P. BRĪVS
O. 10:00 - 17:00
T. 10:00 - 17:00
C. 10:00 - 17:00
P. 10:00 - 17:00
S. 10:00 - 17:00
Sv. 10:00 - 17:00

Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs

Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības goda biedra Augusta Bīlenšteina (1826-1907) ieguldījums Latvijas arheoloģijas zinātnē

,,(..)Tā ir liela priekšrocība cilvēkam, ja viņš var atsaukties uz vēsturi un ja viņam tāda ir. Izglītota cilvēka goda lieta ir izprast vēsturi un izkopt šo izpratni.(..) Mūsu personīgā dzīve iegūst plašāku vērienu, kad pamanām un uzzinām mūsu saites ar pagātni, un ir ļoti jāpatur prātā, ka nākotnes cerības bieži vien piemīt tikai tādam, kas jau ir pārdzīvojis kādu vēsturi(..)’’

(Bīlenšteins, A. Kāda laimīga dzīve. Dobeles mācītāja Dr. A. Bīlenšteina autobiogrāfija. Rīga: Rīgas Multimediju centra apgāds, 1995. 243.lpp.)

Vācu izcelsmes mācītājs Augusts Bīlenšteins (August Johann Gottfried Bielenstein, 1826-1907) bija ārkārtīgi daudzpusīgs cilvēks. Lai gan beidzis Tērbatas Universitātes Teoloģijas fakultāti (1850), Bīlenšteins izrādījās arī izcils autodidakts, kurš pašmācības ceļā bija apguvis arī citas sev interesējošas jomas, kur guva pat ļoti atzīstamus panākumus: ievērojami ir viņa nopelni latviešu valodas, folkloras un etnogrāfijas; īpaši vēsturiskās ģeogrāfijas pētniecībā. Arheologiem Bīlenšteins pazīstams kā pilskalnu pētnieks. Pilskalnu pētniecība Latvijas teritorijā aizsākās jau 18. gs. otrajā pusē, un tupinās vēl šodien. Lai gan šodien zinātniskā pilskalnu pētniecība un arheoloģija vispār Latvijā un citur pasaulē gājusi jau ļoti tālu uz priekšu, tad tomēr nedrīkstam aizmirst Bīlenšteina devumu, jo neviens pirms viņa pilskalnu apzināšanā nebija veicis tik ievērojamu, sistemātisku darbu.

Dobeles mācītājs apmeklējis un aprakstījis daudzus Latvijas pilskalnus, veicis nelielus (parasti – dienu līdz divas, ap kvadrātmetru lielos laukumos) pārbaudes izrakumus. Piesaistot valodniecību, Bīlenšteins mēģinājis pilskalnos lokalizēt arī konkrētas hronikās minētas pilis, veidot zemju robežu kartes. Augustu Bīlenšteinu varam uzskatīt par panākumiem bagātu latviešu materiālā un nemateriālā kultūras mantojuma apzinātāju un popularizētāju starptautiskajā arēnā.

1.att. Augusts Bīlenšteins. Fotogrāfija, ap 1905-1906. Šifrs: LNB RX 57, 3, 12, 1.lp.

Kā Augusts Bīlenšteins pats atzinis, viņš vadījis darbīgu dzīvi.1 Uzreiz jāsaka, ka viņš nebūt nav arheologs, pat ne vēsturnieks, bet gan teologs, taču dažādu faktoru sakritība noveda pie tā, ka viņa vārds mums šodien saistās ar daudz ko vairāk, ne tikai mācītāja amatu. Pats Bīlenšteins savām mūžā studijām izvirzījis 3 vienam cilvēkam neaptverami lielus, bet savstarpēji cieši saistītus problēm-blokus:

1) Valodas zinātne, dialektoloģijas un literatūras vēstures studijas;

2) Tautas tradīciju pētījumi (tautasdziesmas, pasakas un teikas, mīklas un sakāmvārdi, ticējumi, mitoloģija);

3) Vēstures, senvēstures, arheoloģijas, tautas zinību, kultūrvēstures studijas.

Plašais interešu loks dabiski izrietēja no laikmeta gara, vides, personiskās inteliģences. 19.gs. ir lielu personību laikmets, zinātnes celmlaužu laikmets, un šajā referātā aplūkotais ir viens no viņiem. Jāsāk jau ar to, ka viņš piedzima Jelgavā 1826. gada 20. februārī (4. martā pēc ,,vecā stila’’) mācītāja ģimenē.2 Savā biogrāfijā pats Bīlenšteins norādījis, ka jau no agras bērnības vecāki tam ieaudzinājuši mīlestību pret dabu. Jau bērnībā viņš bieži dodas pārgājienos, tai skaitā uz Incēnu (Dobes) pilskalnu. Pats Bīlenšteins atzīst, ka viņa tālākajā darbībā liela loma bijusi jaunības gadu ietekmēm. Jau agri viņu sāk interesēt vēsture un ģeogrāfija, jo tās ir tēva mīļākās zinātnes. Viņš iemācās lasīt un zīmēt kartes, tabulas, pētot pasaules tautu vēsturi. Tāpat, viņš pievērsās ar valodniecību saistītiem jautājumiem.

