P. BRĪVS
O. 10:00 - 17:00
T. 10:00 - 17:00
C. 10:00 - 17:00
P. 10:00 - 17:00
S. 10:00 - 17:00
Sv. 10:00 - 17:00

Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs

Vienas gleznas stāsts (I daļa)

Vienas gleznas stāsts (I daļa)

Glezna ,,Kapitulācija pie Vilagosas, 1849.gads ” ir pagātnes notikumu un kultūras lieciniece, tā bija daļa no Kurzemes Provinces muzeja ekspozīcijas, ir viena no retajām batālijām Latvijas kultūras mantojumā, un ir vērtība, kas satur virkni saistošu stāstu par 19.gadsimta vidus Krievijas impēriju un Baltijas guberņu.

 

Glezna ilgstoši bija glabājusies Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja krājumā. Tā kā tā glabājās salocītā veidā, tad īpašas intereses par gleznu iepriekš nebija. 2008. gadā, kad sāku vaicāt par šo gleznu, galvenais krājuma glabātājs Andrejs Dābols izvirzīja versiju, ka glezna varētu būt saglabājusies no Kurzemes provinces muzeja.

Gleznas bēdīgais tehniskais stāvoklis mudināja uzsākt konservācijas procesus. Paralēli restaurācijai, tika uzsākta autora un gleznas pasūtītāja noskaidrošana. Pamazām svešie uzvārdi ieguva konkrētu personību veidolus, kuru likteņus izauklēja 19.gadsimta kultūra un tradīcijas. Likumsakarīgi, ka arī gleznas sižets ir cieši saistīts ar pasūtītāja militāro karjeru Krievijas impērijas armijā. Savas karjeras nobeigumā pasūtītājs bija iesaistīts svarīgā notikumā – Ungārijas revolūcijas apspiešanā 1849.gadā, kas tad ir attēlots gleznā.

Tā soli pa solim radās arī vēlme izzināt 19.gs.vidus militāro kultūru .Aplūkot, iespēju robežās, kāda bijusi kareivju ikdiena un kā to iespaidoja formas tērpi, tērpu dizainu maiņa un tehniskais aprīkojums .

Pateicoties iegūtajai grafikai, kas atklāj gleznas zudušo fragmentu detaļas, var saprast autora sākotnējo gleznas sižeta ieceri, kompozīciju. Grafika ir lielisks papildinājums visam stāstam un meklējumiem, kas tika veikti vairāku gadu garumā.

Rezultātā, atzīmējot Kurzemes provinces muzeja 200 gadu jubileju, restaurētā glezna un visa atrastā informācija tika sasieta vienotā stāstījumā un piedāvāta publikai . Lai gan gleznai ir ievērojami gleznojuma zudumi, kas mazina tās māksliniecisko vērtību, tomēr19.gs.vidus kultūras vērtības izceļ gleznas nozīmīgu un padara to interesantu.

Lai labāk izprastu apkopotā teksta struktūru, tas ir sadalīts deviņās nodaļās, kas arī norāda uz gleznas tapšanas vēsturisko gaitu. Pētijums sākas ar vēsturisko notikumu, kurā piedalās pasūtītājs, tad tiek iesaistīts mākslinieks, seko grafikas izgatavošana un ierāmējuma apraksts. Pēdējās nodaļas veltītas gleznas glabāšanas vietām, konservācijai un 19.gs.vidus militāro formas tērpu, armijas ikdienas un ieroču aprakstiem.

 

Notikums

Ungāru nacionālās sacelšanās apspiešana 1849.gadā

Batālijas sižets nav saistīts ar vēsturiskajiem notikumiem, kas risisnājušies Latvijas teritorijā un, ja nebūtu zināms precīzs gleznas nosaukums, būtu ļoti grūti piemeklēt tās saturam konkrētu vēsturisku kontekstu.

Gleznas sižets aizskar svarīgu periodu ungāru nācijas vēsturē – 1848. gada revolūciju, jeb ungāru nacionālo sacelšanos pret Austrijas varu. Konflikta pirmsākumi, kā allaž ir meklējami senā vēsturē. Kā zināms, neatkarīga Ungārijas karaliste ar savu valodu, kultūru, folkloru un simboliku pastāvēja gandrīz 5 gadsimtus – no 1000. gada līdz 1490. gadam. 15. gadsimta beigās, politiskās nestabilitātes rezultātā, Ungārijas karaliste zaudēja savu neatkarību un nonāca Habsburgu Austrijas pakļautībā. Izveidojas nedabiska situācija, kad lielāka tauta ir mazākas tautas varā. Taču, tā kā ungāru tautai bija sava valstiskuma pieredze arī nacionālā pašapziņa ungāru nācijai attīstījās ātrāk. Kad 1848. gadā visā Eiropā iesākās nacionālo revolūciju vilnis, ko vēsturē pazīst ar terminu “Tautu pavasaris”, tas līdzās visām nobriedušajām nācijām skāra arī ungāru nāciju. 1848. gadā Austrijai pakļautajā Ungārijas teritorijā uzliesmoja ungāru nacionāla revolūcija. Sacelšanās mērķis bija panākt Austrijas impērijas decentralizāciju, demokratizāciju un magjarizāciju. Ungāru revolūcijas galvenais mērķis bija Ungārijas valstiskās neatkarības atjaunošana.

