P.   SLĒGTS
 O.  11 - 18
 T.  11 - 18
 C.  11 - 18
 P.  11 - 18
 S.  11 - 18
 Sv.  11 - 18

Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs

Vienas gleznas stāsts (II daļa)

Vienas gleznas stāsts (II daļa)

Vincenta Smakauska gleznas "Kapitulācija pie Vilagosas, 1849.gads" I daļā iepazinām garo stāstu, kas pavadīja šo gleznu - notikumu, pasūtītāju, mākslinieku un restaurācijas darbu. II daļā muzeja restauratore Saiva Kuple izpēta formas tērpus, to vēsturi, pievēršot uzmanību vissīkākajai detaļai vērienīgajā batālijā, kas mums, lasītājiem, ļauj labāk iepazīt un izprast attēloto notikumu. 

 

Gleznojuma detaļas

Ieskats Krievijas impērijas militārā formas tērpa un ekipējuma attīstībā 19.gs. vidū

 

Vincenta Smakauska glezna ,,Kapitulācija pie Vilagošas 1849.gadā ” stāsta par Krievijas impērijas politiku ārpus Krievijas robežām, un kā šajā procesā bija iesaistīti Baltijas vācieši un poļi. Gleznas sižets aicina pievērsties cariskās Krievijas armijai kā institūcijai, kas nenoliedzami ietekmēja gan augstdzimušo, gan arī zemāko kārtu dzīves gājumus. Karadarbībā iesaistīto pušu militārie formas tērpi un ekipējums, kas bagātīgi ir attēlots gleznā, atklāj mūsdienu skatītājam Krievijas impērijas militārā tērpa kultūru, kā arī karavīru tradīcijas un dzīvesveidu 19.gs. vidū.

Gleznā ir attēloti divi karapūlki, kuru galvenie vadoņi satiekas gleznas kompozīcijas centrā. Labajā pusē atrodas Krievijas impērijas armija, bet kreisajā – ungāru brīvības cīnītāji un to karaspēks. Pateicoties vēlāk izgatavotajai gleznas grafikai, mūsdienās var spriest par gleznā zudušo detaļu izskatu un pielietojamību.

 

Armijas formas tērpu rašanās un attīstība

 

Ungārijas historiogrāfijā tiek uzskatīts, ka tieši 1848. gada revolūcijas gaitā ir dzimuši ungāru nacionālie bruņotie spēki. Tostarp Krievijas impērijas militāro spēku veidošanās un attīstības vēsture ir mērama vairākos gadsimtos.

Viens no būtiskākajiem iemesliem, kādēļ militārajos formējumos tika ieviesti formas tērpi, bija nepieciešamība kaujas laukā atšķirt savējos no ienaidnieka. Tiek uzskatīts, ka vienveidīgs un karavīrus vienojošs militārais apģērbs, pēc kura varētu atšķirt armijas daļas, Eiropā parādījās ap 16.gs. Tomēr noteiktas krāsas karavīru tērpi ir sastopami arī agrāk.

Krievijas cara Pētera I laikā, kad tika organizēta regulāra armija, formastērpu nozīmība pieauga arī šajā zemē. Kā daļa no 18.gs. Pētera I plašajām reformām, neskaitot galvaspilsētas un senslāvu burtu šrifta nomaiņu, bija arī armijas pārveidošana. Pētera I reformas ietekmēja arī ģērbšanas stilu - tradicionālos tērpus aizstāja ar Eiropiešu modē un manierē šūtajiem tērpiem. Augstdzimušajiem tika aizliegts nēsāt tradicionālos krievu apģērbus.

Sākot ar 17.gs. līdz pat 20.gs. sākumam gandrīz katru gadu notika izmaiņas krievu militārajā apģērba izskatā, kas gan vairāk bija saistīts ar modes tendencēm nekā ar piemērotību konkrētās daļas kaujas vajadzībām. Tolaik formas tērps bija daļa no apģērba kultūras un bija pakļauts modes izmaiņām, tāpat kā ikdienas tērps. Mainoties galma vīriešu apģērba piegriezumam vai stila elementiem, automātiski mainījās arī militārā apģērba detaļas. Kaftanus nomainīja frakas, frakas nomainīja pusmēteļi, kas, savukārt, tika nomainīti ar frenčiem un tunikām. Papildus tam, formas tērpiem bieži tika mainītas arī daudz mazākas detaļas. Laika posmā no 1855. līdz 1881.gadam militārais apģērbs kļuva pavisam sarežģīts, jo katrai dzīves situācijai tika paredzēts savs formas tērps - pilsētas parādes, pilsētas svētku, brīvdienu, pilsētas ikdienas, ikdienas dienesta, parādes, svētku parādes, parastās parādes-gājiena formas tērps, utt. Šo neskaitāmo formas tērpu veidu nēsāšanas etiķete bija stingri jāievēro, kas pavisam noteikti apgrūtināja ne tikai karavīru dienestu, bet arī ikdienu. Katrs dienesta tērps un daudzas ikdienas situācijas pieprasīja savu formas tērpa veidu. Pat ugunsgrēka gadījumā bija nepieciešams uzvilkt noteikta veida formas tērpu. Fragmentā no 19.gs. otrās puses krievu virsnieka atmiņām tiek teikts: ,,Teātri, koncerti un sapulces sagādāja man lielas nepatikšanas un neērtības formas tērpa dēļ. Nekādi nevarēju tikt skaidrībā, kurš formas tērpa veids jāvelk, bet, kad kaut kas nav pareizi, tā pieskrien plac majors un, piedraudot ar arestu, sūta mani uz mājām pārģērbties, kas reizēm atradās pat 8 verstis tālu...”
Stingrām prasībām bija pakļauts ne tikai apģērbs, bet arī matu sakārtojums un ūsu vai bārdas nēsāšanas paradumi. Piemēram, 1832.gada rīkojums atļāva visiem virsniekiem nēsāt ūsas. Ūsas var redzēt arī gleznā attēlotajiem kareivjiem.

19.gs. militārā formas tērpa izmaiņas ietekmēja arī laikmeta vadošās valstis. Kā gadsimta sākumā rakstīja Francijas sūtnis Krievijā A.de Kolenkurs:,,Viss tiek veidots pēc franču modes - ģenerāļu apģērba piegriezums, virsnieku epoleti, portupeja zaldātu jostas vietā, mūzika franču gaumē, franču marši, franču apmācības..."
19.gs. Francija ilgstoši diktēja Eiropas modi it visās dzīves jomās un nenoliedzami arī militārā apģērba sfērā. Taču Francija nebija izņēmums, jebkuras ietekmīgas un varenas valsts paradumus un modes tendences nereti centās pārņemt arī kaimiņi. Modes tendences, kā jau tika pieminēts, skāra arī militāro tērpu. Tā tas notika Gustava Ādolfa laikā, kad dominēja zviedru formas tērps, tad Prūšu ietekme Fridriha II laikā utt.

Formas tērpam vajadzēja atbilst divām svarīgām iezīmēm – tam bija jābūt funkcionālam un arī tradicionālam. Tas nozīmētu to, ka tērpam bija jāatbilst sava laika modes iezīmēm, un sava laika vēsturiskajam vadlīnijām. Svarīga bija arī formas tērpa nozīme - saliedēt, apvienot formas nēsātājus vienā vai otrā kaujas vienībā, un izraisīt piederības sajūtu tā nēsātājam. Mūsdienu militārais apģērbs ir izveidojies tik īpašs un specifisks, pateicoties šai gadsimtiem ilgi krātajai pieredzei un noteikta laikmeta kara taktikas specifikai. Arī Latvijas militārā tradīcija savulaik izauga no Krievijas impērijas militārajām tradīcijām, bet ne no vietējās kultūras. 

Tostarp Krievijas tautas kultūrā armijai bija nozīmīga loma, kas nenoliedzami ietekmēja arī tās attīstību. Virkne krievu literātu, mūziķu un mākslinieku bija dienējuši armijā. Paaudze pēc paaudzes tika iesaistītas bruņotajos spēkos, mantojot un izkopjot militārās tradīcijas gadsimtiem ilgi. Dienests armijā apzīmogoja vīrieti uz mūžu. No tā nevarēja abstrahēties, noniecināt, atteikties vai uzskatīt par profesiju, kuru var nomainīt, kad apnīk. Paralēli formas tērpam, bija jāpiekopj arī attiecīgs dzīvesveids, izturēšanās un ētika. Visvairāk, protams, tas attiecās uz virsniecības kārtu. Ja virsnieks krita nežēlestībā tas visbiežāk zaudēja arī savu stāvokli sabiedrībā. Piemēram, pirms izsūtīt trimdā dekabristus, tiem tika atņemts tituls, virs galvām tika salauzta špaga, bet no mundieriem tika norautas epoletes. Jo augstāka bija dienesta pakāpe, jo par ciešāku personības sastāvdaļu tā kļuva. Pilsoniskajās aprindās atļauja nēsāt militāru mundieri skaitījās kā gods un privilēģija. Pat atvaļināti virsnieki pret garderobē esošo formas tērpu izturējās ar īpašu cieņu. Formas tērps 19.gs. bija kā sava veida cilvēka vizītkarte.

Militārpersonas vienmēr bija īpaša statusa cilvēki. Katrai armijas daļai bija savas krāsas formas tērps, un tas tika papildināts ar dažādiem elementiem, kas noteica karavīra statusu. Formas tērps 19.gs. bija kā šifrēts un kodēts personu apliecinošs dokuments, kas bija jāprot izlasīt. Uz formas tērpa bija redzama gan pakāpe, gan armijas daļa, gan nopelni, kas bija atspoguļoti mundieru apkaklīšu krāsās, pogu un uzšuvju skaitā, epoletu dizainā vai akselbantu izmēros.

Persona, kura nēsāja militāro formas tērpu iemiesoja sevī varu - lielāku vai mazāku. Tādēļ arī cara ģimenes locekļi un citi Eiropas monarhi, paužot sabiedrībai savu īpašo statusu, bieži nēsāja formas tērpu.

Militārā formas tērpa izskatam un dizainam bija arī sava loma, piesaistot jaunos cilvēkus militārajam dienestam - ,,Ja vēlies būt skaists, stājies huzāros!”. Tik tiešām, viens no pulka izvēles kritērijiem bieži bija formas izskats un līdz ar to arī prestižs. Skaists un bagātīgs formas tērps ar krāšņajiem un sarežģītajiem elementiem izcēlās arī saviesīgajos pasākumos un ballēs. Ne tikai mode ietekmēja formas tērpus, bet arī formas tērpi ietekmēja modi. Tomēr vēsturiskie notikumi parādīja, ka reālajos kaujas apstākļos, piemēram, Krimas vai Krievu-japāņu karā, vizuāli izteiksmīgās karavīru formas bija pilnīgi nepiemērotas. Tērpu dizainam un nevajadzīgu detaļu izstrādei tika tērēts milzīgs resurss, tajā pašā laikā novārtā tika atstātas daudz būtiskākas tērpa funkcijas - formas piemērotība kara lauka un laika apstākļiem, tās vienkārša ikdienas kopšana utt. Piemēram, Manžūrijas formas tērpa baltās detaļas (virsnieku baltie formas svārki un zaldātu krekli) kļuva par lielisku mērķi japāņu kājniekiem. 

Izsekojot Krievijas impērijas formas tērpa attīstību kaut vai tikai līdz 19.gs. vidum, varētu uzrakstīt ievērojama biezuma grāmatu. Pētījumus par šo tēmu bagātīgā klāstā piedāvā publikācijas krievu valodā. Tās ir plaši atrodamas gan internetā, gan arī iespieddarbos, kur sīki un smalki tiek apskatītas formas tērpa izmaiņas dažādos laika periodos, armiju daļās, pulkos, rotās utt. Tērpi tiek apskatīti visnotaļ sīki, iedziļinoties līdz pat apģērbu vēsturiskajām piegrieztnēm. Plašās izmaiņas formas tērpa izskatā un nēsāšanas paradumos, vislabāk ilustrēs izvilkums no kādas dotajam tematam veltītas grāmatas:

1826.gadā tika izdots rīkojums, kas ieviesa izmaiņas kājnieku mundieros. Tas tagad bija jāšuj ar 9 vienrindu pogām, nevis divrindu kā iepriekš. Tam bija jābūt tumši zaļam (grenadieriem, kājniekiem, karabinieriem, jēgeriem un jūras spēkiem) ar sarkaniem piedurkņu atlokiem. Apkakle, atloks un odere palika nemainīgas: grenadieriem un kājnieku pulkiem - sarkana, tumši zaļa ar sarkanu nošuvi - ar baltu apdari-jūras spēkiem. 

1827.gadā gvardes zemākajiem rangiem un huzāriem plašķu vietā tiek izsniegti šineļi. 1883.gadā leibgvardes Grodņas huzāru pulkam piešķirta tā pati forma, kas leibgvardes Huzāru pulkam. Taču Grodņas pulka tērpam bija balta apšuve (virsniekiem sudraba) un ķiveres apvilktas ar zilu audumu. 1834.gadā abiem pulkiem tika noteikti jauna parauga zobenu un ieviesa noteikumu nēsāt t.s. "mentiku" nevis uz labā pleca, bet gan uz muguras. 

1837.gadā apbruņojumā ievieš karabīnes. 1839.gadā noteikts, ka "mentiki" jāšuj tā, lai tos ziemas laikā var uzvilkt arī virs "dolomāniem". No 1840.gada 16.oktobra zemāko rangu grenadieriem, kuri pēc dienesta beigām brīvprātīgi palika armijā, kā arī unteroficieriem, kas atteikušies no sava virsnieka pakāpes, viena "ševrona" (uzšuves) vietā uz kreisās rokas sāka uzšūt pa ševronam ik pēc katriem nodienētiem 5 gadiem. 1843.gadā zemāko rangu huzāru "dolomāniem" un "mentikiem" bija jābūt ar epoletes auklām. Savukārt, no 1852.gada leibgvardes Huzāru pulka jakām bija jābūt sarkanām.

Ivana Paskeviča komandētais krievu karapulks pēc savas būtības bija ekspedīcijas korpuss. Viņa vadībā uz Ungāriju devās trīs kājnieku korpusi ar kavalēriju, artilēriju un inženieriem. F. Rīdigera komandētais III kājnieku korpuss vajāja ungāru karaspēku, līdz tas kapitulēja pie Vilagošas. Gleznas labajā pusē ir redzamas Rīdigera vadītās daļas: artilēristi, huzāri, ulāni (gleznas tālākajā plānā). Dažādiem pulkiem kā zināms bija atšķirīgas tērpu detaļas un krāsas, kuras gleznā diemžēl nevar precīzi nolasīt. Vai gleznā attēlotie mundieri būtu jādēvē par pelēkziliem, vai pelēkzaļiem, vai tiem ir zeltīts apkakles nošuvums vai nav utt. Tāpēc diemžēl ir grūti precīzi pateikt, kādi konkrēti pulki2 attēloti gleznā. Piemēram, Rīdigera korpusā ietilpa divi huzāru pulki: ģenerālfeldmaršala grāfa Radecka (Baltkrievijas) ar gaišzilām vengerkām un baltām auklām un Viņa Augstības Hesenes-Kaseles prinča Frīdriha (Mariupoles) ar zilām vengerkām un dzeltenām auklām.

