P.   SLĒGTS
 O.   10.00 - 17.00
 T.  10.00 - 17.00
 C.  10.00 - 17.00
 P.  10.00 - 17.00
 S. 10.00 - 17.00
 Sv. 10.00 - 17.00

Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs

Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Pēteris Stērste

 Pēteris Strērste jaunībāPēteris Strērste. Fotogrāfija, Latvijas Nacionālais arhīvs

 

Virsleitnants Pēteris Stērste (LKO Nr.3/1596)

 

Virsleitnanta Pētera Stērstes dzīves stāstā iekodēta gandrīz visa Latvijas valsts panākumu un traģēdiju hronoloģija – no strēlnieka Pirmā pasaules kara frontē, kurš kļūst par vienu no Tieslietu sistēmas redzamākajiem un slavenākajiem darbiniekiem, protams, piedzīvojot 1940. gada skarbās valsts varas politiskās transformācijas un atkal mēģinot palīdzēt Latvijai kā Latvijas Centrālās padomes1 priekšsēdētājs, tikai otrreiz palīdzēt savai Latvijai viņam vairs nebija lemts. Ar viņa dzīvesstāstu var izstāstīt Latvijas Republikas tieslietu sistēmas attīstību Latvijā līdz 1940. gadam. P. Stērste pieredzēja gan tās izaugsmi, gan bojāeju.

Pēteris Stērste Lāčplēša Kara ordeni saņēma 1924. gadā par Pirmā pasaules kara frontē kaujās pie Mazās Juglas veikto varoņdarbu. Tā aprakstā un pieteikumā2, ko iesniedzis ģenerālis Mārtiņš Peniķis, minēts:

1917. gada20. aug., kad pulks bija saņēmis uzdevumu noturēt līniju Melmuguri-Breules pie Mazās Juglas, bet blakus esošās krievu daļas atkāpās, Saules gaismai austot, nostādīja savu ložmetēju pie “Augstkalnu” mājām un niknā apšaudē noturējās pret 4 vācu triecienuzbrukumiem līdz pulksten 4-iem pēcpusdienā, lai gan pārējā ložmetēja apkalpe bija kritusi jau 12-os, aizturēja ienaidnieku gandrīz visu dienu. Tas deva iespēju krievu daļām sakārtoties un ieņemt jaunas pozīcijas, aizkavēja no Rīgas bēgošo 12. armijas daļu aplenkšanu. Izšāvis pēdējo patronu, ievainots labajā rokā, atgriezās pie savējiem un izvilka sev līdzi arī ložmetēju”. Tāds ir zināmais varoņdarba apraksts, bet ģenerāļa Mārtiņa Peniķa iesniegtais apraksts P. Stērstes apbalvošanai ir plašāks un atsedz mazliet citu situācijas izklāstu3, jo pirms vācu uzbrukuma latviešu strēlnieki apturēja bēgošās krievu karaspēka daļas, piedraudot ar ložmetēju uguni, savukārt Stērste savās pozīcijās noturējās tikai tāpēc, ka vācu artilērija nespēja trāpīt viņa ložmetēja ligzdai, bet patronas, kaut arī mēģināja sagādāt, tomēr nevienam strēlniekam neizdevās tikt līdz P. Stērstes ieņemtajai pozīcijai, un viņam vienkārši beidzās munīcija.

Latvijas armijā Pēteris Stērste brīvprātīgi iestājās 1919. gada 24. aprīlī, pēc divām dienām – 26. aprīlī – tika iecelts par Jelgavas darba rotas komandieri, 1919. gada 11. novembrī – par Vidzemes divīzijas štāba komandantu, atvaļināts slimības (ievainojuma) dēļ 1920. gada 14. septembrī. 

