P. BRĪVS
O. 10:00 - 17:00
T. 10:00 - 17:00
C. 10:00 - 17:00
P. 10:00 - 17:00
S. 10:00 - 17:00
Sv. 10:00 - 17:00

Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs

Vienas gleznas stāsts (II daļa)

Vienas gleznas stāsts (II daļa)

"Vienas gleznas stāsts jeb Vincenta Smakauska gleznas "Kapitulācija pie Vilgaosas, 1849.gads" I daļā iepazinām garo stāstu, kas pavadīja šo gleznu - attēloto notikumu, pasūtītāja un mākslinieka dzīves gājumu, un gleznas restaurācijas darbu. II daļā muzeja restauratore Saiva Kuple apskata un izpēta sīkāk formas tērpus, kas attēloti šajā vērienīgajā batālijā, tērpu vēsturi, uzmanību pievērš pat vissīkākajai detaļai, kas mums, lasītājiem, ļauj labāk iepazīt un izprast attēloto notikumu. 

Gleznojuma detaļas

Ieskats Krievijas impērijas militārā formas tērpa un ekipējuma attīstībā 19.gs. vidū

 

Vincenta Smakauska glezna ,,Kapitulācija pie Vilagosas 1849.gadā ” stāsta par Krievijas impērijas politiku ārpus Krievijas robežām, un kā šajā procesā bija iesaistīti Baltijas vācieši un poļi. Gleznas sižets aicina pievērsties cariskās Krievijas armijai kā institūcijai, kas nenoliedzami ietekmēja gan augstdzimušo, gan arī zemāko kārtu dzīves gājumus. Karadarbībā iesaistīto pušu militārie formas tērpi un ekipējums, kas bagātīgi ir attēlots gleznā, atklāj mūsdienu skatītājam Krievijas impērijas militārā tērpa kultūru, kā arī karavīru tradīcijas un dzīvesveidu 19.gs. vidū.

Gleznā ir attēloti divi karapūlki, kuru galvenie vadoņi satiekas gleznas kompozīcijas centrā. Labajā pusē atrodas Krievijas impērijas armija, bet kreisajā – ungāru brīvības cīnītāji un to karaspēks. Pateicoties vēlāk izgatavotajai gleznas grafikai, mūsdienās var spriest par gleznā zudušo detaļu izskatu un pielietojamību.

 

Armijas formas tērpu rašanās un attīstība

 

Ungārijas historiogrāfijā tiek uzskatīts, ka tieši 1848. gada revolūcijas gaitā ir dzimuši ungāru nacionālie bruņotie spēki. Tostarp Krievijas impērijas militāro spēku veidošanās un attīstības vēsture ir mērama vairākos gadsimtos.

Viens no būtiskākajiem iemesliem, kādēļ militārajos formējumos tika ieviesti formas tērpi, bija nepieciešamība kaujas laukā atšķirt savējos no ienaidnieka. Tiek uzskatīts, ka vienveidīgs un karavīrus vienojošs militārais apģērbs, pēc kura varētu atšķirt armijas daļas, Eiropā parādījās ap 16.gs. Tomēr noteiktas krāsas karavīru tērpi ir sastopami arī agrāk.

Krievijas cara Pētera I laikā, kad tika organizēta regulāra armija, formastērpu nozīmība pieauga arī šajā zemē. Kā daļa no 18.gs. Pētera I plašajām reformām, neskaitot galvaspilsētas un senslāvu burtu šrifta nomaiņu, bija arī armijas pārveidošana. Pētera I reformas ietekmēja arī ģērbšanas stilu - tradicionālos tērpus aizstāja ar Eiropiešu modē un manierē šūtajiem tērpiem. Augstdzimušajiem tika aizliegts nēsāt tradicionālos krievu apģērbus.

Sākot ar 17.gs. līdz pat 20.gs. sākumam gandrīz katru gadu notika izmaiņas krievu militārajā apģērba izskatā, kas gan vairāk bija saistīts ar modes tendencēm nekā ar piemērotību konkrētās daļas kaujas vajadzībām. Tolaik formas tērps bija daļa no apģērba kultūras un bija pakļauts modes izmaiņām, tāpat kā ikdienas tērps. Mainoties galma vīriešu apģērba piegriezumam vai stila elementiem, automātiski mainījās arī militārā apģērba detaļas. Kaftanus nomainīja frakas, frakas nomainīja pusmēteļi, kas, savukārt, tika nomainīti ar frenčiem un tunikām. Papildus tam, formas tērpiem bieži tika mainītas arī daudz mazākas detaļas. Laika posmā no 1855. līdz 1881.gadam militārais apģērbs kļuva pavisam sarežģīts, jo katrai dzīves situācijai tika paredzēts savs formas tērps - pilsētas parādes, pilsētas svētku, brīvdienu, pilsētas ikdienas, ikdienas dienesta, parādes, svētku parādes, parastās parādes-gājiena formas tērps, utt. Šo neskaitāmo formas tērpu veidu nēsāšanas etiķete bija stingri jāievēro, kas pavisam noteikti apgrūtināja ne tikai karavīru dienestu, bet arī ikdienu. Katrs dienesta tērps un daudzas ikdienas situācijas pieprasīja savu formas tērpa veidu. Pat ugunsgrēka gadījumā bija nepieciešams uzvilkt noteikta veida formas tērpu. Fragmentā no 19.gs. otrās puses krievu virsnieka atmiņām tiek teikts: ,,Teātri, koncerti un sapulces sagādāja man lielas nepatikšanas un neērtības formas tērpa dēļ. Nekādi nevarēju tikt skaidrībā, kurš formas tērpa veids jāvelk, bet, kad kaut kas nav pareizi, tā pieskrien plac majors un, piedraudot ar arestu, sūta mani uz mājām pārģērbties, kas reizēm atradās pat 8 verstis tālu...”
Stingrām prasībām bija pakļauts ne tikai apģērbs, bet arī matu sakārtojums un ūsu vai bārdas nēsāšanas paradumi. Piemēram, 1832.gada rīkojums atļāva visiem virsniekiem nēsāt ūsas. Ūsas var redzēt arī gleznā attēlotajiem kareivjiem.

19.gs. militārā formas tērpa izmaiņas ietekmēja arī laikmeta vadošās valstis. Kā gadsimta sākumā rakstīja Francijas sūtnis Krievijā A.de Kolenkurs:,,Viss tiek veidots pēc franču modes - ģenerāļu apģērba piegriezums, virsnieku epoleti, portupeja zaldātu jostas vietā, mūzika franču gaumē, franču marši, franču apmācības..."
19.gs. Francija ilgstoši diktēja Eiropas modi it visās dzīves jomās un nenoliedzami arī militārā apģērba sfērā. Taču Francija nebija izņēmums, jebkuras ietekmīgas un varenas valsts paradumus un modes tendences nereti centās pārņemt arī kaimiņi. Modes tendences, kā jau tika pieminēts, skāra arī militāro tērpu. Tā tas notika Gustava Ādolfa laikā, kad dominēja zviedru formas tērps, tad Prūšu ietekme Fridriha II laikā utt.

Formas tērpam vajadzēja atbilst divām svarīgām iezīmēm – tam bija jābūt funkcionālam un arī tradicionālam. Tas nozīmētu to, ka tērpam bija jāatbilst sava laika modes iezīmēm, un sava laika vēsturiskajam vadlīnijām. Svarīga bija arī formas tērpa nozīme - saliedēt, apvienot formas nēsātājus vienā vai otrā kaujas vienībā, un izraisīt piederības sajūtu tā nēsātājam. Mūsdienu militārais apģērbs ir izveidojies tik īpašs un specifisks, pateicoties šai gadsimtiem ilgi krātajai pieredzei un noteikta laikmeta kara taktikas specifikai. Arī Latvijas militārā tradīcija savulaik izauga no Krievijas impērijas militārajām tradīcijām, bet ne no vietējās kultūras. 

Tostarp Krievijas tautas kultūrā armijai bija nozīmīga loma, kas nenoliedzami ietekmēja arī tās attīstību. Virkne krievu literātu, mūziķu un mākslinieku bija dienējuši armijā. Paaudze pēc paaudzes tika iesaistītas bruņotajos spēkos, mantojot un izkopjot militārās tradīcijas gadsimtiem ilgi. Dienests armijā apzīmogoja vīrieti uz mūžu. No tā nevarēja abstrahēties, noniecināt, atteikties vai uzskatīt par profesiju, kuru var nomainīt, kad apnīk. Paralēli formas tērpam, bija jāpiekopj arī attiecīgs dzīvesveids, izturēšanās un ētika. Visvairāk, protams, tas attiecās uz virsniecības kārtu. Ja virsnieks krita nežēlestībā tas visbiežāk zaudēja arī savu stāvokli sabiedrībā. Piemēram, pirms izsūtīt trimdā dekabristus, tiem tika atņemts tituls, virs galvām tika salauzta špaga, bet no mundieriem tika norautas epoletes. Jo augstāka bija dienesta pakāpe, jo par ciešāku personības sastāvdaļu tā kļuva. Pilsoniskajās aprindās atļauja nēsāt militāru mundieri skaitījās kā gods un privilēģija. Pat atvaļināti virsnieki pret garderobē esošo formas tērpu izturējās ar īpašu cieņu. Formas tērps 19.gs. bija kā sava veida cilvēka vizītkarte.

Militārpersonas vienmēr bija īpaša statusa cilvēki. Katrai armijas daļai bija savas krāsas formas tērps, un tas tika papildināts ar dažādiem elementiem, kas noteica karavīra statusu. Formas tērps 19.gs. bija kā šifrēts un kodēts personu apliecinošs dokuments, kas bija jāprot izlasīt. Uz formas tērpa bija redzama gan pakāpe, gan armijas daļa, gan nopelni, kas bija atspoguļoti mundieru apkaklīšu krāsās, pogu un uzšuvju skaitā, epoletu dizainā vai akselbantu izmēros.

Persona, kura nēsāja militāro formas tērpu iemiesoja sevī varu - lielāku vai mazāku. Tādēļ arī cara ģimenes locekļi un citi Eiropas monarhi, paužot sabiedrībai savu īpašo statusu, bieži nēsāja formas tērpu.

Militārā formas tērpa izskatam un dizainam bija arī sava loma, piesaistot jaunos cilvēkus militārajam dienestam - ,,Ja vēlies būt skaists, stājies huzāros!”. Tik tiešām, viens no pulka izvēles kritērijiem bieži bija formas izskats un līdz ar to arī prestižs. Skaists un bagātīgs formas tērps ar krāšņajiem un sarežģītajiem elementiem izcēlās arī saviesīgajos pasākumos un ballēs. Ne tikai mode ietekmēja formas tērpus, bet arī formas tērpi ietekmēja modi. Tomēr vēsturiskie notikumi parādīja, ka reālajos kaujas apstākļos, piemēram, Krimas vai Krievu-japāņu karā, vizuāli izteiksmīgās karavīru formas bija pilnīgi nepiemērotas. Tērpu dizainam un nevajadzīgu detaļu izstrādei tika tērēts milzīgs resurss, tajā pašā laikā novārtā tika atstātas daudz būtiskākas tērpa funkcijas - formas piemērotība kara lauka un laika apstākļiem, tās vienkārša ikdienas kopšana utt. Piemēram, Manžūrijas formas tērpa baltās detaļas (virsnieku baltie formas svārki un zaldātu krekli) kļuva par lielisku mērķi japāņu kājniekiem. 

Izsekojot Krievijas impērijas formas tērpa attīstību kaut vai tikai līdz 19.gs. vidum, varētu uzrakstīt ievērojama biezuma grāmatu. Pētījumus par šo tēmu bagātīgā klāstā piedāvā publikācijas krievu valodā. Tās ir plaši atrodamas gan internetā, gan arī iespieddarbos, kur sīki un smalki tiek apskatītas formas tērpa izmaiņas dažādos laika periodos, armiju daļās, pulkos, rotās utt. Tērpi tiek apskatīti visnotaļ sīki, iedziļinoties līdz pat apģērbu vēsturiskajām piegrieztnēm. Plašās izmaiņas formas tērpa izskatā un nēsāšanas paradumos, vislabāk ilustrēs izvilkums no kādas dotajam tematam veltītas grāmatas:

1826.gadā tika izdots rīkojums, kas ieviesa izmaiņas kājnieku mundieros. Tas tagad bija jāšuj ar 9 vienrindu pogām, nevis divrindu kā iepriekš. Tam bija jābūt tumši zaļam (grenadieriem, kājniekiem, karabinieriem, jēgeriem un jūras spēkiem) ar sarkaniem piedurkņu atlokiem. Apkakle, atloks un odere palika nemainīgas: grenadieriem un kājnieku pulkiem - sarkana, tumši zaļa ar sarkanu nošuvi - ar baltu apdari-jūras spēkiem. 

1827.gadā gvardes zemākajiem rangiem un huzāriem plašķu vietā tiek izsniegti šineļi. 1883.gadā leibgvardes Grodņas huzāru pulkam piešķirta tā pati forma, kas leibgvardes Huzāru pulkam. Taču Grodņas pulka tērpam bija balta apšuve (virsniekiem sudraba) un ķiveres apvilktas ar zilu audumu. 1834.gadā abiem pulkiem tika noteikti jauna parauga zobenu un ieviesa noteikumu nēsāt t.s. "mentiku" nevis uz labā pleca, bet gan uz muguras. 

1837.gadā apbruņojumā ievieš karabīnes. 1839.gadā noteikts, ka "mentiki" jāšuj tā, lai tos ziemas laikā var uzvilkt arī virs "dolomāniem". No 1840.gada 16.oktobra zemāko rangu grenadieriem, kuri pēc dienesta beigām brīvprātīgi palika armijā, kā arī unteroficieriem, kas atteikušies no sava virsnieka pakāpes, viena "ševrona" (uzšuves) vietā uz kreisās rokas sāka uzšūt pa ševronam ik pēc katriem nodienētiem 5 gadiem. 1843.gadā zemāko rangu huzāru "dolomāniem" un "mentikiem" bija jābūt ar epoletes auklām. Savukārt, no 1852.gada leibgvardes Huzāru pulka jakām bija jābūt sarkanām.