Fjodors Vasiļjevičs Rīdigers savas dzīves laikā bija dienējis vairākos pulkos, un tie galvenokārt bija huzāru. Viņa ģerbonī ir attēlots huzāru virsnieks, ko ģerboņa aprakstā dēvē par “2. huzāru pulka unteroficieri”. 1833.–1864. gg. šis numurs tika piešķirts Kļasticu huzāru pulkam – tā kopš 1824. gada saucās Grodņas huzāru pulks, kuru komandējot Rīdigers izcēlās Napoleona iebrukuma laikā 1812. gadā. 1845. gadā Rīdigers tika iecelts par pulka goda šefu, bet 1855.–1856. gg. neilgu laiku vienībai pat tika piešķirts grāfa vārds.

Nikolaja I laikā mundieri un šineļi joprojām bija šauri, it īpaši kavalēristiem. Zem tik ciešiem apģērba gabaliem nebija iespējams pavilkt vēl kādu drēbju kārtu, stāvās apkaklītes cieši apņēma karavīru kaklus. Reizēm karavīri bija spiesti nēsāt pat korsetes, lai varētu uzvilkt formas tērpa jakas. Tūka ķiveres atgādināja otrādi apgāztus spaiņus un kopā ar parādē piespraustajiem rotājumiem varēja sasniegt pat 73 cm augstumu. Bikses nēsāja virs puszābakiem un tām bija 5 līdz 10 pogas. Daudz raižu un pūļu karavīriem sagādāja amunīcijas vai uzkabes apkope. Uzkabi stiprināja uz koši baltām, vai melnām, lakotām siksnām, kas nepārtraukti bija jātīra un jāpucē. Formu dažādība bija liela – atsevišķām kājnieku daļām mundieri bija ar vienrindu pogām, bet citām ar divrindu pogām. No 1832. gada formas sāka lēnām vienkāršot un racionalizēt, taču šis ilgais process ievilkās gandrīz uz gadsimtu. 1844. gadā neērtās tūka ķiveres sāka mainīt pret jaunā tipa ķiverēm, lai gan, kā ir redzams gleznā, huzāriem tās tika saglabātas. Tāpat virsniekiem tika atļauts nēsāt ūsas (parādes laikā tās bija jākrāso). Atteicās arī no zirgu astu apgriešanas. Kopumā, Nikolaja I laikā franču modes ietekme mazinās un izteikti palielinās prūšu modelis.

 

Grenadieri un to formas tērpi

Gleznā ir attēlotas dažādas armijas vienības, kas Krievijas impērijas ekspedīcijas armijas sastāvā piedalījās karagājienā pret ungāru brīvības cīnītājiem. Visu armijas (un arī Rīdigera korpusa) mugurkauls bija kājnieki, kuri gleznā diemžēl nav attēloti. Kājnieki, it īpaši grenadieri jeb smagie kājnieki, bija pirmie Krievijas armijā, kuriem tika mainīta uniforma vai tās elementi.

Grenadieri (no franču valodas grenade - "granāta"; franču, angļu v. - grenadiers, vācu v. Grenadier, krievu v. - гренадеры) - kājnieku veids Eiropas valstu bruņotajos spēkos laika posmā no 17. līdz 20.gs. Sākotnēji par grenadieriem dēvēja kareivjus, kas tika īpaši apmācīti rokas granātas mešanā, lai ieņemtu pretinieka forifikācijas būves. Šāda karavīru kategorija pirmo reizi parādījās Trīsdesmitgadu kara laikā (1618 - 1648). 17.gs. 70.gados Francijas armijā sāka veidot īpašas grenadieru grupas, kuras izvietoja karaspēka vienību priekšā. Apbruņojumā ietilpa 4-10 granātas, šautene un kaujas nazis. Tā kā grenadieriem granātas aizdedzināšanai un mešanai bija nepieciešamas brīvas rokas, šautenes tika aprīkotas ar siksnām. Granātas mešanas brīdī šautenes varēja nēsāt uz muguras. Grenadieri atradās karaspēka priekšējā līnijā - tiešā pretinieka tuvumā, kur tiem vajadzēja aukstasinīgi aizdedzināt granātas degli un disciplinēti nogaidīt līdz pēdējam degoša degļa sprīdim (ja granāta tiktu izmesta pārāk agri, pretinieks varēja paspēt granātu pacelt un atmest atpakaļ). Grenadieru pulkos parasti atlasīja īpaši drosmīgus, veiklus un disciplinētus karavīrus. 18.gs. Eiropas valstu armijās sāka formēt atsevišķas grenadieru apakšvienības kā smago kājnieku izlases daļas. Daudzu valstu bruņotajos spēkos grenadieriem atļāva audzēt ūsas, šādi uzsverot šo vienību īpašo nozīmi. Šī elitāra karaspēka daļa pastāv arī mūsdienu bruņotajos spēkos. Parasti “grenadieri” mūsdienu izpratnē nozīmē motorizētus kājniekus, kas ir apgādāti ar papildus aprīkojumu un bruņojumu (pašgājēji lielgabali, smagie ložmetēji, rokas artilērija u.tml.).

Grenadieru formas detaļām ir doti īpaši nosaukumi, kas savā vairumā nav tulkojami no krievu valodas un šajā rakstā tiek burtiski “latviskoti”. Tekstā atbilstoši attēlā redzamajai numerācijai, var izlasīt par konkrēto formas tērpa detaļu.

Grenadieri, 1844.-1854.gads.

štāboficieris  oberoficieris Ierindnieks un unteroficieris  Ierindnieks 
 Štāboficieris  Oberoficieris  Ierindnieks un unteroficieris  Ierindnieks

 

 Grenadieru, tāpat kā citu kaujas vienību formas tērpi sastāvēja no daudzām detaļām, kas atspoguļoja sarežģīto formas tērpa dizainu un acīmredzami sagādāja grūtības praktiskajā lietošanā. 

 Screenshot 21
Krievijas armijas formas ap 1845.gadu (Leibgvardes sapieru bataljons)

 

Somas

 

Manevros vai kara laukā karavīra dzīvība bieži bija atkarīga no viņa spējas pārnēsāt karadarbībai nepieciešamo sadzīvi sev līdzi. Amunīcijas un sadzīves lietu pārnēsāšanai izmantoja speciālas somas.

1. Patronu soma - ( krievu.val. – Ляду́нка; vācu.val. Ladung) speciāla kārba vai soma, kas paredzēta munīcijas pārnēsāšanai, kuru lietoja militārajos spēkos dienošie karavīri – kājnieki, artilēristi, kavalērija utt. Sākotnēji to lietoja pulvera uzglabāšanai, vēlāk kā somiņu arī munīcijas glabāšanai. To nēsāja pārliktu saitē (krievu val.- панталер) pār plecu uz mugurpusi. Pirmsākumos šādas somas izgatavoja no metāla, lai pulveri labāk pasargātu no mitruma, vēlāk tās pārsvarā izgatavoja no ādas. Pirms lietošanas ļadunku pārvietoja uz ķermeņa priekšpusi. Uz somiņas lentas atradās divi stiprinājumi jeb smalkas ķēdītes, kurās varēja iekārt ieroču stobru tīrīšanai paredzētos instrumentus no vara un tērauda (krievu val. протравник). Šie instrumenti izskatījās kā adatas. Kareivjiem un unteroficieriem pantalers bija no baltas ādas vai arī sarkans, savukārt virsniekiem tas varēja būt izšūts arī ar zelta diegiem. Laika gaitā, vajadzība pēc šādām somām izzuda, tās saglabājās formas tērpā kā dekoratīvs elements vai vēsturiskā detaļa.

Fragments no grafikas pēc V Smakauska gleznas  Ļadunka Ļadunkas fragments 
 Fragments no grafikas
pēc V. Smakauska gleznas
 Ļadunka  Ļadunka fragments

 

 
2. Mugursoma - (krievu val. Ранец; vācu val. Ranzen ) soma ar lencēm. Pie mugursomas varēja piesiet arī metāla blašķi (krievu val. фляга). Somā bija jāietilpst pārtikai 4 dienām - 7 mārciņas sausiņu un apmēram 0,6 l putraimu. Bez pārtikas nelielajā mugursomā bija jāpamanās ietilpināt arī formas cepure, ieroča pusmaksts, divi stobru tīrītāji, formas tērpa pogu tīrīšanas dēlītis, sasmalcināts ķieģelis metālisku priekšmetu tīrīšanai, trīs tīrāmās sukas (apģērba, zābaku un somas jostu balināšanai), divi krekli un maza somiņa ar sīkumiem. Sīkumu somiņa atradās krīts, divas ķemmes, ziepes, diegi, adatas, šķēres, nazis, vasks, ziede, uzpirkstenis un maisiņš ar smiltīm. Tāpat mugursomā bija atrodams attaisāmais, stobru tīrāmais instruments, zābaku kopjamais komplekts ar papēžiem, krama maksts ar kramu, dvielis, zeķes, ausu aizbāžņi un vasaras vai ziemas bikses.

Mugursoma  Kareivis ar mugursomu 
 Mugursoma  Kareivis ar mugursomu

 

Galvassegas

 

3.Filca ķiveres. Filca ķiveres Krievijas armijas karavīri nēsāja no 1803. gada līdz 1862. gadam, tās bija cilindriskas formas, ar taisnu dibenu un nagu. Ķiveres tika rotātas ar ģerboni un pulka atšķirības zīmēm. Bieži tās tika rotāts arī ar spalvām. Augšpuses sānos atradās auduma pīnes (krievu val. Кутасы), kas īpaši populāras bija 19. gadsimta pirmajā pusē. Pīnes tika gatavotas no smalkām šņorēm, kuru galos bija pušķi. Ulānu ķiverēm papildus tika piestiprināta aukla, kurai arī bija savs nosaukums (krievu val.  Этишкет). Ar vienu galu tā tika stiprināta pie ķiveres, bet otrs auklas gals tika stiprināts pie pleca. Šādi kavalērists nepazaudēja galvas segu, kad tā nejauši nokrita no galvas. Šāda sistēma tika dēvēta par “kitiš-vitiš” (krievu val. китиш-витиш). Tostarp 1843. gada 8. aprīlī visiem virsniekiem un huzāru pulkiem  tika izsniegtas jaunas ķiveres – 21 cm augstas ar nelielu izliekumu apakšdaļā.

Ķivere  Ķiveres 2  Ķiveres 3 
Ķiveres   

 

 

Ķiveres atdarinājums   Ķiveres atdarinājums Cepure 
 Ķiveres atdarinājums   Cepure ar "китиш-витиш"

 

Formas cepurēs nereti uzglabāja arī dažādus personīgus sīkumus. Tā kā formas tērpā nebija kabatu, bet cepure bija gana ietilpīga - kareivji nereti iemanījās noglabāt pīpi, kādu drēbju suku vai citus sadzīvei nepieciešamus sīkums. Reizēm uz galvas pārnēsāto mantu svars pat sasniedza 4,5 kg.

 

Krievijas imperators Nikolajs I  Senkrievu ķiveres prototips   Prūšu ķivere Pikelhelm
 Krievijas imperators Nikolajs I  Senkrievu ķiveres prototips  Prūšu ķivere "Pikelhelm"

 

Kā zināms imperators Nikolajs I armijas ārējam izskatam pievērsa tik lielu uzmanību, ka bruņoto spēku reālās kaujas spējas nereti tika atstātas novārtā. Ne velti daudzi vēsturnieki atzīmē, ka tieši Nikolaja I valdīšanas laikā Krievijas impērijas bruņoto spēku tēls sasniedza gandrīz teatrālu spožumu - karavīri vairāk laika pavadīja pucējot mundieru pogas, un ieveidojot ūsas nekā mācībās un manevros.

Tā, Nikolaja I laikmeta inženieri sadarbībā ar kara vēsturnieku Aleksandru Vasiļjeviču Viskovatovu uzsāka jaunas armijas galvassegas izstrādi. Ideja bija padarīt Krievijas impērijas armijas formas tērpu vairāk krievisku. Šim nolūkam bija jāizstrādā formas tērps, kurš stilizētā veidā atgādinātu senkrievu cīnītāju bruņojumu. Tas attiecās arī uz galvassegām, kurām bija jāatspoguļo īsteni krieviskā izcelsme. Iedvesma tika smelta senkrievu apģērbos un ieročos. Pamatojoties uz “vēsturnieka” savākto informāciju, tika uzsākti eksperimentāli meklējumi, kurus personīgi uzraudzīja imperators Nikolajs I un galma mākslinieks- ģenerālmajors Karls Ludvigs fon Kīls.

Iedvesmojoties no senas galvassegas, kas tika atrasta Maskavas ieroču palātā un nodatēta ar 1216. gadu, galma mākslinieki izgatavoja paraugu jaunai Krievijas impērijas kaujas ķiverei. 1837. gadā pēc imperatora Nikolaja I un ģenerālmajora Kīla skicēm tika izgatavoti pirmie jaunās ķiveres paraugi. Nelielos daudzumos šīs ķiveres tika izdalītas izmēģināšanai armijā. Ironiskā kārtā tieši šos paraugus pamana Prūsijas karaļa dēls princis Kārlis, kad 1837. gadā viesojas Pēterburgā. Noskatītais ķiveres dizains nonāk Prūsijā, kur to papildina un pilnveido vācu mākslinieki un inženieri. 1842. gadā jauns ķiveres veids tiek oficiāli ieviests Prūsijas armijā. Vācu zemē tas notika daudz ātrāk nekā Krievijā. Turpat Prūsijā ķivere iegūst arī savu slaveno nosaukumu Pikelhelm, ko krievu valodā sāk dēvēt “пикельхельм” vai “пикельхаубе”.  Termins pikelhaube ir labi pazīstams arī latviešiem. Tieši pikelhaube kļuva par neapšaubāmi ikonisku un tieši prūšu zaldātu simbolizējošu galvassegu, kura savu pasaules slavu ieguva Pirmā pasaules kara laikā. 1915. gadā Vācijas armija sāka meklēt aizvietojumu pikelhaubei, jo ādas galvassega neglāba pret šrapneļiem. Arī ķiveres raksturīgais pīķis, kurš rēgojas virs ierakumiem, kļuva par labu mērķi ienaidnieku karavīriem. Tomēr mūsdienās daudzi vēsturnieki uzskata, ka ideju par jauna tipa ķiverēm Prūsijas armijā tika pārņemta no Nikolaja I iztēlotajām, Krievijas armijas 1844. gada parauga ķiverēm.