Miermīlīgais izlīguma ceļš kļuva neiespējams pēc tam, kad ungāru radikāļu pūlis uz tilta pāri Donavai noslepkavoja Austrijas ķeizara pārstāvi – Franci Lambertu. Austrijas imperators aizmirsa par diplomātiskajām metodēm un sāka gatavot militāru iebrukumu dumpīgajā Ungārijā. Ķeizara nodoms ar varu apspiest dumpīgos ungārus nebija pa prātam progresīvākai sabiedrības daļai Vīnē. Rezultātā, Austriju satricināja jauna sacelšanās, kas šoreiz norisinājās pašā impērijas sirdī – Vīnē. Galvaspilsētu iekaroja pret ķeizaru noskaņotie studenti, pats imperators atteicās no troņa, bet ungāru revolucionāri, izmantojot saspīlēto situāciju, pasludināja par Ungārijas neatkarību.

Par spīti valstī valošam politiskajam haosam apvienotie austriešu un horvātu spēki uzsāka militāru kampaņu pret ungāru dunmpiniekiem. 1848. gadā sākās karš starp Austrijas impērijas karaspēku un Ungārijas brīvības cīnītājiem. 1848. gada 16. maijā Ungārijā tika saformēti pirmie 10 “honvedu” bataljoni. “Honved” ungāru valodā nozīmēja “Dzimtenes aizstāvis”. Ņemot vērā, ka arī mūsdienās par ungāru bruņoto spēku dzimšanas dienu tiek uzskatīts 1848. gada 16. maijs, būtu vēsturiski korekti konfliktā iesaistīto ungāru pusi dēvēt par Ungārijas armiju.

Neiedziļinoties karadarbības teātra hronoloģiskā aprakstā, jāatzīmē, ka par spīti sākotnējām neveiksmēm jaunnodibinātā Ungārijas armija bija galvas tiesu pārāka par savu pretinieku. Cīņa par brīvību visos laikos bija spēcīgs motivējošais faktors. Ungāru armija Artura Gergeja un Juzefa Bema vadībā šķita neuzvarama – 1849. gada pavasarī ungāru armija kontrolēja etniskās ungāru teritorijas, Transilvānijas teritoriju, Slovākijas teritoriju, kā arī pavisam reāli apdraudēja Austrijas galvaspilsētu Vīni. Taču brīdī, kad brīvās Ungārijas triumfs jau likās likumsakarīgs, dabisks un nenovēršams, konfliktā iesaistījās trešā puse – Krievijas impērija.

Ne velti Krievijas impēriju Nikolaja I valdīšanas laikā mēdza dēvēt par “Eiropas žandarmu”. Kā jebkura daudznacionāla impērija, Krievija pastāvēja uz sabiedrības tumsonības un bezapziņas rēķina. Tomēr arī Krievijā netrūka gruzdošu nemieru avotu. Uz nacionālo revolūciju vilni, kas 19. gadsimta 40. gados pārņēma Eiropu, Krievijas imperators raudzījās ar satraukumu. Nacionāla revolūcija kaimiņzemē vienmēr draudēja aizdedzināt līdzīgu liesmu arī Krievijā. Tieši tāpēc, Nikolajs I nekad nelaida garām iespēju iesaistīties svešu zemju konfliktu izšķiršanā.

Pēc Austrijas jaunā imperatora lūguma Krievija iesaistījās Ungāru revolūcijas apspiešanā. 1849. gada pavasara nogalē 100 tūkstošus liels Krievijas armijas ekspedīcijas korpus slavenā feldmaršala Ivana Paskeviča vadībā šķērsoja Ungārijas robežas- vienā acumirklī ungāru nācija zaudēja visas cerības uz bīvu valsti. Šajā brīdī uz skatuves parādās arī gleznas “Kapitulācija pie Vilagosas 1849. gadā” pasūtītājs, jelgavnieks – grāfs Fjodors Vasiļjevičs Rīdigers. Grāfs Rīdigers komandē vienu no trim Krievijas ekspedīcijas armijas korpusiem. Rīdigera pakļautībā atrodas 45 000 vīru, jeb gandrīz puse no visas Krievijas armijas Ungārijā.

Jāatzīst, ka Krievijas spēki cenšās neiesaistīties asiņainās kaujās ar ungāriem, cenšoties atbalstīt Austrijas armiju tikai ar manevriem. Tomēr, ungāru sapnis par brīvību sāk strauji un nenovēršami izdzist – pēc virknes militāru neveiksmju ungāru armijas virspavēlnieks Arturs Gergejs nolemj pārtraukt bezjēdzīgo cīņu un padoties.

