P.   SLĒGTS
 O.  11 - 18
 T.  11 - 18
 C.  11 - 18
 P.  11 - 18
 S.  11 - 18
 Sv.  11 - 18

Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs

Lielā diena, Jurģi, Ūsiņš, 23. aprīlis

Lielā diena, Jurģi, Ūsiņš, 23. aprīlis

Latviešu svinamās dienas ir mūsu tautas gara mantojuma vēstures parādīšanās ikdienas dzīvē, un arī to vēsture ir valsts atmiņas daļa. Latviešu zemnieku ievērotās dabas parādības un ar tām saistītās svinamās dienas ir spēcīgs emocionāls vēstījums no pagātnes līdz mūsdienām.

Dažas no senajām svinamajām dienām mēs godājam arī šodien, bet dažas ir kļuvušas tikai par etnogrāfiskās tradīcijas mantojumu. Tomēr tās visas ir kļuvušas par mūsu tautas kultūrvēsturisko mantojumu un liecina par latviešu dzīvesziņu un saskaņu ar dabu, kas mūsdienu modernajā laikmetā ir daļēji zudusi. Senatnē cilvēki sevi vairāk izjuta kā dabas sastāvdaļu un tas noteica arī viņu piekopto tradīciju saturu. Daba bija viņu kalendārs (stunda, diena, nedēļa, mēness, gadalaiks, gads), saule, mēness, tumsa un gaisma bija viņu ikdienas pulkstenis, bet gadalaiki un tiem pieskaņoto darbu ritums bija vienas mājsaimniecības komunikācija ar citiem cilvēkiem, tie bija viņu sociālie tīkli, tautasdziesmas un dejas bija gaidīta un populāra izklaide. Mainās laiki un tradīcijas, mūsdienās mēs maz vai ļoti maz zinām par cilvēku svētkiem tālajā aizvēsturē, bet cilvēks ir sociāla būtne un var pieļaut, ka tika svinētas gan veiksmīgas medības, gan pavasara darbu sākšana un rudens ražas novākšana, gan citi, varbūt tikai vienai kopienai svarīgi kādu notikuma simbolizējoši svētki, vēl vairāk svētki un svinamās dienas bija sava veida sabiedrības sociālās kontroles mehānisms un zināšanu un prasmju pārnese no paaudzes uz paaudzi. Katros svētkos bija mielasts un noteikts rituāls ar tautasdziesmām un dejām, kas vienoja cilvēkus, radīja kopības sajūtu, jautrību un cerības, ka rituālu prakse piepildīs cilvēku individuālās un kopienas ieceres nākotnē.

Latviešu godu gadskārtās vēstures gaitā kopā ir savijusies pirmskristietības tradīcija ar baznīcas oficiālajiem svētkiem. Mūsdienās mēs svinam gan reliģiskos svētkus, gan tautas tradīcijās svinētos svētkus – Lieldienas, un Ziemassvētkus, Jāņus (24.06.), mazāk Jurģus (Ūsiņš) (23.04.), Māras dienu (02.07.), Miķeļus (29.09.), Mārtiņu dienas (10.11) svētkus, bet ar interesi raugāmies, ja kāds etnogrāfiskais ansamblis izpilda mazāk zināmu un retāk pieminētu svētku svinēšanas rekonstrukciju ar vēstures stāstu, kas pasniegts ar mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem. Interesanti, ka reliģiskos svētkus Latvijas tradicionālās reliģiskās konfesijas bieži svin dažādos laikos – Ziemassvētki tradicionāli ar divu nedēļu starpību katoļiem, luterāņiem un pareizticīgajiem, ko nosaka divu dažādu kalendāru (Georga un Jūlija) lietojums baznīcas liturģiskajā gadā, tas pats attiecas uz Lieldienu svinēšanas tradīciju.

