P. BRĪVS
O. 11:00 - 18:00
T. 11:00 - 18:00
C. 11:00 - 18:00
P. 11:00 - 18:00
S. 11:00 - 18:00
Sv. 11:00 - 18:00

Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs

1663. gada tirgus laukuma labajā malā tika uzcelta ēka, kura piederēja hercogam Frīdriham Kazimiram. Rāte iegādājās namu, lai būtu pastāvīga adrese, kurā atrastos Jelgavas rātsnams.  1944. gada vasarā rātsnams nodega līdz ar pilsētu. Mūsdienās ir aplūkojami tikai attēli, kuros rātsnams redzams no dažādiem rakursiem, bet, izmantojot tehnoloģijas, ir iespējams aplūkot vēsturisko mantojumu, kurš aizgājis nebūtībā. Jelgavas skolniece Agnese Ločmele nolēma izzināt un ieguldīt Jelgavas pilsētas vēstures mantojumā jaunus faktus par Jelgavas rātsnamu – aprēķināt ēkas izmērus, izstrādāt rasējumus, kuri līdz mūsdienām nav saglabājušies, kā arī izveidot 3D modeli un maketu. Izmantojot proporciju formulu, tika izvirzīts darba mērķis – izstrādāt Jelgavas rātsnama rasējumus, 3D modeli un maketu. Darbā ir aplūkota Jelgavas rātsnama vēsture, aprēķinot ēkas izmērus, izmantotas Jelgavas rātsnama fotogrāfijas un iegūtie rezultāti izmantoti 3D modeļa un maketa izveidē. Rezultātā iegūti Jelgavas rātsnama rasējumi (pretskata, sānskata un virsskata), Jelgavas rātsnama modelis, kuru iespējams digitāli apskatīt no dažādiem rakursiem un pēc izstrādātā modeļa izveidots makets, kurš tika izdrukāts, izmantojot 3D printeri. Darbs izstrādāts Jelgavā no 31.05.2016. līdz 10.02.2017. Lūk, daži attēli, kāds izskatījās Jelgavas rātsnams (3D modelis un makets).

,,(..)Tā ir liela priekšrocība cilvēkam, ja viņš var atsaukties uz vēsturi un ja viņam tāda ir. Izglītota cilvēka goda lieta ir izprast vēsturi un izkopt šo izpratni.(..) Mūsu personīgā dzīve iegūst plašāku vērienu, kad pamanām un uzzinām mūsu saites ar pagātni, un ir ļoti jāpatur prātā, ka nākotnes cerības bieži vien piemīt tikai tādam, kas jau ir pārdzīvojis kādu vēsturi(..)’’

(Bīlenšteins, A. Kāda laimīga dzīve. Dobeles mācītāja Dr. A. Bīlenšteina autobiogrāfija. Rīga: Rīgas Multimediju centra apgāds, 1995. 243.lpp.)

Vācu izcelsmes mācītājs Augusts Bīlenšteins (August Johann Gottfried Bielenstein, 1826-1907) bija ārkārtīgi daudzpusīgs cilvēks. Lai gan beidzis Tērbatas Universitātes Teoloģijas fakultāti (1850), Bīlenšteins izrādījās arī izcils autodidakts, kurš pašmācības ceļā bija apguvis arī citas sev interesējošas jomas, kur guva pat ļoti atzīstamus panākumus: ievērojami ir viņa nopelni latviešu valodas, folkloras un etnogrāfijas; īpaši vēsturiskās ģeogrāfijas pētniecībā. Arheologiem Bīlenšteins pazīstams kā pilskalnu pētnieks. Pilskalnu pētniecība Latvijas teritorijā aizsākās jau 18. gs. otrajā pusē, un tupinās vēl šodien. Lai gan šodien zinātniskā pilskalnu pētniecība un arheoloģija vispār Latvijā un citur pasaulē gājusi jau ļoti tālu uz priekšu, tad tomēr nedrīkstam aizmirst Bīlenšteina devumu, jo neviens pirms viņa pilskalnu apzināšanā nebija veicis tik ievērojamu, sistemātisku darbu.

Dobeles mācītājs apmeklējis un aprakstījis daudzus Latvijas pilskalnus, veicis nelielus (parasti – dienu līdz divas, ap kvadrātmetru lielos laukumos) pārbaudes izrakumus. Piesaistot valodniecību, Bīlenšteins mēģinājis pilskalnos lokalizēt arī konkrētas hronikās minētas pilis, veidot zemju robežu kartes. Augustu Bīlenšteinu varam uzskatīt par panākumiem bagātu latviešu materiālā un nemateriālā kultūras mantojuma apzinātāju un popularizētāju starptautiskajā arēnā.

1.att. Augusts Bīlenšteins. Fotogrāfija, ap 1905-1906. Šifrs: LNB RX 57, 3, 12, 1.lp.

Kā Augusts Bīlenšteins pats atzinis, viņš vadījis darbīgu dzīvi.1 Uzreiz jāsaka, ka viņš nebūt nav arheologs, pat ne vēsturnieks, bet gan teologs, taču dažādu faktoru sakritība noveda pie tā, ka viņa vārds mums šodien saistās ar daudz ko vairāk, ne tikai mācītāja amatu. Pats Bīlenšteins savām mūžā studijām izvirzījis 3 vienam cilvēkam neaptverami lielus, bet savstarpēji cieši saistītus problēm-blokus:

1) Valodas zinātne, dialektoloģijas un literatūras vēstures studijas;

2) Tautas tradīciju pētījumi (tautasdziesmas, pasakas un teikas, mīklas un sakāmvārdi, ticējumi, mitoloģija);

3) Vēstures, senvēstures, arheoloģijas, tautas zinību, kultūrvēstures studijas.

Plašais interešu loks dabiski izrietēja no laikmeta gara, vides, personiskās inteliģences. 19.gs. ir lielu personību laikmets, zinātnes celmlaužu laikmets, un šajā referātā aplūkotais ir viens no viņiem. Jāsāk jau ar to, ka viņš piedzima Jelgavā 1826. gada 20. februārī (4. martā pēc ,,vecā stila’’) mācītāja ģimenē.2 Savā biogrāfijā pats Bīlenšteins norādījis, ka jau no agras bērnības vecāki tam ieaudzinājuši mīlestību pret dabu. Jau bērnībā viņš bieži dodas pārgājienos, tai skaitā uz Incēnu (Dobes) pilskalnu. Pats Bīlenšteins atzīst, ka viņa tālākajā darbībā liela loma bijusi jaunības gadu ietekmēm. Jau agri viņu sāk interesēt vēsture un ģeogrāfija, jo tās ir tēva mīļākās zinātnes. Viņš iemācās lasīt un zīmēt kartes, tabulas, pētot pasaules tautu vēsturi. Tāpat, viņš pievērsās ar valodniecību saistītiem jautājumiem.

Šim vispusīgi ievirzītajam sākumam sekoja studiju gadi karaliskajā skolā Pfortā un pēc tam Tērbatā. Izvērtējot paša Bīlenšteina rakstīto, var apgalvot, ka viņš bija ieguvis gana labu klasisko izglītību, un attīstījis kritisko domāšanu tādā līmenī, ka, neskatoties uz to, ka viņa specialitāte bija teologs, mēs nevaram apšaubīt arī viņa spējas darboties vēstures zinātnē. Lieliski ir tas, ka, pateicoties šai autobiogrāfijai, ko viņš atstājis, mēs varam izsekot teju visām tām ietekmēm un norisēm, kuras Augustu Bīlenšteinu padarīja par izcilu pētnieku. Jau Pfortas skolas laikā viņš pievēršas tēmai, cik lielā mērā folkloru var uzskatīt par vēstures avotu – viennozīmīgi – arheologam aktuāls jautājums.

No 1852. gada (līdz 1867.g.) Bīlenšteins uzsāka garīdznieka darbību Jaunaucē, un, kā viņš saka, jau no 1858. gada sāka savas studijas gramatikā, latviešu tautas vēsturē un reālos novērojumus dzīvē. 1853. gadā viņš biji kļuvis par Latviešu literārās biedrības biedru.

Deviņpadsmitā gadsimta sešdesmitajos gados Bīlenšteins uzsāka īsāku un garāku braucienu virkni pa latviešu zemi, kā viņš pats saka, pa daļai uz savu roku, pa daļai – Latviešu literārās biedrības uzdevumā un par tās līdzekļiem. Kopā ar Dobeles draudžu iecirkņa prāvestu fon Raizonu (Raison) no Lielauces viņi devās braucienos pa tuvākiem un tālākiem mežiem un purviem, lai meklētu un pētītu apbedījumus un pilskalnus. Galu galā šie braucieni vēlāk aptvēra visu Baltiju.

1864. gadā Bīlenšteins uzņēmās Latviešu literārās biedrības vadību. Tai pat gadā viņš kopā ar Dancigas pilsētas bibliotekāru Manhartu apmeklē Dancigas arheoloģijas muzeju, un, kā pats saka, gūst iedvesmu turpmākai darbībai. Ļoti interesantas ir Bīlenšteina atmiņas par epizodi 1875. gada ceļojuma laikā, kad viņš Štutgartes muzejā iepazīstas ar profesoru Hāku un viņa izrakumiem tolaik slavenajās pāļu celtnēs. Viņi apmeklē arī izrakumus kūdras purvā pie Federezera, kur Bīlenšteinam (atbilstoši tā laika zinātniskajām tradīcijām) uzdāvina ar akmens cirvi aptēstu pāļa smaili, kas izvilkta no ezera. Tam seko vesela drāma ar priekšmeta neveiksmīgu restaurācijas mēģinājumu (novārot eļļā), bet galu galā senlietu Bīlenšteins nodevis Jelgavas muzejā, un tālāku ziņu par to, protams nav.

Jāteic, ka Arheologiem Bīlenšteins pazīstams kā pilskalnu pētnieks. No 1866. līdz 1899. gadam Bīlenšteins pats apmeklēja daudzus pilskalnus, aprakstot tos un mēģinot identificēt ar hronikās minētām pilīm. Vairākkārt viņš aicināja iedzīvotājus sniegt ziņas par tiem zināmajiem pilskalniem. Tādējādi kopā ar Karlu fon Levisu of Menāru tapa pirmā Livonijas pilskalnu karte.3

Lai gan Bīlenšteins nav pirmais, kurš interesējās par Latvijas pilskalniem, viņš uzskatāms par pirmo ievērojamāko. Neskatoties uz atsevišķiem kļūdainiem pieņēmumiem, Bīlenšteina uzskati par pilskalnu tipiem un nozīmi joprojām ietekmē arheologu pētījumus. Nenoliedzamas ir viņa apbrīnojamās novērošanas spējas, vides uztvere.4

Bīlenšteins izdala šādus pilskalnu tipus:

1) Pilskalns ar stāvām nogāzēm un noplacinātu virsmu, bez vaļņiem un grāvjiem (Vecsātu plsk);

2.att. Vecsātu pilskalns (pēc Bielenstein, A. Die lettischen Burgberge. In: Каталог выставки к X Археологическому съезду в Риге. (на нем. яз.). 1896. Томъ II. Рига: Печатано вь типографии В. Ф. Геккера, 1899. S. 24.).

2) Pilskalni, kuru nogāzes ir ar terasēm (Varenbroka) vai ar vaļņiem un grāvjiem (Svente, Embūte) nostiprinātas; nogāzes klātas ar mālu kārtu (Cērtenes un Cesvaines pilskalns);

3.att. Embūtes pilskalns (pēc Bielenstein, A. Die lettischen Burgberge. S. 25.).

 

3) Pilskalni, kas nostiprināti ar nogāzēm un valni ap plakumu (Tukums);

4.att. Tukuma Vilkāju pilskalns (pēc Bielenstein, A. Die lettischen Burgberge. S. 26.).

 

4) Pilskalni ar nostiprinātām nogāzēm un vienu valni vienā plakuma pusē (Dobe, Kandava); ja šī tipa pilskalns atrodas kalnu grēdas galā, tad tas parasti atdalīts no grēdas ar dziļu grāvi, kur grāvja dziļums kopā ar vaļņa augstumu ir gandrīz vienāds ar pārējās grēdas augstumu (Tērvete);

5.att. Dobes, Kandavas un Pūres pilskalns (pēc Bielenstein, A. Die lettischen Burgberge. S. 27.).

5) Pilskalni, kuri atrodas grēdas malā vai vidū, un no tās ar vienu vai vairākiem sekliem grāvjiem un diezgan zemu valni atdalīti (Vaidava, Ogre, Ugāle); šim tipam trūkst raksturīgā pilskalnu brīvstāvēšanas tendence, to var dēvēt par Gorodišķes tipu.5

 

6.att. Ogres Ķenteskalns un Ugāles pilskalns (pēc Bielenstein, A. Die lettischen Burgberge. S. 28-29.).

1864. gada 7. oktobrī Augusts Bīlenšteins tika ievēlēts par Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības (KLMB) korespondētājlocekli.6 Tādas ziņas vismaz varam atrast biedrības rakstos.

1865. gada 23. novembra – biedrības 50 gadu jubilejas pārskatā atrodam ziņas, ka biedrības sēdē tika nolasīts (lasīja Jūliuss Dērings) Jaunauces mācītāja, Latviešu literārās biedrības prezidenta Bīlenšteina referāts par akmeņu riņķi Lielaucē un Elka kalnu pie Zebrus ezera (Bericht uber die Steinringe von Gross-Autz-Elisenhof und den Gotzenberg am Sebbersee).7

Tā kā priekšlasījumam atvēlētais laiks bija beidzies, bet visi bija ļoti ieinteresēti, referāta otro daļu pārcēla uz nākamo tikšanās reizi 15. decembrī. Savu referātu noslēdzot, Bīlenšteins atstājis pavairošanai un tālāknodošanai aicinājumu un lūgumu visiem dzimtenes senatnes draugiem, īpaši tiem, kurus interesē latviešu aizvēsture. Viņš raksta, ka tas nebūt nebūtu nevajadzīgi, bet gan pat ļoti interesanti, ja tiktu savākts saraksts ar visiem pagānu pilskalniem; un ne tikvien veikta uzskaite, bet arī pilskalnu apraksti. Kā saka, Bīlenšteins, cik viņam, zināms, kas tāds Kurzemē vēl nekad nav darīts. Daudzas no šīm vēsturiskajām vietām slēpjas mežu nostūros, parasti tālu no lielajiem ceļiem, un visbiežāk vietējiem tās ir nekas vairāk kā jaukas romantisku pastaigu vietas, taču tās nav aplūkotas no zinātniskā – vēsturiskā vai arheoloģiskā viedokļa. Un tad, kad kāda zinoša privātpersona ir informēta par šīm senatnes paliekām, galu galā sanāk tā, ka vēstures zinātne ir zaudējusi, jo tai nav pilnīgi nekādu zināšanu par šo objektu. Attiecīgās nozares vēsturniekiem, protams, arī nav pa spēkam visu zemi apceļot un katru vietu pašam pārbaudīt. Tāpēc arī vēsturnieku darbos var atrast tik daudz aplamu spriedumu par vietas reālajiem apstākļiem un tik daudz kļūdu viņu kartēs. Bīlenšteins saka, ka tikai tad daudzi mūsu tēvzemes senās vēstures tumšie plankumi tiks pienācīgi izgaismoti, kad par vēsturiskajām vietām tiks sastādīti precīzi apraksti. Konkrēti vēlams būtu minēt šādus parametrus:

1) Norādes, kur tieši Kurzemē vecie pilskalni atrodas. Tie ir viegli atpazīstami pēc to ļoti bieži noasinātās formas un vaļņiem uz augšējās, kalna koniskās virsotnes tajā pusē, kur nogāzes ir tikpat augstas, respektīvi – dziļas. Atrašanās vietu nosaka pēc blakusesošajām vietām, garāmejošajiem lielceļiem u. tml.

2) Precīzu pilskalna vietas un tā apkārtnes aprakstu, nocietinājumu atrašanās vietu, mēģināt konstatēt, kas tur ir cilvēka roku darbs.

3) Pilskalna paša nosaukumu un nosaukumus blakus esošajām muižām, sētām, augstienēm, upēm, purvu vai mežu apgabaliem utt. (protams, latviski).

4) Ziņas par teikām, kādas par šo vietu dzirdamas no ļaužu mutēm.

5) Visbeidzot, ja iespējams, informēt, kādos avotos - hronikās, arhīvos, baznīcu grāmatās u.c. atrodamas ziņas par šo vietu.

Šis aicinājums biedrībā tika ar pateicību uzņemts. Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība uzskatīja par saviem centieniem un mērķiem atbilstošu atsaukties šim aicinājumam, un ziņot visiem, it īpaši biedrības pastāvīgajiem un korespondētājlocekļiem, lūdzot to palīdzību augstākminēto mērķu sasniegšanā. Arī biedrības vadītājs Jūliuss Dērings iepriekš minēto paziņojumu pateicīgi pieņēma, nododot to tālākai zinātniskai izvērtēšanai.8

Līdzīgi aicinājumi atkārtoti izskanēja gan latviešu, gan vācu valodā presē. Valsts Vēstures arhīvā saglabājušās nodrukātas lapiņas9 ar tekstu (latviešu valodā, fraktūrā):

,,(..)Ziņa un lūgšana

visiem, kam rūp savas tēvuzemes vecu laiku

izdibināšana.

Latviešu draugu biedrība nospriedusi jo smalki un pilnīgi sameklēt visas tās pārākās vietas, kur Kurzemē un Vidzemes Latviešu daļā zemes iedzīvotāji (vai nu latvieši, vai kurši un lībieši) mājojuši, pirms kristīga ticība še sludināta, t. i. pagānu laikos, un to sameklējumu arī landkartī savā laikā salikt un caur druku izdot gaismā.

Līdz šim tas smalki un pilnīgi vēl nebūt nav sameklēts, un tomēr mūsu tēvuzemes vecu laiku atzīšana dažādi caur tam varētu vairoties.

Tās pārākās pagānu laika mājuvietas iraid tās toreizēju zemes kungu un valdnieku pilsvietas tie pilskalni, kas tagad vēl ir ļaužu atmiņā un ļaužu mutē, un kas vēl atronami un acīm redzami.

Pazīstami tie pilskalni ne no mūru drupām, (jo pagānu pilis mūrētas nemaz nav bijušas), bet no sava muduļa. Daudzreiz izskatās, ka tievi rezgaļi stāvu nolikti, pazīstami no tā dažureiz pa gabalam apvalņota nolīdzināta virsus, arī no tiem grāvjiem un valņiem, kas tai pusē ronas, kur jo vieglāka pieešana un ne tika augsti krasti.

Īsteni gan tad tādi pilskalni no zinātājiem būs jāapstaigā un jāaplūko, bet tas ātrāki nevar notikt, līdz kamēr zināms, kur tādi ronas, lai tad ceļu var spriest.

Tāpēc caur šām jautāšanām no visiem, kam sirds un prāts uz to nestos, ziņa tieši izlūgta, ko tā kurš vai tiešām vai caur savas draudzes mācītāju pie man varētu atsūtīt.

1) Kur ronas tādi pilskalni pie kādām muižām, mājām, kādiem lielceļiem, kādām upēm?

cik tālu no tavas vai no tās klātākās muižas?

2) Kāda ir tā vieta, tā vietas izskata?

kādas iraid tās grāvju un vaļņu apstiprināšanas? (varbūt cits varēs kāda pilskalna skici šurp atsūtīt).

3) Kādi vārdi ļaužu mutē tam pilskalnam, tām apkārtējām mājām, muižām, upēm, tiem apkārtējiem, klātajiem kalniem, purviem, lauku, mežu un pļavu gabaliem?

4) Kādas pasakas vai teikas ļaužu mutē par tiem saviem pilskalniem?

5) Vai tur būtu kādas ziņas par tiem pilskalniem atronamas baznīcu ruļlos vai citos vecos papīros vai vecās grāmatās?

It īpaši visi mācītāji un visi skolmeistari un kam tik vien patiktu ar šo lietu darboties, mīļi tiek lūgti, ziņas man atsūtīt, lai būt u kad būdams, bet gan jo ātrāki jo labāki.

Paraksts:

Dobelē. A. Bielenstein, Latw. draug. biedr. prezidents (..)’’.

Cik var spriest, šāda aptaujāšana Baltijā notiek pirmoreiz. Jāpiemin, būtisks fakts no pieminekļu dokumentācijas attīstības viedokļa, ka Bīlenšteins bija izstrādājis arī arheoloģijas pieminekļu apraksta lapas. Tās bija vācu valodā nodrukātas.

7.att. Bīlenšteina aicinājums (pēc Sitzungsberichte der kurländischen Gesellschaft für Literatur und Kunst. Mitau: Kurländischen Gouvernements-Typographie, 1865. S. 28.).

8.att. Bīlenšteina aicinājums latviešu presē (pēc Bīlenšteins, A. Ziņa un lūgšana. Mājas Viesis, 1881.31.01.).

Bīlenšteina raksti, atsauces uz viņa viedokli parādās daudzos KLMB rakstos: 1866. g.10, 1868. g.11, 1869. g.12, 1871. g.13u.c. Visbeidzot 1877. gada pirmajā jūnijā tika nolemts KLMB korespondētājloceklim, zinātniekam, īpaši vēstures un valodniecības jautājumos panākumiem bagātajam Augustam Bīlenšteinam piešķirt goda biedra statusu. Biedrības sēdē tika nolemts, ka oficiāli šo titulu mācītājam piešķirs ar svinīgu apsveikumu viņa 25 gadu darba jubilejā 15. jūnijā.14Uz šo apmeklējumu norāda arī pats Bīlenšteins savās atmiņās. Tai pašā laikā mēs arī nedrīkstam pārvērtēt KLMB nozīmi pašam Bīlenšteinam, vērtējot viņa atmiņas, KLMB tur parādās ļoti, ļoti margināli, lai neteiktu, ka pāris reižu, un ar lielāko sajūsmu viņš runā par Latviešu literāro biedrību, kas acīmredzot viņam ir sirdij tuvākā.

9.att. Aicinājums sniegt ziņas par vietvārdiem (pēc Bīlenšteins, A. Ziņa un lūgums. Latviešu Avīzes, 1892.05.20.).

Attiecībā uz senatnes pētniecību, Bīlenšteins par KLMB rakstījis, ka 19.gs. otrajā gadu desmitā tā savos protokolos runā par ,,dzimtenes vēstures objektiem’’; un biedrība jau no paša sākuma izrādījusi sevišķu interesi par latviešu tautu; tad nu diezgan loģiski, ka šādas plašas sfēras izpētes nolūkos pamazām vien 20tajos gados no KLMB atdalījās LLB. Jāsaka, ka pārsvarā savus referātus par arheoloģiju Bīlenšteins lasīja tieši LLB sanāksmēs, un izdeva rakstus šīs biedrības izdevumos.

