P. BRĪVS
O. 11:00 - 18:00
T. 11:00 - 18:00
C. 11:00 - 18:00
P. 11:00 - 18:00
S. 11:00 - 18:00
Sv. 11:00 - 18:00

Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs

Izstāde "Alutiņi, vecais brāli..."

Izstāde "Alutiņi, vecais brāli..."

Gatavojoties Līgo un Jāņiem, aicinām apskatīt izstādi "Alutiņi, vecais brāli... Viss par un ap alu". Izstāde apskatāma no 18.jūnija līdz 28.augustam.

Ūdens, tēja, alus – tieši tādā secībā rindojās populārākie dzērieni cilvēka dzīvē, un alus ir tikpat sens, cik cilvēka vēlme komunicēt ar savu uzticamo sarunbiedru no Senās Ēģiptes laikiem līdz pat mūsdienām. Alū apvienojas cilvēku dzīves dabīgās komponentes – skumjas un prieks vai ūdens saldme un apiņu rūgtums dzērienā, kas savu izejvielu duālismā apvieno cilvēku alkas pēc līdzsvara, un tieši alus bija demokrātiski pieejamā alternatīva dvēseles stāvokļa uzlabošanai un veldzei līdz brīdim, kad biedrs Dmitrijs Mendeļejevs kā blakusproduktu savai slavenajai ķīmisko elementu tabulai darināja arī degvīna zelta formulu – 40% laimes un 60% ūdens. Bet tas jau ir cits stāsts par viena burta atšķirību vārdos spirts un sports!

Romas dīkdieņi dzēra pa akveduktu piegādātu tīru dzeramo ūdeni, latviešu senči tīro avota ūdeni, bet Eiropas dižo barbaru pēcteči, aizņemoties no Romas kungiem dažas vērtīgas lietas, aizmirsa paņemt arī higiēnas standartus un Eiropā sākās..., nē, ne gluži mēris, bet īslaicīgs netīrības un tās godināšanas vilnis gan. Viduslaikos alus Eiropā bija ierasts šķidruma uzņemšanas veids un ūdens dezinfekcijas līdzeklis – cilvēkam labpatikās savās dzīves vietās, visbiežāk pilsētās piecūkot tā, ka pat rātskungu ieceltais lokālais Cūkmens nespēja glābt dzeramā ūdens kvalitāti un vienīgā alternatīva bija, kas: “Protams, alus”?!   Kāds gan varētu būt ticamības līmenis rakstītajiem vēstures avotiem, ja viduslaiku pilsētu hronikas un dokumenti lielāko tiesu ir uzrakstītas vidēja reibuma pakāpē? Nosacīti var teikt, ka viduslaiki alus dzērājiem bija gaišie laiki pretstatā dažkārt vēstures aprakstos lietotajam jēdzienam “tumšie viduslaiki”. Dzīve bija skaista un gaiša visos laikos, jo cilvēki dzīvoja, ticēja, karoja par savu pārliecību un mīlēja... iedzert alu, lai tas viss šķistu mazliet vieglāk uztverams un emocionāli varētu saprast notiekošā būtību.

Rūpnieciskajā alus darīšanas vēsturē Latvijā tradicionāli tiek izcelts “Aldara” devums un mītiskā Bavārijas aldara Joahima Daudera ieguldījums alus rūpnīcas izveidē, tiesa, tā ir kārtējā Latvijas rūpniecības vēstures fantāzija – patiesībā minētā persona bija latvietis – Jānis Daude no tagadējā Siguldas novada, kura pēcteči sevi jau identificēja ar baltvāciešiem un 1939. gadā repatriācijas programmā devās prom uz “dzimto zemi”. Latvijā bija vēl neskaitāmas vidējās un mazās alus darītavas, pat nerunājot par katras lauku sētas saimnieka individuālo praksi brūvēt miestiņu pašu priekiem un godiem. Alus bija un būs cilvēka sabiedrotais tik ilgi, cik vien mēs paši to gribēsim un atļausim saukt par savu labāko draugu, kurš mums palīdz draudzēties, veldzēt slāpes, pārdomāt dzīvi un vienkārši labi pavadīt laiku patīkamā kompānijā – es pats, mani draugi un mans dzīves prieka pievienotais PVN – ALUS! Tomēr atcerēsimies arī sakāmvārdu – “kas par daudz, tas par skādi”, ja nu kādā rītā šķiet, ka pat kaķis skaļi staigā vai dzimtās zemes ozoli paši nāk pretim Tevi apskaut – laiks pārtraukt draudzēties ar alu un atkal atsākt dzert... šoreiz tīru ūdeni!

Gints Putiķis,

muzeja direktores v. zin. darbā