P.   SLĒGTS
 O.   10.00 - 17.00
 T.  10.00 - 17.00
 C.  10.00 - 17.00
 P.  10.00 - 17.00
 S. 10.00 - 17.00
 Sv. 10.00 - 17.00

Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs

Izidors Brensons

Izidors Brensons 20.gs. 20.gadiIzidors Brensons 20. gadsimta 20. gadi. JVMM digitālais krājums

 

Daudzi jelgavnieki ir rakstījuši atmiņas par savu pilsētu, kas mums ļauj daudz vairāk uzzināt par to, kā agrāk dzīvoja ļaudis Jelgavā. Varam gūt priekšstatu par dažādu tautību pārstāvjiem, kas šeit mita, un skolām, kurās bērni izglītojās. Šoreiz stāsts būs par Izidoru Brensonu un viņa atmiņām par skolas gaitām Jelgavā. Atmiņas tulkotas no krievu valodas un tiks publicētas divās daļās.

Izidoru Brensonu pelnīti dēvē par Baltijas medicīnas vēstures klasiķi. Viņa mūža veikums ir trīs lieliskas monogrāfijas par Kurzemes (1902. g., otrs izdevums 1929. g.), Vidzemes (1905. g.) un Igaunijas (1922. g.) ārstiem un medicīnas attīstības gaitu šajos novados (guberņās). Tajās apkopotas četrarpus tūkstošu ārstu biogrāfijas ar personālās literatūras rādītājiem un avotu norādēm no 13. gadsimta līdz 20. gadsimta sākumam, raksturots medicīniskās palīdzības stāvoklis dažādos laikmetos, sniegti hronoloģiski un statistiski dati par slimnīcām, aptiekām, medicīnas biedrībām, medicīnas administratīvo sistēmu, epidēmijām u. tml. 

“Materiāla izklāsts it kā ir bezkaislīgs, kaut gan var samanīt attiecīgā laikmeta historiogrāfijas tendenču ietekmi. Kritiski izvērtējot Izidora Brensona darbus, šur tur sastopams vienpusīgs viedoklis, piemēram, latviešu tautas medicīnas noniecināšana, latviešu un igauņu ārstu nobīdīšana otrajā plānā aiz baltvācu ārstiem un tamlīdzīgi. Taču pats svarīgākais un galvenais, ko šodien nav iespējams noliegt, ir bagātais faktu materiāls, ko savācis un apkopojis pētnieks un ko šodien vairs nav iespējams izdarīt, jo daudzi vēsturiskās izziņas avoti jau ir zuduši. Tāpēc bez Izidora Brensona vārda pieminēšanas nav iespējama neviena publikācija par pirmspadomju laika medicīnas vēsturi Latvijā un Igaunijā, un viņa monogrāfijas, profesora Paula Stradiņa vērtējumā, ir kļuvušas par medicīnas vēsturnieku rokasgrāmatām. Liels un cildens Izidors Brensons ir kā medicīnas vēsturnieks, kaut gan savas dzīves ikdienā viņš bija gluži parasts, varbūt pat neievērojams ārsts. Laika mašīnas neapturamie spārni notraukuši putekļus un atstājuši mums nozīmīgāko no Izidora Brensona zinātniskā mantojuma, ko šodien pieņemam ar pateicības un cieņas jūtām”.1

 

I. Brensons grāmataI. Brernsons. “Ueber die Frühsymptome und die heutige Behandlung der tuberculösen Wirbelentzündung” 
(Par agrīniem tuberkulāra mugurkaula iekaisuma simptomiem un mūsdienu ārstēšanu).
1901. gads.

I. Brensons grāmata 1928.g I. Brensona 1928. gadā izdotā grāmata
“Die Aerzte Kurlands vom Beginn der herzoglichen Zeit bis zur  Gegenwart”
(Kurzemes ārsti no hercogistes laikiem līdz mūsdienām).

