P.   Slēgts
O.  10-17
T. 10-17
C. 10-17
P. 10-17
S. 10-17
Sv. 10-17

Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs

Ceturtdiena, 04 Marts 2021 14:02

Īsumā par Kurzemes un Zemgales hercogisti

FB un IG

 

Kurzemes un Zemgales hercogiste bija daļa no Livonijas mantojuma. Livonija – viduslaiku Eiropas daļa kopš 13. gadsimta, iekšējo pretrunu un ārējo apstākļu ietekmēta, 16. gadsimta vidū piedzīvoja politiskās sistēmas krahu. Livonijas ordeņa un baznīcas valstu trauslā savienība atradās gan vēsturiskās izvēles krustcelēs, gan kā izrādījās vēstures perspektīvā – strupceļā. Krusta karu laikā izveidotā Livonijas (arī Svētās Marijas zeme, Terra St. Mariana) politiskā struktūra trīs gadsimtu gaitā vairs neatbilda laikmeta garam un vienlaikus bija pārsteidzošu vēstures paradoksu pārpilna – Livonijas ordeņbrāļu skaits bija sarucis līdz aptuveni simtam vīru, Livonijas ordeņa (katoļu!) mestrs apmeklēja luterāņu dievkalpojumu, un pat Rīgas arhibīskaps (arī katolis) simpatizēja protestantiem, ordeņa un baznīcas valstis bija arhaiskas attīstībā un interesi par tām jau sen bija zaudējuši to nominālie senjori – Romas pāvests un Svētās Romas impērijas ķeizars. Renesanses, reformācijas un lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmetā Eiropas politikas smagsvariem nebija aktuāla jau iepriekš izteiktas separātisma tendenču māktās provinces – Livonijas politiskā nākotne. Vara un Livonijas nākotne faktiski bija pilsētnieku un muižnieku rokās un kā būtu, ja būtu, mēs varam spriest tikai alternatīvās vēstures kategorijās.

Bija palaista garām vēsturiska iespēja izveidot laicīgu valsti reformācijas laikā, kā tas bija noticis ar Vācu ordeņa valsti Prūsijā 1525. gadā, jo ordeņa mestrs Volters no Pletenbergas jau bija pārāk vecs, lai kļūtu par hercogu un dibinātu savu dinastiju, un nebija jau arī citu pretendentu uz visas Livonijas pārveidošanu par laicīgu valsti. Sekas ilgi nebija jāgaida – 1558. gadā Maskavas valsts uzbruka Livonijai un 4 gadu laikā Livonija kā valstisks veidojums pilnībā sabruka. Interesi par Livonijas mantojumu izrādīja Dānija, Zviedrija, Lietuva, un Livonijas kara seku teritoriālo pārmaiņu rezultātā  Ziemeļigaunijas pilsētas, arī Tallina, nonāca Zviedrijas pakļautībā, Livonijas daļa Daugavas labajā krastā kļuva par Pārdaugavas provinci, kas tieši pakļauta Lietuvas lielkunigaitim, bet Daugavas kreisajā krastā izveidojās Polijas un Lietuvas valdnieka vasaļvalsts – Kurzemes un Zemgales hercogiste. Jau 1560. gadā vispārējā politiskā un militārā haosa apstākļos Rīgā sapulcējas ordeņbrāļi ar pēdējo Livonijas mestru Gothardu Ketleru priekšgalā un nolēma likvidēt ordeņa valsti un vienlaikus nosprieda, ka mestrs kļūs par luterāni, drīkstēs precēties un izveidot laicīgu hercogisti. 1561. gada 28. novembrī Viļņā Polijas un Lietuvas karalis Sigismunds II Augusts un ordeņa mestrs Gothards Ketlers noslēdza tā saucamo Pakļaušanās līgumu (Pacta Subiectionis), saskaņā ar līguma noteikumiem Gothards Ketlers saņēma bijušos ordeņa īpašumus Kurzemē un Zemgalē kā mantojuma lēņa hercogisti un līdz ar to minētais datums ir uzskatāms par Kurzemes un Zemgales hercogistes (Ducatus Curlandiae et Semigallie jeb saīsināti Kurzemes hercogiste) de iure dibināšanas datumu. Pakļaušanās akta realizācija notika Rīgas pilī 1562. gada 5. martā, kur mestrs un citas ordeņa amatpersonas svinīgi atteicās no saviem amatiem un Livonijas ordenis tika sekularizēts (sekularizēts - tāds, kurš ir brīvs no reliģijas ietekmes, laicīgs.)

