P.   Slēgts
O.  10-17
T. 10-17
C. 10-17
P. 10-17
S. 10-17
Sv. 10-17

Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs

 1939. gada 2. decembrī atklātais Lielupes tilts Jelgavā bija īpašs. Projektēts un celts rekordātrā tempā, pielietojot modernas tehnoloģijas, domājot par ērtu transporta un gājēju kustību, netaupot līdzekļus. Šis tilts, būvēts kā viens no pēdējiem neatkarīgās Latvijas laikā un Otrā pasaules kara priekšnojautās, bija apliecinājums Latvijas valsts inženiertehniskajām iespējām hidrobūvju projektēšanā un izbūvē, kā arī par spēju nodrošināt projektam nepieciešamo finansējumu. Šis dzelzsbetona siju tilts pārspēja visus līdz šim būvētos tāda tipa tiltus Latvijā. Iespaidīgajai būvei piešķīra zemgaļu vadoņa Viestura vārdu – Viestura piemiņas tilts. Diemžēl dzelzsbetona tilts neizturēja pēdējo kara gadu Jelgavā (1944) – to kā stratēģisku objektu, kas savienoja abus Lielupes krastus, uzspridzināja vācu sapieri. Jelgavniekiem nācās izmantot kārtējo koka tiltu, kam bija lemts kalpot 10 gadus, līdz tika uzbūvēts jauns pastāvīgais tilts, kas arī mūsdienās savieno abus Lielupes krastus. 

1567. gada 28. februārī Rīgā sanāca pirmais Kurzemes landtāgs hercogistes vēsturē un tika pieņemts lēmums, kas zināms ar nosaukumu Hercoga Gotharda Recess – tiesību akts, ar kuru Kurzemē un Zemgalē bija pavēlēts atjaunot vai no jauna dibināt luterāņu baznīcas, nabagu patversmes un skolas, rezultātā Jelgavā tika uzcelta Sv. Annas baznīca un Sv.Trīsvienības baznīca, kuras pārziņā bija arī nodibināta Lielā pilsētas jeb Latīņu skola.

Šodien pieminām jaunāko no Jelgavas ģimnāzijas audzēkņiem, kas saņēma Lāčplēša Kara ordeni, Nikolaju Gudži. Brīvprātīgi iestājies Latvijas bruņotajos spēkos tikai 17 gadu vecumā. 1919.gada 4. oktobrī piedalījies cīņā pie Līvāniem, kurā viņa drosmīgā un pārgalvīgā rīcība, detonējot mīnas pie dzelzceļa tilta pāri Dubnas upei, nopelnīja LKO.  

Šogad aprit 31 gads kopš 1991. gada janvāra barikāžu laika, kad norisinājās kārtējais PSRS centrālās varas izmisīgs mēģinājums apturēt Latvijas valsts izvēlēto neatkarības atjaunošanas ceļu.

Jūlijs Jaunsniķeris bija vēl viens Jelgavas ģimnāzijas audzēknis, kas cīnījās Latvijas Neatkarības karā, un par savu drosmi nopelnīja augstāko militāro apbalvojumu Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri. Jūlija Jaunsniķera dzīvesstāsts ir labs laikmetu raksturojošs piemērs, kādas dzīves izvēles kā karavīram bija jāizdara nereti vīrietim, kuram bija tā laime piedzimt 19./20. gs. mijā Latvijā. Viņš 30 gadus bija karavīrs dažādās armijās – Krievijas armijā, Latvijas armijā, Sarkanajā armijā un vēl viena piespiedu izvēle Otrā pasaules kara laikā – Latviešu leģionā. 

Pirms 70 gadiem 1951. gada 30. decembrī 2. pasaules kara izskaņā sagrautā bijusī Academia Petrina ēka pēc atjaunošanas tika nodota Jelgavas vēstures muzeja rīcībā. 

