P.   Slēgts
O.  10-17
T. 10-17
C. 10-17
P. 10-17
S. 10-17
Sv. 10-17

Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs

Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Artūrs Kēlers

Kelers bilde

 

Kapteinis Artūrs Heinrihs Kēlers (LKO Nr.3/337)

 

Jelgavas ģimnāzijas absolvents, būdams karavīrs veicināja Jelgavas atbrīvošanu no bermontiešiem 1919. gada novembrī, kādu dzīves posmu arī jelgavnieks, simboliski ir palicis Jelgavas un Jelgavas novada piemiņā ar viņam atklāto piemiņas plāksni Jelgavas novada Līvbērzes pagasta “Vārpās” (2009. gada 21. novembrī) – pavisam netālu no viņa cīņu vietām pret Bermonta armiju Jelgavas apkaimē. Artūrs Heinrihs Kēlers (arī Artūrs Heinrichs Koehler dokumentos) dzimis 1894. gada 25. novembrī Jelgavas apriņķa Džūkstes pagasta “Plāmšās”. Mācījies Jelgavas ģimnāzijā 7 klases un absolvējis to 1914. gadā.

1915. gada 11. septembrī A. Kēleru iesauca Krievijas armijā, kur viņš dienēja kareivja dienesta pakāpē 177. rezerves bataljonā Novgorodā. 1915. gada 27. decembrī komandēts uz Vladimira kara skolu Petrogradā. 1916. gada 1. maijā A. Kēlers pabeidza mācības Vladimira kājnieku kara skolā, ieskaitīts (10. maijā) 100. rezerves bataljonā Sizraņā, kopš 1916. gada 22. augusta pārcelts uz Latviešu strēlnieku rezerves bataljonu. Kā 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka poručiks piedalījās kaujās pret vāciešiem pie Olaines 1917. gada 19. un 20. augustā. 1918. gada 28. janvārī A. Kēlers Tērbatā (Tartu) demobilizējās no kara dienesta cariskās Krievijas armijā. 

1919. gada 29. martā brīvprātīgi uzsācis dienesta gaitas Latviešu Atsevišķajā bataljonā (Liepāja). 1919. gada 2. jūlijā kopā ar 6. Atsevišķo bataljonu viņš pievienojies 9. igauņu pulkam pozīcijās pie Ķīšezera. No 1919. gada 17. jūlija līdz 3. augustam Daugavas labā krasta pozīcijās pie Čuibes kroga (mūsdienās Salaspils teritorija) pret vāciešiem. 8. Daugavpils kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās pret bermontiešiem naktī no 8. uz 9. oktobri dzelzceļa staciju “Zasulauks” un “Torņakalns” apkaimē. 9. un 10. oktobrī A. Kēlers piedalījās kaujās pret bermontiešiem Bolderājā (Rīga). 14. un 15. oktobrī A. Kēlers piedalījās tiltu pār Daugavu forsēšanā. Savukārt 3. un 4. novembrī A. Kēlers piedalījās kara darbībā Vīķu kroga, Kleistu muižas un Lielās muižas apkaimē (mūsdienās Rīga, Pārdaugava), no 7. līdz 11. novembrim kara darbība Švarcmuižas (Rīga, Āgenskalns) un Skultes (nav lokalizēta, iespējams mūsdienās Piņķi) muižas apkārtnē. 1919. gada 20. novembrī pie Jelgavas A. Kēlers, personiski vadīdams kaujas grupu 6 rotu sastāvā, zem spēcīgas ienaidnieka uguns ieņēma līniju Ciemale–Dūmiņi–Sabraki–Vilkubūdas, saņēma gūstekņus un ieguva 6 ložmetējus un21. novembrī uzbrukumā ieņēma Sarkano krogu un Meiju muižu, galīgi salauzdams bermontiešu pretošanos un lielā mērā sekmēdams Jelgavas atbrīvošanu. Brīvības cīņu noslēgumā A. Kēlers piedalījās kaujas darbībā pret Sarkano armiju Latgales reģionā 1920. gada 9.–11. janvārī Katlešu rajonā un no 15. janvāra līdz 2. februārim Žogovas stacijas (vēlāk Rītupes stacija uz Sanktpēterburgas–Varšavas dzelzceļa, Abrenes apriņķī, tagad minētā teritorija atrodas Krievijas sastāvā) rajonā. A. Kēlera piedalīšanās aktīvajā karadarbībā noslēdzās līdz ar pamiera līguma stāšanos spēkā starp Latvijas Republiku un Padomju Krieviju 1920. gada 1. februārī. 

