P.   SLĒGTS
 O.  11 - 18
 T.  11 - 18
 C.  11 - 18
 P.  11 - 18
 S.  11 - 18
 Sv.  11 - 18

Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs

Mūrnieku ķellīte

Mūrnieku ķellīte

Šogad aprit 200 gadi kopš Jelgavā uzsākta vērienīga hercoga Jēkaba kanāla rekonstrukcija, kuras rezultātā mūsu pilsēta ieguva toreiz modernāko hidrotehnisko būvi Baltijā. Atmiņu par šo notikumu glabā mūrnieka ķellīte, kas atrodas muzeja ekspozīcijā.

Uzreiz pēc Pirmā Ziemeļu kara 1660. gadā Kurzemes hercogs Jēkabs pavēlēja izrakt kanālu, kas savienotu Svētes upi ar Driksu. Kanālam bija paredzētas vairākas funkcijas: tam bija jākļūst par transporta ceļu tirgotāju laivām, jāapgādā pilsēta ar saldūdeni un jāpiepilda pilsētas nocietinājumu aizsarggrāvis. Ūdens kritums ļāva ierīkot Tirgus laukuma malā ūdensdzirnavas, bet, lai kritumu paaugstinātu vēl vairāk, tagadējās Dambja ielas sākumā tika ierīkotas slūžas. 

Tiesa gan, kanāls savas funkcijas lāgā nepildīja. Lielā Ziemeļu kara laikā 1706. gadā Jelgavas nocietinājumi tika uzspridzināti un vairs netika atjaunoti. Dzeramo ūdeni ņēma tikai kanāla augštecē, jo tālāk jau novadīja pilsētas notekūdeņus. Arī laivu satiksmei kanāls nebija gluži piemērots šauruma un piesārņojuma dēļ. Tirgus laukumu kanāls pāršķēla divās daļās, ierobežojot satiksmi. Vislielākās neērtības pilsētniekiem sagādāja dzirnavu dīķis, kas regulāri pārvērta Tirgus laukumu par purvu. 

image1 
 Jelgavas plāns 1702. gadā. Pārzīmējis Jūliuss Dērings. JVMM 126/2.


***

Domas par rekonstrukciju tika lolotas jau sen, bet tikai 1818. gadā inženierpulkvedis fon Brauns izstrādāja Jēkaba kanāla pārbūves projektu. Tika plānots paplašināt to līdz 10 pēdu (ap 3 m) platumam, nostiprināt ar baļķiem un padziļināt gultni, lai nodrošinātu laivu satiksmi. Vērienīgākām pārmaiņām bija jānotiek Tirgus laukumā, kur lielākā kanāla daļa bija jānosedz ar mūra velvi, bet ūdens ņemšanai bija plānots atstāt nelielu baseinu pie dzirnavām. 

Tiesa gan, pilsētai pietrūka līdzekļu tik vareniem būvdarbiem, jo budžetā jau ilgu laiku veidojās deficīts. Bet tad nāca negaidīta palīdzība. 1818. g. 30. augustā, braucot uz Āhenes kongresu, Jelgavā viesojās Krievijas cars Aleksandrs I un svinīgi pasludināja Kurzemes zemnieku brīvlaišanu. Ķeizaru pavadīja Baltijas provinču ģenerālgubernators marķīzs Filipo Pauluči. Dzirdējis par jelgavnieku problēmām, Pauluči izlūdzās no Aleksandra pabalstu pilsētas izbūvei. Kanāla rekonstrukcijai no valsts kases tika piešķirti 83 600 rubļu. Savukārt vietējiem muižniekiem tika uzdots piegādāt 4180 baļķu krastu nostiprināšanai.

image2 
          Baltijas ģenerālgubernators marķīzs Filipo Pauluči 1822. gadā.
               Krievijas Valsts Publiskā vēstures bibliotēka, Maskava.


***

Saskaņā ar būvdarbu plānu, kanāla rekonstrukcija bija jāuzsāk 1820. g. pavasarī un jāpabeidz līdz nākamā gada beigām. 

1820. g. 27. maijā [8. jūnijā pēc jaunā stila] notika jaunbūves pamatakmens svinīga ielikšana. Tirgus laukuma rietumu malā, starp namiem, plkst. 5. vakarā pulcējās pilsētas un guberņas valde ar Kurzemes civilgubernatoru Emanuēlu fon Štaneki priekšgalā. Darbu vadītājs Frēners pasniedza gubernatoram ķelli ar kaļķu javu, un Šteneke, mūrnieka priekšautā ģērbies, iemeta kaļķus būvbedrē pamatakmens vietā. Viņam sekoja vicegubernators Martins fon Batāls un būvkomitejas locekļi Heinrihs fon Ofenbergs, Frīdrihs fon Vetbergs, Johans Frīdrihs fon Reke, kolēģijpadomnieks fon Bīnenštams un rātskungs Raps, kā arī inženierkapteinis grāfs Serefiori un hidrotehniķis fon Ašmors.