“.. ēkām ir savi likteņi. Dažas nodzīvo savu mūžu klusi un nemanāmi, tās izzūd, neatstājot pēdas, citas pieredz garu un spožu mūžu, cīnās par savu pastāvēšanu un vēlas ik brīdi sevi apliecināt. Pie šīm pieder Academia Petrina Jelgavā. Šis nams piedzīvojis tik daudz iemiesošanās veidu, ka šķiet – mūsu priekšā nav cilvēka roku radīts mājoklis, bet dzīva būtne, kas gluži kā Fēnikss vienmēr no jauna spēj pacelties no drupām un pārsteigt savā jaunajā veidolā” – lūk, cik neparasti poētiski par šo ēkusavulaik izteicies Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis.

Nedaudz atskatīsimies uz ēkas vēsturisko mūžu, kas sākās pirms vairāk nekā 425 gadiem.

Atcerēsimies, kādiem vēstures notikumiem Jelgavā aprit nozīmīga gadskārta.

Kopš 2019. gada Jelgavas muzeja krājumā glabājas no tālās Kanādas atceļojušais III šķiras Lāčplēša Kara ordenis Nr.646, kas reiz bija piederējis Aleksandram Kociņam (1892–1942).

Paulis Jēgers visu darba mūžu bija mediķis – Latvijas Neatkarības karā vecākais medicīnas feldšeris, Latvijas valsts laikā ārsts vairākās daudzprofilu slimnīcās, turpināja kalpot medicīnai un cilvēkiem, ievērojot Hipokrata zvērestā pausto

Gada nogalē atcerēsimies otro vecāko muzeju Latvijas teritorijā, Kurzemes Provinces muzeju, kura tradīcijas mūsdienās turpina Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs. 

 

Ziņas par Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera Jāņa Rapas dzīvi pirms un pēc kara ir visai skopas, bet  viņa varoņdarbs Neatkarības karā ir ierakstīts uz visiem laikiem. Piedalījies kaujās pie Daugavas 1919. gada oktobrī, kur nepārtrauktā ienaidnieka apšaudē tika ievainoti un zaudēja dzīvību daudzi cīnītāji, tostarp arī rotas komandieris virsleitnants Grīnbergs un virsleitnants Dzirkals. Pats būdams ievainots, Jānis Rapa pēc dienesta biedru zaudēšanas uzņēmās rotas komandēšanu, nodrošinot kārtību un turpinot cīņu pret Bermonta karaspēku.

Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Artūrs Kēlers ir izpelnījies īpašu vietu Jelgavas kontekstā, jo bija ne tikai Jelgavas ģimnāzijas absolvents, bet arī sekmēja Jelgavas atbrīvošanu no Bermonta karaspēka.  

 

Svinot Latvijas dzimšanas dienu, atcerēsimies tos, kuri izcīnīja mums šo privilēģiju  - savu valsti, būsim vienoti pārliecībā, ka visi esam atbildīgi par Latvijas gaitu vēsturē un nākotnē. Sveicam svētkos!

“Jau no paša rīta visā pilsētā svētku šalkoņa. Uz namiem braši plīvo sarkanbaltsarkanie karogi. Svētku sajūtā steidz drudžaini ļaudis, skolnieki iet uz savām mācību iestādēm, ļaudis uz baznīcu, ierēdņi uz darba vietām. Katra organizācija pulcējas savās telpās, lai organizēti ietu uz ielas. Skolās notiek svinīgie akti. Jelgavas ģimnāzija pilnā sastāvā nogāja uz Sv. Annas baznīcu, kura bija skaisti dekorēta un līdz pēdējai vietiņai pārpildīta,” tā par valsts svētku sagaidīšanu Jelgavā rakstīja laikrakstā "Jaunais Zemgalietis" tikko izveidotajā Latvijas Republikā. Uzziniet, kuras svētku svinēšanas tradīcijas nav mainījušās un tiek piekoptas mūsdienās! 