Varbūt lasītājam interesanta un noderīga varētu šķist Pētera Stērstes paša rakstītā autobiogrāfija4, kurā ir minēts daudz faktu un notikumu, bet jāņem vērā laiks, kad tā tika rakstīta (okupācijas režīms, represijas pret valsts pārvaldes bijušajiem darbiniekiem un citi apstākļi, kas varēja ietekmēt autobiogrāfijas autora notikumu un faktu izklāstu). Zīmīgi, ka vietām viņš raksta trešās personas formā, tāpat nav zināms, kāds bija uzstādījums, cik daudz informācijas vajadzēja iekļaut CV un kāds bija vēlamais apjoms, arī paša autora motivācija mums nav zināma, cik spiesta lieta tā bija, jo varam pieļaut, ka viņam jau bija informācija par Latvijas Senāta likvidāciju vai bija kādi citi darba piedāvājuma varianti, vai CV jau tika pieprasīts agrāk, bet viņa CV ir sava laikmeta vēstures liecība un tā brīža atmiņu apkopojums par savām dzīves gaitām.

“Pēteris Stērste dzimis 1893. gada 8. septembrī (pēc vecā stila 26.augustā) Jelgavas apriņķa Zaļenieku pagastā “Kauliņu” mājas kā tēva Andreja5 un mātes Elizabetes Stērstes jaunākais dēls no sešiem vecāku bērniem. Bērnība pavadīta vecāku lauku mājās – “Kauliņos”. Skolas gadiem pienākot, pārcēlos uz dzīvi Jelgavā un apmeklēju Jelgavas ģimnāziju, kuru absolvēju 1914. gada pavasarī. 1914. gada rudenī iestājos Maskavas Universitātē Juridiskajā fakultātē, kur noklausījos I kursa priekšmetus. 1915. gada pavasarī vācu karaspēks okupēja lielāko daļu Kurzemes, un šai okupētajā teritorijā ietilpa arī vecāku lauku mājas. No tā brīža vecākiem kļuva neiespējami visiem bērniem dot atbalstu izglītības turpināšanai, kādēļ biju spiests izglītību pārtraukt (studijas MU aut. red.) un 1915. gada 1. jūnijā iestājos Maskavas Aleksandra karaskolā, kuru ar labām sekmēm beidzu 1915. gada 1. oktobrī kā praporščiks. Pēc tam tiku iedalīts 193. kājnieku pulkā Maskavā, un 1916. gadā tiku pārcelts uz IX (A)atsevišķo pulku, kas stāvēja Daugavpils frontē. 1916. gada rudenī tiku pārcelts uz 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulku. Pulkā komandēju rotu un sastāvēju arī ložmetēju komandā. Ņēmu aktīvu dalību pulka kaujās ar vāciešiem 1916(.) un 1917 (.) gada ziemā Ložmetēju kalnā (Ložmetējkalns aut. red.) un pie Sileniekiem Kalnciema rajonā, kā arī kaujās pie Mazās Juglas 1917(.) gada augustā mēnesī. Esmu trīs reizes ievainots: 1917(.)gada 12.janvārī galvā, 17(.) janvārī smagi ievainots mugurā zem kreisās lāpstiņas un 20.augustā smagi ievainots labā rokā. (sa)dragājot kaulu virs elkoņa. Šai pēdējā kaujā, lai nekristu vācu gūstā, ievainots un bez pārsiešanas biju spiests pārpeldēt Mazo Juglu. Pēc ievainojuma tiku evakuēts uz aizmuguri ārstēties – Rīgu, Ļeņingradu (Petrogradu) un Pleskavu. Kā ievainotu Pleskavas slimnīcā vācu okupācijas vara mani saņēma gūstā 1918.gada sākumā un kā tādu, kam labā roka no ievainojumiem nebija funkciju spējīga (pārsists nervus radialis), mani atlaida no gūsta un atļāva atgriezties dzimtenē. Karā dabūto ievainojumu un sakropļojumu dēļ esmu atzīts par kara invalīdu. Pēc atgriešanās dzimtenē, apmetos uz dzīvi vecāku mājās, kuras kara laikā bija galīgi nopostītas, ēkas nodedzinātas aiz atriebības tēvam par viņa mūža cīņu pret vietējām administratīvajām varām un lielgruntniecību par zemnieku tiesiskā un agrārpolitiskā stāvokļa uzlabošanu Latvijā. Pēc kara dzīvojām stipri trūcīgos apstākļos (pēc Pirmā pasaules kara aut. red.). Nepieciešamos līdzekļus sev, kā arī jau toreiz lielā sirmā vecumā nonākušiem vecākiem, ieguvu ar fizisko darbu. 1919.gada aprīļa mēnesī tiku iesaukts Latvijas armijā (dienesta gaitas aprakstā gan minēts , ka LA viņš iestājies brīvprātīgi un nav pamats neticēt, jo iesaukts vai mobilizēts 1940.gadā bija jau ar citu jēgu aut. red.), kurā kā kara invalīds nekādu aktīvu darbību kaujās neņēmu. 1920.gada 15.septembrī mani kā nederīgu kara dienestam demobilizēja. Pēc demobilizācijas dzīvoju savā ģimenē , atsvaidzināju jau kara laikā piemirstās zinības un gatavojos iestāties Latvijas Universitātē izglītības turpināšanai. 1922.gadā es iestājos Latvijas Universitātē un turpināju studijas Juridiskā fakultātē. Līdzekļus studijām no vecākiem nevarēju dabūt, jo tēvs tad jau bija miris (1921) un māte bija ļoti trūkumā. Tādēļ studiju laikā biju spiests meklēt algotu darbu. Tādu atradu tiesu resorā, iestājoties par sekretāra palīgu Tiesu palātā 1923.gada janvāra mēnesī (patiesībā no 1923.gada 1.februāra kā Tiesu palātas Civildepartamenta sekretāra palīga vietas izpildītājs) ar samērā nelielu atalgojumu. (Latvijas) Universitāti beidzu trijos gados – 1925.gada janvārī. Pēc diploma darba uzrakstīšanas uz dažiem mēnešiem pārtraukto (no 1925.gada 1.marta) darbību tiesu resorā atjaunoju 1925.gada decembra mēnesī, kad mani iecēla par papildus miertiesnesi pie Jelgavas Apgabaltiesas (ar 1925.gada 1.decembri ). Jāpiemin, ka 1926. gadā Pēteris Stērste absolvēja Latvijas Universitāti ar tiesību zinātņu kandidāta grādu. Vēlāk iecelts par tiesnesi (no 1926.gada 4.aprīļa ) un 1933.gada rudenī pārcelts uz Tiesu palātu (no 1933.gada 15.septembra ), bet 1937.gadā iecēla par senatoru Latvijas Senātā (MK 1937.gada 26.augusta sēdē P. Stērste iecelts par LS senatoru no 1937.gada 1.septembra), kur strādāju līdz šim. Esmu precējies 1919.gada 1.februārī, laulībā ir dzimuši divi dēli un viena meita. Nekāds nekustamais īpašums man personīgi nepieder. Esmu sastāvējis Jelgavas un Rīgas latviešu biedrībās un Jelgavas garnizona mednieku biedrībā par biedri, bet politiska rakstura organizācijās (partijās) vai biedrībās neesmu bijis.  1940.gada 18.novembrī paraksts (P. Stērste)”.

