P.   Slēgts
O.  10-17
T. 10-17
C. 10-17
P. 10-17
S. 10-17
Sv. 10-17

Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs

Naudu vajag visiem un visos laikos (1946-1961)

Jelgava drupāsBildes pirmajā rindā
Pa kreisi Ņesterova nama un citu ēku drupas no Katoļu ielas puses, pa labi Jelgavas Vācu evaņģēliski kristīgo jauniešu nama drupas Svētes ielā
Bildes otrajā rindā 

Pa kreisi 
Latviešu biedrības nama drupas Katoļu ielā, pa kreisi Skats no Driksas uz tirgus laukuma ēkas drupām.

 

Jau 1944. gada rudenī Jānis Nauda aizgāja uz savu veco darbavietu – cukurfabriku. Tur viņu uzreiz iesaistīja atjaunošanas darbos, kas sākotnēji bija vienkārši drupu vākšana. Cauri pilsētai bija grūti tikt, jo ielas bija gruvešu pilnas, steidzīgi atbrīvoja tikai lielākās ielas, lai armijas mašīnas varētu izbraukt cauri. Pilsētniekiem izdeva speciālas kartītes, kurās ierakstīja, cik stundu nostrādāts pie drupu novākšanas. Ja nestrādāji, varēja nosūdzēt jaunajai varai, kas pēc tam ātri vien izrēķinājās ar nepaklausīgajiem – jau 1945. gada 5. februārī no Jelgavas izveda vilciena sastāvu ar arestētajiem iedzīvotājiem.

1946. gada pavasarī pēkšņi pienāca vēstule no Sibīrijas. Uz mazas rūtainas lapiņas ar zīmuli rakstītā vēstulīte bija no Annas – Jāņa pusmāsas. “Ja jūs Jelgavā vēl esat dzīvi...” tā sākās vēstule. Īsos, aprautos teikumos viņa paziņoja par Pētera sievas Veltas nāvi jau 1941. gada decembrī un jautāja, vai Cecīlija kā vecmāmiņa būtu ar mieru pieņemt audzināšanā Kārlēnu. “Šeit ir grūti, īpaši ziemā,” beigās sīkiem burtiņiem bija pierakstīts. 

Jānim un viņa mātei ziņa no Sibīrijas šķita kā brīnums – Ance un Kārlēns ir dzīvi! Un mazo puisīti pat varēs kaut kā dabūt uz Latviju! Nu tik sākās gan paziņu aptaujāšana, gan iešana uz izglītības nodaļu, lai nodotu iesniegumu, gan braukšana uz Rīgu – uz Bērnu namu daļu, kas ar šo lietu nodarbojās. Ar laiku noskaidrojās, ka no Jelgavas un apkārtnes 1941. gadā izvestos bērnus vedīšot mājās Ringolds Čakste – Jelgavas slimnīcas vadītājs. Tikai jāsavācot nauda, jo oficiāli tās trūkstot, bet katram bērnam vajag 1000 rubļu. Naudu Jānis un Cecīlija ar pūlēm, bet sameklēja, lai gan algas bija mazas, turklāt daļu no tām izmaksāja pārtikas un rūpniecības preču iegādes kartītēs, bija cilvēki, kas pie naudas tika gan godīgā, gan negodīgā ceļā. Cecīlija šuva – skaisti ģērbties sievietes gribēja kā vācu, tā arī padomju laikā. Virsnieki, kas apmetās uz dzīvi Jelgavā, atveda savas sievas, kas gribēja līdzināties eiropietēm, un šūšanas pakalpojumi gāja no rokas. Tāpat darbojās arī melnais tirgus, kur varēja pārdot kādu rotu vai piemiņas lietiņu. Tur aizgāja arī Jāņa kristību karote, gatavota vēl no cara laiku monētas. 

1946. gada 11. oktobrī uz Rīgas sadales bērnu namu Ringolds Čakste atveda 11 bērnus. 

Pirmajās dienās pēc Kārlēna atbraukšanas Cecīlija to vien darīja, kā raudāja. 

