Naudu vajag visiem un visos laikos (1920–1940)

1919. gada 21. novembrī Latvijas armija sīvās kaujās no Jelgavas padzina Bermonta vienības. Kopā ar karavīriem pilsētā atgriezās arī Pēteris Nauda, tiesa gan, pie ģimenes ieskrēja tikai uz brīdi – vēl priekšā bija vācu spēku pilnīga izdzīšana no Latvijas un Latgales atbrīvošana no Sarkanās armijas. Oficiāli karš beidzās tikai 1920. gada 11. augustā, kad tika noslēgts miera līgums ar Padomju Krieviju.

Mājās Pēteris atgriezās 1920. gada oktobrī. Palicis gandrīz sirms, vēju aprautu, skarbu seju, viņš paša bērniem šķita svešs un nepieejams. Vecākais – Pičuks – gan ātri pierada un teciņiem vien skrēja tēvam līdzi sētas darbos. Mazais Jančuks, kaut gan jau sešus gadus vecs, vairāk ķērās mātei brunčos, kad tēvs bija tuvumā. Taču kara stāstus klausījās vaļā muti. Neko daudz par pašu karošanu tēvs gan nestāstīja. “Tās nav bērnu pasakas, ko vakarā stāstīt, “viņš rūca un stāstīja tikai kādus jocīgus atgadījumus no karavīru sadzīves.

Bet puikām ar to arī bija gana, lai kopā ar citiem tuvāk dzīvojošiem bērniem spēlētu “kariņus”. Jelgava bija pamatīgi nopostīta un netālu esošo māju drupās bija varen laba spēlēšanās. Tas nekas, ka vecāki uz visstingrāko noliedza ložņāt pa drupām, kaut ko rakņāt vai paņemt. Tas tikai uzkurināja azartu un “slēpšanās no ienaidnieka” šķita pavisam īsta. Tādā spēlītē gadījās arī nelaime. Puikas bija atraduši vairākas patronas, kuras tad nu gāja no rokas rokā. Kāds izdomāja tās spridzināt.

“Jāmet ugunī un būs riktīgi,“ viszinis teica. Domāts – darīts. Mazākie savilka dēļu galus, vecākie piešķīla uguni un meta patronas ugunskurā. Kā par nelaimi, viena patrona, sprāgdama lidoja uz Jančuka pusi. Tas, seju sargādams, pacēla roku, bet dzelzs gabals trāpīja tieši paceltajā plaukstā, sašķaidīdams divus pirkstus. Ieraudzījis asiņaino plaukstu, mazais puika kļuva bāls kā drēbe un saļima turpat uz vietas. Vecākais brālis pieskrēja klāt un sāka mazo raustīt, kliegdams: “Tikai nemirsti, Jančuk, tikai nemirsti!”

Pārējie puikas, juzdami, ka nu ir par traku, viens pēc otra kaut kur pazuda. Tikai čigānpuika Ješka attapās, ko darīt. Turpat uz vietas noplēsis kreklam stērbeli, kā prazdams apsēja Jānim roku un drusku viņu iepļaukāja. “Lai no ģīboņa atjēdzas,” viņš paskaidroja Pičum. “Tagad viņš ir jādabon pie daktera. Zinu, ka tepat netālu viens dzīvo. Tēte pie viņa brauca pēc zālēm mammītei.” Ar pūlēm dabūjuši mazo pie samaņas, puikas pusstiepšus aizvilka viņu līdz dakterim. Tas gan izrādījās tikai aptieķnieks, taču vismaz kārtīgi pārsēja roku un kaut kur kaimiņos dabūjis zirgu un ratus, aizveda Jāni uz slimnīcu.

Pirkstus glābt neizdevās, skolā nācās mācīties rakstīt ar kreiso roku, taču tēvs pussmīnot teica: “Varbūt ar to visu tev i laimējās, dēls. Vismaz armijā neņems, šaut nevarēsi.”