Šim vispusīgi ievirzītajam sākumam sekoja studiju gadi karaliskajā skolā Pfortā un pēc tam Tērbatā. Izvērtējot paša Bīlenšteina rakstīto, var apgalvot, ka viņš bija ieguvis gana labu klasisko izglītību, un attīstījis kritisko domāšanu tādā līmenī, ka, neskatoties uz to, ka viņa specialitāte bija teologs, mēs nevaram apšaubīt arī viņa spējas darboties vēstures zinātnē. Lieliski ir tas, ka, pateicoties šai autobiogrāfijai, ko viņš atstājis, mēs varam izsekot teju visām tām ietekmēm un norisēm, kuras Augustu Bīlenšteinu padarīja par izcilu pētnieku. Jau Pfortas skolas laikā viņš pievēršas tēmai, cik lielā mērā folkloru var uzskatīt par vēstures avotu – viennozīmīgi – arheologam aktuāls jautājums.

No 1852. gada (līdz 1867.g.) Bīlenšteins uzsāka garīdznieka darbību Jaunaucē, un, kā viņš saka, jau no 1858. gada sāka savas studijas gramatikā, latviešu tautas vēsturē un reālos novērojumus dzīvē. 1853. gadā viņš biji kļuvis par Latviešu literārās biedrības biedru.

Deviņpadsmitā gadsimta sešdesmitajos gados Bīlenšteins uzsāka īsāku un garāku braucienu virkni pa latviešu zemi, kā viņš pats saka, pa daļai uz savu roku, pa daļai – Latviešu literārās biedrības uzdevumā un par tās līdzekļiem. Kopā ar Dobeles draudžu iecirkņa prāvestu fon Raizonu (Raison) no Lielauces viņi devās braucienos pa tuvākiem un tālākiem mežiem un purviem, lai meklētu un pētītu apbedījumus un pilskalnus. Galu galā šie braucieni vēlāk aptvēra visu Baltiju.

1864. gadā Bīlenšteins uzņēmās Latviešu literārās biedrības vadību. Tai pat gadā viņš kopā ar Dancigas pilsētas bibliotekāru Manhartu apmeklē Dancigas arheoloģijas muzeju, un, kā pats saka, gūst iedvesmu turpmākai darbībai. Ļoti interesantas ir Bīlenšteina atmiņas par epizodi 1875. gada ceļojuma laikā, kad viņš Štutgartes muzejā iepazīstas ar profesoru Hāku un viņa izrakumiem tolaik slavenajās pāļu celtnēs. Viņi apmeklē arī izrakumus kūdras purvā pie Federezera, kur Bīlenšteinam (atbilstoši tā laika zinātniskajām tradīcijām) uzdāvina ar akmens cirvi aptēstu pāļa smaili, kas izvilkta no ezera. Tam seko vesela drāma ar priekšmeta neveiksmīgu restaurācijas mēģinājumu (novārot eļļā), bet galu galā senlietu Bīlenšteins nodevis Jelgavas muzejā, un tālāku ziņu par to, protams nav.

Jāteic, ka Arheologiem Bīlenšteins pazīstams kā pilskalnu pētnieks. No 1866. līdz 1899. gadam Bīlenšteins pats apmeklēja daudzus pilskalnus, aprakstot tos un mēģinot identificēt ar hronikās minētām pilīm. Vairākkārt viņš aicināja iedzīvotājus sniegt ziņas par tiem zināmajiem pilskalniem. Tādējādi kopā ar Karlu fon Levisu of Menāru tapa pirmā Livonijas pilskalnu karte.3

Lai gan Bīlenšteins nav pirmais, kurš interesējās par Latvijas pilskalniem, viņš uzskatāms par pirmo ievērojamāko. Neskatoties uz atsevišķiem kļūdainiem pieņēmumiem, Bīlenšteina uzskati par pilskalnu tipiem un nozīmi joprojām ietekmē arheologu pētījumus. Nenoliedzamas ir viņa apbrīnojamās novērošanas spējas, vides uztvere.4

Bīlenšteins izdala šādus pilskalnu tipus:

1) Pilskalns ar stāvām nogāzēm un noplacinātu virsmu, bez vaļņiem un grāvjiem (Vecsātu plsk);

2.att. Vecsātu pilskalns (pēc Bielenstein, A. Die lettischen Burgberge. In: Каталог выставки к X Археологическому съезду в Риге. (на нем. яз.). 1896. Томъ II. Рига: Печатано вь типографии В. Ф. Геккера, 1899. S. 24.).