 

Izidors Brensons dzimis 1854. gada 27. septembrī Jelgavā sīktirgotāja ģimenē, audzis kā bārenis, jo tēvu zaudējis jau pirms piedzimšanas. Mācījies pilsētas elementārskolā, no 1868. līdz 1875. gadam Jelgavas ģimnāzijā (Academia Petrina), par kuras goda biedru kļuvis piecdesmit gadu vēlāk. No 1875. līdz 1881. gadam studējis Tērbatas universitātē, tad strādājis Subatē, kur savācis materiālus doktora disertācijai “Par lietuviešu antropoloģiju” un aizstāvējis to Tērbatā 1883. gadā. Pēc tam papildinājis zināšanas ārzemēs, Berlīnē strādājis pie Rūdolfa Virhova (1821–1902) un Ernesta Bergmana (1836–1907). No 1885. līdz 1907. gadam Izidors Brensons strādājis Jelgavā, kur 1887. gadā ierīkojis pirmo ortopēdijas un ārstnieciskās vingrošanas iestādi Kurzemē. No 1907. gada līdz mūža beigām viņš dzīvoja un strādāja Rīgā Dzirnavu ielā 64, ēkā, kas celta 1879. gadā pēc O. Dīces projekta un kurā atradās viņa ortopēdijas iestāde un masāžistu skola. No 1907. gada viņš līdzdarbojās Rīgas Praktizējošo ārstu biedrībā, kuras sēdes notika Palasta ielā 4. Līdztekus pētījumiem medicīnas vēsturē publicējis arī vairākus darbus savā pamatspecialitātē, proti, ortopēdijā. 

Izidors Brensons miris 1928. gada 31. decembrī Rīgā, apbedīts Šmerļa kapos. 

***

Šis vienkāršais stāsts ir adresēts maniem bērniem un man tuviem cilvēkiem. Es sāku rakstīt šīs atmiņas, jau pārkāpjot savas dzīves zenītu. Varēju aizmirst būtisko, bet notikumu izklāsts un veids, kā es tos piedzīvoju un uztvēru pēc tam, atbilst patiesībai.

Gan no mātes, gan tēva puses es nāku no senas dzimtas Kurzemē. Senči no tēva puses man nav zināmi, jo viņi nedzīvoja Mītavā (Tukumā un citās vietās). Savukārt manas mātes ģimene nāca no Mītavas un bija tur labi pazīstama. Mans vecvectēvs bija saimnieks vārdā Avigdors Krecers, un viņš pārstāvēja vienu no tām ģimenēm, kurām tika piešķirtas tiesības uzturēties Kurzemē un Zemgalē 1794. gada 16. jūnijā. Šo dokumentu sauca "Plāns, kura mērķis ir droša un netraucēta noteiktu ebreju ģimeņu ievietošana un pieņemšana Viņa hercogistes mierīgās augstības un cēlās bruņniecības aizsardzībā Kurzemes un Zemgales hercogistē, kā arī Mītavā - it īpaši Mītavā."2

Dienasgaismu es ieraudzīju 1854. gada 15. septembrī nevis dižciltīga cilvēka mājā un pat ne pieticīgā buržuāziskā dzīvoklī, bet nabadzīgas mājas, kas stāvēja pašā Lielās ielas sākumā Mītavā, bēniņos. Mans tēvs bija miris, pirms es piedzimu, atstājot manu māti visnabadzīgākajā stāvoklī. Drīz pēc manas dzimšanas viņa saslima ar drudzi, kas ilgu laiku noturēja viņu gultā un paņēma daudz spēka. Mani auklēja vecmāmiņa, kas ar mākslīgo barošanu izglāba manu dzīvību. Pēc atveseļošanās manai mātei bija jādomā, kā iegūt pārtiku sev un savam mazulim. Viņa kļuva par šuvēju, un šis darbs atrada atsaucību viņas paziņu lokā. Mātei bija divdesmit gadu, viņas liktenis un apņēmība, ar kādu tā cīnījās par dzīvi, modināja apkārtējo līdzdalību.

