P.   Slēgts
O.  10-17
T. 10-17
C. 10-17
P. 10-17
S. 10-17
Sv. 10-17

Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs

Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jūlijs Jaunsniķeris

 JaunsniķerisLatvijas armijas 3. Jelgavas kājnieku pulka kareivis un virsnieks tur pulka karogu.
1. no labās - pulka adjutants, kapteinis Jūlijs Jaunsniķeris.
Karoga pamatā Latvijas karoga krāsas, centrā aina ar pārcēlāju, pieminot pulka cīņas pie Daugavas, devīze "Mēs iesim tur, kur tēvu zeme sauks".
Stūros pulka krūšu zīmes izšuvums un auseklīši. Karogu 1921. gada 1. V pulkam pasniedza Jelgavas pilsēta un sabiedriskās organizācijas.

 

Kapteinis Jūlijs Jaunsniķeris (LKO Nr.3/1448)

 

Jūlija Jaunsniķera dzīvesstāsts ir labs laikmetu raksturojošs piemērs, kādas dzīves izvēles kā karavīram bija jāizdara nereti vīrietim, kuram bija tā laime piedzimt 19./20. gs. mijā Latvijā. Viņš 30 gadus bija karavīrs – Krievijas armijā (1915–1917), Latvijas armijā (1919–1940), Sarkanajā armijā (1940., 24. teritoriālais korpuss) un vēl viena piespiedu izvēle Otrā pasaules kara laikā – Latviešu leģionā (1944–1945). 

Lāčplēša Kara ordeņa domes lietā nav J. Jaunsniķera paša aizpildītas LKOD anketas, tāpēc par viņa dzīves un dienesta gaitu līdz dienestam Latvijas armijā ir maz ziņu. Jūlijs Jaunsniķeris dzimis 1895. gada 2. janvārī Sīpeles pagastā, Jelgavas apriņķī, izglītojies Jelgavas ģimnāzijā. 1915. gadā viņš tika iesaukts Krievijas armijā unoktobrī sācis mācības Aleksandra karaskolā, to beidzis 1916. gada februārī un sācis dienestu 232. rezerves bataljonā. 1917. gada maijā  paaugstināts dienesta pakāpē par podporučiku. Vācijai okupējot Vidzemi, 1918. gada  24. februārī kritis vācu gūstā Tērbatā (Tartu), nosūtīts uz Štrālzundi, no gūsta atgriezies tā paša gada 20. augustā1

Latvijas armijā J. Jaunsniķeris iestājās brīvprātīgi 1919. gada 3. janvārī, ieskaitīts Latviešu Atsevišķajā rotā (Atsevišķā studentu rota), aprīlī pārcelts uz 1. rotu, jūlijā iecelts par rezerves rotas komandiera palīgu, augustā par satiksmes virsnieku, oktobrī par kaujas nopelniem paaugstināts dienesta pakāpē par kapteini. Ar Lāčplēša Kara ordeni viņu apbalvoja 1922. gadā par varoņdarbu, kas paveikts 1919. gada 3. oktobrī pie Kalnišķu mājām Latgalē kaujās ar lieliniekiem. Viņa varoņdarba aprakstā minēts2:

“(Lūdzu apbalvot ar Lāčplēša Kara ordeni) 3. Jelgavas kājnieku pulka kapteini Jaunsniķeri, Jūliju Ludviga d. Par to, ka 3. oktobrī 1919. g., kad III Jelgavas kājnieku pulks pie Kalnišķu mājām Augškurzemē3 bija pārgājis pāri Daugavai un ar sīvām cīņām tuvojās jau Līvānu miestam. Kapteinis Jaunsniķers, sastāvēdams pie I bataljona kā satiksmes virsnieks, un redzēdams kritisko stāvokli, kad ienaidnieks ar stipriem spēkiem jau pilnīgi apdraudēja mūsu spēku stāvokli uz labā Daugavas krasta un apšaudīja pārcelšanās vietu pār Daugavu – nenogaidīdams pavēles no bataljona komandiera, caur savu apķērību un drošsirdīgo uzstāšanos un aukstasinību zem tiešas ienaidnieka flinšu (šauteņu) un ložmetēju uguns dodot komandas bataljona komandiera vārdā, likvidēja kritisko stāvokli, tā sekmēdams ļoti nostiprinātā Līvānu miesta ieņemšanai un aizmugures nodrošināšanai”. 

Pēc Latvijas Neatkarības kara turpināja dienestu Latvijas armijā dažādos amatos un dienesta pakāpēs, 1929. gadā beidzis artilērijas virsnieku kursus, 1933. gadā piešķirta pulkveža leitnanta dienesta pakāpe, 1933. gada 6. decembrī pulkvedi – leitnantu L.k.o.k. ar valsts prezidenta (A.Kviesis) pavēli iecēla par bataljona komandieri 8.Daugavpils kājnieku pulkā4. 1929. gada pulka (Jelgavas) 10 gadu jubilejā apbalvots ar V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni Nr.1769.5