Ivana Paskeviča komandētais krievu karapulks pēc savas būtības bija ekspedīcijas korpuss nevis regulārā armija, tāpēc mūsdienās ir grūti pateikt kādi konkrēti pulki kļuva par lieciniekiem ungāru kapitulācijas brīdim 1849.gadā. Fjodors Vasiļjevičs Rīdigers savas dzīves laikā bija dienējis vairākos pulkos, un tie visi, galvenokārt, bija huzāru pulki. Viņa ģerbonī ir attēlots huzāru virsnieks, ko ģerboņa aprakstā dēvē par “2. huzāra pulka unteroficieri”. Taču ir jāatzīst, ka huzārs Rīdigera ģerbonī vizuāli visvairāk atgādina Grodņas huzāru pulka huzārus, kuru komandējot Rīdigers izcēlās Napoleona iebrukuma laikā 1812.gadā. Diemžēl Ungārijas notikumu kontekstā nav skaidri zināms, kuri konkrētie pulki piedalījās kampaņā un kuri nē. Gleznā ir redzami grenadieri (priekšplānā), dragūni, huzāri (ungāru huzāri kreisajā pusē un domājams, ka huzāru daļas arī cara armijas rindās, gleznas labajā pusē) un ulāni (Krievijas armijas tālākajās rindās, gleznas tālākajā plānā). Dažādiem pulkiem kā zināms bija atšķirīgas tērpu detaļas un krāsas, kuras gleznā diemžēl nevar precīzi nolasīt. Vai gleznā attēlotie mundieri būtu jādēvē par pelēkziliem, vai pelēkzaļiem, vai tiem ir zeltīts apkakles nošuvums vai nav utt.

Nikolaja I laikā mundieri un šineļi joprojām bija šauri, it īpaši kavalēristiem. Zem tik ciešiem apģērba gabaliem nebija iespējams pavilkt vēl kādu drēbju kārtu, stāvās apkaklītes cieši apņēma karavīru kaklus. Reizēm karavīri bija spiesti nēsāt pat korsetes, lai varētu uzvilkt formas tērpa jakas. Tūka ķiveres atgādināja otrādi apgāztus spaiņus un kopā ar parādē piespraustajiem rotājumiem varēja sasniegt pat 73cm augstumu. Bikses nēsāja virs puszābakiem, un tām bija 5 līdz 10 pogas. Daudz raižu un pūļu karavīriem sagādāja amunīcijas vai uzkabes apkope. Uzkabe stiprinājās uz koši baltām, vai melnām, lakotām siksnām, kas nepārtraukti bija jātīra un jāpucē.
Formu dažādība bija liela - atsevišķām kājnieku daļām mundieri bija ar vienrindu pogām, bet citām ar divrindu pogām. No 1832.gada formas sāka lēnām vienkāršot un racionalizēt, taču šis ilgais process ievilkās gandrīz uz gadsimtu. 1844.gadā neērtās tūka ķiveres sāka mainīt pret metāla ķiverēm, lai gan, kā ir redzams gleznā grenadieru kavalērijai un huzāriem tās tika saglabātas. Tāpat virsniekiem tika atļauts nēsāt ūsas (tās bija jākrāso tikai parādes laikā). Atteicās arī no zirgu astu apgriezšanas. Kopumā, Nikolaja I laikā franču modes ietekme mazinās un izteikti palielinās prūšu modelis.

 

Grenadieri un to formas tērpi

 

Gleznā ir attēlotas dažādas armijas vienības, kas Krievijas impērijas ekspedīcijas armijas sastāvā piedalījās karagājienā pret ungāru brīvības cīnītājiem. Kā vieni no galvenajiem, kas ir attēloti gleznas priekšplāna labajā pusē, ir grenadieri. 

Grenadieri (no franču valodas grenade - "granāta"; franču, angļu v. - grenadiers, vācu v. Grenadier, krievu v. - гренадеры) - kājnieku veids Eiropas valstu bruņotajos spēkos laika posmā no 17. līdz 20.gs. Sākotnēji par grenadieriem dēvēja kareivjus, kas tika īpaši apmācīti rokas granātas mešanā, lai ieņemtu pretinieka forifikācijas būves. Šāda karavīru kategorija pirmo reizi parādījās Trīsdesmitgadu kara laikā (1618 - 1648). 17.gs. 70.gados Francijas armijā sāka veidot īpašas grenadieru grupas, kuras izvietoja karaspēka vienību priekšā. Apbruņojumā ietilpa 4-10 granātas, šautene un kaujas nazis. Tā kā grenadieriem granātas aizdedzināšanai un mešanai bija nepieciešamas brīvas rokas, šautenes tika aprīkotas ar siksnām. Granātas mešanas brīdī šautenes varēja nēsāt uz muguras. Grenadieri atradās karaspēka priekšējā līnijā - tiešā pretinieka tuvumā, kur tiem vajadzēja aukstasinīgi aizdedzināt granātas degli un disciplinēti nogaidīt līdz pēdējam degoša degļa sprīdim (ja granāta tiktu izmesta pārāk agri, pretinieks varēja paspēt granātu pacelt un atmest atpakaļ). Grenadieru pulkos parasti atlasīja īpaši drosmīgus, veiklus un disciplinētus karavīrus. 18.gs. Eiropas valstu armijās sāka formēt atsevišķas grenadieru apakšvienības kā smago kājnieku izlases daļas. Daudzu valstu bruņotajos spēkos grenadieriem atļāva audzēt ūsas, šādi uzsverot šo vienību īpašo nozīmi. Šī elitāra karaspēka daļa pastāv arī mūsdienu bruņotajos spēkos. Parasti “grenadieri” mūsdienu izpratnē nozīmē motorizētus kājniekus, kas ir apgādāti ar papildus aprīkojumu un bruņojumu (pašgājēji lielgabali, smagie ložmetēji, rokas artilērija u.tml.).

Grenadieru formas detaļām ir doti īpaši nosaukumi, kas savā vairumā nav tulkojami no krievu valodas un šajā rakstā tiek burtiski “latviskoti”.

Grenadieri, 1844.-1854.gads.

Unter oficieris  Oberoficieris Štaboficieris  Oberoficieris 1  ierindnieks 
 Unteroficieris  Oberoficieris  Štaboficieris  Oberoficieri  Ierindnieks

 

 Grenadieru tāpat kā citu kaujas vienību formas tērpi sastāvēja no daudzām detaļām, kas atspoguļoja sarežģīto formas tērpa dizainu un acīmredzami sagādāja grūtības praktiskajā lietošanā. 

 Screenshot 21
Grenadieru formas ap 1845.gadu

 

Somas

 

Manevros vai kara laukā karavīra dzīvība bieži bija atkarīga no viņa spējas pārnēsāt karadarbībai nepieciešamo sadzīvi sev līdzi. Amunīcijas un sadzīves lietu pārnēsāšanai izmantoja speciālas somas.

Patronu soma - ( krievu.val. – Ляду́нка; vācu.val. Ladung) speciāla kārba vai soma, kas paredzēta munīcijas pārnēsāšanai, kuru lietoja militārajos spēkos dienošie karavīri – kājnieki, artilēristi, kavalērija utt. Sākotnēji to lietoja pulvera uzglabāšanai, vēlāk kā somiņu arī munīcijas glabāšanai. To nēsāja pārliktu saitē (krievu val.- панталер) pār plecu uz mugurpusi. Pirmsākumos šādas somas izgatavoja no metāla, lai pulveri labāk pasargātu no mitruma, vēlāk tās pārsvarā izgatavoja no ādas. Pirms lietošanas ļadunku pārvietoja uz ķermeņa priekšpusi. Uz somiņas lentas atradās divi stiprinājumi jeb smalkas ķēdītes, kurās varēja iekārt ieroču stobru tīrīšanai paredzētos instrumentus no vara un tērauda (krievu val. протравник). Šie instrumenti izskatījās kā adatas. Kareivjiem un unteroficieriem pantalers bija no baltas ādas vai arī sarkans, savukārt virsniekiem tas varēja būt izšūts arī ar zelta diegiem. Laika gaitā, vajadzība pēc šādām somām izzuda, tās saglabājās formas tērpā kā dekoratīvs elements vai vēsturiskā detaļa.

 

Fragments no grafikas pēc V Smakauska gleznas  Ļadunka  Ļadunkas fragments 

Fragment no grafikas

pēc V. Smakauska gleznas

 Ļadunka  Ļadunkas fragments

 
Mugursoma - (krievu val. Ранец; vācu val. Ranzen ) soma ar lencēm. Pie mugursomas varēja piesiet arī metāla blašķi (krievu val. фляга). Somā bija jāietilpst pārtikai 4 dienām - 7 mārciņas sausiņu un apmēram 0,6 l putraimu. Bez pārtikas nelielajā mugursomā bija jāpamanās ietilpināt arī formas cepure, ieroča pusmaksts, divi stobru tīrītāji, formas tērpa pogu tīrīšanas dēlītis, sasmalcināts ķieģelis metālisku priekšmetu tīrīšanai, trīs tīrāmās sukas (apģērba, zābaku un somas jostu balināšanai), divi krekli un maza somiņa ar sīkumiem. Sīkumu somiņa atradās krīts, divas ķemmes, ziepes, diegi, adatas, šķēres, nazis, vasks, ziede, uzpirkstenis un maisiņš ar smiltīm. Tāpat mugursomā bija atrodams attaisāmais, stobru tīrāmais instruments, zābaku kopjamais komplekts ar papēžiem, krama maksts ar kramu, dvielis, zeķes, ausu aizbāžņi un vasaras vai ziemas bikses.

Mugursoma  Kareivji ar mugursomām 
 Mugursoma  Kareivji ar mugursomām

 

Galvassegas

 

Filca ķiveres. Filca ķiveres Krievijas armijas karavīri nēsāja no 1807.gada līdz 1862.gadam. Tās bija cilindriskas formas, ar taisnu dibenu un nagu. Ķiveres tika rotātas ar ģērboni un pulka atšķirības zīmēm. Bieži tās tika rotātas arī ar spalvām. Augšpuses sānos atradās auduma pīnes (krievu val. Кутасы), kas īpaši populāras bija 19.gs. pirmajā pusē. Pīnes tika gatavotas no smalkām šņorēm, kuru galos bija pušķi. Ulānu ķiverēm papildus tika piestiprināta aukla, kurai arī bija savs nosaukums (krievu val. Этишкет). Ar vienu galu tā tika stiprināta pie ķiveres, bet otrs auklas gals tika stiprināts pie pleca. Šādi kavalērists nepazaudēja galvas segu, kad tā nejauši nokrita no galvas. Šāda sistēma tika dēvēta par “kitiš-vitiš” (krievu val. китиш-витиш). 1843.gada 8.aprīlī visiem virsniekiem un huzāru pulkiem tika izsniegtas jaunas ķiveres - 21 cm augstas ar nelielu izliekumu apakšdaļā.

Ķivere  Ķiveres 2  Ķiveres 3 
Ķiveres   

 

 

Ķiveres atdarinājums   Ķiveres atdarinājums Cepure 
 Ķiveres atdarinājums   Cepure ar "китиш-витиш"

 

Formas cepurēs nereti uzglabāja arī dažādus personīgus sīkumus. Tā kā formas tērpā nebija kabatu, bet cepure bija gana ietilpīga - kareivji nereti iemanījās noglabāt pīpi, kādu drēbju suku vai citus sadzīvei nepieciešamus sīkums. Reizēm uz galvas pārnēsāto mantu svars pat sasniedza 4,5 kg.

 

Krievijas imperators Nikolajs I  Senkrievu ķiveres prototips   Prūšu ķivere Pikelhelm
 Krievijas imperators Nikolajs I  Senkrievu ķiveres prototips  Prūšu ķivere "Pikelhelm"

 

Kā zināms imperators Nikolajs I armijas ārējam izskatam pievērsa tik lielu uzmanību, ka bruņoto spēku reālās kaujas spējas nereti tika atstātas novārtā. Ne velti daudzi vēsturnieki atzīmē, ka tieši Nikolaja I valdīšanas laikā Krievijas impērijas bruņoto spēku tēls sasniedza gandrīz teatrālu spožumu - karavīri vairāk laika pavadīja pucējot mundieru pogas, un ieveidojot ūsas nekā mācībās un manevros.

Nikolaja I laikmeta inženieri sadarbībā ar kara vēsturnieku Aleksandru Vasiļjeviču Viskovatovu uzsāka jaunas armijas galvassegas izstrādi. Ideja bija padarīt Krievijas impērijas armijas formas tērpu vairāk krievisku. Šim nolūkam bija jāizstrādā formas tērps, kurš stilizētā veidā atgādinātu senkrievu cīnītāju bruņojumu. Tas attiecās arī uz galvassegām, kurām bija jāatspoguļo īsteni krieviskā izcelsme. Iedvesma tika smelta senkrievu apģērbos un ieročos. Pamatojoties uz “vēsturnieka” savākto informāciju, tika uzsākti eksperimentāli meklējumi, kurus personīgi uzraudzīja imperators Nikolajs I un galma mākslinieks- ģenerālmajors Karls Ludvigs fon Kīls.

Iedvesmojoties no senkrievu ķiveres, kas tika atrasta Maskavas ieroču palātā un datēta ar 1216.gadu, galma mākslinieki izgatavoja paraugu jaunai Krievijas impērijas kaujas ķiverei. 1837.gadā pēc imperatora Nikolaja I un ģenerālmajora Kīla skicēm tika izgatavoti pirmie jaunās ķiveres paraugi. Nelielos daudzumos šīs ķiveres tika izdalītas izmēģināšanai armijā. Ironiskā kārtā tieši šos paraugus pamana Prūsijas karaļa dēls princis Kārlis, kad 1837.gadā viesojas Pēterburgā. Noskatītais ķiveres dizains nonāk Prūsijā, kur to papildina un pilnveido vācu mākslinieki un inženieri. 1842.gadā jauns ķiveres veids tiek oficiāli ieviests Prūsijas armijā. Vācu zemē tas notika daudz ātrāk nekā Krievijā. Turpat Prūsijā ķivere iegūst arī savu slaveno nosaukumu “Pikelhelm”, ko krievu valodā sāk dēvēt “пикельхельм” vai “пикельхаубе”.  Termins pikelhaube ir labi pazīstams arī latviešiem. Tieši pikelhaube kļuva par neapšaubāmi ikonisku un tieši prūšu zaldātu simbolizējošu galvassegu, kura savu pasaules slavu ieguva Pirmā pasaules kara laikā. 1915.gadā Prūsijas armija no pikelhaubes atteicās, jo ķiveres raksturīgais pīķis, kurš rēgojas virs ierakumiem kļuva par labu mērķi ienaidnieku karavīriem. Tomēr mūsdienās daudzi vēsturnieki uzskata, ka ideju par jauna tipa ķiverēm Prūsijas armijā tika pārņēmta no Nikolaja I iztēlotajām Krievijas armijas 1844.gada parauga ķiverēm.

