P.   Slēgts
O.  10-17
T. 10-17
C. 10-17
P. 10-17
S. 10-17
Sv. 10-17

Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs

Pa robežakmeņu un robežstabiņu pēdām

Laikā, kad Šengenas līguma ērtību izlutinātajiem ceļotājiem pandēmija liek atcerēties, kas ir valstu robežas, ar interesi varam pievērsties arī dažiem ievērības cienīgiem gadskaitļiem. 

Zemgalieši šogad varēs pieminēt apaļu simtgadi kopš Latvijas Republikas un Lietuvas Republikas robežlīguma parakstīšanas (1921. gada 14. maijā), savukārt 595 gadi pagājuši kopš Livonijas ordeņa valsts un Lietuvas dižkunigaitijas robežas nospraušanas (1426. gada jūnijā), kura bija par pamatu 1921. gada robežai.

 

1. valsts robežas nospraušanaFotogrāfija. Valsts robežas nospraušana starp Latviju un Lietuvu Jelgavas apriņķa Sesavas pagasta teritorijā, 1929. gads. JVMM 21014

 

Kas tad īsti ir robežas?

 

Robežas ir nosacītas līnijas uz kartes, kā arī fiziski ģeogrāfiskas šķirtnes dabā starp politiskiem vienumiem, kas pakļautas specifiskai jurisdikcijai. Robežas tiek iedibinātas, vienojoties politiskām, sociālām vai etniskām grupām, kas iesaistītās teritorijas pārvalda. 

Jāatzīst gan, ka robežu problēma nekad nebeidzas vienā dienā ar starpvalstu līguma parakstīšanu. Tas drīzāk ir ilgstošs process, kuram konkrētu atzīmējamu datumu ,,pievilkt’’ ir visai problemātiski. Pēc diplomātisku sarunu ceļā panāktas vienošanās ,,uz papīra’’ katra robežjautājuma risināšanā seko vairākkārtējas uzmērīšanas, precizēšanas, reāla nospraušana dabā, kā arī juridiska nostiprināšana ar detalizētu robežu aprakstu parakstīšanu. Nereti šajos procesos jāiesaistās starptautiskām šķīrējinstitūcijām.

Lai gan lielākajā daļā pasaules starpvalstu robežas līdz ar pierobežu teritorijām tiek kontrolētas un to likumīga šķērsošana iespējama tikai speciālos robežšķērsošanas punktos, 26 Šengenas līguma dalībvalstis (ieskaitot Latviju) ir vienojušās par savstarpēju robežkontroles atcelšanu.

 

2. Latvijas pirmā polititskā karteLatvijas pirmā politiskā karte. (Zīmējums: B. Dzenis, 1918. g. janvāris. Pieejams: https://www.historia.lv/galerija/latvijas-pirma-politiska-karte-janvaris-1918-0

 

Kā Latvijas robežas tapa?

 

Šobrīd savāds šķiet fakts, ka 1918. gada 18. novembrī, dibinot Latvijas Republiku, jaunajai valstij vēl nemaz nebija skaidru ārējo robežu. Karadarbība turpinājās, tādēļ līdz pat 20-to gadu sākumam spēkā palika Krievijas impērijas administratīvi teritoriālais iedalījums. Latvijas Neatkarības karam beidzoties, turpinājās diplomātiski robežstrīdi ar kaimiņvalstīm. 

1919. gada aprīlī Latvijas delegācija Parīzes Miera konferencē iesniedza Memorandu ar pievienotu tekstu ,,No latviešiem apdzīvotas zemes’’, lai starptautiski pieteiktu un skaidrotu Latvijas teritoriālās pretenzijas. Šajā dokumentā teikts, ka ,,(..) Latvijas valsts ir deklarēta latviešu etnogrāfiskās robežās, bet dažos gadījumos ekonomiski apstākļi un satiksmes ērtība prasa dažu etnogrāfisku un administratīvu robežu pārlabojumu (..)’’.