Ja ticēt krievu ģenerālmajora M. Lihutina atmiņām, ungāru militārais līderis Arturs Gergejs atsūtīja grāfam F. V. Rīdigeram vēstuli, kura tika norunāts ungāru armijas kapitulācijas vieta un laiks. Gergejs atzīmēja, ka ungāru bezierunu padošanās ir iespējama tikai un vienīgi krievu karaspēka priekšā. Ungāru brīvības cīnītāji principiāli nevēlējās padoties austriešiem. Savā vēstulē Arturs Gergejs aicināja grāfu Rīdigeru satikties 12. augustā pie Vilagosas ciemata, kur grāfs varētu pieņemt ungāru kapitulāciju.

Šādi mēs nonākam līdz V. Smakauska gleznas tiešajam sižetam – Ungāru armijas kapitulācijai pie Vilagosas ciemata. Nekādas dramatiskas batālijas pie Vilagosas nenotiek, tā ir kapitulācija - simboliska ceremonija, kuras rezultātā viena puse iegūst jaunu ordeni pie krūtīm, bet otra – zaudē pēdējo cerību uz savas nācijas brīvību.

1849.gada rudenī ar nāvi tika sodīti 13 ungāru ģenerāļi un pirmais Ungārijas premjerministrs grāfs Battiani. Tāpat tika sodīti vēl 100 civiliedzīvotāju un vairāk kā 10000 ieslodzīti cietumā.² Daudzi ungāru revolūcijas līderi emigrēja uz ASV. Ungāru armijas karogi nonāca Krievijas impērijas rīcībā un kā trofejas tika aizvesti uz Pēterburgu. Tikai 1940. gadā PSRS valdība iemainīja vēsturiskos ungāru kaujas karogus pret Ungārijā ieslodzītajiem komunistiem.

Arturs Gergejs 1818 1916

Arturu Gergeju, pretēji viņa cīņubiedriem, nesodīja ar nāvi. Pēc ieslodzījuma izciešanas viņš tika atbrīvots un apžēlots. Atlikušajā dzīves posmā Gergejs neiesaistījās ne politikā, ne sabiedriskajā darbībā. Tieši pretēji, viņš tika atstumts no sabiedrības un pat nosodīts, jo tika uzskatīts par gļēvuli un ungāru tautas nodevēju. Vēlāk, pateicoties viņa draugu pūliņiem, Gergeja nopelni Ungāru brīvības cīņās tomēr tiek atzīti. Mūsdienās viņa piemiņa ir iemūžināta piemineklī. 

Arturs Gergejs (1818-1916)

Vieta, kur norisinājās padošanās akts, joprojām eksistē. 1849.gadā Vilagosas (vācu valodā: Hellburg; ungāru valodā: Világos) ciems bija Ungārijas teritorijā, patreiz tas atrodas Rumānijas teritorijā un to apdzīvo ap 8 tūkstošiem iedzīvotāju. Kalna virsotni joprojām vainago pilsdrupas, kas arī bija attēlotas gleznā. 

Vilagosas ciems Rumānijas kartē Pilsdrupas pie Vilagosas
Vilagosas ciems Rumānijas kartē Pilsdrupas pie Vilagosas

Padošanās sižets ir izkārtots Smakauska gleznas apakšējā daļā, kur labajā pusē ir attēlota Krievijas impērijas armijas daļas, bet kreisajā pusē Ungāru vienības. Gleznas krāsu slāņu lielie zudumi, kas neveiksmīgi ir zuduši tieši interesantākajās gleznas daļās, ļauj tikai daļēji izprast kompozīcijas detaļas.

Gleznas pasūtītājs 

Fridrihs Aleksandrs Rīdigers (1783-1856)
(Friedrich Alexander Graf Rüdiger, Фёдор Васильевич Ридигер)

Balstoties uz Kurzemes muzeja kataloga ziņām, informācija par gleznas pasūtītāju ļāva pilnīgi izprast, kādēļ šāda satura glezna atradās Kurzemes provinces muzejā un kā tur nokļuva.

1783.gadā dzimis Fridrihs Rīdigers ir piederējis senai Kurzemes vācbaltu muižnieku dzimtai. Jaunais Frīdrihs ir dzimis Mītavā (Jelgava) turpat arī pabeidzis privātu izglītības iestādi. Pēc mācību beigām 1799. gadā Rīdigers tika nozīmēts par apakšpraporščiku leibgvardes Semjonovas gvardes pulkā. Sākot savas dienesta gaitas Krievijas impērijas armijā, Rīdigers nomaina vārdu uz krievisko “Фёдор Васильевич”.

1800.gadā praporščiks Rīdigers pēc personīga lūguma tiek pārvests uz Sumskas huzāru pulku. 1806.gadā par jaunā virsnieka dienesta vietu kļūst Grodņas huzāru pulks.

Līdz ar Napoleona karu sākumu iesākas arī Rīdigera militārās karjeras uzplaukums – 4. koalīcijas kara laikā veiksmīgas cīņas tiek aizvadītas Prūsijas teritorijā, par ko Rīdigers 1807.gadā saņem apbalvojumu - zelta zobenu “Par drosmi”. Komandējot savu Grodņas huzāru pulku Rīdigers izcēlās arī 1808.gada karā ar Zviedriju, kura rezultātā Krievijas impērija ieguva kontroli par Somijas teritoriju. Par cīņām ar zviedriem Rīdigers tika paaugstināts par apakšpulkvedi un apbalvots ar Sv. Jura ordeni.