1844. gada parauga ķiveres - Krievijā šādas ķiveres tiek ieviestas 1844.gadā 9.maijā un ieguva nosaukumu “1844. gada parauga ķivere” (Krievu val. “русская каска образца 1844 года” ). To ievieš visās gvardes daļās, atsevišķās armijas daļās un militārajās izglītības iestādēs. No 1845.gada beigām jauno ķiveri ievieš arī imperatora svītā armijas virspavēlniecība. Kā vieni no pēdējiem ar jaunā parauga ķiveri tiek aprīkoti arī atsevišķi grenadieru pulki.

 

 Ķiveres pēc 1844.gada parauga ar grenādu un melnu sultānu Ķiveres pēc 1844.gada parauga ar grenādu un melnu sultānu 2  Ķiveres pēc 1844.gada parauga ar grenādu un melnu sultānu 3  Ķiveres pēc 1844.gada parauga ar grenādu un melnu sultānu 4.jpg   Ķiveres no 1845.gada
    Ķiveres pēc 1844.gada parauga ar grenādu un melnu sultānu  Ķiveres no 1845.gada

1844.gada parauga ķivere tika gatavota no ādas un pārklāta ar laku. Ķiveres augšpusē atradās raksturīgais metālisks pīķis, ko krievu valodā dēvēja par “шишак”, ķiveres smailei bija jāatgādina degoša ganāta. Cepurei bija divi cepures nagi - priekšējais un aizmugurējais. Zoda siksna bija plata un rotāta ar cieši savienotām, sudrabotām vai apzeltītām zvīņveida plāksnītēm. Ķiveres priekšpusē (pieres vietā) bija piestiprināta liela izmēra apzeltīta kokarda, uz kuras bija attēlots Krievijas divgalvainais ērglis, kas sēž uz vairoga. Uz kokardes atradās arī pulka numurs, vai emblēma, kas simbolizēja kaujas vienības veidu. Lai karstā laikā varētu atvēsināt galvu uz pīķa korpusa bija iestrādātas divas atveres, kas atveras vai aizveras, pagriežot pīķa korpusu. Ja ķiveres pīķis bija apzeltīts, tad visas metāla detaļas bija izgatavotas no pulēta vara, savukārt, ja pīķis bija sudrabots, tad pārējās metāla daļas bija izgatavotas no alvas. Greznākajām ķiverēm nagu malas tika rotātas ar misiņa lentām, kurās tika iegravēts ozolu lapu ornaments. Virsniekiem un ģenerāļiem metāls tika apzeltīts vai sudrabots, bet zem zoda siksnas rozetes labajā pusē atradās apaļa, balta-dzeltena-melna kokarde Romanovu dzimtas karoga krāsās.
Kokarde (angļu val. Cockarde; franču val. Cocarde) ir cepures nozīme, kas apzīmē vienības vai nācijas piederību, retāk - dienesta pakāpi. Bieži vien kokarde atkārto simboliku no apkakles vai uzplečiem. Visbiežām kokarde ir apaļa nozīme, kas radiālā veidā sastāv no noteiktas valsts nacionālām krāsām.

Sultāns. Parādes laikā ķiveres smailēs jeb pīķos tika ievietots zirgu astru pušķis, ko dēvēja par “sultānu”. Melns sultāns bija paredzēts sauszemes daļām un kavalērijai, balts sultāns - gvardes kavalērijai, savukārt, sarkans sultāns - armijas muzikantu daļām. Ģenerāļiem sākotnēji tika paredzēts sultāns no baltiem zirgu astriem, taču vēlāk, Aleksandra II valdīšanas laikā, to nomainīja sultāns no oranžām, baltām un melnām gaiļa spalvām.

Daudzos pulkos no pušķiem drīz vien atteicās, taču elitārākajās armijas daļās dažādus ķiveru rotājumus turpināja izmantot. Piemēram, parādes laikā kavalēristi uz ķiveres smailes mēdza stiprināt apsudrabotus divgalvainos ērgļus no metāla. Putnus uz galvas savā ikdienā nēsāja elitāras kirasieru daļas, kurus jokojot mēdza dēvēt par "balodīšiem". Kirasieri jeb smagā kavalērija, Nikolaja I valdīšanas laikā, uzturējās pārsvarā Pēterburgas parādes laukumos nevis karalaukā.

No 1808.gada līdz 1812.gadam sāka veidoties Krievijas impērijas armijas emblēmu sistēma. 1808.gadā uz leibgvardes pulku ķiverēm pirmo reizi parādījās tā saucamie ķiveru ērgļi. Ja kājniekiem un huzāru pulkiem ērgļi bija vienādi, tad gvardes artilērijai ērglis bija novietots uz sakrustotiem lielgabaliem. Kad 1812.gadā tika saformēts Sapieru bataljona leibgvardes pulks, tad uz ķiveres emblēmām divgalvainais ērglis bija novietots uz sakrustotiem cirvjiem. Pēc emblēmas varēja noteikt, kurai kaujas vienībai pieder konkrēts kareivis.

Ķiveru ērgļi 
Ķiveru ērgļi

 

 Kirasieru ķivere 1845 1846 Kirasieru ķivere 1845 1846 2   sultāns no gaiļa spalvām Virsnieku formas cepure apstiprināta 1844.gada 
  Kirasieru ķivere 1845-1846.g.   Sultāns no gaiļa spalvām  Virsmieku formas cepure apstiprināta 1844.gadā

 

Neskatoties uz visu jaunās galvassegas krāšņumu, ķivere tomēr nebija ērta ikdienas lietošanā. Tai bija neveiksmīga forma un nepareizi izvēlēti izgatavošanas materiāli. Lietus laikā āda izmirka, bet izžūstot ķiveres aizsarglaka saplaisāja, materiāls saruka, un ķivere deformējās. Ķivere pieprasīja pārāk rūpīgu ikdienas kopšanu, ko parasts ierindas kareivis nespēja nodrošināt. Tādēļ, ārpus svētku brīžiem, parādēm vai citiem svinīgiem sarīkojumiem, pāri ķiverēm tika nēsāti audekla pārvalki jeb čeholi. Arī virsniekiem bija neērti un apgrūtinoši ikdienā nēsāt smago un neērto ķiveri. Augstākstāvošajiem komandieriem līdzekļu netrūka, viņu ekipējuma kārtību uzturēja kalpotāji un sulaiņi. Tomēr ķivere strauji zaudēja savu popularitāti. Pakāpeniski līdz 1855.gadam, neizdevušās ķiveres tika nomainītas uz daudz ērtākiem galvassegu veidiem.

 

Frizūras un ūsas

Ūsas. 19.gs. sākumā ūsas bija atļauts nēsāt tikai ulānu, huzāru un kazaku pulku virsniekiem. No 1820.gada šo laimīgo sarakstus papildināja dragūni, jātnieku jēgeri un jātnieku artilērija. Pārējām armijas daļām nācās ar skaudību noskatīties uz šiem priviliģētajiem jātniekiem. Karadarbības laikā ūsas sāka ataudzēt arī tie, kam tas nepienācās, jo aizliegums nebija stingri kontrolēts. 1832.gadā, kad cariskās Krievijas armija atgriezās no karagājiena uz Poliju,  visiem armijas virsniekiem atļāva audzēt ūsas. Nikolaja I valdīšanas laikā valdīja īsts ūsu kults. Vīriešu ūsas bija dāmu apbrīnas objekts, tolaik dāmas uzskatīja tās par vienu no vīrišķības pazīmēm. Koptas, ieveidotas ūsas kopā ar perfektu mundieri, krāšņām epoletēm un žvadzošiem ieročiem patiesi spēja iekarot sieviešu sirdis. Tādēļ ūsas bija katra virsnieka lepnums - tās tika ķemmētas, aplīdzinātas, uzrullēti vai iztaisnoti gali virzienā uz sāniem vai uz augšu. Ierēdņiem un muižniekiem, kas nedienēja bruņotajos spēkos, nēsāt ūsas nebija atļauts. Nikolajs I uzskatīja, ka civilpersonas nav pelnījuši tādas privilēģijas, kādas ir pelnījušu dienošie vīri. Kad virsnieks beidza dienesta gaitas, viņš joprojām varēja nēsāt ūsas, bet, ja uzsāka ierēdņa darbu, tad no ūsām bija jāšķiras. 19.gs. 20. - 30. gados no modes izzūd vaigubārda. Jau 19.gs. 30.gadu vidū vairums militārpersonu nēsāja ūsas bez vaigubārdas. No 19.gs. vidus ūsas sāka ieveidot tā, lai to gali būtu nolaisti uz leju un modē atkal atgriezās vaigubārda. Šo, atdzimušo modes elementu, parasti nēsāja garu, nereti tā pat savienojās ar ūsām. Šāds sejas apmatojums bija īpaši populārs Aleksandra II valdīšanas laikā.

 

Leibgvardes pulka unteroficieri 1830.gads  N.Gogoļa frizūra a la moujik 
 Leibgvardes pulka unteroficieri 1830.gads.   N. Gogoļa frizūra a la "moujik".

 

Frizūra. Matu griezums bija stingri reglamentēts gan zemāko pakāpju kareivjiem, gan arī virsniecībai. Virsniekiem matu griezums drīkstēja būt nedaudz garāks kā pārējiem. 19.gs. 20. - 30.gados modes franti nēsāja uz galvas matu cekulu, ar ieveidotu  cirtu. Deniņos mati tika atbilstoši ieveidoti. 1837.gadā tika izdota jauna pavēle: ,,Valdnieks imperators uzskata par nepiedienīgu centienus sekot ārzemju dīvainajai un reizēm ārpus visas saprašanas, frizūrām  un to modei. Tādēļ valdnieks nolemj, ka visiem priekšniekiem stingri jāseko, lai nevienam no padotajiem nebūtu iegribas šai modei sekot. Matiem ir jābūt apgrieztiem vienā veidā, lai priekšpusē, uz pieres un deniņos tie nebūtu garāki par pirksta tiesu - 4,4 cm. Aizmugurē matiem jābūt gludi nocirptiem, neaizsedzot ne ausis, ne apkaklīti. Visbeidzot matiem ir jābūt noķemmētiem uz labo pusi. Tāpat nav pieļaujamas nekādās dīvainības ar vaigubārdu un ūsām. Ūsas nedrīkst būt zemāk par muti, bet vaigubārdai jābūt līdz ar ūsām un ne garākai par mutes līniju.” Nikolaja I laikā reti varēja redzēt virsnieku ar kailu galvas vidu. Toreiz mati neauga labāk kā mūsdienās, lai apslēptu matu nepilnību plaši tika lietotas parūkas. Šādas viltības lietoja pat imperators, kad vecumdienās bija jānoslēpj sava, pārāk cilvēcīgā matu nepilnība.

19.gs. 40. - 50.gados virsnieku portretos var redzēt daudz garāku matu griezumu nekā tas ir bijis ap gadsimta 30. gadiem. Tas bija vārgs mēģinājums līdzināties 19.gadsimta vidū modīgajai civilpersonu frizūrai - "a la moujik”, par kuras nēsāšanu militārpersonai draudēja arests un sods.

 

Mundieris

Mundieris. Mundieri tiek šūti no tumši zila auduma ar sarkanām bikšu uzšuvēm - lampasiem. Virsnieki un ģenerāļi nēsāja arī garus vīriešu svārkus jeb pusmēteļus (krievu val. Сюртук). Nosaukums ir cēlies no franču valodas, sastāvot no daļiņām «sur» un «tout», kas nozīmē "virs kaut kā". No 19.gs. 30.gadiem svārku šuvums mainās, un tie sāk ciešāk apņemt augumu, akcentējot valkātāja vidukli. Augšpusē tiem ir stāvas apkaklītes, bet apakšpusē svārku stūri sniedzas līdz pat ceļiem. Lai netraucētu kustībām vai jāšanai ar zirgu, svārku aizmugurējo daļu bieži vien atsprauda uz augšu. Svārki aizpogājās labajā pusē, parasti ar 6 pogām. Kreisās puses pogas tika uzšūtas simetrijas dēļ, un funkcionāls pielietojums tām nebija. Kareivjiem bija vasaras un ziemas formas tērpi. Atšķirība, galvenokārt, bija bikšu krāsā, vasarā bikses bija baltas, bet ziemā - tumši zilas. Lai gan Smakauska gleznas notikumi risinās vasarā, visa armija ir ietērpta ziemas formas tērpa biksēs, kas domājams ir saistīts ar kādiem praktiskajiem apsvērumu.