Pirms “autobiogrāfijas” Pēteris Stērste jau bija aizpildījis tikpat politiski kolorītu kadru anketu6 1940. gada 23. oktobrī, kurā iekļautie  35 jautājumu punkti, protams, bija tādi, lai “jaunā vara” iegūtu pietiekami daudz informācijas atbilstoši ideoloģijai, šķiru cīņas postulātiem un kaut neafišēti, bet arī noderīgu informāciju valsts drošības dienestiem un represīvajām iestādēm un P. Stērstes anketā, bez šaubām, tādu datu netrūka – gan ceļojumi uz ārzemēm, cīņas “pilsoņu karā” – domāts LNK, gan viņa radniecība ar Latvijas politiskās un sabiedriskās elites pārstāvjiem. Par padomju varai tik svarīgajām kārtām P.S. norāda, ka māte bijusi piederīga zemniekiem (mirusi 1936.gadā), bet tēvs bijis brīvās profesijas pārstāvis (miris 1921. gadā). Sociālais stāvoklis – darba inteliģence, tāpat viņš norāda, ka nekad nav bijis nevienā partijā. Zinātniskais grāds – tiesību zinātņu maģistra grāds. Bijis ārzemēs 1922. gadā 2-3 dienas ar mērķi iepirkt sēklas labībai Lietuvā, Kauņā. Protams, ka tas bija ļoti svarīgi un vēl tālajā 1922. gadā, kur un ar ko ticies, varbūt pastāv kādas aģentūras veidošanas iespējas? Tas labāk piederētu humoreskai, bet padomju varai ar humora izjūtu bija labi, tikai piemērojot pantu par dzimtenes nodevību okupēto zemju tautām, kuri vairs to pat gribēdami un ļoti cenšoties nevarēja izdarīt. 20. anketas punktā “Vai ir radinieki vai pazīstami ārzemēs” P.S. norāda, ka: “Līdz š. g. (1940) pavasarim māsa Aleksandra un svainis Arnolds Spekke7 atradās Romā, bet, kur viņi pašlaik atrodas un ar ko nodarbojas, man nav zināms. Svainis bija Latvijas sūtnis Itālijā”. Kā valodu zināšanas viņš norāda vācu un latīņu valodu pārvalda vidēji, bet krievu un latviešu valodu labi.

