P.   Slēgts
O.  10-17
T. 10-17
C. 10-17
P. 10-17
S. 10-17
Sv. 10-17

Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs

Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Aleksandrs Jodikaitis

A. Jodikaiša pieteikuma anketaA. Jodikaiša Lāčplēša Kara ordeņa domes anketa, Latvijas Nacionālais arhīvs

Virsleitnants Aleksandrs Jodikaitis (LKO Nr.3/2066)

 

Aleksandra Jodikaiša stāsts Latvijas armijā bija īss un spožs – lietuvietis, kurš krita par Latvijas brīvību, bet zemes klēpī tika guldīts savā etniskajā dzimtenē.

Dzimis Rīgā lietuviešu izcelsmes strādnieku (dzelzceļnieku) ģimenē 1895. gada 31. oktobrī. No 1902. līdz 1915. gada augustam dzīvojis Krimūnās. Pēc viņa sievas Zinaīdas Jodikaites rakstītā LKOD anketā: “beidzis Jelgavas Kroņa ģimnāziju” un 1916. gada 1. jūnijā viņš iestājies Pavlova karaskolā Petrogradā. Karojis Krievijas armijas sastāvā Galīcijā, 1917. gada aprīlī paaugstināts dienesta pakāpē par podporučiku, apbalvots par nopelniem kaujāsar IV šķiras Jura, IV šķiras Annas un IV šķiras Staņislava ordeni. Bez datējuma minēts1, ka A. Jodikaitis atgriezies Petrogradā un uzturējies pie sievas vecākiem, bet Latvijā atgriezies 1919. gada maijā, saslimis, izveseļojies un tad 1919. gada augustā iestājies Latvijas armijā, kritis kaujās pret bermontiešiem Pārdaugavā, Cementa fabrikas rajonā (bijušā Voleru muižas teritorija) 16. oktobrī. Jau 1919. gada 20. oktobra avīzes “Latvijas Sargs” 170 nr. (kaut ar vairākām biogrāfiskām un faktoloģiskām neprecizitātēm) bija aprakstīts Aleksandra Jodikaiša veiktais varoņdarbs2

Rīga. Varoņu piemiņai. Virsleitnants Jodikaitis († 16.oktobrī 1919. gads)

Mūsu pēdējā uzbrukumā, Daugavas kreisajā krastā, 16. oktobrī, vārīgi ievainots un ceļā uz slimnīcu mira virsleitnants Jodikaitis. Pārnākdams neilgi atpakaļ, no leišiem, virsleitnants Jodikaitis Latvijas armijā iestājās tikai pašā pēdējā laikā. Lai gan cēlies no Rīgas leišu aprindām, virsleitnants Jodikaitis pats, tomēr, turējās un sevi uzskatīja par latvieti. 

Aleksandrs Aleksandra d. Jodikaitis dzimis 22. novembrī 1895. g. un arī uzaudzis Rīgā. Beidzis Jelgavas ģimnāziju, studēja Rīgas politehnikā. (Rīgas Politehniskais institūts3) inženieru nodaļā. Kā visus, arī viņu Eiropas karš jau 1916. g. ierāva savā virpulī. Par nopelniem un drošsirdību kaujās apbalvots ar Jura krustu, Vladimira u.c. ordeņiem. Precējies ar Zinaīdu Latšāru (Jodikaite), pēc dzimuma (tautības) polieti, kura viņa līķi noveda (aizveda) uz saviem dzimtas kapiem, Radvilišķiem, Kauņas guberņā, apglabāšanai.

Lai arī savu vīru viņa apglabāja Lietuvā, viņa tomēr uz dzīvi atgriezās Latvijā, varbūt te bija cerīgāk, varbūt mierīgāk, varbūt bija citi apsvērumi, bet jau 1919. gada 21. novembrī Z. Jodikaite strādāja Latvijas armijas Virspavēlnieka štāba (Jānis Balodis) apgādes daļā4. 