1. pasaules kara krievu trīsliniju Mosina šautenes 7,62 mm kalibra patronu magazīna. JVMM 5501/1-10

Uz 1920. gada beigām no Krievijas atgriezās arī mazā Janča krusttēvs Jānis. Ģērbies labā, bet drusku paskrandušā kažokā, palielu finiera čemodānu rokā, noaudzis ar bārdu tā, ka miesīgais brālis sākumā nepazina. “Tad jau laikam bagāts būšu,“ Jānis smējās, Pētera mulsumu redzot. “Brāļuk, velns tāds! Dzīvs!” Ar asarām acīs brāļi apkampās un sita viens otram uz pleca, kā pārbaudot, vai otrs tiešām ir no miesas un asinīm, nevis kāds spoks. Jānis nebija viens. Atbrauca arī Jāņa sieva Nino, gruzīniete, un viņu meitiņa Nellija jeb Nelīte, kā Jānis viņu mīļi dēvēja.

Kādu laiku Jānis ar ģimeni dzīvoja pie brāļa. Puikām tas bija priecīgs laiks, jo krusttēvs bija runātīgs un savus piedzīvojumus bēgļu gaitās stāstīja tā, ka klausīties varēja vaļā muti. Ņinas tante gatavoja īpatnējus ēdienus, kas gan negaršojot, tā kā Gruzijā pieņemts, jo šeit jau nevar nekādas garšvielas dabūt. Ar mazo Nelīti varēja spēlēties, taču viņa bija vēl pavisam maziņa – tikai pusotra gada un nekas daudz jau no tām spēlēm nesanāca.

Vēl krusttēvam Jānim bija čemodāns, pilns ar naudu. Tur bija gan vecā cara nauda, gan kerenkas, gan boļševiku drukātā. Tikai viss bija juku jukām. Tad nu puikas tika likti pie šķirošanas – Jānis ierādīja, kura nauda kurā kaudzītē jāliek, un pats vēl pieskatīja, lai mazie ko nesajauktu. Pičum gan tas ātri apnika, un pie pirmās izdevības viņš izšmauca pagalmā. Jančukam ar pārsieto roku nekur īsti skriet negribējās un tā naudiņas skaitīšana un pētīšana viņam tīri labi patika. Bija jau arī interesanti salīdzināt lielos cara laika rubļus ar divgalvainajiem ērgļiem un kerenkas jeb Krievijas pagaidu valdības izdotās naudas zīmes vēl ar divgalvaino ērgli virsū, bet mazākas. Boļševiku jeb lielinieku nauda lepojās ar sirpi un āmuru, taču bija tik maza pret cara laika banknotēm, ka lika šaubīties, vai tā vispār ir nauda.

“Karenkas” – Krievijas Pagaidu valdības (vadītājs A. Karenskis) izdotās papīra naudaszīmes, kas bija apgrozībā no 1917. gada 18. septembra līdz 1922. gada 1. oktobrim. Zelta seguma tām nebija. To nominālvērtība bija 20, 40, 250 un 1000 rbļ. Pēc Pagaidu valdības krišanas tās turpināja izdot arī Krievijas Sociālistiskās Federatīvās Padomju Republikas Tautas banka. Karenkas bieži tika viltotas un tāpēc tās nelabprāt pieņēma maksājumos. JVMM 7204

Par “karenkām” Latvijā sauca ar Krievijas Pagaidu valdības izdotās kredītbiļetes, kas bija vērtīgākas. Lēmumu par to izdošanu pieņēma Pagaidu valdība 1917. gadā (26. aprīlī, 9. maijā, 22. augustā), taču vēlāk izdeva arī padomju valdība. Uz šīm banknotēm vēl bija cariskās Krievijas ģerboņa divgalvainais ērglis. Apgrozībā tās ija līdz 1922. gada 1.oktobrim. JVMM 7028/3, JVMM 7031, JVMM 7037, JVMM 7051