Rīdigera un Grodņas huzāru pulka “slavas dziesma” turpinājās 1812. gada Tēvijas kara laikā, kad par cīņām ar Napoleona armiju Krievijā nu jau ģenerālmajors Rīdigers tika apbalvots ar Sv. Annas ordeni, Sv. Vladimira ordeni un citiem, mazāk svarīgiem apbalvojumiem. Pēc Napoleona kariem Rīdigers turpina savu militāro karjeru, piedaloties 1828. gada Krievu – Turku karā un Polijas sacelšanās apspiešanā 1830. gadā.

Starplaikos starp militārām kampaņām, Rīdigers nodibina ģimeni – 1836. gadā savā dzimtajā Mītavā viņš salaulājās ar baronesi Luīzi Karlovnu Firksu. Savukārt 1847. gadā Rīdigers iegūst grāfa titulu.
1848.gadā grāfs Rīdigers Krievijas ekspedīcijas armijas sastāvā piedalās Ungārijas revolūcijas apspiešanā. Šī karagājiena kulmināciju – ungāru kapitulāciju pie Vilagosas ciemata, pēc Rīdigera pasūtījuma 1850. gadā, gleznā iemūžina mākslinieks Vincents Smakauskas.

 

Fridrihs Aleksandrs Rīdigers
 Fridrihs Aleksandrs Rīdigers (1783-1856)    

 

Gleznas autors

Vincents Smakausks (1797-1876)
(Vincentas Smakauskas)

Vinsents Smakauskas

 Lietuviešu mākslinieks Vincents Smakausks ir dzimis nelielā muižnieku ģimenē Viļņā. 1816-1822. gados ieguvis universitātes izglītību, pabeidzot mākslas un literatūras fakultāti. Jaunais mākslinieks apguva zīmēšanu, gleznošanu, skulptūru, grafiku, estētiku  un mākslas vēsturi. Taču izglītības gaitas Smakausks nepārtrauca un ieguva arī filozofijas doktora grādu. Studiju laikā jaunais mākslinieks apguva latīņu, itāļu, franču un vācu valodas. Kā redzams, Vincents ir izcēlies ar savu apdāvinātību un uzcītību.

 Smakausks studējis Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā līdz 1829. gadam. Ar savu gleznu ,,Epaminonda nāve” viņš galvaspilsētā ieguva sudraba medaļu gleznošanas sacensībās. Izcēlies pārējo studentu vidū, Smakausks ieguva iespēju studēt ārzemēs.

 Pēterburgas akadēmijā, kura ieturēja stingru akadēmisku un klasisku virzienu, iemācīja jaunam māksliniekam precīzu zīmējumu, formas veidošanas principus, kompozīcijas vienotību, harmoniju, iekšēju loģiku un majestātisku stilu. 

 1831.gadā Smakausks iestājās Medicīnas fakultātē. Pēc pirmās pakāpes doktora grāda iegūšanas Smakausks četrus gadus praktizēja Šventojas rajona Kublicka muižā kā terapeits. Šajos gados viņš gleznoja neliela izmēra ainavas, kurās dominēja sižeti ar zemnieku sadzīvi. Tolaik tapa ap 50   gleznām, kuras Smakausks vēlāk atdāvināja saviem tuviem draugiem un paziņām. Ikdienā, kontaktējoties ar zemniekiem, Smakausks esot iemīlējis lietuviešu valodu un lietuviešu tautas dziesmas. Rezultātā gleznās tika iemūžināti ap 20 šo tautasdziesmu sižeti. 1841.gadā tika izdota grāmata ar Smakauska tautasdziesmu ilustrācijām.  

 Paralēli glezniecībai Smakausks turpināja izglītības gaitas medicīnas jomā un 1841.gadā ieguva patstāvīgu terapeita praksi Varšavā. Tagad glezniecībai varēja atvēlēt vēlas vakara stundas, tādēļ mākslinieks centās gleznot neliela izmēra glezniņas. Šajā laikā viņš pievērsās arī ksilogrāfijai   (mākslas vai poligrāfijas nozare, kurā attēlu (retāk tekstu) iegrebj koka platē, lai no tās iegūtu novilkumus; attiecīgā darba tehnika). Šo tehniku Smakauskas izkopa ar īpašu ekspresiju. Vēlāk no Smakauskas ksilogrāfijas piemēriem iespaidojās arī Eiropas konstruktīvisti. Periodā no 1842.gada līdz   1848.gadam tika izgatavoti ap 190 kokgriezumiem. 

 Mākslinieks strādāja arī pie liela izmēra, klasiskiem darbiem, kas savā sižetā bija saistīti ar Lietuvas un Polijas vēsturi. 1848.gadā viņš gleznoja trīs pasūtījumus Krievijas impērijas armijas pārstāvjiem. Tie bija liela izmēra darbi, kuru sižetos dominēja krievu ieroču uzvara pār ienaidnieku.

