2017.gada jaunieguvums – Latvijas Atzinības Krusta ordenis

Šīs ierīces nodēvēja par muzejiem un kopš seniem laikiem tie kalpoja par plašākai publikai pieejamiem vārtiņiem uz pagātni. Lai panāktu ceļošanu laikā, fizikas likumu laušana nebija nepieciešama, muzeju starpniecību ar pagājušiem gadsimtiem nodrošināja krājuma priekšmeti. Tieši krājuma priekšmeti, nevis monotonā gida balss, panāca to, ka muzeja telpās apstājas laiks. Tieši krājuma priekšmeti kā sava laika liecinieki padara  muzeju par muzeju  un atšķir to no teātra, cirka vai zoodārza.

Nonākot pie pieminētā secinājuma, varētu šķist, ka muzeja darbiniekiem kā savdabīgiem akadēmiska rakstura pirātiem vajadzētu klīst pa pasauli, meklējot vēsturiskās relikvijas, lai vairotu savu un sava muzeja krājuma slavu. Galu galā katrs jauniegūtais krājuma priekšmets kalpo par sava veida ilgtermiņa investīciju attiecīgā muzeja prestiža un vārda stiprināšanai nākotnē. Taču, kā zināms, realitāte ir kā ceļa rullis bez šofera, un tās ieviestās korektīvas attiecas arī uz mūžības pārziņā esošiem muzejiem.

Mūsdienu pārsātinātajā kulturāli izklaidējošo piedāvājumu akacī muzejs izmisīgi cenšas konkurēt ar citiem nozares pārstāvjiem, un ar strauji augošiem pasaules tempiem kopumā. Dzenoties pēc modes tendencēm, muzeja institūcijas pamatus krietni sašūpo mēģinājumi sēdēt uz “vairākiem krēsliem” vienlaikus. Turklāt bieži vien šie krēsli ir savstarpēji pretrunīgi. Tā mūsdienu muzejiem ir jāievieš izklaidējošais elements, pārmaiņu procesā nepazaudējot asociācijas ar zinātnisku iestādi. Vai jāintegrē modernās tehnoloģijas, nepārvēršot par izsmieklu 18. gadsimta ēku, piestiprinot tās fasādei digitālo reklāmas tablo. Savukārt, pildot pasūtījuma darbiņus vai uzņemoties skolu pedagoģiskās funkcijas, muzejiem un to darbiniekiem paliek arvien mazāk laika un resursu savu vēsturisko pamatfunkciju pildīšanai – krājuma priekšmetu uzglabāšanai, eksponēšanai un papildināšanai.

Šis pārlieku garais ievads ir mēģinājums aprakstīt muzeja darbinieka gandarījumu, kad par spīti visiem apstākļiem muzeja krājumu izdodas papildināt ar patiešām vēsturiski vērtīgu eksponātu. Tā notika arī šoruden, kad īsi pirms valsts 99. dzimšanas dienas Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs ir iegādājies nedaudz bojātu Latvijas Atzinības Krusta 5. šķiras zīmi.  30. gadu Latvijas valsts apbalvojumu,  ko avīze “Jaunākās ziņas” savulaik lepni dēvēja par Latvijas senāko ordeni. Par Atzinības krusta vēsturi, mītiem un līdz šim traģiski īso pastāvēšanas laiku šajā rakstā.

Atzinības krusta 300 gadus senā vēsture

Ņemsim par atskaites punktu visiem pazīstamo Kurzemes un Zemgales  hercogistes hercogu Jēkabu Ketleru. Hercogam Jēkabam, kā jebkuram sevi cienošam valdniekam, bija bērni un mazbērni. Viens no slavenā vectēva mazāk slavenajiem mazbērniem bija arī Frīdrihs III Vilhelms Ketlers, kurš 1698. gadā tika iecelts par Kurzemes hercogu. Jāatzīst, ka hercoga Frīdriha Vilhelma valdīšanas gadi nebija tik spoži, kā viņa vectēva laikmets. Turklāt pats Frīdrihs Vilhelms palika vēsturē galvenokārt pateicoties savai visnotaļ īsajai laulības dzīvei un straujajai nāvei 2 mēnešus pēc precībām ar Pētera I brāļameitu Annu Ioanovnu. Taču sabiedrībai mazāk ir zināms fakts, ka tieši Frīdrihs Vilhelms gadu pirms savas nāves nodibināja Atzinības ordeni.

Kurzemes un Zemgales hercogistes hercogs Frīdrihs III Vilhelms Ketlers – Atzinības ordeņa dibinātājs

Frīdriha Vilhelma līgava – Pētera I pusbrāļa meita Anna Ioanovna

Tātad pirms 300 gadiem, kad Latvijas vēl nebija, bet Jelgava jau bija, cīņā par ietekmi Baltijas reģionā sadūrās divas ziemeļu lielvaras – Krievija un Zviedrija. Kurzemes un Zemgales hercogiste kā allaž pārvērtās par karalauku lielvalstu savstarpējo attiecību kārtošanai. Jaunieceltajam Kurzemes hercogam Frīdriham Vilhelmam Lielā Ziemeļu kara priekšvakarā bija tikai 7 gadi, tāpēc pavaldonību uzņēmās viņa tēvocis no tēva puses – Ferdinands Ketlers. Kad 1701. gadā zviedru karaspēks iebruka Kurzemē, Ferdinands Ketlers aizbēga uz Dancigu, savukārt mazais hercogs Frīdrihs ar savu māti Elizabeti Sofiju pameta savus valdījumus un devās uz Berlīni, kur viņa tēvocis no mātes puses tieši bija kļuvis par nule izveidotās Prūsijas karalistes pirmo karali Frīdrihu I.

