P. BRĪVS
O. 10:00 - 17:00
T. 10:00 - 17:00
C. 10:00 - 17:00
P. 10:00 - 17:00
S. 10:00 - 17:00
Sv. 10:00 - 17:00

Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs

Vērmanes dārza mākslīgais minerālais ūdens

Vērmanes dārza mākslīgais minerālais ūdens

Latvija izsenis bagāta ar avotiem, daži laika gaitā kļuvuši par dziedinātavām un kūrortiem, tie veidojušies pie sēravotiem ar stipru garšu un puvušu olu smaku. Tā rodas sērūdeņraža dēļ, ko satur ar kalcija sulfātu bagātinātais ūdens.

Pasaulē sēravoti veidojas vulkāniskajos iežos, bet Latvijā sēravoti ir neparasti, jo veidojas zonās, kur kūdra saskaras ar ģipsi saturošiem iežiem. Ņemot vērā šo īpatnību, sēravotiem piemīt izcilas dziedināšanas spējas, kā arī tajās vietās raktajai kūdrai un dūņām. Sēravotu ūdens dziedina tikpat kā visu – gan iekšķīgi, gan ārīgi.

19. gs. Eiropā un citur pasaulē uzplaukst kūrortu un dziedinātavu kultūra – balneoloģija. Tā izveidojas Ķemeri, Jūrmala un Baldone. Interesanti, ka arī Jelgava 19. gs. vidū loloja perspektīvu kļūt par kūrortu, jo, rokot aku rātskunga Mulerta vasarnīcā 1841. gadā, liels bija pārsteigums, ka, sasniedzot noteiktu dziļumu, saldūdens vietā bagātīgi sāka plūst pēc puvušām olām smakojošs ūdens – sēravots. Jaunatklātais sēravots tika nosaukts par Dorotejas aku. Sērūdens koncentrācija bijusi tik liela, ka nekavējoties tika nolemts to izmantot ārstnieciskos nolūkos. 1843. gadā ārstējās 47 slimnieki, un jelgavnieki varēja cerēt, ka kūrorts attīstīsies, bet nākamajos gados ūdens daudzums pakāpeniski samazinājās. Attiecīgi saruka arī slimnieku skaits – 1845. gadā 15, 1846. gadā 9, bet 1855. gadā esot bijuši vien daži slimnieki.

Kūrorti un dziedinātavas ļāva apvienot patīkamo ar lietderīgo. Vietās, kur šo dabisko minerālavotu nebija, veidoja mākslīgā minerālūdens dziedinātavas. Tajā skaitā lielās pilsētās. Izņēmums nebija arī Rīga. 1812. gadā, gaidot Napoleona iebrukumu, Rīgas priekšpilsēta tika nodedzināta. Lai palīdzētu rīdziniekiem slāpēt pārdzīvotās šausmas, 1813. gadā tika izveidota „Priekšpilsētu apstādījumu komiteja”, kuras mērķis bija koordinēt nodedzinātās pilsētas apzaļumošanas darbus. Vidzemes un Kurzemes ģenerālgubernators Filips Pauluči del Ronkole ierosināja brīvajās vietās veidot parkus. Lai to īstenotu, vāca ziedojumus un katrs, kurš iemaksāja 1 rubli, varēja iestādīt vienu kociņu. Lielākā ziedotāja bija Anna Ģertrūde Vērmane, kura ziedoja ne tikai līdzekļus, bet arī zemes gabalu dārza (parka) ierīkošanai, bet ar noteikumu, ka tajā ikviens varēs atpūsties par brīvu. Tā radās Vērmanes dārzs (atklāts 1817. gadā). Vērmanes dārzs bija domāts tiem pilsoņiem, kuri dažādu iemeslu dēļ nevar sasniegt tālākas veselīgas vietas priekš savas veselības stiprināšanas un spirdzināšanas. Faktiski tas bija kūrorts. Rezultātā viss Rīgas centrs tika uzskatīts par starptautisku kūrorta vietu, jo netālu atradās arī Bastejkalns (iepriekš saukts par Gliemežnīcas kalnu), kuru arī veidoja kā apstādījumu zonu, kā arī citas Rīgas apzaļumotās vietas. Rīgā kūrorta sezona sākās 1. maijā un to atklāja svētki Vērmanes dārzā.