 Smakauskam tika pārmesta viņa diletantiskā attieksme pret vēsturi. Māksliniekam tika izteikta kritika, ka lielizmēra darbus viņš gleznojot pārāk steidzīgi, tiek atstāts arī pārāk daudz brīvas telpas. Laika gaitā šādi pārmetumi tika izteikti arvien biežāk. Neizpalika arī rupjas atsauksmes no   Sanktpēterburgas preses. Jāatzīst, ka kritika nebija bez pamata. Taču no otras puses, Smakauska kritiķiem reizēm trūka mākslinieciskās argumentācijas un viņu viedoklis bija pārāk vienpersonisks. 

Mākslinieciskais mantojums ir ap 20 000 mākslas darbu vienību. Tās ir dabas skices, kompozīcijas, nelielas cilvēku sadzīves ainiņas, kā arī saglabātas nemirstībai zemnieku, zemes īpašnieku, inteliģences un strādnieku tēli. Atsevišķa gleznu sižetu grupa ir Lietuvas augstmaņu dzīves tēlojums, kuram idejas Smakausks smēlās no grāmatām un līdzgaitniekiem. 

Smakausks bija daudzpusīgs vīrs un darbojās arī kā skulptors. Tāpat viņu interesēja aktuālie mākslas jautājumi un arī mākslas vēsture. Viņš pievērsās dziļai Lietuvas mākslas analīzei un mūsdienās tiek uzskatīts par Lietuvas mākslas dibinātāju. 
1858.gadā viņš pabeidza savu ārsta praksi Varšavā un ar 60 rubļu lielu pensiju atgriezās Lietuvā. Taču vēlme gleznot neļavā viņam ieslīgt atpūtā. Viņš turpināja gleznot vēsturiskas kompozīcijas, un nereti arī piedalījās izstādēs Pēterburgā. Akadēmiķa grādu viņam tomēr nepiešķīra. Smakausks nomira 1876.gada 19.februārī, un tika apbedīts Krikonos, Klubicku ģimenes kapos. Vincenta Smakauska mākslas darbi mūsdienās tiek glabāti un ir apskatāmi Lietuvas mākslas muzejos.  

Glezna

Kapitulācija pie Vilagosas, 1849.gads

Lielā formāta glezna pārstāv Latvijā maz sastopamu žanru - batāliju. Darbs gleznots akadēmiskā manierē, uz audekla ar eļļas krāsām. Detaļu attēlojums ir precīzs un kā batālijām ierasts, ar panorāmisku skatu, kurā ietverts viss notikums.

Ar interesantu atradumu padalījās mākslas zinātniece Ed. Šmite, kura bija atradusi gleznotāja Jūliusa Dēringa, Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības bibliotekāra un rakstveža atskaiti par gleznu, kas tikusi nolasīta 1858. gadā Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības sēdē. Šis ziņojums atklāja dažādas detaļas gan par gleznojumu un tēliem, gan par autoru.

Ziņojums (Ed.Šmites tulkojums)

Dēringa ziņojums par gleznu no KPM krājuma

Nolasīts KPMB sēdē 1858. gada 4. jūnijā

(un publicēts attiecīgajā Sitzungsberichte… apkopojumā par 1858.gadu, lpp. 91-93

Par gleznu „Die Capitulation von Vilàgos”

KMP krājumā glezna no 1856.gada. Glezna apmeklētājiem  interesanta savu lielo izmēru dēļ, kā arī sakarā ar nozīmīgo tēmu un izpildījuma (apdares) virtuozitāti. Šo gleznu, aiz pieķeršanās savai pilsētai muzejam testamentā novēlējis ūsu pilsētas augsti slavenais dēls, kādreizējais ģenerāladjutants, kavalērijas ģenerālis Rīdigers (Rüdiger), kuram bijusi galvenā loma gleznā attēlotajā ainā.

Gleznā attēlots,  kā ungāru armijas direktors un komandieris Arthur Görgey 1849.gada 1./13.augustā Augšungārijā, līdzenumā pie Vilagos, padevās uzvarošajai Krievijas armijai un tieši tai armijas daļai, kuras komandieris bija grāfs Rīdigers, armijas 3.korpusa komandieris, un līdz ar [šo kapitulāciju] beidzās ungāru karš.

Darbība notiek smilšainā līdzenumā bez kādas veģetācijas, un līdzenumu ierobežo augstiene ar daudzām smailēm. Tur izvietojušās abas armijas. Centrā jāj ģenerālis Rīdigers, aiz viņa spoža virsnieku svīta, tiem pieslēdzas ulānu un kazaku nodaļa; viņiem pretī no otras puses dumpinieku vadonis Gergejs ar viņam sekojošiem pavadoņiem galopā un gleznieciskā (tātad nevis ierindā, bet tādā mākslinieciskā!) kārtojumā. Gergejs ir slaiks, civilās drēbēs, labajā rokā viņš mierīgi satvēris papīra lapu – tas ir padošanās apliecinājums. Abas galvenās figūras jau ir vairs tikai pāris pēdu attālumā. Krievu armijas virsniekiem pārsvarā būtu jābūt portretiem, bet, tā kā šīs figūras ir tik mazas, tad daudzas figūras izskatās līdzīgas (un tas ir traucējoši). Jo centrālās grupas figūru augstums ir tikai 4 collas, kamēr gleznas formāts ir liels – platumā 8 pēdas 10 collas (tas ir pēc Reinzemes pēdās) un augstuma’6 pēdas 8 ½ collas.

