G. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs

Ģederts Eliass (1887 - 1975) – izcils latviešu gleznotājs, mākslas vēsturnieks un pedagogs, ar kura darbiem var iepazīties plašā ekspozīcijā viņa vārdā nosauktajā muzejā.
  • Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs
    Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs
  • Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs
    Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs
  • Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs
    Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs
  • Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs
    Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs
  • Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs
    Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs
  • Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs
    Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs
  • Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs
    Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs
  • Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs
    Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs
Vēdekļu izstāde Arhīvs

Vēdekļu izstāde

28. aprīlis

Vēdekļu (18.-20.gs) izstāde (muzejs "MIR", Baltkrievijas republika) apskatāma no 28.aprīļa līdz 30.jūlijam.

Vēdeklis acīmredzot ir viens no pirmajiem priekšmetiem, kas ienāca cilvēka sadzīvē. Zars vai lapa, vēlāk spalvu pušķis, sākumā sargāja no saules, to izmantoja mušu atgaiņāšanai un vēsuma sajūtas radīšanai, gadsimtu gaitā dažās valstīs tas ieguva lielu rituālo nozīmi, 18. gadsimtā pārvēšoties par lielisku rotaļlietu sieviešu rokās, rotaļlietu, greznuma līdzekli, Lai to radītu, strādāja pirmklasīgi meistari. Tika izveidota ražošanas nozare, kas deva darbu tūkstošiem strādnieku. Parasti vēdeklis tiek saistīts ar jautrām ballēm un grezniem svētkiem ar daudzām glīti ģērbtām sievietēm. Varētu domāt, ka šī trauslā, skaistā, dažkārt ļoti greznā lieta tika radīta, atsaucoties modes prasībām, pamatojoties uz sieviešu kaprīzēm, un tad grūti nākas vēdekli atzīt par praktiski izmantojamu. Taču tieši nepieciešamība bija vēdekļa rašanās iemesls, bet mode, kā tas bieži gadās, parādījās daudz vēlāk un tikai papildināja un izdaiļoja to. Par vēdekļu izplatību Ķīnā un Japānā nav jāšaubās, šajās valstīs tie bija neatņemams piederums gandrīz visiem abu dzimumu, vecuma un sociālā stāvokļa iedzīvotājiem. Ēģiptē vēdeklis no strausa spalvām bija pierādījums piederībai augstai kārtai, ļoti bieži arī valdnieka, daudzos pieminekļos ir tituls „vēdekļa nesējs no kreisās puses”. Ēģiptiešu apziņā vēdeklis bija laimes emblēma un simbols aizsaules mieram, Zīmējumi uz antīkajām vāzēm un statuetēm no apdedzināta māla, lielā dauzumā saglabājuši vēdekļu attēlus, kuros redzam to pielietojumu senajā Grieķijā. Vēdekļi Romā – flabellum – bija sieviešu tualetes neatņemama sastāvdaļa, mode turīgiem cilvēkiem diktēja, lai vēdeklis būtu garā kātā, turklāt dāmas nedrīkstēja pašas vēdināt, bet tas bija jādara jauniem gūstekņiem. Šos krāšņos vēdekļus darināja no pāva spalvām. Romieši bija ļoti iecienījuši šo putnu par tā skaistumu. Plašākas un precīzākas liecības par vēdekļiem parādās 13. gadsimta beigās un 14. gadsimta sākumā, kad norādījumus par tiem un īsus aprakstus var atrast dažāda rakstura saglabātos inventāra sarakstos. 