Mundieris 
 Mundieris

 

Lampass - (krievu val. Лампас) viena vai divas vertikālas, platas līnijas bikšu ārmalā, kas parasti atšķīrās ar krāsu. Tās norādīja, uz valkātāja piederību vadošajam komandsastāvam. Pirmo reizi Krievijas impērijas armijā lampases parādījās 1803.gadā, pēc tam tās piedzīvoja vairākkārtīgās izmaiņas. Ģenerāļi sāka tās nēsāt 1814.gadā. Lampasu nēsāšana ar pārtraukumiem turpinājās līdz pat 1917.gadam.
Lackans - (krievu val. Лацкан; vācu val. Latz vai Lätzchen; itāļu val. Lассiо - aukla jeb cilpa) īpašs auduma gabals, kas tika piepogāts mundiera priekšpusē. Parādes laikā lackanam atlocīja vienu stūri, un formas tērps uzreiz ieguva elegentāku izskatu. Lackana dizainu nepārtraukti mainīja un pilnveidoja. 1803.gadā atļauju lietot lackanus ieguva ulānu pulki, nedaudz vēlāk arī visi gvardes kājnieki, artilērija un sapieri. 1881.gadā lackanus armijā atceļ, un tos vār nēsāt vien ulāni un gvardes daļas. 1907.gadā tos atkal ievieš pārējās armijas daļās.
Goržete - sudrabota vai apzeltīta pusapaļa plāksne 20х12 cm izmērā, kas tika aplikta ap kaklu zem apkaklītes. Sākotnēji goržete bija bruņu sastāvdaļa, kas aizsargāja kaklu no ievainojuma, bet vēlāk – virsnieku atšķirības zīme. Parasti tā bija sirpjveida formas, ornamentēta metāla plāksne, ko nēsāja ķēdē ap kaklu. Pirmo reizi to ieviesa 1698.gadā kā virsnieku atšķirības zīmi, un līdz pat 19.gs. 20.gadiem tā bija vienīgā virsnieku atšķirības zīme. 1827.gadā imperators Nikolajs I par virsnieku atšķirības zīmi apstiprina zvaigznes uz epoletēm, un kopš šī brīža goržete sāk zaudēt savu nozīmi. 1858.gadā goržeti oficiāli izslēdz no formas tērpa elementu saraksta. 1884.gadā goržete atgriežas atsevišķu pulku parādes uniformās kā dekoratīvs tērpa elements. Pēc 1917.gada goržetes Krievijas armijā vairs nenēsā. 
Epolete - (angļu un vācu val. Epaulette) ciets uzplecis ar apaļu galu. Pie apkakles epolete ir piestiprināta ar pogu, pie sava apaļā gala tā ir izvērta caur šauru auduma joslu (angļu val. - shoulder tab, krievu val. - контрпогон). Auduma josla dažreiz tiek lietota uzpleča vietā bez īsta uzpleča vai epoletes. Gandrīz vienmēr apaļais gals ir izrotāts ar bārkstīm. Mūsdienās epoletes ir saglabājušās daudzu valstu militārpersonu parādes tērpos, kur tās tiek izmantotas līdzīgi klasiskajiem uzplečiem. Epoletes parādās krievu armijas formas tērpā ap 1803.gadu kopā ar jauna veida vieglā tipa kavalēriju - ulānu pulkiem. Sākotnēji epoletes ir tikai elements no formas tērpa. Pirmajā pastāvēšanas brīdī virsniekiem un vienkāršajiem karavīriem epoletes bija vienādas, taču drīz vien epoletes kļuva par izteiktu virsnieku atšķirības zīmi. Epolešu krāsa tika noteikta vadoties no pulka krāsām un valkātāja pakāpes. Zinātāji, vadoties pēc epoletēm vien, varēja noteikt gan valkātāja pārstāvēto pulku, gan pakāpi. 1827.gadā uz epoletēm sāk izšūt zvaigznes, tas ļāva precīzi noteikt valkātāja pakāpi. Visa 19.gs. laikā epoletes tāpat kā pārējās formas tērpa detaļas tika pakļautas nepārtrauktām un reizēm pavisam sīkām izmaiņām. 1854.gadā epoletes sāk aizstāt uzpleči, kuri bija ne tikai ērtāki lietošanā, bet arī daudz lētāki. 1882.gadā epoletes, tāpat kā daudzi citi formas tērpa elementi no pagātnes, tiek izmantotas vairs tikai kā dekoratīvs elements militārās parādes laikā.

Epolete  Ševrons 
 Epolete  Ševrons

Ševrons (franču val. chevrons) tulkojumā no franču valodas nozīmē spāres. Militārajā formas tērpā tās ir “V” veida uzšuves uz piedurknēm. Militārajā formas tērpā tās ir “V” veida uzšuves uz piedurknēm. Šāda veida uzšuves ir plaši izplatītas arī mūsdienās un tos nēsā gan ierindnieki, gan virsnieki. Civilpersonas šo zīmi lieto arī kā dažādu korporāciju atšķirības zīmi. Par ševronu nevar dēvēt jebkura veida uzšuvi uz apģērba, jato rakstoro tieši “V” veida forma. Tiek uzskatīts, ka sākotnēji to lietoja flotes virsnieki, kuri uzšuva savām formām trīsstūrainus “V” formas zīmes, lai cīņas laikā varētu vieglāk atpazīt komandējošo sastāvu. Vēlāk uzšuves liecināja par konkrēta kareivja dienesta ilgumu- katra uzšuve apzīmēja nodienētos 5 gadus. Savu izplatību 19. gadsimtā ševrons ieguva pateicoties Napoleona Bonaparta armijai, kur ševrons kā izdienas ilguma zīme tika ieviests oficiāli. Līdzīgu nozīmi ševrons ieguva arī Krievijas impērijas armijā, kur to nēsāja virs elkoņa uz kreisās rokas.

Josta (krievu val. Шарф) ir dienesta un parādes formas apģērba elements virsniekiem un ģenerāļiem. Pirmās virsnieku jostas parādījās Pētera Lielā laikā. Parasti tās auda no sudraba diegiem pamīšus ar oranžiem pavedieniem. Jostas izmērs varēja sasniegt līdz  pat 1,5 m garumā. Sasienot to uz vidukļa, pāri karājās pat līdz 25 cm garas astes. Jostas mezglu nēsāja uz labā gurna. Virsnieku jostas bija viens no dārgākajiem formas tērpa atribūtiem. No 1837.gada jostas sāka izgatavot kā stingras, ar apslēptu sprādzi saspraužamas, lentas. Ap šo laiku ierastās mundiera frakas sāka nomainīt pusgarie mundiera svārki un virsnieka josta pamazām zaudēja savu nozīmi.

 

Huzāri un to formas tērpi

 

Gleznas labās malas priekšplānā ir attēlota kavalēristu grupa, kurā ir saskatāmi arī huzāri. Arī pats gleznas pasūtītājs F. V. Rīdigers savus dienesta slavas gadus pavadīja tieši huzāru pulkā. Kā jau tika pieminēts huzārs ir attēlots arī F. V. Rīdigera ģerbonī.

Huzāri (krievu val. гусар) nosaukums ir pārņemts no ungāru vārda “húsz”, kas nozīmēja divdesmit. 15.gs.Ungārijā tika ieviesta īpaša karaklausība - katram divdesmitajam jauniesaucamajam bija jākļūsts par jātnieku jeb kavalēristu. Citi pētnieki uzskata, ka vārdam “huzārs” ir grieķu vai krievu izcelsme, un sākotnēji tā nozīme bija “izlūks”, “kareivis” vai “jūras laupītājs”.

Huzāri kā vieglā kavalērija bija daudzu Eiropas valstu bruņoto spēku sastāvā. Tomēr tiek uzskatīts, ka, kā atsevišķa kavalērijas daļa, huzāri parādījās 15.gs. Ungārijā. Huzāri, atšķirībā no smagās kavalērijas, kirasieriem, un vidēji smagās kavalērijas, dragūniem, darbojās nelielās un ļoti mobilās grupās. Smagie kirasieri un pussmagie dragūni kaujas laukā pārvietojās lielās masās, sakārtoti pareizās rindās, un nebija radīti straujai manevrēšanai. Vieglie un līdz ar to arī ātrie huzāri piedalījās izlūkošanā, nesa apbruņojumu, veica uzbrukumus ienaidnieka aizmugurē, iznīcināja komunikācijas utt. Šāds karošanas stils bija pa spēkam vienīgi drosmīgiem jātniekiem, ar īpaši labām jāšanas prasmēm. Kirasieri un dragūni, kas līdz šim sastādīja kavalērijas vislielāko daļu, nevarēja lepoties ar tik ievērojamu ātrumu. Parasti tie devās uzbrukumā nelielā riksī, laiku pa laikam veicot zalves no saviem ieročiem. 18.gs. gaitā arvien vairāk Eiropas valstu sāk formēt vieglās kavalērijas vienības, lemjot par labu kavalērijas galvenajai priekšrocībai – ātrumam un manevrētspējai. 1735.-1739.gada Krievu-turku kara gaitā par masveidīgu vieglās kavalērijas daļu organizēšanu lēma arī Krievijas impērijā. Huzāru pulku komplektācijā īpaši vērtīgi bija Balkānu zemju tautu pārstāvji, kas no bērnības mācēja apieties ar zirgiem. 18.gs. 20.gados tiek nodibināts huzāru pulks no serbiem, ungāriem, gruzīniem, u.c. Šādus pulkus dēvēja pēc to sastāva pamatautībām - ungāru pulks, serbu pulks, utt. Bieži vien šādi pulki atšķirās savā starpā ne tikai pēc nosaukuma, bet arī pēc mundieru krāsas. Piemēram, serbu huzāru pulks, kurš Krievijas impērijas armijas sastāvā pastāvēja no 1723. līdz 1783.gadam nēsāja zili-melnas formas tērpa krāsas

 

 Ungāru huzāru tērps Krievijas Grodņas pulka huzāru forma 1812jpg
 Ungāru huzāru tērps  Krievijas Grodņas pulka huzāru forma, 1812.g. 

 

Parādes mundiera nēsāšana, kā minēts iepriekš, bija apgrūtinošs un neērts pasākums. Iespējams nedaudz citādāka situācija ar mundieri bija huzāriem. Tieši huzāriem bija viskošākais un vispievilcīgākais formas tērps. Viņu pārdrošais dzīves stils un uzvedības kodekss bija cieši saistīts arī ar formas tērpa ārējo izskatu. No ungāru tautas tērpiem mundierī tika ieviests nacionālais kolorīts un nedaudz austrumniecisks krāšņums. Pateicoties saviem krāšņajiem tērpiem, savai izslavētajai drosmei, un nereti arī bravūrīgajam raksturam, huzāri pulki izcēlās uz citu kaujas vienību fona ne tikai Krievijā, bet arī visā Eiropā. Huzāru daļas pastāvēja arī citās Eiropas zemēs - Austrijā, Francijā, Prūsijā, u.c.

Būtu aplami apgalvot, ka kādai no Krievijas impērijas armijas daļām 19.gs. vidū būtu neglīts formas tērps. Tās visas tika mainītas, papildinātas, rotātas un kopumā visas bija nedaudz līdzīgas, tomēr huzāri vienmēr mācēja izcelties. Sāksim ar to, ka katram huzāru pulkam bija sava dolomāna un mentika krāsa.

Sarkanās krāsas mundieri bija ļoti populāri un bija visizplatītākā formas tērpu krāsa. Šo krāsu piešķīra par īpašiem nopelniem kara laukā. To nēsāja Leibgvardes huzāru kavalēristi. Pārējie 12 huzāru pulki nēsāja krāsas sākot no melnā un pelēkā līdz pat zilam un zaļam.

Pateicoties savām kaujas tehnikas īpašībām, ātrumam un manevrētspējai, huzāri nereti paši pirmie sastapās ar ienaidnieku, tie spēja strauji parādīties ienaidnieka aizmugurē, negaidīti izglābt bezcerīgi ielenkto kājnieku korpusu, vai pat vērst kaujas gaitu sev par labu. Slava un huzāru košais vizuālais izskats ar nevīžīgi pārmestajām jakām pār plecu, padarīja šos vīrus par centrālajiem tēliem galma viesībās vai saviesīgajos pasākumos.

No pirmā acu uzmetiena varētu padomāt, ka huzāru pulku formas tērpi savstarpēji atšķīrās vienīgi ar krāsu. Tomēr formas tērpu detaļās un sīkajos elementos bija diezgan daudz dažādu atšķirību. Piemēram, kažokādas krāsa ap apkaklīti, formas tērpa metāla detaļu krāsa, mentika apdares krāsa, somas krāsas, somas dizains u.c. Huzāru parādes mundieris bija dārgs prieks, tādēļ huzāros dienēja tikai turīgi jaunieši.

 

Screenshot 26 
 1. dolomāns, 2. vengerka, 3. platjosta, 4. mentiks, 5. bikses, 6. taška, 7. cepures, 8. zābaki. 

Dolomāns ir īsa jaka līdz viduklim. Dolomāns bija huzāru parādes formas apģērbs. Nosaukums, iespējams, ir cēlies no turku valodas un apzīmēja garu apģērbu ar šaurām piedurknēm. Ikdienā, lai saudzētu parādes jaku, tika lietotas cita veida jakas, kurām arī bija atsevišķš nosaukums - krievu val. Лейбик. Ikdienas jaka bija šūta ievērojot konkrētā huzāra dolomāna krāsu. No 1845.gada mentikiem un dolomāniem sāk uzšūt 5 rindu pogas. Krievijas impērijas armijā katra poga tika uzskaitīta kā atsevišķa apģērba vienība, to daudzums tika precīzi uzskaitīts, bet derīguma termiņš, atšķirībā no apģērba, bija norādīts kā gandrīz neierobežots. Tas norāda, ka pogu izgatavošana šādos apmēros bija salīdzinoši dārgs ieguldījums. Ja kareivis nozaudēja pogu, tā bija jāatjauno par saviem līdzekļiem.

Dolomānam bija stāvapkaklīte ar greznu priekšpuses aizdari, kas bija rotāta ar aizdares auklām. Aizdares auklām bija savs nosaukums beandenburgi (krievu valodā – Бранденбуры). Šādas aizdares auklas apvijās apārt dubultām pogām un aiztaisījās ar šņores cilpu. Šāds tērpu aizdares veids kļuva populārs baroka laikā. Aizdares auklu nosaukums bija aizgūts no Brandenburgas hercoga, kas bija īpaši iemīļojis šādu tērpa aizdares veidu. Bīdermeijera laikā, 19.gs. 1.pusē šāds aizdares veids izplatījās arī sieviešu tērpos.

Aizdares auklas branderburgi   Vengerka  Dolomans priekšpuses  dolomans
 Aizdares auklas - Branderburgi  Vengerka  Dolomāns no priekšpuses  Dolomāns no aizmugures

 

Vengerka (krievu val.Венгеркa) no 1845. līdz 1855.gadam ieviesa jauna tipa jaku jeb pusmētelis līdz ceļiem. Tā bija gatavota no vienkārša materiāla, un varēja lietot arī ikdienā.

Platjosta (krievu val. Кушак) bija mundiera josta, kas varēja būt gatavota no auduma vai ādas. Visbiežāk tā bija gatavota kā tīklveida šņoru pinuma. Platjostu valkāja pie dolomāna.