1844. gada parauga ķiveres - Krievijā šādas ķiveres tiek ieviestas 1844.gadā 9.maijā un ieguva nosaukumu “1844. gada parauga ķivere” (Krievu val. “русская каска образца 1844 года” ). To ievieš visās gvardes daļās, atsevišķās armijas daļās un militārajās izglītības iestādēs. No 1845.gada beigām jauno ķiveri ievieš arī imperatora svītā armijas virspavēlniecība. Kā vieni no pēdējiem ar jaunā parauga ķiveri tiek aprīkoti arī atsevišķi grenadieru pulki.

 

 Ķiveres pēc 1844.gada parauga ar grenādu un melnu sultānu Ķiveres pēc 1844.gada parauga ar grenādu un melnu sultānu 2  Ķiveres pēc 1844.gada parauga ar grenādu un melnu sultānu 3  Ķiveres pēc 1844.gada parauga ar grenādu un melnu sultānu 4.jpg   Ķiveres no 1845. gada
    Ķiveres pēc 1844.gada parauga ar grenādu un melnu sultānu  Ķiveres no 1845.gada

1844.gada parauga ķivere tika gatavota no ādas un pārklāta ar laku. Ķiveres augšpusē atradās raksturīgais metālisks pīķis, ko krievu valodā dēvēja par “шишак”, ķiveres smailei bija jāatgādina degoša ganāta. Cepurei bija divi cepures nagi - priekšējais un aizmugurējais. Zoda siksna bija plata un rotāta ar cieši savienotām, sudrabotām vai apzeltītām zvīņveida plāksnītēm. Ķiveres priekšpusē (pieres vietā) bija piestiprināta liela izmēra apzeltīta kokarda, uz kuras bija attēlots Krievijas divgalvainais ērglis, kas sēž uz vairoga. Uz kokardes atradās arī pulka numurs, vai emblēma, kas simbolizēja kaujas vienības veidu. Lai karstā laikā varētu atvēsināt galvu uz pīķa korpusa bija iestrādātas divas atveres, kas atveras vai aizveras, pagriežot pīķa korpusu. Ja ķiveres pīķis bija apzeltīts, tad visas metāla detaļas bija izgatavotas no pulēta vara, savukārt, ja pīķis bija sudrabots, tad pārējās metāla daļas bija izgatavotas no alvas. Greznākajām ķiverēm nagu malas tika rotātas ar misiņa lentām, kurās tika iegravēts ozolu lapu ornaments. Virsniekiem un ģenerāļiem metāls tika apzeltīts vai sudrabots, bet zem zoda siksnas rozetes labajā pusē atradās apaļa, balta-dzeltena-melna kokarde Romanovu dzimtas karoga krāsās.
Kokarde (angļu val. Cockarde; franču val. Cocarde) ir cepures nozīme, kas apzīmē vienības vai nācijas piederību, retāk - dienesta pakāpi. Bieži vien kokarde atkārto simboliku no apkakles vai uzplečiem. Visbiežām kokarde ir apaļa nozīme, kas radiālā veidā sastāv no noteiktas valsts nacionālām krāsām.

Sultāns. Parādes laikā ķiveres smailēs, jeb pīķos tika ievietots zirgu astru pušķis, ko dēvēja par “sultānu”. Melns sultāns bija paredzēts sauszemes daļām un kavalērijai, balts sultāns – gvardes kavalērijai, savukārt sarkans sultāns – armijas muzikantu daļām. Ģenerāļiem sākotnēji tika paredzēts sultāns no baltiem zirgu astriem, taču vēlāk (Aleksandra II valdīšanas laikā) to nomainīja sultāns no oranžām, baltām un melnām gaiļa spalvām.

Daudzos pulkos no pušķiem drīz vien atteicās, taču elitārākajās armijas daļās, dažādus ķiveru rotājumus turpināja izmantot.  Piemēram, parādes laikā kavalēristi uz ķiveres smailes mēdza stiprināt apsudrabotus, divgalvainos ērgļus no metāla. Putnus uz galvas savā ikdienā nēsāja elitāras kirasieru daļas, kurus jokojot mēdza dēvēt par “balodīšiem”. Kirasieri, jeb smagā kavalērija Nikolaja I valdīšanas laikā uzturējās pārsvarā Pēterburgas parādes laukumos, nevis karalaukā.

No 1808. gada līdz 1812. gadam sāka veidoties Krievijas impērijas armijas emblēmu sistēma. 1808. gadā uz leibgvardes pulku ķiverēm pirmo reizi parādījās tā saucamie ķiveru ērgļi. Ja kājniekiem un huzāru pulkiem ērgļi bija vienādi, tad gvardes artilērijai ērglis bija novietots uz sakrustotiem lielgabaliem. Kad 1812. gadā tika saformēts leibgvardes Sapieru bataljons, tad uz ķiveres emblēmām divgalvainais ērglis bija novietots uz sakrustotiem cirvjiem. Šādi, pēc emblēmas varēja noteikt, kurai kaujas vienībai pieder konkrēts kareivis.

Ķiveru ērgļi 
Ķiveru ērgļi

 

 Kirasieru ķivere 1845 1846 Kirasieru ķivere 1845 1846 2   sultāns no gaiļa spalvām Virsnieku formas cepure apstiprināta 1844.gada 
  Kirasieru ķivere 1845-1846.g.   Sultāns no gaiļa spalvām  Virsmieku formas cepure apstiprināta 1844.gadā

 

Neskatoties uz visu jaunās galvassegas krāšņumu, ķivere tomēr nebija ērta ikdienas lietošanā, tai bija neveiksmīga forma un nepareizi izvēlēti izgatavošanas materiāli. Kad lietus laikā āda uzmirka, bet pēc lietus izžuva – ķiveres aizsarglaka saplaisāja, materiāls saruka, bet pati ķivere deformējās. Ķivere pieprasīja pārāk rūpīgu ikdienas kopšanu un parastam, ierindas kareivim šādu kopšanu bija grūti nodrošināt. Tādēļ, ārpus svētku brīžiem, parādēm vai citiem svinīgiem sarīkojumiem, tika nēsātas vienkāršākas formas cepures jeb furažkas. Arī virsniekiem bija neērti un apgrūtinoši ikdienā nēsāt smago un neērto ķiveri. Augstākstāvošajiem komandieriem līdzekļu netrūka, viņu ekipējuma kārtību uzturēja kalpotāji un sulaiņi. Tomēr ķivere strauji zaudēja savu popularitāti. Pakāpeniski,  līdz 1855. gadam, neizdevušās ķiveres tik tiešām tika nomainītas uz daudz ērtākiem galvassegu veidiem.

 

Frizūras un ūsas

6. Ūsas. 19.gs. sākumā ūsas bija atļauts nēsāt tikai ulānu, huzāru un kazaku pulku virsniekiem. No 1820.gada šo laimīgo sarakstus papildināja dragūni, jātnieku jēgeri un jātnieku artilērija. Pārējām armijas daļām nācās ar skaudību noskatīties uz šiem priviliģētajiem jātniekiem. Karadarbības laikā ūsas sāka ataudzēt arī tie, kam tas nepienācās, jo aizliegums nebija stingri kontrolēts. 1832.gadā, kad cariskās Krievijas armija atgriezās no karagājiena uz Poliju,  visiem armijas virsniekiem atļāva audzēt ūsas. Nikolaja I valdīšanas laikā valdīja īsts ūsu kults. Vīriešu ūsas bija dāmu apbrīnas objekts, tolaik dāmas uzskatīja tās par vienu no vīrišķības pazīmēm. Koptas, ieveidotas ūsas kopā ar perfektu mundieri, krāšņām epoletēm un žvadzošiem ieročiem patiesi spēja iekarot sieviešu sirdis. Tādēļ ūsas bija katra virsnieka lepnums - tās tika ķemmētas, aplīdzinātas, uzrullēti vai iztaisnoti gali virzienā uz sāniem vai uz augšu. Ierēdņiem un muižniekiem, kas nedienēja bruņotajos spēkos, nēsāt ūsas nebija atļauts. Nikolajs I uzskatīja, ka civilpersonas nav pelnījuši tādas privilēģijas, kādas ir pelnījušu dienošie vīri. Kad virsnieks beidza dienesta gaitas, viņš joprojām varēja nēsāt ūsas, bet, ja uzsāka ierēdņa darbu, tad no ūsām bija jāšķiras. 19.gs. 20. - 30. gados no modes izzūd vaigubārda. Jau 19.gs. 30.gadu vidū vairums militārpersonu nēsāja ūsas bez vaigubārdas. No 19.gs. vidus ūsas sāka ieveidot tā, lai to gali būtu nolaisti uz leju un modē atkal atgriezās vaigubārda. Šo, atdzimušo modes elementu, parasti nēsāja garu, nereti tā pat savienojās ar ūsām. Šāds sejas apmatojums bija īpaši populārs Aleksandra II valdīšanas laikā.

 

Leibgvardes pulka unteroficieri 1830.gads  N.Gogoļa frizūra a la moujik 
 Leibgvardes huzāru pulka unteroficieri 1838.gadā   N. Gogoļa frizūra a la "moujik".

 

Frizūra. Matu griezums bija stingri reglamentēts gan zemāko pakāpju kareivjiem, gan arī virsniecībai. Virsniekiem matu griezums drīkstēja būt nedaudz garāks kā pārējiem. 19.gs. 20. - 30.gados modes franti nēsāja uz galvas matu cekulu, ar ieveidotu  cirtu. Deniņos mati tika atbilstoši ieveidoti. 1837.gadā tika izdota jauna pavēle: ,,Valdnieks imperators uzskata par nepiedienīgu centienus sekot ārzemju dīvainajai un reizēm ārpus visas saprašanas, frizūrām  un to modei. Tādēļ valdnieks nolemj, ka visiem priekšniekiem stingri jāseko, lai nevienam no padotajiem nebūtu iegribas šai modei sekot. Matiem ir jābūt apgrieztiem vienā veidā, lai priekšpusē, uz pieres un deniņos tie nebūtu garāki par pirksta tiesu - 4,4 cm. Aizmugurē matiem jābūt gludi nocirptiem, neaizsedzot ne ausis, ne apkaklīti. Visbeidzot matiem ir jābūt noķemmētiem uz labo pusi. Tāpat nav pieļaujamas nekādās dīvainības ar vaigubārdu un ūsām. Ūsas nedrīkst būt zemāk par muti, bet vaigubārdai jābūt līdz ar ūsām un ne garākai par mutes līniju.” Nikolaja I laikā reti varēja redzēt virsnieku ar kailu galvas vidu. Toreiz mati neauga labāk kā mūsdienās, lai apslēptu matu nepilnību plaši tika lietotas parūkas. Šādas viltības lietoja pat imperators, kad vecumdienās bija jānoslēpj sava, pārāk cilvēcīgā matu nepilnība.

19.gs. 40. - 50.gados virsnieku portretos var redzēt daudz garāku matu griezumu nekā tas ir bijis ap gadsimta 30. gadiem. Tas bija vārgs mēģinājums līdzināties 19.gadsimta vidū modīgajai civilpersonu frizūrai - "a la moujik”, par kuras nēsāšanu militārpersonai draudēja arests un sods.

 

Mundieris

7. Mundieris. Mundieri tiek šūti no tumši zila auduma ar sarkanām bikšu uzšuvēm - lampasiem. Virsnieki un ģenerāļi nēsāja arī garus vīriešu svārkus jeb pusmēteļus (krievu val. Сюртук). Nosaukums ir cēlies no franču valodas, sastāvot no daļiņām «sur» un «tout», kas nozīmē "virs kaut kā". No 19.gs. 30.gadiem svārku šuvums mainās, un tie sāk ciešāk apņemt augumu, akcentējot valkātāja vidukli. Augšpusē tiem ir stāvas apkaklītes, bet apakšpusē svārku stūri sniedzas līdz pat ceļiem. Lai netraucētu kustībām vai jāšanai ar zirgu, svārku aizmugurējo daļu bieži vien atsprauda uz augšu. Svārki aizpogājās labajā pusē, parasti ar 6 pogām. Kreisās puses pogas tika uzšūtas simetrijas dēļ, un funkcionāls pielietojums tām nebija. Kareivjiem bija vasaras un ziemas formas tērpi. Atšķirība, galvenokārt, bija bikšu krāsā, vasarā bikses bija baltas, bet ziemā - tumši zilas. Lai gan Smakauska gleznas notikumi risinās vasarā, visa armija ir ietērpta ziemas formas tērpa biksēs, kas domājams ir saistīts ar kādiem praktiskiem apsvērumiem.

Mundieris 
 Mundieris

8.Lampass – (krievu val. Лампас) viena, vai divas vertikālas platas līnijas bikšu ārmalā, kas parasti atšķīrās ar krāsu. Tās norādīja uz valkātāja piederību vadošajam komandsastāvam. Pirmo reizi Krievijas impērijas armijā lampasi parādījās 1803. gadā, pēc tam tie piedzīvoja vairākkārtīgās pārmaiņas. Ģenerāļi sāka tos nēsāt 1814. gadā. Lampasu nēsāšana ar pārtraukumiem turpinājās līdz pat 1917. gadam
9.Atloks – (krievu val. Лацкан; no vācu valodas Latz vai Lätzchen; itāļu valodā Lассiо – aukla, jeb cilpa). Atloks bija īpašs auduma gabals, kas tika piepogāts mundiera priekšpusē. Parādes laikā atlokam atlocīja vienu stūri, un formas tērps uzreiz ieguva elegantāku izskatu. Atloka dizainu nepārtraukti mainīja un pilnveidoja. 1803. gadā atļauju lietot atlokus ieguva ulānu pulki, nedaudz vēlāk arī visi gvardes kājnieki, artilērija un sapieri. 1881. gadā atlokus armijā atceļ un tos var nēsāt vien gvardes ulānu pulki. 1907. gadā tos atkal ievieš pārējās armijas daļās.
10. Goržete – sudrabota vai apzeltīta pusapaļa plāksne 20х12 cm izmērā, kas tika aplikta ap kaklu zem apkaklītes. Sākotnēji goržete bija bruņu sastāvdaļa, kas aizsargāja kaklu no ievainojuma, bet vēlāk – virsnieku atšķirības zīme. Parasti tā bija sirpjveida formas, ornamentēta metāla plāksne, ko nēsāja ķēdē ap kaklu. Pirmo reizi to ieviesa 1698. gadā kā virsnieku atšķirības zīmi, un līdz pat 19. gadsimta 20. gadiem tā bija vienīgā virsnieku atšķirības zīme. 1827. gadā imperators Nikolajs I par virsnieku atšķirības zīmi apstiprina zvaigznes uz epoletēm un kopš šī brīža goržete sāk zaudēt savu kādreizējo nozīmi. 1858. gadā goržeti oficiāli izslēdz no formas tērpa elementu saraksta. 1884. gadā goržete atgriežas atsevišķu pulku parādes uniformās, bet tikai kā dekoratīvs tērpa elements. Pēc 1917. gada goržetes Krievijas armijā vairs nenēsā. 
11. Epolete – (angļu un vācu val. Epaulette) ir ciets uzplecis ar apaļu galu. Pie apkakles epolete ir piestiprināta ar pogu, pie sava apaļā gala tā ir izvērta caur šauru auduma joslu (angliski shoulder tab, krieviski контрпогон). Šī auduma josla dažreiz tiek lietota uzpleča vietā bez īsta uzpleča vai epoletes. Gandrīz vienmēr apaļais gals ir izrotāts ar bārkstīm. Mūsdienās epoletes ir saglabājušās daudzu valstu militārpersonu parādes tērpos, kur tās tiek izmantotas līdzīgi klasiskajiem uzplečiem.

