P.   SLĒGTS
 O.   11.00 - 18.00
 T.   11.00 - 18.00
 C.   11.00 - 18.00
 P.   11.00 - 18.00
 S.  11.00 - 18.00
 Sv.  11.00 - 18.00

Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs

Ķeizara tilts pār Driksu Jelgavā

Atklāts 1916. gada 30. maijā. Nosaukts par Ķeizara tiltu tādēļ, ka to atklāja Vācijas ķeizara Vilhelma II vizītes laikā Jelgavā. Automobilis, kurā sēdēja ķeizars, bija pirmais, kas pārbrauca jaunceltajam tiltam, tādējādi atklājot satiksmi pār to. No koka būvētajam tiltam radās problēmas pēc 10 gadu kalpošanas, vēl desmit gadus tas tika lāpīts un pārlāpīts, līdz 1937. gadā to nojauca praulos un malkā, bet blakus tika uzcelts jauns un moderns dzelzs tilts. Ķeizara tilts visus šos divdesmit gadus bija ne tikai izmantots satiksmei, bet arī atgādinājis vācu okupācijas laiku Pirmajā pasaules karā. Savukārt jaunbūvētais tilts vecā tilta vietā simbolizēja jaunos laikus – brīvību un Latvijas neatkarību.

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada augusta pirmajā svētdienā, Krievijas armijas daļām atkāpjoties, sapieri uzspridzināja dzelzs tiltu pār Driksu, tādējādi aizturot vācu armijas tālāko virzīšanos un gādājot par drošāku atkāpšanos Rīgas virzienā. Lai arī Driksas tilta dzelzs sijas pēc uzspridzināšanas sagāzās upē, vācu sapieriem tas netraucēja sarindot liellaivas, lai vācu armija varētu šķērsot upi, tās pašas dienas vakarā vācu armijas karavīrus varēja redzēt Jelgavas pils dārzā. Jau tajā pašā dienā vācieši ķērās pie darba, lai sāktu celt pagaidu koka tiltu, savienojot fermu (koka konstrukciju elementi) galus ar baļķiem un pārklājot grīdu, un jau nākamajā dienā vācu karaspēks brīvi pārvietojās pa to. 

Pēc vairākiem mēnešiem vācieši sāka būvēt pastāvīgu tiltu pār Driksu, izmantojot tās pašas tehnoloģijas, kādas lietoja, būvējot tiltu pār Lielupi, faktiski abi tilti – pār Lielupi un Driksu – tika būvēti vienlaicīgi ziemā (sk. jvmm.lv. Pirmais pastāvīgais tilts pār Lielupi). 

Tā kā tilti kara laikā ir svarīgi stratēģiski objekti, tad tā laika presē ziņas par to būvi un atklāšanu parādījās visai skopi. Lielupes tilta atklāšana notika 1916. gada 1.martā, bet kā – par to vēstures annāles klusē. Toties Driksas tilta atklāšana notika visai pompozi un ievērības cienīgi, par to pat rakstīja presē, līdz mūsdienām saglabājušās arī fotogrāfijas ar tilta atklāšanu saistītiem momentiem. Domājams, ka vizīte bija organizēta 30. maijā. Tilta atklāšanu nolēma pieskaņot Vācijas ķeizara Vilhelma II vizītei Jelgavā, inspicējot Austrumu fronti. Vizītes datums un maršruts tika turēts dziļā slepenībā, par to, ka jānotiek kaut kam svarīgam, liecināja tikai armijas daļu koncentrācija Jelgavā un tās apkārtnē. Vilhelma II vizītes mērķis Jelgavā bija pieņemt parādi un izdalīt apbalvojumus – dzelzs krustus. 

