P.   Slēgts
O.  10-17
T. 10-17
C. 10-17
P. 10-17
S. 10-17
Sv. 10-17

Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs

FRIDRIHS VESMANIS – Jelgavas domes galva un Latvijas Pirmais Saeimas priekšsēdētājs

F. Vesmanis

 

 Svarīgākie notikumi Fridriha Vesmaņa dzīvē un sabiedriskajā darbībā

1875. gada 15. aprīlis → Rundāles pagasta mājās “Kraukļi” latviešu zemnieku Kārļa un Lības Vesmaņu ģimenē piedzima Fridrihs Vesmanis
1883 – 1887 → Fr. Vesmanis mācījās Rundāles pagasta skolā
1887. gada 7. augusts – 1897. gads → mācības Jelgavas ģimnāzijā. Fr. Vesmanis Jelgavas ģimnāzijā tika uzņemts pirmajā klasē, kur bija vienīgais latviešu tautības skolnieks 
1897. gada augustā → Fr. Vesmanis iestājās Pēterburgas Universitātes Juridiskajā fakultātē
1897. gada novembris–1898. gada janvāris → Fr. Vesmanis Pēterburgā apcietināts kā jaunstrāvnieku ideju sekotājs, pēc atbrīvošanas turpināja studijas universitātē
1899. gadā → par dalību studentu nemieros Pēterburgā 1899. gada februārī apcietināts, izslēgts no universitātes un izsūtīts no Pēterburgas 
1899. gadā → lai izvairītos no piespriestā cietumsoda – 5 mēneši – un policijas uzraudzības uz trim gadiem ārpus Baltijas guberņām, Fr. Vesmanis emigrēja uz Lielbritānijas Apvienotās Karalistes galvaspilsētu Londonu, apguva         burtliča amatu 
1903. gada martā → viņš atgriezās no emigrācijas, pats pieteicās policijā, lai izciestu piespriesto cietumsodu Jelgavas cietumā no 1903. gada aprīļa 
1904. gada jūlijā → Vesmani atbrīvoja no Jelgavas cietuma un nosūtīja uz nometinājuma vietu Šauļos (Lietuva) policijas uzraudzībā 
1905. gada martā → no Šauļiem Vesmanis nelegāli devās uz Rīgu un 1905. gada 30. oktobrī Krievijas imperatora Nikolaja II izdotais “Oktobra manifests”1 ļāva viņam legāli uzturēties dzimtenē
1907. gada janvārī → Vesmanis atjaunoja mācības Pēterburgas Universitātes Juridiskajā fakultātē, kuru pabeidza 1909. gada maijā 
1907. gada maijā → Fridrihs Vesmanis noslēdza laulību ar Bertu Krisons (pēc laulībām Berta Vesmane)
1909. gada jūlijā → Jelgavā sāka strādāt par zvērināta advokāta palīgu 
1915. gada vasarā → evakuācija uz Pēterburgu 
1915. gada novembrī → iestājās darbā Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejā, kur nostrādāja līdz 1917. gada novembrim Budžeta nodaļas vadītāja amatā 
1918. gada aprīlī → atjaunoja zvērināta advokāta praksi Jelgavā
1918. gada 10. decembrī → pamatojoties uz Latvijas Pagaidu valdības Tieslietu ministra Pētera Juraševska priekšlikumu, Fr. Vesmanis iecelts par Jelgavas Apgabaltiesas locekli
1920. gada februāris → Vesmanis ievēlēts par Jelgavas domes galvu (mērs), amatā no februāra līdz maijam
1921–1923 → Latvijas Senāta loceklis
1922. gada 1. maijā → ievēlēts par Satversmes sapulces locekli
1922. gada 7. novembrī → Fridrihu Vesmani ievēlēja par 1. Saeimas pirmo priekšsēdētāju 
1922.–1925. gads → Fr. Vesmanis bija 1. Saeimas deputāts, ievēlēts no LSDSP
1925.–1932. gads → Latvijas Republikas ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajā karalistē
1932. gada 25. februāris – 1937. gada 1. septembris → Latvijas Senāta2 senators
1941. gada 14. jūnijs3 → Fr. Vesmanis ar sievu tika arestēti un deportēti no Latvijas, sieva Berta Vesmane apcietināšanas brīdī bija smagi slima un nomira vilcienā Krustpils dzelzceļa stacijā (Rīgas – Daugavpils dzelzceļš, 129 km no Rīgas). Fr. Vesmanis tika deportēts uz Soļikamsku (mūsdienās Krievijas Federācija, Permas novads), kur nomira Usoļjes soda nometnē tā paša gada 7. decembrī.