Dažādos amatos t.sk. 3. Jelgavas kājnieku pulkā (1928–1940) A. Kēlers Latvijas armijā dienēja no 1919. gada marta līdz 1940. gada 25. oktobrim, kad viņu formāli atvaļināja no kara dienesta Latvijas Tautas armijā (“atvaļināts no kara dienesta amatu trūkuma dēļ Sarkanajā armijā”), jo viņš jau 1940. gada 24. septembrī tika arestēts un nākamajā dienā (25. septembris) nosūtīts uz Maskavu. Diemžēl viņa dzīvesstāsts tāpat kā tūkstošiem citu 1941. gada 14. jūnijā izsūtīto aprāvās Krievijā – Vjatlaga nometnē – simboliskā datumā – 1941. gada 21. novembrī – dienā, kuru mūsdienās svinam kā Jelgavas atbrīvošanu no Bermonta karaspēka. Bez Lāčplēša Kara ordeņa III šķiras apbalvots arī ar Latvijas Atbrīvošanas kara piemiņas zīmi, Latvijas Republikas 10 gadu Atbrīvošanas cīņu jubilejas piemiņas medaļu,  Igaunijas Ērgļa ordeņa III šķiru, Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiru un Viestura ordeņa III šķiru. 

Lāčplēša Kara ordenis viņam tika piešķirts 1920. gadā par 1919. g. 20. novembra cīņām uz līnijas Ciemale–Dūmiņi–Sabraki–Vilku Būdas un 21. novembrī pie Sarkanā kroga un Meiju muižas. Viņa apbalvošanas pieteikumā Daugavpils kājnieku pulka 9. rotas kapitans Hugo Michelsons (Mihelsons) rakstīja1:Kad 8. Daugavpils kājnieku pulks pārgāja uzbrukumā (1919. gada) 20. novembrī, lai ieņemtu Jelgavu, kapitans Koehler kā 3ā bataljona komandiers vadīja savu daļu uzbrukumā rajonā Zemalen, Frisburg, Rotten – Krug, Vilka Būdas un beidzamais punkts Jelgava. Vācieši šinī līnijā bija sakopojuši stiprus spēkus ar daudz ložmetējiem, mīnmetējiem un artilēriju. Kapitans Koehler nodevis katrai rotai savu rajonu un straujā uzbrukumā ieņēma Zemalen, Dumen, Sabrok un Vilka būdas. (skatīt anketas datus, laikam vācu militārās kartes). Ļoti sīvu pretošanos ienaidnieks izdarīja pie Vilku Būdām, kur bija sakopoti daudz ložmetēju un mīnmetēju. Pēc izdevīga manevra un, pats atrazdamies pirmās līnijās, ar to pacēla gara stāvokli kareivjos, Vilka Būdas pie paša novakara tika ieņemtas. Pēc šīm kaujām rotās bija arī zaudējumi un nogurums. Kapitans Koehler no jauna sagrupēja rotas un agri otrā rītā pārgāja no jauna uzbrukumā, pats atrazdamies visbīstamākās vietās un ar šo pamudinādams kareivjus nepagurt un izpildīt uzdoto uzdevumu līdz galam. Rotten-Krug tika ieņemts, kur tika saņemti gūstekņi un ložmetēji. Ar Rotten-Kruga ieņemšanu bataljoni bija aizgājuši Jelgavai aizmugurē un 21. novembrī iegāja Jelgavā. Šinīs kaujās kapitans Koehler ar savu aukstasinību un drosmi, atrazdamies pirmās līnijās, un beidzot ar spīdošām uzvarām izpelnījās visu 3a bataljona karavīru atzinību”. 

