P.   SLĒGTS
 O.  11 - 18
 T.  11 - 18
 C.  11 - 18
 P.  11 - 18
 S.  11 - 18
 Sv.  11 - 18

Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs

Ko mēs zaudējām pirms 225 gadiem

Ko mēs zaudējām pirms 225 gadiem

Šogad 15. aprīlī apritēja  225 gadi, kopš Krievijas ķeizariene Katrīna II parakstīja Manifestu par Kurzemes un Zemgales hercogistes iekļaušanu Krievijas impērijā Kurzemes guberņas statusā.

Mūsu tautu šajos notikumos nedz kāds dzirdēja, nedz arī varēja dzirdēt – visu izšķīra gan valstu savstarpējās attiecības Eiropā un vietējās muižniecības intereses, gan arī daudzi citi it kā no Latvijas tālu notiekoši procesi, taču ar pietiekami spēcīgu rezonansi tā laika sabiedrībā.

18. gs. Eiropa arvien vairāk iepazina Krieviju – šo milzīgo zemi un valsti – ar tās valdnieku neapturamo tieksmi pa Pētera I “izcirsto logu” uz Eiropu ne tikai tajā iekļūt, bet pirmām kārtām to iekarot. Lielā Ziemeļu kara ( 1700–1721) rezultātā jau daļa Latvijas teritorijas ar Rīgu (1710)bija  nokļuvusi Krievijas varā.

Izmantojot Polijas politisko un saimniecisko vājumu, 1772. gadā Austrija, Prūsija un Krievija veica tās pirmo un 1793. gadā – otro dalīšanu. 1794. gadā Polijā uzliesmoja tautas sacelšanās Tadeuša Kostjuško (1746–1817) vadībā. Lai gan tā aptvēra ļoti plašas teritorijas (arī Liepājas pusē Latvijā), tā tika apspiesta, kļūstot par iemeslu trešajai un pēdējai Polijas dalīšanai. 1795. gada janvārī Krievija, Austrija un Prūsija –  pilnīgi iznīcināja Polijas valsti un tieši ar šo dalīšanas aktu mūs, t.i., Kurzemes un Zemgales hercogisti “iedalīja’’ Krievijai.


Karte
 Karte, kurā atspoguļota Polijas valsts iznīcināšana un sadale Krievijas (zaļā krāsa), Prūsijas (zilā krāsa) un Austrijas (dzeltenā krāsa) starpā. Kā redzam, tad vislielākā ieguvēja bija Krievija, kas šīs teritorijas savā varā paturēja līdz pat impērijas sabrukumam.

 

Atbilstoši tālaika starptautisko tiesību izpratnei viss bija kārtībā – Kurzemes un Zemgales hercogistei kā Polijas vasaļvalstij nekādu juridisku tiesību “līdzi runāt” nebija. Toties vietējai poļu un vācu izcelsmes dižciltīgajai bruņniecībai un arī “parastajai” muižniecībai bija svarīgi saglabāt neskartas savas privilēģijas un tiesības. Polijā magnāti varu saglabāja, upurējot savu valsti. Līdzīgi rīkoties iecerēja arī Kurzemes un Zemgales hercogistes feodālā aristokrātija.

Laikā, kad risinājās Eiropai tik svarīgi politiski notikumi, hercogistē ievērojami pieauga t.s. „krievu” partijas ietekme. Tās vadonis bija barons Oto Hermanis fon der Hovens (dzimis 1740. gada 13. novembrī Bukaišu muižā , Howen, 1740–1806), kurš, būdams hercoga virspadomnieks, izmantoja Pētera Bīrona ilgo prombūtni un slepenībā veica visus priekšdarbus Kurzemes muižnieku „brīvprātīgās” padošanās teātra izspēlē. Par “nopelniem” ķeizariene Katrīna II viņam uzdāvināja Mežmuižu (Augstkalni). 

 

 Otto Hermann
 Barons Oto fon der Hovens

 

1795. gada sākumā vēsturiskā situācija ārēji atgādināja 1561. gadu. Arī toreiz, sabrūkot Livonijas valstiņu konfederācijai, feodālā aristokrātija izšķīrās par padošanos varenākajai Eiropas valstij, tajā laikā Polijai, izveidojot no tās atkarīgu hercogisti. Arī toreiz kāda daļa cerēja kļūt par Krievijas pavalstniekiem, taču nepaveicās. Bet atkārtotais mēģinājums pēc 233 gadiem bija veiksmīgs. Kaut gan jāatzīst, ka patiesībā 1795. gadā izvēles iespējas, kam padoties, nebija, tādēļ priekšplānā izvirzījās bruņniecības un muižniecības privātās un korporatīvās intereses. 