1886.gadā, tikai 135 gadus atpakaļ, parādījās pirmie automobiļi ar benzīna iekšdedzes dzinēju. 10 gadus vēlāk 1896. gadā pirmais automobilis izbrauca Jelgavas pilsētas ielās. "Skrejošos ratus bez zirga" redzēja arī septiņgadīgais Aleksandrs Strekāvins, par ko tad arī būs šis raksts.

Šodien pieminām Teodoru Zeifersu, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri un Jelgavas ģimnāzijas audzēkni. Vācbaltietis, kurš par savu drosmīgo rīcību cīņā pret bermontiešiem pie Bulduru tilta, ieguva vienu no augstākajiem Latvijas Republikas militārajiem apbalvojumiem. Lai gan viņa attieksme pret latviešiem, bez šaubām, bija cita, arī viņš cīnījās par savu DZIMTENI, vietu, kur viņa senči bija ieradušies tik senāpagātnē, ka T. Zeifersu neinteresēja nacionālās atšķirības vai kas cits. 

Iepriekšējā Izidora Brensona atmiņu stāstījumā varējām iepazīties ar sadzīvi mūsu pilsētā 19. gadsimta otrajā pusē maza zēna izpratnē un skatījumā. 

1868. gadā Izidors Brensons nokārtoja iestājeksāmenus un iestājās Jelgavas Vīriešu ģimnāzijas (Academia Petrina) piektajā klasē. Par to, kā I. Brensonam pagāja ģimnāzijas gadi, varam lasīt šajā atmiņu stāstā.

Aleksandra Jodikaiša stāsts Latvijas armijā bija īss un spožs – lietuvietis, kurš krita par Latvijas brīvību, bet zemes klēpī tika guldīts savā etniskajā dzimtenē.

Šodien ir hercoga Jēkaba 411. gadadiena, tādēļ nedaudz par viņu, viņa ģimeni un viņa hercogisti!

Vernera Tepfera esence ir atrodama latvietībā un patriotismā, dzimtās zemes vēstures apzināšanā un kalpošanā Latvijas valstij, ko viņš veica gan šeit, Latvijā, gan trimdā Stokholmā. 

Virsleitnanta Pētera Stērstes dzīves stāstā iekodēta gandrīz visa Latvijas valsts panākumu un traģēdiju hronoloģija...

Izidora Brensona atmiņu stāstījumā varam iepazīties ar sadzīvi mūsu pilsētā 19. gadsimta otrajā pusē maza zēna izpratnē un skatījumā. 

Aleksandrs Strekāvins savās atmiņās ir arī pierakstījis, kādu apģērbu jelgavnieki bija iecienījuši, dodoties savās dienas gaitās.

Vasaras noslēgumam strauji tuvojoties, Aleksandra Strekāvina atmiņas par Jūrmalu ļauj vēl mirkli pakavēties saulainājās, siltājās dienās laiskojoties pie ūdens. 

Turpinājums Aleksandra Strekāvina atmiņām par Jelgavas pilsētas un guberņas pārvaldi 19.–20. gs. mijā. Tieši šis laiks bija Aleksandra Strekāvina bērnības gadi, un viņa pierakstos atradās vieta arī atmiņām par dažiem Jelgavas pilsētas “tēviem”, kurus mākslinieks varēja satikt ikdienā un kuru vaibstus bija zīmējis pēc atmiņas.

 

Vienā no iepriekšējiem A. Strekāvina atmiņu fragmentiem ieskatījāmies Jelgavas “sirdī”, bet nu laiks iepazīties ar tās “galvu”, proti, pilsētas un guberņas pārvaldi 19.–20. gs. mijā. 

Ķeizara tilts pār Driksu tika atklāts 1916. gada 30. maijā. Nosaukts par Ķeizara tiltu tādēļ, ka to atklāja Vācijas ķeizara Vilhelma II vizītes laikā Jelgavā.