Epoletes parādās krievu armijas formas tērpā ap 1803. gadu kopā ar jauna veida vieglā tipa kavalēriju – ulānu pulkiem. Sākotnēji epoletes ir tikai elements no formas tērpa. Pirmajā pastāvēšanas brīdī virsniekiem un vienkāršajiem karavīriem epoletes bija vienādas, taču kopš 1807. gada epoletes kļuva par izteiktu virsnieku atšķirības zīmi. Zinātāji, vadoties pēc epoletēm vien, varēja noteikt gan valkātāja pārstāvēto pulku, gan pakāpi. 1827. gadā uz epoletēm sāk izšūt zvaigznes, tas ļāva precīzi noteikt valkātāja pakāpi. Visa 19. gadsimta laikā epoletes tāpat kā pārējās formas tērpa detaļas tika pakļautas nepārtrauktām, un reizēm pavisam sīkām izmaiņām. 1854. gadā epoletes sāk aizstāt uzpleči, kuri bija ne tikai ērtāki lietošanā, bet arī daudz lētāki. 1882. gadā epoletes, tāpat kā daudzi citi formas tērpa elementi no pagātnes, tiek izmantotas vairs tikai kā dekoratīvs elements militārās parādes laikā.

Epolete  Ševrons 
 Epolete  Ševrons

12. Ševrons – (franču val. Chevrons) Tulkojumā no franču valodas “Chevrons” nozīmē spāres. Militārajā formas tērpā tās ir “V” veida uzšuves uz piedurknēm. Šāda veida uzšuves ir plaši izplatītas arī mūsdienās un tos nēsā gan ierindnieki, gan virsnieki. Civilpersonas šo zīmi lieto arī kā dažādu korporāciju atšķirības zīmi. Par ševronu nevar dēvēt jebkura veida uzšuvi uz apģērba, jo to raksturo tieši “V” veida forma. Tiek uzskatīts, ka sākotnēji to lietoja flotes virsnieki, kuri uzšuva savām formām trīsstūrainus “V” formas zīmes, lai cīņas laikā varētu vieglāk atpazīt komandējošo sastāvu. Vēlāk uzšuves liecināja par konkrēta kareivja dienesta ilgumu virs noteiktā termiņa – katra uzšuve apzīmēja nodienētos 5 gadus. Savu izplatību 19. gadsimtā ševrons ieguva, pateicoties Napoleona Bonaparta armijai, kur ševrons kā izdienas ilguma zīme tika ieviests oficiāli. Līdzīgu nozīmi ševrons ieguva arī Krievijas impērijas armijā, kur to nēsāja virs elkoņa uz kreisās rokas
V. Smakauska gleznā vienam no artilēristiem ir redzami trīs uzšūti ševroni, proti, viņš bija nodienējis 15 gadus virs termiņa.

13. Josta (krievu val. Шарф).  Virsnieka josta ir dienesta un parādes formas apģērba elements virsniekiem un ģenerāļiem. Pirmās virsnieku jostas parādījās Pētera Lielā laikā. Parasti tās auda no sudraba diegiem pamīšus ar oranžiem pavedieniem. Jostas izmērs varēja sasniegt līdz  pat 1,5 m garumā.  Sasienot to uz vidukļa, pāri karājās pat līdz 25 cm garas astes. Jostas mezglu nēsāja uz labā gurna. Virsnieku jostas bija viens no dārgākajiem formas tērpa atribūtiem. No 1837. gada jostas sāka izgatavot kā stingras, ar apslēptu sprādzi saspraužamas, lentas ar piespraužamu pušķu asti. 1855. g. ieviesta vienkārša virsnieka josta, un tā pamazām zaudēja nozīmi.

 

Huzāri un to formas tērpi

 

 

Gleznas labās malas priekšplānā ir attēlota kavalēristu grupa, kurā ir saskatāmi arī huzāri.  Arī pats gleznas pasūtītājs F. V. Rīdigers savus dienesta slavas gadus pavadīja tieši huzāru pulkā. Kā jau tika pieminēts, huzārs ir attēlots arī F. V. Rīdigera ģerbonī.

Huzāri – krievu valodas nosaukums “гусар” ir pārņemts no ungāru vārda “húsz”, kas nozīmē “divdesmit”. 15. gadsimtā Ungārijā tika ieviesta īpaša karaklausība – katram divdesmitajam jauniesaucamajam bija jākļūst par jātnieku, jeb kavalēristu. Citi pētnieki uzskata, ka vārdam “huzārs” ir grieķu vai krievu izcelsme, un sākotnēji tā nozīme bija “izlūks”, “kareivis” vai “jūras laupītājs”.

Huzāri kā vieglā kavalērija bija daudzu Eiropas valstu bruņoto spēku sastāvā. Tomēr tiek uzskatīts, ka kā atsevišķa kavalērijas daļa huzāri parādījās 15. gadsimta Ungārijā. Huzāri, atšķirībā no smagās kavalērijas – kirasieriem un vidēji smagās kavalērijas – dragūniem, darbojās nelielās un ļoti mobilās grupās. Tostarp smagie kirasieri un pussmagie dragūni kaujas laukā pārvietojās lielās masās, sakārtoti pareizās rindās un nebija radīti straujai manevrēšanai. Vieglie, un līdz ar to arī ātrie, huzāri piedalījās izlūkošanā, nesa apbruņojumu, veica uzbrukumus ienaidnieka aizmugurē, iznīcināja komunikācijas utt.  Šāds karošanas stils bija pa spēkam vienīgi drosmīgiem jātniekiem ar īpaši labām jāšanas prasmēm. Kirasieri un dragūni, kas līdz šim veidoja kavalērijas vislielāko daļu, nevarēja lepoties ar tik ievērojamu ātrumu un tempu. Parasti tie devās uzbrukumā nelielā riksī, laiku pa laikam veicot zalves no saviem ieročiem. 18. gadsimta gaitā arvien vairāk Eiropas valstu sāka veidot vieglās kavalērijas vienības, lemjot par labu kavalērijas galvenajai priekšrocībai – ātrumam un manevrētspējai. 1735.–1739. gada Krievu–turku kara gaitā par masveidīgu vieglās kavalērijas daļu organizēšanu lēma arī Krievijas impērijā. Huzāru pulku komplektācijā īpaši vērtīgi bija Balkānu zemju tautu pārstāvji, kas no bērnības mācēja apieties ar zirgiem. 18. gadsimta 20. gados tika nodibināts huzāru pulks no serbiem, ungāriem, gruzīniem u.c. Šādus pulkus dēvēja pēc to sastāva pamattautības – ungāru pulks, serbu pulks utt. Bieži vien tie savā starpā atšķīrās ne tikai pēc nosaukuma, bet arī pēc mundieru krāsas. Piemēram, Serbu huzāru pulks, kurš Krievijas impērijas armijas sastāvā pastāvēja no 1723. līdz 1783. gadam, nēsāja zili melnas krāsas formas tērpus. 

 Ungāru huzāru tērps Krievijas Grodņas pulka huzāru forma 1812jpg
 Ungāru huzāru tērps  Krievijas Grodņas pulka huzāru forma, 1812.g. 

 

Parādes mundiera nēsāšana, kā minēts iepriekš, bija apgrūtinošs un neērts pasākums. Iespējams nedaudz citāda situācija ar mundieri bija huzāriem. Tieši viņiem bija viskošākais un vispievilcīgākais formas tērps. Viņu pārdrošais dzīves stils un uzvedības kodekss bija cieši saistīts arī ar formas tērpa izskatu. No ungāru tautas tērpiem mundierī tika ieviests nacionālais kolorīts un nedaudz austrumniecisks krāšņums. Pateicoties krāšņajiem tērpiem, izslavētajai drosmei un nereti arī bravūrīgajam raksturam, huzāru pulki izcēlās uz citu kaujas vienību fona ne tikai Krievijā, bet arī visā Eiropā. Huzāru daļas pastāvēja arī citās Eiropas zemēs – Austrijā, Francijā, Prūsijā u.c.

Būtu aplami apgalvot, ka kādai no Krievijas impērijas armijas daļām 19. gadsimta vidū būtu neglīts formas tērps. Tie visi tika mainīti, papildināti, rotāti un kopumā visi bija nedaudz līdzīgi, tomēr huzāri vienmēr mācēja izcelties. Sāksim ar to, ka katram huzāru pulkam bija sava dolomana un mentika krāsa.

Sarkanās krāsas mundieri bija ļoti populāri un bija visizplatītākā formas tērpu krāsa. Krievijā to nēsāja gvardes huzāri. Pārējie 12 huzāru  pulki nēsāja krāsas, sākot no melnas un pelēkas līdz pat zilai un zaļai.

Pateicoties savām kaujas tehnikas īpašībām – ātrumam un manevrētspējai, huzāri nereti paši pirmie sastapās ar ienaidnieku. Savukārt viņu ātrums un pārgalvība ļāva huzāriem strauji parādīties ienaidnieka aizmugurē, negaidīti izglābt bezcerīgi ielenkto kājnieku korpusu vai pat lauzt kaujas gaitu sev par labu. Pateicoties šai slavai un huzāru efektīvajam vizuālajam izskatam, šie vīri pār plecu nevīžīgi pārmestajās jakās nereti kļuva par centrālajiem tēliem galma viesībās vai saviesīgos pasākumos.

Pirmajā acu uzmetienā varētu domāt, ka huzāru pulku formas tērpi savstarpēji atšķīrās vienīgi ar krāsu. Tomēr formas tērpu detaļās un sīkajos elementos bija diezgan daudz dažādu atšķirību. Piemēram, kažokādas krāsa ap apkaklīti, formas tērpa metāla detaļu krāsa, mentika apdares krāsa, somas krāsa un dizains u.c. Huzāru parādes mundieris bija dārgs prieks, tādēļ huzāros varēja dienēt tikai turīgi jaunieši4.

 

Screenshot 26 
 1. dolomāns, 2. vengerka, 3. platjosta, 4. mentiks, 5. bikses, 6. taška, 7. cepures, 8. zābaki. 

1. Dolomans ir īsa jaka līdz viduklim. Dolomans bija huzāru parādes formas apģērbs. Nosaukums, iespējams, ir cēlies no turku valodas un nozīmēja garu apģērbu ar šaurām piedurknēm. Ikdienā, lai saudzētu parādes jaku, tika lietotas cita veida jakas, kurām arī bija atsevišķs nosaukums – krievu val. Лейбик. Šī ikdienas jaka bija šūta, ievērojot konkrētā huzāra dolomana krāsu. Laika gaitā mentikiem un dolomaniem mainījās pogu rindu skaits – 3 vai 5, arī kopējais pogu skaits. Krievijas impērijas armijā katra poga tika uzskaitīta kā atsevišķa apģērba vienība, to daudzums tika precīzi saskaitīts, bet derīguma termiņš, atšķirībā no apģērba, bija norādīts kā gandrīz neierobežots. Tas norāda, ka pogu izgatavošana šādos apmēros bija visai dārgs ieguldījums. Ja kareivis pazaudēja pogu, tā bija jāatjauno par saviem līdzekļiem.

Dolomanam  bija  stāvapkaklīte ar greznu priekšpuses aizdari, kas bija rotāta ar  aizdares auklām, kurām bija savs nosaukums (krievu valodā Бранденбуры). Šādas aizdares auklas apvijās apkārt  dubultām pogām un tika aiztaisītas ar šņores cilpu. Šāds tērpu aizdares veids kļuva populārs baroka laikā. Aizdares auklu nosaukums bija aizgūts no Brandenburgas hercoga, kas bija īpaši iemīļojis šādu tērpa aizdares veidu. Bīdermeijera laikā, 19. gadsimta 1. pusē, šāds aizdares veids izplatījās arī sieviešu tērpos.

Aizdares auklas branderburgi   vengerka  Dolomans priekšpuses  dolomans
 Aizdares auklas - Branderburgi  Vengerka  Dolomāns no priekšpuses  Dolomāns no aizmugures

 

Vengerka – (krievu val. Венгеркa). No 1845. līdz 1855. gadam bija ieviesta jauna tipa jaka jeb pusmētelis līdz ceļiem.  Tā bija gatavota no vienkārša materiāla un to atļāvās lietot arī ikdienā.

Platjosta – (krievu val. Кушак). Mundiera josta, kas varēja būt gatavota no auduma vai ādas. Visbiežāk tā bija izgatavota kā tīklveida šņoru pinums. Platjostu valkāja pie dolomana.

Mentiks – (krievu val. Ментик). Mentiks ir īss, jakai līdzīgs virstērps. Parasti tas ir apdarināts ar zvērādu, tam ir pogas vairākās rindās, kā arī tam ir ļoti raksturīgas auklas un cilpas. Virsniekiem auklas bija zeltītas vai sudrabotas, ierindniekiem – baltas vai dzeltenas. Ziemas laikā huzāri vilka mentiku pāri dolomanam, bet vasarā nēsāja, to uzmetot uz kreisā pleca. Lai tas nenokristu, to piestiprināja ar šņorītēm, ko stiprināja zem labās rokas paduses. 1835. gadā tika noteikts, ka mentikus turpmāk jānēsā, pārmetot uz muguras. Pār plecu vai muguru pārmestais mentiks, iespējams, ir visraksturīgākā un ikoniskākā huzāru vizuālā tēla pazīme.   

Bikses – Pieguļošas bikses ar uzšūtām tresēm ar mezgliem vai, kā tos dēvē krievu valodā, Чикчиры. Bikšu nosaukums, acīmredzot, ir radies no turku valodas vārda “Čakšyr”, kas nozīmē “šauras bikses”. Tās tika šūtas, ievērojot pulku dolomanu krāsu. Lai pasargātu audumu no nodilšanas, jājot ar zirgu, tām iekšpusē tika iešūta āda. Tā kā huzāru biksēs nebija kabatu, pie jostas kopā ar zobenu nēsāja īpašu, plakanu somiņu jeb tašku (krievu val. Ташка).