Tātad, kamēr Kurzemi plosīja Lielais Ziemeļu karš, nepilngadīgais Kurzemes hercogs Frīdrihs uzturējās Berlīnē, kur kļuva par liecinieku Prūsijas karaļvalsts izveidošanas procesam. 1701. gadā par godu jaunizveidotajai Prūsijas karalistei un pirmā karaļa kronēšanai tika nodibināts Prūsijas Melnā Ērgļa ordenis, kas līdz pat Pirmā pasaules kara beigām pastāvēja kā augstākais Prūsijas apbalvojums. Pastāv viedoklis, ka tieši Prūsijas Melnā ordeņa nodibināšana laikā, kad jaunais Kurzemes hercogs patvērās Berlīnē, deva Frīdriham ierosmi vēlāk nodibināt savu ordeni Kurzemes hercogistē.

1701. gadā dibinātais Prūsijas Melnā ērgļa ordeņa krusts

Tostarp 1709. gadā, neilgi pēc sava triumfa Poltavas kaujā, Krievijas cars Pēteris I devās kārtējā braucienā pa Polijas un Prūsijas zemēm, lai risinātu sarunas ar saviem esošajiem un potenciālajiem sabiedrotājiem. Sakarā ar  1709. gada mēra epidēmiju Kēnigsbergā, Prūsijas karaļa Frīdriha I tikšanās ar Pēteri tika pārcelta uz Marienverderas pilsētu (šodien Kvidzina Polijā), kur lielā mērā izšķīrās arī Kurzemes hercogistes politiskais liktenis. Pēteris I, kurš jau sen bija vēlējies izveidot radniecīgas saites ar saviem sabiedrotajiem Eiropā, Marienverderas tikšanās laikā panācis vienošanos, ka Prūsijas karaļa māsasdēls – Kurzemes hercogs Frīdrihs Vilhelms tiks apprecināts ar Krievijas cara pusbrāļa meitu Annu. Pamatakmens slavenajām Kurzemes hercoga kāzām Pēterburgā tika ielikts.

Hronoloģiski nākamā vēstures epizode ir tiešā veidā saistīta ar Atzinības krusta dibināšanu Kurzemē 1710. gada 13. maijā.

1710. gada pavasarī pēc 9 gadiem trimdas dzīves Berlīnē karā izpostītajā Kurzemē atgriezās nu jau pilngadīgais Kurzemes hercogs Frīdrihs Vilhelms.  No mūsdienu skatupunkta mēs varam tikai minēt, kādas izjūtas un nodomi raisījās 18 gadus vecā hercoga galvā, atgriežoties Kurzemē. Iespējams gados jaunais hercogs, kurš savām acīm bija pieredzējis Prūsijas karalistes dibināšanu, ir vērtējis savu atgriešanos hercogistē, kā kādu jauno laiku sākumu Kurzemē. Iespējams hercogam šķita, ka radniecīgās saites ar Prūsijas karali un gaidāmā laulība ar Pētera I pusbrāļa meitu garantēs hercogistes drošību un pasargās to no zviedru iebrukumiem, kas, kā zināms, nemitīgi postīja hercogistes zemes iepriekšējos gadsimtos. Varbūt pēc 9 gadu ilgās viesošanās Prūsijas galmā  hercogs bija sajūsmināts par iespēju beidzot tikt līdz savam likumīgajam tronim un kļūt par saimnieku pašam savā galmā. Katrā ziņā 1710. gada 13. maijā,  burtiski nākamajā dienā pēc atgriešanās Kurzemē, 18 gadus vecais hercogs Frīdrihs Vilhelms pasludināja par Atzinības ordeņa (l’Ordre de la Reconnaissance ) nodibināšanu. Kā vēstīja viens no 13 ordeņa statūtiem, tas tika dibināts pateicībā visvarenajam Dievam par Kurzemes atkalatgūšanu. Apbalvojuma devīze bija : “Pour les honnźtes gens” (“Godaprāta ļaudīm”).

Hercogistes laiku Atzinības ordenim bija tikai viena šķira un to nēsāja ap kaklu sarkanā lentē ar sudraba malām. Vizuāli Hercogistes ordeņa krusts bija gandrīz identisks 1938. gadā atjaunotajam apbalvojumam – balti emaljēts Maltas krusts ar zelta bumbiņām visās astoņās krusta virsotnēs. Krusta stūros – astoņi savstarpēji savīti, zeltīti gredzeni. Ordeņa priekšpusi rotāja Kurzemes hercogistes ģerbonis ovālā, reversu – monogramma “F.W.” (Friedrich Wilhelm).