Kad man bija desmit mēneši, mēs pārcēlāmies uz tuvējo ielu, ko sauca par Katoļu, uz pulksteņmeistara Gordona māju, kura vēlāk nonāca tirgotāja Krāmera īpašumā. Mēs šeit dzīvojām divistabu mansarda dzīvoklī trešajā stāvā vairāk nekā piecpadsmit gadus. Manas pirmās bērnības atmiņas ir saistītas ar šo dzīvokli. Uz to veda stāvas šauras kāpnes, kurās varēja lauzt kaklu. Kāpnes beidzās lielā mansarda telpā, uz kuru izgāja mūsu dzīvokļa durvis. Šajā bēniņu daļā gaisma iespīdēja pa logu. Istabas aizmugurē, kas grima visdziļākajā tumsā, atradās durvis uz drēbnieka Kerubīna mitekli. Mūsu dzīvokļa priekšējā istabā bija logs, kas atradās uz mūsu mājas frontona. No loga varēja redzēt kaimiņu mājas jumtu, kurā dzīvoja maiznieks Gepkers (Göpker), un tālu lejā varēja redzēt Katoļu ielu, kam par savu nosaukumu jāpateicas katoļu baznīcai ar veco četrstūra torni. Otrā istaba, kuru mēs saucām par "skapi", bija ļoti tumša, jo tās logu aizsedza tuvējā Gepkera mājas siena. No šaurās starpsienas starp mājām mūsu “skapī”, kas vienlaikus bija arī mūsu guļamistaba, bija jūtama pūstošo vielu, piemēram, beigtu kaķu un tamlīdzīga smaka. Priekšējā istaba bija darba istaba, kurā mana māte, jaunu meiteņu – mācekļu – ielenkumā  nopelnīja mums trūcīgu ēdienu. Vasarā saule nežēlīgi sildīja istabu, kas bija vērsta uz dienvidiem, ziemā istaba bija tik mitra un auksta, ka sienas klāja sals un ledus kārta, kuru man patika ar nagiem nokasīt.

Reiz spēcīga pērkona negaisa laikā šajā telpā visas loga rūtis izpūta vējš un grīdu pārpludināja lietus straumes, kas bijasajauktas ar krusu. Ietīts segā, es sēdēju uz veca sapuvuša dīvāna iepretim logam un vēroju sliktos laika apstākļus. Vēroju notiekošo ar bailēm, bet tomēr ar interesi. Tad es uzjautrinājos, vācot no grīdas krusas graudus. Šī lielā bēniņu telpa ar savām glabāšanas telpām, kur caur spraugām bija redzami visi atkritumi, manā iztēlē veidoja daudzu radību attēlus. 

Kad kļuvu patstāvīgāks un jau uzdrīkstējos nokāpt pa stāvajām kāpnēm, siltajā sezonā stundām ilgi sēdēju uz mūsu mājas sliekšņa. Kaimiņi sāka mani atpazīt un ar mani runāt. Man bija īpaši cirtaini mati, kas sniedzās līdz pleciem, un maiga seja ar lielām sapņainām acīm. To man teica mamma, un tā es sevi redzu šo gadu fotogrāfijā. Man bija stingri aizliegts pieņemt dāvanas no svešiem cilvēkiem. Reiz kāds draugs man uzdāvināja melnus saldos ķiršus, kas man ļoti garšoja. Es nespēju pretoties kārdinājumam un paņēmu tos, par ko mani sodīja.

Kad kļuvu drosmīgāks, man vairs nešķita interesanti vienkārši nokāpt pa mūsu stāvajām kāpnēm,tad es zibens ātrumā slīdējulejup pa stāvajām margām. Kļūdams patstāvīgāks, es sāku doties ekskursijās uz ielas otru pusi, kas šajā vietā bija īpaši šaura. Godājamā Lībhena Izraelsona kundze ar iesauku Voss, kura dzīvoja iepretim Hercenbergu namā, vienmēr laipni man pamāja pa logu. Beidzot viņai izdevās ievilināt mani savā dzīvoklī, kur viņa maniviesmīlīgi un ilgi cienāja. Es sevi atceros ļoti agri. Minētajā gadījumā ar Lībhenas kundzi man bija ne vairāk kā četri gadi.