Ceļā no Austrumprūsijas virspavēlniecības Vilhelms II augstāko virsnieku pavadībā, to skaitā bija arī Vācu Austrumu frontes virspavēlnieks ģenerālfeldmaršals Hindenburgs, ieradās Jelgavas stacijā ar vilcienu. Pārgulējis savā guļamvagonā, ķeizars kopā ar pavadošajiem 10 – 12 automašīnās no stacijas devās pa toreizējo Aleksandra prospektu (Zemgales prospekts un Akadēmijas iela) pils virzienā līdz Pils ielai, kas atradās tilta galā. Ķeizara sagaidīšanu organizēja vācu okupācijas militārā vara, civiliedzīvotāji tajā faktiski nepiedalījās, ja nu vienīgi kā ziņkārīgie skatītāji, kuri drūzmējās aiz vācu karavīru mugurām. Pilsēta bija greznota ar Vācijas karogiem, gar abām prospekta malām ar karodziņiem rokās bija izvietojusies karavīru rinda, kas sveica savu ķeizaru un virspavēlnieku, kuri kopā sēdēja pirmajā automobilī. Tilta svinīgā atklāšana notika, automobilim pārraujot šauro lentu, kas bija novilkta tilta galā. Par piemiņu šim notikumam ķeizaram uzdāvināja Driksas tilta modeli. 

Vilhelma II vizītes laikā Jelgavā saplānotais maršruts un uzturēšanās būtībā sastāvēja no divām daļam: pilsētas apskates un parādes pieņemšanas. Pirmajā daļā, pārbraucot tiltu, automašīnu kavalkāde piestāja pie pils, tad apgriezās un brauca atpakaļ, lai apskatītu bruņniecības namu toreizējā Upes ielā, tad devās tālāk uz Ezera vārtiem, no turienes pa Ezera ielu (tagad Uzvaras) pāri tirgus laukumam uz Sv. Trīsvienības baznīcu, kur notika ķeizara apmeklējumam veltītā garīgā ceremonija. Pēc tās Vilhelms II pieņēma Jelgavas pilsētas valdes apsveikumus. Otrajā daļa ķeizars devās uz Zorgenfreijas laukiem, kur bija sapulcinātas armijas daļas un notika parāde ar apbalvojumu pasniegšanu. Vizītes noslēgumā ķeizara aizbraukšana notika klusi un bez ceremonijām. Par godu šim notikumam jelgavnieki jauno tiltu sāka saukt par Ķeizara tiltu. Vēlāk tilta izskatu uzlaboja, kā jau tas pienācās atbilstoši nosaukumam. 

Driksas tilts salīdzinājumā ar Lielupes tiltu bija daudz greznāks, tā galos, kas izskatījās pēc vārtiem vai pat pēc triumfa arkas, sardzē stāvēja divi bruņinieki – vācu iekarojumu simboli. Latvijas Neatkarības karā mūsu karavīri šos kokā grebtos simbolus sakapāja ar zobeniem, bet vēl vēlāk tos noņēma vispār. Jelgavas Kurzemes Provinces muzejs, kas joprojām uzturēja vācu garu, šo bruņinieku metus (?) glabāja un pat izvietoja apskatei ekspozīcijā. Bruņinieku sardzes vietas tilta galā stāvēja tukšas, bet koka cilņi ar pilsētas un hercogistes ģerboņiem tika saglabāti. 