14. un 15. gadsimtā vēdekļi acīmredzot bija apaļi ar taisnu rokturi no ādas, koka vai kaula, bagātīgi izgreznoti, dažreiz saliekami. Francijā līdz 16. gadsimta beigām vēdekļus sauca esmouchoir, kas norāda, ka tie domāti mušu atgaiņāšanai; vārds eventail ir līdzvērtīgs vārdam vēdeklis, ko pirmo reizi pieminēja Brantoms 16. gadsimta otrajā pusē. Salokāmos vēdekļus, kas sastāvēja no daudzām ribiņām, ko klāja plāns pergaments, papīrs vai audums, vai vienkārši no koka, kaula, perlamutra u.c. plāksnītēm, portugāļi ieveda no Ķīnas. No Portugāles šis vēdekļu veids izplatījās Anglijā, caur Spāniju Itālijā, bet no turienes Francijā, kur to modē ieviesa Katrīna Mediči. 17. gs. pirmajā trešdaļā salokāmais vēdeklis bija izvirzījies vadībā un palika tur turpmākos trīs gadsimtus. Sākumā galvenā vēdekļu piegādātāja bija Anglija (izņemot no Austrumiem atvestos), kas darināja visai lētus vēdekļus, un Itālija, kuras specialitāte bija apgleznotie vēdekļi. Taču drīz vien galvenā vietā šajā jomā izvirzījās Francija, tāpat kā tas bija mākslas, gaumes un modes jautājumos. Vēdekļu modes uzplaukums bija 17. gs. 2. pusē un 18. gs. 1. pusē. 18. gs. sākumā angļu vēdekļu meistari vērsās parlamentā ar lūgumu aizliegt ievest ķīniešu un japāņu vēdekļus, jo tie, būdami lēti, nosita cenas un draudēja ar badu strādniekiem, kas nodarbojās ar šo rūpalu. Rezultātā Anglijā aizliedza ievest apgleznotos vēdekļus, bet pārējiem uzlika visai augstu nodokli. Sākot no 18. gs. vidus sākas vēdekļu lejupslīde gan to nozīmes, gan mākslinieciskajā ziņā. Revolūcijas rezultātā ļoti smagi cieta vēdekļu ražošana Francijā. 18. gs. pašās beigās interese par vēdekļiem atgriezās. Vēdekļi no jauna atgriezās modē tikai pēc Burbonu restaurācijas, un no tā laika līdz 19. gs. beigām vēdekļu rotāšanā piedalījās slaveni mākslinieki. Par vēdekļiem Krievijā ir ļoti maz ziņu. Pirms Pētera laikā Krievijā izmantoja dažāda veida vēdekļus. Tos izgatavoja Ieroču Palātas meistari Maskavā. Kad krievu kleitas nomainīja Eiropas, acīmredzot modē nāca arī salokāmie vēdekļi., kas 18. gs. ieguva tik plašu popularitāti, ka nonāca moodes un satīriskajos žurnālos. 19. gs. vēdekļi bija zaudējuši „vēdekļu valodu”, taču tie joprojām tika uzskatīti par iemīļotu dāmu aksesuāru. 19. gs. vēdekļus sāka izgatavot no strausa spalvām, kas noveda pie ievērojamas strausu populācijas samazināšanās. Joprojām franču vēdekļi bija noteicošie, taču arī Vācijā un Holandē ražoja vērā ņemamu produkciju. 20. gs. vēdekļi vairs nav nepieciešami, lai flirtētu. Dāmas lietas sauc īstajos vārdos. Tagad vēdeklis ir vienkārši stilīga lietiņa, kas raksturīga aristokrātiskajai „dolce vita”. Joprojām modē ir strausa spalvu vēdekļi. Tie lieliski sader ar augstākās sabiedrības dāmu un kinozvaigžņu boa un kažokādu apmetņiem. Mūsdienās vēdeklis vairāk ir modes defilē aksesuārs nekā sadzīves priekšmets. Vēdekļus izmanto kostīmu un vēsturiskajās izrādēs, literāro darbu ekranizācijā, žurnāla Vogue un Elle konceptuālajās fotosesijās. Izstādē galvenokārt pārstāvēti divu veidu vēdekļi – plié (fr.) un brisé(fr.). Izstādē eksponētie vēdekļi ir no pils kompleksa MIR (Baltkrievijas Republika), kas dibināts 2011. gada 1. aprīlī un ir unikāls Baltkrievijas nacionālās kultūras piemineklis. 2000. gadā MIR pils tika iekļauta UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Marija Kaupere, Ģ.Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja direktores vietniece, izstādes kuratore