Ar šo piezīmi ir norādīts arī uz kompozīcijas uzkrītošāko un traucējošāko īpatnību. Bet to nevar pārmest māksliniekam, kurš ir gleznojis pēc diletanta sagatavota uzmetuma. Gleznas pārējo plašo telpu aizpilda vairākas huzāru un ulānu daļas labajā pusē (priekšā un vidējā plānā) bezgalīgās rindās, un kuru negleznieciskās taisnās kārtojuma līnijas mākslinieks ļoti prasmīgi pārtraucis ar atsevišķiem virsniekiem (kas no tām līnijām izdalās), no kuriem labākie ir tie, kas priekšplānā. Starp citu, šīs figūras priekšplānā ir tieši 4 reizes lielākas, nekā centrālās figūras.

Kavalērijai cieši priekšā ir vairāki lielgabali ar lielgabalniekiem, veido pāreju starp kavalēriju un krievu armijas štābu, no kura viens ģenerālis pāri visam priekšplānam skrien pie lielgabaliem.

Priekšplāna kreiso pusi aizņem īsts ungāru zemnieku pajūgs, ko lielā steigā kučierē divi virsnieki, kas, iespējams, ir sūtņi no kapitulējošā cietokšņa (Arats un Petervardeins), jo viens gatavojas izvilkt no kabatas kādu lielu vēstuli. Starp šo pajūgu un ungāru galveno grupu gleznoti divi strauji uz priekšu jājoši ungāru huzāru virsnieki, kas veido ļoti dzīvu grupu. Aiz Gergeja un viņa pavadoņiem līdz pat augstienei izstiepusies ungāru armija (ap 30000 karavīru), kas sadalīta atsevišķās daļas pēc ieroču veidiem; ungāriem vēl ir viņu ieroči un armijas zīmes (laikam karogi u.tml.), tikai lielgabali nav redzami. Kāds ungāru karavīra kučierēts pajūgs virzās no dibenplāna uz kādu vietu tālāk, kas varētu būt Vilagos tirgus laukums un aiz augsta kalna redzamas pilsdrupas.

Vincents Smokovski, titulārpadomnieks, Pērb. Ķeiz. Mākslas akadēmijas audzēknis, ir šīs interesantās daudzfigūru gleznas mākslinieks, gleznojis Varšavā 1850.gadā pēc skices, ko sagatavojis ģenerālštāba kapteinis Vitkovskis. Izpildījuma vieglums un dzīvīgums rāda, ka glezna ir mācīta (geuebt) meistara darbs, viņš ir atzīstami pratis apieties, apslēpt dažu skices neglezniecisko elementu. Pie zirgiem, kas kopumā uzzīmēti labi un dzīvi, zinātājs atradīs, ka to kājas, it sevišķi apakšējā daļā, ir mazliet par tievu, un dažs kakls iznācis par īsu.

Beidzot – nevar nepieminēt, ka ir ļoti plats un ārkārtīgi glezna zelta rāmis ar bagātīgiem griezumiem, kur ir ģerboņi, figūras un kara emblēmas, šo rāmi grāfs Rīdigers lika izgatavot uz sava rēķina un tagad tas ir viens no lielākajiem greznumiem muzejā.

Šī vēstule bagātina gleznas sižeta izpratni, atklājot, ka gleznas pirmmeta autors ir ģenerālštāba kapteinis Vitkovskis,  gleznas priekšplānā attēlotā ungāru pajūga nozīmi un iepazīstinot ar sūtņu vārdiem.

Var piekrist Dēringam, ka gleznas kompozīcija nav īpaši veiksmīga. Bagātīgais sižets saspiests gleznas apakšējā daļā sīku figūru kompozīcijās, debesis un kalnu ainavas aizņem pusi no gleznas izmēriem, tā padarot batālijas interesantākās detaļas nenozīmīgas attiecībā pret gleznas izmēriem. Tomēr karavīru, tērpu, zirgu gleznojums ir pārliecinošs, detaļās izstrādāts un vēsturiski atbilstošs 1849.gada formas tērpu nolikumam. 

Grafika

Kopija

Lietuviešu mākslas zinātnieks Vladas Drema pēc daudziem pētniecības gadiem bija radījis māksliniekam Smakauskam veltītu monogrāfiju. Dremas grāmata pašlaik ir visplašākais un visdetalizētākais Smakauska daiļradei veltītais pētījums. Pateicoties Dremas pētījumam, Jelgavas muzeja pētnieki uzzināja, ka līdzās gleznai tika radīta arī gleznas litogrāfija, kuras izgatavošanu pasūtīja Parīzē. Litogrāfijas novilkumus par 3 sudraba rubļiem gabalā savulaik pirka Rīdigera korpusa virsnieki. Vlada Dremas grāmatā bija nopublicēts arī dotās grafikas attēls. Taču diemžēl grafikas attēls bija gaužām mazs un ļoti neskaidrs. Kā par spīti tieši interesējošam attēlam nebija norādītas nevienas atsauces uz grafikas oriģināla atrašanās vietu. Autors monogrāfijā minēja, ka gleznas oriģināls ir pazudis. Pats grāmatas autors, Vladas Drema, bija nesen aizgājis mūžībā, un grafikas meklējumiem bija jāsākas no nulles.