Kurzemes hercogistes Atzinības ordeņa krusts

Protams, ka atšķirībā no 1938. gada apbalvojuma, hercogistes ordenis nebija paredzēts ne adītājām, ne slaucējām,  ne lauksaimniekiem ne kādiem citiem vienkāršajiem hercoga pavalstniekiem.  Ordeņa kavalieru skaits nedrīkstēja pārsniegt 24, turklāt pēc kavaliera nāves viņa ordenis nepalika dzimtas īpašumā, bet tika nodots atpakaļ hercogistei. No 24 ordeņa nēsātājiem 12 drīkstēja būt kurzemnieki, bet 12 – ārzemnieki. Taču kā jau katrā cilvēka izdomātajā noteikumā arī Atzinības ordeņa piešķiršanas ierobežojumos pastāvēja izņēmumi – 24 kavalieru limits neattiecās uz ārzemju valdniekiem, kā arī uz Kurzemes un Piltenes zemes padomniekiem, kas saņēma ordeni, stājoties amatā. Interesanti, ka ordeni saņēma arī amatu pārstāvji, kas tiešā veidā bija saistīti ar ordeņa piešķiršanas procedūru – ordeņa kanclers un divi ordeņa padomnieki. Atzinības ordeņa piešķiršanas un atņemšanas jautājumus uzņēmās Kurzemes hercogs personīgi. Savukārt, ordeņa kapituls, kura sastāvā bija ordeņa kanclers un padomnieki, pildīja galvenokārt lietvedības funkcijas.

Jaunais hercogs vēlējās ielikt pamatakmeni skaistai tradīcijai. Ordeņa dibināšanas dienu bija plānots svinēt īpaši Atzinības ordenim atvēlētajā zālē. Ordeņa kavalieru zāle tiktu uzturēta  par 25 dālderiem, kurus būtu jāiemaksā katram apbalvojuma kavalierim. Ordeņa zāli rotātu visu kavalieru portreti un dzimtas ģerboņi, kas ordeņa saņēmējiem bija jāiesūta kapitulam sešu mēnešu laikā.

Šādi Atzinības ordeņa kavalieri, kuriem bija paredzēts pat savs pensiju fonds, veidotu savdabīgu brālību vai šauru un elitāru hercogam pietuvināto personu loku. Taču, kā zināms, jaunizveidotais ordenis pastāvēja tikai nedaudz vairāk kā gadu. 1710. gada nogalē jaunais hercogs Frīdrihs Vilhelms devās uz Pēterburgu, lai ar vērienu nosvinētu savas, vistiešākajā nozīmē, liktenīgās kāzas ar Pētera I pusbrāļa meitu Annu Ioanovnu. Atgriezties tronī Jelgavā hercogam nebija lemts, atceļā no Pēterburgas 1711. gada janvārī hercogs nomira. Frīdriha Vilhelma 13 mēnešus ilgais valdīšanas periods beidzās, bet Kurzemes hercogiste nonāca politiskā haosa virpulī.

Pēc Frīdriha Vilhelma pāragrās nāves hercogistes troni mantoja viņa tēvocis Ferdinands Ketlers, kurš kopš Ziemeļu kara sākuma uzturējās Dancigā (mūsdienās Gdaņska). Hercogs Ferdinands nekad nav atzinis septiņpadsmitgadīgā Frīdriha Vilhelma tiesības uz hercogistes troni, iespējams, uzskatot viņu par pārāk jaunu un nepieredzējušu. Katrā ziņā uzreiz pēc troņa mantošanas hercogs Ferdinands pasludinājis Frīdriha Vilhelma valdīšanas mēnešos izdotos likumus par spēkā neesošiem. Tā tika atcelts  arī 1710. gada 13. maija rīkojums par Atzinības ordeņa nodibināšanu. Kurzemes hercogistes Atzinības krusts, ar kuru tika apbalvoti vien 18 cilvēki, beidza pastāvēt.

Kurzemes hercogs Ferdinands Ketlers

Racionāli domājošam militāristam Ferdinandam bija maz kas kopīgs ar septiņpadsmitgadīgo romantiķi Frīdrihu Vilhelmu. Analizējot Kurzemes stāvokli 18. gadsimta otrajā desmitgadē, ir jāatzīst, ka hercogiste atradās visnotaļ bēdīgā stāvoklī un grezniem ordeņiem šis laiks tik tiešām nebija piemērots. Lielais Ziemeļu karš nenāca par labu Kurzemes hercogistes saimniecībai. Diemžēl tieši Kurzeme kļuva par placdarmu Zviedrijas un Krievijas interešu sadursmei, un vietējiem iedzīvotājiem nācās burtiski barot abus karaspēkus. Bads un slimības 1709. gada ziemā paņēma daudzu kurzemnieku dzīvības, taču ar to hercogistes likstas nebija beigušās. Ironiski, taču gandrīz vai “vienā karietē” ar jau vairākkārtīgi pieminēto septiņpadsmitgadīgo hercogu Frīdrihu Vilhelmu 1710. gada pavasarī no Austrumprūsijas uz Kurzemi atbrauca arī mēra epidēmija.  Savukārt no 1712. līdz 1716. gadam hercogistē atkal tika izvietoti vairāki krievu un sakšu karapulki, kuru apgāde iztukšoja vietējo iedzīvotāju maizes klētis.

Visam iepriekšminētajam nāca klāt arī ekonomiskā un politiskā krīze, kurā bija nokļuvusi Kurzemes hercogiste 18. gadsimta otrajā gadu desmitā. Hercogs Ferdinands, kurš mantoja troni pēc Frīdriha Vilhelma pāragrās nāves, nespēja atgriezties Kurzemē un hercogistes tā saucamā pārvaldīšana norisinājās no Dancigas, kur viņš uzturējās. Iemesls tam, ka Ferdinands nespēja atgriezties hercogistē bija viņa sliktās attiecības ar Kurzemes muižniecību un politiskā konkurence ar Krievijas cara pārstāvjiem atraitnes Annas Ioanovnas apkārtnē. Pēteris I centās izputināt hercogu Ferdinandu caur saviem pilnvarotajiem  Kurzemē, aizliedzot hercogistes muitas un pasta pārziņiem pārsūtīt iekasētos līdzekļus Ferdinandam uz Dancigu. Krievijas pārstāvji veica mērķtiecīgu Ferdinanda ienākumu avotu piesavināšanos un likvidēšanu.  Turklāt naudas trūkumu pasliktināja arī Frīdriha Vilhelma liktenīgā laulība ar Annu Ioanovnu, kuru pēc laulības līguma nosacījumiem hercogistei bija finansiāli dāsni jāapgādā arī pēc viņas kļūšanas par atraitni.