Artūra Kēlera  operatīvo darbību un situāciju pie Jelgavas 20./21. novembrī mazliet no cita skatu punkta sniedz kauju pie Jelgavas aculiecinieka Jāņa Kristapa Zommera2 publicētais raksts žurnālā “Lāčplēsis” (Nr.15, 01.11.1969.) – “Jaunais uzdevums ved uz Jelgavu, caur Vilku-Būdām un Meiju muižu uz Ezera vārtiem. Tas ir mūsu rotas uzbrukuma virziens un kaujas mērķis. ieejot mežā ap Vilku-Būdām un, bataljona vienībām izvēršoties, rodas kaut kāds sajukums un izjūk sakari starp bataljonu un rotām, starp rotām pašām un rotās, dažkārt pat starp vadiem. Rotas komandieris, mežmalu sasniedzot, nolemj palikt uz vietas un atjaunot sakarus. Viņš uzdod Stūrmanim izsūtīt patruļu sameklēt bataljona komandpunktu, ziņot, ka rota ar nokavēšanos sasniegusi izejas stāvokli, un saņemt jaunu rīkojumu. Stūrmanis pagriezies ierauga mani un jautā: “Tu dzirdēji?" Atbildu apstiprinoši. „Tad ej, dari veikli!" Tik vienkārši saņēmu uzdevumu. Lelītis nāk līdz ar mani un abi dodamies ceļā uz labu laimi — meklēt Vilka-Būdu rajonā bataljona komandpunktu. Mežs kā jau agrākais muižas mežs, tīrs kā parks, pat izgrāvots. Jaunaudzēs tikai egles un priedes. Mums laimējas; ejot gan pa grāvjiem, gan bez tiem, mēs pēc neilga laika, vienkārši ar roku norādītajā virzienā bataljona komandieri atrodam un ziņojumu nododam. Bataljona komandieris virsleitnants Kēlers ir pārskaities par bataljonā radušos sajukumu un patlaban izbar 9. rotas leitnantu J., mums klātesot. 9. rota ir bataljona komandiera mīlule no pulka formēšanas laika, to komandēja slaidais virsleitnants Hugo Miķelsons un rotā iedalīja tikai slaidus vīrus. Bija jau arī ko redzēt, pat rotas sanitārs bija īsts milzis, bet šoreiz arī “mākoņstūmējiem" bija misējies. Saņēmuši rakstisku rīkojumu, dodamies atpakaļceļā, bet nu mums sagāja nelabajā! Grozoties līdzi bataljona komandierim, viņa mutiskos aizrādījumus uzklausot un jūtoties neveikli viņa lielā dusmu izvirduma dēļ, mums ir drusku nojucis atpakaļceļa virziens un nav jau arī brīnums: visas egles un priedes lielo koku mežā izskatās vienādas; grāvji tāpat, Mīcīties uz vietas nevaram”. Interesants jau raksta autora komentārs par “slaidajiem vīriem”, bet privātās atmiņas un notikumu interpretācija vienmēr ir subjektīva, bet paliek fakts, ka tieši Hugo Mihelsons savulaik (1920) rakstīja pieteikumu A. Kēlera apbalvošanai ar Lāčplēša Kara ordeni.