Gleznas grafikas meklējumi izvērsās gana sarežģīti un ievilkās uz vairākiem gadiem. Pirmie meklējumi pašsaprotami tika uzsākti Smakauska un Dremas dzimtenē – Lietuvā. Kaimiņzemē Jelgavas muzeja pētnieki sakontaktējās ar Lietuvas mākslas muzejiem un Lietuvas mākslas akadēmijas vēsturniekiem. Pēc neveiksmes Lietuvā grafikas meklējumi turpinājās Polijā, kur tāpat kā iepriekš, kārotais litogrāfijas novilkums tika meklēts ar mākslas muzeju un mākslas zinātnieku starpniecību. Taču arī mākslas bagātajā Polijā mūsu meklējumi palika bez rezultātiem.

Nākamais paredzētais meklējumu virziens bija Pēterburga. Taču tad, pavisam nejauši, laimīgas sagadīšanās rezultātā, interneta līkločos tika pamanīts līdz šim neredzēts grafikas attēls. Par laimi šim attēlam bija pievienota arī atsauce, kas norādīja uz “Hadtörténeti Intézet és Múzeum” jeb uz Ungārijas militārās vēstures institūtu un muzeju. Pateicoties ungāru kolēģu pretimnākšanai un augstai profesionalitātei Jelgavas muzejs beidzot ieguva interesējošas grafikas visaugstākās izšķirtspējas attēlus.

Grafika pēc V. Smakauska gleznas Kapitulācija pie Vilagosas 1849.gads 1850.gads Parīze

Grafika pēc V. Smakauska gleznas "Kapitulācija pie Vilagosas, 1849.gads", 1850.gads, Parīze

Pateicoties grafikai atklājās arī gleznas zudušo fragmentu sižets. Salīdzinot grafiku ar gleznas detaļām, ir jāatzīst, ka litogrāfija ir pagatavota diezgan precīzi atdarinot gleznojuma zīmējumu. Grafikā karavīru figūras nav tik gleznieciskas, taču sīkās detaļas grafikā nolasās labāk. Šis apstāklis ļauj skaidrāk izprast gan zudušos gleznas fragmentus gan arī tos, kas ir saglabājušies, bet ir satumsuši. Piemēram, pajūga detaļas gleznas kreisajā apakšējā stūrī. Šajā stūrī grafikā ir attēlots pajūgs, kuram līdzās skrien suns, pajūgā atrodas koka muciņa, bet kučierim mutē ir pīpe. Augstāk aprakstītās detaļas gleznojumā ir satumsušas un nav saskatāmas. Līdzīgi no mūžīgās zudības atgriezās arī gleznas labajā pusē attēlotās karavīru grupas - artilēristi, ierindnieku kolonnas. Grafikā labāk saskatāmi ir arī divi svarīgākie gleznas sižeta varoņi – A. Gergejs un F. A. Rīdigers.

Ierāmējums

Virsrāmja dekoratīvā apdare

Smakauska gleznai savulaik bijis grezns virsrāmis, kuru tāpat kā gleznu izgatavoja pēc grāfa Rīdigera pasūtījuma. 

Fotogrāfija, kurā Kurzemes provinces muzeja (turpmāk KPM) ekspozīcijā ir redzams Smakauska gleznas fragments, ir saglabājusies. Tajā var redzēt gleznas labo stūri KPM telpās. Gleznas rāmis patiešām ir grezns un iespaidīgs, to rotā bagātīgi kokgriezumi. Augšējās līstes centrā atrodas Krievijas imperatora Nikolaja I monogramma. Labējā augšējā stūrī ir redzams Krievijas impērijas  ģerbonis. Apakšējās līstes centrā visticamāk atrodas F. A. Rīdigera grāfa ģerbonis, ko apstiprināja 1850. gadā. Rāmja vienīgās, redzamās vertikālās līstes centrā ir redzams neskaidra motīva kokgriezums. Neskaidrs un neatklāts paliek arī ģerbonis labējā apakšējā stūrī. Pie gleznas labā stūra uz grīdas ir novietota neliela zaldāta figūra. Gleznas rāmis nav saglabājies.

Fotoparaugs ar Kurzemes provinces muzeja telpās eksponēto V. Smakauska gleznu

Fotoparaugs ar Kurzemes Provinces muzeja telpās eksponēto V. Smakauska gleznu
Krievijas grāfu Rīdigeru ģerbonis Krievijas imperatora Nikolaja I monogrammas Krievijas impērijas ģērbonis 1850.gadā
Krievijas grāfu Rīdigeru ģerbonis Krievijas impēratora Nokilaja I monogrammas Krievijas impērijas ģērbonis 1850.gadā 
 

Gleznas mājvieta

Muzeji

Sākotnēji glezna noteikti bija eksponēta Rīdigera īpašumā. Pēc Rīdigera nāves, saskaņā ar novēlējumu, glezna tika atvēlēta Kurzemes Provinces muzejam Mītavā (Jelgavā), kas dibināts 1818.gadā.