“Nu, kā lai neraud,“ viņa taisnojās dēlam. “Tu paskaties, cik viņš maziņš un vājiņš. Astoņi gadi, bet izskatās pēc piecgadīga. Ģīmītī tikai tās lielās acis. Runā tik klusu, ka sadzirdēt nevar. Un tikai ēd un ēd, un ēd...” 

Tomēr Kārlēns ātri atkopās un pēc mēneša jau gāja skolā. Tur gan bija grūtības ar latviešu valodu, jo Sibīrijā zēns bija sācis mācīties krievu skolā. Taču uz skolotājas nedrošo ierosinājumu Kārli pārcelt uz krievu skolu, Jānis, kurš tagad bija oficiālais aizbildnis, atbildēja ar kategorisku “nē”. 

“Mājās vairāk pastrādāsim, un būs labi, “ viņš stingri noteica, ciešāk saņemdams brāļadēla rociņu.

Pašās gada beigās – 14. decembrī pēkšņi tika paziņots, ka notiks naudas reforma un tiks atceltas pārtikas kartītes. Naudas maiņa notika tikai līdz 1947. gada 22. decembrim, iekrājumi virs 3000 līdz 10000 tika mainīti, saglabājot 1/3 daļu, virs 10000 rbļ. – ½ tika konfiscēta.Skaidras naudas maiņas kurss bija 10:1, algu izmaksāja 1:1.

 

Jaunās naudas zīmes1947. gada jaunās naudas zīmes, kas aizvietoja pirmskara naudu, JVMM 34017

1947. gada 14. decembrī tika atcelta kara laikā ieviestā kartīšu sistēma un veikta naudas maiņa, ieviešot jaunus rubļus pēc kursa 1:10 attiecībā pret vecajiem. Maiņas procesā valsts piesavinājās daļu iedzīvotāju noguldījumu, ja tie pārsniedza 3000 rubļu. Vairākkārtīgi samazināja arī atmaksājamās summas par valsts aizņēmuma obligācijām. Reforma līdz pēdējam brīdim tika turēta slepenībā, naudas maiņas termiņš bija vien līdz 22. decembrim, tādēļ paziņojums par to radīja panisku noskaņojumu pilsoņos un drūzmēšanos bankās un veikalos.

 

Cecīlija, to visu izlasījusi “Cīņā”, metās pēc sirdszālēm.

“Kas nu atkal būs? Kā man tagad kundes maksās? Man taču nekādas pensijas nebūs, no kā vecumdienās pārtikšu? “ viņa šņukstēja.

“Mammīt, nu ko tu pārdzīvo! Tev taču ir gan dēls, gan mazdēls! Vai tad mēs – divi vīri – tevi nevarēsim pabarot?” Jānis māti mierināja. 

Viegli tiešām nebija, taču Cecīlijas meistarība šūšanā nodrošināja gan sviesta kārtiņu, gan desas ripiņu uz maizes. Kārlēns staigāja Jāņa pāršūtajās drēbēs, bet pašam Jānim Cecīlija uzšuva uzvalku no pirmskara auduma. Tā bija laba angļu vilna un Cecīlija nevarēja vien nopriecāties par savu atjautību – pirms kara iepirkt audumus. Nu tie lieti noderēja. 

Lēnām atjaunojās arī pilsēta. Drupas gan stāvēja ilgi – līdz pat 50. gadu sākumam – un padomju varas pieprasītās darbaļaužu demonstrācijas par godu Oktobra revolūcijai notika uz to fona. Taču cēla jaunas mājas un ļoti lēnām, bet tomēr arī jelgavnieki dabūja sev kādu labāku pajumti par šķūnīšiem un bēniņiem. Arī Naudu ģimenei izbrīvējās istabiņa, kurā Kārlēns nu varēja būt saimnieks.