 

Fridrihs Vesmanis un Latvija

 

Fridrihs Vesmanis – jurists, Jelgavas pilsētas galva (domes priekšsēdētājs), 1. Saeimas priekšsēdētājs, Latvijas sūtnis Lielbritānijā. Amati un cilvēks, kuram amats uzliek pienākumu pret sevi un savu valsti, un tāds bija Fr. Vesmanis savā un valstsvīra dzīvē. Fr. Vesmaņa mūžs sākās latviešu zemnieku Kārļa un Lības Vesmaņu ģimenē 1875. gada 15. aprīlī, “kad gar Kraukļiem (mājas “Kraukļi”) atkal lido stārks un 1875. gada 2. aprīlī (pēc jaunā stila 15. aprīlī) viņiem piedzimst otrais bērns, dēls Fridrichs”. Skaists poētisms par savu ienākšanu pasaulē viņa sarakstītajā atmiņu grāmatā “Klausieties pagātnes soļos”. Mazā Fridriha ģimene ir strādīga un pieticīga ikdienas sadzīvē: “Parastā pārtika – tauku vai piena putra ar maizi, svētdienās pupas ar žāvētu cūkgaļu. Rupja kviešu maize trīs reizes gadā pa lieliem svētkiem. Iztiek pie skala uguns, lukturī, uz kūti ejot, pašu lietas aitu tauku svecītes. Ģērbjas rupjos, pašu gatavotos audumos, pakulu kreklos, jo labie lini iet uz pilsētu muižas maksājumu sagādei”4. Vienkārši un tieši Fr. Vesmanis apraksta savu vecāku ikdienas dzīvi, uzturu, apģērbu un citas sadzīviskas lietas, kas liek mums aizdomāties par sociālajām vajadzībām un prasībām vien vairāk kā 100 gadus pirms mums, kad ikdiena bija pieticīgāka un svētkiem bija sava vieta un loma katra latvieša zemnieka dzīvē. Varbūt bērnības pieticība viņam, arī esot sabiedriskos un valsts amatos ar labu atalgojumu, neļāva ļauties kādām ārišķībām un  vaļībām attiecībā uz naudas tērēšanu un uzvedības tā laika sociālajiem standartiem.

Pēc Rundāles pagasta skolas pabeigšanas (1887) Fr. Vesmanis, ieklausoties radinieku padomos, devās uz Jelgavu, lai mācītos Jelgavas ģimnāzijā. Tā raksta Fr. Vesmanis savās atmiņās5 par Jelgavas ģimnāzijas laiku. Ģimnāzijā (iestājoties) tomēr gadījās kāds šķērslis. Bija izdots cirkulārs (rīkojums), kas noteica, ka zemnieku bērni uzņemami vidusskolā (ģimnāzijā) tikai tādā gadījumā, ja vecāku mantas vērtība pārsniedz pēc tagadējās vērtības 10 000 latus (pēc 1937.–1939. gada lata kursa). Tēvs nu steidzās atpakaļ uz pagastu apgādāt attiecīgu apliecību, bet es liku un noliku uzņemšanas eksāmenu un pēc apliecības iesniegšanas mani ieskaitīja Jelgavas ģimnāzijas pirmās klases skolēnu sastāvā (1887. gada 7. augusts). Šai klasē es tolaiku biju vienīgais latvietis. Ar pārējiem klasesbiedriem man bija pavisam vājš kontakts. Tie runāja citu mātes valodu un nāca no citām aprindām. Ar laiku tuvinājos ar lietuviešiem un nabadzīgākiem žīdiem. Pārējie klasesbiedri man palika pilnīgi sveši visu ģimnāzijas kursa laiku un arī vēlāk dzīvē mums nekas kopīgs nav bijis. Bija kaut kas, kas man ģimnāzijā neļāva kā svešiniekam justies. Tas bija latīņu valodas skolotājs latvietis Jānis Švānbergs. Pie viņa varēju griezties dēļ padoma un atbalsta grūtos brīžos un viņš tos nekad neliedza. To gadu skolās sākās pārkrievošana (1887–1890) un parādījās pirmie skolotāji pārkrievotāji. Tie bija citādi labi ļaudis, un man viņi palikuši labā atmiņā. Latviešu valodu ģimnāzijā tolaiku nemācīja, bet latviešu valodas, latviešu literatūras un Latvijas vēstures studijām bija jau 1867. gada 2. februārī noorganizēts literārisks pulciņš, kurā par biedriem uzņēma skolēnus no pēdējām četrām klasēm. Pulciņš izdeva savu mēnešrakstu “Vakarnieks” ar dzejām, stāstiņiem un apcerējumiem iz dažādām zinātņu nozarēm. Žurnālītis iznāca vienā eksemplārā un paši skolēni to ar roku pārrakstīja. No tā laika pulciņa izcilos biedrus atceros Vili Pluti-Olavu, Pavasaru Jāni-Veismani, (?) Straumani, (?) Reinhardu, (?) Bruņenieku, (?) Kraukstu (Vesmanis, 66. lpp.). Ar tautiskā virziena aprindām mēs uzturam šajā laikā sakarus vienīgi ar ģimnāzijas skolotāju valodnieku Kārli Milenbachu (Mīlenbahs), kurš mūs šad un tad aicina uz glāzīti tējas un uztic dažus darbus pie materiālu vākšanas viņa lielajai vārdnīcai.6 Reiz mani un Pauli Ludi aicina pie sevis zvērināts advokāts (Jānis) Čakste un aizrāda uz bīstamām sekām, kādas var izsaukt mūsu aizraušanās ar kreisajām idejām (Vesmanis, 69. lpp.). 