Kā redzams, pēdējam Ketleru dzimtas hercogam Ferdinandam, kuru daļa Kurzemes muižnieku nemaz neatzina par savu valdnieku,  netrūka problēmu, kas jāatrisina. Līdz ar to kļūst skaidrs, kāpēc Kurzemes hercogistes Atzinības ordeņa tradīcija, ko centās ieviest Frīdrihs Vilhelms savas valdīšanas 13 mēnešos, neiesakņojās un izzuda līdz ar pašu Frīdrihu Vilhelmu.

Atzinības krusta atjaunošana 1938. gadā

Nepilnus 230 gadus vēlāk, kad Jelgava atradās sava krāšņuma kalngalā,  bet Kurzemes hercogiste vairs sen kā nepastāvēja, vecais Atzinības krusta ordenis tika atjaunots.

1938. gadā nesen nodibinātajai Latvijas valstij bija tikai 20 gadi, taču ulmaņlaiku ideologi visiem spēkiem centās padarīt šo ciparu cienīgāku, meklējot valstiskuma saknes pašu interpretētajās vēstures lapaspusēs. Latvijas vēstures pētīšana Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma laikā ir atsevišķs temats, taču nevienam nav noslēpums, kādas tendences tolaik valdīja vēstures zinātnē. Režīma pamatnostādne bija vēstures pētīšana patiesības un nacionālisma garā. Līdzās faktiskajai patiesībai tika ieviesta arī nacionālā patiesība, kurai politiskā vara deva tiesības būt subjektīvai.

15. maija Latvijā vēsturei bija jākļūst par instrumentu tautas nacionālā lepnuma celšanai. Celt nācijas pašapziņu uz pagātnes rēķina vienmēr ir bijis apšaubāma, taču visnotaļ populāra metode. Tomēr, ar to bija par maz. Jebkurā sevi cienošā autoritārajā valstī vēstures zinātnei bija jāuzņemas arī noteiktas ideoloģiskās funkcijas. Autoritārās Latvijas vēsturniekiem bija jāattaisno Kārļa Ulmaņa nedemokrātiskais režīms, balstoties uz izsenajiem vadonības principiem, kas it kā pastāvēja Latvijas teritorijā vēl pirms vācu krustnešu iebrukuma. Kad runa bija par sarežģīti argumentējamo aizvēstures periodu, ulmaņlaiku pētnieki un publicisti nekautrējās likt lietā fantāziju, radot koncepciju par teju vai 1500 gadus senu Senlatvijas valsti.  12. un 13. gadsimta senlatviešu valdnieki tika izmantoti, popularizējot vadonības ideju, īpaši izceļot K. Ulmaņa “zemgaļu” izcelsmi. Savukārt 13. gadsimtam sekojošie vācu kundzības laiki bieži tika pasniegti kā latviešu tautas nepārtrauktās brīvības cīņas, šādi propagandējot latvieša – kareivja tēlu.

Ludolfs Liberts. Veko Lettus. Qui Cum Novem Ruthenis Solus Ad Arborem Versus Diutissime Pugnavit.
Attēls: Gerharde-Upeniece G. Māksla un Latvijas valsts 1918-1940. Rīga: Neputns, 2016

Atzinības krusta atjaunošanu 1938. gadā varētu skatīt vienā kontekstā ar Jelgavas pils atjaunošanas darbiem 1937. gadā un hercoga Jēkaba piemiņas svētkiem Kuldīgā 1939. gadā. Hercogistes tēmas īpašā popularitāte 30. gadu nogalē bija tiešā veidā saistīta ar K. Ulmaņa režīma attieksmi pret šo vēstures periodu. “Pareizajā” interpretācijā režīma ideologi ātri vien spēja uziet gan Latvijas senā valstiskuma paraugu Kurzemes hercogistes veidolā, gan arī latvisko izcelsmi hercogu ciltskokos.

Spožākais hercogistes valstsvīrs hercogs Jēkabs tika padarīts par pirmo latviešu zemju apvienotāju un Kārļa Ulmaņa idejisko skolotāju. Ketleru dinastijas vāciskumu neviens neuzņēmās apšaubīt, taču hercoga Jēkaba personībai ulmaņlaiku ideologi pamanījās piedēvēt neizmērojamu empātiju pret latviešu tautu.  Lai tuvinātu Jēkabu K. Ulmaņa personībai, režīma ideologi un prese atteicās no aristokrātiskā titula “hercogs” un lietoja daudz latviskāku apzīmējumu “lielkungs”.  Starp Latvijas vadoni un Kurzemes lielkungu nemitīgi tika vilktas paralēles gan kuģniecības veicināšanas jomā, gan saimniekošanas mērogā, gan arī latviskuma veicināšanā. Lieki teikt, ka K. Ulmaņa 1939. gada nodomu izveidot Jelgavā jūras ostu un ar kanālu savienot Lielupi ar Daugavu, tā laika prese apspēlēja kā vadoņa izredzētību īstenot hercoga Jēkaba sapņus.