Par arheoloģiskās apzināšanas un izpētes panākumiem spriest var pēc 19.gs. nogales intelektuālās dzīves aktualitātēm. 1887. gadā Jelgavā tika sarīkota kultūrvēsturiska izstāde, kurā Bīlenšteins piedalījās ar saviem pilskalnu nocietinājumu ģipša modeļiem, raksturīgākajiem tipiem.

10.att. Ugāles pilskalna ģipša modelis (Attēls no: Balodis, F. Die lettischen Burgberge. Fornvännen, 1929, Vol. 24, S. 274.).

Daudz darba gan Bīlenšteins, gan arī KLMB ieguldīja 1896. gada arheoloģiskā kongresa rīkošanā un darbībā. Ar, ko saistās, kāds interesants fakts – pēc kongresa tradīcijas viesiem dalībniekiem bija jāpiedalās izrakumos, te Bīlenšteins norāda, ka izrakumu darbi viņam šķiet garlaicīgi, tāpēc viņš ar dāmu un kungu bariņu iet aplūkot pilskalnu (Kaupo pils vietu). Bet tas vispār viņam ir raksturīgi, netipiski savam laikam, un mūsdienu pētniekiem par prieku, Bīlenšteins atbalsta nedestruktīvas senatnes pētīšanas metodes. Viņš raksta, ka ir radusies vesela zinātne, muzeji ir pilni ar priekšmetiem no laikiem, par kuriem nav rakstīto ziņu, taču viņš neesot jutis sevišķu aicinājumu šāda veida pētījumiem, un tikai izņēmuma kārtā veicis nelielus rakumus. Bīlenšteins dod citas metodes, lai pētītu aizvēsturi. Un tas ir būtiski, ka nevaram pārmest viņam antikvāra un relikviju mednieka tēlu, gluži pretēji, viņam ir skaidra zinātniska interese - savam laikam, gana moderns skatījums.

Ko tad modernā arheoloģijas zinātne ir paņēmusi no Bīlenšteina? Kā norāda Ieva Ose savā rakstā Augusts Bīlenšteins un Latvijas arheoloģija, kas iespiests Bīlenšteina simt gadu atcerei veltītās konferences rakstu krājumā15, tieši Bīlenšteins ir pirmais, kurš konstatējis šodien mums vispārzināmos faktus, ka senie zemgaļi apdzīvojuši teritoriju līdz pat Kauņas guberņas ziemeļu daļai (mūsdienu Lietuvā), bet latgaļi, spriežot pēc valodas, pieder pie latviešu tautas. Pateicoties viņam mēs esam pieņēmuši, ka 13. gadsimtā eksistējusī senlatviešu zemju robeža kļuva arī par vēlāko Livonijas politisko robežu, līdz pat jaunākajiem laikiem paliekot kā etniskā robeža.16

Interesanti, ka 1974. gadā izdotajā kolektīvajā monogrāfijā LPSR Arheoloģija17Bīlenšeina vārds izskan salīdzinoši necerēti bieži, gan, atsaucoties uz X arheoloģisko kongresu 1896. gadā Rīgā kā par ievērojamu notikumu vietējā arheoloģiskajā pētniecībā, un Bīlenšteina nolasīto referātu, kā arī, atsaucēs par etniskajām robežām. Darba beigās literatūras sarakstā iekļauti veseli 4 viņa darbi. Norādīta arī dalība 8 izrakumos.18 Taču 2001. gadā iznākušajā latviešu arheologu apkopojošajā darbā Latvijas senākā vēsture (9.gt.pr. Kr.-1200.g) uz Bīlenšteinu atsaucas jau krietni retāk, un pie vispārēja rakstura literatūras norādīts tikai 1892. gadā iznākušais Die Grenzen(..). Pašā jaunākajā apkopojoša rakstura darbā – Arņa Radiņa, 2011. gadā iznākušajā Arheoloģiskā ceļvedī latviešu un Latvijas vēsturē plašajā literatūras sarakstā Bīlenšteinu neiekļauj vispār, bet tekstā piemin, tikai garāmejot.

Varētu teikt, ka mūsdienu arheoloģijas zinātnē kopumā Bīlenšteins tiek uzskatīts par novecojušu, taču visnozīmīgākais arī šobrīd arheoloģijas zinātnē Bīlenšteins ir tieši pilskalnu pētniekiem, īpaši jau runājot par mazāk zināmiem, mazāk pētītiem kalniem. Tāpat neviena Jura Urtāna grāmata nevar iztikt bez Bīlenšteina darbu izmantošanas; viņa par pilskalniem pierakstītajām teikām.

Tas, ko šodien varam mācīties no Bīlenšteina, ir tas plašais, neaprobežotais skatījums, spēja raudzīties ārpus vienas nozares rāmjiem, kritiski vērtēt parādības. Būtisks Bīlenšteina ieguldījums Latvijas arheoloģijas zinātnē, no šodienas skatu punkta ir arheoloģiskā mantojuma popularizēšana. Turklāt tas notika visos līmeņos – starptautiskajā un vietējā zinātniskajā telpā, kā arī visplašākajās tautas masās. Pateicoties mācītāja apmeklējumiem, vietējie latvieši paši spēja novērtēt un saglabāt to mantojumu, kas nācis no viņu tālajiem senčiem. LVVA Pilskalnu kartotēkā atrodamajās vēstulēs redzam ārkārtīgi interesantus viedokļus, aizrautību. Bīlenšteina aicinājumiem ziņot par pilskalniem atsaucās gan vietējā aristokrātija, gan lauku skolotāji – kas latviešu valodā uz vairākām lappusēm, neticami glītā rokrakstā apraksta sev tuvumā esošos senlaiku pieminekļus, zīmē, paši mēģina uzmērot un interpretēt. Bīlenšteins modina cilvēkos dzīvu interesi un vēlmi piedalīties mantojuma apzināšanā un saglabāšanā – tas taču ir šodien aktuāls jautājums – sabiedrības līdzdalība. Un neviļus gribas jautāt vai šodien dienas presē atrodam tik daudz arheoloģiska rakstura ziņu?

Tā, protams, ir viņa laikmetam raksturīga iezīme; arī Bīlenšteins raksta, ka interese par senatnes pieminekļiem pieaug no gada gadā. Līdztekus seno pilskalnu pētīšanai zinātniskās biedrības Baltijā izvērsa plašus pētījumus par ordeņpiļu vēsturi, baznīcu celšanu utt. Tika izdarīti izrakumi, brūkošās drupas iespēju robežās aizsargātas no tālākas sairšanas (Bauskas, Dobeles pilsdrupas). Neraugoties uz šur tur pastāvošo viedokli, ka baltiešu pētījumi bija šauri ierobežoti, Bīlenšteina piemērs pierāda pretējo; viņu personīgo sakaru tīkls toreiz bija daudz izteiktāks, plašāks; domu apmaiņa un pārrobežu zinātniskā diskusija aktīvāka, nekā tas joprojām ir mūsdienu Latvijas pētniekiem. Arī Bīlenšteins raksta, ka senatnes pētīšanas darbā daudz palīdzēja garīgie sakari ar cilvēkiem ārzemēs, kuriem bija līdzīgi centieni. Bez šaubām, kultūras pieminekļu saglabāšana tolaik darbojās kā īpaša patriotisma izpausme.

Neņemot vērā neizbēgamo arheoloģijas zinātnes attīstību pēc satura, tuvāk iepazīstoties ar Augusta Bīlenšteina mūža darbu, uz Bīlenšteina veikumu mēs arī šodien varam paraudzīties atzinīgi, ja runājam par viņa pieeju arheoloģijai kā tādai. Tā ir starpdisciplināra pieeja. Neapšaubāmi, ka šajā laikā tīri automātiski ģeogrāfija, ģeoloģija gāja rokrokā ar arheoloģiju, jo nereti par vienu vai otru objektu raisījās šaubas, vai tas ir dabas, vai cilvēku veidots, bet tas, ko mēs redzam pie viņa, ir spēja uztvert kultūrvēsturisko vidi, ainavu, mēģinājums ar kartēm to rekonstruēt un saprast. Te ir plašāks skatījums – kultūrtelpa, nevis atsevišķi objekti; turklāt viņš izvēlas par labu nedestruktīvām metodēm. Katrā ziņā, vēl šodien ir vērts no jauna pārcilāt izvērtēt Augusta Bīlenšteina ieguldījumu Latvijas arheoloģijas zinātnē. Tāpat vēl pētāms būtu, cik liela nozīme zinātņu, tai skaitā arheoloģijas, attīstībā bija zinātniskajām biedrībām, un īpaši – Kurzemes Literatūras un mākslas biedrībai.

 

Avotu un literatūras saraksts

Avoti:

1. A. Bīlenšteina 1862. gada 21. novembra Kurzemes literatūras un mākslas biedrības sēdē nolasītais referāts “Über die Mittel, die Wirksamkeit der lett. liter. Gesellschaft zu heben”. (Par Latviešu literārās biedrības darba sekmēšanas iespējām). Dokuments atrodas LVVA, 5759. f., 2. apr., 945. lieta.

2. 1886. gadā rīkotā izstāde, atceroties Luija XVIII uzturēšanos Jelgavā:

a) 1886. gada 6. februāra aicinājums piedalīties kultūrvēsturiskā izstādē. Dokuments atrodas LVVA, 5759. f., 2. apr., 619. l., 84. lpp.

b) 1886. gadā rīkotās izstādes plāns. Dokuments atrodas LVVA, 5759. f., 2. apr., 619. l., 135. lpp.

c) Augusta Bīlenšteina 1886. gada 8. marta vēstule izstādes organizētājiem par izstādes eksponātiem, kas ilustrētu latviešu kultūru un dzīves veidu. Dokuments atrodas LVVA, 5759. f., 2. apr., 619. l., 132. lpp.

3. Augusts Johans Gotfrīds Bīlenšteins, mācītājs, valodnieks, folklorists, etnogrāfs. 1879-1896. LVVA, 3946.f.

4. Bielenstein, A. Die altlettische Burgberge Kurlands / Magazin der Lettisch – literarischen Gesellschaft. – Bd. 14. – St. 2. Mitau. 1869.

5. Bielenstein, A. Die Grenzen des lettischen Volkstammes und der lettischen Sprache in der Gegenwart un dim 13. Jahrhundert. St. Petersbuurg, 1892.

6. Bielenstein, A. Die lettischen Burgberge. In: Каталог выставки к X Археологическому съезду в Риге. (на нем. яз.). 1896. Томъ II. Рига: Печатано вь типографии В. Ф. Геккера, 1899. S. 20-34.

7. Bielenstein, A. Doblen. Ein culturlrhistorisches Bild aus Semgallens Vorzeit. In: Baltische Monatsschrift, Bd. 22. (Neuer Folge Bd. 4), Riga: Verlag von H. Brutzer Ss Co, 1873. S. 1-25.

8. Bielenstein, A. Waren die sog. Bauerburgen oder Burgberge Livlands ständig bewohnt oder nicht? (Ein Wort zur Verteidigung gegen Herrn Astaf von Transehe). In: Baltische

Monatsschrift, (Herausgegeben von Tideböhl, A. von). Bd. XLIV. Reval: Franz Kluge, 1897. S. 403-413.

9. Bīlenšteins, A. Kāda laimīga dzīve. Dobeles mācītāja Dr. A. Bīlenšteina autobiogrāfija. Rīga: Rīgas Multimediju centra apgāds, 1995.

10. Sitzungsberichte der kurländischen Gesellschaft für Literatur und Kunst. Mitau: J. F. Steffenhagen und Sohn, 1864/1871, neuer Abdruck. S. 38.

11. Sitzungsberichte der kurländischen Gesellschaft für Literatur und Kunst. Mitau: Kurländischen Gouvernements-Typographie, 1865. S. 23.-28.

12. Sitzungsberichte der kurländischen Gesellschaft für Literatur und Kunst. Mitau: J. F. Steffenhagen und Sohn, 1877. S. 14., 69.

Literatūra:

1. Apals, J., Atgāzis, M., Graudonis, J., Loze, I., Mugurēvičs, Ē., Vasks, A., Zagorska, I. Latvijas senākā vēsture 9. g. t. pr. Kr. — 1200. g. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2001.

2. Balodis, F. Die lettischen Burgberge. Fornvännen, 1929, Vol. 24, S. 270.-295.

3. Bīlenšteins. Latviešu konversācijas vārdnīca. II sējums. Rīga: A. Gulbja apgāds, 1928.-1929. 2392.-2393.sleja.

4. Latvijas PSR arheoloģija. Rīga: Zinātne, 1974.

5. Ose, I. Augusts Bīlenšteins un Latvijas arheoloģija. 65.-70.lpp. Grām: Starptautiskās zinātniskās konferences „Dr. Augusts Bīlenšteins par latviešu kultūras pamatvērtībām – arī Eiropā” (Rīga, 2007. gada 6. jūlijs) referātu krājums. Sastādītāja: Ināra Korsaka. Rīga: LAB, 2007.

6. Radiņš, A. Arheoloģisks ceļvedis latviešu un Latvijas vēsturē. Rīga: Neputns, 2012.

7. Stradiņš, J. Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā. (Otrais izdevums). Rīga: Latvijas Vēstures Institūta Apgāds, 2012.

8. Urtāns, J. Personālijas. Ernests Brastiņš – Latvijas pilskalnu pētnieks. LVIŽ, 1992, Nr.4, 195.-200.lpp.

1 Bīlenšteins, A. Kāda laimīga dzīve. Dobeles mācītāja Dr. A. Bīlenšteina autobiogrāfija. Rīga: Rīgas Multimediju centra apgāds, 1995. 9.lpp. (1892.g.).
2 Turpat, 12.lpp.
3 Bīlenšteins. Latviešu konversācijas vārdnīca. II sējums. Rīga: A. Gulbja apgāds, 1928.-1929. 2392.-2393.sleja.
4 Balodis, F. Die lettischen Burgberge. Fornvännen, 1929, Vol. 24, S. 270.-295.
5 Bielenstein, A. Die lettischen Burgberge. In: Каталог выставки к X Археологическому съезду в Риге. (на нем. яз.). 1896. Томъ II. Рига: Печатано вь типографии В. Ф. Геккера, 1899. S. 20-34.
6 Sitzungsberichte der kurländischen Gesellschaft für Literatur und Kunst. Mitau: J. F. Steffenhagen und Sohn, 1864/1871, neuer Abdruck. S. 38.
7 Sitzungsberichte der kurländischen Gesellschaft für Literatur und Kunst. Mitau: Kurländischen Gouvernements-Typographie, 1865. S. 23.-24.
8 Turpat, S. 26.-28.
9 LVVA, 3946.f., 1.apr., 5.lieta, 1.-4.lp.
10 Bericht über die Lokaluntersuchung auf Terweten und Heiligenberg bei Hofzumberge. Von A. Bielenstein. S.121.
11 Bericht über Bielensteins Reise zur Aufsuchung von Burgbergen und alten Grabstätten. Von H. Diederichs. S. 298. Bericht über die Heidengräber bei Kandau und Zabeln. Von A. Bielenstein. S. 306—312.
12 Grabungen in der Doblensclien Ruine von Fast. Bielenstein. S. 366 u. 367. Der Dobelsberger Fund, von Pastor Bielenstein. S. 367—369.
13 Pastor A. Bielenstein, S.71, 75, 76, 121, 306, 333, 366, 367, 367.
14 Sitzungsberichte der kurländischen Gesellschaft für Literatur und Kunst. Mitau: J. F. Steffenhagen und Sohn, 1877. S. 14., 69. Bīlenšteins, A. Kāda laimīga dzīve. Dobeles mācītāja Dr. A. Bīlenšteina autobiogrāfija. Rīga: Rīgas Multimediju centra apgāds, 1995. 234.-235.lpp. Stradiņš, J. Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā. (Otrais izdevums). Rīga: Latvijas Vēstures Institūta Apgāds, 2012. 374.lpp.
15 Ose, I. Augusts Bīlenšteins un Latvijas arheoloģija. 65.-70.lpp. Grām: Starptautiskās zinātniskās konferences „Dr. Augusts Bīlenšteins par latviešu kultūras pamatvērtībām – arī Eiropā” (Rīga, 2007. gada 6. jūlijs) referātu krājums. Sastādītāja: Ināra Korsaka. Rīga: LAB, 2007.
16 Ose, I. Augusts Bīlenšteins un Latvijas arheoloģija. 65.-70.lpp.
17 Latvijas PSR arheoloģija. Rīga: Zinātne, 1974.
18 Turpat. raksta autore:     Zenta Broka-Lāce                                             Speciāliste vēstures nodaļā

Ar tēlaino pilskalna vārdu arheologi apzīmē tās senās dzīvesvietas, kas veidotas uz zemes paaugstinājuma (ģeogrāfiski Latvijā nav kalnu; ir tikai pauguri) ar nolīdzinātu plakumu un aizsardzības nolūkos veidotu grāvju, vaļņu un citu nocietinājumu sistēmu.1 Pilskalni Latvijā ir plaši izplatīti (ap 4702), līdz ar to tās ir arī visplašāk pētītās senās dzīves vietas Latvijā. Tomēr daudzos būtu nepieciešama daudz pamatīgāka izpēte. Lai gan katrs objekts būtu pētāms autonomi, reģionāli pastāv zināmas kopējas pilskalnu iezīmes.

Savdabīgas iezīmes, kādas citviet neatrast, parādās arī Zemgales pilskalnos. Zemgales pilskalnu izpētes vēsture ir cieši saistīta ar zemgaļu pētniecības jautājumiem.3 Ņemot vērā, ka zemgaļu izcelsmes jautājums ir visai problemātisks, līdz ar to - arī zemgaļu apdzīvotā teritorija joprojām ir neskaidra. Pastāv uzskats, ka tie saistāmi ar rietumbaltiem, un laikā no mūsu ēras 1. līdz 4. gadsimtam atdalījušies no arheoloģiskās kultūras areāla, kurai raksturīgi kolektīvo kapu uzkalniņi ar akmeņu riņķi4 kapulauki. Šī arheoloģiskā kultūra aptvēra Latvijas Dienvidu daļu, Lietuvas Ziemeļus un Žemaitiju. Pamatojoties uz to, ka no 4.-5.gs. būtiskas iedzīvotāju sastāva izmaiņas arheoloģiski Lielupes baseinā netiek konstatētas, šīs arheoloģiskās kultūras Rietumu atzars5 (konstatēts Zemgales līdzenumā un DR Vidzemē) tiek uzskatīts par tiešiem zemgaļu priekštečiem. Raksturīgs šo kapu inventāra priekšmets ir uzmavas cirvis. Nereti tiek atrasti arī tādi mirušajam līdzi doti priekšmeti kā izkapts, uzmavas kalts, kaplis. Par zemgaļiem raksturīgu var uzskatīt tradīciju aizgājējam līdzi dot tieši darbarīkus. Sieviešu kapos izteikti bieži tiek atrasti īleni. Abu dzimumu mirušo kapos atrod raukņus. Raksturīgs atradums zemgaļu kapos ir kaplis (šī tradīcija novērota 1.-4.gs.).

 Tas gan ir novecojis uzskats, bet jāpiemin, ka Francis Balodis uzskatīja, ka zemgaļi kā atsevišķa latviešu cilts konstatējama jau 2.gs. pēc Kristus, bet ap 500. g. zemgalieši gotzemiešu uzbrukuma iespaidā jau esot nodibinājuši savu valsti. Atsaucoties uz Atskaņu hroniku, Balodis uzsver, ka 13.gs. šo valsti6aizsargājusi spēcīgu pierobežas pilskalnu rinda. Jaunākie pētījumi liecina, ka droši runāt par zemgaļiem var sākot ar mūsu ēras 5. gadsimtu. Šāda hronoloģija tiek pamatota ar tiem raksturīgo līdzeno kapulauku parādīšanos (ar 5.gs. novērojams pārejas process no uzkalniņkapiem uz līdzenajiem skeletapbedījumiem, kur sievietes un vīrieši orientēti pretējos debespušu virzienos7). Līdzeno kapu veidošanas tradīcija nostiprinās 5.-6.gs., un tās kontinuitāte vērojama vēl 13.gs. Zemgaļu kapus atšķir pēc tiem vien raksturīgām apbedīšanas tradīcijām un kapu piedevām. Kā iespējamā zemgaļu izplatības Rietumu robeža tiek minēta Venta un Ezeres Andziņu līdzenais kapulauks.8 Šīs robežas gan ir visai aptuvenas, jo pagaidām trūkst neapšaubāmu pierādījumu par tieši tādu zemgaļu apdzīvoto teritoriju, un tikai turpmāki pētījumi varētu viest lielāku skaidrību šajā jautājumā. Atsevišķi toponīmi gan visai skaidri ļāvuši ar konkrētām vietām mūsdienās saistīt zemgaļu centrus un noteikt aptuvenās zemju robežas.9 Zemgaļiem raksturīgi atradumi kultūrslānī rāda, ka 5.-6.gs. zemgaļi apdzīvojuši gan Daugmales, gan arī Ogres Ķentes10 pilskalnu mūsdienu Vidzemē.

Jāņem vērā arī fakts, ka zemgaļi bija ne vien viena no mūsdienu Latvijas, bet arī Lietuvas teritoriju apdzīvojošajām maztautām.11 Līdz mūsdienām ir nonākušas ziņas par pavisam 14 seno zemgaļu pilsnovadiem12, no kuriem 813 (Dobele, Dobene, Mežotne, Putelene, Silene, Spārnene, Tērvete, Upmale) atradās mūsdienu Latvijas, bet 6 (Gostagalis, Nogaliena, Plāne, Sidarbe, Šurpe, Žagare (ar Raktes pilsētu14) ) – Lietuvas teritorijā. Pirmā gadu tūkstoša beigās zemgaļu kultūra konstatējama visā Lielupes baseina teritorijā, kas aizņem ap 17 633 km2 lielu platību.15

Interesanti, ka seno zemgaļu apdzīvotās teritorijas nesakrīt ar mūsdienu Zemgales plašāk apdzīvotajiem centriem (arī ar lielāko daļu viduslaiku un jauno laiku blīvāk apdzīvotajām teritorijām16). Izteiksmīgs piemērs tam ir Jelgavas pilsēta, ko pazīstam kā Zemgales galvaspilsētu un sirdi, bet, cik varam spriest pēc avotu liecībām, zemgaļiem tāda bijusi Tērvete Rietumzemgalē, bet Mežotne - Austrumzemgalē. Par Jelgavas pilsētas pirmsākumiem trūkst drošu ziņu. Pirmās ziņas par apdzīvotību šai vietā saistāmas ar tirdzniecības vietu. Būtiski ir tas, ka pilskalnu un apmetņu iekārtošana bija cieši saistīta ar apkārtnes reljefu, augsni, dabas apstākļiem un citiem dabas diktētiem faktoriem. Jelgavas pilsēta no šāda skatu punkta nav tā pateicīgākā vieta. Tā ir zema, mitra, bet tajā pašā laikā izdevīga tieši tirdzniecības nolūkiem, iespējams, tādēļ pirmās ziņas par šo vietu saistītas tieši ar šo nodarbi. Jāņem vērā arī tas, ka dzelzs laikmetā zemgaļu saimniecībā dominēja lopkopība un zemkopība, kam šī teritorija nav pati piemērotākā, bet attīstoties metālapstrādei, pieauga maiņas un tirdzniecības loma. Par profesionālas tirgotāju kārtas izveidošanos var runāt 11.-12.gs. Iespējams, ka līdz tam šeit atradusies tā sauktā starpcilšu teritorija.17 Taču tas ir minējums, noteikti būtu nepieciešami padziļināti pētījumi šai jautājumā.