Muzeja kolekcijas pamatā bija 19.gs. Kurzemes Literatūras un Mākslas biedrības (1817-1939) biedru savāktais vēstures un kultūras mantojums, un 100 gadu laikā tika sakrāta nozīmīga mākslas vērtību kolekcija.

Kurzemes Provinces muzejas 1939.gadā
Kurzemes Provinces muzejs 1939.gadā 

1939.gadā baltvācieši repatriējās uz Vāciju un aizveda līdzi gan muzejā esošās privātās vērtības, gan dokumentus, gan fotogrāfijas. 1944.gada jūlijā II Pasaules kara laikā cīņās par Jelgavu, pilsēta tiek nopostīta līdz pamatiem. Arī KPM ēkas vietā paliek gruvešu kaudze. 1952.gadā muzeja darbība tiek atjaunota Academia Petrina (no 1775.gada līdz 1941.gadam mācību iestāde) telpās ar nosaukumu Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs (mūsdienās Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs).

Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs 
Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs 

Pašlaik muzejā no KPM vēsturiskajām bagātībām glabājas pavisam neliela daļa no arheoloģijas, numismātikas kolekcijas u.c., tai skaitā Smakauska glezna. Bijušais krājuma glabātājs A. Dābols minēja versiju, ka gleznu padomju laikā muzejs it kā esot ņēmis no muitas. Lai vai kā tas bijis, neatbildēts ir jautājums, kā tik liela formāta glezna ir izdzīvojusi Jelgavas bombardēšanas laikā, kad muzeja ēka gan apkārtesošais centrs pārvērtās drupās. 

2018.gada decembrī Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā tika atzīmēta KPM 200 gadi kopš dibināšanas. Glezna tika restaurēta un beidzot eksponēta sabiedrībai KPM vēltītajā izstādē. Glezna nav publiski izstādīta kopš KPM bojāejas 1944.gadā, lai gan glezna ir zaudējusi svarīgākos gleznieciskos elementus, bet joprojām ir saglabājusi savu kultūrvēsturisko nozīmi un atklājusi 19.gs. vidus notikumus, cilvēku likteņus. Trauslais mākslas darbs ir pārdzīvojis 20.gs. karus un politiskās kolīzijas un, kā laikmeta vēstnieks, liecina par bagātīgo 19.gs. kultūru un politiku. 

 

Gleznas konservācija

Koncepcija

Gleznai laika gaitā radušies plaši grunts un krāsas slāņu nobirumi. Zudumi izveidojušies svarīgākajās gleznojumu vietās un mazinājusies gleznas mākslinieciskā vērtība.

Kā pirmais un svarīgākais process bija nostiprināt gleznas drūpošos slāņus, uzvilkt uz apakšrāmja un noņemt sadzeltējušo laku.

Apsverot gleznas bēdīgo vizuālo stāvokli, tika izvēlēta turpmāka gleznas restaurācijas koncepcija. Daudzo zudumu dēļ, gleznas izskats radīja raibu kopiespaidu. Tās gleznojuma detaļas, kas bija saglabājušās, pazuda kopējā raibumā. Tādēļ, lai panāktu gleznas vizuālu viengabalainību, zudumu vietās tika ieklāta restaurācijas grunts, un izlemts veikt tonējumus.
Glezna pirms restaurācijas
Glezna pirms restaurācijas

Tika izlemts, ka tonējumi jāveic nevis vienā krāsu gammā, piemēram, pelēkā, bet jāveic maksimāli iekļaujoties gleznas kolorītā, ieklājot laukumus bez detaļu rekonstrukcijas. Tonēšanas materiālu saistviela bija nākamā izvēle. Vislabākais būtu bijis akvarelis sava atgriezeniskuma dēļ, tomēr tas nav ar pietiekamu segtspēju, kas šīnī gadījumā bija nepieciešams. Otra izvēle, no pieejamiem materiāliem, bija eļļas krāsas. Tām ir pietiekama segtspēja, var veiksmīgi uzjaukt nepieciešamos toņus, tomēr ar laiku to atgriezeniskums mazinās. Izvēlētas tika eļļas krāsas.

14.att Gleznas fragmenti pirms restaurācijas  14.att Gleznas fragmenti pēc restaurācijas 
Gleznas fragmenti pirms un pēc restaurācijas

Zudušo detaļu rekonstrukcijas, vadoties pēc grafikas, netika veiktas, jo tās nevar veikt precīzi un līdzvērtīgi visiem zudumiem. Tonējumi debesu, kalnu, lauka daļās tika veikti tā, lai iekļaujas kopējā gleznas kolorītā un tika panākts viengabalains gleznas kolorīts.. Figūru zudumu vietu tonējumi tiks ieklāti tonalitātē, kas redzama ap šīm figūrām.