Pakāpeniski laika gaitā Rīgas centrs kā kūrorts pilnveidojās. Vērmanes dārzā 1833./35. gadā ierīkoja mākslīgo minerālūdeņu ārstniecisko iestādi, kas bija viena no pirmajām šāda tipa iestādēm Eiropā. Iniciators bija „Rīgas ķīmiķu un farmaceitu biedrība” (1803 – 1939). Biedrības dibināšanas iniciators Rīgas aptiekārs Dāvids Hieronīms Grindelis (1776 – 1836), Baltijas floras un Ķemeru sēravotu pētnieks, bija veicis šo avotu ķīmisko analīzi. Visā pasaulē tika pētīts dabisko minerālūdeņu ķīmiskais sastāvs, turklāt jau pastāvēja tehniskas iespējas ražot gāzēto ūdeni ar sāļu pievienošanu vai bez tiem. Likumsakarīgi, ka Rīgā kā kūrorta vietā tika atklāta mākslīgo minerālūdeņu iestāde. Pirmajos 30 darbības gados Vērmanes parks tūrisma ceļvežos tika ieteikts kā starptautisks kūrorts ar mākslīgā ūdens dziedinātavu. Vērmanes minerālūdens iestāde bija ierīkota atsevišķā celtnē, faktiski tā bija kafejnīca un restorāns. Pieaugošās popularitātes dēļ nespējot uzņemt visus gribētājus, 19. gs. 60. gados tiek uzcelta jauna ēka Tērbatas un Merķeļa ielas stūrī ar kolonādi parka pusē, kas saglabājusies līdz mūsdienām, tiesa, pārbūvēta. Turpat blakus atradās vaļēja koncertzāle, kur tika spēlēta mūzika.

mineralais udens

Sākumā ūdeni varēja dzert tikai turpat uz vietas, bet ar laiku to sāka pildīt uzņēmuma patentētajās pudelēs līdzi nešanai. Tā radās uzņēmums „Vērmanes minerālūdens” (1843). Lai gan 19. gs. beigās Vērmanes parks nomainīja dziednieciskā kūrortdārza statusu pret bezmaksas kulturāli muzikālu izklaides vietu, tomēr minerālūdeņu iestāde turpināja darbu. 1906. gadā uzņēmums tika reģistrēts kā akciju sabiedrība un savu darbību turpināja arī Latvijas Republikas laikā ar nosaukumu Akciju sabiedrība Rīgas mākslīgie minerālūdeņi “Vērmanes parks”. Ūdens tika pildīts ne tikai pudelēs, bet arī sifonos – ogļskābo dzērienu uzglabāšanai lietots pudeles veids ar caurulīti, pa kuru saspiestā ogļskābe, piespiežot attiecīgo slēdzēju, kas pildīja arī korķa funkcijas, dzen ārā šķidrumu. Sifons 1829. gadā tika patentēts Francijā.

Muzeja krājumā glabājas “Vērmanes parka” sifons, tā datējums –20. gs. 20. gadi. Uzraksts – teksts latviešu valodā latīņu burtiem uz sifona ir gravēts. Uz sifona sūkņa teksts vācu valodā. Var secināt, ka uzņēmums turpināja lietot sifonus, kas bija ražoti vēl pirms 1. pasaules kara. Sifons un sifona sūknis ir patentēts – tas nozīmē, ka sifons pieder akciju sabiedrībai un citi ražotāji to nevarēja izmantot.

Akciju sabiedrība 20. gs. 20. – 30. gados ražoja vairāk nekā 60  dziedinoša mākslīgā minerālūdens šķirnes, kā arī 1931. gadā patentēto radioaktīvo ūdeni „Radiosol”. Reiz iedibinātā tradīcija turpināja dzīvot arī pēc 100 gadiem un, kā ziņoja laikraksts „Tēvijas Sargs” 1940. gadā, joprojām vasaras laikā parkā agri no rīta varēja sastapt interesantu publiku, kas mūzikas skaņu pavadībā soļo pa parku un dzer kaut ko no krūzītēm.

1941. gadā uzņēmumu iekļāva apvienībā „Rīgas augļūdeņu un minerālūdeņu iestāde”, bet vācu okupācijas gados turpināja darboties patstāvīgi. Pēc padomju varas atjaunošanas Latvijā nebija vajadzības pēc mākslīgajiem minerālūdeņiem, jo tos varēja piegādāt brālīgās republikas. Latvijā bija arī savi dabīgā minerālūdens avoti, no tiem zināmākais bija Valmieras minerālūdens.  

Inese Deksne, Vēstures un izglītojošā darba nodaļas vadītāja