 

DemonstrācijasMītiņš un 7. novembra demonstrācija drupās. Attēls no JVMM digitālā arhīva

Dibinoties padomju valstij, tika izveidots arī jauns, t.s. revolucionārais svētku kalendārs, kas iekļāva arīmasu politiskās brīvdienas un valsts svētku dienas. Kā īpaši svarīgas bija 1917. gada Oktobra revolūcijas diena (7. novembris, pēc vecā stila kalendāra – 25. oktobris) un 1. maijs - Strādnieku starptautiskās solidaritātes diena. Sākot ar 1965. gadu īpaši sāka svinēt arī 9. maiju – Uzvaras dienu. Šo svētku galvenās izpausmes bija demonstrācijas un armijas parādes, kā arī speciāli koncerti, dažādi priekšnesumi gan darba vietās, gan skolās. Valsts svētku svinēšana bija būtiska valsts pārvaldes sastāvdaļa, iedzīvotāju lojalitātes kontroles instruments un varas leģitimitātes publiskā demonstrācija. Cilvēku (iz)dzīvošanas prakse Padomju Latvijāiemācīja viņus pakļauties varas piedāvātajiem dzīves noteikumiem, tostarp akceptēt piedalīšanos padomju rituālos. Nepiedalīšanās 7. novembra vai 1. maija demonstrācijās varēja draudēt ar politiskām nepatikšanām.

 

Jelgavā vāca nost gan drupas, gan padomju varai netīkamos pieminekļus. 1950. gada sākumā pazuda Jāņa Čakstes piemineklis un no Stacijas parka – Lāčplēsis. Kārlēns brīnījās:

“Kāpēc Lāčplēsis pazuda? Mums tikko skolā bija Pumpura eposs jālasa – kā Lāčplēsis pret naidnieku – Melno bruņinieku cīnījās.”

“Melno bruņinieku jau vācu laikā pašam tēlniekam lika nokalt nost – tas aizskarot vācu lepnumu – kaut kādas latviešu tautiņas varonis uzvarējis viņu varenības simbolu. Tagad traucē arī pats Lāčplēsis – ka tik lielo lāci nesaplēš,” skumji atbildēja Jānis. 

Kārlēns sarauktu pieri noskatījās uz tēvoci, bet vairāk nejautāja. Viņš jau no Sibīrijas laikiem zināja, ka ir lietas, par kurām nerunā.

 

Drupu likvidēšanaDrupu novākšana Jāņa baznīcas apkārtnē un pie Sv. Trīsvienības baznīcas, attēli no JVMM digitālā arhīva

Drupu novākšana Jelgavā turpinājās līdz pat piecdesmito gadu sākumam. Tajā piedalījās gan vācu karagūstekņi, gan paši jelgavnieki, kuriem sabiedriskā kārtā vajadzēja nostrādāt zināmu daudzumu darba stundu, kuras tika ierakstītas speciālā darba grāmatiņā. Lielāko ēku sienas (piem., Sv Trīsvienības un Sv. Nikolaja baznīcas, Latviešu biedrības nama) stāvēja līdz pat 1953. gadam, kad tās saspridzināja un nojauca. 

 

Cecīlijas šuvējas prasme bija liels atspaids, jo Jānim vienam uzturēt trīs cilvēku ģimeni bija grūti. Ticis atkal par grāmatvedi, Jānis algas dienās smagu sirdi pārskatīja nodokļu ailītes – ienākuma nodoklis, vecpuiša nodoklis, mazģimenes nodoklis, obligācijas. Tās šķita pašas nepatīkamākās. It kā brīvprātīgais valsts iekšējais aizņēmums, tas tomēr bija obligāts – ja nepirksi (par gandrīz trešdaļu algas), varēji tikt cietumā kā valsts ienaidnieks. 

 

ObligācijasObligācijas – valsts brīvprātīgā iekšējā aizņēmuma vērtspapīri,
t
iešsaistes materiāli https://lv.erch2014.com/finansy/42013-istoriya-obligaciy-v-sssr-ih-rol-v-razvitii-ekonomiki-strany.html

Krievijā izdoti jau 1922. gadā, pēc tam atkārtoti līdz pat 1989. gadam. Oficiāli to atmaksa tika noteikta pēc 20 gadiem, taču reāli tā notika loteriju formā – tika publicēti “laimējušo” obligāciju numuri, atsevišķos gados – 1971. un 1982. tās varēja pārvērst naudā, taču to vērtība bija ievērojami kritusies. Kopumā šis valsts iekšējais aizņēmums saviem iedzīvotājiem reāli netika atmaksāts.