Mentiks (krievu val. Ментик) ir īss, jakai līdzīgs virstērps. Parasti tas ir apdarināts ar zvērādu, tam ir pogas vairākās rindās, kā arī ļoti raksturīgas auklas un cilpas. Virsniekiem auklas bija zeltītas vai sudrabotas, ierindniekiem - baltas vai dzeltenas. Ziemas laikā huzāri uzvelk mentiku pāri dolomānam, bet vasarā nēsā to uzmetot uz kreisā pleca. Lai tas nenokristu, to piestiprina ar šņorītēm, kas stiprinās zem labās rokas paduses. 1835.gadā tika noteikts, ka mentikus turpmāk jānēsā pārmetot uz muguras. Pār plecu vai muguru pārmestais mentiks iespējams ir visraksturīgākā un ikoniskāka huzāru vizuālā tēla pazīme.   

Bikses - pieguļošas bikses ar uzšūtām tresēm ar mezgliem jeb kā tos dēvē krievu vaodā - Чикчиры. Bikšu nosaukums, acīmredzami, ir radies no turku valodas vārda “Čakšyr”, kas apzīmē šauras bikses. Tās tika šūtas ievērojot pulku dolomānu krāsu. Lai pasargātu audumu no nodilšanas jājot ar zirgu, tām iekšpusē tika iešūta āda. Tā kā huzāru biksēs nebija kabatu, pie jostas kopā ar zobenu nēsāja īpašu, plakanu somiņu jeb tašku (krievu val. Ташка).

 

Huzāru bikses   huzāru soma taška
 Huzāru bikses   Huzāru soma - Taška

Taška (krievu val. Ташка, vācu val. Tasche, ungāru val. Táska) - plakana ādas somiņa 17-19.gs. Parasti to nēsāja mugurpuses kreisajā pusē. Uz tās tika izšūts imperatora ģerbonis vai monogramma, kas virsniekiem tika izšūta ar zelta vai sudraba diegiem, bet apakšvirsniekiem un ierindniekiem ar baltiem vai dzelteniem diegiem. Atkarībā no pulka piederības, taškas tika izgatavotas atšķirīgās krāsās. Sākotnēji somiņa bija paredzēta patronu un sīku priekšmetu uzglabāšanai, taču vēlāk to sāka nēsāt kā rotājumu. 19.gs. beigās tašku kā militārās formas atribūtu lietoja vien leibgvardes huzāru pulki. Somiņa bija stiprināta pie lences portupejas (krievu val.портупея). Portupeja bieži bija sarkanā krāsā. Turpat stiprinājās arī ierocis - huzāra zobens.

Cepures. 1845.gadā ierastās huzāru auduma ķiveres tika aizstātas ar kažokādas cepurēm. Iespējams, šādi izpaudās Nikolaja I vēlme līdzināties Napoleonam Bonopartam, jo, nomainot cepures, krievu huzāri kļuva līdzīgi Napolena laiku franču jātnieku jēgeru gvardei. Zvērādas cepurē no augšpuses uz sāniem karājas auduma kapuce. Atsevišķā literatūrā var sastapt datus, ka daži huzāru pulki vēl 1855.gadā auduma ķiveres ar pomponu (apaļš zīda vai vilnas pušķis apģērba gabalu, apavu rotāšanai). Līdz 19.gs vidum huzāri nēsāja spaiņveidīgas cepures ar šaurāku apakšdaļu un platāku augšpusi. Tās bija apvilktas ar melnu ādu, bet to augstums bija ap 17cm. Spaiņveidīgajām cepurēm priekšpusē bija nags, bet sānos piestiprināta zoda josta, kas tika rotāta ar dekoratīvu plāksnīšu simetrisku izkārtojumu kā zvīņas. Parasti tās tika gatavotas no vara, virsniekiem metāls bija apzeltīts vai sudrabots. Plāksnīšu izskats bija atkarīgs no konkrētam pulkam piešķirtā metāla veida.

Screenshot 28  

 Huzāru ķivere

a)cepures aukla, b) kutas

 Jaunā parauga huzāru cepures pēc 1845.gada.

 

Cepures aukla (krievu val. Этишкет). Krievijas impērijā līdz pat 1917.gadam dažiem dragūnu, ulānu un jātnieku artilērijas pulkiem bija akselbantei līdzīga atšķirības zīme. Tā bija aukla ar plakaniem pušķiem galos, kas savā vizuālajā izskatā ir modificējusies no 19.gs. ķiveres auklas. Šo auklu aptina ap kaklu, lai jājot nepazaudētu cepuri. Savienotu ar cepuri, to parasti nēsāja izvītu caur uzplečiem apkārt kaklam. Pie ķiveres stiprinājās tā saucamais kutas (Krievu val. кутас), kas sastāvēja no divām auklām-priekšējās un aizmugurējās. Katra puse atbilstoši stiprinājās pie labās un kreisās malas.

Huzāru zābaki beidzās zem ceļgala, priekšpusē tos varēja atpazīt pēc sirdsveida izgriezuma, kas bija rotāts ar šņorīšu pušķiem. Tie bija aprīkoti ar piestiprinātiem piešiem. Huzāriem tika piešķirti parādes un ikdienas zābaki, kas bija lētāki par 1 rubli un 70 kapeikām. Zābaku reglamentētais valkāšanas ilgums nepārsniedza 1 gadu.

 

huzāru zābaki   Huzāru zābaku rekonstrukcija
 Huzāru zābaki  Huzāru zābaku rekonstrukcija

 

Pārējās armijas daļas

 

V. Smakauska gleznā ir attēlotas arī citas armijas daļas. Gleznā parādās dragūni un, fonā starp kareivju pulkiem, arī ulāni.

Dragūni (franču val. dragon - drakons; angļu val. -dragoons, vācu val. dragoner, krievu val. драгуны) bija vidēja smaguma kavalērijas paveids vēlajos viduslaikos un jaunajos laikos. Dragūni piedalījās karadarbībā gan kā jātnieki, gan kā kājnieki atkarībā no nepieciešamības. Ungārijas revolūcijas apspiešanā piedalījas arī dragūnu leibgvardes pulks, taču aktīvajās cīņās ar ungāriem tas tā arī neiesaistījās. Kā redzams attēlā, dragūnu formas tērps īpaši neatšķīrās no grenadieru formas tērpa. 1882.gadā visus huzāru un ulānu pulkus pārdēvēja par dragūniem, unificējot arī formas tērpus.

 

Dragūnu leibgvardes pulka ierindnieks un muzikants  Aleksandrs Ivanovičš Zauerveids Dragūnu leibgvardes pulka Štāba virsnieks 
 Dragūnu leibgvardes pulka ierindnieks un muzikants 1884.-1848.gads. Aleksandrs Ivanovičs Zauerveids - Dragūnu leibgvardes pulka Štāba vietnieks.

 

Ulāni (tjurku val. оğlan - jaunais; poļu val. Ułan; angļu val. Uhlan; vācu val. Ulanen, krievu val. Уланы).

Vieglās kavalērijas kategorija, kas ir paredzēta tuvcīņai ar ienaidnieku. Viduslaikos ulānu bruņojumā ietilpa ar zirga astru pušķi vai ar vimpeli rotāts pīķis un zobens. No 19.gs. ulānu bruņojumā ietilpst arī pistole un karabīne. Jaunajos laikos raksturīgākā ulānu uniformas sastāvdaļa bija ulanka jeb ķivere ar kvadrāta formas virsmu, līdzīga tatāru cepures paraugam. Tiek uzskatīts, ka ulānu izcelsme ir meklējama mongoļu armijā, kur jaunākā aristokrātija veidoja kavalēriju apbruņotu ar zobenu vai karavāli, kā arī ar zirga astes pušķi vai vimpeli rotātu pīķi. Pastāv arī cita versija, kas saista ulānu ķiveri (chapka, czapka, shapka, tschapka) ar raksturīgu četrstūrainu cepuri no Krakovas apgabala jeb pazīstamo poļu konfederatku (konfedertaka). Katrā ziņā, sākotnēji šī bija vienkārša mīksta cepure ar četriem stūriem.

Krievijas impērijas kavalērijā ulānu pulki tika saformēti 1803.gadā. Savukārt, 1882.gadā tie (izņemot 2 gvardes pulkus) tika pārveidoti par dragūnu pulkiem. Ulānu pulki atdzima 1907.gadā, kad tos atkal atjaunoja kā atsevišķu kavalērijas kategoriju. 1918.gadā ulānu pulki tika likvidēti pēdējo reizi.

Viņa augstība ulānu leibgvardes pulka štāba virsnieks   Ungāru huzārs
Viņa augstība ulānu leibgvardes pulka štāba virsnieks  Ungāru huzārs

Ungāru pulku tērpi netika pētīti.

Zirgi

Zirgi bija viena no svarīgākajām armijas sastāvdaļām 19.gs. vidū. To audzēšana un dresēšana armijas vajadzībām bija ienesīgs muižnieku rūpals. Tālredzīgi attīstītas zirgaudzētavas ienākumi varēja būt līdzvērtīgi lielas muižas. 19.gs. sākumā, bez valsts pārziņā esošajiem staļļiem, Krievijā bija vairāk kā 250 privātas zirgaudzētavas. Tajās audzēja vietējās zirgu šķirnes un selekcionēja arī jaunas. Cariskajā Krievijā, ar zirgu audzēšanu un apmācību, tradicionāli nodarbojās Donas kazaki. Kazaku un valsts audzētie zirgi (galvenokārt, Centrālajā Krievijas daļā) kardināli atšķirās. Atšķīrās gan zirga šķirne, gan arī dresūras skola.

1813.gadā viena zirga uzturēšanai Krievijas impērijas armija tērēja 70 rubļus par zirgu. 1819.gadā šī summa auga līdz 100 cara rubļiem par zirgu. Viens zirgs armijā parasti nokalpoja 9 gadus. Ik gadu armijas vajadzībām bija nepieciešami ap 6 000 jaunu zirgu. Zirgu šķirnes varēja būt dažādas, atkarībā no kalpošanas mērķa un karavīra pakāpes. Zirgi tika pirkti ievērojot noteiktu prasību virkni – vieglās kavalērijas zirgam bija jābūt 150 cm augstam, mērot no zirga skausta, un 4 līdz 6 gadus vecam. No raibiem zirgiem centās izvairīties, priekšroku dodot, melniem, kastaņkrāsas, rudiem, brūniem un pelēkiem zirgiem.

 

Ierindas jātnieku tipa zirgi a Donas 
 Ierindas jātnieku zirgu tipi: A) Donas; B) Černomorskaja.

 

Virsniekiem piederēja dārgākas šķirnes zirgi, kas itin bieži bija ievesti no ārzemēm, piemēram, spāņu zirgi, kuri izcēlās ar savu skaistumu un labām tehniskām prasmēm manēžā. Bija arī ārābu, persiešu, turkmēņu un angļu rikšotāji. Ja Katrīnas Lielās valdīšanas laikā bija noteikts, ka zirga vērtībai jābūt adekvātai kareivja dienesta pakāpei, tad vēlāk šādu noteikumu vairs nebija. Tomēr arī 19.gs. virsnieku zirgi joprojām bija dārgāki un daudz kvalitatīvāki par ierindnieku zirgiem. 

Jāšanas mākslai un prasmei 19.gs. Krievijas impērijas armijā tika pievērsta liela uzmanība. Prasme jāt uz zirga bija tik pat svarīga, kā prasme lasīt karti, vai šaut ar pistoli. Jaunu rekrūti sēdināja uz labi iejāta, veca un rāma zirga. Rekrūtim apmēram 1 stundas garumā bija jāriņķo pa manēžu. Ja šīs stundas laikā rekrūtis zaudēja iznesību un kontroli pār dzīvnieku, tad zirgs tika dzīts vēl lielākos auļos, līdz rekrūtis izkrita no sedliem. Sāpīgā piezemēšanās bija paredzēta kā mācība un sods par nolaidīgu jāšanu.

Huzāru ekipējumam bija raksturīga sedlu sega, kuru klāja pāri sedliem ar izstieptu un nedaudz garāku aizmugurējo stūri. Krievu valodā šo priekšmetu dēvēja par “вальтрапы” vai “черпаки”. Šādas segas lietoja kopš 14.gs. Huzāru sedlu segai bija huzāru mundierim atbilstoša krāsa.

Huzārs pilnā ekipējumā uz apseglota zirga  huzāru zirga sega  Dragūnu zirga sega
 Huzārs pilnā ekipējumā uz apsedlota zirga  Huzāru zirga sega  Dragūnu zirga sega

 

Dragūniem zirgu segas stūrī bija izšūts Sv. Andreja Pirmsauktā ordenis (krievu val. Орден Святого апостола Андрея Первозванного). Šis ordenis bija augstākais apbalvojums Krievijas impērijā. Tā devīze bija „Par ticību un uzticību”, ordeņa zīmē bija attēlots Sv. Andreja krusts, ar tam piesietu svētā Andreja tēlu. Četri latīņu burti “SAPR” tulkojās kā “Sanctus Andreas Patronus Russiae” jeb "Svētais Andrejs Krievijas Aizbildnis". Ordenis tika apstiprināts 1698.gadā, bet pirmie apbalvojumi tika pasniegti 1699.gadā. Laikā no 1699.gadam līdz Krievijas impērijas bojāejai 1917.gadā šis augstais apbalvojums tika piešķirts nedaudz vairāk kā tūkstotim cilvēku. Sv. Andreja Pirmsauktā ordenis kā augstākais Krievijas Federācijas apbalvojums tika atjaunots 1998.gada 1.jūlijā. Arī V. Smakauska gleznā, uz zirga segas kompozīcijas centrā un jātnieku grupā labajā stūrī, ir redzams Sv. Andreja krusta ordenis, kas liecina ka dotie jātnieki pieder pie dragūnu pulka.