27. punkts – piedāvāti pieci varianti, kur varēja dienēt. Vienlaikus tas atsedz arī 1914.-1920. gada karavīra traģiku, tiesa, nenorādot visus militāros formējumus, kur varēja dienēt latviešu karavīrs, tikai būtiskākos, kas “ļauj” izdarīt secinājumus jaunajai varai – a) bij. Krievu armija, b) Sarkanā gvardija, c) Sarkanā armija, d) Latvijas armija, e) vai piedalījies cīņās pilsoņu kara laikā. Anketas noslēgumā P. Stērste norāda, ka viņš dzīvo Jelgavā, Akadēmijas ielā 32,. 4. dz. kopā ar ģimeni.

Latvijas tiesu iekārta tika izveidota 1918.-1921. gadā, kā bāzi izmantojot Latvijas Pagaidu valdības 1918. gada 6. decembrī izdoto “Pagaidu nolikumu par Latvijas tiesām un tiesāšanās kārtību”, kas aizvietoja līdz 1918. gada 18. novembrim Latvijas teritorijā formāli spēkā esošo Krievijas impērijas tiesu sistēmu. Tiesu iekārta un sistēma tika modificēta un pielāgota Latvijas apstākļiem ar atbilstošiem likumiem (1920. gada septembrī izdoti noteikumi “Par administratīvajām tiesām” un 1921. gada decembrī izdotais “Tiesu iekārtas likums”) un normatīvajiem aktiem, bet reāla Latvijas dažādu instanču tiesu darbība no zemākā līdz augstākajam līmenim bija iespējama tikai pēc 1919. gada militāri politiskajiem notikumiem Latvijā un to atrisinājuma, kad visa valsts teritorija neilgi pirms 1919./1920. gada mijas nonāca Latvijas Pagaidu valdības un tās izveidoto valsts institūciju kontrolē un pārraudzībā. Tiesu iekārtas likums noteica, ka “tiesu vara pieder miertiesnešiem, apgabaltiesām, Tiesu palātām un Latvijas Senātam”, tādējādi papildinot valsts varas galvenos pīlārus – likumdevēja vara, izpildvara un tiesu vara.

