P.   Slēgts
O.  10-17
T. 10-17
C. 10-17
P. 10-17
S. 10-17
Sv. 10-17

Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs

Atkal trimdā

Maija Cielēna ar ģimeniMaija Cielēna kopā ar ģimeni - vīru Fēliksu un meitu Izabellu.

6. martā Maijai Cielēnai (dz. Eliase,   1889–1988) ir dzimšanas diena. Viņa ir viena no četriem Karlīnes un Jāņa Eliasu bērniem, kuri paguva gan piedalīties 1905. gada revolūcijā, gan, ar vecāku gādību saņēmuši labu izglītību Eiropas augstskolās, atstāt dziļas pēdas Latvijas kultūrā.

Par Maiju Cielēnu var stāstīt daudz. Ir pieminēta viņas revolucionārā darbība, kad viņa, būdama pavisam jauna meitene, ļoti aktīvi iesaistījās revolūcijas notikumos, ir stāstīts par Maijas mākslas zinātnieces veikumu Latvijā, pieminot to, ka viņa ir rakstījusi arī trimdā. Un noteikti par brāļa Ģederta Eliasa gleznotajiem Maijas portretiem, kas kļuvuši par latviešu mākslas klasiku. 

Taču šoreiz īpaši gribas runāt par to laiku Maijas Cielēnas garajā mūžā, kad viņa 44 gadus dzīvoja savā pēdējā trimdā Zviedrijā.

Smagu sirdi Maija un Fēlikss Cielēni pieņēma lēmumu doties prom no Latvijas pēc tam, kad bija apcietināti vairāki Latvijas Centrālās padomes darbinieki, arī Konstantīns Čakste. Tā 1944. gada 18. maijā no Ventspils piekrastes zvejnieku laivā Cielēnu ģimene devās savā trešajā un pēdējā trimdā. Šoreiz uz Zviedriju. Laimīgā kārtā šī laiva bez nopietniem sarežģījumiem otrā dienā nonāca Gotlandē.

Cielēnu meita Izabella atmiņās raksta: “Ar agrākā ministra V. Salnā palīdzību drīz varējām iekārtoties Stokholmā. Zviedri bija ļoti pretimnācīgi, uzņemot gados vecākus baltiešus ar intelektuālām profesijām. Kaut arī bez zviedru valodas prasmes, tiem piešķīra tā saucamos arhīva darbus, kas kaut kādā veidā bija saistīti ar viņu izglītību, par zemāku atalgojumu nekā Maija dabūja strādāt  Stokholmas augstskolas Mākslas vēstures institūtā, ievadot katalogā jaunus darbus. Te viņai labi noderēja viņas valodu zināšanas – krievu, franču, vācu, atlasot internacionālos katalogos ar mākslu saistītos darbus. Tā viņa tur nostrādāja 19 gadus, līdz aizgāja pensijā.

Fēlikss acu slimības dēļ tikai neilgi dabūja  strādāt pie kāda profesora jurista. Bet blakus maizes darbam abi piedalījās  sabiedriskajā darbā pie Stokholmas latviešiem, rakstot šejienes latviešu avīzē ”Latvju ziņas”, Felikss par politiku, bet Maija par mākslu, par ievērojamākajām izstādēm un māksliniekiem, gan latviešu, gan zviedru. Abi tika uzņemti Latvijas Pen klubā, kad tas 1947. g. atjaunoja savu darbību trimdā Stokholmā. Tas organizēja publiskus sarīkojumus, kuros biedri uzstājās ar referātiem vai savu darbu fragmentu nolasīšanu, pēc kā notika interesantas debates.

[..] 1948. g. mēs jaunie dabūjām savu dzīvokli. Ar zināmu nožēlu atstājām šo kopīgo ligzdu.     