Tomēr līdz Lāčplēša Kara ordeņa piešķiršanai bija jāgaida 9 gari gadi un ja ne viņa atraitnes Zinaīdas Jodikaites uzņēmība, iespējams, viņa varoņdarbs būtu palicis aprakstīts tikai presē bez valsts piešķirtā apbalvojuma, kas bija viens no pēdējiem piešķirtajiem ordeņiem Lāčplēša Kara ordeņa pēdējā piešķiršanas gadā – 1928. Nav zināms, kāpēc Zinaīda Jodikaite aktīvi sāka interesēties par vīra apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni, var tikai izvirzīt versiju, ka vienkārši nebija informācijas par A. Jodikaiša izdarītā varoņdarba atbilstību apbalvošanai ar LKO. Varbūt arī pieticība un pat pazemība neļāva lūgt valstij, bet A. Jodikaiša apbalvošanas jautājums ar LKO tika aktualizēts vien 1927. gadā, iespējams, ka Z. Jodikaitei 1927. gadā zaudējot darbu un nokļūstot bezdarbnieku kategorijā bez jelkāda sociālā atbalsta.

Zinaīda Jodikaite 1927. gada 8. septembrī rakstīja Latvijas armijas Galvenā štāba priekšniekam (ģenerālim Mārtiņam Peniķim) iesniegumu/lūgumu5:

Mans nelaiķa vīrs, atrazdamies Latvijas armijas Latgales divīzijas 7. Siguldas kājnieku pulka 5. rotā kā jaunākais virsnieks, 1919. g. piedalījās Latvijas atbrīvošanā no Bermonta bandām. Sākot no 8. oktobra, atkāpjoties pāri Daugavai, pulks atradās Rīgas pusē pie koka tilta. 15. oktobrī pulkam bija uzdots pārcelties pāri Daugavai, pie bijušās Jūrskolas uz Bolderāju, bet divas rotas: bet 5. un 7. rota ievietojās Cementa fabrikas kokzāģētavā. 16. oktobrī no rīta pēc izlūku gājiena, pārejot uzbrukumā pret vācu karaspēku, kas atradās Cementa fabrikas ēkās un viņas apkārtnē, abas rotas cieta ievērojamus zaudējumus. Šinī uzbrukumā krita arī mans vīrs, jo ievainots plkstn. 12 dienā ar sprāgstošo lodi vēderā, viņam nebija sniegta nekāda palīdzība un tikai pēc plkstn. 8 tika pārcelts pār Daugavu un ceļā uz Sarkano Krustu (slimnīcu) lielās mokās mira. [..] Būdama tajā pārliecībā, ka mana nelaiķa vīra nopelni Latvijas Atbrīvošanas karā, kā arī mana darbība dažādās valsts iestādēs dod zināmu priekšrocību uz dažām tiesībām un materiālu pabalstu, griežos pie Jums ar laipnu lūgumu, ievākt ziņas par mana nelaiķa vīra dienesta nopelniem un neatteikties ierosināt jautājumu par viņa attiecīgu apbalvošanu (kas līdz šim nav noticis) un līdz ar to dot man iespēju eksistēt. No savas puses varu aizrādīt, ka ziņas par mana vīra dienestu var dot sekošas personas: bataljona bijušais komandieris Ernests Alksnis, 2. rotas bijušais karavīrs Rūdolfs Zvaigzne un viņa rotas jaunākais virsnieks Fabians Mihailovskis.

Mēs to nekad neuzzināsim, bet atliek tikai izvirzīt hipotēzi, ka viņa bija satikusi sava vīra bijušos cīņu biedrus, kas viņu informēja par iespējamību kaujā kritušajam A. Jodikaitim saņemt valsts apbalvojumu un attiecīgi viņai kā atraitnei dažādus sociālā atbalsta pasākumus no valsts un pašvaldību institūciju puses.