No 1919. gada padomju Krievijā parādījās arī maiņas zīmes – par naudu to oficiāli nesauca, jo padomju vara bija pasludinājusi, ka valstī drīz iestāsies komunisms, kurā nauda nebūs vajadzīga. Uz lielo nominālu banknotēm boļševiku sauklis “Visu zemju proletārieši, savienojieties!” bija ne tikai krievu, bet arī franču, itāļu, angļu, vācu, ķīniešu un arābu valodā, jo bija iecerēta t.s. permanentā jeb nepārtrauktā socialistiskā revolūcija, kas no Krievijas paries uz citām pasaules valstīm. Uzraksts “naudaszīme” uz banknotēm parādījās tikai no 1922. gada. Maiņas zīmes bija apgrozībā līdz banknotēm parādījās tikai no 1922. gada. Maiņas zīmes bija apgrozībā līdz pat 1924. gadam. To nomināli – 1, 3, 15, 30, 60, 100, 250, 500, 1000, 5000, 10 000 rbļ.  JVMM 7221, JVMM 7205, JVMM 7206, JVMM 7361, JVMM 4759, JVMM 4733

Starp daudzajām naudaszīmēm atradās arī kāda plāna grāmatiņa. To ieraudzījis, krusttēvs tikai pasmējās un teica, ka to puikas var ņemt spēlēties.

Tfilisā (tagad Tbilisi) izdotā krājgrāmatiņa. JVMM 41300

“Bet tā taču ir bankas krājgrāmatiņa! ” iesaucās Cecīlija. “Skat, izdota Tiflisā. Tu pat tik tālu tiki,“ viņa nogrozīja galvu. “Nuka! Kur tad es savu smuko Ninucīti būtu dabūjis? Bet grāmatiņa – kas no tās?” attrauca Jānis. “Nu jau tā man nav vajadzīga. Atgriežoties Latvijā, visus uzkrājumus izņēmu, re, kur tie ir.” Viņš novicināja žūksni padomju naudas. “Lielāko daļu tāpat nācās atdot krievu robežsargiem. Un te tā mainīšana arī neko nedod. Padomju papīrīši īsti te nekotējas.” Toties kotējās dažādas citas naudiņas, ko Jānis pamanījās uzpirkt gan no jelgavniekiem, gan tālākas apkārtnes ļaudīm. Pēteris gan sodījās, ka brālim tas labi nebeigsies, taču Jānis tikai atmeta ar roku. Esot ticis uz zelta dzīslas, viņš teica.

Tā zelta dzīsla gan beidzās tā, kā vecākais brālis bija pareģojis. Kādu nakti Jānis atgriezās asiņainu ģīmi un saplēstās drānās. Ar pūlēm esot atkāvies no bandītiem tepat uz Kalnciema ceļa. Vienās mājās iegājis, tikai aprunāties, bet laikam kāds bija zinājis par šo naudas mainītāju un saruna beidzās ar piekaušanu un arī aplaupīšanu. “Labi, ka dzīvs paliku,” Jānis izspļāva asinis un turpināja mazgāties sievas atnestajā bļodā. “Tie jau kā zvēri, nemaz neklausījās, ko es runāju, uzreiz sāka zvetēt. Piesita līdz nemaņai, nemaz nemanīju, kā izmeta ceļmalā. Kamēr atjēdzos, kamēr atnācu…”

“Paldies, Dievam, ka dzīvs paliki! Tagad te apkārt Kaupēns ar bandu ņemas, tie jau dzīvu neatstātu! Izbeidz šitās šeftes, brāl! Brauc uz Rīgu, tur tev ir paziņas vēl no studiju laikiem, gan jau ieriktēs kādā vietā,” ierunājās Pēteris. Jānis tikai nošķobīja sasisto muti un neko neteica. Kaut kas laikam nebija tā ar tiem paziņām un draugiem. Pēc kāda laika apārstējies Jānis tiešām sameklēja kādu grāmatveža vietu Rīgā, un ar visu ģimeni pārcēlās uz galvaspilsētu. Arī Pēteris, nokārtojis zemes īpašuma lietas, arvien biežāk palika Naudītēs. Vajadzēja pieskatīt mājas un saimniecības ēku atjaunošanu, meklēt strādniekus lauku darbiem, gādāt inventāru. Labi, ka pagrabā noraktos cara laiku zelta rubļus nu jau varēja droši mainīt uz Latvijas naudu – sākumā gan tikai uz Latvijas rubļiem.