Cik daudz Latvijas vēsturē būtiska pateikts ar šo vienu īso, bet spilgto citātu no Fr. Vesmaņa atmiņām. Ģimnāzijas ikdienas dzīvē mēs varam vērot dažādu sabiedrības sociālo kārtu un audzēkņu pēc etniskā iedalījuma savstarpējo komunikāciju vai precīzāk tās trūkumu. Lai gan visi ģimnāzisti prata vācu valodu, tā tomēr bija tikai internacionāla mācību valoda, nevis vienojoša saziņas valoda ģimnāzistu vidū – jaunā, topošā latviešu zemnieku un pilsētnieku elite biedrojās ar sev līdzīgiem, kopjot dzimto valodu, interesējoties par savas dzimtenes vēsturi un iepazīstot idejas un strāvojumus sabiedrībā, kas drīz vien mainīs tās sociālo struktūru, domāšanu un etniskās dzimtenes uztveri ne tikai vēstures apziņā, bet arī domās par savas zemes nākotni. Fr. Vesmanis trāpīgi piebilst, ka pirmie krievu valodas skolotāji vai oriģinālajā rakstībā pārkrievotāji bija lāga cilvēki, kas vienkārši darīja savu darbu. Jā, tieši skolotāji vācieši asi nostājās pret krievu valodas lietošanu ģimnāzijā mācību procesā, daži no viņiem pameta darbu ģimnāzijā, savdabīga baltvāciešu nacionālisma un protesta epizode. Atmiņās Vesmanis min, ka ticies ar Jāni Čaksti – jelgavnieku, cilvēku un personību, ar kuru viņam dzīvē būs lemts satikties vairākkārt un strādāt kopā Latvijas politiskajās institūcijās – Tautas padomē, Satversmes sapulcē, Saeimā. Vesmanim tolaik ir 18 gadi un viņa jaunības maksimālisms rada bažas 36 gadus vecajam J. Čakstem, kurš jau savā advokāta darbībā ir pieredzējis valsts varas represijas pret jaunstrāvniekiem un citādi domājošiem sabiedrības pārstāvjiem laikā, kad kreisās idejas strauji iegua popularitāti un vienlaicīgi lauza daudzu jaunu cilvēku dzīvi un likteni. Mēs nezinām, vai Vesmanis ieklausījās J. Čakstes teiktajā, bet tālākie  notikumi – arests Pēterburgā un piedalīšanās studentu nemieros 1899. gadā Krievijas impērijas galvaspilsētā – liecina, ka Vesmanis palika uzticīgs sava laika aktuālajām sociālpolitiskajām idejām un gatavībai cīnīties par tām, izmantojot dažādas sabiedriskā protesta formas.