Nevarētu teikt, ka arī šodien zemgaļu etniskās vēstures jautājums būtu pilnībā atrisināts un izpētīts. Papildus apgrūtinājums pētniecības problēmai ir dažādās vēstures interpretācijas un politisko ideoloģiju uzslāņojumi, kas traucējuši objektīvai zinātnes attīstībai atšķirīgos Latvijas vēstures laikposmos. Piemēram, 30. gados vēstures romantizācijas ietekmē parādījās raksti, kas apcerēja zemgaļu lieliskās rakstura īpašības. Zemgaļus uzskatīja par drosmīgiem, varonīgiem, bezbailīgiem karotājiem, garā stipriem, neatlaidīgiem cīņā par savu brīvību, strādīgiem un čakliem zemkopjiem. Pēc rakstīto avotu ziņām, viņi bija pirmie, kas sacēlās pret iebrucējiem, un visilgāk arī izrādīja pretestību, līdz ar to Vilnis Biļķins uzsver, ka zemgaļiem bijusi augsta pašdisciplīna, ja reiz tie spēja tik ilgi mobilizēties bruņotai pretestībai. Būtisks faktors, pēc viņa domām, bija arī sociālā diferenciācija un liels turīgo slānis, kas varēja atļauties iegādāties bruņojumu un pat kara zirgus. Nobilitāte spēja sapulcēt karotājus un organizēt sacelšanās pret ordeni un bīskapiem.18

Lai gan šādiem aprakstiem piemīt manāmi tendenciozs un ideoloģisks raksturs, nevar noliegt, ka tajos ir arī daļa patiesības. Atzīmējams ir tas, ka pilskalnu kā nocietinātu dzīvesvietu izmantošana tiek uzskatīta par zināmas sociālas diferenciācijas pazīmi, kas savā ziņā apstiprina par zemgaļiem izteiktos apgalvojumus.

Atkāpjoties no beletristikas, jāsaka, ka pirmās skopās un ne visai drošās ziņas par Zemgali meklējamas jau runājot par 870. gadu, dāņu hronikā (viens no nozīmīgākajiem dāņu viduslaiku vēstures avotiem) Annales Ryenses. Atsevišķā literatūrā gan par šīm ziņām ir šaubas, tādēļ nepieciešams meklēt citus avotus. Ziņas par zemgaļiem sniedz arī agro viduslaiku avoti – skandināvu rūnu raksti uz akmeņiem un dažādiem priekšmetiem, piemēram, Nedervallas rūnu akmens, kas tiek attiecināts uz 1040. gadu. Pēc profesora Birgera Nermana domām zviedri ap 1035.-1041. gadu pat centušies Zemgali iekarot (teika par vikingiem Anundu un Ingavaru, kas šurp devušies zviedru karaļa uzdevumā ar karapulku 3 kuģos), bet cietuši neveiksmi.19 Savukārt 1106. gadā Polockas kņazs Davids Vseslavičs sarīkojis karagājienu uz Zemgali, bet cietis smagu neveiksmi. Kaujā pie Daugmales esot gājuši bojā ap 9000 (izklausās gan nedaudz pārspīlēti) krievu kareivji.20

Ik pa laikam vēstures annālēs atrodamas fragmentāras un skopas ziņas par Zemgali un zemgaļiem. Ap 1113.gadu zemgaļus piemin Senās Krievzemes hronika “Pagājušo gadu stāsts”, kur hronists norāda arī to, ka zemgaļiem ir bijusi sava valoda. Arābu ģeogrāfs Abu Abdallahs ibn Idrisī (1100-1165) iespējams savā kartē pieminējis arī Mežotni.21

Nenoliedzami, ka būtiskākais zemgaļu pētnieku atskaites punkts ir 13. gadsimta rakstītie avoti. 12.gs. beigu un 13.gs. sākuma apraksti meklējami no 1224. līdz 1227. gadam sarakstītajā Indriķa Livonijas hronikā(Heinrici Cronicon Lyvoniae), ko apgaismības ideju iespaidā 1740. gadā pirmo reizi publicēja Hannoveres pilsētas bibliotekārs Johans Daniēls Grūbers (Grüber), savukārt ziņas par 13.gs. otro pusi sniedz starp 1290. un 1296. gadu sarakstītā Vecākā Livonijas Atskaņu (Rīmju) hronika (Älteste Livländische Reimchronik), ko pirmo reiz publicēja dāņu vēsturnieks P. F. Zūms 1787.gadā, bet plašāku tekstu – 1817. gadā - Liborijs Bergmanis. Daudz informācijas par zemgaļiem sniedz zemes dalīšanas, izlēņošanas, dāvinājumu un maiņas dokumenti, arī pāvesta bullas. Piemēram, 1254. gada līgums, kurā atrunāta Upmales zemes sadalīšana 3 daļās.22

Visai skaidru iemeslu dēļ pēc 13.gs. beigām atrast ziņas par zemgaļiem rakstītajos avotos ir grūti. Pēc tā sauktajām zemgaļu simtgadu brīvības cīņām 1290. gadā liela daļa no tiem pamet savus apdzīvotos centrus.23Atsevišķos Lietuvas vēstures avotos sporādiski atrodamas liecības par zemgaļiem, piemēram, Lietuvas karaļa (arī dižkunigaiša, lielkņaza) Ģedimina vēstulēs vēl 14.gs. 20. gados, kur viņš sauc sevi par zemgaļu virskungu.Interesants ir fakts, ka franču bruņinieka Žilbērs de Lanuā (Guillebert de Lannoy) savās ceļojuma piezīmes caur Livoniju (1423. – 1424. g.) min zemgaļus (Grobiņas – Aizputes un Cēsu tuvumā).24

Vēlāk apgaismības un romantisma ideju ietekmē uzmanības lokā nonāca arī Zemgale. Galvenie pētniecības virzieni gan bija vēsture un vēsturiskā ģeogrāfija. Liela nozīme vēstures popularizēšanā tolaik bija arheoloģiskajiem atradumiem un tā atspoguļojumam presē.

1778. gadā Ērģemes mācītājs J. L. Bergers (Borger) izstrādāja pētījumu par Līvzemes senatni, kura ietvaros aptuveni lokalizēja zemgaļu apdzīvoto centru – Tērvetes, Mežotnes, Žagares atrašanās vietu.

1809. gadā Rīgā tika publicēts barona Ulrihs Heinriha Gustavs fon Šlippenbaha ceļojumu apraksts pa Kurzemi (arī Zemgali).25

1816. gadā Mītavā (Jelgavā) tika dibināta Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība, kuras loceklis bija par zemgaļu vēsturiskās ģeogrāfijas aizsācēju uzskatāmais Lestenes latviešu draudzes mācītājs (pazīstams arī kā pirmā latviešu valodā iznākušā laikraksta ,,Latviešu Avīzes’’ (1822-1826) redaktors) Kārlis Fridrihs Vatsons (Carl Friedrich Watson, 1777 – 1826), kurš par pamatavotu savā darbā izmantoja Atskaņu hroniku.

Pieturoties pie tradicionāli Latvijas arheoloģiskajā pētniecībā lietotā dalījuma, arī Zemgales pilskalnu izpētē tīri teorētiski izdalāmi trīs posmi: Krievijas impērijas laika; Latvijas Republikas laika un laika pēc II pasaules kara pētniecība.

Krievijas impērijas laikā vadošie bija baltvācu pētnieki. Un, lai gan arheoloģija gan Latvijā, gan citur pasaulē šai laikā vēl grūti nosaucama par zinātnisku disciplīnu, jau 19. gs. vidū, otrajā pusē tika veikti vairāki zemgaļu pētniecībā nozīmīgi izrakumi. Vecsaules Čapānos tika atrasti bagāti apbedījumi (9.-12.gs.). Zvārdes Kokmuižas I depozīts (5.gs.). Tomēr toreiz šos atradumus vēl pieskaitīja gotiem vai normaņiem pētniecībā valdošās ,,normaņu teorijas’’ iespaidā.

Viens no pirmajiem, kas pievērsa zinātnisku interesi Zemgalei un zemgaļiem bija vācbaltietis Augusts Bīlenšteins (vācu: August Johann Gottfried Bielenstein; 1826 - 1907), kurš bija, luterāņu mācītājs, valodnieks, kā arī latviešu folkloras pētniecības aizsācējs, Pēterburgas zinātņu akadēmijas loceklis, un viņš ir arī viens no pirmajiem pilskalnu pētniekiem. Bīlenšteins centās noteikt zemgaļu apdzīvoto teritoriju. Pēc Indriķa Hronikas, Atskaņu Hronikas un 1254. gada zemes dalīšanas līguma datiem Bīlenšteins Zemgalē konstatēja 7 apgabalus: Sileni, Žagari (ar Raktes pilsētu), Dobi, Spārneni, Tērveti (ar tā paša nosaukuma pilsētu), Dobeli (ar tā paša nosaukuma pilsētu) un Upmali (ar Zemgales galvas pilsētu Mežotni un ,,Zemgaļu ostu’’).26

19. gs. 60. gados Bīlenšteins apceļoja vairākus pilskalnus, veicot aprakstus, un Kurzemē (un Zemgalē) saskaitīja 35 pilskalnus.27 1866. gadā Bīlenšteins veica arī nosacītus arheoloģiskos izrakumus Tērvetes pilskalnā.

1892. gadā iznāk Bīlenšteina ,,Die Grenzen des lettischen Volkstammes und der lettischen Sprache in der Gegenwart un dim 13. Jahrhundert’’ - apkopojumi par latviešu izplatību 13.gs. Šajā darbā Bīlenšteins izstrādājis arī karti, kas, balstoties uz hroniku datiem, atspoguļo zemgaļu apdzīvoto teritoriju ap 13. gadsimta vidu.

Attiecībā uz zemgaļu etniskās vēstures pētniecību, lai gan tas uz pilskalniem gluži neattiecas, jāmin, ka 1881. gadā Jaunsvirlaukas Ciemaldes kapulaukā (datēts ar 9.-13. gs.) tika atrastas senlietas, bet 1895. gadā Karls Bojs (Karl Boy) veica izrakumus, kuru rezultātā Bojs secināja, ka Ciemalde bijusi Upmales zemes sastāvdaļa, ko apdzīvojuši latvieši, tai pat laikā atzīmējot augstāk attīstīto skandināvu, ģermāņu un lietuviešu kultūru ietekmes agrajā un vidējā dzelzs laikmetā.28 Jāņem vērā, ka šajā laikā zemgaļu un vispār latviešu etniskās piederības jautājumi vēl bija visai neskaidri.

1901. gadā Antons Buhholcs(vācu: Anton Buchholtz; 1848-1901) spēra soli uz priekšu zemgaļu etniskās vēstures skaidrošanā, izpētot Katlakalna Pļavniekkalna kapulauka apbedījumus. Šos apbedījumus Buhholcs attiecinājis uz 5.-7.gs. – piederīgus ciltij, no kuras vēlāk veidojusies latviešu un lietuviešu tauta (zemgaļiem).29

Pie šā laika pētniekiem, kas zinātnisku ieguldījumu devuši arī Zemgales un zemgaļu pētniecībā, noteikti jāmin mācītājs A. Raizons, mākslinieks J. Dērings, skolu inspektors J. Šmits u.c.

1922. gadā, kas faktiski jau pieskaitāms nākamajam pētniecības posmam, iznāk vācu izcelsmes vēsturnieka Karla fon Lēvisa of Menāra (vācu: Karl Von Löwis Of Menar; 1855 – 1930) ,,Burgenlexicon für Alt-Livland’’,30kur viņš apkopoja baltvācu pētnieku savākto informāciju. Savos pilskalnu apkopojumos Lēviss of Menārs ietvēra arī Zemgales pilskalnus, un galvenokārt balstījās uz A. Bīlenšteina veiktās apzināšanas rezultātiem.

Latvijas Republikas laikā 30. gados Latvijas un īpaši Zemgales senākajai vēsturei tika pievērsta pastiprināti liela vērība.31 Tomēr jau no 20. gadiem vērojama pieaugoša interese par Latvijas senvēsturi. Kopš 1923. gada (tas tiek uzskatīts par arheoloģijas un arheoloģiskās literatūras uzplaukuma laika sākumu, pagrieziena punktu32) darbojās Pieminekļu valde, kas F. Ozoliņa vadībā uzsāka sistemātisku pieminekļu un senmantu aprakstīšanu pa apriņķiem33. Arī Zemgales pilskalnus uzskaitījis un uzmērojis pazīstamais pilskalnu pētnieks Ernests Brastiņš (1892 – 1941), 1923. gada vasarā Brastiņš 2 kareivju pavadībā ar kara muzeja līdzekļiem apceļoja Zemgali. 34 Viņš uz vietas pārbaudīja jau Bīlenšteina minētos pilskalnus. ekspedīcijas laikā iegūtos plānus un materiālus vēlāk novietoja kara muzejā, un pēc tiem tika izgatavoti un izstādīti pilskalnu modeļi.35 Neskaitot vēlākos laikos apdzīvotos, Brastiņš Zemgalē aprakstījis 15 pilskalnus, minējis 5 pilenes jeb neapcietinātus pilskalnus un, atsaucoties uz Karla Lēvisa of Menāras Burgenlexikon, arī 11 citas, kā pilskalnus reģistrētas, vietas (vismaz 7 no tiem vēlāk tomēr atzīti par īstiem pilskalniem). Brastiņš secinājis, ka Zemgales pilskalni izvietoti pārsvarā novada Rietumu daļā. Viņš uzskatīja, ka dēļ lielas līdzības ar kuršu pilskalnu tipoloģiskām īpašībām (ar augstu uzbedumu) Zemgali var uzskatīt par kuršu kultūras provinci. Tai pat laikā viņš uzsver tipoloģiski būtiskas atšķirības attiecībā pret Augšzemes pilskalniem.36 Brastiņa devums Zemgales pilskalnu sistemātiskā uzskaitē un apzināšanā ir nenoliedzami būtisks visos tālākajos pētījumos, neskatoties uz vēsturiskās ģeogrāfijas neprecizitātēm.

1933. gadā Pieminekļu valdes uzdevumā tika uzsākti izrakumi Daugmales pilskalnā pazīstamā pētnieka Franča Baloža (1882 - 1947), un vēstures doktora Voldemāra Ģintera (arī Ginters; 1899 – 1979) vadībā. Ģinters veicis izrakumus Daugmalē 1933., 1935. – 1937. g. Šie izvērtās par visplašākajiem izrakumiem, kādi Latvijas teritorijā līdz šim bijuši. Cilvēka klātbūtne šai pilskalnā konstatējama jau sākot pat ar akmens un bronzas laikmetu, bet nepārtraukta apdzīvotība no 3.-12.gs.37

Šajā laikā izvērsās pētījumi arī senajā Austrumu Zemgales centrā – Mežotnes pilskalnā. Izrakumus V. Ģintera vadībā veica no 1938. – 1940., un arī 1942. gadā. Tika izdarīts vaļņa šķērsgriezums, atklājot nodegušās pils paliekas. Izrakumos ieguva lielu skaitu senlietu. Pretim pilskalnam Oskars Kalējs (1902 – 1992) atraka arī vairākus 10. un 11.gs. zemgaļu apbedījumus.38 Nozīmīgs seno zemgaļu kultūras pētniecībā ir Emīlijas Brīvkalnes (1909 - 1984) diplomdarbs par 1939. gadā Mežotnes pilskalnā atrasto 9. gs. rotu depozītu.39

Arheologs un skolotājs Pēteris Stepiņš (1914 – 1999) iesaistījies zemgaļu pilskalnu izpētē arī Lietuvas teritorijā (uzmērojis un apzinājis 4 D Zemgales pilskalnus).40

Kopumā šis pētniecības posms pāriet jaunā kvalitātē. No teorētiskā viedokļa, viennozīmīgi izceļams Brastiņa pilskalnu uzskaites un apzināšanas darbs. Tiek veikti daudzi nozīmīgi izrakumi, un, iespējams, tieši pateicoties laikmeta diktētām ideoloģiskām prasībām, tieši 30. gados zemgaļu senvēstures pētniecība uzplaukst.

Pēc Otrā pasaules kara Zemgales pilskalnu izpētes vēsturē tāpat kā citos ar Latvijas vēsturi saistītos jautājumos manāma ideoloģiju maiņa, bet, neskatoties uz visu, pētniecība turpinās, sniedzot arvien plašāku ieskatu zemgaļu etniskajā vēsturē.

Turpinājās pētniecība A Zemgales centrā - Mežotnes pilskalnā un tā senpilsētā. 1949. g. izrakumus vadīja E. Brīvkalne. 1969. un 1970. gadā pētniecību turpināja Māris Atgāzis. Šai laikā izvērtās pētniecība arī R Zemgales centrā – Tērvetes pilskalnā. No 1951.-1959. g. plašus izrakumus vadīja E. Brīvkalne. 1960. g. izrakumus vadīja Francis Zagorskis (1929-1986), bet 1976. g. – Guntiz Zemītis.

Kopš 1958. gada Jolantas Daigas vadībā arheoloģiski pētīts arī Dobeles senvietu komplekss. Pētījumus viņa turpina 1959. un 1977. gadā. 1990. un 1991. g. izrakumus Dobelē vadījis arheologs Mārtiņš Ruša.

Plaši pētīts Daugmales senvietu komplekss. 1966.-1970. g. izrakumus vadīja Vladislavs Urtāns (1921-1989). 1986.-1991. g. – Arnis Radiņš un G. Zemītis. 1990.-1996. g. – G. Zemītis. 1979. g. – Juris Urtāns.

Ādolfs Stubavs no 1954.-1958. g. veicis plašus izrakumus Ķentes kalnā. Toreiz tika paplašināts grants karjers, tādēļ Latvijā pielietoja jaunu praksi - pilskalnu izpētīja pilnībā. Līdz ar to šis piemineklis ir zudis. 1974. g. publicētajā pilskalnu kartē Stubavs atzīmējis 18 zemgaļu pilskalnus (no 335 Latvijas pilskalniem).41

Restaurējot mūra pili Bauskā, tika atklāta senāka apdzīvotība (bronzas un senākā dzelzs laikmeta). 1976., 1977., 1981. un 1982. g. notika izrakumi A. Caunes un V. Verigo vadībā.

Turpinot E. Brastiņa iesākto, divi arheologi – J. Urtāns un Jānis Asaris 1998. gadā izdeva apkopojoša rakstura darbu Latvijas Rietumu daļas jaunatklātie pilskalni42, kurā iekļauti arī atsevišķi Zemgales pilskalni.

Kopš 1994. gada Latvijas vēstures muzejs izstāžu cikla ,,Latviešu saknes’’ ietvaros rīko tematiskas izstādes, un 2003.g. beigās, 2004. gada sākumā tika sarīkota izstāde ar nosaukumu ,,Zemgaļi’’. Tās laikā notika arī starptautiska konference, kur Latvijas un Lietuvas pētnieki aplūkoja dažādas ar zemgaļu pētniecību saistītas problēma un jaunākās zinātniski teorētiskās atziņas par daudziem pētniecībā aktuāliem jautājumiem (zemgaļu kultūras izplatības areāls, saimniecība un ekonomiskie sakari, ornamentika, paleodemogrāfija u.c.). Konferencē nolasītie referāti tika aplūkoti rakstu krājumā, ko izdeva 2004. gadā.43

Nozīmīgākais līdz šim iznākušais apkopojoša rakstura darbs par zemgaļiem un šā darba kontekstā – Zemgales pilskalniem – ir 2003. gadā Rīgā iznākušais Latvijas Vēstures Muzeja un Lietuvas Nacionālā Muzeja izdevums Zemgaļi senatnē. Izdevums un tāda paša nosaukuma izstāde tapusi, sadarbojoties abu valstu muzejiem, un plašā kontekstā aplūko tos aktuālos pētniecības jautājumus, kas izriet no virsraksta.44

Zemgales pilskalnu atklāšanas dinamika cieši saistīta ar dažādiem Latvijas vēstures laikposmiem. Visvairāk pilskalnu plašākai sabiedrībai atklājis A. Bīlenšteins 19. gs. beigāsBīlenšteins savos pierakstos minējis lielu daļu (~15) no šodien zināmajiem pilskalniem. Kā otrs nozīmīgākais pilskalnu atklājējs un pētnieks minams E. Brastiņš 20. gs. Viņš Zemgalē min pavisam 31 vietu ar pilskalna pazīmēm, bet par neapstrīdamiem pilskalniem nosauc 15 no tiem. Zināmu pētniecības apsīkumu Zemgales pilskalni pašsaprotamu iemeslu dēļ piedzīvoja Otrā pasaules kara gados. Savukārt pēc kara interese par šā novada pilskalniem atjaunojās. Veikti nozīmīgi pētījumu Tērvetē, Mežotnē, Daugmalē, Ogres Ķentes kalnā, Dobelē. Vairums no pilskalniem arheoloģiski apsekoti.

Pētnieku interese par Zemgali pēdējo gadu laikā gan nav bijusi sevišķi liela. Lai gan iznākuši vairāki teorētiska rakstura zinātniski raksti, plašāki pētījumi nav notikuši. Būtu nepieciešams apsekot visus Zemgales pilskalnus, veikt jaunus, precīzus uzmērojumus. Tāpat liela daļa pilskalnu vai nu vispār nav datēti vai datējums ir ļoti aptuvens. Izaicinājums pētniekiem noteikti būtu pilskalnu lokalizēšana konkrētās 13.gs. Zemgales zemēs.

1 Šterns, I.Latvijas vēsture: 1180-1290: Krustakari. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2002. 93.lpp.

2 Šterns uzskaitījis 483 pilskalnu nosaukumus. Mūsdienās daļa no tiem dažādu apstākļu dēļ gājusi bojā.

Šterns, I.93.–97.lpp.

3 Švābe raksta, ka Zemgale agrāk dēvēta par ,,Ziemgali’’ un zemgaļi par ,,ziemgaļiem’’, jo 5.-6.gs. tie dzīvojuši uz Ziemeļiem no latgaļiem – ,,ziemas galā’’.

Švābe, A. Latvijas vēsture1. daļa. Rīga: Valters un Rapa. 1925. 91.-92.lpp.

4 Šnore, R. Latvijas senvēstures pētīšanas darbs valsts pastāvēšanas 20 gados.SM. Nr. 4. 01.10.1938. 53.-54.lpp.