 

Hercenbergu nams 1943.gHercenbergu nams 1943. gadā. JVMM digitālais krājums

 

Mana māte pēc būtības bija sabiedriska, viņu interesēja visi lielie un mazie notikumi mūsu pilsētas dzīvē, un, kad es sāku staigāt, viņa sāka mani ņemt līdzi. Tā tas bija arī ar lāpu gājienu, kad imperators Aleksandrs II ieradās Mītavā 1858. gadā.

Mēs bijām drausmīgā pūlī, es, protams, neko neredzēju, man norāva cepuri no galvas, un tā nokrita zemē. Mana māte apsēja manu galvu ar šalli, kas, pēc viņas domām, bija nepieciešama tik aukstā laikā. Un man bija kauns staigāt pa ielām ar lakatu uz galvas, un es to noņēmu. Pārliecībā, ka tagad dabūšu mācību par savas mātes neklausīšanu, pārnākot mājās,paslēpos drēbju skapī. Mamma un vecmāmiņa, nezinot, kur es atrodos, sāka uztraukties. Pēkšņi skapis, kas pats par sevi jau bija bēdīgā stāvoklī, turklāt sastāvēja no divām daļām – augšējās un apakšējās – droši vien manas netīšas kustības dēļ, nokrita no pjedestāla. Es briesmīgi iekliedzos, maniem tuviniekiem par lielu prieku tiku izvilkts no skapja neskarts un šoreiz paliku bez soda.

Diezgan agri, sestajā dzīves gadā mani nosūtīja uz ebreju Izraēla Gūtmana hedera skolu. Iestājeksāmens noritēja šādi. Skolotājs man grāmatā parādīja burtuar asu nūju, piemēram, zīmuli. Mans uzdevums bija atrast līdzīgu burtu. Kad man izdevās ar pirmo mēģinājumu, grāmatai virsū uzkrita rozīne, kuru it kā sūtīja eņģelis, un man ļāva to iebāzt mutē. Tagad man dienu pēc dienas bija jāmēro ceļš no mūsu dzīvokļa uz skolu Jaunajā (Neustrasse) ielā (tagad Viestura iela), kas bija šķērsvirzienā Dobeles ielai. Uz skolu ejot, bija jāiet garām sinagogai, kuruvēlāk sauca par Zalcmaņa sinagogu. Es iepazinos ar ebreju Loschen – Hakodesh svētās valodas noslēpumiem, un drīz vien jau varēju tajā lasīt un rakstīt.

Es daudz ko neatceros par Izraēla Gūtmana skolu, izņemot vecā skolotāja seju ar garu bārdu, šauru, blāvu istabu ar lielu, rupji apstrādātu galdu, putekļainu, netīru pagalmu, kur zēni spēlējās ar pogām (Knöpchenspiel) un vienu garu, gandrīz pieaugušu studentu, kurš lūgšanā nepārtraukti šūpoja ķermeņa augšdaļu. Bija arī vācu valodas stundas, ko vadīja skolotājs Neselštrauss (Nesselstrauss). Savus pienākumus viņš uztvēra un pildījaļoti nopietni, jo par katru traipu Neselštrauss mēdza apstrādāt manus pirkstu galus ar salocītu lineālu. Vēl ilgu laiku pēc tames ar šausmām atcerējos šo procedūru.

Devītajā dzīves gadā es spēru vēl vienu soli pretī savai izglītībai. No IzraēlaGūtmana hedera3 skolas es pārcēlos uz ebreju pamatskoluar vācu valodas apmācību. Skolu vadīja skolotājs Bermans. Skola atradās otrajā stāvā Pils ielā (Palaisstrasse), pretī Besthorna4 grāmatnīcai. Vēlāk šī ēka piederēja Galesbergam. 