Tuvojas Jāņu un tradicionālo gadatirgu laiks. Lai gan mūsdienās to nozīme pilsētnieku ikdienā ir mazinājusies, tie tomēr paliek ievērojams notikums Jelgavas dzīvē. Ko nu teikt par gadatirgiem pirms simt, divsimt un vairāk gadiem! Par to, kāds tad bija Jāņu tirgus Jelgavā, lasīsim kārtējā Aleksandra Strekāvina piezīmju fragmentā. 

Pēdējais Kurzemes un Zemgales hercogs bija hercoga Ernsta Johana Bīrona dēls Pēteris. 

Uz īsu brīdi hercoga amatā tika apstiprināts Kārlis Kristians Jozefs jeb Saksijas Kārlis.

Laikā, kad Šengenas līguma ērtību izlutinātajiem ceļotājiem pandēmija liek atcerēties, kas ir valstu robežas, ar interesi varam pievērsties arī dažiem ievērības cienīgiem gadskaitļiem. 

Saksijas Morica pēctecis hercoga amatā bija Ernsts Bīrons (Bīrens, 1690–1772, valdīja 1737–1740 un 1763–1769) – vācietis, kurš pat nepiederēja pie bruņniecības, bet, būdams Krievijas imperatores Annas (1730–1740) favorīts pēc Ferdinanda Ketlera nāves tika iecelts par Kurzemes hercogu.

Turpinājums Aleksandra Strekāvina atmiņām par Jelgavu. Pēc Otrā pasaules kara A. Strekāvins vairākkārt viesojās dzimtajā pilsētā (1951. un 1952. g.), bet 1958. g. atgriezās pavisam. Mākslinieks redzēja, ka senā vēsturiskā Jelgava bija pazudusi uz visiem laikiem.

Hercogs Saksijas Morics Latvijā labāk pazīstams pēc viņa vārdā nosauktās Moricsalas Usmas ezerā, bet pasaules vēsturē – kā izcils Francijas karavadonis. 

Pēc 18 gadus vecā hercoga Frīdriha Vilhelma nāves par nākamo hercogu kļuva viņa tēva brālis Ferdinands. 

27. aprīlī aprit 50 gadi kopš mākslinieka Aleksandra Strekāvina (1889–1971) nāves. Dzimis jelgavnieks, Strekāvins mūsu pilsētā pavadīja mūža lielāko daļu un bija liecinieks daudziem notikumiem Jelgavas dzīvē. 

 Virsleitnanta Paula Oļģerta Jāņa Kalniņa (turpmāk Pauls Jānis Kalniņš) dzīve bija tikpat īsa kā daudziem viņa vienaudžiem, kuri palika Pirmā pasaules kara strēlnieku cīņu vietās vai Latvijas Neatkarības kara kaujas laukos.

Pēc Frīdriha Kazimira par hercogu 1698. gadā kļuva viņa dēls Frīdrihs Vilhems. 

No 1919. gada jūlija līdz augustam Fr. Vesmanis bija Tautas padomes loceklis. 1920. gadā (1920. g. 5. februāris–1920. g. maijs) ievēlēts par Jelgavas pilsētas galvu, kā arī darbojies Satversmes sapulcē. 1922. gadā, dibinot Centrālo vēlēšanu komisiju, Fr. Vesmanis bijis viens no astoņiem tās pirmajiem locekļiem. No LSDSP vēlēšanu saraksta viņš tika ievēlēts 1. Saeimā un bijis pirmais Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētājs (1922–1925).

Šogad 105 gadi aprit ne tikai  Jelgavas cukurfabrikai, bet arī Lielupes tiltam (14. aprīlī). Iepriekšējais – Pirmā pasaules kara laikā (1916) celtais  tilts – stipri cietis no ledus iešanas Lielupē un savu mūžu bija nokalpojis. Tā kā tilta remonts neatmaksājās, nolēma būvēt jaunu.