1928. gadā Jūlijam Jaunsniķerim piešķirta jaunsaimniecība6 Jelgavas apriņķa Vircavas pagastā, Vircavas mežu zeme 10.16ha apjomā.Nepagāja ne gads, kad J.Jaunsniķeris pārdeva savu jaunsaimniecību Jelgavas apr. Vircavas pagastā ZIV 315/1929.g. (12.03.1929.) J.Jaunsniķeris pārdevis par 4400Ls7. Dažāda jau bija piešķirtā zeme LKO kavalieriem pēc auglības pakāpes un tās izmantošanas iespējas saimniecībā, kāds ieguva lielāku kompensāciju, kāds mazāku un nekas jau nebija mainījies kopš brāļi Kaudzītes8 reiz sarakstīja savu slaveno un pirmo romānu latviešu valodā “Mērnieku laiki” – ironiski skaudrs sociāls portretējums par zemes uzmērīšanas un sadales kaislībām lauku iedzīvotāju vidū izdomātos Vidzemes pagastos, bet patiesībā situācija varēja būt piederīga jebkurā vietā Latvijas laukos.

Latvijas valsts okupācija 1940. gadā atstāja pēdas arī Jūlija Jaunsniķera dzīvesstāstā, ko vislabāk atspoguļo žurnālā “Lāčplēsis” publicētais nekrologs9 ar viņa dzīves aprakstu pēc 1940. gada jūnija: 

“Pēc Latvijas okupācijas 1940. g. un pēc (Latvijas Republikas → Latvijas Tautas armija) armijas izformēšanas līdzīgi kā Pārējie virsnieki, tiek iedalīts (24.) Teritoriālajā korpusā 295. Strēlnieku pulkā. Kā jaunai varai neuzticamu, “piemērotu amatu trūkuma dēļ", nelaiķis tiek no Sarkanarmijas atvaļināts. Lai izvairītos no apcietināšanas, ir spiests bēguļot. Otrā pasaules kara laikā nelaiķis pārņem deportētā brāļa un tā ģimenes saimniecības vadīšanu Bērzmuižas pagastā. 1942. g. tiek nozīmēts par Valmieras apr. priekšnieku, bet nesaskaņu dēļ ar vācu administrāciju, drīz šo amatu atstāj. 1944. g. tiek iesaukts Latviešu Leģionā, bet 1945. g. martā slimības dēļ tiek no dienesta armijā atvaļināts. Pēc kapitulācijas nonāk amerikāņu gūstā, pēc tam civilinternēto nometnē (bēgļu nometnēs – “pārvietotajām personām” DP (displaced people). Pēc atsvabināšanas strādā vācu saimniecībā, bet slimības dēļ ir spiests atkal darbu atstāt un dzīvo no sociālā pabalsta. Pēc vairākiem gadiem izdodas izkārtot rentes saņemšanu, bet dienesta un kara laikā stipri iedragātā veselība liek sevi manīt, līdz pienāk brīdis slēgt acis uz mūžu. LCK uzdevumā ilgus gadus izpildījis arī savas dzīves vietas latviešu grupas pārstāvja pienākumus. Apglabāts 5. jūlijā Lenckirchas pilsētas kapos Švarcvaldē, piedaloties LKOK biedrības un Kalpaka bataljona pārstāvim kapteinim O. Caunītim, vltn. Pauzeram un kuplam latviešu un vācu līdziedzīvotāju pulciņam, jo savā tuvākā apkārtnē nelaiķis bija labi ieredzēts. Nelaiķa deportētais brālis un brāļa dēli ir Sibīrijā miruši. Pēc nelaiķa sēro: piederīgie, paziņas, kara un dienesta biedri Sibīrijā, dzimtenē un izkaisīti brīvajā pasaulē”.

Jūlija Jaunsniķera dzīvesstāsts izskanēja svešumā 1965. gadā, tā arī nekad neuzzinot, ka viņa brālis ar ģimeni tika nometināts Krasnojarskas novada Sajānu rajonā. Vēl viens latviešu karavīrs nepielūdzamajam laikam bija zaudējis visu, par ko reiz bija cīnījies, mīlējis un sargājis.

 

Autors 
Gints Putiķis
Direktores vietnieks zinātniskajā darbā

Paskaidrojumi un atsauces

1. LNA LVVA 1304.f., 1.apr., 603.l., 1lp.

2. LNA LVVA 1304.f., 1.apr., 603.l., 1lp.

3. Kurzemes hercogistes laikā Sēliju mēdza uzskatīt par Kurzemes "augšgalu" jeb Augškurzemi. Latvijas Republikā pēc 1918. gada to savukārt pieskaitīja Zemgales kultūrvēsturiskajam novadam.

4. LNA LVVA 1304.f., 1.apr., 603.l., 26lp.

5. LNA LVVA 1304.f., 1.apr., 603.l., 23lp.

6. Zemes Ierīcības Vēstnesis Nr.287/1928. (10.07.1928.).

7. Zemes Ierīcības Vēstnesis Nr.315/1929. (12.03.1929.).

8. Reinis Kaudzīte (1839.-1920.) – latviešu rakstnieks un skolotājs. Romāna “Mērnieku laiki” līdzautors kopā ar brāli Matīsu// Matīss Kaudzīte (1848.-1926.) latviešu rakstnieks un skolotājs. Romāna “Mērnieku laiki” līdzautors kopā ar brāli Reini.

9. Lāčplēsis. Nr.11 (01.11.1965.).