2) Pilskalni, kuru nogāzes ir ar terasēm (Varenbroka) vai ar vaļņiem un grāvjiem (Svente, Embūte) nostiprinātas; nogāzes klātas ar mālu kārtu (Cērtenes un Cesvaines pilskalns);

3.att. Embūtes pilskalns (pēc Bielenstein, A. Die lettischen Burgberge. S. 25.).

 

3) Pilskalni, kas nostiprināti ar nogāzēm un valni ap plakumu (Tukums);

4.att. Tukuma Vilkāju pilskalns (pēc Bielenstein, A. Die lettischen Burgberge. S. 26.).

 

4) Pilskalni ar nostiprinātām nogāzēm un vienu valni vienā plakuma pusē (Dobe, Kandava); ja šī tipa pilskalns atrodas kalnu grēdas galā, tad tas parasti atdalīts no grēdas ar dziļu grāvi, kur grāvja dziļums kopā ar vaļņa augstumu ir gandrīz vienāds ar pārējās grēdas augstumu (Tērvete);

5.att. Dobes, Kandavas un Pūres pilskalns (pēc Bielenstein, A. Die lettischen Burgberge. S. 27.).

5) Pilskalni, kuri atrodas grēdas malā vai vidū, un no tās ar vienu vai vairākiem sekliem grāvjiem un diezgan zemu valni atdalīti (Vaidava, Ogre, Ugāle); šim tipam trūkst raksturīgā pilskalnu brīvstāvēšanas tendence, to var dēvēt par Gorodišķes tipu.5

 

6.att. Ogres Ķenteskalns un Ugāles pilskalns (pēc Bielenstein, A. Die lettischen Burgberge. S. 28-29.).

1864. gada 7. oktobrī Augusts Bīlenšteins tika ievēlēts par Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības (KLMB) korespondētājlocekli.6 Tādas ziņas vismaz varam atrast biedrības rakstos.

1865. gada 23. novembra – biedrības 50 gadu jubilejas pārskatā atrodam ziņas, ka biedrības sēdē tika nolasīts (lasīja Jūliuss Dērings) Jaunauces mācītāja, Latviešu literārās biedrības prezidenta Bīlenšteina referāts par akmeņu riņķi Lielaucē un Elka kalnu pie Zebrus ezera (Bericht uber die Steinringe von Gross-Autz-Elisenhof und den Gotzenberg am Sebbersee).7

Tā kā priekšlasījumam atvēlētais laiks bija beidzies, bet visi bija ļoti ieinteresēti, referāta otro daļu pārcēla uz nākamo tikšanās reizi 15. decembrī. Savu referātu noslēdzot, Bīlenšteins atstājis pavairošanai un tālāknodošanai aicinājumu un lūgumu visiem dzimtenes senatnes draugiem, īpaši tiem, kurus interesē latviešu aizvēsture. Viņš raksta, ka tas nebūt nebūtu nevajadzīgi, bet gan pat ļoti interesanti, ja tiktu savākts saraksts ar visiem pagānu pilskalniem; un ne tikvien veikta uzskaite, bet arī pilskalnu apraksti. Kā saka, Bīlenšteins, cik viņam, zināms, kas tāds Kurzemē vēl nekad nav darīts. Daudzas no šīm vēsturiskajām vietām slēpjas mežu nostūros, parasti tālu no lielajiem ceļiem, un visbiežāk vietējiem tās ir nekas vairāk kā jaukas romantisku pastaigu vietas, taču tās nav aplūkotas no zinātniskā – vēsturiskā vai arheoloģiskā viedokļa. Un tad, kad kāda zinoša privātpersona ir informēta par šīm senatnes paliekām, galu galā sanāk tā, ka vēstures zinātne ir zaudējusi, jo tai nav pilnīgi nekādu zināšanu par šo objektu. Attiecīgās nozares vēsturniekiem, protams, arī nav pa spēkam visu zemi apceļot un katru vietu pašam pārbaudīt. Tāpēc arī vēsturnieku darbos var atrast tik daudz aplamu spriedumu par vietas reālajiem apstākļiem un tik daudz kļūdu viņu kartēs. Bīlenšteins saka, ka tikai tad daudzi mūsu tēvzemes senās vēstures tumšie plankumi tiks pienācīgi izgaismoti, kad par vēsturiskajām vietām tiks sastādīti precīzi apraksti. Konkrēti vēlams būtu minēt šādus parametrus:

1) Norādes, kur tieši Kurzemē vecie pilskalni atrodas. Tie ir viegli atpazīstami pēc to ļoti bieži noasinātās formas un vaļņiem uz augšējās, kalna koniskās virsotnes tajā pusē, kur nogāzes ir tikpat augstas, respektīvi – dziļas. Atrašanās vietu nosaka pēc blakusesošajām vietām, garāmejošajiem lielceļiem u. tml.