1920. gada 18. janvārī Jelgavā latvieši ar lietuviešiem vienojās, ka robežām par pamatu ņems etnogrāfisko principu, bet strīdus apgabalus, pēc iepazīšanās ar situāciju uz vietas, pārbaudīs abu valstu izveidota komisija. 25. aprīlī robežjautājuma risināšanai tika piesaistīts šķīrējtiesnesis, skotu diplomāts Džeimss Jangs Simpsons (James Young Simpson (1873-1934))

Latvijas Dienvidu robeža ar Lietuvu juridiski tika noteikta 1921. gada 14. maijā. Valodnieks Jānis Edzelīns bija izteicies, ka starp Latviju un Lietuvu robežu nospraušanai pēc etnogrāfiskā un valodas principa nevajadzēja būt ne mazākajām problēmām, jo atšķirībā no daudzām citām pasaules tautām, latviešu un lietuviešu pierobežas apgabalos nav nekādu pārejas izlokšņu. Bez strīdiem tomēr neiztika, jo katrai valstij bija arī savi politiskie un ekonomiskie argumenti, tādēļ deklarācija par robežas galīgu noteikšanu, pēc šķīrējtiesas iesaistes un rūpīga darba vairāku gadu garumā, tika parakstīta vien 1930. gada 30. jūnijā. 

Sabiedrībā diskusijas 20-tajos gados izpelnījās Palangas un Mažeiķu piederības jautājums, uz ko Endzelīns gan iebilda, ka svarīgāk saglabāt labas kaimiņattiecības: ,,(..) Kā mēs latvieši nevaram aizmirs igauņu atņemto Valku, tā leiši nemācētu nekad aizmirst atņemtu Palangu. (..) ja mēs neievērojot etnogrāfisko principu piesavinātos leitisko Palangu tikai tāpēc, ka tā ietilpusi Kurzemē un lai Latvijai būtu tieša satiksme ar Klaipēdu, ko tad lai atbildam tiem daudzajiem krievu imperiālistiem, kas arī neievērojot etnogrāfisko principu prasa Krievijai Baltiju kā ērtāku pieeju pie jūras, un tāpēc ka Baltija apmēram divus gadsimteņus piederējusi Krievijai? (..)’’.

 

3. Norāde uz Latvijas robežu ŽagarēNorāde uz Latvijas robežu Žagarē, Lietuvā. (Fotogrāfija: Z. Broka-Lāce, 2013.g.)

 

Kur beidzas Zemgale, un kur sākas Žemaitija?

 

Šodien zemgaliešiem tai skaitā arī jelgavniekiem vistuvākie ārvalstu kaimiņi ir lietuvieši, dažam pat Šauļu pārdotuves (lietuviešu: parduotuvės - veikali) mēdz būt tuvākas par Rīgas lielveikaliem. 

Ja daudzviet starp valstīm ir izteiksmīgi dabiski šķēršļi – kalni, ūdeņi, mežu masīvi, tad Latvijas un Lietuvas gadījumā robežšķirtnes nav tik pamanāmas un nepārvaramas. Kādēļ tā? Gluži vienkārši - vēsturiskā zemgaļu Zemgale mūsdienās ir sadalīta starp abām valstīm.

 

4. Latvijas un Lietuvas robeža Latvijas un Lietuvas robeža -starp Jelgavas novadu un Jonišķu rajonu. (Fotogrāfija: Z. Broka-Lāce, 2019.g.)

 

Atskatoties vēsturē, redzams, ka mūsdienu Latvijas un Lietuvas robežjautājums no juridiskā viedokļa sakņojas Livonijas ordeņvalsts un Lietuvas dižkunigaitijas robežlīgumos.

 

5. Livonijas ordeņvalstsLivonijas ordeņvalsts. (Karte: Livonija. Karšu izdevniecība Jāņa sēta. Misāns, I. Latvijas teritorija pēc Krusta kariem, vēlie viduslaiki. Nacionālā enciklopēdija.
Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/5027-Latvijas-teritorija-pēc-Krusta-kariem,-vēlie-viduslaiki

 

No 13. gs. līdz 16. gs. vidum pašreizējā Latvijas un Igaunijas teritorijā pastāvēja Livonijas ordeņa, Rīgas arhibīskapa un triju bīskapu (Kurzemes, Tērbatas un Sāmsalas jeb Lēnumā) valstu konfederācija ar kopīgu nosaukumu - Livonija. Šo spēku iekšējās cīņas noteica to, ka Livonijas iekšējās robežas bija diezgan mainīgas. Sākot ar 14. gs. vidu, 15. gs. sastopami īpašumu robežu apraksti, kur minēti koki ar iegrieztu krustu, upes, strauti, ar oglēm pildītas bedres un speciāli apzīmēti robežakmeņi. Livonijas ārējās robežas 15.-16. gs. sākumā nosaka dažādi līgumi ar Lietuvas valsti (1426. g.) un Krievijas kņazistēm. Precīzs kartogrāfiskais materiāls no šiem laikiem gan ir niecīgs. Spriežot pēc dokumentiem, arī gar šīm robežām bija robežakmeņi, grāvji, iespējams, vēl kādas dabā pamanāmas zīmes, kas līdz mūsdienām vai nu nav saglabājušās vai arī būtu vēl meklējamas. 