Latvijas tiesu sistēma ietvēra: PAGASTTIESAS → pagasta padomju ievēlētas koleģiālas tiesas, tās tika komplektētās no pagasta iedzīvotājiem → MIERTIESAS → pagasttiesu otrā instance, skatīja sīkas krimināllietas un civillietas, kurās prasība nepārsniedza 1500 rubļus (pēc naudas reformas 1922. gadā ~525 lati), miertiesas sēdēs bija jāpieaicina divi pagasta tiesu priekšsēdētāji; bija arī administratīvā tiesa, kura pārbaudīja iedzīvotāju sūdzības par valsts un pašvaldības iestāžu darbības likumību → APGABALTIESAS → izskatīja svarīgas krimināllietas un civillietas, kā arī bija apelācijas (pārsūdzēšanas) instance miertiesu spriedumiem. Pagaidu nolikums reglamentēja arī prokuratūras vietu valstī, nosakot, ka apgabaltiesās ietilpst prokurori ar biedriem, kā arī izmeklēšanas tiesneši → TIESU PALĀTAS → bija augstākā tiesu instance, kas lietas izskatīja pēc būtības un bija apelācijas instance apgabaltiesām → Pētera Stērstes darba vieta kopš 1937. gada bija LATVIJAS SENĀTS → augstākā kasācijas instance visās lietās, izsprieda lietas koleģiālā sastāvā un tam bija trīs nodaļas – civilā, kriminālā un administratīvā. Senāts neizskatīja lietas pēc būtības, bet veica tikai kasācijas funkcijas, tas ir, novērtēja lietas izskatīšanas atbilstību likumam un sprieduma pamatotību tiesās (Senātā ietilpa arī virsprokurors ar biedriem).

Pārējām Eiropas valstīm raksturīgā Latvijas tiesu iekārta tika iznīcināta kopā ar valsti pēc tās okupācijas 1940. gada vasarā. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada vasarā jaunais “Tieslietu ministrs” Juris Pabērzs8 sāka reformēt Latvijas tiesu sistēmu atbilstoši PSRS tiesu sistēmas modelim un laikā, kad vēl funkcionēja tiesu pārvalde, vairums darbinieku bija spiesti rakstīt atlūgumu un pēc valsts aneksijas jaunais Latvijas PSR Tieslietu Tautas komisārs Andrejs Jablonskis9 turpināja iesākto. Pēc valsts aneksijas 1940. gada 6.novembrī PSRS Augstākā padome Maskavā izdeva dekrētu par “KPFSR kriminālās, civilās un darba likumdošanas pagaidu piemērošanu Lietuvas, Latvijas un Igaunijas Padomju Sociālistisko Republiku teritorijās” un 1940. gada 25. novembrī Latvijas PSR Tautas komisāru padome izsludināja, ka KPFSR likumdošanas akti stājas spēkā visā Latvijas teritorijā un pieņemtie tiesu spriedumi nav izpildāmi un ir jāiztiesā no jauna. 1940. gada 26. novembrī tika likvidēts Latvijas Senāts, līdz 31. decembrim visa Latvijas Republikas bijusī tiesas iekārta10, kā arī no darba atbrīvoti visi atlikušie tiesu locekļi un darbinieki no 1941. gada 1. janvāra. 

1940. gada 26. novembrī tieslietu tautas komisāra A. Jablonska izdotās pavēles Nr.157 noraksts11. Sakarā ar Senāta darbības izbeigšanu (Latvijas PSR AP Prezidija 11.novembra 1940. g. dekrēts) atbrīvoju no amata, skaitot ar š.g. 26. novembri, izmaksājot algu par vienu mēnesi uz priekšu, P.S. arī parakstījās, ka pavēli ir saņēmis 27. novembrī:

  1. Senatorus: 1) Jāni Balodi12, 2) Osvaldu Ozoliņu13, 3)Jāni Rūdolfu Alksni14, 4) Mintautu Čaksti15, 5) Jēkabu Grotu16, 6) Jāni Skudri17, 7) Jāni Ankravu18, 8) Pēteri Stērsti, 9) Pēteri Leitānu19, 10) Teodoru Bergtālu20, 11) Augustu Rumpēteri21, 12) Maksi Ratermani22 un