 

Pils iela 20. gs. sākumsPils iela 20.gadsimta sākums. JVMM 37139

 

Tomēr, kad beidzās pirmais semestris, skola tika slēgta. Tajā pašā laikā pilsētā nesen bija ieradies rabīns Solomons Puhers (1829–1898)5, kurš atvēra jaunu skolu.Tā bija ebreju pamatskola, kurā mācības notika vācu valodā. Šajā skolā sāka strādāt arī Mendelsons, kurš agrāk bija strādājis par skolotāju Bermana skolā. Solomona Puhera skola atradās Katrīnas ielā vienstāva namā (šo ēku vēlāk nopirka zobārsts Neftels) pretī barona Volfa namam pie Sv. Katrīnas patversmes. Jaunais rabīns Puhers bija beidzis Viļņas rabīnu akadēmiju. Viņš bija enerģisks cilvēks, kam bija lielas slāpes pēc zināšanām un tālejoši plāni savu ticības biedru kultūras celšanai. Lietuviešu jidiša dialekts viņam ļoti traucēja, un viņš ļoti nopūlējās, lai to pārvarētu: ar dzelzs izturību pārvarēja visas grūtības un turpmākajos gados bez akcenta runāja vācu valodā un publicēja iedvesmojošus rakstus Baltijas–Vācijas žurnālā "Baltische Monatsschrift" un Baltijas–Vācijas dienas presē, un viņa rakstu valoda bija vācu dzejnieku klasiskā valoda.6 Vācu valodas skolotājs Mendelsona kungs bija garš un slaids, viņam bija gaiša bārda, sarkanīgi mati un skaļa balss. Viņš mums, zēniem, cītīgi mācīja vācu valodu. 

Puhera skola pastāvēja tikai trīs ceturkšņus, un es atkal paliku bez normālas skolas. Toreiz man bija apmēram vienpadsmit gadu. Mamma uz mani lika lielas cerības, jo mani slavēja visi skolotāji. Katru reizi, kad mēs gājām gar skaisto ģimnāzijas ēku, viņa teica: "Tu noteikti tur mācīsies." Lai sasniegtu šo mērķi, es mācījos individuāli pie skolotājiem mājās. Skolotājs, kuram vajadzēja palīdzēt man iestāties ģimnāzijā, pats bija vidusskolnieks, viņu sauca Leopolds Feitelsons, bet viņš godprātīgi nepildīja savas saistības. Viņš nāca uz nodarbībām neregulāri, dažreiz neieradās nedēļām ilgi vai lūdza vidusskolas draugus aizstāt viņu klasē, piemēram, Kārļa Grunvalda lekcijās. Viss, kas tika apgūts iepriekšējās nodarbībās, līdz tam laikam bija aizmirsts, varbūt tāpēc kļuvu slinks. Negodīgā attieksme pret mācībām man tiešām nodarīja daudz ļauna. Es klejoju pa ielām, braukāju ar platām lietuviešu kamanām. Lai brauktu ar šīm kamanām, vairākas stundas stāvēju tirgus laukumā  karuseļa priekšā. Dažreiz man izdevās iekļūt iekšā, lai palīdzētu to pagriezt, un tādējādi nopelnīt bezmaksas braucienu ar mazu zirgu.

No rītiem es devos uz skolotāja Kopela ebreju skolu. Tā atradās galvenajā ielā mājā ar dārzu. (Vēlāk šo māju nopirka ziepju ražotājs Eksners.) Šeit es labi izpētīju piecas Mozus un praviešu grāmatas. Man joprojām ir Filipsona tulkotā  Bībele, kuru tajā laikā lasīju. Bībeles poētiskās daļas uz mani atstāja neizdzēšamu iespaidu. Es baudījupravieša Jesaja svinīgo valodu un augsto runu. Stundām es priecājos par lielisko vārdu harmoniju, atkal un atkal skaitot un atkārtojot skaistākās praviešu grāmatas fragmentus. Mana apmācība progresēja, bet ļoti lēni. Visbeidzot, mana māte nolēma nopietni aprunāties ar Feitelsonu.