 

6. Skats uz Latvijas un Lietuvas robežapgabaluSkats uz Latvija un Lietuvas robežapgabalu pie Augstkalnes (vācu nosaukums: Grenzhof jeb Robežmuiža). (Karte (Digitālais reljefa modelis): © Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra 2021. gads.)

 

Lai gan 13. gadsimtā, vācu iekarotās Baltijas teritorijas diezgan precīzi atbilda vietējo tautu teritorijām, tomēr ne jau visus šos apgabalus bruņiniekiem bija izdevies pakļaut un reāli kontrolēt. Nereti piemirstam, ka kurši, zemgaļi un sēļi reiz apdzīvoja arī mūsdienu Lietuvas Ziemeļu apgabalus, bet žemaišu etniskā vienība, domājams, ir veidojusies, saplūstot žemaišu, zemgaļu un kuršu elementiem. 13. gadsimta cīņu dēļ vairākas kuršu un zemgaļu teritorijas daļēji bija palikušas neapdzīvotas, un tur ienāca žemaišu un lietuviešu maztautas, kuras apvienojās cīņā pret krustnešiem, saglabāja savu neatkarību un, izveidojuši noturīgu zemju konfederāciju, savas valsts sastāvā iekļāva arī kuršu, zemgaļu un sēļu zemju Dienvidu daļu. 

Ja robežas tiešām stingri balstītos uz vēlajā dzels laikmetā esošo cilšu pārvaldīto teritoriju principa, tad mūsdienu Latvija tomēr būtu nedaudz lielāka, vai gluži otrādi – alternatīvās vēstures pasaulē Lietuva varētu pretendēt uz Latvijas teritorijām līdz pat Daugavai (Lietuvas valdnieki vairākkārt izrādīja pretenzijas uz visu baltu apdzīvoto telpu, piemēram, Ģedimins sevi dēvēja par visas Zemgales valdnieku.).

 

7. Kurzeme un Zemgale ap 1250.g.

Kurzeme un Zemgale ap 1250. gadu. (pēc Bielenstein,A. Atlas der ethnologischen Geographie des heutigen und des praehistorischen Lettenlandes. St. Petersburg, 1892. III karte)

 

Žemaitijas jautājums

 

Ja jāmēģina atbildēt uz jautājumu, kas virzīja robežu nostiprināšanos tieši tādā veidolā, kā zinām to mūsdienās, tad kā atslēgas faktors jāmin Žemaitijas teritoriālā piederība. 

Apmēram 12. gadsimta beigas reģionā iezīmējas ar būtiski pieaugošu lietuviešu spēku. No regulāriem laupīšanas karagājieniem cieta Krievzeme, Polija un arī Livonija. Ap 13. gs. vidu Lietuva jau bija apvienota zem Mindauga kā ,,visaugstākā karaļa’’ (zināma kā Mindauga Lietuva). Lietuvas valsts izveidi (ap 1240. gadu) veicināja ārējie faktori, un jo sevišķi – vācu agresija. Tomēr Žemaitija ordeņa varā nonāca tikai formāli. 

1328. gadā Livonijas ordenis kuršu Megavas zemi (ap Palangu un Kretingu), Pilsātu (ap Klaipēdu), daļu no Cekļa un Duvzares (līdz Sventājai) atdeva Prūsijā valdošajam Vācu ordenim. 

1392. gadā abi ordeņi un Kurzemes bīskaps vienojās par jaunu Kurzemes bīskapijas Dienvidu robežu, kas tika nosprausta starp Sventāju un Ventu, 10-15 km platā joslā ietiecoties mūsdienu Lietuvas teritorijā.

14. gs. otrajā pusē pieauga Vācu ordeņa agresija pret Lietuvu. Tā rezultātā lietuvieši meklēja sabiedrotos pie poļiem, un 1385. gadā noslēdza Krēvas ūniju.