Zem pamatakmens iemūrēja kapsulu, kurā ievietoja tekstu:

“Viņa Majestātes imperatora Aleksandra I, Viskrievijas patvalža, slavenajā valdīšanā, un Baltijas provinču virspavēlnieka, ģenerāladjutanta, Rīgas kara gubernatora, ģenerālleitnanta un daudzu ordeņu kavaliera marķīza Filipo Pauluči uzraudzībā, 1820. gada 27. maijā, klātesot Viņa Augstībai Kurzemes civilgubernatoram īstenajam slepenpadomniekam un Sv. Annas ordeņa Lielā krusta kavalierim Emanuēlam fon Štenekem un zemāk parakstītiem Būvkomitejas locekļiem, tika ielikts pamatakmens Kurzemes hercoga Jēkaba kanālam, par Imperatora līdzekļiem apmūrētam un pārklātam, Jelgavas pilsētas labā. Pēcteči ar pateicību atzīst pagātnes darbu”.
 

image3 
 Reportāža no Jelgavas laikraksta Allgemeine deutsche Zeitung für Russland Nr.130, 1820.g. 31.maijā [12.jūnijā]


***

Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā saglabāta piemiņas ķelle, ar kuru 1820. gadā iemūrēts Jēkaba kanāla pamatakmens.

Uz trīsstūra lāpstiņas iegravēts teksts “Bau am Jacobus Canal / Mitau den 27sten May 1820”, zem tā neliela vinjete. Senie apraksti liecina, ka dzelzs lāpstiņa kādreiz bijusi apsudrabota, taču laika gaitā sudrabojums pilnīgi zudis. Arī darbarīka rokturis nav saglabājies.

Ķellei ir dramatiska vēsture. Pēc Jēkaba kanāla pamatakmens ielikšanas to glabāja slepenpadomnieks barons Heinrihs fon Ofenbergs (1752–1827). Pēc viņa nāves, sakarā ar nelaiķa testamentu, ķelle tika nodota Kurzemes Provinces muzejam. Muzeja ekspozīcijā tā tika izstādīta kopā ar citiem dažādiem priekšmetiem (Varia und Curiosa). Diemžēl 1944. gada Jelgavas kaujās Kurzemes Provinces muzejs gāja bojā kopā ar vērtīgiem eksponātiem. Par ķelles likteni nekas nebija zināms. Taču 1956. gada 27. septembrī Jelgavas novadpētniecības muzejam ķelli bija piedāvājis kāds jelgavnieks. Komisija, kuras sastāvā bija muzeja līdzstrādnieki un pilsētas deputātu padomes kultūras komisijas locekļi, priekšmetu bija novērtējusi par 60 rubļiem. Tas nebija daudz, bet acīmredzot to var izskaidrot ar ķelles slikto saglabātību, proti bija zudis sudrabojums un rokturis. Diemžēl palika nenoskaidrots, kā un kādos apstākļos šis vēsturiskais artefakts bija nonācis privātpersonas rokās. 

image4 
                       Mūrnieku ķelle ar piemiņas uzrakstu. JVMM 402


***

Lai gan Jelgavas policijas priekšnieks fon Smitens jau laikus brīdināja zemesgabalu īpašniekus par būvniecību, prasīja viņiem sagādāt būvmateriālus, iztīrīt kanāla gultni un visādi palīdzēt darbos (un pat draudēja ar naudassodiem), Jēkaba kanāla rekonstrukcija ritēja gausi. Muižnieki tā arī nepiegādāja apsolītos baļķus. Ķeizara atvēlētā nauda beidzās, kaut arī klāt Pauluči izprasītajai summai Aleksandrs ziedoja papildus 10 000 rubļu. 1822. gada rudenī būvdarbi tika pabeigti tikai pilsētas robežās (no mūsdienu Dambja ielas sākuma līdz Driksai). 

Tomēr 1822. g. 14. [26.] oktobrī notika Jēkaba kanāla iesvētīšana. Ceremoniju apvienoja ar ķeizarienes Marijas Fjodorovnas (Aleksandra I mātes) dzimšanas dienas svinībām. Pēc dievkalpojuma pareizticīgo baznīcā ģenerālgubernators Pauluči un guberņas amatpersonas devās uz Tirgus laukumu pie rekonstruētā Dzirnavu baseina. Ģenerālgubernators noņēma pārklāju no Aleksandram I veltītās piemiņas plāksnes, priesteri nolasīja lūgšanu, tad izskanēja lielgabalu zalve. Svinību noslēgumā būvkomitejas prezidents Heinrihs fon Ofenbergs rīkoja pusdienas augstiem viesiem, bet vakarā Bruņniecības namā notika balle. 