2) Precīzu pilskalna vietas un tā apkārtnes aprakstu, nocietinājumu atrašanās vietu, mēģināt konstatēt, kas tur ir cilvēka roku darbs.

3) Pilskalna paša nosaukumu un nosaukumus blakus esošajām muižām, sētām, augstienēm, upēm, purvu vai mežu apgabaliem utt. (protams, latviski).

4) Ziņas par teikām, kādas par šo vietu dzirdamas no ļaužu mutēm.

5) Visbeidzot, ja iespējams, informēt, kādos avotos - hronikās, arhīvos, baznīcu grāmatās u.c. atrodamas ziņas par šo vietu.

Šis aicinājums biedrībā tika ar pateicību uzņemts. Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība uzskatīja par saviem centieniem un mērķiem atbilstošu atsaukties šim aicinājumam, un ziņot visiem, it īpaši biedrības pastāvīgajiem un korespondētājlocekļiem, lūdzot to palīdzību augstākminēto mērķu sasniegšanā. Arī biedrības vadītājs Jūliuss Dērings iepriekš minēto paziņojumu pateicīgi pieņēma, nododot to tālākai zinātniskai izvērtēšanai.8

Līdzīgi aicinājumi atkārtoti izskanēja gan latviešu, gan vācu valodā presē. Valsts Vēstures arhīvā saglabājušās nodrukātas lapiņas9 ar tekstu (latviešu valodā, fraktūrā):

,,(..)Ziņa un lūgšana

visiem, kam rūp savas tēvuzemes vecu laiku

izdibināšana.

Latviešu draugu biedrība nospriedusi jo smalki un pilnīgi sameklēt visas tās pārākās vietas, kur Kurzemē un Vidzemes Latviešu daļā zemes iedzīvotāji (vai nu latvieši, vai kurši un lībieši) mājojuši, pirms kristīga ticība še sludināta, t. i. pagānu laikos, un to sameklējumu arī landkartī savā laikā salikt un caur druku izdot gaismā.

Līdz šim tas smalki un pilnīgi vēl nebūt nav sameklēts, un tomēr mūsu tēvuzemes vecu laiku atzīšana dažādi caur tam varētu vairoties.

Tās pārākās pagānu laika mājuvietas iraid tās toreizēju zemes kungu un valdnieku pilsvietas tie pilskalni, kas tagad vēl ir ļaužu atmiņā un ļaužu mutē, un kas vēl atronami un acīm redzami.

Pazīstami tie pilskalni ne no mūru drupām, (jo pagānu pilis mūrētas nemaz nav bijušas), bet no sava muduļa. Daudzreiz izskatās, ka tievi rezgaļi stāvu nolikti, pazīstami no tā dažureiz pa gabalam apvalņota nolīdzināta virsus, arī no tiem grāvjiem un valņiem, kas tai pusē ronas, kur jo vieglāka pieešana un ne tika augsti krasti.

Īsteni gan tad tādi pilskalni no zinātājiem būs jāapstaigā un jāaplūko, bet tas ātrāki nevar notikt, līdz kamēr zināms, kur tādi ronas, lai tad ceļu var spriest.

Tāpēc caur šām jautāšanām no visiem, kam sirds un prāts uz to nestos, ziņa tieši izlūgta, ko tā kurš vai tiešām vai caur savas draudzes mācītāju pie man varētu atsūtīt.

1) Kur ronas tādi pilskalni pie kādām muižām, mājām, kādiem lielceļiem, kādām upēm?

cik tālu no tavas vai no tās klātākās muižas?

2) Kāda ir tā vieta, tā vietas izskata?

kādas iraid tās grāvju un vaļņu apstiprināšanas? (varbūt cits varēs kāda pilskalna skici šurp atsūtīt).

3) Kādi vārdi ļaužu mutē tam pilskalnam, tām apkārtējām mājām, muižām, upēm, tiem apkārtējiem, klātajiem kalniem, purviem, lauku, mežu un pļavu gabaliem?

4) Kādas pasakas vai teikas ļaužu mutē par tiem saviem pilskalniem?

5) Vai tur būtu kādas ziņas par tiem pilskalniem atronamas baznīcu ruļlos vai citos vecos papīros vai vecās grāmatās?

It īpaši visi mācītāji un visi skolmeistari un kam tik vien patiktu ar šo lietu darboties, mīļi tiek lūgti, ziņas man atsūtīt, lai būt u kad būdams, bet gan jo ātrāki jo labāki.

Paraksts:

Dobelē. A. Bielenstein, Latw. draug. biedr. prezidents (..)’’.

Cik var spriest, šāda aptaujāšana Baltijā notiek pirmoreiz. Jāpiemin, būtisks fakts no pieminekļu dokumentācijas attīstības viedokļa, ka Bīlenšteins bija izstrādājis arī arheoloģijas pieminekļu apraksta lapas. Tās bija vācu valodā nodrukātas.