Būt hercogam nebija viegli. Viena no hercoga dzīves apgrūtinošām procedūrām bija hercoga ievadīšana amatā (investitūra), kam bija jānorisinās Polijas karaļa galmā un kas bija jāveic ikreiz, kad mainījās karalis vai hercogs hercogistē. Hercogam simboliski bija jālūdz karalim lēnis, tikpat simboliski viņam nodeva lēņa karogu, tad sekoja vasaļa uzticības zvērests, un pretim hercogs saņēma investitūras diplomu, kurā bija noteiktas karaļa un hercoga savstarpējās tiesības un pienākumi (mūsdienu valodā – tika noslēgts darba līgums). Tikpat simboliska bija hercoga valdīšana, viņš bija tikai “pirmais starp sev līdzīgiem”. Hercogs bija simbolisks hercogistes kā Polijas un Lietuvas valsts piešķirtā lēņa teritoriālās nedalāmības garants. Hercogistes armija bija gandrīz tikpat liela kā hercoga personiskā gvarde un tās bija pārāk maz, lai aizsargātu hercogisti no ārējiem ienaidniekiem karu laikā Baltijas jūras reģionā. No 234 hercogistes  pastāvēšanas gadiem tikai aptuveni 80 bija miera gadi, kad hercogistes teritoriju nejauši vai jauši nepostīja kaimiņzemju lielvaru karaspēks, pat neizvirzot pretenzijas pret hercogisti kā valsti, vienkārši tā lielvarām bija cīņas arēna par ietekmi un dominanci reģionā. Hercogam bija vasaļi, bet vienīgais, ko viņš no tiem varēja prasīt, bija uzticības zvērests hercogam – formāls juridisks akts bez konsekvencēm. Hercogu valsts saimnieciskā politika interesēja tikai viņa pašu, bet gandrīz nekad muižniekus, hercogu ārpolitika nereti vien bija sava veida valdošā hercoga nerealizēto ambīciju kompensācija par nespēju ietekmēt iekšpolitiskos procesus hercogistē. Mūsdienās mēs bieži dzirdam jēdzienu demokrātija, bet hercogistes kā valsts politiskajā pārvaldē, abstrahējoties no sociālajiem un ekonomiskajiem procesiem, demokrātijas brīžiem bija vairāk nekā jebkurā mūsdienu parlamentārajā republikā. Hercogistei bija visas tās pašas demokrātiski vēlētas institūcijas, kuras mēs pazīstam Latvijā, tikai ar citiem nosaukumiem. Hercogs simboliski bija valsts galva (prezidents), hercoga galms un padome bija hercogistes izpildvara (ministru kabinets), muižnieku landtāgs (parlaments), un, jā, Polijas – Lietuvas valsts bija sava veida Eiropas Savienība, no kuras hercogiste saņēma regulas, rīkojumus, mazliet atbalsta, lai arī brīžam nesaprasta un birokrātiski sarežģīta, tomēr arī kā paraugs, ko darīt un ko labāk nedarīt politiskajos procesos. Un pagātne nereti atbalsojas tagadnē – slavenās Polijas–Lietuvas valsts liberum veto tiesības, tikai citā formā, ir aktuālas arī mūsdienās – jebkura no 28 ES dalībvalstīm viena var bloķēt visas savienības budžetu.

Simboliski var uzskatīt, ka hercogiste Latvijas vēsturē bija sava veida izmēģinājuma poligons politiskajām diskusijām un parlamentārās republikas institūciju aprobācijai valsts pārvaldē un, ja arī, raugoties no mūsdienu skatupunkta, to sasniegt neizdevās, un hercogistei nebija lemts kļūt par modernu un neatkarīgu valsti, tad tā nav vērtējama tik daudz kā laikmeta neveiksme, bet vairāk kā ārējo apstākļu noteikta – hercogistei pietrūka laika, lai viduslaiku mantojums kļūtu par kultūrvēsturisku pagātni, bet jauno laiku piedāvātās iespējas hipotētiski varbūt par visas Latvijas nākotni.

