P.   Slēgts
O.  10-17
T. 10-17
C. 10-17
P. 10-17
S. 10-17
Sv. 10-17

Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs

Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Verners Tepfers

LKOK Tepfers pieteikuma anketaVernera Tepfera fotogrāfija un Lāčplēša Karaordeņa domes anketa

 

Leitnants Verners Tepfers (LKO Nr.3/1158)

 

Verners Tepfers bija karavīrs un Latvijas Republikas kara tiesu sistēmas darbinieks, kaislīgs mākslas, grāmatu un citu vēstures liecību kolekcionārs. Divreiz izveidojis plašu bibliotēku, pirmā diemžēl aizgāja bojā kara laikā 1944. gada rudenī, bet otru mājas bibliotēku viņš izveidoja emigrācijā Zviedrijā, Stokholmā. Daļu viņa bibliotēkas – gandrīz 600 grāmatas – Vernera Tepfera sieva Aldona Tepfere (1903-1991) 1990. gadā uzdāvināja Jelgavas muzejam krājuma papildināšanai. 

1893. gada 8. oktobrī Iecavā vietējās aptiekas īpašnieka Krišjāņa Tepfera ģimenē piedzima Verners Tepfers. Mācījies un absolvējis Jelgavas ģimnāziju 1912. gadā, iestājies Maskavas Universitātes Juridiskajā fakultātē, kuru absolvējis 1916. gadā. Uzreiz pēc studijām viņš sāka strādāt advokatūrā, bet visai drīz nolēma pievērsties militārajai karjerai un 1917. gada februārī iestājās Aleksandra Kara skolā, kuru pēc saīsinātas programmas pabeidza 1917. gada martā. Līdz jūlijam turpināja dienestu 95. rezerves kājnieku pulkā, no 1917. gada 18. jūlija līdz 1918. gada martam dienests latviešu strēlnieku pulkos. Latvijā, proti, dzimtajā Iecavā atgriezies 1918. gada maijā, no septembra līdz dienestam Latvijas armijā strādājis par vācu valodas skolotāju. 1918. gada 20. decembrī brīvprātīgi iestājies Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos1. No 1919. gada 13. februāra – Kara tiesas sekretārs (darbvedis)2, no 20. jūnija pildījis kara prokurora palīga3 pienākumus. Atsevišķās studentu rotas sastāvā Rīgā cīnījies pret Bermonta karaspēku. Ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvots 1922. gadā par kaujām 1919. gada 9.–10. oktobrī pie Dzelzs tilta Rīgā. Vernera Tepfera varoņdarba aprakstā apbalvošanai ar LKO rakstīts4:

Kara tiesu pārvaldes kapitana (kapteiņa) Vernera Krišjāņa d. Tepfers tiek stādīts priekšā apbalvošanai ar Lāčplēša Kara ordeņa 3. šķiru par to ka 10. oktobrī 1919. g. Bermonta bandas sāka tuvoties Rīgas tiltam un kad viņu bruņotais vilciens zem stipras artilērijas uguns aizsega tuvojās tiltam kapitans Tepfers zem stipras artilērijas, šauteņu un ložmetēju uguns kā vecākais jaunā dzelzs tilta galā izgrieza dzelzs tiltu, lai pretinieks netiktu pāri uz labo Daugavas krastu”.

Viņa varoņdarbam gan sākotnēji bija grūti “piemeklēt” atbilstošo LKO statūtu pantu, bet viss jau atrisinājās. Par apbalvošanai izvirzīto A. Tepferuir sastādīts interesants Galvenā armijas štāba virsnieku akts5 Nr.22 (07.11.1921.): “1. Aprakstītais varoņdarbs – dzelzstilta izgriešana zem stipras ienaidnieka uguns – ir fakts. 2. Šo varoņdarbu, no apliecinājumiem spriežot, izdarījis kapitans Tepfers Verners Krišjāņa dēls. 3. LKO statūtos nav panta, kuru tieši varētu piemērot augšminētajam, bet komisija domā, ka varētu tikt piemērots varbūt statūtu §10 p.22”. Kopš 1921. gada maija viņš pildīja kara virsprokurora palīga pienākumus, 1922. gada martā iecelts par Kara tiesu pārvaldes priekšnieku. 1924. gadā iecelts par kara tiesu virsprokuroru, 1925. gadā paaugstināts pulkveža-leitnanta dienesta pakāpē, no 1927. gada pulkvedis.

1928. gadā viņš apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa 3. šķiru. 1930. gadā apprecējies ar prezidenta J. Čakstes meitu Aldonu Paulu Karolīnu Čaksti6. No 1934. gada 17. septembra7 līdz 1940. gadam Verners Tepfers bija Kara muzeja padomes priekšsēdētājs. 1937. gadā paaugstināts dienesta pakāpē par ģenerāli. Avīzē “Latvijas Kareivis” 1937. gadā rakstā “15 gadi kara virsprokurora amatā”8 par Verneru Tepferu rakstīts: “Kā Kara muzeja padomes priekšsēdētājs rosīgi darbojas muzeja izveidošanas un celtniecības darbu vadībā. Dzīvi interesējas par juridiskiem, vēstures un sabiedriskiem jautājumiem; publicējis vairākus zinātniskus rakstus šajās nozarēs (Tieslietu min. vēstnesī, Senatnē un Mākslā u.c.); aktīvi līdzdarbojas vairākās Latvijas un ārvalstu tuvināšanās biedrībās un citās sabiedriskās organizācijās”.