 

Huzāru bikses   huzāru soma taška
 Huzāru bikses   Huzāru soma - Taška

Taška – (krievu val. Ташка, vācu val. Tasche, ungāru val. Táska). Plakana ādas somiņa 17.–19. gadsimtā. Parasti to nēsāja mugurpusē kreisajā pusē. Uz tās tika izšūts imperatora ģerbonis vai monogramma. Virsniekiem tas tika izšūts ar zelta vai sudraba diegiem, apakšvirsniekiem un ierindniekiem –  ar baltiem vai dzelteniem diegiem. Atkarībā no pulka piederības, taškas tika izgatavotas atšķirīgās krāsās. Sākotnēji somiņa bija paredzēta patronu un sīku priekšmetu uzglabāšanai, taču vēlāk to sāka nēsāt kā rotājumu. 19. gadsimta beigās tašku kā militārās formas atribūtu lietoja vien leibgvardes huzāru pulki. Somiņa bija stiprināta pie lences – portupejas (krievu val. портупея). Portupeja bieži bija sarkanā krāsā. Turpat stiprināja arī ieroci – huzāra zobenu.

Cepures – 1845. gadā leibgvardes huzāru pulkā ierastās huzāru auduma ķiveres tika aizstātas ar kažokādas cepurēm. Iespējams, šādi izpaudās Nikolaja I vēlme līdzināties Napoleonam Bonapartam, jo, nomainot cepures, krievu huzāri kļuva līdzīgi Napoleona laiku franču jātnieku jēgeru gvardei. Zvērādas cepurē no augšpuses uz sāniem karājas auduma kapuce. Taču pārējo armijas pulku huzāri līdz 1862. gadam nēsāja spaiņveidīgas cepures ar šaurāku apakšdaļu un platāku augšpusi. Tās bija apvilktas ar melnu ādu, to augstums bija ap 17 cm. Spaiņveidīgajām cepurēm priekšpusē bija nags, bet sānos piestiprināta zoda josta, kas tika rotāta ar dekoratīvu plāksnīšu simetrisku izkārtojumu (kā zvīņas). Parasti tās tika gatavotas no vara, virsniekiem metāls bija apzeltīts vai sudrabots. Plāksnīšu izskats bija atkarīgs no konkrētam pulkam piešķirtā metāla veida.

Screenshot 28  

 Huzāru ķivere

a)cepures aukla, b) kutas

 Jaunā parauga huzāru cepures pēc 1845.gada.

 

Cepures aukla (a) – (krievu val. Этишкет). Krievijas impērijā līdz pat 1917. gadam dažiem dragūnu, ulānu un jātnieku artilērijas pulkiem bija akselbantei līdzīga atšķirības zīme. Tā bija aukla ar plakaniem pušķiem galos, kas vizuāli ir modificējusies no 19. gadsimta ķiveres auklas. Šo auklu aptina ap kaklu, lai jājot nepazaudētu cepuri. Savienotu ar cepuri, to parasti nēsāja izvītu caur uzplečiem apkārt kaklam. Pie ķiveres stiprināja tā saucamo kutasu (krievu val. кутас) (b), kas sastāvēja no divām auklām – priekšējās un aizmugurējās. Katra puse atbilstoši tika stiprināta pie labās un kreisās malas.

Huzāru zābaki beidzās zem ceļgala, priekšpusē tos varēja atpazīt pēc sirdsveida izgriezuma, kas bija rotāts ar šņorīšu pušķiem. Tie bija aprīkoti ar pastiprinātiem piešiem. Huzāriem tika piešķirti parādes un ikdienas zābaki, kas bija lētāki par 1 rubli un 70 kapeikām. Zābaku reglamentētais valkāšanas ilgums nepārsniedza 1 gadu.

 

huzāru zābaki   Huzāru zābaku rekonstrukcija
 Huzāru zābaki  Huzāru zābaku rekonstrukcija

 

Pārējās armijas daļas

 

V. Smakauska gleznā ir attēlotas arī citas armijas daļas. Gleznā parādās dragūni un, fonā starp kareivju pulkiem, arī ulāni.

Dragūni (no franču valodas  dragon – drakons; angļu val. dragoons, vācu val. Dragoner, krievu val. драгуны) – vidēja smaguma kavalērijas paveids vēlajos viduslaikos un jaunajos laikos. Dragūni piedalījās karadarbībā gan kā jātnieki, gan kā kājnieki – atkarībā no nepieciešamības. Ungārijas revolūcijas apspiešanā piedalījās arī pie Dragūnu leibgvardes pulka pierakstītais kurzemnieks ģenerālis Emerihs Johans fon Ofenbergs5 (1791–1870). Smakauska gleznā viņš attēlots priekšplānā uz balta zirga.

Dragūnu formas tērps īpaši neatšķīrās no grenadieru formas. 1882. gadā visus huzāru un ulānu pulkus pārdēvēja par dragūniem, unificējot arī formas tērpus.

 

 Dragūns ar bundzinieku Oficieri 
 Dragūnu leibgvardes pulka ierindnieks un bundzinieks 1844.-1855.g. Dragūnu leibgvardes puka štāboficieris un ierindnieks. 1829.-1841.g. 

 

Ulāni (no tjurku valodas оğlan – jaunais; poļu val. Ułan; angļu val. Uhlan; vācu val. Ulanen, krievu val. Уланы).

Vieglās kavalērijas kategorija, kas ir paredzēta tuvcīņai ar ienaidnieku. Viduslaikos ulānu bruņojumā ietilpa ar zirga astru pušķi vai ar vimpeli rotāts pīķis un zobens. No 19. gadsimta ulānu bruņojumā ietilpst arī pistole un karabīne. Jaunajos laikos raksturīgākā ulānu uniformas sastāvdaļa bija ulanka jeb ķivere ar kvadrāta formas virsmu, līdzīga tatāru cepures paraugam. Tiek uzskatīts, ka ulānu izcelsme ir meklējama mongoļu armijā, kur jaunākā aristokrātija veidoja kavalēriju, apbruņotu ar zobenu vai karavāli, kā arī ar zirga astes pušķi vai vimpeli rotātu pīķi. Pastāv arī cita versija, kas saista ulānu ķiveri (chapka, czapka, shapka, tschapka)  ar raksturīgu četrstūrainu cepuri no Krakovas apgabala jeb pazīstamo poļu konfederatku (konfedertaka). Katrā ziņā, sākotnēji šī bija vienkārša mīksta cepure ar četriem stūriem.

Krievijas impērijas kavalērijā pirmais ulānu pulks tika izveidots 1803. gadā. Savukārt 1882. gadā tie (izņemot 2 gvardes pulkus) tika pārveidoti par dragūnu pulkiem. Ulānu pulki atdzima 1907. gadā, kad tos atkal atjaunoja kā atsevišķu kavalērijas kategoriju. 1918. gadā ulānu pulki tika likvidēti pēdējo reizi.

 

U   Ungāru huzārs
Ulānu formastērpi  Ungāru huzārs

Ungāru pulku tērpi netika pētīti.

Zirgi

Zirgi bija viena no svarīgākajām armijas sastāvdaļām 19. gadsimta vidū. To audzēšana un dresēšana armijas vajadzībām bija ienesīgs muižnieku rūpals. Tālredzīgi attīstīta zirgaudzētava varēja savos ienākumos būt līdzvērtīga lielas muižas ienākumiem. 19. gadsimta sākumā bez valsts pārziņā esošajiem staļļiem Krievijā bija vairāk nekā 250 privātas zirgaudzētavas. Tajās audzēja vietējās zirgu šķirnes un selekcionēja arī jaunas. Cariskajā Krievijā ar zirgu audzēšanu un apmācību tradicionāli nodarbojās Donas kazaki. Kazaku un valsts audzētie zirgi (galvenokārt Centrālajā Krievijas daļā)  kardināli atšķīrās gan zirgu šķirņu, gan arī dresūras skolas ziņā.

1813.gadā viena zirga uzturēšanai Krievijas impērijas armija tērēja 70 rubļus. 1819. gadā šī summa palielinājās līdz 100 cara rubļiem par zirgu. Viens zirgs armijā parasti nokalpoja 9 gadus. Ik gadu armijas  vajadzībām bija nepieciešams ap 6 000 jaunu zirgu. Zirgu šķirnes varēja būt dažādas, atkarībā no kalpošanas mērķa un karavīra pakāpes. Zirgi tika pirkti, ievērojot noteiktas prasības – vieglās kavalērijas zirgam bija jābūt 150 cm augstam, mērot no zirga skausta, un 4 līdz 6 gadus vecam. No raibiem zirgiem centās izvairīties, priekšroku dodot melniem, kastaņkrāsas, rudiem, brūniem un pelēkiem zirgiem.

 

Ierindas jātnieku tipa zirgi a Donas 
 Ierindas jātnieku zirgu tipi: A) Donas; B) Černomorskaja.

 

Virsniekiem piederēja dārgākas šķirnes zirgi, kas itin bieži bija ievesti no ārzemēm, piemēram, spāņu zirgi, kuri izcēlās ar skaistumu un labām tehniskām prasmēm manēžā. Bija arī arābu, persiešu, turkmēņu un angļu rikšotāji. Ja Katrīnas Lielās valdīšanas laikā bija noteikts, ka zirga vērtībai jābūt adekvātai kareivja dienesta pakāpei, tad vēlāk šādu noteikumu vairs nebija. Tomēr  arī 19. gadsimtā virsnieku zirgi joprojām bija dārgāki un daudz kvalitatīvāki par ierindnieku zirgiem. 

Jāšanas mākslai un prasmei 19. gadsimta Krievijas impērijas armijā tika pievērsta liela uzmanība. Prasme jāt ar zirgu bija tikpat svarīga kā prasme lasīt karti vai šaut ar pistoli. Jaunu rekrūti sēdināja uz labi iejāta, veca un rāma zirga. Tad rekrūtim apmēram 1 stundas garumā bija jāriņķo pa manēžu, ja šīs stundas laikā rekrūtis zaudēja iznesību un kontroli pār dzīvnieku, tad zirgs tika dzīts vēl lielākos auļos, līdz rekrūtis izkrita no sedliem. Sāpīgā piezemēšanās bija paredzēta kā mācība un sods par nolaidīgu jāšanu.

Huzāru ekipējumam bija raksturīga sedlu sega, kuru klāja pāri sedliem ar izstieptu un nedaudz garāku aizmugurējo stūri. Krievu valodā šo priekšmetu dēvēja par “вальтрапы” vai “чепраки”. Šādas segas lietoja kopš 14. gadsimta. Huzāru sedlu segai bija huzāru mundierim atbilstoša krāsa.

Huzārs pilnā ekipējumā uz apseglota zirga1 huzāru zirga sega 
 Huzārs pilnā ekipējumā uz apsedlota zirga  Huzāru zirga sega

 

1 23
Dažādi zirgu segu veidi: ģenerāļu, flīģeļadjutantu, huzāru

Zirgu segas atšķīrās ne tikai pēc krāsas, bet arī pēc formas. Piemēram, dragūniem un vieglajai kavalērijai, izņemot huzārus, segas stūri bija noapaļoti. Savukārt smagajai kavalērijai, imperatora flīģeļadjutantiem un kājnieku pulkos dienošiem virsniekiem segas stūri bija asas formas. Kopš 1843. g. visiem ģenerāļiem (izņemot huzārus) tika ieviestas īpašas, ar lāčādu apšūtas segas.

Dragūnu ģenerālim gleznas priekšplānā zirga segas stūros izšūta Sv. Andreja Pirmsauktā ordeņa zvaigzne (krievu val. Орден Святого апостола Андрея Первозванного). Šis ordenis bija augstākais apbalvojums Krievijas impērijā.  Tā devīze bija: „Par ticību un uzticību”, ordeņa zīmē bija attēlots Sv. Andreja krusts ar tam piesietu svētā Andreja tēlu.  Četri latīņu burti “SAPR” tulkojami kā “Sanctus Andreas Patronus Russiae” vai “Svētais Andrejs Krievijas Aizbildnis”. Ordenis tika apstiprināts 1698. gadā, bet pirmie apbalvojumi pasniegti 1699. gadā. Laikā no 1699. gada līdz Krievijas impērijas bojāejai 1917. gadā šis augstais apbalvojums tika piešķirts nedaudz vairāk kā tūkstotim cilvēku. Andreja Pirmsauktā ordenis kā augstākais Krievijas Federācijas apbalvojums tika atjaunots 1998. gada 1. jūlijā.

Segā izšūtās Sv. Andreja ordeņa zvaigznes tika piešķirtas Krievijas armijas gvardes pulku virsniekiem un ģenerāļiem. Pārējo kavalērijas armijas daļu segās tika izšūta valdošā imperatora (Nikolaja I) monogramma. Tādējādi arī šeit vērojama stingra hierarhiskā sistēma un, to zinot, kļuva iespējams identificēt gleznā attēloto ģenerāli kā 3. vieglās kavalērijas divīzijas komandieri baronu Emerihu Johanu fon Ofenbergu.

Kareivju ikdiena

 

Saskaņā ar 1831. gadā izdoto rekrūšu nolikumu (krievu val. Рекрутский устав) karavīri Krievijas impērijas armijā tika rekrutēti ik gadu no 1. novembra līdz 31. decembrim. Iesaucamo vecumam bija jābūt no 20 līdz 35 gadiem. Dienests turpinājās ilgi, jaunieši tika rekrutēti uz laiku līdz pat 25 gadiem. 1834. gadā dienēšanas laiks armijā tika samazināts no 25 gadiem uz 20 gadiem. 1839. gadā dienesta ilgums atkal tika samazināts – dienēja 19 gadus. Nolikumā bija atrunātas slimības, kuru nēsātājus neuzņēma rekrūšos, tāpat, samaksājot 1000 rubļus, no armijas varēja atpirkties triju ģilžu tirgoņi. Iesauktie rekrūši saņēma no valsts jauniesauktā formas tērpa komplektu. Šis tērps bija jauniesauktā īpašums un, ierodoties norīkotajā daļā, tas netika atņemts. 1827. gadā šis komplekts sastāvēja no pelēka šineļa, mugursomas, diviem baltiem krekliem, puskažoka un tumši zaļiem cimdiem. Izsniegtie drēbju gabali parasti nekalpoja ilgi, tādēļ pašam jauniesauktajam bija jārūpējas par jauna apģērba sagādāšanu. Kad tika sasniegts noteikts rekrūšu skaits (300 vai 500 cilvēki), tos konvojēja uz norīkotajām daļām. 1874. gadā rekrutēšana tika nomainīta uz jauniesaucamo dienestu. Pēc 1874. gada dienests armijā ilga 7 gadus.

Dienests bija zemnieka iespēja atbrīvoties no dzimtcilvēka statusa, jo pēc dienesta beigām karavīrs tika atbrīvots no nodokļu maksāšanas un varēja brīvi izvēlēties dzīves vietu un nodarbošanos.  Tomēr pēc tik ilgiem dienesta gadiem kareivjiem bija sarežģīti iekļauties ikdienas dzīvē. Bieži atvaļinātie kareivji ar ģimenēm pārcēlās uz dzīvi pilsētās, kur strādāja par sargiem, uzraugiem vai sētniekiem. Armija veicināja arī lasītprasmes izplatību, tādēļ zaldāti savos ciemos bieži kļuva par rakstvežiem. 