Daži no virsrakstiem ulmaņlaiku presē

Atšķirībā no Ketleriem Bīronu radurakstus centās ideoloģiski pārskatīt un latviskot. Tā dramaturgs Voldemārs Zonbergs lugas “Jelgavas pils cēlējs” (1937. gads) autors, 1937. gadā nāca klājā ar vairākiem argumentiem par labu Bīronu latviskajai izcelsmei. Savukārt pazīstamajam rakstniekam un aktīvam K. Ulmaņa autoritārā režīma ideologam Aleksandram Grīnam nebija šaubu – Bīroni bija latviešu valdnieku dinastija.

Latvijas vēstures pētīšanas bums, kas izvērsās 20. gadsimta 30. gados, sniedza materiālu literārajiem darbiem, publikācijām, teatrālajiem uzvedumiem, publiskajiem referātiem un avīžu rakstiem par notikumiem senā un ne tik senā pagātnē.  Sava veida ažiotāža ap Kurzemes hercogistes vēsturi un tās liecībām ir vērojama cauri visai 30. gadu desmitgadei, un Atzinības krusta atjaunošana 1938. gadā varētu tikt vērtēta kā viena no šī procesa epizodēm. Pavērojot 30. gadu otrās puses procesus Latvijas valsts dzīvē, itin bieži nākas sastapties ar notikumiem, kas vairāk vai mazāk ir saistāmi ar Kurzemes hercogistes vēstures interpretēšanu vai vismaz piesaukšanu. Piemēram, 1935. gadā tika nolemts Jelgavas klasisko ģimnāziju pārdēvēt par Hercoga Pētera ģimnāziju. 1938. gadā Kārlis Ulmanis, pielīdzinoties gadu iepriekš V. Zonberga lugā apdziedātajam Jelgavas pils cēlējam Bīronam, ielika pamatakmeni atjaunotās Jelgavas pils jaunajam korpusam. 1939. gadā tika iesvētīts modernākais Latvijas tirdzniecības flotes kuģis “Hercogs Jēkabs”, nosvinēti Jēkaba piemiņas svētki Kuldīgā, kā arī paziņots par nodomu īstenot Jēkaba sapni – savienot Lielupi ar Daugavu.

Kā redzams, ideja par sena un ne visai veiksmīga Kurzemes hercogistes ordeņa atjaunošanu uz kopējas gaisotnes fona izskatās diezgan saprotama un pat likumsakarīga. Jaunās un autoritārās valsts ideoloģija tolaik tiecās pēc dziļākām saknēm, meklējot tās arī Kurzemes hercogistes vēsturē. Tieši tāpēc laikraksts “Jaunākās ziņas” 1938. gada 14. jūlija numurā nodēvēja Atzinības krustu par senāko Latvijas ordeni.

Jaunākās ziņas Nr.135, 1938, 18. jūlijs

1938. gada Likumā par ordeņiem un goda zīmēm bija atzīmēts, ka 1710. gadā Liepājā dibinātais Atzinības krusts ir atjaunots par piemiņu Kurzemes un Zemgales hercogistes slavas laikiem. Šādi, oficiāli pasvītrojot, ka 1938. gada Atzinības krusts nav jaundibināts, bet gan atjaunots, tika savā veidā nodrošināta jaunā apbalvojuma vairākus gadsimtus cienīga pēctecība.

Par atjaunotā Atzinības krusta meta autoru kļuva pazīstamais latviešu tēlnieks un Ogista Rodēna māceklis Gustavs Šķilters. Jāatzīst gan, ka atjaunotā ordeņa vizuālais izskats nepieredzēja īpašas pārvērtības. Saglabājot uzticību vēsturiskajam dizainam, Šķilters aizstāja tikai hercoga Frīdriha Vilhelma monogrammu “FW” ar ovālā medaljonā attēloto valsts lielo ģerboni un datējumu “1938”, kas ieņēma goda vietu krusta priekšpusē. Līdz ar to Kurzemes hercogistes ģerbonis, kas agrāk atradās ordeņa aversā, jaunajā apbalvojumā tika pārvietots uz reversa pusi. Par atjaunotā ordeņa pamatformu joprojām kalpoja balti emaljēts Maltas krusts ar bumbiņām astoņās virsotnēs un savstarpēji savītiem gredzeniem stūros.  Saglabājās arī vecā ordeņa devīze “Pour les honnźtes gens” (Goda prāta ļaudīm).

Pašsaprotami, ka atšķirībā no vizuālā izskata ordeņa saturam un formai bija jāpiedzīvo laikmetam un varai atbilstošas pārmaiņas. Likums par ordeņiem un goda zīmēm noteica, ka Atzinības krustu piešķir par izcilu Tēvijas mīlestību un par nopelniem valsts, sabiedrības un kultūras darbā. Nopelni varēja izpausties uzcītīgā valsts un pašvaldības dienestā, godīga darba priekšzīmīgā izpildīšanā, tautas gara stiprināšanā un saimniecisko spēku attīstīšanā.

20. gadsimta Atzinības krusts bija pazaudējis savu 18. gadsimta elitāro nozīmi, jo 1938. gada krustam bija 5 šķiras un atsevišķa, medaļas formas goda zīme. 1. un 2. šķiras ordeņiem bija vienāds izmērs – 85mm caurmērā. 1. šķiras krustu  nēsāja krūšu kreisajā pusē, kopā ar platu lenti pār labo plecu.  2. šķiras krustu nesāja krūšu labajā pusē bez lentes pār plecu. Savukārt, 3. šķiras Atzinības krustu, kura izmērs bija 49mm caurmērā, nēsāja lentē ap kaklu.