Pa to laiku man apritēja trīspadsmit gadu un es izgāju savu Bar Mitzvah.Kādu sestdienu mani uzaicināja uz lielu sinagogu, kur es lasīju fragmentu no Bībeles, un no tā brīža mani uzskatīja par pilntiesīgu ebreju, citiem vārdiem sakot, lūgšanu sapulces laikā es saņēmu tiesības būt par vienu no desmit vīriešiem. Feitelsons beidzot sāka strādāt ar pietiekamu centību, lai sagatavotu mani iestājeksāmeniem ģimnāzijā. Viņš man deva pildītceturtās klases eksāmenu, lai pārliecinātos, ka es varu pāriet tieši uz piekto klasi, un es devos uz piekto klasi, bet man acīmredzami nebija pietiekami daudz zināšanu. Tomēr es iestājos ģimnāzijā par lielu  prieku mātei un Feitelsonam.

 

Ģimnāzijas ēka 20. gs. sākumā Ģimnāzijas ēka 20. gadsimta sākumā. JVMM 30954/238

 

Autors
Teika Putna
Muzejpedagoģe

 

Atsauces

1. A. Vīksna. Izcilu mediķu piemiņas vietas Latvijā. Izidors Brensons. Veselība, nr.12,01.12.1986.

2. R. Wunderbar. Geschichte der Juden in den Provinzen Liv - und Kurland seit ihrer frühesten Niederlassung daselbst bis auf die gegenwärtige Zeit. – Mitau, 1853, S. 44 und 46).

3. Heder (Haders)- ebreju reliģiskās pamatskolas nosaukums. Ebreju valodā "cheder" nozīmē "istaba", jo apmācība parasti notika vienā no skolotāja dzīvokļa telpām, kuru sauca par melamedu (“melamed” - ebreju darbības vārds “māca”). Heders gadsimtiem ilgi ir bijis ebreju izglītības pamats.  Talmuda toru atbalstīja ebreju kopienas līdzekļi. Tur mācījās nabadzīgo bērni, kuru vecāki nespēja samaksāt mācību maksu. https://toldot.ru/heder.html 

4. Komercijas nolūkos lielākie vācu grāmatu veikalu īpašnieki, tai skaitā Besthorna grāmatnīca Pils ielā, pārdeva literatūru par strādnieku kustības jautājumiem un marksisma pamatlicēju darbus, kurus Latvijā nogādāja ārzemēs studējošie. (Darba Uzvara,Jelgava.nr.112, 17.07.1968).

5. Solomons Puhers bija pazīstams apgaismotājs un sabiedrisks darbinieks un 19. gadsimta otrajā pusē bija Horālās sinagogas( Upes ielā 1) rabīns Mītavā. https://www.ebrejumuzejs.lv/lv/item/126-jelgava.html 

6. https://berkovich-zametki.com/2016/Starina/Nomer2/Brenson1.php

7. Bar Mitzvah- Saskaņā ar ebreju likumu, kad ebreju bērni sasniedz pilngadības vecumu (parasti trīspadsmit gadus  zēniem un divpadsmit  meitenēm.) Tad viņi kļūst atbildīgi par savu rīcību, un "kļūst par Bar vai Bat Mitzvah".  Pirms tam bērna vecākiem ir jāuzņemas atbildība, ka bērns ievēro ebreju likumus un tradīcijas, un pēc šī vecuma bērniem ir sava atbildība par ebreju rituālu likumiem, tradīcijām un ētiku un viņiem ir tiesības piedalīties visās ebreju kopienas dzīves jomās. https://www.myjewishlearning.com/