Līdzās dienesta gaitas izklāstam reizēm jau paliek tas neredzamais, ko sauc par cilvēka privāto dzīvi, un Artūra Kēlera personas lietā ir gana interesanti dokumenti par viņa attieksmi pret dažām “nebūšanām” Latvijas armijas dzīvē, kas skar karavīru veselības aprūpi un izgaismo citas problēmas karavīru nodrošināšanā ar medicīnas pakalpojumiem. Artūrs Kēlers bija viens no retajiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kurš LKOD anketas otrajā pusē (aizpildīta 1920. gada 5. septembrī) izvērstā formā aprakstīja arī savas veselības problēmas ar vēlmi saņemt medicīnas vai rehabilitācijas pakalpojumus Ķemeru vai Baldones sanatorijā un norādot, ka LKO un citu militārpersonu veselības stāvokļa novērtēšana līdz šim ir notikusi lielā slepenībā. Lāčplēša Kara ordeņa domes vēstule4 tikai sagatavota tikai 1922. gada 20. septembrī Nr.6108 un adresēta Kara sanitārpriekšniekam ārstam–pulkvedim Dr.med. Sniķerim6 ar tekstu: izvilkums no viena LKOK iesnieguma (vārds un uzvārds nav minēts): “Lai tiem nedaudzajiem ordeņu kavalieriem būtu Ķemeru vai Baldones sanatoriju apmeklēšana plašāki piešķirta, kuri vēl atrodas nacionālās armijas rindās. Ar to būtu iespēja atbrīvošanas karos ordeņa kavalieru bojāto veselību un pašiem kavalieriem būtu iespēja svaigiem un stipriem stāvēt par nacionālo drošību “par Latviju” nomodā. Līdz šim pieņemšanas komisijas uz Ķemeru sanatoriju notika tādā slepenībā Rīgā, kā pulkos neviens plašāki nezināja. Šo slepenību būtu vēlams novērst. Tie valdības vīri, kuri stāv par karavīru labklājību, lai nepiemirst: “mens sana in corpore sano” (tulkojumā no latīņu valodas – “veselā miesā vesels gars”)”.

1922. gada 23. septembrī no Kara Sanitārās pārvaldes sekoja atbilde7 Nr. 3394 Satversmes sapulces prezidenta kancelejai – “Paziņoju, ka nevienam LKOK, kuram pēc ārstu komisijas atzinuma tas ir nepieciešami vajadzīgs, netiek liegta ārstēšanās Ķemeru sanatorijā uz valsts rēķina, protams, tādā skaitā, cik to atļauj svabadas vakances (mūsdienu terminoloģijā ārstniecības pakalpojumu kvotas). Ķemeru sanatorija, kura skaitās kā Rīgas Kara slimnīcas (Hospitāļu iela, pie stacijas “Brasa” Rīgā) nodaļa, ir paredzētas katrā sezonā 20 vietas virsniekiem un 60 kareivjiem”.

A. Kēlers saņēma no LKOD 1922. gada 3. oktobrī rakstītu vēstuli8, kurā norādīts: “Jūsu anketā aprādīta zināma nevēlama parādība attiecībā uz Ķemeru sanatoriju. No Kara sanitārās pārvaldes priekšnieka saņemta atbilde, kas sniedz lietas pareizu apgaismojumu un kuru mēs Jums nosūtām turpmāku pārpratumu novēršanai”.

Acīmredzot sarakste par veselības stāvokļa uzlabošanu tikai atkal atspoguļo reālo medicīnas un sociālo pakalpojumu pieejamību laikā, kad valsts tikko atgūstas no kara, un informācijas aprite starp valsts institūcijām un tām pakļautajām iestādēm vēl ir tikai veidošanas procesā, un viens no retajiem izdevumiem, kur varēja iegūt informāciju par izpildvaras un likumdevēja izdotajiem juridiski saistošajiem aktiem bija “Valdības Vēstnesis”, bet kurš gan to īpaši lasīja, ja ne paši ierēdņi. Protams, kā vienmēr ir diskutablais jautājums par “informācijas pieejamību”, iespējams, kāds to Rīgā vai kādā armijas daļā zināja labāk par šādu iespēju, bet savukārt citiem nebija informācijas vai tā bija kļūdaina, kas paliek ar jautājuma zīmi arī konkrētajā gadījumā, kad varēja būt gan “savējo būšana”, gan vienkārši pārpratums. Grāmatas mērķis nav analizēt iespējamus koruptīvus iemeslus, bet cilvēciskā faktora ietekmi gluži izslēgt nevar.