1387. gadā Lietuva oficiāli kļuva par kristīgu valsti, kā rezultātā pāvests 1403. gadā aizliedza Vācu ordenim karot ar Lietuvu. 

Nozīmīgas pārmaiņas starptautiskajās attiecībās ieviesa Ģedimina mazdēls Vītauts (valdīšanas laiks: 1392-1430). Galvenais Vācu ordeņa un Lietuvas konflikta iemesls bija Žemaitija, ko Lietuvas valdnieks, balstoties uz vēsturiskiem un etniskiem argumentiem, uzskatīja par savu ,,tēvu mantojumu’’. Vītauts bija nodevis Žemaitiju Vācu ordenim cerībā iegūt atbalstu iekšpolitisko cīņu risināšanā, tomēr, sapratis, ka tas rada draudus Lietuvas eksistencei, viņš iniciēja karu pret ordeni. Galvenais arguments bija tāds, ka visi iepriekšējie līgumi zaudējuši savu spēku līdz ar brīdi, kad Lietuva kļuvusi par kristīgu zemi. 

 

8. Vācu ordeņa teritorijas līdz 1410.gVācu ordeņa teritorijas līdz 1410. gadam. (pēc Putzgers historischer Weltaltlas. 1901. Pieejams: https://lv.wikipedia.org/wiki/Grunvaldes_kauja#/media/Att%C4%93ls:Ordensland1410.png

 

1410. gada 15. jūlijā Lietuvas un Polijas armija nostājās pret Vācu ordeni un vienā no lielākajām viduslaiku kaujām netālu no Žalgiras ciema izcīnīja spožu uzvaru (lietuviešu: Žalgirio mūšis; poļu: Bitwa pod Grunwaldem; vācu: Schlacht bei Tannenberg). Ar šo uzvaru Lietuva un Polija mainīja reģiona ģeopolitisko stāvokli. 1413.-1417. gadā žemaišus kristīja. Žemaitijas piederība faktiski bija atslēga visiem turpmākajiem robežjautājumiem.

 

9. Fragments no kritušā Vācu ordeņa lielmestra Ulriha no Juningenes

Fragments ar kritušā Vācu ordeņa lielmestra Ulriha no Juningenes (Ulrich von Jungingen) figūru no Žalgiras kaujai veltītā monumenta Krakovā, Polijā (Pomnik Grunwaldzki). (Fotogrāfija: Z. Broka-Lāce, 2016.g.)

 

Pēc Žalgiras kaujas sākās Lietuvas valsts nostiprināšanās un aktuāls kļuva robežjautājums starp Lietuvas un ordeņa zemēm. Visbeidzot 1422. gadā, ciešot vēl vienu sakāvi, Vācu ordenis pilnībā atteicās no pretenzijām uz Žemaitiju. 

 

Melnas līgums

 

1422. gada 27. septembrī Lietuvas un Polijas valdnieki Vītauts un Jagailis pie Melnezera, Polijā noslēdza mieru ar Vācu ordeni. Dažādos laikos starp Livoniju un Žemaitiju oficiāli bija vismaz divas atšķirīgas robežas. Pēc Melnas līguma spēkā palika senākā robeža, kas atbilda žemaišu, nevis ordeņa interesēm, no Livonijas atšķeļot kādreizējā zemgaļu apdzīvotā apgabala Dienvidu daļu.

 

10. Melnas līgumsMelnas līgums. (Pieejams: https://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/3/3a/Treaty_of_Melno.jpg

 

11. 1426. gada līguma teksts

1426. gada līguma teksts. (pēc Bielenstein, A. Die Grenzen des lettischen Volkstammes und der lettischen Sprache in der Gegenwart un dim 13. Jahrhundert. St. Petersbuurg, 1892. S. 453-454.)

 

12. Žemaitijas un tās kaimiņi Vācu ordeņa laikāŽemaitija un tās kaimiņi Vācu ordeņa laikā. (pēc Krumbholtz, R. Samaiten und der Deutsche Orden bis zum Frieden am Melno-See. Königsberg, 1890.)