  2. Senāta departamenta virssekretārus: 1) Fridrihu Kamradziusu, 2) Vili Kāderu un 3) Aleksandru Zonni. 

No rīkojumā minētajiem atlaistajiem 12 Latvijas Senāta senatoriem četri 1944. gada 17. martā parakstīs Latvijas Centrālās padomes memorandu ar prasību par Latvijas suverenitātes atjaunošanu. Savukārt, padomju represiju dzirnas soda nometnēs samals četru Latvijas senatoru dzīves, pie tam piespriežot nāves sodu jau pēc apsūdzēto nāves smagajos izsūtījuma apstākļos PSRS soda nometnēs 

(izņemot T. Bergtālu), kur izdzīvot piespriesto soda laiku varēja vien retais, bet veselību bija lemts zaudēt visiem, kas palika dzīvi, izgājuši cauri visiem soda nometnes elles lokiem līdz pat atbrīvošanai un reabilitācijai pēc Staļina nāves 1953. gadā un tam sekojošajam “Hruščova atkusnim” (20. gs. 50. gadi). Tikai vienam no LS senatoriem bija lemts palikt Latvijā, bet arī viņš bija padomju okupācijas varas represēts un līdzīgi kā visai Latvijas tautas daļai, kas bija cietusi no okupācijas režīmu represijām, tikai retajam bija iespēja vienkārši dzīvot otrās padomju okupācijas laikā, kas, protams, bija smags psihoemocionāls pārbaudījums laikā, kad radi, draugi, kolēģi bija gājuši bojā izsūtījumā, karā, devušies emigrācijā un valsts, kurai viņi ticēja un kalpoja, vairs nebija – padomju un vācu okupācijas režīmi bija izdarījuši visu, lai Latvijas Republika vairs nepastāvētu un neatdzimtu  kā valsts, bet cilvēku atmiņas tomēr tiem neizdevās izdzēst, ja vien viņu rīcībā būtu kādas tehnoloģijas, kas to atļautu, tas noteikti tiktu izdarīts. Savukārt septiņi senatori no Latvijas devās emigrācijā uz ASV vai Zviedriju – 1940. gada Latvijas Senāta sastāvs bija vairs palicis tikai atmiņās un valsts tieslietu vēstures avotos.

Latvijas senātā no 1918. gada 19. decembra līdz 1940. gada 26. novembrim strādāja 30 senatori, no kuriem 7 bija miruši pirms Latvijas okupācijas, 7 tika izsūtīti uz PSRS soda nometnēm, 13 devās trimdā un tikai trīs palika Latvijā un tikai divus no viņiem neskāra padomju vai vācu okupācijas iestāžu represijas – Kristapu Valteru un Broņislavu Nagujevski.

Pēc Vācijas – PSRS kara sākuma un vācu okupācijas apstākļos bijušie Latvijas tiesu darbinieki atjaunoja tiesu iestāžu darbību, tomēr 1942. gadā vācu okupācijas iestādes apturēja Senāta darbību un Latvijas ģenerālapgabala Zemes pašpārvaldes Tieslietu ģenerāldirekcijas pakļautībā darbojās Tiesu palāta un apgabaltiesas, kas turpināja ierobežotu darbību līdz pat 1944. –1945. gadam (Kurzemē). Arī Pēteris Stērste strādāja vācu okupācijas varas kontrolētajā tieslietu sistēmā Latvijā. Vācu okupācijas laikā viņš bija Tiesu palātas Civilā departamenta tiesnesis. 1944. gada 17. martā Pēteris Stērste parakstīja Latvijas Centrālās padomes memorandu par Latvijas suverenitātes atjaunošanu, 1944. g. devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Trimdā dzīvojis Rāvensburgā, Augššvābijā (Bādenē – Virtembergā), vēlāk ASV.

Vēl 1946. gadā uzrunā Latvijas Centrālās padomes sanāksmē Vircburgā (Vācija) Pēteris Stērste teica23: “Mēs atrodamies pie civilizētām tautām un baudām lielo rietumdemokrātijas aizsardzību, tāpēc izlietosim visus spēkus, visu gudrību, lai palīdzētu mūsu tautiešiem. Uzstādīsim par sava darba galveno mērķi – atgriešanos dzimtenē”, diemžēl nevienam no sanāksmes dalībniekiem nebija lemts atgriezties dzimtenē.