Latvijas naudas sistēmas pamatā bija Latvijas Pagaidu valdības rīkojums 1919. gada 22. martā ieviest Latvijas naudaszīmi – Latvijas rubli un maiņas zīmi – Latvijas kapeiku. Tika izlaistas 1, 5, 10, 25, 50, 100 un 500 rubļu naudaszīmes un kapeikas ar 5, 10, 25 un 50 nominālvērtību. Apgrozībā tās bija līdz 1924. gadam. JVMM 4706, JVMM 4704/1, JVMM 4727, JVMM 4738

Vasarai iestājoties, Pētera sieva Cecīlija sāka arvien uzstājīgāk runāt par visas ģimenes pārcelšanos atpakaļ uz Naudītēm. It īpaši, kad vīrs palielījās, ka dabūjis divas slaucamas govis, Cecīlija neizturēja. “Un kas tad tev tās govis tur slauc? Namdari, vai? Un paši sev gan ēst gatavo, gan drēbes mazgā? Un lauki jau paši par sevi apstrādājas, vai ne? Kas notiek, Pēter?” sieva, gandrīz raudot, jautāja. Pēteris tikai novērsās un, dūri kabatā žņaudzīdams, nokāra galvu.

“Mums laikam būs jāšķiras, Cecīlij. Saproti, frontē… Nu gadījās viena… meitene. Pameņģējāmies, bet mūs pieķēra viņas brālis. Labi, ja vēl būtu tikai mani piekāvis, bet nē, noskaidroja pie virsnieka manu vārdu un dzīvesvietu un piedraudēja, ka neliksies mierā, ja es šā māsu neapprecēšu. No sievas lai šķiroties, citādi… liecinās, ka esmu nodevējs un krievu spiegs. Tad mani pakārtu.” “Un tu to visu ņēmi par pilnu? Uzķēries uz kaut kāda puišeļa šantāžām!” Pārsteigumā Cecīlija sasita plaukstas. “No sākuma jau nē. Apsolīju, ko prasīja, bet netaisījos neko darīt. Tad te pavasarī šie abi pēkšņi uzradās, turklāt tā skuķe jau ar bērnu. Nu paņēmu abus divus “Naudās” strādāt. Strādnieki jau labi, tur neko nevar teikt. Tikai… visu laiku par to precēšanos…”

“Tad darīsim tā,” drusku padomājusi, teica Cecīlija. “Tu vari braukt uz savām “Naudām” un tur dzīvot ar to m… meitieti un viņas nātru bērnu, bet nekādu šķiršanos es tev nedošu. Un rīt pat iesim uz advokāta kantori, redzēju, ka viņš jau pieņem apmeklētājus, un tu mājas norakstīsi uz Pičuka vārda. Ja viņam nevarēs, ka vēl par mazu, tad vismaz testamentu sastādīsi, ka viss paliek viņam un Jančukam. Citādi tie nelieši tev mājas viens un divi atņems.” “Labi, tev taisnība. Tā arī darīsim. Un… Cīlīt, lai vai kā bijis, tu man esi vislabākā,” Pēteris gribēja sievu apskaut, bet viņa izvairījās. “Par bērniem un tevi es vienalga rūpēšos, naudu sūtīšu,” rūgti noteica Pēteris, ejot projām.

1921. gada rudenī mazais Jānis Nauda sāka iet skolā. Darbojoties ar krusttēva naudiņām, viņš bija labi apguvis ne tikai vienkāršu saskaitīšanu un atņemšanu, bet Jāņa vadībā arī iemācījies reizrēķinu un dalīšanu. Pamācījis, kā aprēķināt dažādu naudas vērtību pret Latvijas rubli, Jānis nevarēja vien nobrīnīties, cik veikli mazais galvā to visu sarēķina. “Nu gan tev būs jāmācās par finansistu,” krusttēvs smējās.