 

Kareivju ikdiena

 

Saskaņā ar 1831.gadā izdoto rekrūšu nolikumu (krievu val. “Рекрутский устав”), karavīri Krievijas impērijas armijā tika rekrutēti ik gadu no 1.novembra līdz 31.decembrim. Iesaucamo vecumam bija jābūt no 20 līdz 35 gadiem. Dienests turpinājās ilgi, jaunieši tika rekrutēti uz laiku līdz pat 25 gadiem. 1834.gadā dienēšanas laiks armijā tika samazināts no 25 gadiem uz 20 gadiem. 1839.gadā dienesta ilgums atkal tika samazināts - dienēja 19 gadus. Nolikumā bija atrunātas slimības, kuru nēsātājus neuzņēma rekrūšos, tāpat, samaksājot 1000 rubļus, no armijas varēja atpirkties triju ģilžu tirgoņi. Iesauktie rekrūši saņēma no valsts jauniesauktā formas tērpa komplektu. Šis tērps bija jauniesauktā īpašums, un, ierodoties nozīmētajā daļā, tas netika atņemts. 1827.gadā šis komplekts sastāvēja no pelēka šineļa, mugursomas, diviem baltiem krekliem, puskažoka un tumši zaļiem cimdiem. Izsniegtie drēbju gabali parasti nekalpoja ilgi, tādēļ pašam jauniesauktajam bija jārūpējas par jauna apģērba sagādāšanu. Kad tika sasniegts noteikts rekrūšu skaits (300 vai 500 cilvēki), tos konvojēja uz nozīmētajām daļām. 1874.gadā rekrutēšana tika nomainīta uz jauniesaucamo dienestu. Pēc 1874.gada dienests armijā ilga 7 gadus.

Dienests bija zemnieka iespēja abrīvoties no dzimtcilvēka statusa. Pēc dienesta beigām karavīrs bija atbrīvots no nodokļu maksāšanas un varēja brīvi izvēlēties dzīves vietu un nodarbošanos. Tomēr pēc tik ilgiem dienesta gadiem, kareivjiem bija sarežģīti atkal iekļauties ikdienas dzīvē. Bieži atvaļinātie kareivji ar ģimenēm pārcēlās uz dzīvi pilsētās, kur strādāja par sargiem, uzraugiem vai sētniekiem. Armija veicināja arī lasītprasmes izplatību, tādēļ zaldāti savos ciemos bieži kļuva par rakstvežiem. 

Rekrutēšana bija aktuāla tikai zemākās kārtas ļaudīm, augstdzimušajiem dienests armijā tika uzskatīts kā obligāta dzīves sastāvdaļa. Dienests bruņotajos spēkos skaitījās prestižāks kā ierēdniecība. Izglītotie un augstdzimušie muižnieki visbiežāk ieņēma visaugstākos armijas posteņu un dienesta pakāpes.

Dienests vienkāršajam zaldātam bija grūts pārbaudījums. Ieroči armijā bija smagi un neērti. Apģērbs, kuru šuva, domājot tikai par tā estētisko izskatu, bija vairāk piemērots parādēm nevis kaujas laukam. Tas slikti sildīja aukstā laikā, nepasargāja no nokrišņiem un nebija ērts. Tā uzturēšana un kopšana pieprasīja lielus līdzekļus un pūliņus. Slimību un nāves gadījumu skaits Krievijas armijā vienmēr bija lielāks kā līdzīga izmēra armijās Rietumeiropā no 1841. līdz 1850.gadam ik gadu saslima ap 70 % no visiem jauniesauktajiem. Jauniesaukto mirstības līmenis svārstījās ap 4%. Tiek uzskatīts, ka iespējamība nomirt kaujas laukā bija 20%, kamēr iespēja nomirt no sliktiem dienesta apstākļiem svārstījās ap 80%.

Ierodoties armijā, jauniesauktais tika iepazīstināts ar armijas kārtību un iesaistīts kareivju artelī jeb kareivju pašpalīdzības kasē. Viena trešdaļa, no zaldāta ienākumiem, tika iemaksāta artelim. Arteļa kasi pārvaldīja četri vecākie un uzticamākie rotas kareivji. Pa šo naudu tika pirkti pajūgi, lai tālajos pārgājienos varētu pārvadāt kareivjus, transportēt slimniekus, bagāžu, ievainotos, utt. Tāpat katram zaldātam bija jāparūpējas par gultas veļu, pirts pakalpojumiem, svecēm kazarmu apgaismojumam, sērkociņiem, traukiem, tēju utt. No valsts pārtikas krājumiem, visi zemāko rangu kareivji saņēma miltus un putraimus. No šiem miltiem cepa maizi, bet no putraimiem vārīja putru. Pārējos produktus kareivjiem nācās pirkt par savu naudu, līdz ar to daļa naudas tika iztērēta gaļas un dārzeņu iegādei. Jāpiebilst, ka jo augstāka bija dienesta pakāpe, jo bagātīgāks bija racions. Lai nodrošinātu savu iztiku, zemākās pakāpes kareivim bija nepieciešami 27 rubļi gadā, taču viņš saņēma tikai 14.5 - 17 rubļus gadā. Kareivji, kuri mācēja kādu arodu, gada laikā varēja nedaudz piepelnīties un saņemt ap 60 rubļiem gadā. Sākot ar 1848.gadu, zaldātu arteļi sāk zaudēt savu nozīmību, jo valsts sāk piešķirt kareivjiem arī sāli un gaļu.

Kazarmu skaits nebija pietiekošs, it īpaši kavalēristiem, kuriem bija jādzīvo sādžās pie zemniekiem pieticīgos sadzīves apstākļos. Vietējiem iedzīvotājiem bija pavēlēts dalīties ar savām dzīvojamajām telpām un, ja ir nepieciešams, izmitināt karavīrus savās mājās. Imperators Nikolajs I bija iecerējis uzbūvēt kazarmas visai armijai, taču tam bija nepieciešami milzīgi līdzekļi (ap 1 miljardu rubļu). To būvēšana ievilkās uz vairākām desmitgadēm, un kazarmas tika pabeigtas tikai 19.gs. 90.gados Aleksandra III laikā. Armijas daļu nometināšana kādā apdzīvotā vietā nesa vietējiem iedzīvotājiem lielu postu pat miera laikā. Vēsturnieki bieži piemin karavīru uzdzīvošanu, zemnieku ģimenes locekļu izmantošanu, apzagšanu utt. Kad karavīrs devās prom, viņam vajadzēja saņemt zemnieka parakstītu lapu, kas apliecināja, ka zemniekam nav nekādu pretenziju pret aizejošo zaldātu. Protams, gadījumos, kad zemnieks šādu lapu nevēlējās parakstīt, vēlāmā lapa tika iegūta ar spēku.

Armijā eksistēja arī sodi par ieroču nekopšanu vai sabojāšanu, par formas tērpa zaudēšanu kāršu spēlē vai pārdošanu, par zagšanu, kautiņiem, dzeršanu un kavējumiem. Sodi bija dažādi, sākot ar rājienu, beidzot ar pēršanu vai arestu. Īpaši bargi sodi bija par dezertēšanu. Dezertieriem draudēja nāvessods vai izsūtījumi trimdā, vai katorgā.

 

Dienesta ikdiena

 

Kavalēristu rīts ziemā sākās plkst. 6 , bet vasarā plkst. 5. Agrā rīta stundā bija jāparūpējas par zirgiem - jānovāc mēsli staļļos, un jānotīra dzīvnieki. Zirga tīrīšanai bija ne tikai higiēniska nozīme, šādi tika iemasēti arī dzīvnieka muskuļi. Pēc tam zirgi tika padzirdīti un pabaroti. Kad zirgs bija sakopts, zaldāts sakopās pats un devās brokastīs. Zemākās pakāpes kareivjiem brokastis gatavoja norīkotie arteļa biedri. Katrā eskadronā bija divi arteļa norīkotie ēdiena gatavotāji. Par kareivju brokastīm precīzu ziņu nav, domājams, tas bija atkarīgs no gadalaika, arteļa finansiālā stāvokļa un vietējiem apstākļiem. No literatūras ir zināms, ka karevjiem bija tēja, maize un dārzeņu zupa ar vēršu astēm.

Skūšanās neietilpa pie ikdienas pienākumiem. Tas bija jādara reizi trijās dienās. 19.gs. sākumā to darīja eskadrona bārdzinis, bet jau 19.gs. 20.gados kareivja personīgo mantu sarakstā ir atrodams personīgs bārdas nazis. Ap plkst. 9 kareivji atkal ieradās staļļos, lai apsedlotu zirgus un dotos uz mācībām manēžās vai laukumos. Mācības, protams, bija atkarīgas no tā, kurā pulkā dienēja jauniesauktais kareivis. Kājnieki piedalījās vispārīgās mācībās, kur viņus mācīja soļot ierindā vai kolonnās. Šāda prasme bija nepieciešama ne tikai parādēs, bet arī kaujas laukā tika uzmanīts, lai kareivji pārvietotos kārtīgā un līdzenā ierindā.

Strēlniekus apmācīja šaušanā. 19.gs. vidū šaušanas maniere bija atkarīga no ieroču jaudas, tādēļ strēlniekam bija precīzi jāaprēķina attālums līdz savam mērķim. Mācībās bija jātrenējas nosaukt soļu skaits starp šāvēju un mērķi, tad nosauktais soļu skaits bija jānoiet sava mērķa virzienā. Šādi tika trennēts acumērs. Attālums, kas bija jānoska “uz aci” svārstījās no 50 līdz 500 soļiem.  

Mācības ilga līdz plkst. 12. Ja tās bija jāšanas nodarbības, tad pēc treniņa zirgi bija jāatdzesē un jāpabaro. Tikai tad jaunais kavalērists varēja doties pusdienās. Lai dažādotu ēdienkarti, sākot ar 1824.gadu visiem gvardes pulkiem tika pavēlēts ierīkot dārzeņu dobes, kuras apkopa zemāko pakāpju kareivji. Pēc pusdienām līdz pat plkst. 18 kareivjiem bija brīvais laiks. Zemāko pakāpju zaldāti bija spiesti pavadīt šo laiku tīrot un labojot savus formas tērpus. Dienesta dzīvei neatbilstošs formas tērps bija nepārtraukti jāuzmana. Tāpat bija jātīra un jāspodrina ieroči, pogas, citi aprīkojuma priekšmeti un detaļas no metāla. Īpaši sarežģīti bija tīrīt karabīnes lentu (krievu val. Панталер). Tā bija ļoti sarežģīta procedūra - ādu notīrija ar nazīti, tad noklāja ar līmi un virsu nobēra ar smalki saberztu krītu. Kad tas izžuva, to pulēja līdz spīdumam.

Tie kareivji, kas prata kādu amatu, brīvajā laikā varēja piepelnīties, piemēram, šūt apģērbu, apkalt zābakus, adīt zeķes utt. Zemāko pakāpju kareivjus pēc pusdienām palaida piepelnīties arī ārpus kazarmām. Tas bija īpaši aktuāli, ja garnizons atradās pilsētas tuvumā. Papildus ienākumi kareivjiem bija sevišķi svarīgi -  viņi mūrēja krāsnis, apstrādāja tīrumus, zāģēja malku, tīrija un slaucīja ielas, krāsoja sienas, utt. Papildus nauda bija nepieciešama arī virsniekiem, tomēr apkalt zābakus un pildīt šāda veida ,,netīros,, darbus viņiem nepiestāvēja. Virsnieku sociālais statuss nepieļāva naudas pelnīšanu šādā ceļā. Tāpēc viņi meklēja citus, virsnieka cienīgākus, arodus, kur nopelnīt sev papildus ienākumus. Daži nodarbojās ar zirgu iejāšanu, citi tirgojās, savukārt, citi izsaimniekoja valsts mantu – miltus un putraimus.

Plkst. 18 pienāca laiks vakara zirgu apkopei, un tāpat kā no rīta jaunie kavalēristi veltīja stundu zirgu tīrīšanai un ēdināšanai. Pēc ikvakara kareivju pārbaudes plkst. 21 iestājās vakara junda. Virsnieki šajā laikā uzsāka kāršu spēli, kas tolaik bija populārs un izplatīts izklaides veids. Daži virsnieki gan ieslīga kāršu spēlē kā atkarībā un varēja nospēlēt kārtīs lielas naudas summas līdz pat 30 000 rubļu. Taču vissvarīgākais un nozīmīgākais izklaides veids bija balles. Kara ministrija bija iedibinājusi speciāli paredzētu formas tērpu arī ballēm. Aizraušanās ar ballēm bija pārņemta no cara galma. Tradicionāli balles sezona ilga no Ziemassvētkiem līdz pat Lieldienu gavēnim. Tomēr balles notika arī vasarā un rudenī par godu kādam notikumam vai cilvēkam. Pats svarīgākais elements ballēs bija orķestris. Klaviermūzika neuzskatīja par īstu balles mūziku. Nemazāk svarīgs balles elements bija mielasts. Trešais vislielākais izdevums bija saistīts ar zāles apgaismojumu. Lai apgaismotu balles zāli, bija jāizmanto sveces, kas savā daudzumā nereti sasniedza pat vairākus simtus.

Ieroči

 

Zobeni. 17.gs. beigās Eiropas armijā bija izplatīti divi špagu veidi - kājnieku un kavalērijas. Kājnieku špaga bija īsāka, vieglāka un paredzēta duršanai. Savukārt, kavalērijas špaga bija gara un smaga. Sākotnēji vārds “špaga” netika uztverts kā atsevišķs aukstā ieroča veids, un daudzās Eiropas valstīs tā nosaukums bija “zobens” (spāņu val. Espada; itāļu val. Spada; franču val. Epee;  Angļu val. sword, vācu val. Degen). 

Rietumeiriopā špaga tika izplatīta 16.gs., un bija augstdzimušo ierocis. Aukstie ieroči bija galvenais nogalināšanas rīks līdz pat 19.gs., un vispopulārākie kļuva tie, ar kuriem visvienkāršāk bija veikt dūrienu. 16.gs. otrajā pusē smailās un vieglās špagas aizstāja zobenus.
1708. gadā Pēteris I ar špagām apbruņoja visus krievu kājniekus. Taču šinī laikā pastāvēja arī citi aukstie ieroči – kavalērijas zobeni (krievu val. сабли), smagie kirasieru zobeni (krievu val. палаш), kazaku un ulānu pīķi, utt. Kājniekiem bez špagām bija arī puszobeni, sapieru daļas bija bruņotas ar kaujas cirvjiem (krievu val. тесак). 19.gs. zobeni izspiež špagas no aprites, un kavalērijas virsnieki sāk tās nēsāt tikai kā formas piedevu. 1826.gadā krievu virsnieki tiek apbruņoti ar zobeniem, un špaga paliek tikai ģenerāļu apbruņojumā. 19.gs. beigās Krievijā un Eiropā špaga vairs netiek lietota kā kaujas ierocis, bet saglabājās tikai kā parādes formas tērpa dekoratīvs elements.

Dragūnu pulkos un kavalērijā zaldāti un virsnieki nēsāja dragūnu 1841.gada parauga zobenu. Virsniekiem zobens nereti bija greznāks, izrotāts ar ornamentiem un zeltītām detaļām.