Studentu nemieri Vesmanim nepalika bez sekām, viņam tika piespriests 5 mēnešu cietumsods (3 gadus nedrīkst pavadīt dzimtajā pusē un policijas uzraudzība) un tiek pieņemts tolaik cariskajā Krievijā politiskās opozīcijas vidū populārs lēmums doties prom no valsts, lai izvairītos no cietumsoda – Vesmanis dodas emigrācijā uz Londonu (Lielbritānija), kur strādā latviešu sociāldemokrātijas izdoto izdevumu sietuvēs un drukātavā (tipogrāfijā).  Šeit viņš apguva burtliča amatu pie “vecākā burtliča Vojcehovska”, kurš ir neviens cits kā vēlākais Polijas Republikas prezidents Staņislavs Vojcehovskis (1869–1853), amatā no 1922. līdz 1926. gadam, kad no amata tiek atcelts valsts apvērsuma rezultātā, t.s. Maija apvērsums.7 Arī viņam par sabiedriski politisku darbību, kas  vērsta pret Krievijas impēriju, un atbalstu Polijas neatkarības idejām bija jāstrādā emigrācijā. Interesanti, ka S. Vojcehovska mājā Anglijas emigrācijas gados kā viesis dzīvoja Maija apvērsuma galvenais autors Juzefs Klemenss Pilsudskis. Vēstures paradokss – Austrumeiropas nacionālo valstu demokrāti, diktatori un autoritārie vadītāji politiskās karjeras sākumposmā jau bija reiz tikušies un droši vien nekad nedomāja, ka neatkarīgas valsts laikā vērsīsies viens pret otru, Latvija arī nebija izņēmums pēc K. Ulmaņa īstenotā valsts apvērsuma 1934. gada 15./16. maijā. 

Lielbritānija kopš 19. gadsimta bija patvēruma mītnes zeme daudziem Krievijas un citu valstu revolucionāriem, jo šeit sociālpolitiskās idejas vairāk tika uztvertas kā strādnieku ekonomiskās cīņas metodes labklājības uzlabošanai, nekā drauds valsts pastāvēšanai ar konstitucionāli monarhistiskās pārvaldes modeli atšķirībā no kontinentālās Eiropas, kur lielākajā daļā valstu bija impērijas vai monarhijas pārvaldes tradīcijas. Lielbritānija bija pasaules impērija, kurā “nekad nenoriet saule”, darbojās parlaments, briti bija pirmā industriālā nācija pasaule, senas apgaismības un sociālās identitātes ideju filozofijas tradīcijas 19. gadsimtā (sociālisms, komunisms, arodbiedrības, kapitālisms) – tas viss kopā veidoja citu domāšanas stilu un pasaules izjūtu, kas bija pateicīga vieta visiem, kuri atradās piespiedu emigrācijā tālu no DZIMTENES.

Fr. Vesmanis tomēr ilgojās pēc dzimtenes, varbūt ierunājās sirdsapziņa, varbūt īstais iemesls bija mīlestība, bet 1903. gadā viņš atgriezās tēvzemē un pats pieteicās policijā, lai izciestu viņam piespriesto cietumsodu Jelgavas cietumā un dotos nometinājumā uz Šauļiem, bet imperatora Nikolaja II Oktobra manifests ļāva viņam atgriezties dzimtajās mājās un 1907. gadā atkal doties uz Pēterburgu, lai pabeigtu iesāktās studijas universitātes Juridiskajā fakultātē. Šoreiz studijas Vesmanim bija mierīgas – bez piedalīšanās studentu nemieros, bez paziņām studentu pulciņos. Visbeidzot viņam jau bija 32 gadi – dzīves pieredze, emigrācija, piespiedu brīvības atņemšana, jaunības maksimālismu nomainījusi pragmatiska attieksme pret dzīvi – izglītība, darbs, nauda. Pēc Pēterburgas universitātes absolvēšanas Fr. Vesmaņa dzīvē iestājās nebijis miera periods – viņš strādāja par advokāta palīgu un advokātu Jelgavā līdz pat 1915. gadam, kad viņš, Jelgavas apgabaltiesai evakuējoties, devās uz Pēterburgu (saskaņā ar evakuācijas plānu bija paredzēts apgabaltiesu un darbiniekus evakuēt uz Voroņežu). Pēterburga tāpat kā Jelgava, Rīga un Londona Vesmanim bija liktenīga pilsēta – te viņš sāka apgūt augstāko izglītību, studentu nemieru dēļ bija spiests doties emigrācijā, atgriezās, lai pabeigtu studijas, un atkal ieradās Pēterburgā Pirmā pasaules kara izraisīto apstākļu ietekmē. Tālāk viņa dzīvē sekoja gandrīz “obligātais ieraksts” Latvijas politiķu CV – Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomiteja (LBA CK). Tā nav ironija, bet gan fakta konstatācija, vairāki kolēģi LBA CK vēlāk bija viņa politiskās darbības domubiedri un oponenti Satversmes sapulcē un Saeimā, arī K. Ulmaņa autoritārās valdības laikā.