 

1426. gada jūnijā tika veikta robežlīnijas precizēšana. Par Vītauta robežu dēvētā jaunā robeža nu gāja no Sventājas upes galējā Ziemeļu līkuma (mūsdienu Palangas pašvaldībā - tikai 1921. gadā šo teritoriju Latvija atdeva Lietuvai) līdz Dabiķenes ietekai Ventā (Dabiķene joprojām ir Latvijas un Lietuvas robežupe) un tālāk līdz Raktei (pilskalns mūsdienu Lietuvā - Žagarē) un Sidrabei (pie Jonišķiem).

 

13. Raktes pilskalns Lietuvā kurā uzcelta baznīca ar kapsētu Raktes pilskalns Lietuvā, kurā uzcelta baznīca ar kapsētu. (Fotogrāfija: Z. Broka-Lāce, 2013.g.)

 

14. Kalnjeles pilskalns jeb Sidrabens pils vieta ar krietiešu baznīcu un kapsētuKalnjeles pilskalns jeb Sidrabens pils vieta ar kristiešu baznīcu un kapsētu. (Fotogrāfija: Z. Broka-Lāce, 2019.g.)

 

Robežlīguma tekstā tika pieminēti vairāki atskaites punkti, piemēram Žagares Raktes kalns un Sidabres pilskalns (ein geberg Sydobber, Suddoberschen bergh), kas atrodas mūsdienu Kalnjelē. Lietuviešu arheologs Ernests Vasiļausks norādījis, ka robeža tika nosprausta pa senu ceļu, kas gāja no Raktes uz Sidabreni caur Lieporiem, Žeimeli uz Mežotni un tālāk savienojās ar Daugavas ceļu. Šis ceļš daļēji sakrīt ar mūsdienu Jonišķu-Žagares šoseju, tālāk caur Tērveti vedot uz Dobeli un Jelgavu. Par ceļa esamību liecina arī Atskaņu hronikā minētā Tērvetes zemgaļu 1285./1286. gada un Dobeles zemgaļu 1289. gada emigrācija uz Rakti. Par vēl vienu senu kara un tirdzniecības ceļu uzskatāms mūsdienu pazīstamais autoceļš Svēte-Augstkalne, gar Svētes upi. Ceļa posms no Žagares gāja Dienvidrietumu virzienā līdz tirdzniecības ceļiem, kas atradās pie Ventas vai tās pietekām (Papile, Pavirvīte u.c.).

 

Robežjautājuma turpmākie risinājumi

 

1473. gadā tika precizēta robeža Sēlijā - no Bauskas uz Austrumiem.

Vēlāk ordenis zaudēja apvidu starp Mūsu un Nemunēli, bet 1529. gadā Vītauta robeža zaudēja spēku, jo Lietuva pavirzīja robežu vēl par aptuveni 25 km Livonijas virzienā. Lai gan lielāki un mazāki robežstrīdi turpinājās līdz pat 20. gs., tomēr varam teikt, ka 15.-16. gs. laikā Latvijas un Lietuvas robeža jau bija ļoti pietuvinājusies mūsdienu robežlīnijai. 

 

Žemaitija 1659jpgŽemaitija, 1659.g. (pēc Skripkauskas, J. Per Žemaitiją - su viduramžių navigacija. Publicēts: 20.11.2020.
Pieejams: https://smuikodarbai.blogspot.com/2020/11/per-zemaitija-su-viduramziu-navigacija.html

 

Šī robeža starp Livoniju un Lietuvu faktiski saglabājās gan Kurzemes un Zemgales hercogistes, gan arī Krievijas impērijas laikā kā Kurzemes un Kauņas guberņas robeža. 

 

Žemaitija 1662Žemaitija, 1662.g. (pēc Samogetia on a 1662 map of Livonia. Publicēts: 27.09.2010. Pieejams: https://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/4/49/1662_Samogetia_is_Lithuania.jpg 

 

Pēc robežu nospraušanas pamazām atjaunojās apdzīvotība izpostītajā Upmales novadā, kura kādreizējais centrs Mežotnes pilskalnā bija kalpojis par ordeņa teritoriālo cīņu izejas posteni. Par jaunu centru šajā teritorijā 15. gs. kļuva Bauskas pils no kuras varēja pārredzēt abus galvenos ceļus no Lietuvas, kas gāja gar Mūsas un Mēmeles krastiem. 