 

Krievu dragūnu zobens 1841  Krievu dragūnu zobens 1841 2  Fragments no gleznas 
  Krievu dagūnu zobens, 1841.gads  Fragments no grafikas

 

19.gs. vidū kājnieku zobens parasti bija nedaudz izliektas formas ar strauju asmens noasinājumu. Rokturis tika izgatavots no koka vai kaula, kuru apvilka ar ādu un apvija ar savītu misiņa stieplīti. Spals jeb efes ir asmeņveida ieroču rokturis, kas sastāv no paša roktura un roktura pogas. Bieži vien efesam ir pievienots arī rokas aizsargs. Visiem ieročiem ar spalu, pat visvieglākajiem, ir roktura pogas, kas ieroci nolīdzsvaro. Roktura poga ir pretsvars, kas ir novietots roktura galā. Šajās roktura pogās var būt iestrādāti dārgakmeņi vai pat kauli, taču tas ir biežāk novērojams rituālajiem vai kolekcionāru ieročiem.

Kapseļu sistēmas šaujamierocis. Ja 19.gs. pirmajai pusei ir rakturīga diezgan inerta ugunsšaujamo ieroču pilnveide, tad sākot ar 19.gs. vidū sākas intensīvi eksperimenti jaunu ieroču pielāgošanā un ieviešanā. Ap 1840.gadu pat viskonservatīvākajiem prātiem bija skaidrs, ka krama sistēmas ieroči ir novecojuši. Tos patiesi centās pilnveidot ar dažādiem uzlabojumiem, taču lielākos mehānisma trūkumus tā arī neizdevās novērst - pulvera izmirkšana, krama bojāšanās, utt. Līdz 1844.gadā tika ieviests jauns kapseļu sistēmas ierocis, kas aizstāja novecojušos krama sistēmas ieročus, un bija spējīgs šaut jebkuros laika apstākļos.

Tiek uzskatīts, ka pamatakmeni kapseļu sistēmas ieročiem, lika skotu izcelsmes priesteris A. Forsaits, kurš, būdams aizrautīgs mednieks, bija neapmierināts ar krama sistēmas šauteņu trūkumiem medību laikā. Patiesi, krama sistēmas šautenes bija šaušanā lēnas un brīdināja medījumu, par briesmām ar dūmu mākoni. Medību laikā, putni izbaidīti ar troksni un dūmiem paspēja aizlidot. Arī kara laukā, krama sistēmas ieroči sagādāja daudz neērtību. Krams bija jāmaina ik pēc 50 šāvieniem, un kastes ar kramu bija smagas un neparocīgas. Taču pats galvenais trūkums bija nepatstāvīga šaušanas kvalitāte – vidēji no 100 šāvieniem 20 bija neveiksmīgi. A. Forsaits izgudroja, uz ķīmiskas reakcijas balstītu mehānismu, kas bija daudz drošāks, ērtāks un ātrāks par veco krama sistēmu. 19.gs. 20. gados A. Forsaita patentēto sistēmu pilnveidoja, izgudrojot kapseļu sistēmu, kas darbojās pēc tā paša principa - āmurītis uzsita pa kapseli bagātinātu ar speciālu ķīmisko elementu, sprādziens tika novirzīts pa kanālu uz stobrā iebērto šaujam pulveri. Acīmredzami kapseļu sistēma izspieda veco krama sistēmu, un 19.gs. vidū Eiropas valstu bruņotie spēki masveidīgi pārgāja uz jaunās sistēmas ieročiem.

 

 Kapseļu sistēmas ierocis Kapseļu sistēmas ierocis 2  Kapseļu sistēmas ierocis 3.jpg  oficieru kapseļu sistēmas ierocis 1841 
   Kapseļu sistēmas ierocis  Oficiera kapseļu sistēmas ierocis, 1849.gads

1853.gada beigās Tulas ieroču rūpnīcā krievu meistari sāka izgatavot 11,43 mm revolverus pēc Kolta jūras spēku modeļiem, kas no 1854.gada uz īsu brīdi kļuva par strēlnieku pulka oficieru apbruņojuma daļu imperatora galmā. V. Smakauska gleznā nav saskatāmi kareivju ieroči, domājams, ka tādi noteikti bija oficieriem. Tā kā gleznā nav attēlots kaujas brīdis ar aktīvu karadarbību, tad tas izskaidro to nepielietošanu.

Artilērija. Artilērijas ieroči gleznā ir attēloti vienā no karavīru centrālajām grupām. Krāsas slāņu zudumi neļauj tos pilnībā aplūkot, bet to izskatu, attīstību ir pētījuši daudzi militārās vēsturnieki. Artilērijas ieroči 19.gs. bija gludstobru un pielādējami no stobra gala (krievu val. дульнозарядными). Sauszemes artilērijā bija vairāku veida ieroči - lielgabali, t.s., vienradži, haubices un mortīras (īsstobru artilērijas lielgabali).

Vienradzis. 18.gs. vidū grāfa P. Šuvalova vadībā tika izstrādāts jauns lielgabala veids. Artilērijas ieroču attīstībā Krievija bija stipri atpalikusi no pārējās Eiropas, tādēļ bija nepieciešams radīt jaunu un konkurētspējīgu lielgabala modeli. Eksperimentu un aprēķinu ceļā tika meklēts labāks stobra veids, garums, diametrs, svars, utt. Visbeidzot 1757.gadā tika radīts, tā sauktais, vienradzis - jauns artilērijas veids, kurš sevī apvienoja haubices un lielgabala labākās īpašības. Jocīgajam ieroča nosaukumam ir pavisam vienkārša izcelsme - ieroča izgudrotāja P. Šuvalova dzimtas ģerbonī bija attēlots vienradzis.

Grāfa Šuvalova ģērbonis  Šuvalova Vienradzis uz kalnu desanta lafetes  Vienradža kalibrs 1 artilērijas mārciņa 1775.gada paraugs  68.att attēla šķērsgriezumā ir skaidri redzama vienradža koniskā degkamera 
 Grāfa Suvalova ģērbonis

Suvalova vienradzis uz kalnu (desanta) lafetes. 
Vienradža kalibrs: 1 artilērijas mārciņa.
1775.gada paraugs

 12.kalibra vienradzis, 1790.gada paraugs  Attēla šķērsgriezumā ir skaidri redzama vienradža koniskā degkamera. 

Vienradzis kļuva par universālu ieroci, jo tā stobrs bija  īsāks nekā parastajiem lielgabaliem, bet garāks kā mortīrām vai haubicēm.

Vienradžu galvenā atšķirība slēpās tā koniskajā degkamerā. Pateicoties šim jaunievedumam vienradzis varēja šaut ne tikai ar svina lādiņiem, bet arī ar sprāgstošām bumbām. Jaunai degkamera padarīja ieroci vieglāk pielādējamu, kas, savukārt, paātrināja tā šaušanas ātrumu. Lādiņa lidojuma attālums bija tam laikam gana iespaidīgs - 3 km un, paceļot stobru 45 grādu lenķī, divtik tālu. Tajā pašā laikā vienradžu ballistiskie rādītāji bija par galvas tiesu augstāki nekā mortīrām vai haubicēm.

Tolaik strobru izgatavošana nebija perfekta. Iekšējo kanālu sienas bija nelīdzenas, un lādiņa precizitāti varēja iespaidot pat vismazākais nelīdzenums stobra iekšpusē. Jo garāks bija stobrs, jo lielāka bija lādiņa iespēja sastapties ar virsmas nelīdzenumu. Vienradža, ar īsāku stobru un konisko degkameru, šāviens bija precīzāks.

Īsāks stobrs bija arī daudz vieglāks, kas padarīja šo artilērijas ieroci vieglāk transportējamu un manevrētspējīgāku. Sistēmu, uz kuras nostiprina lielgabalu, jeb lafeti iedalīja trīs pamattipos - mobilās (uz riteņiem vai vēlāk kāpurķēdēm), pusstacionārās (uz pārvietojamas pamatnes: jūras, dzelzceļa u.tml. artilērijai) un stacionārās (uz nekustīgas pamatnes: cietokšņu, krasta apsardzes u.tml. artilērijai).

Lauku artilērijas, kā attēlots V. Smakauska gleznā, lafetei bija jābūt maksimāli ērtai un viegli pārvietojamai arī bezceļa vai kalnu apgabalos. Lauku artilērijas lafete ar riteņiem kalpoja arī kā lielgabala galvenais transportlīdzeklis. Tomēr artilērijas lafešu konstrukcija kareivjiem nereti sagādāja arī problēmas – smagos kaujas apstākļos koka asis bieži bojājās vai pat salūza. Metāla artilērijas ierocis un koka lafete bija nozīmīgs un dārgs valsts ieguldījums savas armijas uzvarā, tāpēc, tāpat kā zirgus, arī vienradžus un citus ieročus bija jākopj. Ieroču kopšanai tika izmantoti speciāli spaiņi ar nosaukumu kolimāžas (krievu val. Колымажное). Spaiņos bija darva un citas ziežvielas, ar kurām pārklāt lafetes koka detaļas. No 1845.gada artilērijas ieroču lafešu daļas un asis sāka pakāpeniski izgatavot no metāla.

Vienradži saglabājās Krievijas armijas bruņojumā līdz pat 1863.gadam. Pēc tam tos aizstāja ar vītņstobru lielgabaliem. Oficiāli vienradžus izņēma no apbruņojuma 1906.gadā.

 

 69.att. 6. kalibra lielgabals jātnieku un kājinieku artilērija. Krievijas impērija 19.gs. pirmā puse
 6.kalibra lielgabals (jātnieku un kājnieku artilērija). Krievijas impērija, 19.gs. pirmā ceturtdaļa. 

 

Mortīra. Lielgabals ar īsu, uz augšu vērstu stobru, kas pārsvarā bija paredzēts mērķiem aiz ienaidnieku mūriem vai ierakumos. Krievijā termins “mortīra” parādās Pētera I laikā, kad pārņemot rietumu modeli, valstī sakārto arī artilērijas terminus, kalibru sistēmu utt. Vissenākās mortīras varēja sasniegt iespaidīgus izmērus, tās tika transportētas īpaši konstruētos ratos.

Lielgabals. Lielgabals (krievu val. Пу́шка no darbības vārda “пущати” jeb mest “метать”) ir artilērijas veids, kas no mortīras un haubices atšķiras ar garāku stobru, un pavisam citādāku šāviena amplitūdu. Ja ar mortīru šāva pāri ienaidnieka mūriem, tad ar lielgabalu šāva tieši mūrī.

 

Nobeigums

 

Vincenta Smakauska glezna ir portāls uz vēsturisku periodu, kurā pētnieki var vēl daudz peldēt un nirt pēc senajām pērlēm. Informācija par Fridriha Aleksandra Rīdigera un Vinsenta Smakauska personībām, par Krievijas armijas 19.gs. vidus formas tērpiem, ieročiem un karavīru ikdienu, protams, nav pilnīgas, bet sniedz kaut nelielu ieskatu 150 gadus senā pagātnē. Vēstures telpā tā nav tāla pagātne, tomēr uzrāda milzīgas atšķirības ar mūsdienu karavīra ikdienu, formām un arī priekšstatiem par armiju.

Civilizācija attīstās un virzās uz labāku, gudrāku un sakārtotāku sabiedrību. Ikviens drīkst dzīvot ilūzijās par to, cik labi un pareizi dzīvoja agrāk, sabiedrība toreiz bija tikumiskāka, cēlāka, labāka, ka pašlaik sabiedrībā norit visu vērtību degradācija un pagrimums. Tad, aplūkojot kaut tikai nelielu sabiedrības jomu, militāro dienestu, var secināt, ka šādi apgalvojumi tomēr ir idealizētas pagātnes sekas, kuru patiesību sakropļojuši arī literatūras un  kino piedāvājumi, kā arī cilvēka vēlme uztvert pagātni rožaināku kā tā bija realitātē. Nekad sabiedrība Latvijas vēsturē nav baudījusi tik nodrošinātu dzīvi, pieejamu izglītību, drošību, veselības aprūpi un personisko brīvību, kā tas ir pašlaik 21.gs., salīdzinot ar iepriekšējiem vēstures posmiem. Pagātne piedāvā iespēju mācīties un izvērtēt, kā neatkārtot iepriekšējo paaudžu kļūdas un novērtēt tagadni.

 

Autors:

Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja restauratore Saiva Kuple

Vēsturiskās patiesības un teksta labskanības korektors:

Marjus Zaļeckis

2018.gads

 

Attēlu saraksts

1.att. Artura Gergeja portrets, gleznotājs- Miklós Barabás  (1810–1898)  //lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:G%C3%B6rgei_Art%C3%BAr_by_Mikl%C3%B3s_Barab%C3%A1s.jpg

2 un 3.att.  Vilagosas atrašanās vieta un pilsdrupas.//en.wikipedia.org/wiki/%C8%98iria

4.att.  Fridriha Aleksandra Rīdigera portrets, Džordža Dou darbnīca. Atrodas Sankt Pēterburgā, Krievijas Valsts mākslas muzejā Ermitāža, militārajā galerijā.

5.att. Gleznotāja Vinsenta Smakauska portrets.//www.geni.com/people/Vincentas-Smakauskas/6000000071898610947

6.att. Grafika pēc V.Smakauska gleznas, īpašnieks Ungārijas militārais muzejs-  Hadtörténeti Intézet és Múzeum.

7.att. Fotokopija no Herdera institūta Vācijā.