Jau drīz 7. Siguldas kājnieku pulka komandieris (K. Frickauss) 1927. gada septembrī vērsās pie Rīgas prefekta ar lūgumu nopratināt bijušo 2. bataljona komandieri pulkvežleitnantu Ernestu Alksni un 2. rotas komandieri virsleitnantu Rūdolfu Zvaigzni par kauju pie Cementa rūpnīcas 1919. gada 16. oktobrī. 1927. gada oktobrī liecības Jelgavā sniedza E. Alksnis un Rīgā 1927. gada 26. septembrī R. Zvaigzne6, kuri izstāstīja kauju gaitu un sniedza tās detalizētu aprakstu (Cementa fabrika atradās toreizējās Voleru muižas teritorijā). Daži no aptaujai paredzētajiem vairs Latvijā nedzīvoja, piemēram virsleitnants  F. Mihailovskis, kurš bija devies uz ASV.

1927. gada 7. decembrī 7. Siguldas kājnieku pulka komandieris uz iesniegumu par III šķiras LKO piešķiršanu A. Jodikaitim sniedz atbildi7 Latgales divīzijas komandierim (K. Berķim)Apbalvošanas ierosinājums nokavēts tamdēļ, ka atbrīvošanas cīņu vēsturiskie dati pulka arhīvā ir ļoti trūcīgi un man personiski par virsleitnanta Jodikaitis varoņdarbu nekāds ierosinājums no toreizējiem pr-kiem agrāk nebija iesniegts”. Latgales divīzijas komandieris savukārt ziņoja8 armijas Galvenajam štāba priekšniekam: “Apbalvošanas priekšāstādījums nokavēts aiz sekošiem iemesliem: 1919. g. kaujas laikā apbalvošanas vēl nenotika. Vēlāk, kaujām izbeidzoties, nelaiķa virsleitnanta JODIKAITIS priekšniecība mainījusies. Jaunā priekšniecība, resp. pulka kom-rs, nav bijis informēts par minētā virsn. varoņdarbu un tas ticis piemirsts”.

Izskatot iesniegtos dokumentus, LKOD sēdē 1928. gada 29. martā A. Jodikaitim piešķīra III šķiras Lāčplēša Kara ordeni ar Nr. 2066. Izdarītā varoņdarba aprakstā minēts9, ka Lāčplēša Kara ordenis Aleksandram Jodikaitim piešķirts par to:

ka kaujās ar vāciešiem, 16. oktobrī 1919. gadā uz Daugavas krasta Cementfabrikas rajonā komandēdams 5. rotas vadu, ar kuru atradies bataljona priekšpozīcijās, izrādījis sevišķu drošsirdību un varonību, atsitis vairākus ienaidnieka pārspēka pretuzbrukumus, līdz ar to sedzis bataljona labo spārnu no ienaidnieka apiešanas, caur ko devis iespēju bataljonam sakārtoties un noturēt tikko ieņemtās pozīcijas, pie kam virsleitnants Jodikaitis smagi ievainots miris.

Aleksandra Jodikaiša sieva saņēma arī ielūgumu uz LKO apbalvošanas ceremoniju 1928. gada oktobrī, bet nav zināms, vai viņa to izmantoja. “Lāčplēša Kara ordeņa pasniegšana jaunapbalvotajiem (tā bija pēdējā LKO apbalvošanas ceremonija) notiks 11. novembrī Liepājas garnizonā (Kara osta). Arī Jūs tanī dienā varat ierasties saņemt sava nelaiķa vīra ordeni Nr. 2066. Tie, kas nebūs ieradušies, vēlāk varēs neizņemtos ordeņus dabūt domes kancelejā pilī10”. 

Materiālie apstākļi Aleksandra Jodikaiša atraitnei diemžēl nebija uzlabojušies un tāpēc viņa 1928. gada oktobrī LKOD lūdza piešķirt materiālo palīdzību11 – “Griežos pie Jums ar laipnu lūgumu, izsniegt man vienreizējo pabalstu. Z. Jodikaitis uzturēja savu māti un slimo māsu”. No LKOD sekoja steidzīgs lūgums Rīgas prefektūras IV iecirkņa priekšniekam sniegt ziņas par lūdzējas materiālajiem apstākļiem. Tas nozīmē, ka LKOD tiešām operatīvi rūpējās par LKOK un viņu likumīgajiem mantiniekiem, lai nodrošinātu maksimāli labus materiālos apstākļos atbilstoši valsts sociālās politikas pamatprincipiem. Jau 1928. gada 13. novembrī. Z. Jodikaitei, ņemot vērā viņas trūcīgos sadzīves apstākļus, piešķīra ne tikai vienreizējo pabalstu 50Ls apmērā, bet arī atrada iespējas piešķirt vēl papildus 50Ls, nosūtot vēstuli no LKOD, ka “Valsts prezidents (G. Zemgals) kā ordeņa domes priekšsēdētājs atrada par iespējamu izsniegt Jums uz ordeņa svētkiem 11. novembrī avansa veidā piecdesmit latus12”.