Kurzemes un Zemgales hercogisti tās pastāvēšanas laikā pārvaldīja divu dinastiju – Ketleru (1562–1737) un Bīronu (Bīreni) (1737–1740; 1763–1795) hercogi un īslaicīgi hercoga pienākumu izpildītāji (kaut arī oficiāli ievēlēti), bet politisko krīžu brīžos pretendentu uz Kurzemes hercoga troni netrūka, tikai viņu atstātās pēdas hercogistes vēsturē palikušas gandrīz tikpat netveramas kā vēstures gaistošie putekļi.

Katrs hercogs vēsturē ierakstījis ne tikai savu vārdu, bet arī labos un sliktos darbus.

Pirmais Kurzemes un Zemgales hercogs bija Livonijas ordeņa pēdējais mestrs Gothards Ketlers, kurš, pāriedams luterānismā un stādamies laulībā, iedibināja dinastiju, kļuva par Polijas–Lietuvas vasali un jaunās valsts laicīgo valdnieku. Viņa valdīšanas laikā pieņēma t.s. baznīcu recesu (1567) par septiņdesmit luterāņu baznīcu būvniecību vai atjaunošanu (Zemgalē 28), kuras hercogistes pilsētās un muižu centros pildīja liturģiskās un apbedīšanas funkcijas, nereti pie baznīcām tika ierīkotas arī t.s. nabagmājas (sociālās aprūpes nami) un skolas. 1570. gadā muižnieki saņēma t.s. Gotharda privilēģiju – muižnieku dzimtām ordeņa valdīšanas laikā piešķirtie lēņi kļuva par privātīpašumu, un muižniecība tika atbrīvota no nodokļu maksāšanas un muitām. Hercogs 1573. gadā Jelgavai piešķīra pilsētas tiesības un ģerboni – kronētu aļņa galvu uz sarkana fona.

Pēc Gotharda Ketlera nāves hercogisti kā līdzvaldnieki pārvaldīja viņa dēli Vilhelms (Kurzemē, līdz 1616. gadam) un Frīdrihs (līdz 1616. gadam Zemgalē, no 1616. gada visā hercogistē). Frīdriha laikā tika pieņemti hercogistes iekārtas un pārvaldes likumi – Valdības formula, kas noteica hercogistes pārvaldes sistēmu un funkcijas un Kurzemes statūti, kas bija hercogistes civilo un kriminālo normu apkopojums. Ar šiem likumiem muižnieki ieguva tik lielu varu, ka hercogistes īstais nosaukumus būtu Kurzemes un Zemgales muižnieku republika

Hercogs Jēkabs bija sava laikmeta vizionārs, kuru saprata tikai retais dzimtenē un varbūt pat vairāk populārs viņš bija ārzemēs, jo aktīvi darbojās ārpolitikā. Viņa laikmets tradicionāli saistās ar rosīgu saimniecisko darbību, kuģniecības attīstību, koloniālo politiku (Gambija, Tobago). Hercogistes galmā pirmo reizi Latvijā tika pasniegts kartupelis, Jelgavā varēja satikt morīšus (jā, hercogs bija arī vergu tirgotājs, pat nezinot, kas tas tāds ir), viņa īpašumu uzplaukums tika panākts, galvenokārt izmantojot dzimtcilvēku darbu. Viņa leģendārie kuģu flotes projekti lielā mērā tika realizēti, nosakot pilsētām lielus nodokļus (arī Jelgavai). 

Jēkaba dēls Frīdrihs Kazimirs lielu uzmanību pievērsa Jelgavas attīstībai, tomēr viņš neveicināja tēva iesākto manufaktūru attīstību, un modernā ražošana hercoga īpašumos vairs netika turpināta, viņš pārdeva vienu no lielākajiem hercogistes kapitāliem – floti, arī Tobago kolonija tika zaudēta. Jāpiemin jau arī kaut kas labs – 1688. gadā Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcai tika uzcelts zvanu tornis, kas arī mūsdienās ir Jelgavas arhitektoniskā dominante un atgādinājums Rīgai, ka Jelgavas baznīcu smailes 17. gadsimtā varēja būt tik augstas, ka no tām varēja saredzēt Rīgu.