5 Amгазис, М. К. Вопросы этнической истории земгалов. Из древнейшей истории балтских народов. Р. 1980. С. 92.

6 Pēc Indriķa Hronikas dotajām ziņām, Balodis izdara secinājumus par zemgaļu karaļvalsts pārvaldes struktūru: vecākie pārvaldījuši novadus, virsaiši – no vairākiem novadiem sastāvošos apgabalus, karalis – apvienotās zemes valdnieks (pār visiem apgabaliem un to virsaišiem).

Balodis, F.9.—12. gadsimteņu Latvija. SM. Nr. 2. 01.04.1936. 5.-15.lpp.

7 Sievietes apbedītas ar galvu uz R, DR vīrieši – pretēji – A, ZA virzienā.

Zemītis, G. Gaideļu – Viduču kapulauka vieta Jaunsvirlaukas un Salgales (Sidrabenes) pagasta arheoloģisko pieminekļu kontekstā. Grām: Ritums, R. (sast.). Pētījumi zemgaļu senatnē: rakstu krājums (Latvijas Vēstures muzeja raksti: arheoloģija un antropoloģija, Nr. 10.). Rīga: N.I.M.S., 2004. 187.lpp.

8 Zemgaļi senatnē. 24. lpp.

Vaškevičūte, I. Par Zemgales dienvidu robežu. Grām.: Arheologu pētījumi Latvijā 2000. un 2001. gadā. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2002. 413.–418.lpp.

9 Banytė-Rowell, R., Buža, Z., Ciglis, J., Griciuvienė, E., Jarockis, R., Radiņš, A., Vasiliauskas, E., Vaškevičiūtė, I., Virse, I. L., Žeiere, I..Zemgaļi senatnē. Rīga. 2003. 24.lpp.

10 Pēc veiktajiem izrakumiem A. Stubavs secinājis, ka šis ir etniski jaukts piemineklis (atrastas zemgaļu, latgaļu, lībiešu senlietas).

Ciglis, J. Zemgaļi Vidzemē? Grām: Ritums, R. (sast.). Pētījumi zemgaļu senatnē: rakstu krājums (Latvijas Vēstures muzeja raksti: arheoloģija un antropoloģija, Nr. 10.). Rīga: N.I.M.S., 2004. 33.lpp.

11 Gerhards, G. Zemgales iedzīvotāju ķermeņa uzbūve laika perspektīvā. Grām.:AE – XX. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2000. 141.lpp.

12 Par pilsnovadiem dēvē administratīvi politiskos veidojumus, kas blīvāk apdzīvotajās teritorijās izveidojās vēlajā dzels laikmetā. Par šiem centriem zināms no 13.gs. rakstītajiem avotiem. Ļoti iespējams, ka patiesībā to bija vairāk. Šodien tiek runāts pat par 4 rakstītajos avotos nepieminētām, bet daudzu pētnieku atzītām zemgaļu zemēm.

Zemgaļi senatnē. 39.lpp.

Vasiļausks, E. Zemgaļu zemes 12.-13.gs. Grām: Putiķis, G. (atbildīgais par izdevumu). Starptautiskās zinātniskās konferences ,,Lielupes baseins: kultūrvēsturiskā nozīme un ģeogrāfiskais faktors, kopīgais un atšķirīgais’’ referāti: rakstu krājums (Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja raksti, Nr. 3.). Jelgava: Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs, 2007. 18.–40.lpp.

13 Historiogrāfijā jau labu laiku dominē viedoklis, ka 13. gs. vidū Zemgale administratīvi – politiski tika iedalīta 7 zemēs. Šādu skaitu iegūst, ja Mežotne tiek ieskaitīta par Upmales sastāvdaļu.

Zemgaļi senatnē. 84.lpp.

Vasiļausks, E. 18.lpp.

14 Balodis, F.9.—12. gadsimteņu Latvija.SM. Nr. 2. 01.04.1936. 12.lpp.

15 Zemgaļi senatnē. 38.lpp.

16 Ģeopolitisko apstākļu dēļ politiskās un ekonomiskās varas centri veidojas Jelgavā, Bauskā. Kontinuitāte kā izņēmums vērojama Dobelē (tur zemgaļu pils vietā savu mītni 1335. gadā sāka celt Livonijas ordenis).

Vasiļausks, E. 36.lpp.

17 Klišāns, V. Neapdzīvotas un mazapdzīvotas zemes Zemgalē un tai pieguļošajās teritorijās. Grām: Pāvulāne, V. (atb. red.). Feodālisma problēmas Baltijā. (LU zinātniskie raksti: vēsture. 589. sējums). Rīga: LU, 1993.3.-17.lpp.

18 Biļķins, V. Seno zemgaliešu raksturojums. SM. Nr. 3. 01.08.1937. 79.-83.lpp.

Jaunzems, J. Zemgales sēta. SM. Nr. 4. 01.12.1937. 140.lpp.

,,(..)Zemgale, pateicoties saviem drošsirdīgajiem karavīriem, pašas tautas krietnām organizācijas spējām un labiem vadoņiem —- karaļiem, varbūt arī pateicoties savai izdevīgajai vietai latviešu zemju pašā sirdī — vienmēr bija brīva un neatkarīga, un latviešu brīvības karogu tā diženi un visilgāk — līdz pat 1290. gadam spēja paturēt svešu spēku nenicinātu un neuzvarētu(..)’’

Balodis, F.13.lpp.

19 Balodis, F.12. lpp.

Nerman, B. Die Verbindungen zwischen Skandinavien und dem Ostbaltikum. Stockholm, 1929. S. 58, 60.

20 Balodis, F.12.-13.lpp.

21 Turpat, 14.lpp.

22 Altements, A.Zemgales novadu sadalīšana 1254. gadā. SM. Nr. 2. 01.04.1936. 165.-168.lpp.

23 To apstiprina ne vien rakstītie avoti, bet arī valodnieku un antropologu pētījumi.

Grāve, R. Apdzīvotības izmaiņas Zemgalē un Dienvidkurzemē pēc krusta kariem. Grām.: AE – XX. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2000.155.lpp.

24 ,,(..)ceļoju arī caur daudziem zemgaļu, kuršu un lībiešu ciemiem (villaiges de Zamegaelz, des Cores et des Lives), tiem katram sava valoda par sevi(..)’’

Spekke, A. Latvieši un Livonija. R. 1995. 95–96.lpp.

25 Schlippenbach, U.Malerische Wanderungen durch Kurland. Hannover-Döhren. Riga u. Leipzig, Hartmann. 1809. (Nachdruck v. Hirschheydt, 1974.)

26 Balodis, F.5.-15.lpp.

Bielenstein, A. Die Grenzen des lettischen Volkstammes und der lettischen Sprache in der Gegenwart un dim 13. Jahrhundert. St. Petersbuurg, 1892. S. 108.

27 Bielenstein, A. Die altlettische Burgberge Kurlands // Magazin der Lettisch – literarischen Gesellschaft. – Bd. 14. – St. 2. Mitau. 1869.

28 Zemgaļi senatnē. 12.lpp.

29 Izrakumu apraksti publicēti M. Eberta rakstā 1913. gadā.

Zemgaļi senatnē. 12.–13.lpp.

30 Löwis of Menar, K. von Burgenlexikon für Alt-Livland: mit 24 Plänen und 56 Ansichten. Riga. 1922.

31 Šnore, R. 42.lpp.

32 Šai laikā (1923. g.) pie Latvijas Universitātes filoloģijas un filozofijas fakultātes tika nodibināta arī arheoloģijas katedra, kurai bijusi liela loma jauno speciālistu sagatavošanā.

Šnore, R. 39.-96.lpp.

33 Ko veikusi izglītības ministrija 3 gados.Latvijas Kareivis: Svētdiena, 6. decembris, 1925.

34 1922.–1927.g. Brastiņa vadībā četru cilvēku ekspedīcija uzmērīja visus toreiz zināmos 282 pilskalnus, par kuriem izdotas grāmatas: Kuršu zeme, 1923; Zemgale un Augšzeme, 1926; Latgale, 1928; Vidzeme, 1928.

35 Mūsu senču cīņu vietas. Latvijas Kareivis: Sestdiena, 17. jūlijs, 1926.

36 Brastiņš, E. Latvijas pilskalni. 2. sējums Zemgale un Augšzeme. Rīga: Pieminekļu valdes izdevums, 1926. 9.lpp.

37 Ģinters, V. Senatnes pieminekļu aizsardzības un pētīšanas darbi 1934. — 1939. g.SM. Nr. 2. 01.04.1939. 11.-14.lpp.

Šnore, R. 67.lpp.

38 Šnore, R. 69.lpp.

39 Brīvkalne, E.Mežotnes pilskalna depozīts. Rīga. 2009.

40 Zemgaļi senatnē. 14.lpp.

41 Šterns, I.93., 145.lpp.

42 Urtāns, J., Asaris, J. Latvijas Rietumu daļas jaunatklātie pilskalni. Rīga. 1998.

43 Banīte – Rovela, R., Ciglis, J., Dobele, S., Jarockis, R., Mihelberts, M., Radiņš, A., Urtāns, J., Vasiļausks, E., Vaska, B., Vaškevičūte, I., Zariņa, G., Zemītis, G.Grām: Ritums, R. (sast.). Pētījumi zemgaļu senatnē: rakstu krājums (Latvijas Vēstures muzeja raksti: arheoloģija un antropoloģija, Nr. 10.). Rīga: N.I.M.S., 2004. 7.-9. lpp.

44 Vasks, A. Latvijas pilskalnu izpētes gaita. LVIŽ Nr. 4 (57). Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2005. 9.-45.lpp. raksta autore: Zenta Broka-Lāce Speciāliste vēstures nodaļā

Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs ir vieta, kur ik pa laikam iegriežas tuvāki un tālāki ciemiņi, meklējot informāciju par saviem jau mūžībā aizgājušajiem piederīgajiem, kuru dzīves gājums kaut kādā veidā ir saistīts ar Jelgavas pilsētu. Šādā nolūkā pirms pāris gadiem mūs apciemoja arī kāds centīgs un neatlaidīgs savas dzimtas vēstures pētnieks no Francijas – Seržs Kurts (Serge Kurt). Viņa ceļš līdz Jelgavai bija nonācis tikai pēc ilgākiem meklējumiem, bet tieši Jelgava izrādījās tā pilsēta, kur arī ar mūsu – muzeja darbinieku – starpniecību, viņam izdevās iegūt vērtīgu informāciju par savas ģimenes vēsturi. Šeit viņš arī pirmoreiz savā dzīvē ieraudzīja vecātēva - Rolanda Kurta – fotogrāfiju. Vecaistēvs ir ierakstījis savu vārdu Jelgavas vēsturē ar gana lieliem burtiem. Būdams Hercoga Pētera ģimnāzijas inspektors un Jelgavas pieaugušo ģimnāzijas direktors, viņš aktīvi darbojās arī sabiedriskajā, kultūras un politiskajā laukā. Ne jau viss vēsturē un īpaši  pretrunu pilnajā 20. gs. skatāms caur melnbaltu prizmu. Arī Rolanda Kurta vārds 30. un 40. gados ir saistīts ar vairākiem skandāliem un finanšu afērām mūsu pilsētā. Jāpiemin arī, ka pirmajā komunistu okupācijas gadā (1940) Rolands Kurts tika iecelts par vadošu padomju varas funkcionāru izglītības un propagandas darbā Jelgavas pilsētā. Savukārt, viņa dēls Nikolajs Kurts aktīvi darbojās komjaunatnē. Visa šī informācija bija pamatīgs pārsteigums mūsu ciemiņam Seržam, par ko viņa tēvs Nikolajs, pēc kara dzīvodams Francijā, nebija bildis ne vārda. Vēl satraucošākas mūsu ciemiņam bija ziņas, ka R. Kurts pēc kara atgriezies Jelgavā un turpinājis darbu kā bērnu nama direktors, bet atkal ticis tiesāts par saimnieciskās darbības pārkāpumiem un kopš 1946. g. nav zināmi nekādi fakti par viņa tālāko likteni. Lai nu kā Seržs vēl joprojām nav atmetis cerības, noskaidrot kaut ko vairāk par sava vecātēva gaitām Latvijā pēc Otrā pasaules kara, kā arī par sava tēva māsas Marijas likteni, kura gāja bojā mīklainos apstākļos jau pirms Otrā pasaules kara. Tāpat mūsu ciemiņš gribētu apzināt savu piederīgo kapu vietas Latvijā, lai varētu tos pienācīgi aprūpēt. Tāpēc Seržs lūdz atsaukties visus, kas varētu zināt kaut ko vairāk par viņa radinieku likteni Latvijā. Pēc mūsu ciemiņa lūguma publicējam arī viņa vēstuli angļu valodā.  

Kristaps Kaktiņš, vēsturnieks, muzeja speciālists

Nikolajs Kurts Francija 1945./1946.g.

Serge Kurts,  January 2014 9 Villa Rémond 94250 Gentilly (Paris) France Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt. + 33623531194   Dear Madam, dear Sir, Our father Nikolajs Kurts died in 1994 in Morée –Loir et Cher, France- without telling about his life in Latvia before he came to France round 1942. It has been impossible to his wife, sons and daughter to obtain more information than the following: he had been adopted in Riga by Rolands Kurts who was an important man –a professor- in contact with famous personalities such as Eisenstein, a father often taking the train (and thus not being often at home) His mother was Zinaïda Sitnik. Nikolajs had an elder sister also adopted by Rolands, she was deaf and dumb and she drowned into a river. He also had an aunt, Liouba, who married a Russian named Papkov. And that was almost everything we could obtain from him of all his life in France. In 2011, my sister Nadia adopted a Latvian boy of Ukrainian origin. I went with her in Liepaja to meet the boy and she brought him back to France were now they live heartfully. It was the first time some french Kurts went to Latvia and we had great feelings there on our father’s land. But it was a big trouble at the same time because when I asked -some time before we came- to the Latvian embassy in Paris everything we could know about Kurts in Latvia, they first answered there was no one of this name on this land.  We first imagined our father was a liar and probably a sort of mythomaniac as sometimes are adopted persons who invent prestigious families and relationship.

On the road from Riga to Liepaja we, several times, met crossroads with directions indicating Jelgava, and I recalled that sometimes Nikolajs would say this word “Jelgeuveu” with some emphasis. And each time we met that direction “Jelgava” I felt there was something there for our family. But we didn’t have time enough to go further at that moment. We were here for an adoption and there was much to do else.

Biedrības Zaļā vārna saiets Jelgavā 20. gs. 20. gadu beigas. Rolands Kurts nr. 6.

When we came back to France I received a letter from Riga’s archives and it was a great emotion for all Kurts. Nikolajs was born in Moscow in 1920 He had been adopted by a Latvian citizen -Rolands Kurts- in Peterpils and taken to Jelgava in 1922, with a sister –Marija- and a Russian mother named Olga (and not Zinaïda such as Nikolajs said before). Rolands Kurts was born in 1888 at a farm named Rimzuni, Rundales pag. Bauska district. In 1924 Rolands declared to the tax office he had on charge his mother Emilija who also was living in Jelgava. He also declared Zinaïda and Wladimir Sitnik, as being step daughter and step son, students in Russia. Olga died in 1925 (it was the second mother Nikolajs was loosing, he was 5 years old). I didn’t find out when Marija died (in the Lielupe ?) It could be that this information lies in a newspaper of that time. Liouba died in 1942, during german occupation and deportation of Nikolajs by the Germans towards France. These formidable informations led me to come back in June 2012 to Riga so as to obtain the details and copies of the documents from the national archives.

Before I came I sent a letter to Rundales dome, I wanted to know if there still were some Kurts in the region or, at least, in the cemetery. The letter didn’t get at the right place but to Rundales castle where a lady received it and sent me a message soon after: “dear sir, we received your message at the castle. We apologize we have opened it and we send it right now to the dome. But I have to tell you this letter caught my eye because I’m going to marry soon a man whose parents are the present owner of your grand father’s house. Come when you wish and we’ll take you there…”

S. Kurts apciemojot savas dzimtas māju drupas Bauskas novadā

It was the beginning of a series of emotional encounters in Riga, Jelgava, Rundale.

I went to Rundale and Rimzuni with my new friends who, fortunately, and so as many Latvians, speak English as I do. I walked on my grand father’s farm ruins and visited different spots around where lived the Kurts on several generations. The family was registered on the Mežotnes parish archives since 1831. I didn’t find anything in Jelgava’s archives –where I was well received too- about other living or dead Kurts, most archives of that period having disappeared during the war and under the socialist rule.

 In Riga I obtained lots of documents showing that my grand father Rolands was teacher, “inspektor” at the Petrina in the years of independence. I went to the now “Gederts Elias Jelgava” museum and was so well received by the team of historians that I obtained a picture of Rolands Kurts –I had never seen his face before- and many informations taken out of a book “Hercoga Petera gimnazija”. “Redaktors Arturs Veisbergs. Vasteras 1974”. I clearly noticed at the entrance of the Petrina this marble panel with the names of the deported students of  Nov.1940 –Nikolajs was 20 years old at that time- and I made a picture of it. I wanted to check if my father and grand father had had to deal with these young people.

 When I came back to France I had more questions than before, and the most important was:

why, after the war, Nikolajs never tried to know what his family had become and why he didn’t try to let know he had survived to the war and was living in France where he was building a family?

I decided to come again last July and I visited all those who had helped me in this search. Meanwhile I received other informations about my grand father who had had some trouble with justice about financial misuse in 1936. The front page of  Zemgales Balss 19 junijs 1936 is: “Rolands Kurts apcietinats”. I wonder what were Nikolajs’ feelings when he went back to school the day after. Some while later I discovered that Rolands was a communist propagander  -“Brivais Zemnieks”  Nov. 1940 and “Jaunais Komunars” January 1941, Latvijas kareivis… I also discovered that my father Nikolajs was involved in the Komsomols. This was a surprise for me because in his life with us Nikolajs showed full resolution against the communists. I immediately wondered what position had Rolands and Nikolajs towards the deported young people of the Petrina.

Fizikas eksāmens Hercoga Pētera Ģimnāzijā 1924. g. R. Kurts sēž kreisā pusē.

Later on I discovered a picture of end 1940 that showed Nikolajs with the basket team of the HPG and some sports articles saying how many points he won with his partners: Cirulis, Gulbis, Kugrens, Silins… The picture can be seen now at the Petrina within the exposition on the occupation times.

It was time now to understand what did Rolands and Nikolajs do when the Nazis got into Latvia. It’s difficult to obtain data on that period and I will have to deal with the russian archives now. The Riga archives propose the hypothesis that Rolands fled to Russia while Nikolajs went into the direction of the Germans. Nikolajs said once that he had deserted from the Red Army because of its criminal actions. The German archives cannot explain how he arrived in France round 1942, working as a forced worker at Cherbourg on the Atlantic wall building, with another Latvian named Leonids (?) and many russian prisoners. But there he was at the end of the war.

My idea about Nikolajs silence duiring all these years, is that he was ashamed of what had happened to his class mates of the Petrina and also of his partition from his communist father.

The biggest surprise for me was when I got the information that Rolands came back to Jelgava after the war, and this, our father Nikolajs never knew. Rolands worked again in Jelgava and still acted as a communist propagander. He also created and directed a special school for workers at the commerce institute of Jelgava. Nikolajs also never has been aware that Rolands was arrested at the end of 1945 for financial misuse (again) in the management of an orphanage. It looks as if he was still taking care of his adopted son. Rolands was condemned to jail together with a man, Vilis K….. for one year and a half.

Rolands disappeared at the end of 1946 while he was asking an audience for an appeal of his sentence at the Suprem Court of Riga.

Some people still living close to Jelgava will discover with this letter what Nikolajs has become. Some may have some remembrances of Rolands and Nikolajs (such as the basketters or students). Some others would be interested to know or to say what these “disappeared people” have become. Some could say who was Nikolajs’ mother after the death of Olga, when he was 5 years old. And many would find great interest in visiting the expo at the Petrina so as to remind these tough times of occupations and war.