Minētās Latvijas tautas un reliģiskās tradīcijas ir daļēji vai tieši saistītas ar latviešu tautas gadskārtu paražām, kas aptver saulgriežu tradīcijas viena kalendārā gada garumā, kad zemkopji un lopkopji jau lieliski zināja, ka darba augļi nav atkarīgi tikai no cilvēku darba, bet arī no saules, mēness, lietus, vēja un citām meteoroloģiskām – gaidītām un negaidītām veltēm, kas kopā ar astronomiskajiem gadalaikiem veido vienu veselu rīcības plānu ciklu darbiem, atpūtai un svētkiem. Visu latviešu gadskārtu tradīciju centrā bija Saule – auglības un labklājības simbols. Svarīgākie svētki bija vasaras un ziemas saulgrieži vai Jāņi un Ziemassvētki. Senatnē tie bija vienīgie gadalaiki laika atskaites sistēmā, bet atsevišķi vēl tika pieminēti pavasara un rudens saulgrieži – Lielā diena un Miķeļa diena.

23.aprīlī ir senas latviešu gadskārtas – Lielās dienas vai Jurģu, arī Ūsiņa svētki, ar kuriem senatnē iezīmēja pavasara (astronomisko) sākumu – sākās pavasara darbu cēliens jeb sējas laiks un latviešu bērnu populārākā izklaide un vienlaikus obligātie darbi – ganu gaitas. Saskaņā ar tradīciju Jurģi ir pirmā ganu diena un neatkarīgi no tā, vai zemi klāj vēl sniegs, lopi, kaut uz īsu brīdi ir jāizdzen ganībās. Biežāk piesaukto Jurģu dienu (tradicionāli apzīmē pārcelšanās uz jaunu dzīves vietu – maiņas diena un mietošanās diena) senatnē vairāk sauca par Ūsiņdienu, Zirgu dienu, Ūsiņa dienu, arī Jurģu dienu, Vecā Stendera vārdnīcā tas ir minēts kā Bišu dievs (kas gan vairāk ir autora izdomājums, nekā vēsturiska patiesība). Un nav jau arī nekas pretrunā ar formulējumu, Jurģu diena iezīmēja pavasara beigas un vasaras sākumu, zemē tiek sēta sēkla jaunai ražai, uzplaukst ziedi, pļavas, veras koku pumpuri un lapas, tek koku dzīvības sulas un mostas visa dzīvā daba. Zirgs pēc piespiedu dīkstāves ziemas laikā kļūst atkal par darba rīku prasmīga saimnieka rokās, bet bites dara savu – sāk gādāt vienīgo saldvielu senatnē pirms cukura, proti, medu.

Latviešu tautas dainas precīzi atspoguļo pārmaiņas dabas ciklā un cilvēka mijiedarbībā ar to:

 

Pa kalniņu Ūsiņš jāja,

Ar akmeņu kumeliņu;

Tas atnesa kokiem lapas, 

Zemei zaļu āboliņu.

 

Ūsiņš savus divus dēlus

Darbiņam radināja;

Vienu sūta pieguļā, 

Otru arti tīrumā.

 

Latviešu mitoloģijā Ūsiņš ir viens no visnoslēpumainākajiem tēliem un, ja tā var sacītt, ar daudzprofilu darbības veidiem. Ūsiņa tēls latviešu tautas gadskārtu ieražās asociējās gan ar lopu patronu, gan gaismas dievību, gan bišu dievu, gan mājas dievu (gariņš). Otrs nosaukums – Jurģis vai Juris nāk no kristīgās ticības tradīcijas un asociējās ar karavīru zirgā – Svēto Georgu (Džordžs, Juris, Žoržs Eiropas valstīs), kurš hipotētiski dzīvoja Romas impērijā 3. gs. un ar šķēpu pieveica pūķi, kas ir viena no izplatītākajām alegorijām kristīgās mākslas attēlojumā kā labā uzvara pār ļauno. Austrumeiropā viņš vairāk tika godāts kā lopu patrons, bet Rietumeiropā kā karavīrs. Līdzās Ūsiņam un Jurģim Latvijas novados lietoja arī citus svinamās dienas nosaukumus – Ģurģa diena, Jura diena, Ūsiņi, zirgu dienu, kas vairāk raksturo lokālās semantikas tradīcijas.