Arī vecāki drīz mainīja dzīvokli pret mazāku rajonā,  ko tulkojumā sauktu ”Jāņu vainags”. Tas  kļuva par viņu pēdējo kopīgo mītni. Tur nu viņi dziļā tuvībā un ražīgā gara izpausmē pavadīja šos pēdējos kopīgos gadus . Fēlikss nodevās rakstniecībai, 1949. g. iznāca viņa romāns ”Nāves pavēnī”. Maija bija atsākusi modelēt mālā, kā jau to bija darījusi jaunībā Parīzē. Tā radās daudz mazu skulptūriņu – Raiņa galva,  māte, Izabella un, protams, viņas Fēlikss, vairākos variantos.

Tās tagad glabājas pie manis, atgādinot par manas mātes garīgo spēku un izturību. Jo izturība viņai bija bezgala vajadzīga, kad sākot ar 1952. gada beigām Fēlikss kļuva pilnīgi akls. Jau visu laiku viņa bija par savu Felcīti rūpējusies un atbalstījusi viņa svarīgo darbību, bet tagad nu šī slodze vel kāpinājās, pilna uztraukumu un skumju. Tomēr viņi atrada spēku mīlestībā, kas viņus saistīja un palīdzēja samierināties ar šo tumšo stāvokli. Tēvs ar savu stipro gribasspēku pārvarēja akluma šoku , iemācījās rakstīt uz mašīnas ar speciālu aklo pedagogu un tā varēja turpināt savus rakstu darbus. Viņš bija nolēmis sarakstīt plašus memuārus “Laikmetu maiņā”, kas nāca klajā no 1961. līdz 1964. g. Lai to izvestu, viņu dzīvē valdīja strikta disciplīna – kamēr Maija bija savā darbā Mākslas institūtā, Fēlikss rakstīja, atejot no rakstāmmašīnas tikai, lai izietu uz pārtikas veikalu un  izvārītu pusdienas zupu, tā, kad Maija pārnāca mājās, lai viņa tūlīt pēc pusdienām varētu sākt lasīt priekšā dienā uzrakstīto – aklais rakstnieks taču nekādi nevarēja savu darbu caurskatīt. Redaktora darbs nu bija jādara Maijai, uzmanīgi lasot, atšifrējot, kur kaut kas izlaists, katra teikuma galā gaidot autora apstiprinājumu. Tā, pacietīgi strādājot vakaru pēc vakara tapa šī ”Trīsstāvu piramīda nakts tumsā, desmit gados celta”. Bez Maijas gādības tā droši vien nekad nebūtu tikusi uzcelta, kaut arī palīdzību sniedza arī daži viņu draugi  – Janis Ritums, Lizete Skalbe un citi.

[..] Pa retai reizei Maijai iznāca arī rīkot viesības tuvākiem draugiem. Tā tēva jubileju gadījumos. Apbrīnojama bija viņas kulinārijas māksla – šaurajā virtuvītē un ar ierobežotiem līdzekļiem uzburt skaistu dineju 10–12 personām un mundri piedalīties konversācijā ar tādiem ciemiņiem kā Veronika Strēlerte un Andrejs Johansons, Lizete Skalbe un Roberts Legzdiņš ar kundzi Ilzi, Uldis Ģērmanis, Maijas tante Klāra Kalniņa ar ģimeni, Bruno un Maigu, un citi. Tā pie franču vīna glāzes jautri aizritēja vakars interesantās sarunās,  aizmirstot akluma nelaimi.                                                                                     

 Bet lielākie pārbaudījumi Maijai  vēl stāvēja priekšā. 1964. gada maijā Fēliksu ieveda slimnīcā ar ļaunām aizdomām uz vēzi. Arī slimnieka gultā vēl turpinājās darbs ar memuāriem. Abi vēl cerēja uz to labāko, lolodami sapni par braukšanu uz Parīzi, lai tur 9. jūnijā nosvinētu viņu 50 gadu kāzu dienu. Bet liktenis bija lēmis citādi – tieši 9. jūnijā Fēlikss atradās uz operācijas galda un pēc tam vairāk nespēja tālāk diktēt savas atmiņas, kas nu nobeidzās šādi: ”Kad Maija jautāja, ko vēl pierakstīt atmiņām, teicu: Vēlāk. Es tālāk vēl dzīvošu laikmetu maiņā…” Tas arī tad ir pēdējais Fēliksa teikums grāmatā.