Māja Jelgavas centrā, kur 20. gs. 20. un 30. gados dzīvoja Kurtu ģimene

Our mother -and so do we sons and daughter- are already grateful to those who support the living memory of history, for our family and the sake of all disappeared people of these painful times. Serge Kurts
Saīsināts no J.Blīvja monogrāfijas “Jelgavas aizstāvēšana 1944.gada vasarā” JVMM ZA Nr.2857   1944.gada aprīlī Padomju Savienībā tika izstrādāta militārā operācija ar kodētu nosaukumu “Bagrations” (P.Bagrations (1765-1812) leģendārs Krievijas armijas ģenerālis, kurš krita 1812.gada 12.septembrī Borodinas kaujā pie Maskavas), tā pašlaik tiek pozicionēta kā vērienīgākā kaujas operācija visā Krievijas militārajā vēsturē. Operācijas sākuma datums bija simbolisks – 1944.gada 22.jūnijs. Tā sastāvēja no 2 posmiem ar vairākām atsevišķām uzbrukuma operācijām katrā. Šauļu operācija, kuras gaitā tika ieņemta arī Jelgava, norisinājās 2.posmā ( 5.jūlijs – 29.augusts). Šauļus Sarkanā armija ieņēma jau 27.jūlijā, un padomju karaspēkam tika dots uzdevums virzīties uz priekšu un, ieņemot Jelgavu un Bausku, iziet pie Baltijas jūras. Lai gan Jelgavas aizstāvēšana (ieņemšana) norisinājās jūlija beigās, frontes tuvošanās bija jūtama jau 24.jūlijā, kad notika pirmais padomju aviācijas uzlidojums, tam gan bija vairāk iebiedējošs raksturs, jo nenodarīja nekādus lielus postījumus – cieta tikai dažas ēkas Nikolaja (Vienības) baznīcas apkaimē, dažas bumbas, kas bija mērķētas uz apgabala komisāra fon Mēdema rezidenci - pili, nokrita pils parkā un pagalmā. Ja daudziem šis pirmais uzlidojums pazudis no atmiņas, tad nākamais, kas notika 27. jūlija pēcpusdienā, bija ievērojami postošāks. Galvenais mērķis bija dzelzceļa stacija (lai aizkavētu papildspēku pievešanu pa dzelzceļu no Rīgas). Jāpiebilst, ka tolaik uz sliedēm stāvēja 4 gari vilcieni ar Latgales un Vidzemes bēgļiem (tātad civiliedzīvotājiem!), kā arī 2 pasažieru vilcieni, bet preču stacijā atradās vairāki munīcijas vilcieni. Uzlidojumā pilnībā tika sagrauta stacijas ēka, izpostīti sliežu ceļi, aizdedzinātas (aizdegās) ēkas stacijas apkaimē, arī stacijas tuvumā esošā degvielas noliktava. Abos uzlidojuma viļņos tikai daļai no pasažieriem izdevās pamest vilcienus un paglābties pie stacijas esošajās pretgaisa aizsardzības patvertnēs. Necik ilgi nāca arī trešais uzlidojums, kura mērķis bija sagraut gaisa tiltu pār dzelzceļu –tomēr tas neizdevās. Stundas laikā daļa no pilsētas pārvērtās drupu kaudzē, pārtrūka telefona sakari, elektrība un ūdens apgāde.27.jūlija vakarā daudzi pameta pilsētu. Padomju aviācijas uzlidojumi turpinājās arī 28.jūlijā, tad mērķis bija iznīcināt Jelgavas aerodromu. Pēc padomju presē publicētajām ziņām Jelgavas bombardēšanā tika iesaistīti 62 bumbvedēji un 56 iznīcinātāji, kam pretim stāvēja tikai viena zenītlielgabalu baterija, kas nogāza vienu padomju bumbvedēju un divas iznīcinātāju lidmašīnas. Vienlaikus 27. jūlijā ģenerālim V.Obuhovam (1898 – 1975) tika dota pavēle ieņemt Jonišķus, tad virzīties uz Bausku un Jelgavu. Šī operācijas daļa tika uzdota 9.mehanizētās brigādes izlūkgrupai gvardes kapteiņa G.Galuzas (1918 – 2006) vadībā. Jonišķi tika ieņemti 28.jūlija naktī, un tanku grupa strauji devās Jelgavas virzienā, šeit, Jelgavas pievārtē, uz neilgu brīdi viņu virzīšanos apturēja vācu puses bruņuvilciens, taču jau ap pussešiem no rīta padomju tanki pienāca pie Jelgavas dienvidu nomales, diviem no tiem izdevās pa Gaisa tiltu iekļūt pilsētā līdz pat Jāņa kapiem, taču sapratuši, ka palikuši vieni bez atbalsta, tie devās atpakaļ. Līdzīgi notikumi risinājās arī Grēbnera parka rajonā, tomēr arī tur padomju tanku virzīšanās tika apturēta. Bet jau 28. jūlija vakarā pār Jelgavu “nolija” reaktīvo mīnmetēju (sauktu par „katjušām”) šāviņu lietus. Pilsētā ugunsgrēkiem no iepriekšējā uzlidojuma pievienojās jauni. Kaujas norisē pirmo reizi iesaistījās 18 vācu triecienlidmašīnas, kas bombardēja padomju spēku pozīcijas Jelgavas nomalēs. Notikumu straujā attīstība un nekoordinētā Jelgavas aizstāvju darbība liek secināt, ka Jelgavas aizstāvjiem trūka objektīvas informācijas par situāciju kopumā un par padomju spēku stratēģiju attiecībā uz Jelgavu. Vācu puse negaidīja šādu strauju un arī visai sekmīgu padomju spēku uzbrukumu. Tikai 27. jūlijā uz Jelgavu nosūtīja pieredzējušo ģenerālleitnantu Flugbeilu (Kurt Pflugbeil?), uzdodot viņam organizēt Jelgavas aizstāvēšanu. Vakarā notikušajā kopīgajā vācu vienību un leģionāru komandieru apspriedē nolēma pasludināt Jelgavu par pilsētu – cietoksni, kas jāaizstāv ar visiem rīcībā esošajiem spēkiem. Var vienīgi piebilst, ka lēmums bija bez īsta seguma, jo rīcībā esošie spēki bija gan skaitliski niecīgi, gan arī vāji bruņoti. Tomēr 28.jūlijā padomju spēku tālāka virzīšanās tika apturēta un tie, apejot Jelgavu, devās jūras virzienā. Ar mainīgām sekmēm kaujas turpinājās 29. jūlijā, neskatoties uz milzīgo padomju spēku pārsvaru, tiem izdevās ieņemt un nostiprināties tikai pilsētas nomalēs. 30.jūlija agrā rīta stundā sākās pilsētas “ģenerālšturmēšana” no Lielupes (Bauskas) puses, vēršot galveno triecienu pret dzelzceļa staciju. Pret nelielo pilsētas aizstāvju pulciņu apmēram 1 km garā frontē tika raidītas divas padomju divīzijas. Un tomēr tikai vakarā padomju spēku rokās nonāca nesaspridzinātais dzelzceļa tilts, taču staciju izdevās nosargāt. Tika apturēti arī padomju spēku uzbrukumi no dienvidaustrumiem, dienvidiem un dienvidrietumiem. Lieki piebilst, ka padomju spēku uzbrukumu pavadīja lielgabalu un mīnmetēju uguns. Visumā padomju spēku “ģenerālšturmēšana” bija neveiksmīga – viņi nespēja ieņemt ne dzelzceļa staciju, ne arī nokļūt pilsētas centrālajā daļā. Šajā dienā lielu atbalstu pilsētas aizstāvjiem sniedza latviešu aviācijas 35 lidmašīnu lielā grupa “Nakts kaujas grupa 12” (Nachtschlachtgruppe 12 [NGS-12]), kura veica 300 kaujas lidojumus pret padomju spēkiem,  nometot vairāk nekā 50 tonnas bumbu. Jaunu, vēl spēcīgāku, uzbrukumu Jelgavai padomju karaspēks atjaunoja 31.jūlija rītā, kad atkal kaujās iesaistījās padomju aviācija un reaktīvie mīnmetēji. Ar šo milzīgo pārspēku uzbrucējiem izdevās ielauzties pilsētas centrā. Domājot, ka pilsēta tikpat kā ieņemta, tajā ieradās arī 1.Baltijas frontes virspavēlnieks I..Bagramjans (1897 – 1982), taču viņa mašīna nokļuva spēcīgā apšaudē, tā, ka Bagramjans bija spiest slēpties kādā ceļmalas grāvī. Tūlīt sekoja strikta Bagramjana pavēle, par katru cenu pabeigt pilsētas ieņemšanu. Tomēr vēl 31.jūlija vakarā Jelgavas aizstāvju vienība sīksti pretojās padomju pārspēkam nelielā placdarmā pie Driksas tilta. Un, lai gan 31.jūlija vakarā padomju radio ziņoja par Mītavas (Jelgavas) ieņemšanu - pilsēta 31.jūlijā netika ieņemta! Tikai naktī uz 1.augustu vācu prettanku lielgabalu uguns aizsegā pilsētas aizstāvji – vācu un latviešu vienības –pa Driksas un Lielupes tiltiem atkāpās uz Lielupes labo krastu, tad abus tiltus uzspridzināja. Taču daži desmiti karavīru palika pilsētas mūros un turpināja aizstāvēt savu pilsētu. Ir zināms stāsts par kādiem četriem latviešu vīriem, kuri bija nocietinājušies Sv.Annas baznīcas tornī, kur līdz pēdējai patronai centās iznīcināt uzbrucējus. Vēlāk padomju armijas ziņojumā parādās skaitlis  161 – tik daudz vācu armijas karavīru laikā no 31. jūlija līdz 4.augustam esot padevušies gūstā. Bet cīņas turpinājās Lielupes labajā krastā. Naktī uz 1. augustu padomju spēki, izmantojot nesaspridzināto dzelzceļa tiltu, pārnāca Lielupes labajā krastā, ieņēma Cukurfabrikas teritoriju, tad Pasta salu un Jelgavas pili, taču, sastopot nepārvaramu pretestību, bija spiesti atkāpties atpakaļ uz Lielupes kreiso krastu. Nākošajā naktī līdzīgu operāciju padomju spēki atkārtoja nedaudz augšup – pie Dandāles muižas, ar plostiem šķērsojot Lielupi. Tomēr arī šoreiz nekādi lieli panākumi netika gūti. Papildus šajā laikā padomju spēki, lielgabalu un mīnmetēju atbalstīti, turpināja uzbrukumus arī citos rajonos. Tomēr Jelgavas pils šajās kaujās nonāca padomju spēku rokās. Aculiecinieki stāsta, ka lielgabali tikuši ievilkti pilī un pa pils logiem karavīri raidījuši šāviņus uz vācu un latviešu leģionāru pozīcijām pie Kalnciema ceļa. Par atbildi – vācu smagā artilērija pavērsa savus stobrus pret pili un to pamatīgi nopostīja, pils izdega. Pēc visa spriežot, “atmetuši ar roku” pilsētas pilnīgas ieņemšanas plānam, padomju spēki pārgrupējās, daļa atstāja pilsētu un ieņēma aizstāvēšanās pozīcijas gar Lielupes kreiso krastu. Tikmēr 3. un 4. augustā no Rīgas Jelgavas aizstāvjiem pienāca papildspēki. Naktī no 4. uz 5.augustu, pēc pamatīgas artilērijas uguns, tie forsēja Lielupi un Driksu un nostiprinājās nelielā placdarmā Linu vērptuves rajonā, veikli izbūvēja pontonu tiltu, pār kuru ienāca galvenie spēki. Pamazām padomju spēki tika izspiesti no pilsētas centrālās daļas, nelīdzēja arī padomju karavīrus atbalstošā mīnmetēju uguns. Jelgava faktiski tika atkarota. Lai padomju virspavēlniecībai nevajadzētu ziņot par šo sakāvi, tika dota pavēle nekavējoties, pārsviežot lielus armijas un artilērijas papildspēkus, “iznīcināt izrāvušos pretinieku” – tas nozīmēja no jauna ieņemt Jelgavu. Kaujas ilga 2 dienas, kur abas puses izmantoja artilēriju un mīnmetējus, pilsēta tika pagalam nopostīta. 7.augustā padomju spēki bija ieņēmuši visu Lielupes kreiso krastu, visu pilsētu. Jelgava bija sagrauta un pakļauta. Nobeigumā varam izdarīt secinājumus:
  1. Cīņas par pilsētu (Jelgavas aizstāvēšana) sākās 24. jūlijā ar pirmo padomju aviācijas uzlidojumu un ar lēmumu pasludināt Jelgavu par “pilsētu-cietoksni”(27.jūlijs).
  2. Padomju spēki pie Jelgavas dienvidrietumu pusē ieradās naktī uz 28.jūliju.
  3. Lai gan padomju radio ziņoja, ka pilsēta 31.jūlijā ieņemta, tā nebija tiesa. Pilsētas aizstāvju rokās bija neliels placdarms pie Driksas tilta un pilsētas daļa Lielupes labajā krastā.
  4. Laikā no 1. līdz 4. augustam ar mainīgām sekmēm norisinājās cīņas Lielupes labajā krastā.
  5. Naktī no 4. uz 5.augustu Jelgavas aizstāvjiem izdevās atgūt pilsētu savā kontrolē.
  6. 6.augustā sākās padomju spēku uzbrukums, un pēc 2 asiņainu kauju dienām pilsēta no jauna nonāca padomju iekarotāju rokās. Šoreiz jau uz palikšanu.
  7. Kaujās par Jelgavu abas puses izmantoja aviāciju, tankus, smago artilēriju un mīnmetējus, kas pilsētu pārvērta drupu un krāsmatu kaudzē.
    G.Grase Ģ.Eliasa Jelgavas VMM direktore

Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja ekspozīcijā

Uzskata, ka raganas ir burves, pareģes un dziedinātājas, sliktākajā variantā – kaitētājas. Raganot – nozīmē burties. Parasti ar raganošanu nodarbojās sievietes, bet šī nodarbe nebija sveša arī vīriešiem, raganis, ragans – burvis, apbūrējs. Dažos apvidos raganas tika dēvētas par spīganām, laumām, zintniecēm. Latviešu tradicionālā ragana bija sieviete ar vaļā palaistiem matiem, basām kājām un ar piena spainīti rokās. Par raganām tikušas dēvētas arī ļoti gudras sievietes, tādas kādreiz varēja sastapt agrās vai vēlās stundās, pļavās un mežos lasot zālītes. Arī ar neparastu skaistumu apveltītās sievietes tika uzskatītas par raganām. Savukārt, par vilkačiem varējuši pārvērsties tikai vīrieši. Kristīgā baznīca bija priekšgalā cīņā ar māņticību un, protams, ar cilvēkiem, kuri piekopa šo nodarbošanos. Viduslaikos par raganām un burvjiem uzskatīja cilvēkus, kuri savas dvēseles bija pārdevuši velnam, tātad – velna bērni. Laiku pa laikam tika organizēta raganu un burvju vajāšana, rīkotas raganu medības, organizētas tiesas prāvas, izpildīti sodi. Raganu medības aptvēra visus kontinentus. Interesanti atgādināt, ka Eiropā raganu medības tika rīkotas tieši protestantu zemēs un augstāko vilni raganu prāvas sasniedza tieši ar protestantisma rašanos un izplatību, aptvēra Eiropas lielāko daļu un ilga apmēram trīs gadsimtus. Ar sevišķu fanātismu un apsēstību tas notika t.s. vācu zemēs un ar Mārtiņa Lutera svētību. M. Luters šaubījās par raganu sabata un lidošanas iespējām. 1522. gadā M. Luters rakstīja, ka raganas zog pienu, izsauc sliktu laiku, uzsūta cilvēkiem kaitējumus, atņem kājām spēku, šūpuļos moka bērnus, mudina cilvēkus „uz mīlestību un ķermeņu saskarsmi”, sauca raganas par velna padauzām. Luters bija stingrā soda atbalstītājs, tas nozīmēja, ka raganu prāvās tika piemērota spīdzināšana, lai iegūtu pierādījumus un pēc tam sadedzinātu. Kurzemes un Zemgales hercogiste tika dibināta 1561. gadā, tomēr vēl pirms tam bija pieņemts lēmums atteikties no katoļticības un pāriet protestantu pusē, pieņemot luterānismu. Tādēļ hercogistes (1561–1795) teritorijā tika organizētas raganu prāvas jau pirmajos tās pastāvēšanas gados (Latvijas teritorijā pirmās raganu dedzināšanas notiek jau 16. gs. vidū un pirms tam) un faktiski beidzās tikai tās pastāvēšanas beigās. Hercogistes teritorijā dibinātajā Lutera baznīcā ieplūda diezgan pagāniska latviešu draudze, kuras reliģiskajos priekšstatos joprojām figurēja pagāniskās dievības un labākajā gadījumā tās bija savijušās ar kristietības elementiem, veidojot sinkrētismu. To savulaik mēģināja izskaust katoļu baznīca un turpināja arī luteriskā baznīca. Latviešiem kā zemnieku tautai bija izveidojušies ticējumi, kas koncentrējās ap tās pamatproblēmām – māju un lauku svētību, personīgo un dzimtas labklājību. To centās nodrošināt ar parastu kulta praksi, galvenokārt ar ziedošanu, kas tika veikta mājās vai dabas svētvietās, akmeņiem, kokiem, strautiem un tamlīdzīgi. Lauku auglīgumu un dzimtas labklājību centās nodrošināt arī ar buršanas palīdzību, izmantojot buramvārdus, pesteļus, nešļavas, lai no sevis „nokratītu” visu slikto uz citiem vai arī – tieši pretēji, piesaistītu citu „labumu” sev. Tādēļ, lai nezaudētu savu „labumu” un neiedzīvotos citu „sliktumā”, pie mājām aizsardzībai tika stādīti pīlādži, uz durvīm un māju galos uzliktas aizsardzības zīmes, piemēram, auseklītis un citas latviešu tradicionālās zīmes, bet Jāņos dedzināts ugunskurs – ragana, lai naktī lidojošās raganas tur apsvilinātos un nespētu nodarīt kaitējumus. Folklorists, literāts, kultūras vēsturnieks Kārlis Straubergs (1890–1962) uzskata, ka priekšstati par raganām Latvijas teritorijā pilnīgi noformējas 16. gs. 2. pusē. Ja līdz tam raganas jēdzienā ne vienmēr ielika negatīvu nozīmi, tad vēlāk tā palika tikai un vienīgi negatīva. 16. gadsimts ir laiks, kad Eiropas lielākajā daļā un arī hercogistē sākas raganu vajāšanas. Varbūt ne tik masveidīgas, tomēr vairāk vai mazāk raganu prāvas notiek arī hercogistes laikā. Pastāv viedoklis, ka kristīgā baznīca raganas tēlu ir dēmonizējusi.

Velns nes raganu uz elli (Olaus Magnus, Historia de gentibus septentrionalibus, 1555) attēls ņemts no R.E.Gailija.Raganu&Burvju Mākslas Enciklopēdija.Rīga. Izdevniecība Avots. 2004. 67.lpp

Tā kā mācītāju pienākums bija cīnīties ar māņticību – „lieko ticību”, kurā sakņojās „raganu būšanas”, tad viņi bija pirmie, kas pierakstīja, pētīja un pat publicēja savas teoloģiski filozofiskās pārdomas par šo jautājumu. Ar buršanām saistītas lietas atrodamas baznīcu vizitācijas protokolos, baznīcu grāmatās, mācītāju personiskajās piezīmēs. Faktiski vācu mācītāji bija pirmie, kas sāka pierakstīt latviešu tautas ticējumus, kuri veidoja kristietības un pagānisma hibrīdu. Lai gan luterticība hercogistē bija galvenā konfesija, latviešu tautas ticējumos figurēja katoļticības elementi. 1797. gadā Jelgavā izdotajā un lielākoties Kurzemē lasītajā „Latviskajā gadagrāmatā” (citiem vārdiem kalendārā), minēta paraža katoļu svēto dienās – Katrīnas, Marijas un uguns dienā, t.i. Labrenča dienā sievietes neauda, nevērpa, nešuva un neadīja. Bet tādās dienās kā Jurģa, Niklāva, Andreja un vēl dažās – kāva gaiļus un apslacīja laidarus, kūtis, sliekšņus palodas, pakšus un mājas pamatus. Šis rituāls, acīmredzot, tika veikts aizsardzībai no mošķiem un burvestībām. Hercoga tieslietu padomnieks K. L. Tečs 1767. gadā žēlojās, ka seno kurzemnieku pēcteči par spīti Evaņģēlija gaismai vēl arvien slepus upurējot pie svētiem kokiem un akmeņiem. Tāpat kurzemnieki ievērojot laimīgas un nelaimīgas dienas, tulkojot putna brēcienus un citas zīmes. Pastāvot arī veļu mielošana. Plašu un interesantu informāciju par latviešu tautas ticējumiem un nodarbošanos ar buršanu var smelties Breslavas ārsta Johana Kanolda krājumā, kas iznāca 18. gs. 20. gados. J. Kanolda vērību bija saistījusi ziņa un valodas, kas bija izplatījušās ārzemēs, ka Kurzeme esot „klasiska” burvju, raganu un vilkaču zeme. Lai iegūtu informāciju, J. Kanolds bija griezies pie Kurzemes mācītājiem un sevišķi garu atbildi ir saņēmis no Mežmuižas mācītāja Zāmuela Raneja, kurš pats arī ticēja raganu būšanu esamībai un varēja sniegt daudz „faktu”. J. Kanolds bez grozījumiem tos ar turpinājumiem publicēja, bet savos komentāros ar racionāliem argumentiem tos apšaubīja. Par to Z. Ranejs jutās ļoti aizskarts un iesūtīja jaunus materiālus. Tas bija stāsts par savādajiem notikumiem Blankenfeldes muižā Vilcē. Kādā 1720. gada saulainā jūlija dienā ganu meita Made, pamezdama gaisā ogu sauju, izsaukusi pēkšņu krusu, kas nodarīja lielu postu druvām. Pēcpusdienā Made pūtusi dvašu strautā, kas tūlīt pat pārklājies ar ledu. Ranejs personīgi ir piedalījies lietas noskaidrošanā. Blankenfeldes dzimtas kungs par šiem darbiem licis Madi ar pātagu izdzīt no muižas. Ganu meita kopā ar māti, kas arī bijusi Made, turpmāk dzīvojusi Lietuvā. Bet 1721. gadā, t.i. gadu pēc šiem notikumiem, muižas kūtī vienā naktī nobeigušies pieci teļi. Nopratinot meitas Trīni un Gertu, kuras agrāk draudzējās ar Madēm, noskaidrojās, ka teļi nomirdināti, apvelkot kūtij sarkanu pavedienu un iebāžot kaut ko teļiem mutē un to ir veikušas abas Mades, lai atriebtos Mēdemam. Noskaidrojās, ka meita Made Jāņu naktī ir bijusi kūtī, govīm zīdusi pienu, apspļaudījusi pakšus, tad muižas laukos ierakusi olas, teikdama, lai tur neviens grauds neaugot. Abas Mades pratušas pārvietoties pa gaisu kā putni. Mēdems panācis, ka Mades izdotas no Lietuvas un tikušas tiesātas. Tiesu sprieda trīs Hallē studējošie juristi. Nolēma, ka pie visa vainīga bijusi vecā Made, tādēļ tai piesprieda sodu sadedzinot, bet pirms tam nocērtot galvu. Jaunajai Madei iededzināja kauna zīmi un padzina no muižas ar slotas kātu. Gertai un Trīnei kā līdzzinātājām piesprieda maigāku sodu. Gertai, kura bija  centusies apgūt no Madēm raganošanu, piesprieda rīkstes un baznīcas sodu, bet Trīni, kura tikai skatījusies, bet neko nav darījusi, attaisnoja.