Visticamāk A. Kēlera interese par medicīniskās rehabilitācijas iespējām saistīta ar viņa piedzīvotajām divām kontūzijām kaujās pie Rīgas 1919. gada 15. un 16. oktobrī un daļēju dzirdes zaudējumu. Lāčplēša Kara ordeņa domes anketā viņš bija norādījis par kontūziju, bet izvērstāku skaidrojumu sniedza vien 1924. gada 23. maijā LKOD adresētajā vēstulē: “Rīgā, 1919. g. 15. un 16.oktobrī esmu divas reizes kontuzēts no mīnu lielgabalu šāvienu sprādzieniem. Tā kā minētais nav ievests manā dienesta sarakstā un apliecības no ārstiem arī nav, tamdēļ ziņas neuzdrošinājos ievest savā dzīves aprakstā, lai gan kontūzijas varu ar lieciniekiem pierādīt. Sekas no vienas kontūzijas – 50% dzirdspēju zudums uz vienu ausi”. 

1929. gadā Artūram Kēleram piešķīra jaunsaimniecību Jelgavas apriņķa Džūkstes pagasta Pienavas ciemā10. Tiesa gan, publikācijā atkal minēts, ka Artūram Koehleram, bet arī viņa dienesta gaitas dokumentos nav vērojama konsekvence uzvārda lietošanas tradīcijā, viņa uzvārds paralēli tiek lietots gan latviskotajā izteiksmē “Kēlers”, gan vācu valodai piederīgajā izteiksmē “Koehler”. 

Artūrs Kēlers no 1919. gada līdz 1940. gadam kalpoja Latvijai un tās armijai no izveidošanas pirmajām dienām līdz pat tās pārveidošanai par Latvijas “Tautas armiju” (1940. gada 25. jūnijs–1940. gada 7. septembris). Jaunā vara Artūra Kēlera dzīvesstāstu un profesionālo darbību Latvijas armijā vērtēja kā draudu, un padomju varas represiju dzirnas savās bēdīgi slavenajās tradīcijās samala arī Artūra Kēlera mūžu. Kā rakstīja žurnāls “Lāčplēsis” (autors nezināms) īsā piezīmē par A. Kēleru – Nr. 2 (02.11.1956.) – “Viņš kādu laiku bija Latvijas militārais pārstāvis Maskavā, bet 1933. g. tika pārvietots uz Jelgavas pulku, kur vēlāk izpildīja pulka komandiera palīga amatu. Stingrs kā priekšnieks, bet labs kollēga un cilvēks ar humoru. Viņam bija 2 dēli (A. Kēleram bija 3 dēli). Egas ielā 3 viņa ģimene apdzīvoja paša pirktu dārza māju, no kuras viņu pulkā kā pirmo kādā 1940. g. septembra naktī pie pamatīgas kratīšanas čekisti aizveda”.

Dzīves izskaņā viņš bija tālu prom no savas jau otrreiz un citas varas okupētās dzimtenes līdzās citiem no Latvijas izsūtītajiem un svešumā palikušajiem savas valsts pilsoņiem, kuru kalpošanu valstij pārtrauca valsts okupācija un aneksija PSRS sastāvā. 

 

Autors
Gints Putiķis
Direktores vietnieks zinātniskajā darbā

 

Paskaidrojumi un atsauces

1. LNA LVVA 1304. fonds, 1. apr. 714.l., 3 lp.

2. Jānis Kristaps Zommers (1903–1992) – Latvijas armijas leitnants. LKOK Nr.3/1269.

3. LNA LVVA 1304. fonds, 1.apr. 714.l., 6.o.p.lp.

4. LNA LVVA 1304. fonds, 1.apr. 714.l., 8lp.

5. Latvijas armijas Kara Sanitārā pārvalde – Armijas sanitārā pārvalde (1919–1921) → Kara Sanitārā pārvalde (1921–1933) → kopš 1933. gada reorganizēta un iekļauta Apgādes pārvaldē.

6. Pēteris Sniķeris (1875–1944) – ārsts. Kara Sanitārās pārvaldes priekšnieks (1919–1933).

7. LNA LVVA 1304. fonds, 1. apr. 714.l., 9 lp.

8. LNA LVVA 1304. fonds, 1. apr. 714.l., 12 lp.

9. LNA LVVA 1304. fonds, 1.apr. 714.l., 20 lp.

10. Zemes Ierīcības Vēstnesis. Nr.310/1929.-31. lpp.