Zemes Ierīcības vēstnesī 1929. gadā minēts13, ka Zinaīdai Jodikaitis, piešķirta jaunsaimniecība Ventspils apriņķa Ances pagastā “Nabagu lauks” – nosaukums gan tēlains. Piešķirti 22,90 hektāri zemes. Zinaīdas Jodikaites pēdējais lūgums LKOD priekšsēdētājam izteikts 1935. gada aprīlī par aizdevumu14 jaunas dzīvojamās mājas izbūvei, pamatojoties uz to, ka viņa strādā Rīgas Centrālajā slimokasē ar zemu atalgojumu, uz ko saņēma atbildi, ka  lūgums no LKOD tiek noraidīts, paskaidrojot: 1. Ar kredītoperācijām dome (LKOD) nenodarbojas. 2. Aizdevumus jaunsaimniekiem izsniedz Valsts Zemes banka. 3. Dome var izsniegt nelielus pabalstus tikai sevišķi trūcīgiem LKOK, bet Jūs (Z. Jodikaitis) par sevišķi trūcīgu uzskatīt nevar, jo esat pastāvīgā darbā un algā. Vispār adresēts Kara invalīdu palīdzības fonda domei.

Stāsts par Aleksandru Jodikaiti vairāk ir vienas uzņēmīgas sievietes stāsts, kurai bija jāuzņemas atbildība par ģimeni un jārūpējas par iztiku. Viņas vīra paveiktais varoņdarbs bija pelnījis Lāčplēša Kara ordeni un nodrošināja kaut nedaudz sociālo pakalpojumu pieejamību apstākļos, kādos bija spiesta dzīvot viņa atraitne. Aleksandra Jodikaiša īsais dzīvesstāsts arī parāda, cik daudznacionāla bija Latvijas armija, jo visiem dzimtene bija Latvija. Savukārt Lāčplēša Kara ordeņa dome savā darbībā pierādīja, ka tā rūpējas gan par dzīvajiem, gan kritušo Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru ģimenēm, iespēju robežās sniedzot palīdzību un atbalstu tām, kurām bija ierobežoti finanšu vai citi resursi.

 

Autors
Gints Putiķis
Direktores vietnieks zinātniskajā darbā 

Paskaidrojumi un atsauces

1. LNA LVVA 1304.f., 1.apr., 620.l., 23lp.

2. Latvijas Sargs Nr.170 (20.10.1919.)

3. Rīgas Politehniskais institūts (1896-1918). Inženiertehnisko zinātņu augstskola.

4. LNA LVVA 1304.f., 1.apr., 620.l., 11lp.

5. LNA LVVA 1304.f., 1.apr., 620.l., 11lp.

6. LNA LVVA 1304.f., 1.apr., 620.l., 14.-17lp.

7. LNA LVVA 1304.f., 1.apr., 620.l., 5lp.

8. LNA LVVA 1304.f., 1.apr., 620.l., 5lp.

9. LNA LVVA 1304.f., 1.apr., 620.l., 5lp.

10. LNA LVVA 1304.f., 1.apr., 620.l., 5lp.

11. LNA LVVA 1304.f., 1.apr., 620.l., 5lp.

12. LNA LVVA 1304.f., 1.apr., 620.l., 5lp.

13. Zemes Ierīcības Vēstnesis Nr. 355, 23.12.1929.

14. LNA LVVA 1304.f., 1.apr., 620.l., 33lp.