Fr. Vesmanis par savu laiku LBA CK raksta: “[..] centrālkomiteju, kuras statūtus valdība bez iebildumiem apstiprina un atvēl 300 tūkstošus rubļu avansa veidā bēgļu posta remdināšanai un pirmās palīdzības izsniegšanai. Turpmāko līdzekļu iegūšanai tomēr jāiesniedz budžets, kurš jādibina uz reģistrētu bēgļu skaitu”.8 LBA CK konkrētajam mērķim izveidoja Budžeta nodaļu, par vadītāju ieceļot Fridrihu Vesmani. Lai sasniegtu Krievijas valdības noteikto uzdevumu, Vesmanis apbraukāja visas pilsētas no Ribinskas līdz Astrahaņai, kur uzturējās latviešu bēgļi. Attālums starp Ribinsku9 un Astrahaņu10 ir aptuveni 1700~1800 kilometri atkarībā no izvēlētā ceļa. Lielāko daļu sabiedrisko organizāciju darbu 1917. gada novembrī pārtrauca lielinieku veiktais apvērsums Krievijā un Vesmanis līdzīgi citiem latviešiem devās uz dzimteni, neko daudz nezinot par savu nākotni, valsti un darba iespējām. Jelgavā Fr. Vesmanis sagaidīja arī Latvijas Republikas nodibināšanu, un jau 10. decembrī Pagaidu valdības Tieslietu ministrs, arī jelgavnieks Pēteris Juraševskis (1872–1945) Vesmani iecēla par Jelgavas apgabaltiesas locekli. Pagaidu valdības darbs objektīvu iemeslu dēļ nebija ilgstošs Rīgā un Jelgavā, strauji uzbrūkošā Sarkanā armija 1919. gada 8. janvārī iesoļoja Jelgavā. Kas notika Fr. Vesmaņa dzīvē?

Atbilde vieno ļoti daudzus latviešu dzīves stāstus un darba gaitas no Pirmā pasaules kara sākuma līdz gandrīz Latvijas Neatkarības kara beigām. Vispārējā informācijas un brīžam arī stabilas politiskās varas vakuuma apstākļos (1917–1919) civiliedzīvotājiem bija jādomā par izdzīvošanu un iztiku savām ģimenēm, dažkārt jākalpo vai apolitiski jāstrādā kādas varas uzdevumā, kas vēlāk vēsturē ir ieguvusi melnu nokrāsu savas noraidošās vai agresīvās rīcības dēļ pret neatkarīgu Latvijas valsti. Arī Fr. Vesmaņa dzīves stāstā bija iepriekš aprakstītā epizode. Jaunā, padomju, vara 8. janvārī paziņoja, ka līdz varas pārņemšanai vai īpašam rīkojumam neviens nedrīkst atstāt “gāztās valdības” (LR Pagaidu valdība) uzticētos pienākumus ar brīdinājumu, ka personas, kas darbu patvarīgi atstās vai no tā atrausies, atbildēs par to ar savu dzīvību”. Protams, ka tiesas darbinieki tādos apstākļos ieradās savās darba vietās un turpināja darbu, gaidot jaunās okupācijas varas turpmākos rīkojumus. Fr. Vesmanis pēc Jelgavas atbrīvošanas no “proletariāta diktatūras” turpināja uzturēties Jelgavā un, šķiet, arī viņam brīžam nebija ticības vai pārliecības, kas īsti notiks tālāk. Piemēram, A. Niedras pučs Liepājā Jelgavā vispār palika gandrīz nepamanīts, un netieši par to parūpējās P. A. Bermonts, kura plaši īstenotās pārtikas un nepārtikas preču, kā arī kustamā īpašuma un dzīvnieku rekvizīcijas vairāk nomāca jelgavnieku prātus nekā apkārt notiekošais kara izraisīto juku stāvoklis de facto. Pret rekvizētajām vienībām jelgavnieki pretim saņēma nevērtīgo Bermonta naudu, kuru teorētiski bija solīts 1. aprīlī (1919) apmainīt pret vācu markām, kas, protams, nekad nenotika. 

