G. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs

Ģederts Eliass (1887 - 1975) – izcils latviešu gleznotājs, mākslas vēsturnieks un pedagogs, ar kura darbiem var iepazīties plašā ekspozīcijā viņa vārdā nosauktajā muzejā.
  • Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs
    Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs
  • Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs
    Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs
  • Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs
    Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs
  • Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs
    Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs
  • Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs
    Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs
  • Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs
    Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs
  • Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs
    Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs
  • Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs
    Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs
Edvīns Kalnenieks. Pusgadsimts Jelgavas teātrī. Arhīvs

Edvīns Kalnenieks. Pusgadsimts Jelgavas teātrī.

31. marts

Izstāde "Edvīns Kalnenieks. Pusgadsimts Jelgavas teātrī" apskatāma Ģ.Eliasa vēstures un mākslas muzejā no 31.marta līdz 31.maijam.

Edvīns Kalnenieks – Ādolfa Alunāna Jelgavas teātra scenogrāfs. Izcilais latviešu pasteļgleznotājs un Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Edvīns Kalnenieks teātra cienītāju vidē ir labi pazīstams arī kā scenogrāfs, jo Jelgavas Ādolfa Alunāna teātrī nostrādājis vairāk par pusgadsimtu (52 gadus). Pirmās dekorācijas viņš darina, vēl būdams Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļas II kursa students, kad Māris Grēviņš Jelgavas pilsētas kultūras nama drāmas kolektīvā iestudē Ventas Vīgantes lugu „Palmas zaļo vienmēr”. Tolaik, t.i., 1958. gadā teātris vēl nav ieguvis Tautas kolektīva nosaukumu un tam nav piešķirts slavenā jelgavnieka vārds. 1965. gadā, kad ir pabeigta Mākslas akadēmija un aiz muguras dienests armijā, ir iegūta darbnīca Jelgavā, Edvīnu Kalnenieku uzrunā Ā. Alunāna Jelgavas Tautas teātra režisors Guntis Krūmiņš, kurš uzaicina jauno mākslinieku izveidot dekorācijas iestudējumam „Eksāmens mīlestībā”. Drīz vien jaunā teātra galvenā režisore Lūcija Ņefedova gatavo diplomdarbu, iestudējot V. Rozova lugu „Kas mīl”. Edvīna Kalnenieka dekorācijas šai izrādei 1969. gadā saņem Vissavienības mākslinieciskās pašdarbības festivāla Maskavā žūrijas apbalvojumu. Īpaši nozīmīga režisora un scenogrāfa savstarpējā sadarbība ir Ādolfa Alunāna lugas „Draudzes bazārs” (1966) iestudējumā, kad Edvīns Kalnenieks pēckara gados pirmais izmanto piemirstu paņēmienu – dekorāciju gleznošanu. Vispirms skatītāju izrādes atmosfērā ievada priekškars, kas apgleznots it kā ar neveiklu roku, rādot tipisku 19. gs. beigu – 20. gs. sākuma Latvijas lauku dzīves ainavu ar pakalniem, baznīcu kalna galā, krogus ēku lejā, ar vējdzirnavām, zemnieku māju puduri. Neiztrūkstoši tur redzams stārķis ligzdā, siena vešana un ganiņš ar cūkām. Atveroties priekškaram, skatītājs ierauga mākslinieka apgleznotos ar audumu apvilktos vairogus, uz kuriem attēlota senatnīga istaba ar guļbaļķu sienu, ģerānijām un citām puķēm mazajos lodziņos, ar sendienu aizkariņiem, sienas pulksteni ar dzeguzi un bumbām, lukturiem pie griestiem. Kubi tādā pašā veidā pārtop par vecu laiku galdiem un krēsliem. Ieraudzītais raisa smaidu skatītāju sejās un noskaņo labvēlīgi pret izrādi. Kad 1969. gadā Lūcija Ņefedova iestudē Gunāra Priedes kamerlugu „Trīspadsmitā”, Edvīna Kalnenieka dekorācijas ir minimālas, visai skopiem līdzekļiem iezīmējot darbības vietu. Arī turpmāk viņš katrai izrādei meklē ļoti atšķirīgu risinājumu – visu nosaka lugas materiāls un režisora iecere. Ja, veidojot Morisa Meterlinka pasaku lugas „Zilais putns” (1974) dekorācijas, Edvīns Kalnenieks izrādes vizuālajā risinājumā impulsus gūst 17. gadsimta glezniecībā, tad vēlākajos gados mākslinieks izmanto populāru mākslas darbu kopijas, kas top par būtisku izrādes dekorāciju sastāvdaļu. Šie gleznojumi kļūst par simbolisku izrādes vispārinājumu. Tā tas ir itāļu dramaturga Eduardo de Filipo lugas „Filumena Marturano” (1982) iestudējumā, kurā vairākās izrādēs kopā ar Tautas teātra aktieriem Jelgavā un Rīgā uzstājas arī Elza Radziņa. Šajā izrādē dekorāciju centrā atrodas viduslaiku gobelēna gleznojums. Latvijai atgūstot valstisko neatkarību, būtiski mainās kultūras politika. Samazinās finansējums amatierteātra uzvedumiem, taču tik un tā vēlamais iespaids, kaut ar minimāliem līdzekļiem, izrādē ir panākts. Tad bieži vien vieglākais ceļš ir bijis kartona lokšņu apgleznošana, bet Edvīnam Kalneniekam ir nācies ierobežot savu fantāziju un tās realizāciju uz skatuves. Izvērtējot mākslinieka ilgo radošo ceļu scenogrāfijā, jāatzīst, ka bez viņa Jelgavas Ādolfa Alunāna teātra vēsture būtu citāda. Mākslinieks allaž izrādēm ir piešķīris spožu un elegantu ārējo veidolu. Līdzās Lūcijas Ņefedovas režisores meistarībai Edvīna Kalnenieka veidotās dekorācijas cēlušas Jelgavas teātra izrāžu māksliniecisko līmeni. Viņa izrāžu scenogrāfiskie risinājumi ir bijusi zīme, ka iestudējums ir ievērības cienīgs. Spožākās Lūcijas Ņefedovas izrādes skatuves gaismu ieraudzījušas Edvīna Kalnenieka vizuālajā ietērpā. Var pat apgalvot, ka Jelgavas Ādolfa Alunāna teātris ir Lūcijas Ņefedovas un Edvīna Kalnenieka divvienība, viņu radošās sadarbības rezultāts. Izstāde atgādina skatītājiem agrāk skatītu izrāžu vizuālo ietērpu gan detaļās, gan skicēs un maketos. Savukārt režisores Lūcijas Ņefedovas un aktieru personības ir rosinājušas Edvīnu Kalnenieku ķerties pie portretu gleznošanas, bet izrādes brīvā dabā ir bagātinājušas viņa daiļradi ar jaunām tēmām, tādējādi veicinot māksliniekā gleznotāja un scenogrāfa mijiedarbību. Māris Brancis, Jelgavas mākslinieku biedrības priekšsēdētājs