1795. gada 18. martā Jelgavā sanāca Kurzemes landtāgs (augstāko kārtu kopsapulce) un pieņēma vairākus Manifestus. Pirmajā no tiem Polijai tika pārmests, ka tā nepilda savus 1561. gadā dotos solījumus, ka tikai vairākkārtēja Krievijas iejaukšanās ir piespiedusi Poliju tos ievērot un ka nav nekādu garantiju, ievērojot Polijas attiecības ar Krieviju, Austriju un Prūsiju, ka šie solījumi jelkad tiks pildīti. Tādēļ dižciltīgā Kurzemes bruņniecība un muižniecība, vadoties pēc principa – ja viena puse netur savus solījumus, tad arī otrai pusei tie nav saistoši, sarauj saites ar Poliju.

Drīz pēc tam pieņem otru Manifestu – tajā Kurzemes bruņniecība un muižniecība izsaka vēlēšanos nonākt Krievijas impērijas tiešā aizsardzībā un pakļautībā, uzticoties ķeizarienes Katrīnas II dotajiem solījumiem.

Bet jau dienu iepriekš, 17. martā, Kurzemes un Zemgales hercogs Pēteris iesniedza Katrīnai II atteikšanās rakstu – ka uz mūžīgiem laikiem savā un savu bērnu vārdā atsakās no hercoga titula lietošanas kā publiski, tā privāti. Tam sekoja Pētera lūgums atļaut izbraukt ārpus hercogistes robežām. Te varētu mazliet padomāt par to, kāpēc hercogam Pēterim vajadzēja atteikšanās rakstu iesniegt Katrīnai II nevis Polijas karalim (1764–1795) Staņislavam Poņatovskim.

 

Staņislavs 
 Pēdējais Polijas karalis un Lietuvas dižkunigaitis Staņislavs Augusts Poņatovskis (1732-1798)

 

Pēdējais hercogs, lai arī bija Krievijas ieliktenis, juridiski atradās Polijas karaļa pakļautībā un formāli atteikšanās rakstu nācās adresēt viņam nevis Katrīnai II. Šī epizode kārtējo reizi demonstrē Krievijas nostāju pret jebkādām starptautiskajām normām. 

 

19f9cefdfb07230a68581d617885a3af XLs 
 Hercoga Jēkaba portrets, M. Stumbris, JVMM 30342

Tika izveidota komisija, kas uzskaitīja visus hercogam piederošos īpašumus un tos novērtēja. Šī summa bija aptuveni 2 miljoni Alberta dālderu [XVIII gs. Alberta dālderis 17./18. gs. bija galvenā starptautiskās tirdzniecības naudas vienība Baltijas jūras reģionā, katrā monētā bija 23,4 g sudraba]. Puse summas sedza Pētera parādus, otru pusi viņš saņemtu pēc īpašuma pārdošanas. Faktiski hercoga īpašumi (muižas) kļuva par Krievijas impērijas īpašumu, daļu vēlāk piešķīra impērijai uzticīgajiem muižniekiem par ”nopelniem” Krievijas interešu realizēšanā.

Katrīna II 
 Екатерина II Законодательница в храме Богини Правосудия.
Katrīna II, D. Ļevicka gleznas (1783) kopija , JVMM 34644/El 561

 

Ar šiem notikumiem sākās kalendārā izpratnē diezgan ilgs posms līdz jauniegūto teritoriju “sakārtoja” atbilstoši Krievijas birokrātiskajai pārvaldei. Attiecībā uz Jelgavu (un arī citām jaunās guberņas pilsētām un miestiem) stājās spēkā Katrīnas II jau 1785. gadā apstiprinātais Krievijas impērijas pilsētu nolikums.

 

1

2 

Fragments no pilsētu nolikuma, tā 9. pantā cita starpā teikts, ka pilsētas maģistrātam jāreģistrē (jānumurē) visi īpašumi, lai ar tiem varētu rīkoties.

1795. gada 2. aprīlī Katrīna II ar savu Ukazu ( rīkojumu) uzdeva kavalērijas ģenerālim Kaucmindē dzimušajam grāfam Pēterim fon der Pālenam sākt bijušās hercogistes pārvaldīšanu, ieceļot viņu par ģenerālgubernatoru.