Raganas dzīro ar velnu un dēmoniem (kokgriezums) attēls ņemts no R.E.Gailija.Raganu&Burvju Mākslas Enciklopēdija.Rīga. Izdevniecība Avots. 2004. 380.lpp

Raganu prāvu piemēri hercogistē No 1552. gada vācu teritorijās darbojās imperatora Kārļa V izdotie noteikumi „Karolini”, kas reglamentēja raganu medības, attieksmi pret aizdomās turamajiem. Praksē tie netika ievēroti un ieguva fanātiskas formas. Hercogistē, kuras tiesvedībā figurēja Kārļa V izdotie noteikumi, tie lielos vilcienos tika ievēroti, un tiesvedība notika saskaņā ar noteikumiem. Raganu prāvas piederēja pie kriminālajiem tiesvedības procesiem, un katrai sabiedrības kārtai sods bija piemērojams atšķirīgi. Krimināllietās, sevišķi burvju un raganu prāvās, apsūdzētajam rādīja spīdzināšanas rīkus un piedraudēja likt tos darbā. Ja apsūdzētais nepiekāpās, tad sākās „laipna pierunāšana”, t.i. viegli spīdzināja ar tā saucamo „Bambergas” spīdzināšanas metodi – noguldīja (izstiepta miesa) un pēra ar pātagu, iebāza īkšķus presē un tos saspieda. Ja nelīdzēja, tad „pierunāja stingrāk”, t.i. spīdzināja ar otrās pakāpes rīkiem – „spāniešu zābakiem”, kas bija prese kājām, un izmantoja „Mēklenburgas daiktu”, kas bija krusteniska prese roku un kāju īkšķiem. Pēdējā spīdzināšanas pakāpe „piedraudēšana” tika izmantota, ja vainīgais atteicās nosaukt līdzzinātājus. Cilvēku pakāra aiz rokām un smaguma palielināšanai pie kājām piekāra smagumus – svara bumbas. Parastais sods – sadedzināšana. Ar laiku sadedzināšanu uz sārta kā soda veidu sāka aizstāt ar „humānākiem” – pēršanu, izraidīšanu, kauna zīmes iededzināšanu vai baznīcas sodiem. Jelgavā līdz pat 19. gadsimtam bija kauna stabs, 17. gs. zemniekiem par bēgšanu nocirta kāju, bet nepatiesas liecības devējiem nocirta roku. Soda izpildes vieta atradās Jelgavas tirgus laukumā (mūsdienās Hercoga Jēkaba laukums) un Romas patversmes vietā – Kārtavas (karātavu) kalnā, kura mūsdienās vairs nav. Raganu prāvas varēja notikt gan pilsētās, gan muižās. Burvjus tiesāja Jelgavā, kur atradās moku kambaris, bet soda izpildīšanas vieta bija Bauska. Jāteic, ka hercogs un viņa ģimenes locekļi vairāk vai mazāk bija iesaistīti raganu prāvu procesos. Ir saglabājies hercogienes Elizabetes Magdalēnas (hercoga Frīdriha sieva un hercogam Jēkaba audžumāte) sekretāra Mihaela Seržē ziņojums hercogienei tās uzturēšanās laikā Svētes pilī. Ziņojums sastādīts 1638. gada 6./16.aprīlī. Hercogienes sekretārs ziņo, ka esot notikusi tiesas izmeklēšana pret kādu Apelu un Zīli, kurus pirms sadedzināšanas Bauskā buršanā apvainojusi Rūteru Ilze. Arī pēc vairākkārtējas spīdzināšanas abi savu vainu nebija atzinuši. Zīle stāstījusi, ka protot labi ar apvārdotu sāli ārstēt lopus un neko ļaunu nedarot. Bet, tā kā pēc tiesneša ieskatiem vārdošana iedarbojas tikai ar velna palīdzību, Zīle sadedzināta. Apela lietā nolemts nopratināt Mežotnes krodzinieku Evertu, kuru Apels esot nobūris slimu, bet pēc tam izdziedinājis. Ja Apela vainu apstiprinās, arī viņu sadedzinās. Baznīca aizliedza ārstēt ar apvārdotas sāls palīdzību, pielīdzinot to buršanai. Jāteic, ka pati hercogiene labi prata ārstēt ar ārstnieciskajiem augiem. Dobeles pilī hercogienei bija aptiekas dārzs un aptieka ar aptiekāru. Ir saglabājusies aptiekāra vēstule, kurā aptiekārs konsultējas ar hercogieni par zāļu izgatavošanu un ziņo, kādi augi aug aptiekas dārzā. Aptiekārs ziņoja, ka esot labi augušas rozes un interesējās, kādā veidā izmantot rožlapas. Ārstnieciskiem nolūkiem hercogiene  pasūtīja dažādus augus no ārzemēm, tajā skaitā arī augļus. Latviešu zemnieku tradicionālā ārstēšanās bija brandavīns, rutks un pirts ar pēršanos, izmantojot dažādu augu slotas. Starp citu, toreiz struteni un asinszāli sauca par raganu zāli. Kristīgā baznīca apkaroja šīs parādības baznīcas līdzekļiem un atbilstoši tās dogmatiem. Tiesvedības sistēma un atbildība par nodarījumiem acīmredzot bija pielāgota tā laika priekšstatiem par taisnīgumu un pieļaujamajām tiesvedības metodēm, lai cīnītos ar šo parādību. Raganu medības Eiropā aktīvi sākās renesansē, bet noslēdzās apgaismības laikmetā. Eiropā pamazām sāka apskatīt raganu parādību no zinātniskā viedokļa. Uzkrātās zināšanas medicīnā un dabas novērojumos uz notiekošo lika paraudzīties no cita skatu punkta un neuztvert neizprotamo kā buršanas rezultātu. Pilnveidojoties tiesvedībai, nonāca pie secinājuma, ka spīdzināšanas rezultātā iegūtajām liecībām nav vērtības. Eiropas valstīs sāka atteikties no raganu prāvām, uzskatot tās nav humānas. Hercogistē raganu prāvas tomēr turpinājās, bet ne ar tādu fanātismu – soda mēri tika diferencēti, ne visi apvainotie buršanā tika sadedzināti.  

                                      Apsūdzētu vācu raganu spīdzināšana un nāvessoda izpilde (kokgriezums no Tengler, Laienspiegel, 1508) attēls ņemts no R.E.Gailija.Raganu&Burvju Mākslas Enciklopēdija.Rīga. Izdevniecība Avots. 2004. 352.lpp

Raganu prāvu tēma zinātnieku uzmanību saista joprojām un tiek izvirzītas dažādas hipotēzes, kas mēģina izskaidrot trīs gadsimtus ilgo vēstures periodu, kad tika rīkotas raganu medības, diemžēl arī hercogistē.   Inese Deksne, Vēstures un izglītojošā darba nodaļas vadītāja
Ne mazāk svarīgs par sauszemes un pasta ceļiem  bija ūdens ceļš - ērts un dabisks ceļš ar sezonālu raksturu, jo to varēja izmantot līdz ūdens aizsalšanas  brīdim. Dažkārt Lielupe bija kuģojama gandrīz visu gadu. Bija ziemas, kad upē ledus bija tik plāns, ka ar izturīgu korpusu būvētie kuģi uzlauza plāno ledu un varēja kuģot bez grūtībām. Kurzemes guberņā bija divas lielas kuģošanai piemērotas upes – Daugava un Lielupe, savukārt daudzās Lielupes pietekas un citas Kurzemes mazākās upes tika izmantotas koku pludināšanai. Izmantojot upju ceļus, caur Jelgavu uz Rīgu transportēja lauksaimniecības produkciju, kuru uz Jelgavu bija atveduši apkārtējie zemnieki, bet no Rīgas, savukārt, ieveda jelgavniekiem nepieciešamas preces. Dabiskais ūdens ceļš nesadārdzināja produkciju, ūdens transports bija ietilpīgāks un varēja uzņemt lielākas kravas nekā zemnieku rati vai ragavas. Guberņas laikā Jelgava kalpoja kā tranzītvieta, kur tika pārkrauta un uzglabāta prece tālākai transportēšanai uz Rīgu vai no tās. No Jelgavas ar kravu uz Rīgu 1854.gadā bija devušies 104 kuģi ar kravu 243 tūkstošiem rubļu vērtībā , 1855.gadā - attiecīgi 217 kuģu ar kravu 917 tūkstošu rubļu vērtībā, bet 1857.gadā – 559 kuģi ar 1 miljons 202 tūkstošiem rbļ. lielu vērtību. Iebraucošajiem kuģiem bija jāmaksā muitas nodeva. Muitnīcās notika arī kuģu reģistrācija, tādēļ ir saglabājusies šāda veida informācija. Savukārt no Rīgas uz Jelgavu 1854.gadā devās 203 kuģi ar kravas vērtību 1 miljons 844 tūkstoši rubļu, bet 1857. gadā – 295 kuģi ar 1 miljonu 161 tūkstoti rubļu lielu kravu vērtību. Muitas namiņš atradās Lielupes tilta galā. Plosta tilts pār Lielupi un muitas namiņš, 20.gs. sākums. A.Strekāvina zīmējums . Koku pludināšana pa Lielupes pietekām Mēmeli, Mūsu un citām bija ieviesusies jau no hercogistes laikiem. 1783.gadā hercogs izdeva pavēli, ka  par koku pludināšanu Jelgavai katru gadu pienācās nodeva malkas veidā. Lielākā daļa koku guberņas laikā palika Jelgavā, izņemot ozolkokus, kas tika pludināti tālāk uz Rīgu. Guberņas laikā  kokus pa Mūsas upi pludināja no Kauņas guberņas. Pastāvēja koku pludināšanas ūdens ceļi. Visvairāk meža tika pludināts pavasaros ūdens palu laikā. 1859.gadā uzlaboja koku pludināšanas ceļu bīstamākās vietas – iztaisnoja pārāk asos upju līkumus, nolīdzināja krāces un apgāja akmeņainākās vietas. Koku pludināšana bija bīstama nodarbošanās, kas prasīja lielu izveicību un prasmi. Kuģošanas nozīmes palielināšanās prasīja piestātņu un ostu izveidošanu. 1821.gadā nojauca daļu no Jelgavas pils nocietinājumiem. Atbrīvojās vieta, un 1824.gadā pie Lielupes vienā no bijušo pils nocietinājumu grāvja posmiem iekārtoja nelielu ostu. Tai blakus uzcēla tilta sarga namiņu un  zirgu staļļus. 1824.gadā arhitekts Frīdrihs Augusts Šulcs uzprojektēja zivju tirgotājiem atsevišķu tirdzniecības vietu - pie Driksas izveidojās zivju tirgus, kas darbojās arī 20. gs. 20. un 30. gados. Netālu no Jelgavas tirgus Driksas malā iekārtoja vēl vienu kuģīšu piestātni.  Ūdens transports bija pieejams arī pasažieriem gan Lielupē, gan Driksā izveidotajās kuģu piestātnēs.

Zivju tirgus Driksas krastmalā, 20.gs. sākums.

 Upes transportu  pamatā veidoja baržas un buru laivas, Lielupē varēja piestāt arī nelieli vienmasta buru  kuģi, piemēroti preču pārvadāšanai. To būvēšana notika arī Jelgavā. Cena svārstījās no 1,5 – 2 tūkstošiem rubļu. Šāda tipa kuģis varēja uzņemt līdz 4 tūkstošiem pudu (1 puds = 16,3805 kg / 65.522 kg) smagu kravu. To iegrime bija 6 – 7 pēdas dziļa.  No Jelgavas līdz Rīgai šāda tipa kuģiem bija jākuģo divas diennaktis. Par preču pārvadāšanu bija noteikta maksa – no 1 ½ – 2 rubļiem par lastu (1 lasts kuģa tilpuma = 120 pudu labības = 60 pudu linu = 80 kub.asu kokmateriālu, 1lasts=122 krievu pudi vai 2,26 tonnas). Ar laiku sāka kursēt arī  tvaikonīši.  Pirmais tvaikonis no Rīgas Jelgavā pienāca 1844.gadā, bet 1847.gadā atklāja pastāvīgu satiksmi.1851.gadā Lielupē peldēja 1215 laivas un kuģīši, 45 plosti. Kurzemes guberņā kuģošana pa Lielupi tika vērtēta kā ne visai izdevusies un ērta salīdzinājumā ar sauszemes pārvadājumiem, jo karstās vasarās pie Kalnciema ūdens līmenis samazinājās zem 5 pēdām (1pēda = 30,48 cm / 152,4 cm), kas lika kuģiem šajā laikā kuģot ar nepilnu kravu, lai samazinātu iegrimi. Populāri bija arī preces pārvadāt ar strūgām – liellaivām ar plakanu dibenu, kas bieži bija taisītas vienam braucienam, tad tika izjauktas malkā. Ar strūgām pārvadāja dažādas lauksaimniecības preces. Upju ceļi bija jāpazīst, tādēļ bieži algoja enkurniekus – ūdens ceļu zinātājus noteiktos upju posmos. Enkurnieku darbs bija sezonāls, ziemas laikā bija jāmeklē citi peļņas avoti, tādēļ tas tika uzskatīts par grūtu un slikti atalgotu darbu. Upju ceļš un peldošais transports tika izmantots ne tikai saimnieciskām vajadzībām, bet arī izklaidei un atpūtai, kā sporta veids populāra kļuva arī burāšana. 19.gs. nāca modē vasarās doties uz Rīgas jūrmalas peldvietām -  Kauguriem, Sloku un Dubultiem. Tā kā zemes ceļš uz Jūrmalu bija slikts, neērts un dārgs, ātri vien izveidojās  satiksme pa Lielupi. 1837.gadā  līdz Dubultiem no Jelgavas sāka kursēt kuģis, brauciena ilgums bija četras stundas, kuģis piederēja Rīgas tirgotājam Vērmanim. Vēlākajos gados no Jelgavas uz Dubultiem kursēja jau trīs kuģīši. Ar laiku buru kuģus izkonkurēja tvaikoņi.  Pie Lielupes tilta pasažierus gaidīja tvaikonis „Mitau” un „Kommikation” (Satiksme). Neilgu laiku kursēja arī „Metevr”, bet to pārcēla uz citu vietu, jo bijis par „stipru” Lielupei, sacēlis pārāk lielus viļņus. Tvaikonis „Mitau” bija Zviedrijā būvēts kuģis un jelgavniekus apkalpoja līdz pat I pasaules karam. „Mitau” piederēja zivju tirgotājam Sēlim no Rīgas. Sēlis bija pārvācojies latvietis un savu uzvārdu izrunāja vāciskā stilā. Ceļošanu ar „Mitau” pievilcīgu padarīja kuģa bufete un tās populārais viesmīlis Abramke. Kuģa firmas ēdiens bija milzīgs sīpolklopsis pa visu šķīvi. Abramke pildīja arī kurjera pienākumus – nodeva pasūtījumu saiņus Jūrmalā dzīvojošajiem ģimenes locekļiem un otrādi. Abramke parasti bija arī tas, kurš jelgavniekiem sarunāja vasarnīcas Jūrmalā. Bez tam Abramke prata izvietot cilvēkus uz kuģa: tos, kuri nesapratās, Abramke izvietoja tā patālāk, bet tos, kuri bija draudzīgi, kopā. Svētdienās uz „Mitau” bieži brauca pūtēju orķestris. Tad kuģis bija greznots ar meijām un raibiem karodziņiem. Turklāt Abramke nekad neizplatīja baumas par brauciena laikā redzēto ne visai korekto pasažieru uzvedību, nekad no viņa neviens nedzirdēja stāstus par piedzeršanos, flirtēšanu, ālēšanos vai kādu citu nepiedienīgu uzvedību.  Abramke bija izcili diskrēts. Līdz Slokai brauca arī divi mazāki tvaikonīši „Pāvils” un „Keckau” (Ķekava). Abi galvenokārt pelnījās ar zivju pārvadāšanu, bet uzņēma arī upes tuvumā dzīvojošos lauksaimniekus un to produkciju. Ap 1901. gadu Sēli sāka izkonkurēt Rīgas vācu firma „Augsburg”, kas Lielupē pie plosta tilta uzbūvēja savu kuģu piestātni. „Augsburg” drīz vien izkonkurēja iepriekšējos kuģu īpašniekus un to kuģi pārgāja „Augsburg” īpašumā. Jaunā firma paplašināja satiksmi līdz Rīgai. Uz turieni gāja tvaikonis „Kondor”, kas no pārējiem kuģiem ievērojami atšķīrās, jo tam bija sava elektriskā apgaismošana, kas Jelgavā vēl bija luksusa lieta. Līdz Jūrmalai sāka kursēt ļoti grezns kuģis „Fortuna”.  Kuģa maršruts līdz Rīgai gāja caur Jūrmalu, kur tas pieturēja Slokā un Jūrmalas peldvietās.

Tvaikonis “Fortūna” , 20.gs.sākums.