8.att.Grāfa Rīdigera ģerbonis, mākslinieks Ādolfs Matiass.   «Балтийском гербовник», - //gerbovnik.ru/arms/1828.html

9.att. Krievijas imperatora Nikolaja I monogramma. //www.pinterest.co.uk/almanachdegotha/almanach-de-saxe-gotha-tsar-nicholas-i-of-russia/

10.att.  Krievijas impērijas ģerbonis 1850.gadā.  //geraldika.ru/symbols/1366

11.att. Kurzemes provinces muzejs, atklātnes numurs- JVMM 30956-36

12.att. Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs.  //jelgava.pilseta24.lv/notikums?slug=izstades-quot-klusie-udeni-atklasana-gederta-eliasa-jelgavas-vestures-un-makslas-muzeja-67d84ccce7ad3a89bdcd44c4f496

13.att. V.Smakauska gleznas foto pirms restaurācijas, autors S.Kuple

14.att. V.Smakauskas gleznas fragmenti , autors S.Kuple

15.att  Grenadieru formas tērpi 1844-1854.gads . III. В КАРАБИНЕРНЫХ ПОЛКАХ- //фасадочка.рф/index.php/peremeny-v-odezhde-i-vooruzhenii-v-karabinernykh-egerskikh-kirasirskikh-dragunskikh-konno-egerskikh-polkakh-i-strelkovykh-batalonakh-s-20-noyabrya-1825-goda-po-18-fevralya-1855-goda.html

16.att.  Grenadieru formas tērpi . //www.liveinternet.ru/tags/лейб-гвардии/

17.att . V.Smakauska grafikas fragments

18 un 19.att .Artilēristu soma- Ļadunka. //www.legion18.ru/antikvariat/lyadunka-artilleriyskaya.html

20 un 21. att. Mugursoma 1808g. //coollib.net/b/291276/read

22.att.  Huzāru uniformas Krievijas impērijas armijā 1826-1855. gadā, //uniforma-army.ru/gusary-rossia-1826-1855.php Униформа инженерных войск Русской Армии XIX век (1825-1855гг.) Часть 1 http://saper.isnet.ru/uniform/uniform-6.html-

23 un 24.att. Ķiveres atdarinājumi. //clubpushkari.ru/kiver

25.att.  Ķivere//uniforma-army.ru/slovar.php

26.att.  Krievijas imperatora Nikola I portrets.  //www.rbth.com/multimedia/pictures/2016/07/05/tsar-nicholas-i-a-warrior-on-the-throne_608955

27.att Galvassegas, Krievijas militārā enciklopēdija. (Сытин, 1911—1915)- //ru.wikisource.org/wiki/ВЭ/ВТ/Головные_уборы

28 un 29 att. Pikelhelms . //ru.wikipedia.org/wiki/Пикельхельм

30.att.  Ķiveres. III. В КАРАБИНЕРНЫХ ПОЛКАХ. //peremeny-v-odezhde-i-vooruzhenii-v-karabinernykh-egerskikh-kirasirskikh-dragunskikh-konno-egerskikh-polkakh-i-strelkovykh-batalonakh-s-20-noyabrya-1825-goda-po-18-fevralya-1855-goda.html

31.att. Ķiveru ērgļi. Эмблемы родов войск Русской Армии XVIII-XX век- //army.armor.kiev.ua/forma/r_embl.shtml

32.att.  Kirasieru ķiveres. . Военный Петербург эпохи Николая I, Малышев Станислав Анатольевич -Шляпы и каски-//history.wikireading.ru/221669

33.att.  Ķivere ar sultānu.  Каска генерала гвардейской пехоты обр. 1844 г. //ww2.ru/shop/rossiya/militariya-rossii/golovnye-ubory/78773-kaska-generala-gvardeyskoy-pekhoty-obr-1844-g-s-paradnym-plyumazhem-rossiyskaya-imperiya.html

34.att.  Virsnieku cepure. Униформа гусар Российской Императорской армии 1826-1855 годов. //uniforma-army.ru/gusary-rossia-1826-1855.php

35.att. Leibgvardes pulka oficieri.  Унтер-офицеры Лейб-гвардии Гусарского полка, 1830-е гг. Лейб-гвардии Гусарский Его Величества полк //www.wikiwand.com/ru

36.att.   Nikolajs Gogolis. Малоизвестные факты о Н.В. Гоголе //zen.yandex.ru/media/historyfacts/maloizvestnye-fakty-o-nv-gogole-5a34c26f830905d1b760361c

37.att.  Mundieris. Военный костюм XIX века. //4otricatelnaja.github.io/#1855

38.att.   Epolete. О происхождении и сути погон, //army.armor.kiev.ua/forma/o_pogone.shtml

39.att. Ševrons.  //uniforma-army.ru/slovar.php

40.att.  Ungāru huzāru tērps. Hungarian Hussar, //www.pinterest.com/pin/431571576766306174/

41.att.  Krievijas Grodņas pulka huzāra forma. Костюм 1812 год Гродненский гусарский пол, .//rent.zhar-ptica.com/catalog/istoricheskie-kostyumy-tsarskoy-rossii/

42.att. Huzāru tērpi. Обер-офицеры Л.Гв. Гусарского Его Величества полка (1845-1855); в повседневной форме, в венгерке и в дежурной форме. Слева направо изображены спешенные обер-офицеры (ротмистры) в парадной форме на период 1845–1855 гг., во вседневной форме (в куртке) на период 1845–1852 гг. и в венгерке на период 1845–1855 гг. В 1843 г. у нижних чинов и в 1844 г. у офицеров на доломанах и ментиках были введены гомбочки на эполетные петли (наплечные шнуры) для различия чинов. Гомбочки офицеров и генералов украшались серебряными звёздочками. У рядовых, ротмистров, полковников и полных генералов гомбочек не было. В 1845 г. кивера были заменены меховыми шапками, офицерские вицмундиры и сюртуки – куртками (спенсерами) и венгерками австрийского образца. Следует отметить, что на сохранившейся венгерке обер-офицера Л. гв. Гусарского полка образца 1845 г. (МС) шнур на рукавах выложен в виде более простого рисунка (узла), чем это показано на хромолитографии. Источник

"Рисунки к исторiи Лейбъ-гвардiи гусарскаго Его Величества Полка" 1859

Autors-Полковник Константин Манзей  брандебурами .//ru.m.wikipedia.org/wiki

43.att. Aizdares auklas. Pļehanova E.O. Vārdnīca.Tērpu, tekstiliju un juveliermākslas vēsture. //elibrary.udsu.ru/xmlui/bitstream/handle/123456789/10716/2013199.pdf?sequence=41

44.att. Huzāru mētelis-vengerka. «Историческое описание одежды и вооружения российских войск», 1944. //www.viskovatov.narod.ru/T24/T24_40.htm

45.att. Dolomans. Выставка «Русская Кавалерия» Центральный музей Вооруженных Сил Российской Федерации. //www.cmaf.ru/history/

46.att.  Huzāru bikses.

47.att. Huzāru soma -taška

48.att. Huzāru ķivere. //nsfreedom.weebly.com/blog/kokarda-na-kivere-gusara-6-bukv

49.att. Jaunā parauga huzāra cepure. Перемены в обмундировании и вооружении войск Российской Императорской армии с восшествия на престол Государя Императора Александра Николаевича СПб.,1857 — 1881, 1862, 1864—1866, 1869, 1871, 1872, 1875, 1879, 1880 — Илл. 306//ru.wikipedia.org/wiki/%D0%A4%D0%B0%D0%B9%D0%BB:306_Changes_in_uniforms_and_armament_of_troops_of_the_Russian_Imperial_army.jpg

50..att. Huzāru zābaki.  //coollib.net/b/148082/read

51.att. Huzāru zābaku rekonstrukcija. //odeon-s.ru/tantsevalnaya-obuv/teatralnaya/sapogi-gusarskie.html

52.att. Dragūni.  //ru.wikipedia.org/wiki

53.att.  Dragūns. //gallerix.ru/album/Hermitage-5/pic/glrx-796395874

54.att. //ru.wikipedia.org/wiki/%D0%A3%D0%BB%D0%B0%D0%BD%D1%8B

55.att. Ungāru huzārs. Az Öreg Huszár / Hungarian Huszár Hungarian Revolution of 1848–49

56.att.  Zirgi. //coollib.net/b/148082/read

57.att. Huzāru zirgu sega. «Историческое описание одежды и вооружения российских войск», 1944,- //www.viskovatov.narod.ru/T24/T24_40.ht

58.att. Huzāru zirgu sega, interneta attēls.

59.att. Dragūnu zirgu sega. Александр Васильевич Висковато Историческое описание одежды и вооружения российских войск. Том 28.//libcat.ru/knigi/nauka-i-obrazovanie/istoriya/243406-aleksandr-viskovatov-istoricheskoe-opisanie-odezhdy-i-vooruzheniya-rossijskih-vojsk-tom-2.html

60 un 61.att. Krievu dragūnu zobeni.  //history-of-weapons.blogspot.com/2014/04/sevastopol-saga.html

62.att. . Grafikas fragments pēc V.Smakauska gleznas, īpašnieks Ungārijas militārais muzejs- Hadtörténeti Intézet és Múzeum.

63.att. Kapseļu sistēmas ierocis.  //antikvariat.ru/mmg/3407/104708/#.WumqJExuKUk

64.att. kapseļu sistēmas ierocis. Атлас чертежей к "Вооружению русской армии за XIX столетие"//ru.wikipedia.org/wiki/%D0%A4%D0%B0%D0%B9%D0%BB:RussianFirearmsXIX_37-39_CapslockGuns.jpg0

65.att. Grāfa Šuvalova dzimtas ģerbonis.  //ru.wikipedia.org/wiki/%D0%A8%D1%83%D0%B2%D0%B0%D0%BB%D0%BE%D0%B2%D1%8B

66.att. Lielgabals-Vienradzis.  //rusplt.ru/sdelano-russkimi/russkiy-edinorog-17977.html

67.att. Lielgabals- Vienradzis.  //rusplt.ru/sdelano-russkimi/russkiy-edinorog-17977.html

68.att. Vienradža koniskā degkamera.  Полевая артиллерия конца XVIII века  Александр Шарковский, //warspot.ru/496-polevaya-artilleriya-kontsa-xviii-veka

69.att.  6.kalibra lielgabals, 19.gs. pirmā ceturtdaļa.ekcastings.com/eng/catalog.php?detail=348&action=AddTovar&tovar_id=348

 

Izmantotā literatūra

 Grāmatas:

  1. Gлинка B.M. Русский военный костюмб ХVIII- начала ХХ века. Ленинград: Художник РСФСР, 1988
  2. „Vispasaules vēsture”, COЦЭКГИЗ 1959.gads, , 6.sējums, 365.lpp.

Interneta materiāli:

  1. Униформа гусар Российской Императорской армии 1826-1855 годов. //uniforma-army.ru/gusary-rossia-1826-1855.php
  2. Ляшенко Леонид Михайлович История. История России. 10 класс. Углублённый уровень. Часть 2//history.wikireading.ru/23653
  3. //oruzhejnaya.ru/shpaga-pexotnaya.html
  4. // Drėma Vladas ,,Vincentas Smakauskas” Vilniaus Dailės akademijos leidykla, 2001// www.super.lt/vincentas-smakauskas/p23451
  5. Александр Берназ. ТЕХНИЧЕСКОЕ ОСНАЩЕНИЕ РУССКОЙ АРТИЛЛЕРИИ НАЧАЛА XIX в.// http://www.museum.ru/museum/1812/Army/RussArtillery/part1.html
  6. А. И. Бегунова Повседневная жизнь русского гусара в царствование императора Александра I //www. coollib.net/b/148082/read
  7. Веремеев Юрий Григорьевич Знаки различия званий Русской Армии XVIII-XX век// army.armor.kiev.ua/forma/gorzet.shtml
  8. Веремеев Юрий Григорьевич О происхождении и сути погон,//army.armor.kiev.ua/forma/o_pogone.shtml
  9. Униформа инженерных войск Русской Армии XIX век (1825-1855гг.) Часть 1//saper.isnet.ru/uniform/uniform-6.html
  10. Копылов Н. А. Полководцы империи Армия и войны в правление Николая I- //history.wikireading.ru/301223
  11. Веремеев Юрий Григорьевич Комплектование русской армии , XVIII - начало XX века //army.armor.kiev.ua/hist/k_rus_arm.shtml
  12. Веремеев Юрий Григорьевич Воинские звания О происхождении и сути воинских званий// http://army.armor.kiev.ua/titul/titul_2.shtml
  13. «Историческое описание одежды и вооружения российских войск»,XXVII. В ГАРНИЗОННОЙ АРТИЛЛЕРИИ , 1944, т.22, с. 17 – 22 //www.viskovatov.narod.ru/T22/T22_27.htm
  14. Князь Саша Чивелевич, 1998 Эволюция русского гусарского мундира:, XVIII-XX век- http://www.kulichki.com/gusary/istoriya/uniform/evoluciya/
  15. Венгерский поход 1849 года //www.oldru.com/army/07_15.htm
  16. Повседневная жизнь русского офицера эпохи 1812 года- //www.e-reading.club/bookreader.php/1007894/Ivchenko_Povsednevnaya_zhizn_russkogo_oficera_epohi_1812_goda.html
  17. Повседневная жизнь русского гусара в царствование императора Александра I http://rulibs.com/ru_zar/sci_history/begunova/0/j0.html
  18. //www.topsword.ru/
  19. Kонструкция шашки основные конструкционные особенности шашки //www.zlatgravura.ru/text/saber-const.html
  20. Д.Н. Ушаков Толковый словарь Ушакова.. 1935-1940.// ushakovdictionary.ru
  21. https ://coollib.net/b/291276/read
  22. Александр Шарковский Полевая артиллерия конца XVIII века, //warspot.ru/496-polevaya-artilleriya-kontsa-xviii-veka
  23. Aлексей Волынец, ,Русский «Единорог», Как в XVIII столетии русские изобрели лучшую в мире артиллерию- http://rusplt.ru/sdelano-russkimi/russkiy-edinorog-17977.html/ ,18 июля 2015
  24. Краткий словарь предметов обмундирования и снаряжения русских войск. 1700-1917 https://lebedinajpesnja1.blogspot.com/2014/05/1700-1917.html
  25. Ричард Ф. Бёртон, Книга мечей Холодное оружие сквозь тысячелетия //www.bibliotekar.ru/CentrMech/index.htm
  26. Уильям Карман История огнестрельного оружия. С древнейших времен до XX века//www.e-reading.club/bookreader.php/1003387/Karman_Uilyam_-_Istoriya_ognestrelnogo_oruzhiya._S_drevneyshih_vremen_do_XX_veka.html
  27. Станислав Малышев - Военный Петербург эпохи Николая I//www.profilib.net/chtenie/125788/stanislav-malyshev-voennyy-peterburg-epokhi-nikolaya-i-90.php
  28. Паскевич, Иван Фёдорович, //https://ru.wikipedia.org/wiki/Паскевич,_Иван_Фёдорович#Усмирение_Венгрии_(1849)