7.att. Bīlenšteina aicinājums (pēc Sitzungsberichte der kurländischen Gesellschaft für Literatur und Kunst. Mitau: Kurländischen Gouvernements-Typographie, 1865. S. 28.).

8.att. Bīlenšteina aicinājums latviešu presē (pēc Bīlenšteins, A. Ziņa un lūgšana. Mājas Viesis, 1881.31.01.).

Bīlenšteina raksti, atsauces uz viņa viedokli parādās daudzos KLMB rakstos: 1866. g.10, 1868. g.11, 1869. g.12, 1871. g.13u.c. Visbeidzot 1877. gada pirmajā jūnijā tika nolemts KLMB korespondētājloceklim, zinātniekam, īpaši vēstures un valodniecības jautājumos panākumiem bagātajam Augustam Bīlenšteinam piešķirt goda biedra statusu. Biedrības sēdē tika nolemts, ka oficiāli šo titulu mācītājam piešķirs ar svinīgu apsveikumu viņa 25 gadu darba jubilejā 15. jūnijā.14Uz šo apmeklējumu norāda arī pats Bīlenšteins savās atmiņās. Tai pašā laikā mēs arī nedrīkstam pārvērtēt KLMB nozīmi pašam Bīlenšteinam, vērtējot viņa atmiņas, KLMB tur parādās ļoti, ļoti margināli, lai neteiktu, ka pāris reižu, un ar lielāko sajūsmu viņš runā par Latviešu literāro biedrību, kas acīmredzot viņam ir sirdij tuvākā.

9.att. Aicinājums sniegt ziņas par vietvārdiem (pēc Bīlenšteins, A. Ziņa un lūgums. Latviešu Avīzes, 1892.05.20.).

Attiecībā uz senatnes pētniecību, Bīlenšteins par KLMB rakstījis, ka 19.gs. otrajā gadu desmitā tā savos protokolos runā par ,,dzimtenes vēstures objektiem’’; un biedrība jau no paša sākuma izrādījusi sevišķu interesi par latviešu tautu; tad nu diezgan loģiski, ka šādas plašas sfēras izpētes nolūkos pamazām vien 20tajos gados no KLMB atdalījās LLB. Jāsaka, ka pārsvarā savus referātus par arheoloģiju Bīlenšteins lasīja tieši LLB sanāksmēs, un izdeva rakstus šīs biedrības izdevumos.

Par arheoloģiskās apzināšanas un izpētes panākumiem spriest var pēc 19.gs. nogales intelektuālās dzīves aktualitātēm. 1887. gadā Jelgavā tika sarīkota kultūrvēsturiska izstāde, kurā Bīlenšteins piedalījās ar saviem pilskalnu nocietinājumu ģipša modeļiem, raksturīgākajiem tipiem.

10.att. Ugāles pilskalna ģipša modelis (Attēls no: Balodis, F. Die lettischen Burgberge. Fornvännen, 1929, Vol. 24, S. 274.).

Daudz darba gan Bīlenšteins, gan arī KLMB ieguldīja 1896. gada arheoloģiskā kongresa rīkošanā un darbībā. Ar, ko saistās, kāds interesants fakts – pēc kongresa tradīcijas viesiem dalībniekiem bija jāpiedalās izrakumos, te Bīlenšteins norāda, ka izrakumu darbi viņam šķiet garlaicīgi, tāpēc viņš ar dāmu un kungu bariņu iet aplūkot pilskalnu (Kaupo pils vietu). Bet tas vispār viņam ir raksturīgi, netipiski savam laikam, un mūsdienu pētniekiem par prieku, Bīlenšteins atbalsta nedestruktīvas senatnes pētīšanas metodes. Viņš raksta, ka ir radusies vesela zinātne, muzeji ir pilni ar priekšmetiem no laikiem, par kuriem nav rakstīto ziņu, taču viņš neesot jutis sevišķu aicinājumu šāda veida pētījumiem, un tikai izņēmuma kārtā veicis nelielus rakumus. Bīlenšteins dod citas metodes, lai pētītu aizvēsturi. Un tas ir būtiski, ka nevaram pārmest viņam antikvāra un relikviju mednieka tēlu, gluži pretēji, viņam ir skaidra zinātniska interese - savam laikam, gana moderns skatījums.