Jelgavas muzeja krājumā nonākušais Atzinības krusts diemžēl neatbilst nevienam no augstāk pieminētajiem apbalvojuma izmēriem un ir attiecināms zemākai –  4. vai 5. ordeņa pakāpei. 4. un 5. šķiras krustu izmērs caurmērā bija 40mm, vizuāli tie bija identiski un atšķīrās tikai to nēsāšanas veids. 4. šķiras ordeni nēsāja krūšu kreisajā pusē, lentē ar rozeti. Savukārt 5. šķiras krustu – krūšu kreisajā pusē  lentē bez rozetes.

Tradicionāli, Latvijas valsts apbalvojumus izgatavoja Latvijā, vietējo meistaru ,par laimi, netrūka. 20. gadsimta 30. gados līdzās pazīstamajai zeltkaļa Hermaņa Banka meistardarbnīcai, Vilhelma Frīdriha Millera Ordeņu un medaļu rūpnīcai, Stefana Berca mākslas gravieru darbnīcai un Kārļa Vītoliņa zeltkaļu darbnīcai valsts līmeņa atpazīstamību ieguva arī brāļu Rīdusu sudraba kaltuve.  Leonīds Rīduss, kurš 20. gadu nogalē bija apguvis metālspiedēja arodu Vācijā, no ārzemēm atveda ne tikai zināšanas un prasmes, bet arī arodam nepieciešamās, modernās gravēšanas mašīnas. 1930. gadā Leonīds Rīduss ar brāli Jāni atvēra Rīgā modernu darbnīcu – “Metāla spiestuve un sudraba kaltuve L. un J. Rīdusi”. Jau 1935. gadā Rīdusu uzņēmums, kurš nodarbināja nu jau 22 amatniekus, pārvācās uz plašākām telpām Mārstaļu ielā 7. Rīdusu darbnīcas atpazīstamību un popularitāti veicināja 30. gadu otrajā pusē iegūtais tēls – “Brāļu Rīdusu sudrabs – sudrabs latviskā gaumē”.  Latvisko gaumi Rīdusu sudrabam nodrošināja  viens no “latviskās gaumes” pamatlicējiem – Ansis Cīrulis, pēc kura metiem brāļi bieži vien darināja savus izslavētos sudraba izstrādājumus. 1940. gada februārī brāļu Rīdusu uzņēmums apvienojās ar leģendārā vecmeistara un Latvijas Amatniecības kameras daiļamatu sekcijas priekšsēdētaja Jāņa Bētiņa darbnīcu. Jaundibinātais dārgmetālu izstrādājumu uzņēmums “J.Bētiņš un brāļi Rīdusi” kļuva par lielāko savā nozarē un kopā ar Liepājas nodaļu nodarbināja ap 60 amatniekiem. Diemžēl, arī šī  latviešu zīmola attīstību un aroda tradīciju pārmantošanu pārtrauca okupācija un Otrais pasaules karš.

Brāļu Rīdusu izgatavotie sudraba izstrādājumi pēc Anša Cīruļa metiem . Žurnāls “Atpūta” Nr.705, 1938,  6. maijs

Atzinības krusta kontekstā būtu jāpiemin arī ne mazāku ievērību izpelnījies sudrabkalis Stefans Bercs. 1893. gadā dzimušais Bercs iemācījies arodu Artūra Eduarda de Šēja darbnīcā Rīgā un starpkaru periodā bija veiksmīgi uzsācis pats savu lietu.  Berca uzņēmums piedzīvoja uzplaukumu 30. gadu otrajā pusē, kad  1938. gadā uzņēmīgais sudrabkalis nopirka sava konkurenta Jūlija Blūma darbnīcu, bet 1939.gadā piepirka klāt repatriētā vācbaltiešu meistara, jau pieminētā Vilhelma Frīdriha Millera Ordeņu un medaļu rūpnīcu. Arī Berca zīmola attīstību pārtrauca Otrais pasaules karš.  Starp citu, tieši pēc Stefana Berca zīmējumiem 1925. gadā tika apstiprinātas oficiālās Latvijas Republikas sudraba un zelta izstrādājumu proves zīmes.

Lielāko daļu Atzinības krusta ordeņu izgatavoja tieši pieminēto brāļu Rīdusu un Stefana Berca uzņēmumi. Apbalvojumu izgatavošanu pasūtīja un apmaksāja Valsts prezidenta kanceleja, cenu noteica meistars. Tā pirmās un otrās pakāpes Atzinības krusta izgatavošana brāļu Rīdusu darbnīcā valstij izmaksāja 70 Ls, trešās pakāpes krusts – 30Ls, savukārt ceturtās un piektās pakāpes ordenis – 20Ls.  Šādi, atbilstoši cenrādim, 1939. gada decembrī par 193 mazo un 1 vidēja Atzinības krusta izgatavošanu brāļi Ridusi saņēma 4179,5 Latus.