Vesmanis savā dzīvē jau bija pietiekami daudz redzējis gan kara šausmas, gan civiliedzīvotāju postu svešumā, bet, acīmredzot, Bermonta armijas uzvedība un disciplīna uz viņu atstāja izteikti negatīvu iespaidu, kā viņš minējis atmiņās, tad “no agrākās disciplīnas sevišķi vācu karaspēka daļās maz kas bija palicis pāri. Iedzīvotāju aplaupīšanas no vācu zaldātu puses  bija parasta parādība”.11 Protams, ka nav attaisnojuma vācu vai citu tautību karavīru rīcībai, tikai emocionāli abstrahējoties no tēmas var izprast karavīru uzvedības cēloņus – karā viņi aizgāja par ķeizaru vai caru, nebija ne viena, ne otra, nebija pat vairs valsts, atgriešanās dzimtenē ar karavīra formu bez atļaujas bija dezertēšana un kur lai karavīrs dodas, ja dzimtene tik tālu un nākotne vairāk kā neskaidra. Izvēle ir katra cilvēka individuāls vai apstākļu noteikts lēmums un, protams, daudzi kara un citu negāciju nogurdinātie pieņēma savas dzīves nepareizo izvēli – nostāties pret Latvijas valsti un tās tautu, iznākumu mēs zinām – Latvija kļuva brīva no “Bermonta armijas” avantūristiem 1919. gada novembrī. 

1920. gada februārī Fr. Vesmani ar 39 balsīm PAR no 50 jaunās Jelgavas domes domniekiem ievēlēja par Jelgavas pilsētas galvu. Nostrādājis neilgu laiku Jelgavas pilsētas galvas (domes priekšsēdētāja) amatā, Fr. Vesmanis 1920. gada 17. un 18. aprīlī notikušajās Satversmes sapulces12 vēlēšanās tika ievēlēts par deputātu priekš parlamenta institūcijā. Kā viņš raksta atmiņās – līdz ar ievēlēšanu Satversmes sapulcē izbeidzās dzīve iemīļotajā Jelgavā, kur, ieskaitot skolas un advokatūrā pavadītos gadus, bija nodzīvojis gandrīz divdesmit gadus. Kopš 1920. gada 11. augusta par Satversmes sapulces locekli pēc Aleksandra Neuburga mandāta nolikšanas kļuva Fr. Vesmaņa dzīvesbiedre Berta Vesmane. Fr. Vesmanis piedalījās arī jaunā Latvijas Republikas parlamenta 1. Saeimas vēlēšanās. Viņu deputāta amatā ievēlēja no Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (pavisam LSSP saņēma 30 deputātu vietas no 100).

Satversmes sapulces priekšsēdētājs Jānis Čakste Latvijas Republikas 1. Saeimas 1. sesijas 1. sēdē 1922. gada 7. novembrī paziņoja, ka valstī ir stājusies spēkā jaunā Latvijas Republikas Satversme un saskaņā ar to ir jāievēl valsts augstākās tautas pārstāvniecības un likumdevēja institūcijas Saeimas jaunais priekšsēdētājs. No sociāldemokrātu pārstāvniecības Saeimā izskanēja priekšlikums par Saeimas priekšsēdētāju ievēlēt Fridrihu Vesmani. Citas kandidatūras netika izvirzītas. PAR Fridrihu Vesmani bija 74 balsis, PRET bija 12, bet 14 deputāti atturējās balsojumā. F. Vesmanis bija ievēlēts par 1. Saeimas pirmo priekšsēdētāju.13 Pirmajā sēdē tika nolasīti arī apsveikumi Saeimai – arī Jelgavas pilsētas valde bija atsūtījusi savu apsveikumu: “Iedzīvotāju vārdā Jelgavas pilsētas valde apsveic Saeimu tās sanākšanas dienā un novēl sekmes atbildīgajā darbā”.14 Vesmanis bija pirmā ievēlētā augstākā valsts amatpersona 1. Saeimā līdz valsts prezidenta ievēlēšanai 14. novembrī, pirmais Saeimas balsojums un pirmais pārliecinošais balsojums par izvirzīto kandidatūru jau pirmajā balsošanas kārtā. 