Ko tad modernā arheoloģijas zinātne ir paņēmusi no Bīlenšteina? Kā norāda Ieva Ose savā rakstā Augusts Bīlenšteins un Latvijas arheoloģija, kas iespiests Bīlenšteina simt gadu atcerei veltītās konferences rakstu krājumā15, tieši Bīlenšteins ir pirmais, kurš konstatējis šodien mums vispārzināmos faktus, ka senie zemgaļi apdzīvojuši teritoriju līdz pat Kauņas guberņas ziemeļu daļai (mūsdienu Lietuvā), bet latgaļi, spriežot pēc valodas, pieder pie latviešu tautas. Pateicoties viņam mēs esam pieņēmuši, ka 13. gadsimtā eksistējusī senlatviešu zemju robeža kļuva arī par vēlāko Livonijas politisko robežu, līdz pat jaunākajiem laikiem paliekot kā etniskā robeža.16

Interesanti, ka 1974. gadā izdotajā kolektīvajā monogrāfijā LPSR Arheoloģija17Bīlenšeina vārds izskan salīdzinoši necerēti bieži, gan, atsaucoties uz X arheoloģisko kongresu 1896. gadā Rīgā kā par ievērojamu notikumu vietējā arheoloģiskajā pētniecībā, un Bīlenšteina nolasīto referātu, kā arī, atsaucēs par etniskajām robežām. Darba beigās literatūras sarakstā iekļauti veseli 4 viņa darbi. Norādīta arī dalība 8 izrakumos.18 Taču 2001. gadā iznākušajā latviešu arheologu apkopojošajā darbā Latvijas senākā vēsture (9.gt.pr. Kr.-1200.g) uz Bīlenšteinu atsaucas jau krietni retāk, un pie vispārēja rakstura literatūras norādīts tikai 1892. gadā iznākušais Die Grenzen(..). Pašā jaunākajā apkopojoša rakstura darbā – Arņa Radiņa, 2011. gadā iznākušajā Arheoloģiskā ceļvedī latviešu un Latvijas vēsturē plašajā literatūras sarakstā Bīlenšteinu neiekļauj vispār, bet tekstā piemin, tikai garāmejot.

Varētu teikt, ka mūsdienu arheoloģijas zinātnē kopumā Bīlenšteins tiek uzskatīts par novecojušu, taču visnozīmīgākais arī šobrīd arheoloģijas zinātnē Bīlenšteins ir tieši pilskalnu pētniekiem, īpaši jau runājot par mazāk zināmiem, mazāk pētītiem kalniem. Tāpat neviena Jura Urtāna grāmata nevar iztikt bez Bīlenšteina darbu izmantošanas; viņa par pilskalniem pierakstītajām teikām.

Tas, ko šodien varam mācīties no Bīlenšteina, ir tas plašais, neaprobežotais skatījums, spēja raudzīties ārpus vienas nozares rāmjiem, kritiski vērtēt parādības. Būtisks Bīlenšteina ieguldījums Latvijas arheoloģijas zinātnē, no šodienas skatu punkta ir arheoloģiskā mantojuma popularizēšana. Turklāt tas notika visos līmeņos – starptautiskajā un vietējā zinātniskajā telpā, kā arī visplašākajās tautas masās. Pateicoties mācītāja apmeklējumiem, vietējie latvieši paši spēja novērtēt un saglabāt to mantojumu, kas nācis no viņu tālajiem senčiem. LVVA Pilskalnu kartotēkā atrodamajās vēstulēs redzam ārkārtīgi interesantus viedokļus, aizrautību. Bīlenšteina aicinājumiem ziņot par pilskalniem atsaucās gan vietējā aristokrātija, gan lauku skolotāji – kas latviešu valodā uz vairākām lappusēm, neticami glītā rokrakstā apraksta sev tuvumā esošos senlaiku pieminekļus, zīmē, paši mēģina uzmērot un interpretēt. Bīlenšteins modina cilvēkos dzīvu interesi un vēlmi piedalīties mantojuma apzināšanā un saglabāšanā – tas taču ir šodien aktuāls jautājums – sabiedrības līdzdalība. Un neviļus gribas jautāt vai šodien dienas presē atrodam tik daudz arheoloģiska rakstura ziņu?

Tā, protams, ir viņa laikmetam raksturīga iezīme; arī Bīlenšteins raksta, ka interese par senatnes pieminekļiem pieaug no gada gadā. Līdztekus seno pilskalnu pētīšanai zinātniskās biedrības Baltijā izvērsa plašus pētījumus par ordeņpiļu vēsturi, baznīcu celšanu utt. Tika izdarīti izrakumi, brūkošās drupas iespēju robežās aizsargātas no tālākas sairšanas (Bauskas, Dobeles pilsdrupas). Neraugoties uz šur tur pastāvošo viedokli, ka baltiešu pētījumi bija šauri ierobežoti, Bīlenšteina piemērs pierāda pretējo; viņu personīgo sakaru tīkls toreiz bija daudz izteiktāks, plašāks; domu apmaiņa un pārrobežu zinātniskā diskusija aktīvāka, nekā tas joprojām ir mūsdienu Latvijas pētniekiem. Arī Bīlenšteins raksta, ka senatnes pētīšanas darbā daudz palīdzēja garīgie sakari ar cilvēkiem ārzemēs, kuriem bija līdzīgi centieni. Bez šaubām, kultūras pieminekļu saglabāšana tolaik darbojās kā īpaša patriotisma izpausme.