Pēc 1940. gada jūnija Verneru Tepferu gaidīja tradicionāls risinājums no jaunās varas puses – viņš tika atbrīvots no visiem sabiedriskajiem amatiem, kurus ieņēma Latvijas Republikā, atvaļināts no armijas, strādājis gadījuma rakstura darbus. Tiesa gan, viņam gāja secen padomju varas represijas Baigajā gadā, bet tas jau bija vājš mierinājums, kad pēc gada Latvijas zemi jau bradāja citas valsts armijas zābaki. 1941. gada beigās jau vācu okupācijas apstākļos Verners Tepfers kļuva par Pieminekļu valdes priekšnieku. 1943. gadā iesaistījies Latvijas Centrālās padomes darbā, parakstījis LCP memorandu 1944. gada 17. martā, pēc Konstantīna Čakstes aresta uzņēmies LCP priekšsēdētāja pienākumus (līdz 1946. gadam). Latvijas Centrālā padome pēc Otrā pasaules kara daļēji darbojās Vācijā un Zviedrijā. Tomēr bēgļu vidū, pastāvot savstarpējai politisko viedokļu konkurencei, dažādām interesēm un uzskatiem, LCP darbības turpināšana nebija vienkārša, to ietekmēja arī ārējie faktori – līdz ar Aukstā kara un divpolārās pasaules vai divu ideoloģisku pretspēku – PSRS un ASV – nostiprināšanos kļuva skaidrs, ka ne Vācija, ne Zviedrija nebūs tās vietas, kur tiks izlemti pasaules politikas jautājumi. LCP pēctecību var saskatīt ASV dibinātajā Pasaules Brīvo latviešu apvienības9 darbībā. Verners Tepfers uzņēmās LCP vadīšanu viskritiskākajā brīdi un, lai gan LCP nekad savā darbībā nesasniedza memorandā pausto mērķi, nevar noliegt idejas kā pārmantota augstākā ideāla par Latvijas neatkarību saglabāšanu un nodošanu nākamajām trimdas latviešu sabiedriski politiskajām organizācijām. 

1944. gada vasarā bija skaidrs, ka otru iespēju represēt Verneru Tepferu un viņa ģimeni padomju vara diez vai laidīs garām, tāpēc viņš rudenī devās bēgļu gaitās uz Zviedriju pa daudziem tūkstošiem latviešu zināmo un izbrauktomaršrutu Baltijas jūrā – Kurzemes piekraste → Gotlandes sala → bēgļu nometne → Zviedrija. Vernera Tepfera gadījums bija mazliet izņēmums, jo viņš, ne dienas nepavadījis bēgļu nometnē, devās uz Stokholmu10, kur sāka strādāt arhīva darbā Stokholmas Kara muzejā. Zviedrijā V. Tepfers bija LKOK biedrības pārstāvis11 pēc ģenerāļa Eduarda Kalniņa12 izceļošanas uz ASV, Liberālās apvienības centrālās valdes un Latviešu palīdzības komitejas padomes loceklis, strādājis arī Zviedrijas aizsardzības sektorā. Piedalījies līdzekļu vākšanā un laivu satiksmes noorganizēšanā no Kurzemes piekrastes uz Gotlandes salu Baltijas jūrā. Verners Tepfers nomira pēcoperācijas komplikāciju dēļ 1958. gada 22. novembrī Stokholmā. 

Verneru Tepferu visu mūžu saistīja tautas kultūrvēsture, etnogrāfiskā tradīcija Latvijas vēstures kontekstā, ne velti viņa piemiņai veltītajā A. J. rakstā rakstu krājumā “Senatne un Māksla” (1963) rakstīts13: “Līdzās grāmatām, rokrakstiem, vara grebumiem un vecām kartēm Tepfers vāca Baltijas — Rīgas, Jelgavas, Rēveles — meistaru signētu sudrabu; starp porcelāna priekšmetiem viņa Rīgas kollekcijā bija Ķīnas servīze ar Kurzemes hercoga Ernsta Johana Bīrona ģerboni. Viņa īpašā mīlestība vispār piederēja Kurzemes senatnei — un arī tās valdniekiem, ko starp citu uzskatāmi liecināja ar nebeidzamiem pūliņiem savāktie hercogu portreti, to vidū kāds K. A. Zenfa akvarelis — pēdējās Kurzemes hercogienes Dorotejas ģīmetne. Tomēr aplami būtu šai kolekcionāra ievirzē saskatīt kādu vienpusīgu „aristokrātisku" aizrautību, jo ar tādu pašu dedzību Tepfers meklēja latviešu etnogrāfiskās mantas, tādēļ dodamies pat īpašos ceļojumos pa Latvijas novadiem, sevišķi Latgali. To rezultātā viņa krājumiem pievienojās vērtīga pūra lāde, saktas, prievītes, segas, cimdi, zeķes un kāds krēsls, kas bija darināts no vienas pašas priedes saknes. Pietiks tikai garām ejot atzīmēt, ka Tepferu, protams, valdzināja arī antīkas mēbeles, agrāko gadsimtu ieroči un galda piederumi, un ka viņa īpašumā reiz bija viduslaiku svečturi. Kad Verners Tepfers, svešajām okupācijām sākoties, vairs nevarēja kalpot Latvijas valstij, viņš izšķīrās kalpot Latvijas senatnei un mākslai — un mēs redzam, ka viņam bija visi priekšnosacījumi sekmīgam darbam kā vēsturiskajā muzejā, tā Pieminekļu valdes vadībā”. 