 

Nākamie desmit gadi Naudu ģimenes dzīvē aizritēja ātri un bez lieliem uztraukumiem. 1953. gada martā nomira Staļins un Jānis nevarēja nobrīnīties vien, kā dažs labs iebraucējs, īpaši sievietes, izdzirdējušas nāves ziņu, sāka balsī vaimanāt:

“Kas nu būs, kas nu būs, mūsu tētiņš, pats Staļins pagalam!” 

Latvieši tikai nogrozīja galvu, mītiņā uztaisīja sērīgu ģīmi, bet mājās atviegloti nopūtās un cerēja uz labākām pārmaiņām. Kad pēc pāris gadiem sāka oficiāli kritizēt Staļina kultu un no Sibīrijas sāka atgriezties izsūtītie, tiešām šķita – nu jau būs labi. 

Jānim darbā kārtējo reizi mācās virsū partordze (komunistiskās partijas organizācijas sekretāre), lai stājas partijā. Tad varēšot viņu izvirzīt par galveno grāmatvedi, saņemt lielāku algu un citus labumus. Pat solīja ielikt dzīvokļu rindā. Jānis tikai jokojās un teicās, ka neesot pienācīgi morāli nobriedis komunisma cēlāja nosaukumam. Par to partordze rādīja niknu ģīmi un solīja Jāni piespiest precēties ar kasieri Gaļinu, lai tā morālā briešana notiktu ātrāk. Gaļinai jau Jānis ļoti patika – katros svētkos nesa gardus pīrāgus un saviesīgās kolektīva pasēdēšanās spiedās viņam klāt. Tikai Jānis palika vēss un atturīgs – Gaļina bija ārēji līdzīga Rozālijai, tādiem pašiem tumšiem matiem un acīm, bet pēc rakstura un uzvedības – pilnīgs pretstats. Strauja un skaļa, tieša savos izteicienos, viņa ar to Jāni tikai atbaidīja. 

Kārlēns beidza vidusskolu un iestājās Lauksaimniecības akadēmijā agronomos. Gribot kā tēvs zemi apstrādāt. Kad stāstīja Jānim un Cecīlijai par savām iecerēm, gaisā tā vien virmoja Kārļa nepateiktais – “savu zemi apstrādāt”. Nebija daudz ne Jānim, ne Cecīlijai to stāstu par “Naudu” mājām un zemi, bet zēnam bija pieticis arī ar mazumiņu. Viņš gribēja būt pie savas zemes klāt. 

 

Jelgavas pils restaurācijaJelgavas pils restaurācija, attēli no JVMM digitālā arhīva. 

No 1957. līdz 1965. gadam galvenā arhitekta P. Fogeļa vadībā norisinājās Jelgavas pils atjaunošanas darbi, kas tika pielāgoti Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (tagad Latvijas Lauksaimniecības universitātes) vajadzībām. Atjaunošanas darbiem tika piešķirti 13230 tūkstoši rubļu, līdz ar to jau 1958. gada 22. jūnijā tika svinēti Jelgavas pils spāru svētki. Pils atjaunošanas darbus vadīja Arnolds Grīslis un Jānis Zirdziņš. Atjaunošanas darbos piedalījās apmēram 70 strādnieku. 1961. gadā tika dots rīkojums veikt fasādes krāsojumu, par pamatu ņemot ķieģeļsarkano krāsu. Savukārt trūkstošās čuguna maskas fasādē tika izgatavotas no cementa. No 1959. līdz 1964. gadam Jelgavas pilī bez būvdarbiem tika realizēti arī restaurācijas darbi – caurbrauktuvēs, divās kolonnu galerijās, centrālajā vestibilā, krusta velvēs, kā arī pils ārējā fasādē.

 

Autors
Silva Barševska
Galvenā speciāliste