Rekrutēšana bija aktuāla tikai zemākās kārtas ļaudīm, augstdzimušajiem dienests armijā tika uzskatīts kā obligāta dzīves sastāvdaļa. Dienests bruņotajos spēkos skaitījās prestižāks kā ierēdniecība. Izglītotie un augstdzimušie muižnieki visbiežāk ieņēma visaugstākos armijas posteņus un dienesta pakāpes.

Dienests vienkāršajam zaldātam bija grūts pārbaudījums. Ieroči armijā bija smagi un neērti. Apģērbs, kuru šuva, domājot tikai par tā estētisko izskatu, bija vairāk piemērots parādēm nekā kaujas laukam. Tas slikti sildīja aukstā laikā, nepasargāja no nokrišņiem un nebija ērts. Tā uzturēšana un kopšana pieprasīja lielus līdzekļus un pūliņus. Slimību un nāves gadījumu skaits Krievijas armijā vienmēr bija lielāks kā līdzīga izmēra armijās Rietumeiropā. No 1841. līdz 1850. gadam ik gadu saslima ap 70 % no visiem jauniesauktajiem, kuru mirstības līmenis svārstījās ap 4%. Tiek uzskatīts, ka iespējamība nomirt kaujas laukā bija 20%, kamēr iespēja nomirt sakarā ar sliktiem dienesta apstākļiem svārstījās ap 80%.

Ierodoties armijā, jauniesauktais tika iepazīstināts ar armijas kārtību un iesaistīts kareivju artelī jeb kareivju pašpalīdzības kasē. Viena trešdaļa no zaldāta ienākumiem tika iemaksāta artelim. Tā kasi pārvaldīja četri vecākie un uzticamākie rotas kareivji. Par šo naudu tika pirkti pajūgi, lai tālajos pārgājienos varētu pārvadāt kareivjus, transportēt slimniekus, bagāžu, ievainotos utt. Tāpat katram zaldātam bija jāparūpējas par gultas veļu, pirts pakalpojumiem, svecēm kazarmu apgaismojumam, sērkociņiem, traukiem, tēju utt.  No valsts pārtikas krājumiem visi zemāko rangu kareivji saņēma miltus un putraimus. No šiem miltiem cepa maizi, bet no putraimiem vārīja putru. Pārējos produktus kareivjiem nācās pirkt par savu naudu, līdz ar to daļa naudas tika iztērēta gaļas un  dārzeņu iegādei. Jāpiebilst, ka, jo augstāka bija dienesta pakāpe, jo bagātīgāks bija racions.  Lai nodrošinātu iztiku, zemākās pakāpes kareivim bija nepieciešami 27 rubļi gadā, taču viņš saņēma tikai 14,5–17 rubļus gadā.  Līdz ar to kareivji, kuri mācēja kādu arodu, gada laikā varēja nedaudz piepelnīties un saņemt ap 60 rubļiem gadā. Sākot ar 1848. gadu, zaldātu arteļi sāka zaudēt nozīmību, jo valsts piešķīra kareivjiem arī sāli un gaļu.

Kazarmu skaits nebija pietiekams, it īpaši kavalēristiem, kuriem bija jādzīvo sādžās pie zemniekiem diezgan pieticīgos sadzīves apstākļos. Vietējiem iedzīvotājiem bija pavēlēts dalīties ar savām dzīvojamajām telpām un, ja ir nepieciešams, izmitināt karavīrus savās mājās. Imperators Nikolajs I bija iecerējis uzbūvēt kazarmas visai armijai, taču tam bija nepieciešami milzīgi līdzekļi (ap 1 miljardu rubļu), tādēļ to būvēšana ievilkās uz vairākām desmitgadēm un kazarmas tika pabeigtas tikai 19. gs. 90. gados Aleksandra III laikā. Armijas daļu nometināšana kādā apdzīvotā vieta nesa vietējiem iedzīvotājiem lielu postu pat miera laikā. Vēsturnieki bieži piemin karavīru uzdzīvošanu, zemnieku ģimenes locekļu izmantošanu, apzagšanu utt. Kad karavīrs devās prom no saimnieka, viņam vajadzēja saņemt zemnieka parakstītu lapu, kur zemnieks apliecināja, ka viņam nav nekādu pretenziju pret aizejošo zaldātu. Protams, gadījumos, kad zemnieks šādu lapu nevēlējās parakstīt, vēlamā lapa tika iegūta ar spēku.

Armijā eksistēja arī sodi par ieroču nekopšanu vai sabojāšanu, par formas tērpa zaudēšanu kāršu spēlē vai pārdošanu, par zagšanu, kautiņiem, dzeršanu un  kavējumiem. Sodi bija dažādi, sākot ar rājienu un beidzot ar pēršanu vai arestu. Īpaši bargi sodi bija par dezertēšanu. Dezertieriem draudēja nāvessods vai izsūtījums trimdā vai katorgā.

 

Dienesta ikdiena

 

Kavalēristu rīts ziemā sākās plkst. 6, bet vasarā plkst. 5.  Agrā rīta stundā bija jāparūpējas par zirgiem – jānovāc mēsli staļļos un jānotīra dzīvnieki. Zirga tīrīšanai bija ne tikai higiēniska nozīme, šādi tika iemasēti arī dzīvnieka muskuļi. Pēc tam zirgi tika padzirdīti un pabaroti. Kad zirgs bija sakopts, zaldāts sakopās pats un devās brokastīs. Zemākās pakāpes kareivjiem brokastis gatavoja norīkotie arteļa biedri.  Katrā eskadronā bija 2 arteļa norīkotie ēdiena gatavotāji. Par kareivju brokastīm precīzu ziņu nav, domājams, tas bija atkarīgs no gadalaika, arteļa finansiālā stāvokļa un vietējiem apstākļiem.  No literatūras ir zināms, ka kareivjiem bija tēja, maize un dārzeņu zupa ar vēršu astēm.

Skūšanās neietilpa ikdienas pienākumos. Tas bija jādara reizi trijās dienās.  19. gadsimta sākumā to darīja eskadrona bārddzinis. Bet jau 19. gadsimta 20. gados kareivja personīgo mantu sarakstā ir atrodams personīgais bārdas nazis. Ap plkst. 9 kareivji atkal ieradās staļļos, lai apsedlotu zirgus un dotos uz mācībām manēžās vai laukumos. Mācības, protams, bija atkarīgas no tā, kurā pulkā dienēja jauniesauktais kareivis. Kājnieki piedalījās vispārīgās mācībās, kur viņus mācīja soļot ierindā vai kolonnās. Šāda prasme bija nepieciešama ne tikai parādēs. Arī kaujas laukā tika uzmanīts, lai kareivji pārvietotos kārtīgā un līdzenā ierindā.

Strēlniekus apmācīja šaušanā. 19. gadsimta vidū šaušanas maniere bija atkarīga no ieroču jaudas, tādēļ strēlniekam bija precīzi jāaprēķina attālums līdz savam mērķim. Mācībās bija jātrenējas nosaukt soļu skaits starp šāvēju un mērķi, tad nosauktais soļu skaits bija jānoiet sava mērķa virzienā. Šādi tika trenēts acumērs. Attālums, kas bija jānosaka “uz aci”, svārstījās no 50 līdz 500 soļiem.  

Mācības ilga līdz plkst. 12. Ja tās bija jāšanas nodarbības, tad pēc treniņa zirgi bija jāatdzesē un jāpabaro. Tikai tad jaunais kavalērists varēja doties pusdienās. Lai dažādotu ēdienkarti, sākot ar 1824. gadu, visiem gvardes pulkiem tika pavēlēts ierīkot dārzeņu dobes, kuras apkopa zemāko pakāpju kareivji. Pēc pusdienām līdz pat plkst. 18 kareivjiem bija brīvais laiks. Zemāko pakāpju zaldāti bija spiesti pavadīt šo laiku, tīrot un labojot savus formas tērpus. Dienesta dzīvei neatbilstošs formas tērps bija nepārtraukti jāuzmana. Tāpat bija jātīra un jāspodrina ieroči, pogas un citi aprīkojuma priekšmeti un detaļas no metāla. Īpaši sarežģīti bija tīrīt karabīnes lentu (krievu val. Панталер). Tā bija ļoti sarežģīta procedūra – ādu notīrīja ar nazīti, tad noklāja ar līmi un virsmu nobēra ar smalki saberztu krītu. Kad tas izžuva, to pulēja  līdz spīdumam.

Tie kareivji, kas prata kādu amatu, brīvajā laikā varēja piepelnīties. Piemēram, šūt apģērbu, apkalt zābakus, adīt zeķes utt. Zemāko pakāpju kareivjus pēc pusdienām palaida piepelnīties arī ārpus kazarmām. Tas bija īpaši aktuāli, ja garnizons atradās pilsētas tuvumā. Papildus ienākumi kareivjiem bija sevišķi svarīgi – viņi mūrēja krāsnis, apstrādāja tīrumus, zāģēja malku, tīrīja un slaucīja ielas, krāsoja sienas utt. Papildus nauda bija nepieciešama arī virsniekiem, tomēr apkalt zābakus un pildīt šāda veida ”netīros” darbus viņiem nepiederējās. Virsnieku sociālais statuss nepieļāva naudas pelnīšanu šādā ceļā. Tāpēc viņi meklēja citus, virsnieka cienīgākus arodus, kur nopelnīt sev papildus ienākumus. Daži nodarbojās ar zirgu iejāšanu, citi tirgojās, savukārt citi izsaimniekoja valsts mantu – miltus un putraimus.

Plkst. 18 pienāca laiks vakara zirgu apkopei, un tāpat kā no rīta, jaunie kavalēristi veltīja stundu zirgu tīrīšanai un ēdināšanai. Pēc ikvakara kareivju pārbaudes plkst. 21 iestājās vakara junda. Virsnieki šajā laikā uzsāka kāršu spēli, kas tolaik bija populārs un izplatīts izklaides veids. Daži virsnieki gan ieslīga kāršu spēlē kā atkarībā un varēja nospēlēt kārtīs lielas naudas summas līdz pat 30 000 rubļiem. Taču vissvarīgākais un nozīmīgākais izklaides veids bija balles. Kara ministrija bija iedibinājusi speciāli ballēm paredzētu formas tērpu. Šī aizraušanās ar ballēm bija pārņemta no cara galma. Tradicionāli balles sezona ilga no Ziemassvētkiem līdz pat Lieldienu gavēnim.  Tomēr balles notika arī vasarā un rudenī par godu kādam notikumam vai cilvēkam. Pats svarīgākais elements ballēs bija orķestris. Klaviermūziku neuzskatīja par īstu balles mūziku. Ne mazāk svarīgs balles elements bija mielasts. Vislielākie izdevumi bija saistīti ar zāles apgaismojumu. Lai apgaismotu balles zāli, bija jāizmanto sveces, kas nereti sasniedza pat vairākus simtus.

Ieroči

 

Zobeni – 17. gadsimta beigās Eiropas armijā bija izplatīti divi špagu veidi – kājnieku un kavalērijas. Kājnieku špaga bija īsāka, vieglāka un paredzēta duršanai. Savukārt kavalērijas špaga bija gara un smaga. Sākotnēji vārds “špaga” netika uztverts kā atsevišķs aukstā ieroča veids un daudzās Eiropas valstīs tā nosaukums bija “zobens”. (Spāņu val. Espada; itāļu val. Spada; franču val. Epee;  Angļu val. sword un vācu val. Degen). 

Rietumeiropā špaga tika izplatīta 16. gadsimtā un bija augstdzimušo ierocis. Aukstie ieroči bija galvenais nogalināšanas rīks līdz pat 19. gadsimtam, un vispopulārākie kļuva tie, ar kuriem veikt dūrienu bija visvienkāršāk. Šādi 16. gadsimta otrajā pusē smailās un vieglās špagas aizstāja zobenus. Krievijā špagas parādījās 17. gadsimtā. 1708. gadā Pēteris I ar špagām apbruņoja visus krievu kājniekus. Taču šinī laikā pastāvēja arī citi aukstie ieroči – kavalērijas zobeni (krievu val. сабли), smagie kirasieru zobeni (krievu val. палаш), kazaku un ulānu pīķi utt. Kājniekiem bez špagām bija arī puszobeni, sapieru daļas bija bruņotas ar kaujas cirvjiem (krievu val. тесак). 19. gadsimtā zobeni izspiež špagas no aprites, un kavalērijas virsnieki sāk tās nēsāt tikai kā formas piedevu.  1826. gadā krievu virsnieki tiek apbruņoti ar zobeniem un špaga paliek tikai ģenerāļu apbruņojumā. 19. gadsimta beigās Krievijā un Eiropā špaga vairs netiek lietota kā kaujas ierocis, bet saglabājas tikai kā parādes formas tērpa dekoratīvs elements.

Dragūnu pulkos un kavalērijā  zaldāti un virsnieki nēsāja dragūnu 1841. gada parauga zobenu. Virsniekiem zobens nereti bija greznāks, izrotāts ar ornamentiem un zeltītām detaļām.

 

Krievu dragūnu zobens 1841  Krievu dragūnu zobens 1841 2  Fragments no gleznas 
  Krievu dagūnu zobens, 1841.gads  Fragments no grafikas

 

19.gs. vidū kājnieku zobens parasti bija nedaudz izliektas formas ar strauju asmens noasinājumu. Rokturis tika izgatavots no koka vai kaula, kuru apvilka ar ādu un apvija ar savītu misiņa stieplīti. Spals jeb efes ir asmeņveida ieroču rokturis, kas sastāv no paša roktura un roktura pogas. Bieži vien efesam ir pievienots arī rokas aizsargs. Visiem ieročiem ar spalu, pat visvieglākajiem, ir roktura pogas, kas ieroci nolīdzsvaro. Roktura poga ir pretsvars, kas ir novietots roktura galā. Šajās roktura pogās var būt iestrādāti dārgakmeņi vai pat kauli, taču tas ir biežāk novērojams rituālajiem vai kolekcionāru ieročiem.

Kapseļu sistēmas šaujamierocis. Ja 19.gs. pirmajai pusei ir rakturīga diezgan inerta ugunsšaujamo ieroču pilnveide, tad sākot ar 19.gs. vidū sākas intensīvi eksperimenti jaunu ieroču pielāgošanā un ieviešanā. Ap 1840.gadu pat viskonservatīvākajiem prātiem bija skaidrs, ka krama sistēmas ieroči ir novecojuši. Tos patiesi centās pilnveidot ar dažādiem uzlabojumiem, taču lielākos mehānisma trūkumus tā arī neizdevās novērst - pulvera izmirkšana, krama bojāšanās, utt. Līdz 1844.gadā tika ieviests jauns kapseļu sistēmas ierocis, kas aizstāja novecojušos krama sistēmas ieročus, un bija spējīgs šaut jebkuros laika apstākļos.