Uz Annenburgu (Emburgu) kursēja nelieli kuģi „Zarja”, „Bojarišņa”, „Olga” – visi piederēja Rīgas tirgotājam Rodionovam, kurš neradīja konkurenci „Augsburg”. I pasaules kara laikā kuģu satiksme starp Jelgavu un Rīgu netika pārtraukta. Tā kā satiksme privātpersonām pa sauszemi I pasaules kara pirmajā gadā bija ierobežota vai pat slēgta, lietoja ūdens satiksmi, ko nodrošināja A. Augsburga kuģi: „Ādolfs Aghte”, „Kondors”, „Agate” un Kurzemes tvaikoņu sabiedrības kuģis „Rīdzinieks”. Ne visi kursējošie kuģi uzņēma pasažierus. Pārvadāja galvenokārt preces. Tādēļ pasažieru kuģi bija pārpildīti, jo braukt gribētāju bija vairāk nekā kuģi spēja uzņemt. Vienā dienā pārvadāja līdz tūkstotim pasažieru, neviens neatcerējās, ka vienā dienā pa Lielupi būtu bijis pārvadāts tāds cilvēku daudzums. Cilvēku milzīgais pieplūdums bija radies sakarā ar Kurzemes bēgļu atgriešanos. Kara sākumā evakuētajiem  iedzīvotājiem pavēlēja reevakuēties. Tie atgriezās Jelgavā un tās tuvākajā apkārtnē; laucinieki ar ratiem, lopiem, zirgiem mēģināja tikt atpakaļ savās saimniecībās. Tie, kuri nerada iespēju braukt ar kuģi, uzņēmās tālo ceļu pa sauszemi. Firmai „Augsburg” bija jāpārcieš arī neslava, kas radās tai piederošo kuģu avāriju dēļ. 1907. gada 23. maijā saskrējās divi Augsburga kuģi – kuģis „Vilma”, kas netālu no Jelgavas Lielupē uzskrēja virsū kuģim „Adler”, kurš dabūja caurumu korpusā un tādēļ nogrima. Kuģa kapteinis pirms tam  paspēja kuģi uzsēdināt uz sēkļa  ar priekšgalu, tādējādi dodot iespēju  pasažieriem izglābties. Nedienas ar „Vilmu” nebeidzās. Tajā pašā gadā Daugavā pie pieturas, atiešanas brīdī kuģis „Vilma” apgāzās un nogrima. Par negadījuma iemeslu kalpoja pārpildītais un nepareizi ar precēm piekrautais kuģis. Klājs bija nokrauts ar precēm – mucām, maisiem, saiņiem, kastēm, bet kajītēs atradās pasažieri. Kuģa korpuss nebija piemērots preču pārvadāšanai, jo kuģis bija šaurs un garš.  Notiekošajam liecinieki bija cilvēki upes abos krastos. Kliedza pasažieri kajītē, kliedza arī cilvēki krastos. Tikai daži paspēja izglābties, jo kuģis tūlīt pat nogrima.  Kad ieradās policija, no kuģa bija redzams tikai skursteņa gals. Kuģi ievilka Daugavas vidū, lai vieglāk būtu to izcelt ārā. Firmai bija lieli zaudējumi. Akciju kurss  firmai kritās par 50%,  noslīkusī prece bija jāatmaksā. Divām firmām par alu, degvīnu un petroleju vien  Augsburgam bija jāatdod 500 un 400 rubļu, nerunājot par citām precēm, kas arī bija jāatmaksā. Pēc kuģa izcelšanas kajītē atrada 11 noslīkušus cilvēkus, aculiecinieki ziņoja, ka no kuģa paspēja izglābties 7 – 10 cilvēki. Cik patiesībā bija iztirgots pasažieru biļešu, neizdevās noskaidrot. Firma teica, ka 70, bet aculiecinieki lēsa, ka 150. Līdz ar to neizdevās noskaidrot īsto bojā gājušo skaitu. Kuģis „Vilma” presē tika nodēvēts par nelaimes kuģi. Pastāvēja projekti ne tikai izmantot dabiskos ūdens ceļus, bet būvēt jaunus. Uz šo domu virzīja ūdens ceļu izdevīgums un lētums. 1825. gadā Bauskas rāte nosūtīja Kurzemes guberņas pārvaldei priekšlikumu padarīt kuģojumu Lielupes posmu no Jelgavas līdz Bauskai. Tika izstrādāts projekts, bet tālāku virzību tas neguva līdz pat 1860. gadam, kad pie tā iekustināšanas ķērās pats Kurzemes gubernators Johans fon Breverns. Tika atzīts, ka Jelgava – Bauska ūdensceļa uzlabošana dotu ekonomisku efektu ne tikai Kurzemes, bet arī Kauņas guberņai. No jauna izstrādāja tehnisko risinājumu, līdzekļus projektam paredzēja gūt no īpaša nodokļa. Bet arī šoreiz tālāk par projektu iecere netika. 19. gs. beigās šai iecerei pieķērās Kurzemes Ekonomiskā sabiedrība, kas savās rindās apvienoja progresīvus lauksaimniekus, galvenokārt muižniekus. Kurzemes Ekonomiskā sabiedrība bija ieinteresēta preču apmaiņas izaugsmē starp Jelgavu un Rīgu. Ekonomiskajā izdevīgumā bija ieinteresēts arī Mežotnes muižnieks firsts  Anatols fon Līvens, kurš par saviem līdzekļiem pasūtīja jaunu projektu ūdensceļa uzlabošanai starp Jelgavu un Bausku. Firsts Līvens savā muižā attīstīja rosīgu saimniecisko darbību un bija ieinteresēts savos kaļķa cepļos un ķieģeļnīcās saražoto produkciju (caurules, dakstiņi, ķieģeļi) nogādāt līdz Jelgavai un Rīgai pa ekonomiski izdevīgo ūdens ceļu. To parasti varēja darīt ar vezumiem un nelielām laivām, kas bija sarežģīti saražotās produkcijas lielā apjoma dēļ. Projekts paredzēja uzcelt 3 aizsprostus, lai paceltu ūdens līmeni un iegūtu piecu pēdu dziļumu periodos, kad upē ir zems ūdens līmenis.  Projekta uzdevums bija padarīt kuģojamu Lielupi no Jelgavas līdz Dubes muižai Bauskas pievārtē.  Ūdens dziļums ļautu izmantot kravas ietilpīgāku transportu. Projekts izmaksātu 900 tūkstošus rubļu. 1903. gadā Kurzemes Ekonomiskā sabiedrība nodibināja speciālu komisiju projekta izvērtēšanai. Darbs noslēdzās 1908. gadā un tika atzīts projekta ekonomiskais lietderīgums, ieguvums un izdevīgums. Jelgavā 1910. gadā to publicēja pat atsevišķā brošūrā. Tomēr arī šoreiz projekts netika īstenots, kaut arī tolaik ūdens ceļi tika uzskatīti par modernākiem un rentablākiem nekā zemes ceļi. Mūsdienās agrāko laiku terminoloģija, kas tika izmantota kuģošanā un plostošanā, ir jau ieguvusi citu nozīmi. Tā savulaik „šmiga” nozīmēja labu plosta gaitu bez kavēkļiem , būt šmigā nozīmēja, ka plostnieki varēja atvilkt elpu, nebija jāstrādā un jāuzmana plosta gaita. Plostošana  bija nodarbošanās veids –  arods,  kad plostnieki vadīja pa upēm lielākus vai mazākus plostus – kopā savienotus  baļķus vai cita veida  kokmateriālus, tajā skaitā malkas laišana pa upēm. Plosta lielums bija atkarīgs no upes lieluma un grūtību pakāpes. Mūsdienās šie vārdi tiek lietoti pavisam citā – frazeoloģiskā nozīmē. Guberņas laikā intensīvā ūdens transporta satiksme ir jau vēsture. Enkurnieku arods un plostu laišana pastāvēja arī 20.gs. 20.un 30. gados. Vecie jelgavnieki vēl atceras braucienus ar kuģīšiem uz Kalnciemu, Majoriem, Emburgu. Dzelzceļš un sauszemes ceļu transports ar laiku izkonkurēja ūdens ceļus. Pašlaik Lielupi un Driksu izmanto izklaidei un sportam, atpūtai un tūrismam, tomēr Jelgava bija un  paliek pilsēta pie upes. Inese Deksne, Vēstures un izglītojošā darba nodaļas vadītāja
Visu fotogrāfiju autors ir Aldis Barševskis Galerijas vieta
Šogad Glūdas – Liepājas dzelzceļam aprit 90 gadi kopš tā izbūves sākuma. Atceroties jaunu dzelzceļa līniju izbūvi Zemgalē 20.gs. 20.gados, Jelgavas muzejs piedāvā nodaļu no G. Putiķa promocijas darba “Dzelzceļa transporta attīstība Latvijā 1918 – 1940: problēmas un risinājumi” (2012.gads) par Glūdas – Liepājas dzelzceļa līnijas izbūves vēsturi. Dzelzceļa transporta vēsture Latvijā sākās 1859. gadā, kad tagadējo Latvijas teritoriju šķērsoja uzbūvētā Krievijas impērijas dzelzceļa līnija Sanktpēterburga –  Pleskava – Viļņa – Varšava, posmā Kārsava – Daugavpils tās kopējais garums Latvijas teritorijā bija 179km. Kopš 1860. gada, kad šo līniju nodeva pilnvērtīgā ekspluatācijā, Latvijas teritorija pirmo reizi vēsturē bija iekļauta globālajā Eiropas satiksmes infrastruktūras tīklā un vēsturiskā perspektīvā noteiktu iespēju attīstīt dzelzceļa būvniecību un ekonomiskos sakarus ar vēl nebijušu preču piegādes ātrumu Eiropas un vietējā tirgus patērētājiem. Krievijas impērijā 1869. gadā sāka Liepājas – Romnu (tagad Ukraina) dzelzceļa tranzīta maģistrāles būvi, un posmā Liepāja – Kaišedore (tagad Lietuva) satiksmi atklāja 1871. gada septembrī. 1873. gada septembrī uzbūvēja dzelzceļa atzaru no Radzivilišķiem līdz Kalkūniem uz Sanktpēterburgas – Varšavas dzelzceļa. Atlikušo posmu līdz Romniem sāka būvēt 1872. gadā un satiksmi no Liepājas uz Romniem atklāja 1874. gadā. Savukārt pēc 1.pasaules kara Krievijas platsliežu dzelzceļa līnija Liepāja – Romni kļuva par transporta nozares vēsturi ar iedomātu nākotni, bet nerealizētām iespējām atjaunot konkrētās dzelzceļa līnijas „tranzīta maģistrāles” statusu, jo politisko domstarpību un atšķirīgo saimniekošanas modeļu dēļ šāda iespēja dzelzceļa līnijas ģeogrāfijā, kas ietvēra Latviju, Lietuvu, Poliju un PSRS, tā arī palika nerealizēta20.gs.20.-30.gados, un bijušās dzelzceļa līnijas posmi pildīja tikai katras valsts saimnieciskos un sociālos uzdevumus. Latvijas teritorijā palikušais posms Liepāja – Vaiņode nepildīja ne vienu, ne otru nosacījumu, un bija jāmeklē citi risinājumi, lai atdzīvinātu valsts problēmu mākto ekonomiku ne tikai Dienvidkurzemes reģionā, bet arī valstī kopumā, jo Liepāja bija uz eksporta operācijām vērsta osta ar piesardzīgu cerību 20.gs.20.gados piesaistīt Padomju Krievijas tranzītu virzienā uz Eiropas tirgiem. Latvijas Republika jaunajā politiskajā un ekonomiskajā situācijā, kas bija izveidojusies pēc Versaļas miera līguma, savas labklājības avotu saskatīja tranzīta preču pārvadājumos starp Austrumiem un Rietumiem, pildot savdabīgu preču aprites „tilta” funkciju.[1] Arī ekonomisko aprindu oficiozs žurnāls „Ekonomists” pauda uzskatu, ka „Latvijas dzelzceļā jābūt dažāda platuma stigām (sliežu ceļam): no Latvijas Rietumu robežas līdz centram – Rietumeiropas platums (1435mm), bet dzelzceļā no Latvijas ostām uz austrumiem – Austrumu platums (1524mm)”. [2]Šādas idejas realizācijas gadījumā Latvijas dzelzceļā izveidotos unikāla situācija par divu dažādu sliežu ceļu platumu vienlaicīgi uz Latvijas platsliežu dzelzceļa līnijām, bet  tas nekad netika īstenots valsts mērogā, jo tas ierobežotu iekšzemes kravu un pasažieru pārvadājumus. Tomēr Latvijai,īstenojot „saimnieciskā tilta” politiku starp Austrumiem un Rietumiem, bija jārēķinās ar kaimiņvalstu nacionālā egoisma diktētajām prasībām valsts ekonomikā, kas izraisīja sāncensību par dažādu atvieglojumu piešķiršanu preču tranzīta piegādātājiem, un savstarpējas konkurences veicināšanu starp tranzīta kravu pārvadātājiem, lai panāktu zemākas nodokļu un tarifu likmes preču eksportam un importam. No reģionālajām ekonomikas interesēm tās galvenokārt bija kokmateriālu un lauksaimniecības (piena produkti, gaļa, citi lauksaimniecības ražojumi) preču eksports. Dzelzceļa virsvaldei jaunu dzelzceļu būves politikā noteicošais sākotnēji bija Liepājas virziens. 1919.gada 7.oktobrī Latvijas dzelzceļa galvenais direktors G.Klaustiņš Satiksmes ministrijai nosūtītajā pavadvēstulē Nr.2973 „Piezīmes par dzelzceļu virsvaldes tuvākajiem uzdevumiem dienvidvakara Kurzemē” izklāstīja savu vīziju par Liepājas dzelzceļa mezgla attīstības perspektīvām.[3] Pēc G.Klaustiņa domām Liepājas rajona dzelzceļa ekspluatācija (1919) ir sarežģīta, jo Liepājas – Aizputes dzelzceļa līnija ir privātīpašums un Aizputes – Saldus dzelzceļa līnija ir pilnībā izolēta administratīvā līmenī, bet tuvākajā nākotnē (1919) nepieciešams sakārtot šo dzelzceļa mezglu, jo Liepājas osta pēc politiskām un militārām kolīzijām varētu izveidoties par pirmklasīgu koku eksporta ostu Latvijā.[4] Dzelzceļa līnijas, kas tiecās uz Liepājas dzelzceļa mezglu: Liepāja – Priekule – Mažeiķi, Liepāja – Aizpute, Aizpute – Saldus, Liepāja – Ziemupe, Pāvilosta – Alsunga (ar pārrāvumu starp Ziemupi un Pāvilostu), bija izbūvētas caur mežiem bagātiem novadiem un perspektīvā varēja nodrošināt Liepājas ostu ar nepieciešamo kokmateriālu daudzumu eksportam. Jāņem vērā, ka otra lielā Kurzemes neaizsalstošā osta Ventspils pēc kara nebija pieejama lielajiem jūras kuģiem: karadarbības un vācu okupācijas laikā ostas fārvaters netika tīrīts un Ventas upes ieteka Baltijas jūrā aizsērēja. Rīgas – Liepājas dzelzceļa līniju tikai nosacīti var saukt minētās līnijas vārdā. Faktiski no Jelgavas – Mažeiķu dzelzceļa posma esošās stacijas „Glūda” bija paredzēts būvēt dzelzceļa atzaru uz Liepāju. Jau 1920.gada 20.maijā Dzelzceļa pārvaldei bija izsniegts Satiksmes ministra pilnvarojums par dzelzceļa stigas nospraušanu no Saldus līdz Aizputei.[5] DZV bija savs uzskats par dzelzceļa līniju uz Liepāju – Latvijas dzelzceļa veiktās ekspertīzes tēžu (Dzelzceļa Virsvaldes) kopsavilkumā (krievu valodā) bija rakstīts, ka „Latvijai Rīgas – Liepājas dzelzceļa maģistrāle ir ļoti svarīga saimnieciskajās attiecībās un tāpēc tās apsaimniekošana būtu piekritīga Latvijas dzelzceļiem”.[6] Tā bija nopietna pretruna, jo dabā nepastāv līnija Rīga – Liepāja,[7] tikai tās posms Latvijā starp Vaiņodi un Liepāju kā atlikums no kādreiz varenās Liepājas – Romnu līnijas, bet ambīcijas pārsniedz Latvijas dzelzceļa politiskās un ekonomiskās iespējas realizēt šādas dzelzceļa līnijas ekspluatācijas pārvaldi citas valsts teritorijā. Diskusija par dzelzceļu no/uz Liepāju norisinājās arī publiskajā telpā – periodikā, kur tika atspoguļoti dažādi viedokļi par vēlamo Liepājas dzelzceļa līnijas izbūves virzienu, bet nekad netika noliegta nepieciešamība pēc šāda dzelzceļa. Dzelzceļa būves nepieciešamību virzienā uz Liepāju noteica arī apstāklis, ka pēc Latvijas Republikas nodibināšanas publiski paustais viedoklis[8] par Baltijas valstu vienotību ekonomiskajā telpā kā sava veida reģiona integritātes veidu ātri vien izrādījās tikai atsevišķu politiķu un viņu pārstāvēto politisko spēku mirkļa ilūzijas, kurām nebija lemts piepildīties ģeopolitisko reāliju un reģiona ekonomisko attiecību reālpolitikā dēļ. Baltijas valstis globālās ekonomikas kontekstā nevarēja uzskatīt par noslēgtu teritoriālo vienību, jo šīs valstis nebija ekonomiski pašpietiekamas savu ierobežoto resursu un mazās teritorijas dēļ, kas liedza iespēju nepiedalīties starptautiskajā tirdzniecībā vai veidot vienotu ekonomisko politiku transporta jomā, kur nebija vienādi noteikumi visās trijās Baltijas valstīs atšķirīgās transporta infrastruktūras uzbūves un vēsturiskās noteiktības izpratnē. Latvijas dzelzceļa oficiālais viedoklis bija ne tikai iepriekš minētā G. Klaustiņa pārdomas par Liepājas nodrošināšanu ar dzelzceļa satiksmi, bet arī DZV Tehniskās direkcijas vadītā A. Tramdaha viedoklis,[9] ka pirmais uzbūvētais dzelzceļš Latvijas teritorijā jāpiesaista Liepājai, vienlaicīgi atzīstot, ka saglabāsies dzelzceļa satiksmes izmantošanas neērtības pie konkrētā virziena.[10] Savukārt Aizputes – Saldus dzelzceļa tehniskais stāvoklis apdraudēja vilcienu kustības drošību[11], un tā izmantošana ilgtermiņā bija apšaubāma.[12] Ostas pilsētas Liepājas īpašo vietu Latvijas satiksmes infrastruktūras nodrošināšanas politikā[13]  noteica arī apstāklis, ka pilsētas ostas infrastruktūra militāro konfliktu laikā nebija būtiski cietusi, jo neatradās karadarbības zonā[14]. Visu trīs Latvijas lielāko eksporta ostu (Rīga, Ventspils, Liepāja) stāvoklis pēc kara bija apmierinošs, lai visai īsā laikā varētu uzsākt uz ostām atvesto kravu pārkraušanu importam un eksportam, izmantojot dzelzceļa satiksmes iespējas šo pārvadājumu realizēšanā. Liepājas apgādi ar kvalitatīvu dzelzceļa transportu noteica arī vispārējā politiskā un ekonomiskā situācija Baltijas reģionā, jo, nesākot dzelzceļa līnijas izbūvi uz Liepāju, būtu apdraudēts tās eksporta ostas statuss 20. gs. 20. gadu sākumā tāpēc, ka preces varētu novirzīt uz Klaipēdu, Dancigu un Karalaučiem.[15] Klaipēdas osta līdz 1923. gada februārim atradās Tautas savienības pārvaldē,[16] un tas bija viens no iemesliem, kādēļ Lietuva savas kravas eksportam novirzīja uz Liepājas ostu pa dzelzceļu. Saskaņā ar Tautu Savienībā izveidotās starptautiskās komisijas lēmumu 1924. gada 8. maijā ar Lietuvas Republiku tika parakstīta konvencija, kas Klaipēdas apgabalu nodeva Lietuvai kā autonomu teritoriju, bet paredzētā tranzīta kravu kustība uz Klaipēdu nenotika sakarā ar Lietuvas – Polijas savstarpējo konfliktu.[17] Tai pašā laikā, veicot preču pārvadājumus pa Lietuvas Republikas teritoriju, jau 1921. gadā Latvijas dzelzceļa transports Liepājas ostu nevarēja nodrošināt ar kravu pārvadājumiem, jo trūka tam nepieciešamo preču pārvadājumu vagonu.[18] 1920./1921. gadā nereti kravu pārvadājumu jomā bija situācija, kad dzelzceļš vagonu trūkuma dēļ nevarēja nodrošināt pietiekamu vagonu skaitu preču kravu pārvadājumiem, kas traucēja tranzīta preču apriti. To noteica arī atšķirīgais dzelzceļa sliežu platums, kas neļāva nodrošināt pietiekamu vagonu daudzumu attiecīgajās dzelzceļa līnijās, jo vilcienu riteņu pāru mainīšanas mezgli bija tikai lielajās Latvijas pilsētās, kas nevarēja nodrošināt kustību uz visiem atšķirīgajiem dzelzceļa sliežu platuma ceļiem (t.sk. arī Lietuvas dzelzceļa problēma virzienā uz Liepāju – 1435mm). Eksporta un importa preču piegādātājs un saņēmējs ģeogrāfisku iemeslu dēļ bija Padomju Krievija un reģionālajā presē tas pat netika īpaši slēpts,[19] ka Liepājas dzelzceļa būve galvenokārt ir starptautiskās tirdzniecības noteikta, nevis Latvijas iekšējās satiksmes infrastruktūras sakārtošanas galvenais jautājums. Vācu okupācijas laikā 1915. gadā uzbūvētā dzelzceļa līnija Jelgava – Šauļi – Tilzīte ar sliežu platumu 1435mm arī radīja papildus problēmas attiecībās ar Lietuvu, jo dzelzceļa līnija Liepāja – Romni Latvijas etnogrāfiskajā teritorijā bija nepilni 45km cariskās Krievijas laikā, bet dzelzceļa līnija Jelgava – Šauļi šķērsoja nozīmīgo Mažeiķu dzelzceļa mezglu, caur kuru bija uzbūvēta dzelzceļa līnija Liepāja – Romni, un tādējādi caur Lietuvas teritoriju bija iespējams veikt kravu un pasažieru pārvadājumus virzienā uz Liepāju. Līdz politiskās un robežu jautājumu situācijas noregulējumam starp Latviju un Lietuvu Mažeiķu dzelzceļa mezglā no 1920. gada janvāra līdz 1920. gada 17. septembrim[20] atradās Mažeiķu stacijas komandantūra, kas bija pakļauta Latvijas armijai. Mažeiķu stacijas komandantūras izveidi noteica Latvijas armijas panākumi Bermontiādē, neskaidrais robežjautājums, kur Mažeiķu dzelzceļa mezglam bija būtiska vieta un sākotnējais Sabiedroto misijas atbalsts, akceptējot Lietuvas un Latvijas komandantūru izveidi Mažeiķu dzelzceļa mezglā.[21] Attiecībā uz Mažeiķu dzelzceļa mezglu Latvijas delegācijas priekšlikums bija dzelzceļu atstāt Lietuvas jurisdikcijā, bet tā pārvaldi posmā no Reņģes stacijas līdz Vaiņodes stacijai Lietuvas teritorijā nodot Latvijas dzelzceļa administrācijas pārvaldē līdz laikam, kad Lietuvas dzelzceļa pārvadājumi šajā posmā būs lielāki par Latvijas dzelzceļa pārvadājumiem.[22] No Latvijas puses tā bija visai savdabīga ekonomiskā intervence pret kaimiņvalsti, kuras mērķis bija pārvaldīt citas valsts rīcībā esošu nozīmīgu dzelzceļa transporta mezglu, jo Lietuvas rūpniecība, tranzīta preču aprite un politiskais konflikts ar Poliju liedza iespēju, ka dzelzceļa līnijas posmā Reņģe – Vaiņode Lietuvas teritorijā uz bijušās Liepājas – Romnu dzelzceļa maģistrāles varētu nodrošināt lielākus kravu pārvadājumus par Latvijas dzelzceļa tranzīta pārvadājumiem, kuriem bija nodrošināta kravu aprite ar Padomju Savienību. Latvijas un Lietuvas robežu sarunas bija neveiksmīgas un 1921. gada 20. martā starptautiskā šķīrējtiesa Dž. J. Simpsona vadībā pieņēma lēmumu[23] Mažeiķus atstāt Lietuvas jurisdikcijā. Liepājas dzelzceļa būvi noteica arī Latvijas dzelzceļa resora vadības uzraudzītāja – Satiksmes ministrijas – ārpolitikas neveiksmes sarunās ar Lietuvas Republikas pārstāvjiem 1920. – 1921. gadā, kā arī draudzīgās kaimiņvalsts nevēlēšanās risināt bijušās Krievijas tranzīta  dzelzceļa maģistrāles mantojuma jautājumu. Satiksmes ministra ziņojums MK par Latvijas un Lietuvas dzelzceļu delegāciju darbu un tā rezultātiem konferencē 1921. gada 13.-23. septembrī, datējums: 1921. gada 7. decembris NR.3635/49906.[24] Konferences darba rezultātā ir izstrādāti noteikumi par tiešas satiksmes ieviešanu starp Latvijas un Lietuvas dzelzceļu pie pasažieru un preču pārvadāšanas un par Latvijas dzelzceļa tranzīta vilcienu kustību cauri Lietuvas teritorijai starp Reņģi – Mažeiķiem – Vaiņodi un Lietuvas dzelzceļa tranzīta vilcienu kustību starp Lušiem – Priekuli – Skuodu (Škoda) virzienā uz Klaipēdu, noslēdzot attiecīgu līgumu.[25] Šo līgumu veidoja pēc principa, ka katra valsts savās robežās uztur ceļus un staciju ēkas un ierīko tās bez otras valsts atbalsta, un viena puse otrai par kopējo ceļu un ēku izmantošanu neko nemaksā. Maksu par tarifiem par pasažieru un preču pārvadāšanu tranzīta vilcienos otras valsts teritorijā ņem sev par labu tas dzelzceļš, kuram pieder tranzīta vilciens, bet tikai tad, kad pasažieri, bagāža un preces tiek pārvadātas tranzītā pa svešu teritoriju; visos citos gadījumos maksa ir jāaprēķina katram dzelzceļam par savu ceļa daļu sev par labu.