Neņemot vērā neizbēgamo arheoloģijas zinātnes attīstību pēc satura, tuvāk iepazīstoties ar Augusta Bīlenšteina mūža darbu, uz Bīlenšteina veikumu mēs arī šodien varam paraudzīties atzinīgi, ja runājam par viņa pieeju arheoloģijai kā tādai. Tā ir starpdisciplināra pieeja. Neapšaubāmi, ka šajā laikā tīri automātiski ģeogrāfija, ģeoloģija gāja rokrokā ar arheoloģiju, jo nereti par vienu vai otru objektu raisījās šaubas, vai tas ir dabas, vai cilvēku veidots, bet tas, ko mēs redzam pie viņa, ir spēja uztvert kultūrvēsturisko vidi, ainavu, mēģinājums ar kartēm to rekonstruēt un saprast. Te ir plašāks skatījums – kultūrtelpa, nevis atsevišķi objekti; turklāt viņš izvēlas par labu nedestruktīvām metodēm. Katrā ziņā, vēl šodien ir vērts no jauna pārcilāt izvērtēt Augusta Bīlenšteina ieguldījumu Latvijas arheoloģijas zinātnē. Tāpat vēl pētāms būtu, cik liela nozīme zinātņu, tai skaitā arheoloģijas, attīstībā bija zinātniskajām biedrībām, un īpaši – Kurzemes Literatūras un mākslas biedrībai.

 

Avotu un literatūras saraksts

Avoti:

1. A. Bīlenšteina 1862. gada 21. novembra Kurzemes literatūras un mākslas biedrības sēdē nolasītais referāts “Über die Mittel, die Wirksamkeit der lett. liter. Gesellschaft zu heben”. (Par Latviešu literārās biedrības darba sekmēšanas iespējām). Dokuments atrodas LVVA, 5759. f., 2. apr., 945. lieta.

2. 1886. gadā rīkotā izstāde, atceroties Luija XVIII uzturēšanos Jelgavā:

a) 1886. gada 6. februāra aicinājums piedalīties kultūrvēsturiskā izstādē. Dokuments atrodas LVVA, 5759. f., 2. apr., 619. l., 84. lpp.

b) 1886. gadā rīkotās izstādes plāns. Dokuments atrodas LVVA, 5759. f., 2. apr., 619. l., 135. lpp.

c) Augusta Bīlenšteina 1886. gada 8. marta vēstule izstādes organizētājiem par izstādes eksponātiem, kas ilustrētu latviešu kultūru un dzīves veidu. Dokuments atrodas LVVA, 5759. f., 2. apr., 619. l., 132. lpp.

3. Augusts Johans Gotfrīds Bīlenšteins, mācītājs, valodnieks, folklorists, etnogrāfs. 1879-1896. LVVA, 3946.f.

4. Bielenstein, A. Die altlettische Burgberge Kurlands / Magazin der Lettisch – literarischen Gesellschaft. – Bd. 14. – St. 2. Mitau. 1869.

5. Bielenstein, A. Die Grenzen des lettischen Volkstammes und der lettischen Sprache in der Gegenwart un dim 13. Jahrhundert. St. Petersbuurg, 1892.

6. Bielenstein, A. Die lettischen Burgberge. In: Каталог выставки к X Археологическому съезду в Риге. (на нем. яз.). 1896. Томъ II. Рига: Печатано вь типографии В. Ф. Геккера, 1899. S. 20-34.

7. Bielenstein, A. Doblen. Ein culturlrhistorisches Bild aus Semgallens Vorzeit. In: Baltische Monatsschrift, Bd. 22. (Neuer Folge Bd. 4), Riga: Verlag von H. Brutzer Ss Co, 1873. S. 1-25.

8. Bielenstein, A. Waren die sog. Bauerburgen oder Burgberge Livlands ständig bewohnt oder nicht? (Ein Wort zur Verteidigung gegen Herrn Astaf von Transehe). In: Baltische

Monatsschrift, (Herausgegeben von Tideböhl, A. von). Bd. XLIV. Reval: Franz Kluge, 1897. S. 403-413.

9. Bīlenšteins, A. Kāda laimīga dzīve. Dobeles mācītāja Dr. A. Bīlenšteina autobiogrāfija. Rīga: Rīgas Multimediju centra apgāds, 1995.

10. Sitzungsberichte der kurländischen Gesellschaft für Literatur und Kunst. Mitau: J. F. Steffenhagen und Sohn, 1864/1871, neuer Abdruck. S. 38.

11. Sitzungsberichte der kurländischen Gesellschaft für Literatur und Kunst. Mitau: Kurländischen Gouvernements-Typographie, 1865. S. 23.-28.

12. Sitzungsberichte der kurländischen Gesellschaft für Literatur und Kunst. Mitau: J. F. Steffenhagen und Sohn, 1877. S. 14., 69.