1925. gada martā Fr. Vesmanis pieņēma Latvijas Ārlietu ministra Z. A. Meierovica15 piedāvājumu kļūt par sūtni Lielbritānijas un Īrijas Apvienotajā Karalistē, tā sākās viņa diplomāta laiks Londonā (1925–1932). Viņš rakstīja: “Anglija ir savā ziņā mana otrā dzimtene. Tur pavadīti straujie jaunības laiki. Kaut kas velk mūs uz turieni atpakaļ”.16 1925. gada jūlijā viņš organizēja savā sūtņa dienestā augstāko vizīti no Latvijas Republikas – Londonā ieradās ārlietu ministrs Z. A. Meierovics, kuru audiencē pieņēma arī Lielbritānijas Apvienotās Karalistes karalis Džordžs V.17 No diplomātiskā dienesta Fr. Vesmani atpakaļ uz Latviju aicināja valsts prezidents A. Kviesis, mudinot viņu atgriezties agrākajā darba vietā Senātā, kur Vesmanis nostrādāja līdz 1937. gada septembrim. 

Pienāca 1940. gads, un Fr. Vesmanim ar sievu bija tikpat skarbs liktenis kā lielai daļai Latvijas tautas elites 1940.–1941. gadā, t.s. “Baigais gads”.18 1941. gada 14. jūnijā Fr. Vesmanis ar sievu tika arestēti. Sieva Berta Vesmane apcietināšanas brīdī bija smagi slima un nomira vilcienā vēl Latvijā – Krustpils stacijā. Fr.  Vesmanis tika deportēts uz Soļikamsku (Krievijas Federācija, Permas novads), kur mira tā paša gada 7. decembrī Usoļjes soda nometnē.

Fridrihs Vesmanis apmēram 20 gadus sava darbīgā mūža ir bijis jelgavnieks – gan skolēns, gan zvērināts advokāts, bet pavisam neilgu laiku – 3 mēnešus – arī Jelgavas pilsētas galva. Viņa dzīves stāsts ir viens no tūkstošiem citu latviešu dzīves stāstu – piedzīvojis 1905. gada revolūciju, Pirmo pasaules karu, valsts nodibināšanu, Latvijas Neatkarības karu, parlamentārismu un autoritārismu un valsts iznīcināšanu 1940. gadā. Viņu raksturoja pieticība un diplomātija politikā un sabiedriskajā darbā, varbūt viņa cilvēciskās kvalitātes bija stabilitātes garants, kas bija raksturīgs viņa ieņemto amata funkciju izpildē 20. gs. 20.–30. gados – 1. Saeimā un Latvijas valsts vēstnieka amatā Lielbritānijā.

Autors
Gints Putiķis
Direktores vientnieks zinātniskajā darbā

 

Atsauces un skaidrojumi

Oktobra manifests – Krievijas imperatora Nikolaja II izsludināts manifests, kas 1905. gada revolūcijas kontekstā pasludināja tautai pilsoniskās – vārda, preses, sapulču, biedrošanās brīvības, paredzēja sasaukt Krievijas Valsts domi – pirmo parlamentāro institūciju Krievijas politiskajā tradīcijā.

Latvijas Senāts bija Latvijas Republikas Augstākā tiesa no 1918. gada līdz 1940. gadam. Darbību izbeidza pēc PSRS īstenotās valsts okupācijas.