Pēteris Stērste devās mūžībā 1976. gada 20. martā Čikopī, Masačūsetsas pavalstī, ASV. Līdzās  LKO III šķiras ordenim viņam bija Pirmā pasaules kara “strēlnieku medaļu komplekts” šī vārda labā nozīmē, jo ar tālāk minētajiem ordeņiem bija apbalvota liela daļa latviešu strēlnieku pulku karavīru Krievijas armijā – Sv. Jura  IV šķiras, Sv. Annas IV šķiras, Sv. Vladimira IV šķiras ordeņi. Tāda nu bija cariskās Krievijas impērijas tradīcija – nevienam neko vai visiem visu uzreiz un ordeņu masveida piešķiršana kaut gan bija  izteikta Pirmā pasaules kara tradīcija, bet tomēr karavīram tas bija gods un cieņa.

Autors
Gints Putiķis
Direktores vietnieks zinātniskajā darbā

Paskaidrojumi un atsauces

1. Latvijas Centrālā padome – izveidota 1943. gada 13. augustā vācu okupācijas varas apstākļos un atklāti iestājās par Latvijas neatkarības atjaunošanu, uzskatot, ka Latvijas teritorijā ir spēkā 1922. gadā pieņemtā Satversme un saskaņā ar to pēdējais Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš ir likumīgs valsts prezidents līdz jauna valsts vadītāja ievēlēšanai. 1944. gada 17. martā tapa nozīmīgākais apliecinājums LCP politiskās platformas un tās atbalstītāju viedoklī par neatkarīgas Latvijas atjaunošanu – LCP Memorands, kuru parakstīja 188 latviešu sabiedriskie un politiskie darbinieki, augstskolu mācībspēki un citi inteliģences pārstāvji. Memorandu bija paredzēts iesniegt Latviešu leģiona ģenerālinspektoram (1943–1945) Rūdolfam Bangerskim (1878–1958), bet viņš to oficiāli nepieņēma. Neilgi pēc memoranda parakstīšanas ar Konstantīna Čakstes arestu sākās represijas pret citiem LCP dalībniekiem un memoranda parakstītājiem, daudzi no viņiem devās bēgļu gaitās. Pārfotografētās Memoranda kopijas tika nogādātas neatkarīgās Latvijas sūtnim Lielbritānijā (Londonā) Kārlim Zariņam un sūtnim ASV (Vašingtonā) Alfrēdam Bīlmanim. LCP Memorands bija nozīmīgākais politiskās pretošanās kustības – LCP apliecinājums cīnīties par brīvu un neatkarīgu Latviju, neraugoties uz PSRS un nacistiskās Vācijas centieniem iznīcināt Latvijas valsti. Memoranda oriģināls tika atrasts 2001. gadā, veicot remontdarbus Rīgā kādā Peldu ielas dzīvoklī, kur reiz bija dzīvojusi Lāčplēša Kara ordeņa kavaliere un nacionālās pretošanās kustības dalībniece Valija Veščuna-Jansone, kuras vīrs Vilhelms Jansons bija LCP Memoranda parakstītājs). Memoranda oriģināls atrodas Latvijas Kara muzeja krājumā un tas 2012. gadā iekļauts UNESCO programmas „Pasaules atmiņa” Latvijas Nacionālajā reģistrā.

2. LNA LVVA 1304.fonds, 1.apr. 1460.l., 4lp.

3. LNA LVVA 1304.fonds, 1.apr. 1460.l., 4lp.

4. LNA LVVA 1578.f., 11.apr., 149.l., 20.-21.lp.

5. Andrejs Stērste, jeb Stērstu Andrejs (1853.-1921.) – jurists, rakstnieks, valodnieks. Jelgavas Latviešu biedrības priekšsēdētājs (1902-1904). 

6. LNA LVVA 1578.f., 11.apr., 149.l., 18.-19lp.

7. Arnolds Spekke (1887–1972) – latviešu vēsturnieks, filologs un diplomāts. Latvijas Republikas diplomātiskā un konsulārā dienesta vadītājs ASV (1963-1970).