Jāpiebilst, ka ordeņu izgatavošanas izmaksām ir jāpievieno arī apbalvojuma lenšu aušana. Tradicionāli Latvijas valsts apbalvojumu lentes tika izgatavotas Francijā vai Beļģijā.  Arī 1938. gadā jaundibināto Viestura un Atzinības Krusta ordeņu lentes lielos apmēros tika pasūtītas Parīzē. Tā jau 1938. gada decembrī ar kādu Parīzes firmu tika noslēgts iepirkuma līgums par 82 860 franku.  Lai arī šis cipars varētu šķist pārāk liels, ir jāņem vērā, ka par šo summu Latvijas valsts iegādājās vairākus simtus metru augstākās kvalitātes zīda lentes visu šķiru Viestura un Atzinības krusta ordeņiem un goda zīmēm.

Skaidrs, ka izgatavot tūkstošiem ordeņu par saviem līdzekļiem jebkurai jaunai valstij nozīmētu netālredzīgu izšķērdību. Atzinības Krusta ordenis, tāpat kā Trīszvaigžņu un Viestura ordenis, bija jāizpērk. Tas nozīmēja, ka par ordeņa zīmi, atbilstoši tā šķirai, bija jāsamaksā tā saņēmējam. Ja ordenis netika izpirkts divu gadu laikā, to anulēja. Tātad Atzinības Krusta pirmās šķiras lielkrusta komandierim bija jāiemaksā Valsts kasē 135 lati, otrās šķiras lielvirsniekam – 80 lati, trešās šķiras komandierim – 40 lati, ceturtās šķiras virsniekam – 25 lati, bet piektās šķiras kavalierim – 24 lati. Mūsdienu lasītājam šie cipari neko daudz neizsaka, taču ir jāatzīst, ka valsts apbalvojuma saņēmējam bija jāšķiras no tiem laikiem diezgan ievērojamas naudas summas. Piemēram, likums par ordeņiem un goda zīmēm noteica, ka Atzinības krusta ordeni saņēma ļaudis, kas godīgi darīja savu darbu – skolotāji, lauksaimnieki, frizieri, podnieki, drēbnieki un citi kvalificēti strādnieki.  Kvalificēts strādnieks 1939. gada maijā vidēji nopelnīja 6,25 latus dienā, bet mēneša izdevumi par pārtiku 1940. gada janvārī bija vismaz 23,5 lati  par personu. Līdz ar to, ir jāatzīst, ka valsts apbalvojuma piešķiršana vienmēr bija vērā ņemams neparedzēts izdevums tā saņēmējam, un jācer, ka visi, kas bija nopelnījuši savu atzinību, to varēja arī atļauties.

Cauri pirmā Prūsijas karaļa un Pētera Lielā galmiem no Kārļa Ulmaņa kabineta līdz Rīgas sudrabkaļu darbnīcām mēs būsim tikuši galā ar Atzinības Krusta seno un ne tik seno vēsturi. Satura pilnvērtībai pietrūkst tikai neliels ieskats apbalvoto sarakstos.

Iezīmēsim interesējošo laika nogriezni!  Pirmo ar Atzinības Krusta 1. šķiras ordeni 1938. gada 9. novembrī apbalvoja Latvijas Vēstures institūta direktoru profesoru Augustu Tenteli. Savukārt pēdējais, kurš 1940. gada 11. maijā saņēma 1. šķiras krustu, bija aizsargu priekšnieks ģenerālis Kārlis Prauls. Ģenerālis Prauls bija divdesmitais pēc kārtas un pēdējais 1. šķiras lielkrusta komandieris.  Bez profesora Tenteļa un ģenerāļa Praula ar 1. šķiras Atzinības krustu bija apbalvotas vēl 18 personas. Izņemot gleznotāju Vilhelmu Purvīti un komponistu Jāzepu Vītolu, visi pārējie 1. šķiras Atzinības krusta saņēmēji bija pie varas esošie valstsvīri.

Atzinības krusta 2. šķira bija nedaudz pieejamāka arī ar valsts varu mazāk saistītajiem cilvēkiem, taču arī to paspēja saņemt tik vien kā 21 persona. Ar 2. šķiras Atzinības krustu apbalvoto starpā bija rūpnīcas A/S “Vairogs” ģenerāldirektors Jānis Ķerpe, Latvijas Universitātes profesors Eižens Laube, dzejniece un rakstniece Aspazija (Elza Pliekšāne),  Nacionālās operas solodziedātājs Ādolfs Kaktiņš, Latvijas mākslas akadēmijas rektors profesors Jānis Kuga u.c.

Vidējās šķiras Atzinības krustu saņēma daudz plašāka nozaru spektra pārstāvji – veiksmīgi uzņēmēji un fabrikanti, garīdznieki, kā arī kultūras, izglītības un sporta pārstāvji. Ar 3. šķiras Atzinības krustu tika apbalvotas 110 personas. To vidū – A/S “Ed. Rozīte un biedri” direktors un krāsotāju amata meistars Eduards Rozīte, Valsts papīru spiestuves un naudas kaltuves direktors gleznotājs Ludolfs Liberts, Jelgavas valsts skolotāju institūta direktors Eduards Pētersons, Latvijas Sarkanā krusta Jelgavas slimnīcas un Jelgavas žēlsirdīgo māsu skolas direktors Dr. Dāvids Bīskaps, Jelgavas Ģintermuižas slimnīcas direktors ārsts Kristaps Neibergs, velosipēdu fabrikas “G. Ērenpreiss” īpašnieks Gustavs Ērenpreiss, Jelgavas 3. kājnieku pulka vecākais ārsts pulkvedis-leitnants Jānis Manass u.c.