To iesāka 1925. gadā un, lai cik neticami tas izklausītos, atklāja jau 1926. gada 14. aprīlī. Lai gan tilta būvē bija daudz roku darba un dažādu kavēkļu, tilta būve tika pabeigta apmēram gada laikā.

Jaunais tilts paredzēja gājēju celiņu abās tilta pusēs un divrindu transporta kustību. Tas bija 120 metrus garš. Būvnieki bija paredzējuši, ka tilts kalpos 20 gadus, taču nākamais pastāvīgais tilts pār Lielupi tika atklāts 1939. gada 2. decembrī.

Aleksandrs un Nikolajs Grundmaņi bija vieni no pirmajiem, kuri 1918./1919. gada mijā, Oskaram Kalpakam uzņemoties valsts bruņoto spēku vadību, brīvprātīgi iestājās Pagaidu valdības bruņotajos spēkos – abiem LKOD anketā ir norādīts viens datums – 1918. gada 20. decembris. 

Pirms 30 gadiem (1990. g. februārī–martā) Jelgavā sāka iznākt pilnībā neatkarīgs preses izdevums “LNNK Jelgavnieks”, kas strauji kļuva populārs un pieprasīts gan Jelgavā, gan toreizējā Jelgavas rajonā, arī Rīgā un dažreiz nonāca pat ārzemēs.

Jēkaba vecākais dēls hercogs Frīdrihs Kazimirs (1650–1698, valdīja kopš 1682). Lielu uzmanību pievērsa Jelgavas attīstībai, ar tēva iesākto manufaktūru un modernās ražošanas attīstībujaunais hercogs neaizrāvās.

Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs bija un ir Latvijas vēsturē bieži pieminēta sava laikmeta politisko eliti reprezentējoša personība, kurš gribēja un varēja savu pārvaldīto hercogisti izvirzīt Eiropas attīstīto valstu avangardā un atstāt pēctečiem pārtikušu un starptautiskajās attiecībās respektētu valsti. 

1706. gada 12. (23.) marts – Krievijas cars Pēteris I savam karaspēkam nosūta pavēli evakuēties no Kurzemes. Aprīļa sākumā, pametot Jelgavu, armija uzspridzina hercoga Jēkaba laikā celtos pilsētas vaļņus. 

 

1949. gada 25. marta rīts mākslinieka Ģederta Eliasa mātei Karlīnei iesākās tāpat kā daudzi citi rīti 65 “Zīlēnos” pavadītajos gados, bet šī diena beidzās “Zīlēnu” saimniecei pavisam negaidīti. 

Runājot par Jelgavas vēsturi, allaž tiek pieminēts, ka pilsētā divas reizes kādu laiku ir dzīvojis vēlākais Francijas karalis Luijs XVIII, bet cik daudzi zina, ka ir pamats uzskatīt, ka 1799. gadā Jelgavā uzturējās trīs nākamie Francijas karaļi – Luijs XVIII, Luijs XIX un Luijs Filips.

Hercogs Frīdrihs (1569–1642, valdīja no 1587. līdz 1616. gadam Zemgalē, no 1617. gada visā hercogistē).

Kurzemes un Zemgales hercogiste bija daļa no Livonijas mantojuma, kas tās daudzo hercogu vadībā attīstījās uz labo vai slikto pusi. Kāds bija Kurzemes un Zemgales hercogistes sākums, kādu vietu hercogiste ir atsājusi vēsturē, kādus darbus vai nedarbus hercogi veica - nospied "lasīt vairāk" un uzzini!

Iebraucot Jelgavā no Rīgas puses, šķērsojam divus tiltus – Lielupes un Driksas, bet diez vai domājam par to, cik jauni vai veci tie ir.

Vilhelms (1574–1640, valdīja 1587–1617), hercoga Gotharda dēls, Kurzemes un Zemgales hercogs (1587–1596) kopā ar brāli Frīdrihu 1596. gadā kļuva par sadalītās hercogistes Kurzemes daļas valdnieku ar rezidenci Kuldīgā.