8. Juris Pabērzs (1891–1961) – Latvijas  Republikas tieslietu ministrs (1927; 1929-1931; 1940) un tautas labklājības ministrs (1934). Pēc Latvijas okupācijas sadarbojies ar okupācijas režīmu un bija Tieslietu ministrs Kirhenšteina valdībā (formāli 20.06.1940.–21.07.1940.). Komentārs: J. Pabērza pilnvaru laiks 1927. gadā ministra amatā bija vien divas nedēļas, bet tautas labklājības ministra amatā 1934. gadā mazāk kā divi mēneši ( 17.marts–15.maijs).

9. Andrejs Jablonskis (1880–1951) – latviešu komunists. Latvijas Republikas ārlietu ministra biedrs Kirhenšteina valdībā. Latvijas PSR Tautas komisāru padomes tieslietu tautas komisārs (1940. augusts–1946); Latvijas PSR Ministru padomes tieslietu ministrs (1946–1951).

10. Vedomosti Prezidiuma Verhovnogo Soveta LSSR: LPSR AP Prezidija Ziņotājs, 1940. 4. decembris.

11. LNA LVVA 1578.f., 11.apr., 149.l., 23lp.

12. Jānis Voldemārs Balodis (1890–1975) – strādājis Rīgas apgabaltiesā, Tiesu palātā un Latvijas Senātā. Miris emigrācijā ASV.

13. Osvalds Augusts Ozoliņš (1888–1942) –  strādājis Valsts kontrolē,  Rīgas apgabaltiesā, Tiesu palātā un Latvijas Senātā. Miris soda nometnē PSRS.

14. Jānis Rūdolfs Alksnis (1888–1961) – strādājis Jelgavas un Rīgas apgabaltiesā, Tiesu palātā un Latvijas Senātā. 1944. gada 17. martā parakstījis Latvijas Centrālās padomes memorandu ar prasību par Latvijas suverenitātes atjaunošanu. Miris emigrācijā ASV.

15. Mintauts Andrejs Frīdrihs Čakste (1893–1962) – strādājis Rīgas apgabaltiesā, Kara tiesā un Latvijas Senātā. 1944. gada 17. martā parakstījis Latvijas Centrālās padomes memorandu ar prasību par Latvijas suverenitātes atjaunošanu. Miris emigrācijā Zviedrijā.

16. Jēkabs Grots (1888–1942) – strādājis Rīgas apgabaltiesā, Tiesu palātā un Latvijas Senātā. Miris soda nometnē PSRS.

17. Jānis Skudre (1889–1942) – strādājis Latgales un Rīgas apgabaltiesā un Latvijas Senātā. Miris soda nometnē PSRS.

18. Jānis Ankravs (1892–1963) – strādājis Rīgas apgabaltiesā, Tiesu palātā un Latvijas Senātā. Miris Rīgā.

19. Pēteris Leitāns (1879–1949) – strādājis Rīgas apgabaltiesā un Latvijas Senātā. 1944. gada 17. martā parakstījis Latvijas Centrālās padomes memorandu ar prasību par Latvijas suverenitātes atjaunošanu. Miris emigrācijā Zviedrijā.

20. Teodors Bergtāls (1879 –1942) – strādājis Rīgas apgabaltiesā un Latvijas Senātā. Nošauts soda nometnē PSRS.

21. Augusts Jānis Rumpēters (1899–1978) – strādājis Latgales un Rīgas apgabaltiesā un Latvijas Senātā. 1944. gada 17. martā parakstījis Latvijas Centrālās padomes memorandu ar prasību par Latvijas suverenitātes atjaunošanu. Miris emigrācijā ASV.

22. Maksis Bernhards Ratermanis (1893–1970) – strādājis Rīgas apgabaltiesā un Latvijas Senātā. Miris emigrācijā ASV.

23. Tēvzeme: Latvian Newspaper, Nr.40, 05.06.1946.