Tā bija viņa mūža esence – latvietība un patriotisms, dzimtās zemes vēstures apzināšana un kalpošana Latvijas valstij, viņam bija lemts to turpināt darīt arī trimdā un tā bija sava veida psihoterapija ilgās pēc dzimtenes un savas Latvijas valsts. 

 

Autors
Gints Putiķis
Direktores vietnieks zinātniskajā darbā

Paskaidrojumi un atsauces

1. LNA LVVA 1304.fonds, 1.apr. 1556.l., 4lp.

2. LNA LVVA 1468.f., 1.apr., 1.l., 27lp. Apsardzības ministrijas pavēle Nr.10 (13.02.1919. Liepāja) 2.§. minēts, ka par Latvijas Kara tiesas darbvedi ir iecelts Verners Tepfers. 

3. LNA LVVA 1468.f., 1.apr., 1.l., 53lp.  Pavēle Nr.37 (30.07.1919., Rīga). 2.§. Latvijas Kara tiesas prokurora palīga vietas izpildītājs leitnants Tepfers tiek pagaidām apstiprināts augšminētā amatā (prokurora palīgs).

4. LNA LVVA 1304. fonds, 1.apr. 1556.l., 3lp.

5. LNA LVVA 1304. fonds, 1.apr. 1556.l., 3lp.

6. Jāņa Čakstes ģimenē dzimuši deviņi bērni – Visvaldis Ernsts Nikolajs Čakste, Mintauts Fridrihs Andrejs Čakste, Janīna Leontīna Mārgareta Čakste, Jānis Kārlis Ģedimins Čakste, Ringolds Pauls Miķelis Čakste, Konstantīns Jēkabs Marģers Čakste, Aldona Paula Karolīna Čakste, Maiga Elizabete Marija Čakste un Daila Ida Vilhelmīne Čakste. Dēls – Konstantīns Čakste (1901–1945) bija 1943. gada augustā dibinātās pretestības kustības pret vācu okupāciju – Latvijas Centrālās padomes –priekšsēdētājs, 1944. gada 17. martā parakstījis LCP memorandu ar prasību par Latvijas suverenitātes atjaunošanu.

7. LNA LVVA 1304. fonds, 1.apr. 1556.l., 12lp.

8. Latvijas Kareivis. Nr. 48 (28.02.1937.).

9. PBLA - 1955. gadā darbojās piecas latviešu trimdas apvienības – Latvijas atbrīvošanas komitejas Eiropas centrs (LAK-EC), Latviešu nacionālā apvienība Kanādā (LNAK), Latviešu apvienība Austrālijā (LAA, vēlāk Latviešu apvienība Austrālijā un Jaunzēlandē – LAAJ), Latviešu apvienība Brazīlijā (vēlāk Dienvidamerikas latviešu apvienība – DALA) un Amerikas latviešu apvienība (ALA). Šo apvienību vadītāju debatēs bija nobriedusi doma par globālas organizācijas nepieciešamību, lai pastiprinātu latviešu politisko darbību trimdā. Tā rezultātā 1955. gada 23. oktobrī trīs no tām – LAK-EC, ALA, LAA vienojās par Brīvās pasaules latviešu apvienības (vēlāk PBLA) uzbūves principiem.1956. gada 25. februārī PBLA sāka darbību uz Statūtu projekta pamata, tam savu piekrišanu bija devis centrālo organizāciju vairākums. Okupācijas laikā Rietumos dzīvojošie latvieši uzturēja dzīvu Latvijas valsts neatkarības ideju. PBLA šos neatkarības centienus īstenoja, aktīvi aizstāvot latviešu tautas intereses Eiropas drošības un sadarbības apspriedēs Helsinkos, Belgradā, Madridē un citur, kā arī Eiropas Parlamentā un Eiropas Padomē.

10. Senatnei un Mākslai. A.J. raksts “Verners Tepfers”. 1963. – 12lpp.

11. LNA LVVA 5730.f., 2.apr., 15/2, aploksne, 4lp.

12. Eduards Kalniņš (1876.-1964.) – LA ģenerālis, LR Kara ministrs (1926; 1928), LKO Nr.2/52 un Nr.3/639.

13. Senatnei un Mākslai. A. J. raksts “Verners Tepfers”. 1963. – 14 lpp.