, kas skar zemi vai slīd pa to.

10. Glazē-āda - smalka, mīksta āda ar gludu un spīdīgu virspusi. 

11. Burt. tulk. no vācu val. – nieciņi, sīkumi.

12. Pols Puarē (Paul Poiret, 1879–1944) – franču modes dizainers, dēvēts par "modes karali".

13. Pīters Pauls Rubenss (Peter Paul Rubens, 1577–1640) – flāmu gleznotājs, viens no baroka vecmeistariem.