Tiek uzskatīts, ka pamatakmeni kapseļu sistēmas ieročiem, lika skotu izcelsmes priesteris A. Forsaits, kurš, būdams aizrautīgs mednieks, bija neapmierināts ar krama sistēmas šauteņu trūkumiem medību laikā. Patiesi, krama sistēmas šautenes bija šaušanā lēnas un brīdināja medījumu, par briesmām ar dūmu mākoni. Medību laikā, putni izbaidīti ar troksni un dūmiem paspēja aizlidot. Arī kara laukā, krama sistēmas ieroči sagādāja daudz neērtību. Krams bija jāmaina ik pēc 50 šāvieniem, un kastes ar kramu bija smagas un neparocīgas. Taču pats galvenais trūkums bija nepatstāvīga šaušanas kvalitāte – vidēji no 100 šāvieniem 20 bija neveiksmīgi. A. Forsaits izgudroja, uz ķīmiskas reakcijas balstītu mehānismu, kas bija daudz drošāks, ērtāks un ātrāks par veco krama sistēmu. 19.gs. 20. gados A. Forsaita patentēto sistēmu pilnveidoja, izgudrojot kapseļu sistēmu, kas darbojās pēc tā paša principa - āmurītis uzsita pa kapseli bagātinātu ar speciālu ķīmisko elementu, sprādziens tika novirzīts pa kanālu uz stobrā iebērto šaujam pulveri. Acīmredzami kapseļu sistēma izspieda veco krama sistēmu, un 19.gs. vidū Eiropas valstu bruņotie spēki masveidīgi pārgāja uz jaunās sistēmas ieročiem.

 

 Kapseļu sistēmas ierocis Kapseļu sistēmas ierocis 2  Kapseļu sistēmas ierocis 3.jpg  Oficiera kapseļu sistēmas ierocis 1849. gads 
   Kapseļu sistēmas ierocis  Oficiera kapseļu sistēmas ierocis, 1849.gads

1853.gada beigās Tulas ieroču rūpnīcā krievu meistari sāka izgatavot 11,43 mm revolverus pēc Kolta jūras spēku modeļiem, kas no 1854.gada uz īsu brīdi kļuva par strēlnieku pulka oficieru apbruņojuma daļu imperatora galmā. V. Smakauska gleznā nav saskatāmi kareivju ieroči, domājams, ka tādi noteikti bija oficieriem. Tā kā gleznā nav attēlots kaujas brīdis ar aktīvu karadarbību, tad tas izskaidro to nepielietošanu.

Artilērija. Artilērijas ieroči gleznā ir attēloti vienā no karavīru centrālajām grupām. Krāsas slāņu zudumi neļauj tos pilnībā aplūkot, bet to izskatu, attīstību ir pētījuši daudzi militārās vēsturnieki. Artilērijas ieroči 19.gs. bija gludstobru un pielādējami no stobra gala (krievu val. дульнозарядными). Sauszemes artilērijā bija vairāku veida ieroči - lielgabali, t.s., vienradži, haubices un mortīras (īsstobru artilērijas lielgabali).

Vienradzis. 18. gadsimta vidū grāfa P. Šuvalova vadībā tika izstrādāts jauns lielgabala veids. Artilērijas ieroču attīstībā Krievija bija stipri atpalikusi no pārējās Eiropas, un bija nepieciešams radīt jaunu un konkurētspējīgu lielgabala tipu. Eksperimentu un aprēķinu ceļā tika meklēts labāks stobra veids, garums, diametrs, svars utt. Visbeidzot 1757. gadā tika radīts t.s. vienradzis – jauns artilērijas veids, kas apvienoja haubices un lielgabala labākās īpašības. Jocīgajam ieroča nosaukumam ir pavisam vienkārša izcelsme –  ieroča izgudrotāja P. Šuvalova dzimtas ģerbonī bija attēlots vienradzis.

Grāfa Šuvalova ģērbonis  Šuvalova Vienradzis uz kalnu desanta lafetes  Vienradža kalibrs 1 artilērijas mārciņa 1775.gada paraugs  68.att attēla šķērsgriezumā ir skaidri redzama vienradža koniskā degkamera 
 Grāfa Suvalova ģērbonis

Suvalova vienradzis uz kalnu (desanta) lafetes. 
Vienradža kalibrs: 1 artilērijas mārciņa.
1775.gada paraugs

 12.kalibra vienradzis, 1790.gada paraugs  Attēla šķērsgriezumā ir skaidri redzama vienradža koniskā degkamera. 

Vienradzis kļuva par universālu ieroci, jo tā stobrs bija  īsāks nekā parastajiem lielgabaliem, bet garāks kā mortīrām vai haubicēm.

Vienradža galvenā atšķirība slēpās tā koniskajā degkamerā. Šis jaunieveduma dēļ vienradzis varēja šaut ne tikai ar svina lādiņiem, bet arī ar sprāgstošām bumbām. Pateicoties jaunai degkamerai, ieroci bija vieglāk uzlādēt, kas, savukārt, paātrināja tā šaušanas ātrumu. Attālums lādiņa lidojumam bija tam laikam gana iespaidīgs – 3 km, un, paceļot stobru 45 grādu leņķī, divtik tālu. Tajā pašā laikā vienradžu ballistiskie rādītāji bija par galvas tiesu augstāki nekā mortīrām vai haubicēm.

Tolaik stobru izgatavošana nebija perfekta, to iekšējo kanālu sienas bija nelīdzenas un lādiņa precizitāti varēja iespaidot pat vismazākais nelīdzenums stobra iekšpusē. Jo garāks bija stobrs, jo lielāka bija lādiņa iespēja sastapties ar virsmas nelīdzenumu. Vienradzim ar īsāku stobru un konisko degkameru šāviens bija precīzāks.

Lieki teikt, ka īsāks stobrs bija arī daudz vieglāks, kas padarīja šo artilērijas ieroci vieglāk transportējamu un manevrēt spējīgāku. Lafetes jeb sistēma, uz kuras nostiprina lielgabalu, bija pieņemts iedalīt 3 pamattipos: mobilās (uz riteņiem vai vēlāk kāpurķēdēm); pusstacionārās (uz pārvietojamas pamatnes: jūras, dzelzceļa u.tml. artilērijai) un stacionārās (uz nekustīgas pamatnes: cietokšņu, krasta apsardzes u.tml. artilērijai).

Lauku artilērijā, kā V. Smakauska gleznā, lafetei bija jābūt maksimāli ērtai un viegli pārvietojamai arī bezceļa vai kalnu apgabalos. Lauku artilērijas lafete ar riteņiem kalpoja arī kā lielgabala galvenais transportlīdzeklis. Tomēr artilērijas lafešu konstrukcija kareivjiem nereti sagādāja arī problēmas – smagos kaujas apstākļos koka asis bieži bojājās vai pat salūza. Metāla artilērijas ierocis un koka lafete bija nozīmīgs un dārgs valsts ieguldījums savas armijas uzvarā, tāpēc, tieši tāpat kā zirgus, arī vienradžus un citus ieročus bija jākopj. Ieroču kopšanai tika izmantoti speciāli spaiņi ar īpašu nosaukumu – kolimāžas (krievu val. Колымажное). Šajos spaiņos bija darva un citas ziežvielas, ar kurām pārklāt lafetes koka detaļas. No 1845. gada artilērijas ieroču lafešu daļas un asis sāka pakāpeniski izgatavot no metāla.

Vienradži saglabājās Krievijas armijas bruņojumā līdz pat 1863. gadam, pēc tam tos sāka aizstāt ar vītņstobra lielgabaliem. Oficiāli vienradžus izņēma no apbruņojuma 1906. gadā.

 

 69.att. 6. kalibra lielgabals jātnieku un kājinieku artilērija. Krievijas impērija 19.gs. pirmā puse
 6.kalibra lielgabals (jātnieku un kājnieku artilērija). Krievijas impērija, 19.gs. pirmā ceturtdaļa. 

 

Mortīra. lielgabals ar īsu, uz augšu vērstu stobru, kas pārsvarā bija paredzēts mērķiem aiz ienaidnieku mūriem vai ierakumos. Krievijā termins “mortīra” parādās Pētera I laikā, kad, pārņemot rietumu modeli, valstī sakārto arī artilērijas terminus, kalibru sistēmu utt. Vissenākās mortīras varēja sasniegt iespaidīgus izmērus, tās tika transportētas īpaši konstruētos ratos.

Lielgabals. Lielgabals (krievu val. Пу́шка no darbības vārda “пущати” jeb mest “метать”) ir artilērijas veids, kas no mortīras un haubices atšķiras ar garāku stobru, un pavisam citādāku šāviena amplitūdu. Ja ar mortīru šāva pāri ienaidnieka mūriem, tad ar lielgabalu šāva tieši mūrī.

 

Nobeigums

 

Vincenta Smakauska glezna ir portāls uz vēsturisku periodu, kurā pētnieki var vēl daudz peldēt un nirt pēc senajām pērlēm. Informācija par Fridriha Aleksandra Rīdigera un Vincenta Smakauska personībām, par Krievijas armijas 19.gs. vidus formas tērpiem, ieročiem un karavīru ikdienu, protams, nav pilnīgas, bet sniedz kaut nelielu ieskatu 150 gadus senā pagātnē. Vēstures telpā tā nav tāla pagātne, tomēr uzrāda milzīgas atšķirības ar mūsdienu karavīra ikdienu, formām un arī priekšstatiem par armiju.

Civilizācija attīstās un virzās uz labāku, gudrāku un sakārtotāku sabiedrību. Ikviens drīkst dzīvot ilūzijās par to, cik labi un pareizi dzīvoja agrāk, sabiedrība toreiz bija tikumiskāka, cēlāka, labāka, ka pašlaik sabiedrībā norit visu vērtību degradācija un pagrimums. Tad, aplūkojot kaut tikai nelielu sabiedrības jomu, militāro dienestu, var secināt, ka šādi apgalvojumi tomēr ir idealizētas pagātnes sekas, kuru patiesību sakropļojuši arī literatūras un  kino piedāvājumi, kā arī cilvēka vēlme uztvert pagātni rožaināku kā tā bija realitātē. Nekad sabiedrība Latvijas vēsturē nav baudījusi tik nodrošinātu dzīvi, pieejamu izglītību, drošību, veselības aprūpi un personisko brīvību, kā tas ir pašlaik 21.gs., salīdzinot ar iepriekšējiem vēstures posmiem. Pagātne piedāvā iespēju mācīties un izvērtēt, kā neatkārtot iepriekšējo paaudžu kļūdas un novērtēt tagadni.

 

Autors:

Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja restauratore Saiva Kuple

Vēsturiskās patiesības un teksta labskanības korektors:

Marjus Zaļeckis

2018.gads

 

2. Kapitulāciju pieņēma Rīdigera komandētā III kājnieku korpusa daļas. To sastāvs: http://hofkriegsrat.blogspot.com/2017/10/1849.html

Aculiecinieki atcerējās, ka 1.augustā pie Vilagošas atradās 7. un 8. kājnieku divīzijas, kā arī 2. im 3. vieglās kavalērijas divīzijas (2.kav. divīzija ietilpa II korpusā) 

https://cyberleninka.ru/article/n/sdacha-revolyutsionnoy-vengerskoy-armii-russkim-voyskam-pod-vilagoshem-v-avguste-1849-g-vospominaniya-ochevidtsa

3. Ieteikums lietot apzīmējumu “garie ikdienas svārki”, šādi akcentējot, ka tie nav parādes. Sertuks, protams, ir barbarisms, taču vismaz precīzi norāda, par ko ir runa. Pusmētelis neatbist tāpēc, la 1855.g. fraku vietā armijā tika ieviests mundieris līdz ceļiem - полукафтан - to tad drīzak jāsauc par pusmēteli nevis šos svārkus. 

4., 5. Par E. J. fon Ofenbergu klīda anekdote, ka 1816. gadā viņš atteicās dienēt leibgvardes Huzāru pulkā, jo esot pārāk dārgi. Tāpēc Aleksandrs I viņam piešķīra personīgo pabalstu un tomēr panāca Ofenberga iestāšanos huzāros. https://dlib.rsl.ru/viewer/01003548068#?page=34

6. Vilagošas kapitulācijā piedalījās 3. vieglās divīzijas 1. brigādes pulki: lielkņaza Konstantīna Nikolajeviča (Volīnijas) un Austrijas erchercoga Albrehta (Lietuvas).

Komentārus sagatavoja :

Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja galvenais speciālists Edgars Umbraško

  1. gads

 

 