Atzinības krusta 4. un 5. šķira bija paredzēta visplašākajām Latvijas tautas masām. Ar šo šķiru ordeņiem apbalvoja visdažādāko profesiju pārstāvjus un sava aroda meistarus – skolotājus, galdniekus, kalējus, namdarus utt.  Ar 4. šķiras Atzinības krustu apbalvoja 341 personu. Apbalvoto vidū – Jelgavas Hercoga Pētera ģimnāzijas direktors Gustavs Lukstiņš, Ģintermuižas slimnīcas Jelgavā vecākais ārsts Rihards Verners, Jelgavas apgabaltiesas kameras viceprokurors Alfrēds Lācis, jūras ledlauža “Krišjānis Valdemārs” kapteinis Fricis Veidners u.c.

Ar 5. šķiras Atzinības krustu tika apbalvotas 1314 personas, to starpā galdnieks Mārtiņš Penka, kokgriezējs Augusts Heiders, kurpnieka amata meistars Jānis Ķincis, maiznieks Kārlis Kornets, cukurbiešu audzētāja Salgales pagasta Vecpudžos Olga Uvene u.c.

1938. gadā atjaunotā Atzinības krusta mūžs bija tikai dažus mēnešiem ilgāks nekā tā 1710. gada priekštecim. 1940. gada 22. jūlijā Ordeņa kapitula sekretārs Jānis Grandaus lūdza apbalvojuma lenšu izgatavotājam pārtraukt pēdējā pasūtījuma izpildi. Atzinības krusta tradīciju, tāpat kā daudz ko citu, bija pārtraukusi padomju okupācija.

Gadsimtiem ilga vēsture un tikai daži eksistences gadi. Vai hercogu laiku Atzinības krusta atjaunošana 1938. gadā bija pamatota un tiesiska vēsturisko tradīciju pārmantošana, vai arī tikai ulmaņlaiku ideologu  dzīšanās pēc dziļākām valstiskuma saknēm? Vai tradīcijām un simboliem, kas ir izturējušas laika pārbaudi, vispār ir nepieciešams pamatojums? Vai Aleksandra Grīna gaismā celtais Nameja gredzens mūsdienās ir mazāk nozīmīgs nacionālais simbols tikai tāpēc, ka tā saturu ir radījis 30. gadu rakstnieks? Kuram tad vēl būtu jārada Latvijas simboli un tradīcijas, ja ne pašiem latviešiem? Atšķirībā no mūsdienu Latvijas starpkaru republikai nebija, kurp atskatīties un iespējams, ka pateicoties tieši ulmaņlaiku ideologu spējai uzbūvēt tiltu starp Kurzemes hercogisti un Latvijas valsti, tika radīts skaists apbalvojums ar nu jau vairāk nekā 300 gadus senu vēsturi.

2004. gadā atjaunotais Latvijas valsts apbalvojums – Atzinības krusts.
Attēls: https://www.president.lv/lv/valsts-apbalvojumi/atzinibas-krusts

Atzinības krustu līdzās Viestura ordenim atjaunoja 2004. gadā. Novēlot šim vairāk nekā trīs gadsimtus senajam apbalvojumam vēl daudzus gadsimtus, aicinām apmeklēt Jelgavas muzeju, kur pastāvīgajā ekspozīcijā būs apskatāms arī viens no 30. gadu nogalē izgatavotajiem Atzinības krustiem.

Marjus Zaļeckis, muzeja speciālists

Izmantotā literatūra:

15. maija Latvija. Rīga: Latvijas Mēdiji, 2017

Ducmane K. Apbalvojumi Latvijas Republikā. Rīga: Latvijas enciklopēdija, 1993.

Gerharde-Upeniece G. Māksla un Latvijas valsts 1918-1940. Rīga: Neputns, 2016.

Latvijas sudrabkaļi Darbi un meistaru zīmes. Sast. V. Vīlīte. Rīga: Avots, 1993.

Stranga A. Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma saimnieciskā politika (1934-1940). Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2017

Izmantotie vēstures avoti:

Atpūta Nr.705, 1938,  6. maijs

Daugavas vēstnesis Nr.118, 1939, 8.novembris

Jaunākās ziņas Nr.135, 1938, 18. jūlijs

Rīts Nr.186, 1936, 8. jūlijs

Rīts Nr.347, 1936, 16.decembris

Valdības vēstnesis Nr.108, 1939, 13. maijs

Valdības vēstnesis Nr.127, 1940, 8. jūnijs

Valdības vēstnesis Nr.261, 1938, 16. novembris

Valdības vēstnesis Nr.262, 1939, 17. novembris

Valdības vēstnesis Nr.288, 1938, 19. decembris

Zemgales balss Nr.286, 1936, 16. decembris

Izmantotie interneta resursi:

Atzinības krusts. Valsts prezidenta kancelejas oficiālā mājaslapa.
https://www.president.lv/lv/valsts-apbalvojumi/atzinibas-krusts

Jakovļeva M. Hercogs Ferdinands un viņa mēģinājums ieviest Kurzemē “Dzimtbūšanu ar cilvēcīgu seju”.
http://www.arhivi.lv/sitedata/ZURNALS/zurnalu_raksti/Marite_Jakovleva.pdf

Latvijas Atzinības Krusta ordenis. Latvijas Republikas oficiālais izdevums “Latvijas Vēstnesis” i-versija.
https://www.vestnesis.lv/ta/id/13113

Latvijas Nacionālās bibliotēkas, digitālā periodisko izdevumu bibliotēka.
www.periodika.lv

Rundāles pils muzeja mājaslapa.
http://rundale.net/

Priekšmeta krājuma nr.: JVMM 37968