 

Noslēgumā

 

Viduslaiku zemju dalīšanas dokumenti liek domāt, ka līdz 13. gadsimtam robežas iezīmējuši dažādi dabas objekti - upes, ezeri, meži, purvi un cilvēku radītas robežzīmes – robežakmeņi u.c. Katram apgabalam bija savi pārvaldes centri ar koka nocietinājumiem pilskalnos, kuri arī kalpoja par ceļrāžiem. Krusta karu rezultātā koka pilis pakāpeniski nomainīja mūra nocietinājumi, tomēr šķiet, ka diezgan daudzas krustnešu pilis tika celtas agrākajos centros, un varam pieļaut, ka nereti agrākie pilsnovadi saglabāja vecās robežas arī vēlākos gadsimtos.

Domājams, ka veco robežu apzināšanā un izpētē vēl ir gana daudz nezināmā. Mūsdienu tehnoloģijas ar laiku varētu ļaut uzzīmēt precīzākas kartes, un viest lielāku skaidrību šajos jautājumos. Var tikai rosināt pierobežas teritorijās dzīvojošajiem pievērst uzmanību grāvīšiem, valnīšiem un meliorācijas neaizšķūrētiem lielākiem akmeņiem, varbūt uz kāda no tiem paveicas ieraudzīt arī kādas norādes par senajām robežām. 

Joprojām labi saskatāmi ir lielākie zemgaļu pilskalni, kurus ērti apceļot izmantojot pārrobežu projektā tapušo tūrisma maršrutu ,,Baltu ceļš’’ (skatīt: BALTU CEĻŠ. ZEMGAĻU LOKS. https://www.baltukelias.lt/lv/marsrutai/baltu-cels-zemgalu-loks/), kura partneris ir arī Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs (kamēr vēl spēkā dažādi ierobežojumi, iesakām izvēlēties aplūkot kādus no dabā esošajiem zemgaļu kultūras mantojuma objektiem!).

 

Izmantotā literatūra un avoti 

  1. (Autoru kolektīvs) Latvija. Zeme, daba, tauta, valsts. Rīga: Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds, 2018. 14.-16.lpp.
  2. Bielenstein, A. Die Grenzen des lettischen Volkstammes und der lettischen Sprache in der Gegenwart un dim 13. Jahrhundert. St. Petersbuurg, 1892.
  3. Borders: signs of now not existing borders. Pieejams: https://vyrud.livejournal.com/195386.html [aplūkots: 08.04.2021.].
  4. Bormanis, U. (sast.) Iepazīsim Latviju: Latvija un latvieši gadsimtu gaitā / 2. grāmata. Rīga: Aplis, 2006. 50.-52.lpp.
  5. Bunge, F. G., Hildebrand, H. (eds.) Liv-, Est- und Curländisches Urkundenbuch. Band 7, 1423 Mai-1429 Mai. (LUB) Riga, Moskau, 1881. Nr. 472, 473.
  6. Caune, A. Ordeņpils Bauskā. Kādas vēlo viduslaiku pils dibināšanas cēloņi. Grām.: Ose, I. (sast.) Latvijas viduslaiku pilis III. Pētījumi par ordeņpilīm Latvijā. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2002. 58.-59.lpp.
  7. Eidints, A., Bumblausks, A., Kulakausks, A., Tamošaitis, M. Lietuvas vēsture. Rīga: Zvaigzne ABC, 2013.
  8. Endzelīns, J. Par muhsu robezcham ar Leetawu. Latvijas Vēstnesis, Nr.38, 31.08.1920., 2.lpp.
  9. Krumbholtz, R. Samaiten und der Deutsche Orden bis zum Frieden am Melno-See. Königsberg, 1890.)
  10. Mieriņa, A. Latvijas valsts robežas (1918-1940). Grām.: Caune, A. (sast.) Latvijas zemju robežas 1000 gados. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1999. 182.-209.lpp.
  11. Mugurēvičs, Ē. Novadu veidošanās un to robežas Latvijas teritorijā (12. gs.-l6. gs. vidus). Grām.: Caune, A. (sast.) Latvijas zemju robežas 1000 gados. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1999. 54.-90.lpp. 
  12. Vasiļausks, E. Jaunākie pētījumi Sidabrenes (Kalnjeles) arheoloģiskajos pieminekļos. Grām.: Ritums, R. (sast.) Pētījumi zemgaļu senatnē. Rīga: Latvijas Vēstures muzejs, 2004. 103.-126.lpp.