Attēlu saraksts

Attēlu saraksts

1.att. Artura Gergeja portrets, gleznotājs – Miklós Barabás  (1810–1898)  //lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:G%C3%B6rgei_Art%C3%BAr_by_Mikl%C3%B3s_Barab%C3%A1s.jpg
2., 3.att. Vilagošas atrašanās vieta un pilsdrupas.//en.wikipedia.org/wiki/%C8%98iria
4. att.Fridriha Aleksandra Rīdigera portrets, Džordža Dova darbnīca. Atrodas Sanktpēterburgā, Krievijas Valsts mākslas muzejā Ermitāža, Militārajā galerijā.
5. att. Gleznotāja Vinsenta Smakauska portrets. //www.geni.com/people/Vincentas-Smakauskas/6000000071898610947
6. att. Grafika pēc V.Smakauska gleznas, īpašnieks Ungārijas militārais muzejs –Hadtörténeti Intézet és Múzeum.
7. att. Fotokopija no Herdera institūta Vācijā.
8. att. Grāfa Rīdigera ģerbonis, mākslinieks Ādolfs Matiass. «Балтийский гербовник», – //gerbovnik.ru/arms/1828.htm
9. att. Krievijas imperatora Nikolaja I monogramma. //www.pinterest.co.uk/almanachdegotha/almanach-de-saxe-gotha-tsar-nicholas-i-of-russia/
10. att. Krievijas impērijas ģerbonis 1850. gadā.  //geraldika.ru/symbols/136
11. att. Ungārijas ģerbonis //commons.wikimedia.org/wiki/File:Coat_of_arms_of_Hungary.sv
12. att. Kurzemes provinces muzejs, atklātnes numurs JVMM 30956-36
13. att. Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs.  //jelgava.pilseta24.lv/notikums?slug=izstades-quot-klusie-udeni-atklasana-gederta-eliasa-jelgavas-vestures-un-makslas-muzeja-67d84ccce7ad3a89bdcd44c4f49
14. att. V.Smakauska gleznas foto pirms restaurācijas, autors S.Kuple
15. att. V.Smakauska gleznas fragmenti, autors S.Kuple
16. att. Историческое описание одежды и вооружения Российских войск. Часть девятнадцатая. СПб., 1861, илл. 43.
17. att. Ibidem, илл. 50.
18. att. Ibidem, илл. 41.
19. att. Ibidem, илл. 49.
20. att. Krievijas armijas formas ap 1845. gadu. //www.belygorod.ru/img2/RusArmy/LGSaperBat/LeybGvardSapernBatalonS1826.jpg
21. att. V.Smakauska grafikas fragments
22. un 23. att. Artilēristu soma – Ļadunka. //www.legion18.ru/antikvariat/lyadunka-artilleriyskaya.html
24. att. Mugursoma 1808. g. //coollib.net/b/291276/read
25. att. Kareivis ar mugursomu. NYPL, The Vinkhuijzen collection of military uniforms. //commons.wikimedia.org/wiki/File:Russia,_1836-1837_(NYPL_b14896507-441833).tiff
26.-28. att.  Huzāru uniformas Krievijas impērijas armijā 1826–1855. gadā. //uniforma-army.ru/gusary-rossia-1826-1855.php
29., 30. att. Ķiveres atdarinājumi. //clubpushkari.ru/kiver
31.att.  Ķivere. //uniforma-army.ru/slovar.php
32. att.  Krievijas imperatora Nikolaja I portrets.  //www.rbth.com/multimedia/pictures/2016/07/05/tsar-nicholas-i-a-warrior-on-the-throne_608955
33. att. Galvassegas, Krievijas militārā enciklopēdija. (Сытин, 1911—1915) //ru.wikisource.org/wiki/ВЭ/ВТ/Головные_уборы
34. att. Pikelhelms. //ru.wikipedia.org/wiki/Пикельхельм
35.-38. att. Pikelhelms. https://zemlyanka-v.ru/
39. att. Ķiveres no 1845. gada. Историческое описание одежды и вооружения Российских войск. Часть девятнадцатая. СПб., 1861, илл. 42.
40. att. Ķiveru ērgļi. Эмблемы родов войск Русской Армии XVIII–XX век //army.armor.kiev.ua/forma/r_embl.shtml
41. att.  Kirasieru ķiveres. Военный Петербург эпохи Николая I, Малышев Станислав Анатольевич – Шляпы и каски. //history.wikireading.ru/221669
42. att. Kirasieru ķiveres. Историческое описание одежды и вооружения Российских войск. Часть двадцать четвертая. СПб., 1861, илл. 701.
43. att. Ķivere ar sultānu.  Каска генерала гвардейской пехоты обр. 1844 г. //ww2.ru/shop/rossiya/militariya-rossii/golovnye-ubory/78773-kaska-generala-gvardeyskoy-pekhoty-obr-1844-g-s-paradnym-plyumazhem-rossiyskaya-imperiya.html
44. att. Virsnieku cepure. Униформа гусар Российской Императорской армии 1826–1855 годов. Историческое описание одежды и вооружения Российских войск. Часть девятнадцатая. СПб., 1861, илл. 40.
45. att. Aleksandra Klindera akvarelis. Leibgvardes pulka unteroficieri. Унтер-офицеры Лейб-гвардии Гусарского полка. 1838. Лейб-гвардии Гусарский Его Величества полк //upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/d/d0/Leibhussar1838.jpg
46. att. Nikolajs Gogolis. Малоизвестные факты о Н.В. Гоголе //zen.yandex.ru/media/historyfacts/maloizvestnye-fakty-o-nv-gogole-5a34c26f830905d1b760361c
47. att.Mundieris. Военный костюм XIX века. //4otricatelnaja.github.io/#1855
48. att. Epolete. О происхождении и сути погон, //army.armor.kiev.ua/forma/o_pogone.shtml
49. att. Ševrons.  //uniforma-army.ru/slovar.php
50. att. Ungāru huzāru tērps. Hungarian Hussar, //www.pinterest.com/pin/431571576766306174/
51. att. Krievijas Grodņas pulka huzāra forma. Костюм 1812 год Гродненский гусарский полк .//rent.zhar-ptica.com/catalog/istoricheskie-kostyumy-tsarskoy-rossii/
52. att. Huzāru tērpi. Обер-офицеры Л.Гв. Гусарского Его Величества полка (1845-1855); в повседневной форме, в венгерке и в дежурной форме. Слева направо изображены спешенные обер-офицеры (ротмистры) в парадной форме на период 1845–1855 гг., во вседневной форме (в куртке) на период 1845–1852 гг. и в венгерке на период 1845–1855 гг. В 1843 г. у нижних чинов и в 1844 г. у офицеров на доломанах и ментиках были введены гомбочки на эполетные петли (наплечные шнуры) для различия чинов. Гомбочки офицеров и генералов украшались серебряными звёздочками. У рядовых, ротмистров, полковников и полных генералов гомбочек не было. В 1845 г. кивера были заменены меховыми шапками, офицерские вицмундиры и сюртуки – куртками (спенсерами) и венгерками австрийского образца. Следует отметить, что на сохранившейся венгерке обер-офицера Л. гв. Гусарского полка образца 1845 г. (МС) шнур на рукавах выложен в виде более простого рисунка (узла), чем это показано на хромолитографии. Источник: "Рисунки къ исторiи Лейбъ-гвардiи гусарскаго Его Величества Полка" 1859

Autors – Полковник Константин Манзей.
53. att. Aizdares auklas. Pļehanova E.O. Vārdnīca.Tērpu, tekstiliju un juveliermākslas vēsture. //elibrary.udsu.ru/xmlui/bitstream/handle/123456789/10716/2013199.pdf?sequence=41
54. att. Huzāru mētelis-vengerka. NYPL, The Vinkhuijzen collection of military uniforms. //commons.wikimedia.org/wiki/File:Russia,_1846_(NYPL_b14896507-442273).tiff
55., 56. att. Dolomans. Выставка «Русская Кавалерия» Центральный музей Вооруженных Сил Российской Федерации. //www.cmaf.ru/history/
57. att. Huzāru bikses.
58. att. Huzāru soma – taška.
59. att. Huzāru ķivere. //nsfreedom.weebly.com/blog/kokarda-na-kivere-gusara-6-bukv
60. att. Jaunā parauga huzāra cepure. Перемены в обмундировании и вооружении войск Российской Императорской армии с восшествия на престол Государя Императора Александра Николаевича СПб.,1857 — 1881, 1862, 1864—1866, 1869, 1871, 1872, 1875, 1879, 1880 — Илл. 306. //ru.wikipedia.org/wiki/%D0%A4%D0%B0%D0%B9%D0%BB:306_Changes_in_uniforms_and_armament_of_troops_of_the_Russian_Imperial_army.jpg
61. att. Huzāru zābaki. //coollib.net/b/148082/read
62. att. Huzāru zābaku rekonstrukcija. //odeon-s.ru/tantsevalnaya-obuv/teatralnaya/sapogi-gusarskie.html
63. att. Dragūni. Альбом цветных литографий «Изображение мундиров Лейб-гвардии Конно-Егерского полка и Лейб-гвардии Драгунского полка». //commons.wikimedia.org/wiki/File:12_Life_guards_Horse-Jager_regiment.jpg
64. att. Dragūni. Ibidem. //commons.wikimedia.org/wiki/File:08_Life_guards_Horse-Jager_regiment.jpg
65. att. Ulānu formastērpi. NYPL, The Vinkhuijzen collection of military uniforms. //commons.wikimedia.org/wiki/File:Russia,_1838_(NYPL_b14896507-441887).tiff
66. att. Ungāru huzārs. Az Öreg Huszár / Hungarian Huszár Hungarian Revolution of 1848–49
67. att. Zirgi. //coollib.net/b/148082/read
68. att. Huzārs pilnā ekipējumā uz apsedlota zirga. NYPL, The Vinkhuijzen collection of military uniforms. //commons.wikimedia.org/wiki/File:Russia,_1834-1836_(NYPL_b14896507-441795).jpg
69. att. Huzāru zirgu sega, interneta attēls.
70. att. Ģenerālis, 1855. NYPL, The Vinkhuijzen collection of military uniforms. //commons.wikimedia.org/wiki/File:Russia,_1855_(part_6)_(NYPL_b14896507-445028).tiff
71. att. Flīģeļadjutants, 1832. Ibidem. //commons.wikimedia.org/wiki/File:Russia,_1832_(NYPL_b14896507-441729).tiff
72. att. Huzāru ģenerālis, 1844. Ibidem. //commons.wikimedia.org/wiki/File:Russia,_1844_(part_1)_(NYPL_b14896507-442073).tiff
73., 74. att. Krievu dragūnu zobeni. //history-of-weapons.blogspot.com/2014/04/sevastopol-saga.html
75. att. Grafikas fragments pēc V.Smakauska gleznas, īpašnieks Ungārijas militārais muzejs – Hadtörténeti Intézet és Múzeum.
76.-78. att. Kapseļu sistēmas ierocis. //antikvariat.ru/mmg/3407/104708/#.WumqJExuKUk
79. att. Kapseļu sistēmas ierocis. Историческое описание одежды и вооружения Российских войск. Часть девятнадцатая. СПб., 1861, илл. 63.
80. att. Grāfa Šuvalova dzimtas ģerbonis.  //ru.wikipedia.org/wiki/%D0%A8%D1%83%D0%B2%D0%B0%D0%BB%D0%BE%D0%B2%D1%8
81. att. Lielgabals – //rusplt.ru/sdelano-russkimi/russkiy-edinorog-17977.html
82. att. Vienradža koniskā degkamera. Полевая артиллерия конца XVIII века. Александр Шарковский. //warspot.ru/496-polevaya-artilleriya-kontsa-xviii-veka
83. att. 6.kalibra lielgabals, 19. gs pirmā ceturtdaļa. ekcastings.com/eng/catalog.php?detail=348&action=AddTovar&tovar_id=348

 

Izmantotā literatūra

Grāmatas:

  1. Глинка B.M. Русский военный костюм. ХVIII – начала ХХ века. Ленинград: Художник РСФСР, 1988.
  2. Кривопалов А.А. Фельдмаршал И.Ф. Паскевич и русская стратегия в 1848-1856 гг. Издательство Университета Дмитрия Пожарского, 2019.
  3. „Vispasaules vēsture”, COЦЭКГИЗ 1959. gads, 6.sējums, 365.lpp.

Interneta materiāli:

  1. Стыкалин Александр Сергеевич, Колин Анжела Ивановна. Сдача революционной венгерской армии русским войскам под Вилагошем в августе 1849 г. Воспоминания очевидца. //cyberleninka.ru/article/n/sdacha-revolyutsionnoy-vengerskoy-armii-russkim-voyskam-pod-vilagoshem-v-avguste-1849-g-vospominaniya-ochevidtsa
  2. Висковатов А.В. Историческое описание одежды и вооружения Российских войск, с рисунками (в XXX т.). СПб: Военная типография, 1841–1862. //runivers.ru/lib/book3093/
  3. Униформа гусар Российской Императорской армии 1826–1855 годов. //uniforma-army.ru/gusary-rossia-1826-1855.php
  4. Ляшенко Леонид Михайлович История. История России. 10 класс. Углублённый уровень. Часть 2. //history.wikireading.ru/23653
  5. //oruzhejnaya.ru/shpaga-pexotnaya.html
  6. Drėma Vladas ,,Vincentas Smakauskas” Vilniaus Dailės akademijos leidykla, 2001. // www.super.lt/vincentas-smakauskas/p23451
  7. Александр Берназ. ТЕХНИЧЕСКОЕ ОСНАЩЕНИЕ РУССКОЙ АРТИЛЛЕРИИ НАЧАЛА XIX в.// http://www.museum.ru/museum/1812/Army/RussArtillery/part1.html
  8. А. И. Бегунова Повседневная жизнь русского гусара в царствование императора Александра I. //www. coollib.net/b/148082/read
  9. Веремеев Юрий Григорьевич Знаки различия званий Русской Армии XVIII-XX век. // army.armor.kiev.ua/forma/gorzet.shtml
  10. Веремеев Юрий Григорьевич О происхождении и сути погон. //army.armor.kiev.ua/forma/o_pogone.shtml
  11. Униформа инженерных войск Русской Армии XIX век (1825-1855гг.) Часть 1. //saper.isnet.ru/uniform/uniform-6.html
  12. Копылов Н. А. Полководцы империи Армия и войны в правление Николая I. //history.wikireading.ru/301223
  13. Веремеев Юрий Григорьевич Комплектование русской армии , XVIII - начало XX века //army.armor.kiev.ua/hist/k_rus_arm.shtml
  14. Веремеев Юрий Григорьевич Воинские звания О происхождении и сути воинских званий. //http://army.armor.kiev.ua/titul/titul_2.shtml
  15. Историческое описание одежды и вооружения российских войск. XXVII. В ГАРНИЗОННОЙ АРТИЛЛЕРИИ , 1944, т.22, с. 17 – 22 //www.viskovatov.narod.ru/T22/T22_27.htm
  16. Князь Саша Чивелевич, 1998 Эволюция русского гусарского мундира: XVIII–XX век. http://www.kulichki.com/gusary/istoriya/uniform/evoluciya/
  17. Венгерский поход 1849 года //www.oldru.com/army/07_15.htm
  18. Повседневная жизнь русского офицера эпохи 1812 года- //www.e-reading.club/bookreader.php/1007894/Ivchenko_Povsednevnaya_zhizn_russkogo_oficera_epohi_1812_goda.html
  19. Повседневная жизнь русского гусара в царствование императора Александра I http://rulibs.com/ru_zar/sci_history/begunova/0/j0.html
  20. //www.topsword.ru/
  21. Kонструкция шашки основные конструкционные особенности шашки //www.zlatgravura.ru/text/saber-const.html
  22. Д.Н. Ушаков Толковый словарь Ушакова. 1935-1940.// ushakovdictionary.ru
  23. https ://coollib.net/b/291276/read
  24. Александр Шарковский. Полевая артиллерия конца XVIII века. //warspot.ru/496-polevaya-artilleriya-kontsa-xviii-veka
  25. Aлексей Волынец. Русский «Единорог», Как в XVIII столетии русские изобрели лучшую в мире артиллерию- http://rusplt.ru/sdelano-russkimi/russkiy-edinorog-17977.html/ ,18 июля 2015
  26. Краткий словарь предметов обмундирования и снаряжения русских войск. 1700–1917. https://lebedinajpesnja1.blogspot.com/2014/05/1700-1917.html
  27. Ричард Ф. Бёртон, Книга мечей Холодное оружие сквозь тысячелетия. //www.bibliotekar.ru/CentrMech/index.htm
  28. Уильям Карман История огнестрельного оружия. С древнейших времен до XX века//www.e-reading.club/bookreader.php/1003387/Karman_Uilyam_-_Istoriya_ognestrelnogo_oruzhiya._S_drevneyshih_vremen_do_XX_veka.html
  29. Станислав Малышев. Военный Петербург эпохи Николая I. //www.profilib.net/chtenie/125788/stanislav-malyshev-voennyy-peterburg-epokhi-nikolaya-i-90.php
  30. Паскевич, Иван Фёдорович, //https://ru.wikipedia.org/wiki/Паскевич,_Иван_Фёдорович#Усмирение_Венгрии_(1849)

 

Priekšmeta krājuma nr.: JVMM 39384