Tā kā mazais prata arī tekoši lasīt, tad pēc krietnas pārbaudes viņu uzņēma Valsts Jelgavas skolotāju institūta paraugpamatskolā. Disciplīna gan tur bija stingra un mācīties vajadzēja nopietni, taču Jančukam patika. Rakstīt iemācījās ar abām rokām – ar kreiso bija ērtāk turēt spalvaskātu, taču ar labo burti iznāca glītāki, kaut gan bija grūtāk rakstāmrīku noturēt. Vecākais brālis mācījās pilsētas skolā un bieži vien kacināja Jančuku, saucot par grāmatu tārpu, kad tas negribēja piedalīties kādās puiku spēlēs.

Cecīlija, norijusi rūgtumu par to, ka palikusi “salmu atraitne”, sāka nodarboties ar šūšanu, un pēc dažiem gadiem varēja Jelgavas centrā atvērt savu modes salonu. Pēteris savu solījumu turēja, naudas netrūka. Kad Latvijas rubļus sāka mainīt pret latiem, Jančuks katru monētu un naudas zīmi kārtīgi izpētīja un pat iezīmēja savā burtnīciņā. Pārāk skaisti jau nu neiznāca, bet bija interesanti latus salīdzināt ar krusttēva atstātajām kerenkām vai padomju naudaszīmēm. Tā nu nauda zēnam kļuva par aizraušanos uz visu mūžu.

1922. gada 3. augustā tika apstiprināti “Noteikumi par naudu”, kas paredzēja to, ka Latvijas Republikas naudas vienību nosauca par latu un lata simtā daļa tika saukta par santīmu. Lati tika segti ar zeltu, nosakot, ka pret vienu latu pēc pieprasījuma izsniedzami 0,2903226 grami tīra zelta. Kaut gan apgrozībā vēl kādu laiku palika arī Latvija rubļi, tika iespiesti lati un kaltas santīmu monētas. Jaundibinātā Latvijas banka 1922. gadā laida apgrozībā banknotes ar 10, 20, 25, 50, 100 un 500 latu nominālvērtību. Metāla naudu – santīmus 1, 2, 5, 10, 20, 50 nominālvērtībā sākumā kala Šveicē, tad Lielbritānijā, kur kala arī lata monētas 1, 2, 5 nominālvērtībā. 1937. gadā Rīgā pie Valsts papīru spiestuves atklāja savu monētu kaltuvi. Latvijas lats pastāvēja līdz 1940. gadam. JVMM 4268/1, JVMM 4269/1, JVMM 4350, JVMM 5002/1 averss un reverss, JVMM 4992/1, JVMM 4406/1, JVMM 4717 (1928. g.), JVMM 2719 (1938. g.) 

Pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma 1934. gada 15. maijā uz naudaszīmēm blakus tautas dzīves attēlojumiem parādījās arī vadoņa portrets. JVMM 4404/2

Beidzis pamatskolu, Jancis iestājās 1. Jelgavas Valsts klasiskajā ģimnāzijā. Būdams pacietīgs un neatlaidīgs, viņš pietiekami labi tika galā gan ar latīņu un grieķu valodu, gan angļu un vācu, bet vismīļākās tomēr bija matemātikas un fizikas stundas. Ar prieku viņš gāja arī uz latviešu literatūru, ko aizraujoši pasniedza pats direktors Jānis Lapiņš. Mēģināja arī pats ko uzrakstīt, bet tas negāja – racionālais matemātiķa prāts piezemēja fantāzijas lidojumu, teksts iznāca sauss kā vēstures hronika. Ģimnāzijas laiks atnesa arī pirmo mīlestību – tumšmatainā aptiekāra meita Rozālija jeb Rozīte labprāt diskutēja ar Jāni par fizikas un ķīmijas eksperimentiem, dziedāja korī un rakstīja izcilus sacerējumus. Beidzot ģimnāziju, Jānis aizgāja pie juveliera, lai no sudraba pieclatnieka izgatavo piespraudi, ko uzdāvināja Rozītei. “Tas par piemiņu no manis,” viņš, pasniedzot dāvanu, nosarcis teica.

“Ah, cik skaisti! Paldies, Jānīt! Bet vai tad mēs vairāk netiksimies? Tu taču arī studēsi universitātē! Tad jau vēl būsim kursabiedri,” Rozīte tīri vai iemirdzējās priekā.