Literatūra:

1. Apals, J., Atgāzis, M., Graudonis, J., Loze, I., Mugurēvičs, Ē., Vasks, A., Zagorska, I. Latvijas senākā vēsture 9. g. t. pr. Kr. — 1200. g. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2001.

2. Balodis, F. Die lettischen Burgberge. Fornvännen, 1929, Vol. 24, S. 270.-295.

3. Bīlenšteins. Latviešu konversācijas vārdnīca. II sējums. Rīga: A. Gulbja apgāds, 1928.-1929. 2392.-2393.sleja.

4. Latvijas PSR arheoloģija. Rīga: Zinātne, 1974.

5. Ose, I. Augusts Bīlenšteins un Latvijas arheoloģija. 65.-70.lpp. Grām: Starptautiskās zinātniskās konferences „Dr. Augusts Bīlenšteins par latviešu kultūras pamatvērtībām – arī Eiropā” (Rīga, 2007. gada 6. jūlijs) referātu krājums. Sastādītāja: Ināra Korsaka. Rīga: LAB, 2007.

6. Radiņš, A. Arheoloģisks ceļvedis latviešu un Latvijas vēsturē. Rīga: Neputns, 2012.

7. Stradiņš, J. Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā. (Otrais izdevums). Rīga: Latvijas Vēstures Institūta Apgāds, 2012.

8. Urtāns, J. Personālijas. Ernests Brastiņš – Latvijas pilskalnu pētnieks. LVIŽ, 1992, Nr.4, 195.-200.lpp.

1 Bīlenšteins, A. Kāda laimīga dzīve. Dobeles mācītāja Dr. A. Bīlenšteina autobiogrāfija. Rīga: Rīgas Multimediju centra apgāds, 1995. 9.lpp. (1892.g.).
2 Turpat, 12.lpp.
3 Bīlenšteins. Latviešu konversācijas vārdnīca. II sējums. Rīga: A. Gulbja apgāds, 1928.-1929. 2392.-2393.sleja.
4 Balodis, F. Die lettischen Burgberge. Fornvännen, 1929, Vol. 24, S. 270.-295.
5 Bielenstein, A. Die lettischen Burgberge. In: Каталог выставки к X Археологическому съезду в Риге. (на нем. яз.). 1896. Томъ II. Рига: Печатано вь типографии В. Ф. Геккера, 1899. S. 20-34.
6 Sitzungsberichte der kurländischen Gesellschaft für Literatur und Kunst. Mitau: J. F. Steffenhagen und Sohn, 1864/1871, neuer Abdruck. S. 38.
7 Sitzungsberichte der kurländischen Gesellschaft für Literatur und Kunst. Mitau: Kurländischen Gouvernements-Typographie, 1865. S. 23.-24.
8 Turpat, S. 26.-28.
9 LVVA, 3946.f., 1.apr., 5.lieta, 1.-4.lp.
10 Bericht über die Lokaluntersuchung auf Terweten und Heiligenberg bei Hofzumberge. Von A. Bielenstein. S.121.
11 Bericht über Bielensteins Reise zur Aufsuchung von Burgbergen und alten Grabstätten. Von H. Diederichs. S. 298. Bericht über die Heidengräber bei Kandau und Zabeln. Von A. Bielenstein. S. 306—312.
12 Grabungen in der Doblensclien Ruine von Fast. Bielenstein. S. 366 u. 367. Der Dobelsberger Fund, von Pastor Bielenstein. S. 367—369.
13 Pastor A. Bielenstein, S.71, 75, 76, 121, 306, 333, 366, 367, 367.
14 Sitzungsberichte der kurländischen Gesellschaft für Literatur und Kunst. Mitau: J. F. Steffenhagen und Sohn, 1877. S. 14., 69. Bīlenšteins, A. Kāda laimīga dzīve. Dobeles mācītāja Dr. A. Bīlenšteina autobiogrāfija. Rīga: Rīgas Multimediju centra apgāds, 1995. 234.-235.lpp. Stradiņš, J. Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā. (Otrais izdevums). Rīga: Latvijas Vēstures Institūta Apgāds, 2012. 374.lpp.
15 Ose, I. Augusts Bīlenšteins un Latvijas arheoloģija. 65.-70.lpp. Grām: Starptautiskās zinātniskās konferences „Dr. Augusts Bīlenšteins par latviešu kultūras pamatvērtībām – arī Eiropā” (Rīga, 2007. gada 6. jūlijs) referātu krājums. Sastādītāja: Ināra Korsaka. Rīga: LAB, 2007.
16 Ose, I. Augusts Bīlenšteins un Latvijas arheoloģija. 65.-70.lpp.
17 Latvijas PSR arheoloģija. Rīga: Zinātne, 1974.
18 Turpat. raksta autore:     Zenta Broka-Lāce                                             Speciāliste vēstures nodaļā