Pēdējās  desmit lappuses ir no Maijas rokas. Tur viņa apraksta Fēliksa pēdējās dienas pēc vēža operācijas.  Viņš no mums šķīrās 10. jūlijā, Maijai turot viņa roku. Kad  iesteidzos slimnīcā, viņa sastingusi sēdēja viņam blakus, savaldīdama savas lielās sāpes, tikai dažām asarām ļaujot vaļu. Gandrīz nekad neesmu redzējusi mammu, atklāti raudot. Arī izvadīšanā 19. jūlijā viņa apvaldīti noturējās, it kā turpinādama savu lomu kā valstsvīra kundze. 

Te nu sākās Maijas dzīves pēdējais posms, vienatnē dzīvojot, bet ne vientulībā – viņas gara kopība ar mīļoto dzīves draugu turpinājās vēl pēc viņa nāves, ik vakarus pārlasot kādas rindiņas no atmiņu grāmatām, kurās ielikts tik daudz kopīgu pūļu. Protams, ari mēs, viņas ģimene, visādi mēģinājām viņu atbalstīt. Palīdzējām pārcelties uz ērtāku dzīvoklīti netālu no manējā, lai biežāk varētu satikties. Pamazām viņa atguva spēkus un sāka izmantot tagad iegūto brīvo laiku savām interesēm. Ar veselīgu dzīvesveidu viņas spēki turējās. Tā viņa atkal rakstīja latviešu  presē, apmeklēja izstādes un dažādus sarīkojumus. Arī pa reizei nolasīja kādu referātu, it īpaši ”Latviešu mākslas veicinātāju biedrībā”, kurā bija iestājusies. Un arī devās tālākos ceļojumos, piemēram, uz Parīzi, lai tur atkal sastaptos ar sen iemīļotiem mākslas krājumiem.

1969. g. pie manis nosvinējām viņas 80 gadu jubileju veco draugu pulkā – brālēns Bruno Kalniņš ar ģimeni, Ritumi un citi, kas vēl staigāja šai saulē. Visi suminājām vēl tumšmataino jubilāri, kura moži noturēja savu uzrunu. Kā dāvanu no ģimenes pārsteidzām viņu ar Itālijas ceļojumu 17-gadīgā mazdēla Ilmāra pavadībā. Abus saistīja dzīva interese par mākslu. Tā viņi devās ar vilcienu caur Kopenhāgenu uz Romu, pēc tam uz Venēciju, kuras skaistumu Maija līdz šim bija varējusi baudīt, iemūžinātu Ģederta gleznā, kas bija viņas mājās. Viņi aizbrauca arī uz Neapoli, apskatīja Pompejas drupas ar valdzinošajām mozaīkām, nonāca pat līdz Vezuva krātera malām. Šīs vietas, par kurām bija tik daudz lasīts un rakstīts, nu viņa dabūja beidzot apskatīt. Atgriezusies viņa ar lielu sajūsmu stāstīja par pārdzīvoto, bet kājas gan bija sapampušas kā kluči, kas nu prasīja atpūtu. 