Par kanāla atklāšanu ziņoja gan Rīgas avīze “Rigasche Zeitung”, gan pirmais laikraksts latviešu valodā “Latviešu Avīzes”. Savukārt dzejnieks Ulrihs fon Šlipenbahs veltīja šim notikumam dzejoli ar nosaukumu “Piemiņas akmens. Pēc ķeizara žēlastības pabeigtai Jēkaba kanāla un Dzirnavu baseina būvniecībai 1822.gada 14.oktobrī”. 

 image5
 Dzejolis "Piemiņas akmens" no Ulriha fon Šlipenbaha dzejas krājuma.
Iespiests 
Jelgavā, Stefenhāgena spiestuvē 1828.gadā


***

Pēc rekonstrukcijas Tirgus laukums kļuva plašāks, turklāt pilnībā nobruģēts. Dzirnavu baseinu izbūvēja Somijas granītā un nožogoja. Baseina rietumu pusē nobruģēja noeju, lai ar ūdens mucām būtu vieglāk piekļūt ūdenim. Pretējā pusē, 3 pēdas virs ūdens līmeņa, iemūrēja brūna granīta plāksni ar uzrakstu apzeltītiem bronzas burtiem latīņu valodā “Munificentia Alexandri I / MDCCCXX” (Aleksandra I žēlastība / 1820), ko par saviem līdzekļiem pasūtīja H. fon Ofenbergs. 

 

image6 
 Tirgus laukums un dzirnavu baseins 1892. gadā. Labajā pusē – piemiņas plāksne Aleksandram I.
Fonā – pilsētas ūdensdzirnavas (1797, pārbūvētas 1881). JVMM 3856.

 

***

19. gadsimta vidū Jēkaba kanālam bija svarīga loma Jelgavas ūdensapgādē: no 720 pilsētas namiem ūdensvadam tika pieslēgti 500. Ar laiku izveidojās plašs koka cauruļu tīkls, vairākās vietās uzstādīti koka pumpji. Kanālam gan bija arī trūkumi: sausās vasarās tas izžuva, bet bargās ziemās pilnīgi sasala, līdz ar to ūdens padeve apstājās. Bet lielākais trūkums bija ūdens kvalitāte, jo kanālā satecēja ielu netīrumi un ūdens no atejām. Lai gan kanāla ūdens bija derīgs tikai mazgāšanai, daudzi, it īpaši trūcīgie pilsētnieki, to lietoja ēdiena gatavošanai un dzeršanai. Jelgavā ierasti ciemiņi bijuši vēdertīfs, holēra, dizentērija. 1858. gadā komisija liecināja, ka šo ūdeni jelgavnieki lieto bez riebuma tikai pieraduma dēļ, jo nepazīst īstās ūdens īpašības. Turīgākie iedzīvotāji gan varēja atļauties vest dzeramo ūdeni no apkārtnes urbumiem.

1881. gadā pēc Rīgas Politehnikuma profesora Heinriha Malhera projekta sāka būvēt jaunu ūdensvada sistēmu ar betona kolektoriem, čuguna caurulēm un tvaika sūkņiem. Ūdeni gan joprojām ņēma no Svētes, tāpēc tā kvalitāte bija slikta. Tikai gadsimtu mijā Jelgavā radās ap desmit artēzisko aku. Piemēram, Tabora iestādē 19. gs. 90. gados izurba aku, jo, lietojot Jēkaba kanāla ūdeni, iestādē katru rudeni plosījās asinssērga (dizentērija).

Jēkaba kanālam jaunajā ūdensvada sistēmā tika atvēlēta kanalizācijas kolektora loma, un ar laiku tas pamazām aizauga.

 image7
 Jelgavas kanalizācijas plāns, 1901. gads. JVMM 174 

 

 image8
Jelgavas tirgus laukums un Dzirnavu baseins 1916./1917. gada ziemā. JVMM 30954/203 

***

20. gs. 20. gados pilsētas valdē tika lemts par Jēkaba kanāla likteni. Tas vairs nepildīja savas funkcijas, bija aizaudzis, aizsērējis un izplatīja neciešamu smirdoņu. 1927. gadā pilsētas ūdensdzirnavas Tirgus laukumā, kuras līdz šim pilsēta iznomāja, tika likvidētas un pārbūvētas veikalu vajadzībām. Līdz ar to arī baseins zaudēja savu nozīmi.

1927. g. septembrī Jelgavas dome nolēma Jēkaba kanālu daļēji aizbērt, bet daļēji pievienot pilsētas kanalizācijas sistēmai. Aizbēršanā plaši tika nodarbināti Jelgavas bezdarbnieki. Pirmais tika aizbērts baseins Tirgus laukumā 1930. g. rudenī, bet līdz decembrim darbi tika paveikti līdz Sv. Annas baznīcai. 

Pēdējais kanāla posms līdz Ģintermuižai tika aizbērts 30. gadu vidū, bet vēl ilgu laiku kanāla paliekas rēgojās Svētes apkārtnē.
 

image9 
             Nosusinātais Dzirnavu baseins īsi pirms aizbēršanas. 1930.gadi. JVMM digitālais arhīvs.

 
***

Kad baseina aizbērums nosēdās, virsū ieklāja betonu un iekārtoja gaļas bodes.

Taču Jēkaba Ketlera vārds no Jelgavas kartes nepazuda. 1934. g. decembrī pilsētas valde pārdēvēja Tirgus laukumu par hercoga Jēkaba laukumu.

 image10
 Hercoga Jēkaba laukums Jelgavā. Foto: Otto Kletz, 1940. Vācijas mākslas vēstures dokumentācijas centrs, Marburga. 

 
***

Autors

Edgars Umbraško
Galvenais speciālists