1941. gada 14. jūnijā pret Latvijas tautu tika veikts noziegums, ko Latvijas teritorijā īstenoja padomju okupācijas vara, noziegums, kuram nav noilguma Latvijas tautas vēsturiskajā apziņā. Naktī no 13.uz 14. jūniju no Latvijas tik deportēti 15 424 cilvēki (t.sk. vairāk nekā 3000 bērni vecumā līdz 16 gadiem). Līdzās civiliedzīvotāju deportācijai uz Sibīriju, Litenē – Latvijas armijas virsnieku vasaras nometnē tika apcietināti, un deportēti vairāki simti virsnieku, kas pretojās, tos nošāva. Tāda apjoma teroru tik īsā brīdi Latvija savā vēsturē nebija piedzīvojusi! Šī deportācija pārsvarā skāra pilsētu iedzīvotājus, tikai 23.5%b no visiem deportētajiem bija zemnieki un viņu deportēšanas iemesls visbiežāk bija biedrība Aizsargu organizācijai. Kopumā pirmajā PSRS okupācijas gadā, jeb “Baigajā gadā” bija arestēti, administratīvi izsūtīti, vai nogalināti bez tiesas sprieduma 22 – 23 tūkstoši cilvēku.

Vesmanis Fridrihs. Klausieties pagātnes soļos. Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs. Jelgava, 2013.–50. lpp.

Vesmanis Fridrihs. Klausieties pagātnes soļos. Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs. Jelgava, 2013.

6 Kārļa Mīlenbaha (1853.-1916.) četru sējumu "Latviešu valodas vārdnīcā" ietverts bagāts leksikas materiāls no daiļliteratūras, folkloras, periodikas un latviešu izloksnēm. Darbu pabeidza un izdeva Jānis Endzelīns (1923-1932. gados). Kārlis Mīlenbahs bija viens no autoriem latviešu ortogrāfijas reformai - pāreja no gotu rakstības uz latīņu rakstību tagadējā ortogrāfijā (1908. gadā). Viņš bija viens no latviešu valodniecības un latviešu leksikogrāfijas pamatlicējiem.

Maija apvērsums – valsts apvērsums Polijā 1926. gada 12.-14. maijā. Apvērsumu vadīja Juzefs Klemenss Pilsudskis (1867.-1935.), kurš bija pirmais neatkarīgās Polijas vadītājs – “valsts priekšnieks”(1918-1922). Polija no parlamentārās republikas kļuva par autoritāri pārvaldītu valsti.

8 Vesmanis Fridrihs. Klausieties pagātnes soļos. Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs. Jelgava, 2013.-126.lpp.

Ribinska ir pilsēta Krievijas Federācijas Jaroslavļas apgabalā.

10 Astrahaņa ir pilsēta Krievijas Federācijā Astrahaņas apgabalā pie Volgas upes deltas un ietekas Kaspijas jūrā.

11 Vesmanis Fridrihs. Klausieties pagātnes soļos. Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs. Jelgava, 2013.-165.lpp.

12 Satversmes sapulce (1920. gada 1. maijs – 1922. gada 7. novembris). Piedalījās 16 deputātu kandidātu saraksti. Ievēlēti 150 deputātu, no tiem 144 vīrieši un 6 sievietes. Vēlēšanās piedalījās 677 084 vēlētāji, jeb 84.9% no visiem balsstiesīgajiem.

13 Saeimas stenogrammas. 1.sesija. 1.sēde. (07.11.1922.), 2.sleja. 

14 Saeimas stenogrammas. 1.sesija. 1.sēde. (07.11.1922.), 5.sleja.

15 Zigfrīds Anna Meierovics (1887.-1925.) – Latvijas sabiedriskais un politiskais darbinieks, pirmais Latvijas Pagaidu valdības Ārlietu ministrs. Traģiski gājis bojā autokatastrofā 1925. gada 22. augustā.

16 Vesmanis Fridrihs. Klausieties pagātnes soļos. Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs. Jelgava, 2013.-185.lpp.

17 Džordžs V (1865.-1936.) – karalis (1910.-1936.) – bija pirmais britu monarhs, kas piederēja pie Vindzoru dinastijas (Saksijas Koburgas un Gotu dinastija, kas par Vindzoriem tika pārdēvēta 1917. gada 17. jūlijā, lai iepriekšējam dinastijas nosaukumam nebūtu, nekā kopīga ar Vāciju Pirmā pasaules kara laikā).

18 Baigais gads – PSRS okupācijas varas īstenotās politiskās represijas un deportācijas pret Latvijas tautu pēc Latvijas okupācijas (1940. gada jūnijs – 1941. gada jūnijs). Baigais gads un īpaši 14. jūnija deportācijas radīja iedzīvotājos tādu naidu un bailes no padomju terora, ka latviešu līdz šim galveno ienaidnieku – vāciešu vietā par tādiem kļuva padomju komunisti un Krievija.