Kurzemes guberņā pēc zemnieku brīvlaišanas likuma izsludināšanas (1818), kad zemnieks kļuva par brīvu pilsoni, realitātē sēta zemniekam tika nodota nomā (t. sk. klaušu nomā) un Jurģi kļuva par atskaites punktu reālai zemnieku brīvlaišanai guberņā – līdz 1822. gada Jurģiem notika sagatavošanās brīvlaišanai (zemnieku un saimniecības inventāra uzskaitījums, citas formalitātes) un tā norisinājās līdz pat 1829. gadam. Par darba un nomas līguma slēgšanas dienu Jurģi kļuva tikai 19. gs. 1. pusē, līdz tam tas parasti notika ap Miķeļiem. Jurģi ir pieminēti arī latviešu literatūrā, spilgts piemērs ir brāļu Kaudzīšu romāna “Mērnieku laiki” fragments, kas īsi un kodolīgi iezīmē Jurģu sociālpolitisko problēmu atspoguļojumu – saimnieka (māju nomnieka) un kalpu (darba ņēmēju) Jurģus vai mūsdienu valodā – darba tiesisko attiecību uzsākšana vai pārtraukšana, kas bija izplatīta tieši Jurģu dienā. 

Jura (Jurģa) caurcaurim nav nekāda prieka diena, ja nesaucam par prieku tā jautruma, ko iedevis savs šķiršanās vai saņemšanas malciņš, bet arī šis pats jautrums nomanāms gandrīz tik pie tiem, kuri paraduši staigāt un kuriem vecā dzīves vietā nav nekas dārgs pametams, nedz arī jaunā jābīstas no kāda krusta – vārdu sakot kalpu kārtai. Kalpa vīram vietas pārmainīšana nav sveša un viegli izdarāma: viņš saceļ jaunā saimnieka ratos gultu, lādi, vēl ko neko, uzsēdina bērnus virsū un, vezdams zirgu pie galvas, aiziet gluži vienaldzīgi; sieva ar ratiņu iet līdzi vezumam tāpat. Saimniekam, turpretī, ja jādodas uz jaunu vietu, nevar būt Jura diena nekad prieka diena. Nav nemaz visas nastas saskaitāmas, kas viņus spiež, uz citu dzimteni ejot (“Mērnieku laiki”, 19. lpp.).

Kas vēl interesants notika Jurģu dienā? Protams, tautas maģiskā domāšana un ticība tās pašsuģestijai un ietekmei uz nākotnes notikumiem radīja ticējumus un laika pareģojumus pārsvarā labākai ražas nodrošināšanai, no kuru plašā klāsta minēšu tikai dažus:

Ja dzeguze 9 dienas pirms Jurģiem sāk kūkot – būs silta un auglīga vasara.

Kāds vējš Jurģu dienā uzvar – tāds visvairāk visu gadu pūš.

Ja Jurģu dienā dedz uguni – tad salnas nokož pļavas.

Ja Jurģu dienā līst – pļavā zāļu trūkst.

Jurģu dienā ietur maltīti ar cietām olām, gaļu un alu, lai lopiem labi klātos.

Skumji un priecīgi brīži ir pavadījuši cilvēkus no civilizācijas rītausmas līdz mūsdienām, notikumi, kas atkārtojās vai bija dabas likumu noteikti, pamazām ieguva aprises cilvēku radītos rituālos, tradīcijās un svinamās dienas, kas bija laiks senā cilvēka dzīvē, kad viņam izdevās nonākt harmonijā ar sevi un apkārtējo vidi, un varbūt tieši tā pietrūkst mūsdienu pragmatiskajā laikā. Reiz Latvijā bija laikmets, kad spalva un pergaments bija tikai vācu hronistu rīcībā, latviešu etniskās oriģinalitātes raksturojošs lielums ir mūs sākotnēji sasniedzis caur mutvārdu daiļradi un no paaudzes paaudzē mantotu tradīciju, parādot mūsu senču atstātās kultūras iezīmes, savdabību, t.sk. dabas ciklu un tiem pieskaņoto godu tradīciju, kas mūsdienu modernajai nācijai jāsaglabā, jāizkopj un jāpopularizē, neļaujot tām pazust no mūsu vēstures atmiņas.

Autors Gints Putiķis, muzeja direktores vietnieks zinātniskajā darbā