 

 Palen P A
 Pēteris Ludvigs grāfs fon der Pālens (1745–1826)

 

Tāpat kā jau pieminētais krievu partijas vadonis O. fon Hovens, P. fon der Pālens aktīvi iesaistījās muižnieku padošanās Krievijai teātra iestudēšanā un izspēlē. Par savu līdzdarbošanos hercogistes aneksijā atalgojumā saņemot Iecavas un Tērvetes muižu.

12. jūnijā Pālens ierodas Jelgavā un 13. jūnijā svinīgi nolasa 15. aprīlī izdoto ķeizarienes Katrīnas II Manifestu, kurā, uzsverot muižniecības padevīgo lūgumu, pasludina Kurzemes un Zemgales hercogistespievienošanu Krievijas impērijai. Lieki piebilst, ka muižniecības kaulēšanās par savu prasību iekļaušanu ilga gandrīz veselu mēnesi, bet “īpašais statuss” tika saņemts. Prasībai, ka, ieņemot kādu valsts pārvaldes amatu, obligāti jāpāriet Krievijas pavalstniecībā, īpašas pretestības nebija. Kā lasām Jūlija Dēringa atmiņās (“Ko es nekad negribētu aizmirst vai atmiņas no manas dzīves”, LVA 2016) par viņa vēlmi ieņemt zīmēšanas skolotāja amatu Jelgavas vīriešu ģimnāzijā, šī prasība bija spēkā visu guberņas pastāvēšanas laiku.

Pēc tam, izpildot Katrīnas II norādījumus, Pālens iepazīstas ar visu jauniegūto teritoriju, organizē īpašumu, ienākumu un iedzīvotāju uzskaiti.Uzzinām, ka t.s. 5. dvēseļu revīzijas laikā (1797./98.) bijušajā hercogistē tika reģistrēti 387 922 iedzīvotāji, t.sk. 22 533 jeb 5,8% dzīvojuši 11 pilsētās.Jelgavā , savukārt, 1798. g. saskaitīti 9 395 iedzīvotāji. Tomēr šis skaitlis varētu neatspoguļot patieso situāciju, jo ir ziņas, ka ap 13 000 no Jelgavā pierakstītajiem pilsētā nemaz nedzīvoja.

Vēl1795. g. pārdēvēja dažas ielas un lika sanumurēt namus. Zinām, ka 1802. g. Jelgavā bija 41 mūra ēka un 565 koka nami. 

Jelagavas ēka  Jelgavas ēka 2png
  Jelgavas ēkas 19.gs. beigas (Katoļu un Akadēmijas ielas ēkas pagalms)

 

Fon der Pālens organizē arī pilsētu ģerboņu apzināšanu un to zīmējumu nodošanu Krievijas heraldikas komisijai, lai tā tos no jauna apstiprinātu.

 

Jelgavas gerbonis 1.png 
 Jelgavas ģerbonis,
Apstiprināts 1846.gada 11.martā
Zīmējuma autors J. L. Eginks (1784-1867)

 

Atbilstoši Krievijas rangu tabulai reglamentē formas apģērbu ierēdņiem – tas ir “zils mundieris ar aveņkrāsas apkakli un iešuvēm bez atlokiem”. Tūlīt gan jāpiebilst, ka gan karavīru un virsnieku, gan ierēdņu formām Krievija jau no Pētera I laikiem pievērsa ļoti lielu uzmanību un nepārtraukti tās uzlaboja, ieviešot tajos nedaudz arī no vispārējās modes tendencēm Eiropā.

 

ierēdņu apģērbs 
 Ierēdņu apģērbs 19.gs. I pusē

 

Kad daudz un dažādi darbi bija paveikti, t. sk. pārvaldes ierēdņu un atbilstošu telpu sameklēšana, kā arī neskaitāmu citu jautājumu nokārtošana, 1795. gada 25. novembrī Jelgavu pasludināja par guberņas metropoli, bet dažus mēnešus vēlāk – 1796. gada 28. janvārī notika svinīga Kurzemes guberņas atklāšana un iesvētīšana. 

 

 Ģerbonis
 Kurzemes guberņas ģerbonis
Apstiprināts 1856.g. 8.decembrī

Krievijas ekspansijas rezultātā Kurzemes un Zemgales hercogistes teritorija 85 gadus vēlāk nekā Daugavas labais krasts (1710) tika pievienota Krievijas impērijai, taču gandrīz visu 19. gadsimtu to vairāk vai mazāk uzskatīja par piederīgu Rietumeiropas kultūras lokam, kas izpaudās daudz un dažādos veidos, bet tas jau ir cits stāsts.

 

Gita Grase
Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja direktore