Paulis Šturms (arī Pauls, Pāvils) piedzimis 1897. gada 4.martā Līvbērzes pagastā “Gaigaļos”, mācījies Jelgavas ģimnāzijā, Viļņas karaskolā un viņa dzīves gājums aprāvies kaujā pie Ložmetējkalna 1916. gada 23. decembrī. Apbedīts Rīgā, Brāļu kapos. 

Gothards (1517–1587, valdīja kopš 1562), pēdējais Livonijas ordeņa mestrs (1559–1562), pirmais Kurzemes un Zemgales hercogs. 

Kurzemes un Zemgales hercogisti ir vadījuši vairāki hercogi ne tikai zināmie hercogi Pēteris, Ernsts Johans, Jēkabs vai Gothards. Šajā hercogistes svētku gadā esam izveidojuši galeriju, kas iepazīstina ar hercogiem, kādus darbus tie savā valdīšanas laikā ir darījuši. Katru nedēļu ievietosim par katru hercogu arī plašāku rakstiņu, kas iepazīstinās ar viņiem tuvāk, par hercogisti viņu valdīšanas laikā un mūsu mīļo Jelgavu. 

Imanuels Kants bija filosofs un matemātiķis, vācu klasiskās filosofijas aizsācējs, “kritiskās” jeb “transcendentālās” filosofijas iedibinātājs. 

1693. gada 8. februārī [28. janvārī pēc v.st.] dzimusi Anna Ionovna, Krievijas cara Pētera I pusbrāļa  meita, kurai bija lemta  svarīga loma arī Kurzemes un Zemgales hercogistes liktenī.

Johans III Bernulli, brīnumbērns, matemātiķis, filozofs, astronoms, plaša profila speciālists, 1772. gadā Prūsijas Karaliskās akadēmijas uzdevumā apceļoja Eiropu. Ceļojumu laikā 1787.gadā kādu brīdi Bernulli viesojās arī Jelgavā, kurā iepazinās ar hercogu Pēteri un hercoga dibināto izglītības iestādi Academia Petrina. 

1560. gadā Rīgā vispārējā politiskā un militārā haosa apstākļos Rīgā sapulcējās ordeņbrāļi ar pēdējo Livonijas mestru Gothardu Ketleru (1517–1587) priekšgalā un nolēma likvidēt ordeņa valsti un izveidot laicīgu hercogisti.

Jānis Berris  (arī Bēris, Berriss, 1897–1956) bija karavīrs un mediķis, kas viņam atvēlēto darba mūžu nostrādāja medicīnas nozarē, pareizāk jau būtu rakstīt atļauto, jo padomju vara viņam liedza strādāt medicīnā. 

Hercogs Frīdrihs atguva pili, bet 1625. gada 21. septembrī [1. oktobrī] to atkal aplenca ap 2000 zviedru (karaļa Gustava Ādolfa vadībā).

Senākais un svarīgākais Jelgavas nocietinājums bija pils, kurā atradās garnizons un kur briesmu gadījumā varēja patverties pilsētnieki. 

1991. gada barikādes – pārliecības un pilsoniskās drosmes laiks. Ieskats Jelgavas muzeja izveidotajā foto galerijā par barikāžu laiku pirms 30 gadiem Rīgā, bet sirdī un dvēselē katrā Latvijas pilsētā, ciemā, viensētā!

Kurzemes un Zemgales hercogisti zināmā mērā var uzskatīt par Baltijas valstisko veidojumu, kas pastāvēja 234 gadus (1561–1795) un būtiski ietekmēja mūsu zemes un tautas vēsturi, jo bez tās arī Latvijas vēstures stāsts būtu citāds. Tā kā šogad aprit 460 gadi kopš hercogistes dibināšanas, pakāpeniski atgādināsim mūsu mājas lapas apmeklētājiem par svarīgiem cilvēkiem un interesantiem notikumiem hercogistes vēsturē.

1 lapa no 7