Nākamais hercogs Frīdrihs Vilhelms III īsajā mūžā Latvijas vēsturei un tagadnei atstājis Atzinības krustu, kas izgatavots pēc Kurzemes hercogistes Atzinības ordeņa (l' Orde de la Reconnaissance) līdzības, dibināts 1710. gada 13. maijā, un netika vairs piešķirts pēc Kurzemes hercoga Frīdriha Vilhelma (1692–1711) nāves 1711. gadā. Atzinības krustu kopš 1938. gada piešķīra par izcilu Tēvijas mīlestību (patriotismu), nopelniem valsts, sabiedrības un kultūras darbā, atjaunots kopš 2004. gadā. 

Kurzemes un Zemgales hercogs Ferdinands vairāk nebija, nekā bija hercogs. Pēdējais Ketleru dzimtas pārstāvis (ar hercoga troņa mantošanas tiesībām) bija katolis, kas sarežģīja attiecības ar hercogistes luterisko muižniecību, un “zvērināts vecpuisis”, kuram nebija pēcnācēju. 

Hercogs Saksijas Morics Latvijā pazīstams labāk pēc viņa vārdā nosauktās Moricsalas Usmas ezerā, bet pasaules vēsturē viņš vairāk zināms kā izcils Francijas karavadonis. 

Viņa pēctecis hercoga amatā bija Ernsts Bīrons (Bīrens) – vācietis, kurš pat nepiederēja pie bruņniecības, bet, būdams Krievijas imperatores Annas (1730–1740) favorīts, pēc Ferdinanda Ketlera nāves tika iecelts par Kurzemes hercogu. Viņa desmitgade Annas favorīta statusā Krievijas vēsturē vēl aizvien ir iecienīts vēsturnieku diskusiju objekts, un viņš bija viens retajiem hercogiem, kurš pēc Jēkaba mēģināja atgūt hercogistes saimniecisko spozmi un atbilstoši laikmeta tendencēm savos īpašumos lika būvēt greznas pilis. Latvijā un pasaulē pazīstamas divas pēc Frančesko Bartolomeo Rastrelli projekta celtās pilis – Jelgavas un Rundāles. Latvijas kultūrvēsturiskajā piļu mantojumā nozīmīgas arī citas viņa rezidences – Zaļenieku, Lustes, Vircavas un Svētes pils. Viņa personisko galma greznību un absolūtisma tendences nesaprata Krievijas politiskā elite pēc Annas nāves, un 1740. gadā Ernsts Bīrons tika izsūtīts trimdā, hercoga tronī viņš atgriezās tikai 1763. gadā.

Gandrīz 19 gadus hercogistei nebija sava hercoga (1740–1759), daži muižnieki vēlējās pievienot hercogisti Polijas–Lietuvas valstij, kādi Krievijai vai Prūsijai, citi palika uzticīgi Ernstam Bīronam un tikai 1759. gadā, Krievijai vienojoties ar Poliju, uz īsu laiku hercoga amatā tika apstiprināts Saksijas Kārlis. 

Pēdējais Kurzemes un Zemgales hercogs Pēteris Bīrons Jelgavai un Latvijai atstāja pirmo augstskolu Academia Petrina (1775). Hercogs pēc atteikšanas no troņa devās labprātīgā un pat gaidītā trimdā vai, mūsdienu valodā rakstot, pensijā uz Sagānu (Polija). 

Hercogistes stāsts bija izskanējis, hercogus vairs neviens neievēlēja, bet simboliski hercoga tituls turpināja dzīvot sarežģītajā Krievijas elites sociālās hierarhijas sistēmā. Krievija 1795. gadā, savas impērijas kroņa pērlēm pievienojot arī Baltijas briljantu – Kurzemes hercogisti, līdzās neskaitāmiem imperatora tituliem līdz pat Krievijas impērijas beigām (1917) valdnieku titulu uzskaitījumā lietoja arī Kurzemes un Zemgales hercogs. Vēl bija īslaicīgs un pat mazliet anekdotisks hercogistes restaurācijas mēģinājums 1918. gadā apjukušās baltvācu aristokrātijas izpildījumā ar vāju režisoru un sliktu aktierspēli, tas tikai norāda uz to, cik ilgi vēsturē nereti var dzīvot kādas jau sen nepastāvošas valsts ideja kā cēls un kaut kā svarīga zaudēts ideāls paaudzēm, kuras hercogisti nekad nebija piedzīvojušas, tikai zināja par to pēc nostāstiem. 

 

Autors
Gints Putiķis, 
direktores vietnieks zinātniskajā darbā

 

 

Saistītie objekti