Latvijā iestājoties ”Hruščova atkusnim,” radi sāka mūs aicināt ciemos. Maija nu ļoti vēlējās satikt savus brāļus Ģedertu un Juri (Kristaps bija miris 1963. g.), kā arī pēc ilgiem gadiem atkal redzēt dzimteni. Nolēmām braukt, ja tikai vīzu dos. Tā 1970. g. ielidojām no Tallinas Rīgā. Bijām četri – mans vīrs Ketils Genmarkers, dēls Alfs, māte un es. Ketils un es jau gadu iepriekš bijām aizbraukuši izlūkos, tā man šoreiz nebija tik dziļš pārdzīvojums kā mātei, izkāpjot lidlaukā uz Latvijas zemes, kaut arī okupētas. Mūs sagaidīja prāvs radu pulks ar Ģedertu priekšgalā, ar ziediem un siltiem apkampieniem, viss likās nereāli, saviļņojums neaprakstāms. Visas dienas pagāja vienās sarunās, lai gūtu skaidrību par visu pārdzīvoto un tagadējo situāciju. Visvairāk apmeklējām Ģedertu viņa vecajā dzīvoklī, kur viņš mums ļāva apbrīnot savas gleznas. Šķīrāmies ar solījumu atkal atgriezties. Tas vēl Maijai vairākas  reizes izdevās, parādot Rīgu gan mazmeitai Silvijai ar meitiņu Marīti, gan mazdēlam Ilmāram. Diemžēl redzēt Zīlēnus, ko viņa tā vēlējās, viņa nedabūja, jo mums neatļāva atstāt Rīgas robežu.”

Pēc neveiksmīga kritiena nonākot ratiņkrēslā, Maijas Cielēnas dzīve būtiski mainījās – viņa negribēja tādā stāvoklī iziet sabiedrībā, tādēļ daudz kavējās Izabellas mājas dārzā, jo bija pārcēlusies dzīvot pie meitas. Daba, grāmatas, televīzija un vēstules no Latvijas  tagad vairāk aizņēma viņas laiku un prātu. 

[..] “kad 1975. g. janvāra beigās saņēmām ziņu par Ģederta nāvi, tad sākās arī bažas par atstāto mantojumu, par Ģederta mūža darba saglabāšanu. Šai lietā enerģiski iesaistījās Ketils, kārtojot saraksti ar padomju iestādēm, lai veicinātu Maijas apstiprināšanu par vienīgo mantinieci. Pēc gandrīz desmit gadu pūlēm pienāca paziņojums par atsavināto mantojumu – piespriesta kompensācija – apm. 1 miljons zv. kronu. Bet mamma tūliņ teica: “Es jau negribēju to naudu, bet gādāt par Ģederta mākslas saglabāšanu. Tad Ketils lika priekšā par mantojuma naudu nodibināt Gederta Eliasa fondu, kas rūpētos par Ģederta  Eliasa mākslas apzināšanu. Tā  1986. g. Maija parakstīja attiecīgo dokumentu. Bijām priecīgi zinot, ka Ģederta mākslas kolekcija nonākusi Jelgavas vēstures un mākslas muzejā, kas tapis nosaukts viņa vārdā. Pēc neatkarības atjaunošanas Ģederta Eliasa fondam Stokholmā ir bijis iespējams dažādos veidos sadarboties ar šo muzeju, taisni tā, kā mana māte to būtu vēlējusies. Diemžēl viņai pašai to neiznāca piedzīvot, jo viņas ilgais mūžs beidzās 1988. g. 10. decembrī mūsu pašu mājiņā. Izvadīšana notika 29. decembrī, piedaloties daudziem pavadītājiem, skanot arī viņas iemīļotai dziesmai ”Mēness starus stīgo”. Kopš 2001 g. urnas ar  Maijas un Fēliksa pelniem  ir pārapbedītas  Raiņa kapos, ievērojot memuāros izteikto vēlmi.”

Līdz sirmam vecumam (teju 100 gadiem), saglabājot interesi par dzīvi un gaišu skatu uz notiekošo, stāju un ticību Latvijas brīvībai un tās vērtībām, Maija Cielēna bija kā liecība tam, ka viss, ko viņa dzīvē bija darījusi, nav bijis velti.  Par Maijas Cielēnas publikācijām latviešu presē, dzīvojot Stokholmā, par viņas darbošanos tēlniecībā, ko viņa jaunībā bija mācījusies gan Pēterburgā, gan Parīzē, gan to, kā viņa mūža izskaņā atcerējās bērnību un dzimtās mājas “Zīlēnus”, nākamajā rakstā. 

 

Autors
Marija Kaupere,
direktores vietniece