Tilts kalpoja divdesmit gadu, līdz 1936. gadā tas tika atzīts par galīgi nolietotu. Pirmās nopietnās problēmas bija radušas jau 20. gadu vidū. Tas bija ne tikai jālabo, bet arī jāsargā ledus iešanas laikā – spridzināja ledu un cēla aizsargus, lai ledus masas tiltu neiedragātu. 1930. gadā pieņēma lēmumu pār tiltu nelaist par 2,5 tonnām smagāku transportu. Tas radīja lielas problēmas “Latbuša” automobiļu firmai, kas uzturēja satiksmi ar Rīgu, pārvadājot gan kravas, gan pasažierus. Tādēļ nolēma tiltu kapitāli remontēt, lēšot, ka tā remontdarbi izmaksās 7 tūkstošus latus. Tikmēr, kamēr remontēs tiltu, pārvietošanās pa to notiks tikai pa vienu pusi, bet otru pusi remontēs, tad apmainīs kustībai paredzēto tilta daļu. Remonta laikā pāri varēja braukt tikai viens transporta līdzeklis neatkarīgi no virziena. Tas radīja rindas tilta galos. Neraugoties uz to, notika negadījums – autobuss piespieda gājēju pie tilta margām, šofera modrība nelaimi novērsa. Negadījuma iemesls – atstāta pārāk šaura tilta braucamā daļa. 1932. gadā ledus iešanu neizturēja tilta vidējais balsts, kas tika pilnībā nomainīts jau iepriekšējā vasarā. Līdz ar to tilts kļuva piemērots tikai gājējiem, bet satiksme notika bez pasažieriem. 1934. gadā tika ziņots, ka tiltam atkal nepieciešams remonts. Bez tam tas sen jau vairs neatbilda moderna tilta standartiem, arī kuģu satiksme bija traucēta, jo tas bija pārāk zems. Ņemot vērā koka tilta remonta izmaksas un izlietotā kokmateriāla daudzumu, tika nolemts, ka jaunajam tiltam jābūt no dzelzs, bet kamēr to būvēs, blakus uzcels pagaidu tiltu uz pāļiem. Tas bija īpaši svarīgi, jo 1937. gadā notikušās Zemgales izstādes un Pļaujas svētku apmeklētāji pārvietojās gan pa jauno, gan pa pagaidu tiltu, vecais tilts viens pats to nebūtu izturējis. Jaunā tilta būvdarbiem bija jābeidzas divos posmos – 15. maijā jābūt gatavai tērauda virsbūvei, bet 15. novembrī jābeidz tilta būvdarbi kopumā.

Vecais Ķeizara tilts tika demontēts, arī pagaidu tiltu nojauca, bet jauno uzskatīja par Rīgas – Jelgavas šosejas sastāvdaļu un to būvēja kopā ar Misas tiltu. 1937. gadā būvētajam Driksas tiltam bija arī dziļa simboliska jēga, 1916. gadā celto tiltu uzskatīja par Pirmā pasaules kara vācu okupācijas nepatīkamu liecinieku un jelgavnieki priecājās, kas tas ir nojaukts praulos un malkā. Savukārt jaunajam tiltam vajadzēja simbolizēt Latvijas valsti – jaunos laikus, kad dzīvojam brīvā valstī. Jaunais Driksas tilts un atjaunotās Jelgavas pils un tās parka turpat līdzās rosina domāt par jaunu objektu būvniecību. Tā Driksas tilta vienā galā pils dārzā uzbūvēts piena restorāns, bet otrā tilta galā – moderna viesnīca. Arī pašu Driksas upi, kuru toreiz sauca par Driksnu, un tās apkārtni plāno likt lietā – iztīrīt Driksas gultni, lai likvidētu nejauko smaku, kuras izcelsmes cēlonis bija smakojošā Jēkaba kanāla sanesumi, tad upi bagarēt. Vēl viens plāns saistībā ar Driksu bija divu ostu ierīkošana – ziemas osta upes labajā krastā tās dabiskajā iedobumā vietējiem kuģiem, bet liellaivām – Palīdzības ielas galā. Savukārt pretim Veismaņa (tagad Driksas) ielai Pasta salā ierīkot peldētavu un sauļošanās laukumus. Neapšaubāmi šo rosību veicināja fakts, ka Jelgavas pilī bija paredzēts izvietot jaundibināto Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju, kas arī notika 1939. gadā. Jelgava kļuva par Zemgales metropoli un pērli. Diemžēl virzību uz šo mērķi pārtrauca 1940. gada un kara gadu (1941–1944) notikumi, bet tas ir jau cits stāsts.

Autors
Inese Deksne
vadošā speciāliste