“Nu protams, ka būsim. Es studēšu matemātiku, tu ķīmiju, bet abi būsim Rīgā, vienā universitātē,” pretim smaidīja Jānis.

No 1931. gata tika kalti sudraba pieclatnieki, kas tautā ieguva lielu popularitāti un no tiem nereti darināja piespraudes – gan vairā pēc 1940. gada JVMM 4929/3 averrs un reverss.

Sudraba piespraude no pieclatnieka monētas https://www.artembassy.lv/lv/34776-sudraba-piespraude-no-pieclatnieka.php

1938. gadā Jānis un Rozālija reizē beidza Latvijas Universitāti – Jānis Matemātikas un dabaszinātņu, bet Rozālija – Medicīnas fakultāti ar specializāciju farmakoloģijā. Pirmā mīlestība bija pāraugusi gan ciešā draudzībā, gan sirsnīgā mīlestībā. Kaut gan Rozālijas ģimene nebūt nebija sajūsmā, tomēr jaunieši paziņoja, ka saderināsies un pēc gada arī precēsies. Rozītes tēvs, aptieķnieks Bernsons, gan pieprasīja, lai Jānis vispirms sāk pelnīt tik daudz, lai var kārtīgi uzturēt ģimeni, pie kāda plikadīdas viņš savu meitiņu vis nedošot. Jānis dabūja grāmatveža vietu cukurfabrikā un cerēja, ka gada vai sliktākajā gadījumā divu, viņš dabūs paaugstinājumu gan amata, gan atalgojuma ziņā.

Arī vecākā brāļa Pētera dzīve gāja uz augšu. Pāris gadus pirms brāļa beidzis Lauksaimniecības fakultāti, Pēteris kā diplomēts agronoms sāka strādāt tēva mājās. Tā kā mājas tomēr izdevās norakstīt uz viņa vārda, un no savas Cecīlijas vecais Pēteris tā arī neizšķīrās, tad abi šantažētāji – brālis ar māsu – kādu dienu nozuda – smagais darbs lauku mājās bez cerībām tās iegūt bija apnicis. Bērns – mazā Anna jeb Ance – gan tika atstāts, un Pēteris, atzinis par savu meitu, deva viņai arī savu uzvārdu. Savai pusmāsai jaunais Pēteris īpašu uzmanību neveltīja, pa kājām nemaisās, i labi. Studiju laikā izpriecājies korporeļu sabiedrībā, tagad viņš meklēja savām mājām labu saimnieci. Tāda gan atradās tikai pēc vairākiem gadiem starp Kaucmindes beidzējām, zeltainām matpīnēm un slaidu augumu. Nosvinēja lielas kāzas, pēc gada atskrēja mantinieks – Kārlītis. Viss šķita tik labi un mierīgi.

Cecīlija uz Naudītēm tā arī vairs neaizbrauca – gan sirds sūrstēja, gan salons Jelgavā prasīja daudz laika. Tikai pa vakariem labprāt klausījās radio, ko brīnumainā kārtā tika vinnējusi loterijā. Tās bija visvisādas un solīja nezin kādus laimestus, taču tie lielie – vasarnīcas un ārzemju ceļojumi – vienkāršajiem ļautiņiem kaut kā netika. Loterijas biļetes pārāk dārgas nebija, tāpēc Cecīlija ik pa laiciņam kādu nopirka. Varbūt laimēsies vēl?

Laikā līdz 1940. gadam Latvijā gan dažādas biedrības, gan valsts rīkoja loterijas, kurās iegūtos līdzekļus izmantoja konkrētiem mērķiem, piem., baznīcu draudžu vajadzībām, organizāciju namu atjaunošanai, palīdzības organizēšanai kara invalīdiem vai bārmeņiem, valsts līmeņa arhitektūras ansambļu celtniecībai. Protams, loterijas pieļāva arī spekulācijas iespējas, tāpēc tās centās kontrolēt. JVMM 4834, JVMM 4837, JVMM 4838

Autors
Silva Barševska
Galvenā speciāliste