[26] „Pēc savstarpējās vienošanās, kā tas redzams iz protokola, visi vecie rēķini par tranzīta vilcienu kustību caur svešu teritoriju, to starpā arī Lietuvas dzelzceļu vilcienu caurlaišanu uz Liepāju un līdz Kalkūniem ar 1922. gada janvāri tika dzēsti, kad stājās spēkā minētā konvencija. Tā kā galīga un sīka norēķināšanās starp Latvijas un Lietuvas dzelzceļiem par abpusējiem pakalpojumiem laikā, kad vēl nestrādā konvencijas tiesiskais noregulējums, prasītu daudz laika un izdevumu un var Latvijas dzelzceļiem nest tikai zaudējumus, tādējādi minētās konvencijas noslēgšana starp abām valstīm ir atzīstama par izdevīgu un pieņemamu Latvijas dzelzceļiem”. [27] Bez jau minētajām vienošanām tika apspriests arī jautājums par sliežu ceļa pārnaglošanu posmā no Vaiņodes līdz Liepājai no normāla platuma (1435mm) uz Krievijas ceļa platumu, proti, 1524mm.[28] Tādā gadījumā posms Reņģe – Mažeiķi arī jāpārnaglo uz Krievijas impērijā lietoto sliežu platumu, bet posmā Mažeiķi – Vaiņode jāierīko otrs sliežu ceļš. Visus izdevumus par šiem darbiem Lietuvas teritorijā sedz Latvijas dzelzceļš. Savukārt ceļu būves no Latvijas robežas līdz Liepājai izdevumus sedz Lietuvas valdība. Interesants viedoklis, jo Latvija gribēja nodrošināt savu neaizsalstošo eksporta ostu un rūpniecības centru Liepāju ar stabilu dzelzceļa satiksmi, bet tāda tobrīd bija iespējama tikai caur Lietuvas teritoriju un tieši šo konvencijas noteikumu neizpilde un politiska un ekonomiska rakstura pretrunas starp Poliju un Lietuvu (kuru teritorijā bija Liepājas – Romnu dzelzceļa posmi)[29] par dzelzceļa līniju izbūvi un pārnaglošanu veicināja ideju un tās realizāciju par Glūdas – Liepājas dzelzceļa izbūvi, kas tika realizēta 1925. – 1929. gadā. Dzelzceļa virsvalde arī daļēji atbalstīja šādu viedokli par iespējamo dzelzceļa līnijas apsaimniekošanu no Latvijas puses, kas vairāk balstījās uz romantisku juridisko normu izpratni attiecībā uz citu valsti, nekā uz reālās situācijas pamata. Dzelzceļa virsvalde uzskatīja, ka Latvijai Rīgas – Liepājas dzelzceļa maģistrāle ir ļoti svarīga saimnieciskajās attiecībās un tāpēc tās apsaimniekošana būtu piekritīga Latvijas dzelzceļam[30] (Lietuvas teritorijā !!!). Izveidojās nopietna pretruna, jo dabā nepastāv līnija Rīga – Liepāja, tikai tās posms Latvijā starp Vaiņodi un Liepāju kā atlikums no kādreiz varenās Liepājas – Romnu līnijas, bet ambīcijas pārsniedza Latvijas dzelzceļa politiskās un ekonomiskās iespējas realizēt šādas dzelzceļa līnijas ekspluatācijas pārvaldi citas valsts teritorijā. Sākotnējais līnijas variants no Vaiņodes gar Lietuvas robežu uz Reņģi vai Auci tika noraidīts kā ekonomiski neizdevīgs, jo Zemgales rietumi un Kurzemes vidiene (Dienvidkurzeme) paliktu bez ērtas dzelzceļa satiksmes. Pavisam pastāvēja 5 citi potenciālo virzienu varianti:[31]Stende – Kuldīga – Aizpute – Liepāja – 80km, Tukums – Kuldīga – Aizpute – Liepāja – 111km, Tukums – Aizpute – Liepāja (neskarot Kuldīgu) – 103km, Līvbērze – Saldus – Aizpute – Liepāja – 125km un  Līvbērze – Saldus – Skrunda – Liepāja (neskarot Aizputi) – 166km. Liepājas dzelzceļa izbūve bija vienīgais gadījums Latvijas Republikas satiksmes infrastruktūras vēsturē 20. gs. 20.-30. gados, kas izraisīja pastiprinātu sabiedrības interesi un vienlaicīgi piedāvāja arī vairākus iespējamos dzelzceļa līniju izbūves virzienus, un tie visi bija vērsti uz Latvijas neaizsalstošās eksporta ostas – Liepājas nodrošināšanu ar dzelzceļa satiksmi, mēģinot atrisināt arī Latvijas dzelzceļa lokālās ekonomiskā un sociālā pieprasījuma vajadzības. Vadošie dzelzceļa darbinieki atzina, ka vēsturiski Latvijas teritorijā bija izveidojusies situācija, ka Latvijas „dzelzceļi (platsliežu dzelzceļi kā lielo bijušās Krievijas impērijas dzelzceļu maģistrāļu noslēdzošie posmi virzienā uz Latvijas eksporta ostām) ir gali no Krievijas dzelzceļu līnijām; tāpēc te ierīkotas daudzas Latvijai pilnīgi nevajadzīgas (dzelzceļa) mezglu stacijas”.[32] Interesi par dzelzceļu Rīga – Jelgava – Liepāja izrādīja arī kāda britu firma, kura piedāvāja kreditēt dzelzceļa jaunbūvi,[33] bet sarunas nebija veiksmīgas un projekts, piesaistot ārvalstu kapitālu, netika realizēts. Potenciālā dzelzceļa līnija Rīga – Liepāja caur Auci, Reņģi virzienā uz Vaiņodi gar Lietuvas robežu tobrīd bija ekonomiski nepamatota, jo līnijas virzienā nebija esošo vai potenciālo rūpniecības centru, kā arī stratēģisku apsvērumu dēļ dzelzceļa līnijas būvniecība tuvu valsts robežai (kaut ar draudzīgu kaimiņvalsti) tomēr nebūtu pārdomāts solis,[34] jo arī Krievijas impērijā dzelzceļunebūvēja tuvu valsts ārējai robežai.[35] Dzelzceļa līnija Latvijas teritorijā šķērsotu arī mazapdzīvotus apgabalus un nodrošinātu tikai kravu pārvadājumus, nevis veicinātu šo apgabalu saimniecisko integrāciju vienotā LR ekonomiskajā telpā un pasažieru pārvadājumus. Šajā reģionā nebija arī šaursliežu pievedceļu, kas bija raksturīgi Rietumkurzemes reģionam, tādējādi līnijas aktivitāte būtu saistīta tikai ar tranzīta pārvadājumiem un posmā no Auces līdz Liepājai tai nebūtu nekādas ekonomiskās ietekmes uz konkrēto reģionu, kas Latvijas apstākļiem nebūtu pamatots ekonomiskās attīstības variants. Minētās potenciālās dzelzceļa līnijas „Kurzemes virziena” alternatīvas bija orientētas uz Rīgas – Ventspils dzelzceļu un līnijas sākums bija plānots no šīs dzelzceļa līnijas mezglu stacijām – Tukuma vai Stendes. Šādu dzelzceļa līnijas virzienu enerģiskiatbalstīja Rietumkurzemes ekonomiski aktīvie uzņēmēji. Idejas realizācijas gadījumā dzelzceļa līnija šķērsotu Kurzemes vidieni,[36] tai būtu vairāku šaursliežu dzelzceļa pievedceļi no rajoniem, kuros sagatavoja kokmateriālus, kas bija galvenā eksporta produkcija Liepājas ostā 20.gs.20.gados. Dzelzceļa līnija šķērsotu ekonomiski aktīvo Kuldīgu,[37] Aizputi un citus lokālos ekonomiskās attīstības centrus, bet jautājums par dzelzceļa satiksmes nodrošināšanu Dienvidkurzemes reģionā tā arī netiktu atrisināts. Ekonomiski dzelzceļa līnija no Tukuma vai Stendes[38] būtu pakārtota Rīgas – Ventspils dzelzceļa maģistrālei, bet tranzīta kravu pārvadājumu jomā aktīvāks bija Krustpils un perspektīvā Jelgavas dzelzceļa mezgls, kas varētu uzņemt lielu tranzīta kravu apjomu. No Liepājas līdz Aizputei bija uzbūvēta šaursliežu dzelzceļa līnija ar Latvijai neraksturīgu sliežu platumu 1000mm (mūsdienās Liepājas tramvaja līniju sliežu platums).  „Zemgales” alternatīvas virziens Rīgas – Liepājas dzelzceļam bija izvēlētā dzelzceļa stacija „Līvbērze” kā atskaites punkts Rīgas – Liepājas dzelzceļam, kas  teorētiski atrisinātu vairākas problēmas. Tā ekonomiski būtu orientēta uz Ventspils un Jelgavas dzelzceļu, jo atradās pusceļā līnijā Jelgava – Tukums. Daļēji tā atrisinātu arī Dienvidkurzemes problēmu nodrošināt reģionu ar dzelzceļa satiksmes infrastruktūru. Tomēr šai līnijai bija vairāki trūkumi – daļa Zemgales un daļa Dienvidkurzemes reģiona atkal būtu bez dzelzceļa satiksmes. Ekonomiski aktīvie centri – Dobele un Brocēni būtu bez dzelzceļa satiksmes, un tādējādi būtu grūtības eksportēt saražoto produkciju, it sevišķi Brocēniem, kā arī nodrošināt saražotās produkcijas iekšzemes patēriņu. Kurzemes vidienes problēmu – nodrošināt šo reģionu ar dzelzceļa satiksmi – daļēji atrisināja ar šaursliežu (750m) dzelzceļa līnijas Liepāja – Alsunga – Kuldīga izbūvi no 1929.līdz 1935.gadam, kas perspektīvā bija plānota līdz Tukumam, kur tā būtu savienota ar platsliežu dzelzceļu Rīga – Ventspils. Alternatīvodzelzceļa līniju virzienu aptuvenās izmaksas uz 1924.gadu, kad faktiski jau bija pieņemts lēmums par Glūdas – Liepājas dzelzceļa izbūvi, bija šādas:[39]
  1. Liepāja-Aizpute-Līvbērze-Jelgava-Rīga, 234.68 km gara un izmaksā 15.957.277 Ls.
  2. Liepāja – Skrunda – Saldus – Līvbērze – Jelgava – Rīga, 228.35 km gara un izmaksā 17.218.966 Ls.
  3. Liepāja – Aizpute – Tukums – Rīga, 218.12 km gara un izmaksā 15.059.541 Ls.
  4. Liepāja – Aizpute – Kuldīga – Tukums – Rīga, 226.12 km gara un izmaksā 15.323.996 Ls.
  5. Liepāja – Aizpute – Kuldīga – Stende – Rīga, 238.20 km gara un izmaksā 12.344.564 Ls.
  6. Esošā, Liepāja– Mažeiķi– Jelgava– Rīga, 229.92 km. (24. 992. 842Ls).[40]
Pateicoties aktīviem sabiedriskās domas lobijiem[41] Liepājas dzelzceļa izbūves jautājumos un tā potenciālajiem virzieniem, noteicošais kļuva Rīgas – Liepājas dzelzceļa virziens no stacijas „Glūda” Rīgas – Mažeiķu dzelzceļa līnijā. Optimālais izvēlētais dzelzceļa līnijas Glūda – Liepāja izbūves pamatojums bija tāds, ka tādā veidā caur Jelgavu visātrāk varētu nodrošināt izeju uz Krustpils dzelzceļa mezglu, kas vienlaicīgi bija nozīmīgs tranzīta maģistrāļu krustpunkts. Latvijas Satversmes sapulce 1922.gada 18./19.jūlija sēdē uzdeva Ministru kabinetam sākt priekšdarbus jauna Rīgas – Liepājas dzelzceļa būvei.[42] Tehnisko priekšdarbu rezultātā 1922./1923.gadā jau bija izveidojies viedoklis par Liepājas dzelzceļa virziena izbūvi, sākotnēji gan vēl pieļaujot staciju „Līvbērze” (Tukuma – Jelgavas dzelzceļš) par atskaites punktu.[43]
  1. gada 15.decembrī Saeima ar likumu „Likums par Liepājas – Jelgavas dzelzceļa būvi”[44] noteica dzelzceļa līnijas būvi uz Liepāju no Glūdas caur Dobeli, Saldu un Skrundu.[45] Likums tika pieņemts Latvijas Republikas Saeimas VI sesijas 19.sēdē, kurā pārskatu par Glūdas – Liepājas dzelzceļa būvi sniedza V.Bastjānis, izklāstīdams visus apsvērumus[46] par labu izvēlētajam dzelzceļa būves virzienam.
Saeimas pieņemtais likums noteica[47]:1.Būvēt jaunu krievu platuma dzelzceļu virzienā: Liepāja, Skrunda, Saldus, Dobele, Jelgava, veicot šo darbu trijos nākamos budžeta gados.2.Būvei vajadzīgos līdzekļus uzņemt 1925/26., 1926/27., 1927/28.gadu budžetos.3.1924/25.gada ārkārtējā budžeta izdevumu XI. daļā ievest) 9§, 8.p. – pētīšanas un projekta sastādīšanas darbiem Liepājas – Jelgavas dzelzceļam Ls20.000.b) 15§, 7.p. – pasažieru un preču vagonu iegādāšanai Liepājas – Jelgavas dzelzceļa vajadzībām ..... 1.540.630.KOPĀ: 1.560.630, sedzot šo kredītu ar 1924/25.gada ārkārtējā budžetā (XI.d., I.v., 9§, 7.p.) Jelgavas – Liepājas līnijas pārnaglošanai atvēlētiem Ls 1.560.630.[48] Likumā par valsts nozīmes dzelzceļa būvi Liepāja – Jelgava tā izstrādes autori turpina lietot novecojušus dzelzceļa infrastruktūras tehnoloģiskos nosaukumus (krievu platums), jo krievu platums pēc būtības bija dzelzceļnieku slengā lietojams sliežu platuma situācijas pēc fakta apzīmējums, jo matemātiskajā izpratnē tas bija 1524mm sliežu platums, kas bija Latvijas Republikas mantojumā no cariskās Krievijas izbūvētā dzelzceļa tīklā Latvijas teritorijā. Dzelzceļa līnijas celtniecība faktiski tika uzsākta no stacijas „Glūda”, kas atrodas dzelzceļa līniju Rīga – Mažeiķi un tagadējā Rīga – Liepāja krustpunktā un atrodas virzienā uz Lietuvas robežu aptuveni 20km no Jelgavas, tāpēc nosaukums ir mazliet neprecīzs, jo Jelgava un Glūda kā dzelzceļa stacijas ir līdzvērtīgas kā atskaites punkti atbilstoši klasifikācijai, bet nav līdzvērtīgas kā ekonomiskās aktivitātes un dzelzceļu vagonu caurlaišanas punkti, tāpēc par aptuveno orientieri izvēlējās staciju „Jelgava”. Vēsturiski un no dzelzceļa satiksmes infrastruktūras būvniecības viedokļa korekti būtu lietot apzīmējumu „Glūdas – Liepājas” uzbūvētais dzelzceļa posms līnijā Rīga – Liepāja. Līdzās likumam par Liepājas dzelzceļa izbūvi tika atsevišķi pieņemti arī noteikumi par „Liepājas – Glūdas dzelzceļa būves pārvaldes iekārtu”.[49] Liepājas – Glūdas dzelzceļa pārvaldes iekārta[50] bija sadalīta divās lielās struktūrās:[51]a) Būves padome, kas bija šī projekta administratīvā pārvalde, rīcības politikas izstrādātāja un finanšu pārraudzītāja un b) Būves valde, kas nodarbojās ar Būves padomes izstrādāto rīcības politikas dokumentu ieviešanu projekta izpildē”. Dzelzceļa līnija apzināti bija projektēta pāri ražošanas ziņā mazvērtīgajām zemēm,[52] lai atsavināto zemju kompensācija nesadārdzinātu dzelzceļa līnijas būves izmaksas. Lielākās grūtības dzelzceļa būvē bija nevis tehniskie risinājumi tās būves darbos, bet gan izteikts inženiertehnisko darbinieku trūkums Latvijas dzelzceļā,[53] kam bija objektīvi iemesli, pārmantoti no cariskās Krievijas, kur inženiertehniskie darbinieki pārsvarābija cittautieši. Jaunās dzelzceļa būves darbus uzsāka 1925.gada augustā, kravu un pasažieru pārvadājumus posmā Glūda – Dobele atklāja 1927.gada augustā un tā paša gada oktobrī satiksmi pagarināja līdz Brocēniem.[54] Kaut gan pilnīgai dzelzceļa ekspluatācijai nebija uzbūvēts pietiekamidaudz noliktavu, stacijas ēku, preču iekraušanas un izkraušanas punktu, ekonomiskās prioritātes izrādījās svarīgākas par preču un pasažieru pārvadājumu komfortu. 1928.gada augustā atklāja vilcienu satiksmi līdz Saldus stacijai un jūlijā līdz Skrundai, bet visas līnijas nodošana ekspluatācijā ar dzelzceļa transportam uzbūvētu nepieciešamo infrastruktūru ritošā sastāva apkopei un pasažieru pārvadāšanai, notika 1929.gada septembrī, Glūdas – Liepājas dzelzceļa kopējās būves izmaksas bija 24 992 842Ls.[55] Līdz ar platsliežu dzelzceļa atklāšanu tika slēgti atsevišķi šaursliežu dzelzceļa posmi: 1928.gada decembrī slēdza Aizputes – Saldus pievedceļu posmu un 1931.gada janvārī[56] Aizputes – Skrundas šaursliežu dzelzceļa posmu. Jāmin, ka pēdējais posms bija neefektīvs kravu un preču pārvadājumu jomā, jo  ātrums no Skrundas līdz Aizputei sliežu ceļa un ritošā sastāva nolietojuma dēļ bija ļoti mazs, nereti sasniedzot tikai 10km/h. Glūdas – Liepājas dzelzceļa līnijas izbūves rezultātā atsevišķi Zemgales un Kurzemes apgabali ieguva jaunu ekonomisko orientieri preču pārvadāšanai līdz patērētājiem. Līdz jaunās dzelzceļa līnijas izbūvei lauksaimnieki no Saldus apriņķa saražotās preces veda uz Auci, un 1920.gadā pat bija ideja[57] būvēt sliežu ceļu no Saldus līdz Aucei. Netieši šī iecere tika piepildīta – Liepājas dzelzceļš caur Glūdas staciju varēja nogādāt nepieciešamās kravas arī Aucē. Tādējādi piepildījās arī pazīstamā valodnieka J. Endzelīna 1920. gadā teiktais, ka „nebūs mums arī Mažeiķi vairs vajadzīgi, kad būs dzelzceļš starp Auci un Saldu”.[58] Līdz ar jaunās dzelzceļa līnijas atklāšanu arī valsts tirdznieciskās politikas intereses daļēji tika realizētas: Liepājas eksporta osta bija savienota ar dzelzceļu, vispirms no Krievijas tirdznieciskajiem rajoniem pa Latvijas dzelzceļu virzienā no Krievijas/Latvijas robežas, pēc piegādāto preču apjoma dzelzceļš ieguva tranzīta ceļa raksturu. Uzlabojās vispārējais satiksmes infrastruktūras stāvoklis apgabalos, caur kuriem bija izbūvēta dzelzceļa līnija, Liepājas rūpniecības uzņēmumi ieguva plašu patēriņa tirgu Rīgā, vietējie uzņēmēji un lauksaimniecības preču ražotāji varēja operatīvi nogādāt savas preces līdz patērētājam ar mazākām izmaksām un īsākā termiņā. Tas kopumā paātrināja ekonomisko attiecību attīstību Dienvidkurzemes un dzelzceļa līnijai piegulošajos Zemgales apgabalos. Tomēr dzelzceļa būves darbi dzelzceļa mezglu stacijās bija veikti nekvalitatīvi un stacijā Saldus, Skrunda, Ilmāja un Durbe nebija pietiekami sagatavoti piebraucamie ceļi, kas sabiedrībai traucēja pilnvērtīgi izmantot dzelzceļa pakalpojumus.[59] Situācija pilnībā nebija atrisināta arī 1933. gadā, par ko liecina avīzē „Dzelzceļnieks” publicētais „Dzelzceļu budžeta komisijas” atzinums, ka „Jaunbūvēto Glūdas – Liepājas līniju nevar uzskatīt būvju ziņā par galīgi nobeigtu (1933.gada oktobris, bet oficiāli līnija atklāta 1929.gadā). Ir vēl vesela rinda staciju, kur vēl nav izbūvētas staciju ēkas un dzīvokļi. Staciju vietā ir nolikti vagonu stāvi. Staciju ēkas nebija Brocēnos, Lutriņos, Airītē, Sieksātē un Durbē. Nav izbūvēti kvalitatīvi zemes ceļi pie Saldus un Skrundas stacijām.[60]1934. gadā laikrakstā „Rīts” publicēts raksts „Mūsu dzelzceļi modernizējās”[61], kurā norādīts „ka vēl ir vairākas neizbūvētas stacijas” un tādas bija Tadaiķi, Josta, Airītes un Sieksāti. Lai gan bija problēmas, lai nodotu stacijas kvalitatīvā ekspluatācijā, Glūdas – Liepājas dzelzceļa līnijas stacijas bija pirmās Latvijas Republikā no jauna uzbūvētās stacijas ar tām atbilstošu infrastruktūru – uzgaidāmās telpas pasažieriem, telegrāfs, bufetes, lokomotīvju brigāžu un personāla dienesta telpas, bagāžas novietnes, preču iekraušanas un izkraušanas platformas. Stacijas kļuva arī par sociālu vienību, kas vērsta uz pasažieru apkalpošanu un atbilstoša komforta nodrošināšanu,  pretstatā cariskās Krievijas dzelzceļa stacijām, no kurām tikai lielās dzelzceļa mezglu stacijas bija aprīkotas ar atbilstošu sociālo infrastruktūru, lai veiktu pasažieru apkalpošanu. Vienlaicīgi staciju būvniecība parādīja arī Latvijas dzelzceļa attieksmi pret saviem darbiniekiem, nodrošinot viņus ar labākiem darba apstākļiem. Glūdas – Liepājas dzelzceļš vēsturiskajā perspektīvā bija vienīgais Latvijas Republikā uzbūvētais dzelzceļš 20.gs.20.-30.gados, kas sevi attaisnoja ilgtermiņā, jo būtībā tā bija Liepājas – Romnu dzelzceļa zudušā posma rekonstrukcija Latvijas teritorijā, kas netieši pārmantoja arī minētās dzelzceļa līnijas preču piegādes rajonus, no kuriem kravas uz Latviju tika nosūtītas pa citām tranzīta platsliežu dzelzceļa līnijām Latvijas teritorijā, un Glūdas – Liepājas dzelzceļa līnija pārņēma šos kravu pārvadājumus. Liepājas dzelzceļa līnija bija arī dārgākais izbūvētais dzelzceļš Latvijas Republikā. Atšķirībā no pārējām būvētajām platsliežu un šaursliežu dzelzceļa līnijām tikai Liepājas dzelzceļa jautājums tika risināts valsts ārpolitikā, sākotnēji kā neveiksmīgs mēģinājums apelēt pie tautu draudzības, bet vēlāk izrādījās, ka šī ārpolitikas neveiksme attiecībā uz dzelzceļa transportu Latvijas Republikā ilgtermiņā līdz 1940.gada vasarai atrisināja galveno jautājumu – Liepājas ostas nodrošināšanu ar kvalitatīvu dzelzceļa satiksmi.   Gints Putiķis, muzeja direktores vietnieks zinātniskajā darbā   [1] Vesmanis J. Latvijas – Krievijas muitas politikas principi.//Ekonomists. – 1922. – Nr.4/5 – 80.-81.lpp.//”Pilnīgi droši, ka pastāvīgās Baltijas valstis Krievijas saimnieciskās dzīves atjaunošanas un Krievijas apgādāšanas ziņā varēs darīt daudz vairāk, nekā to būtu spējušas Krievijas Baltijas provinces. Tāda pati ievērojama loma paredzama Baltijas valstīm Krievijas ārējā tirdzniecībā jeb – no Baltijas valstu viedokļa – Krievijas tranzītā. Latvijas ostu apgrozījumā pirms pasaules kara 75% preces bija Krievijā saražotās lauksaimniecības un rūpniecības preces”. [2]Ekonomists. – 1920. – Nr.2. – 38.lpp. [3] LVVA, 4592.f. – 3.apr., 94.l., 8.lp. [4] LVVA,4592.f. – 3.apr., 94.l., 9.lp. [5] LVVA, 4592.f., 3.apr., 94.l., 19.lp. (Pilnvarojums Nr. 1848). [6] LVVA, 6824.f., 3.apr., 140.l., 16.lp. [7] 1919. – 1923.gada statistiskajā atskaitē par dzelzceļa darbības pārskatu arī tiek lietots līnijas nosaukums Rīga – Liepāja, kas līdz dzelzceļa līnijas Glūda – Liepāja izbūves dabā neeksistēja. Latvijas satiksmes infrastruktūras ģeogrāfijā Rīgas – Liepājas dzelzceļš parādījās tikai 1929.gadā. [8] Piemēram, – Fr. Dzelzceļu satiksmes politika.//Ekonomists – 1920 – Nr.2// „No stratēģiskā viedokļa Baltijas valstis: Latviju, Igauniju un Lietuvu var uzskatīt kā sevī noslēgtu teritoriālu vienību, pie kam katrai no šīm valstīm, attiecībā uz ieturamo valsts politiku, būtu jāievēro ne atsevišķas, bet vienīgi kopējas intereses”. [9] Būvinženieris: A. Tramdahs. Latvijas dzelzceļu būvniecība. Pirmās kārtības uzdevumi. – Satiksmes un Darba ministrijas vēstnesis. – 1920. – Nr.11//”Viens no pirmiem un visvairāk nepieciešamiem uzdevumiem Latvijas dzelzceļu vispārējā būvniecības plānā ir dzelzceļa līnijas uzbūve no Jelgavas-Mažeiķu līnijas Bēnes stacijas uz Saldus pilsētu”. 182. – 183.lpp. [10]Turpat,182.lpp. „Taisnība, ka pirmā laikā satiksme ar Liepāju pa dzelzceļu caur Bēni-Liepāju un –Aizputi varētu notikt vienīgi ar pārsēšanos, jo jau esošai Saldus-Aizputes līnijai ir 60 centimetru platuma sliedes un Aizputes-Liepājas 100 centimetru”. [11]Satiksmes un Darbu Ministrijas Vēstnesis. – 1920. – Nr.20 – 328.lpp.// Apskatot Aizputes-Saldus ceļu, jāatzīst ka okupācijas vara pie šī dzelzceļa būves nav ievērojuši pat elementārākos būves noteikumus, kas sevišķi attiecināms uz tiltiem un estakādēm, kuras šeit ierīkotas uzbērumu vietā. [12] V. Bastjānis. Latvijas Saeimas stenogrammas. VI sesija, 19.sēde, 1924.gada 9.decembrī. Aizputes – Saldus dzelzceļš. Komisija (apsekošanas) nāca pie slēdziena, ka šī 600mm. platā līnija nonākusi tādā stāvoklī, kad pēc 2 gadiem viņu vairāk nevarēs lietot. 730.-731.sl. [13] Laursons Ed. Saimniecisko resoru darbība.//Ekonomists. – 1921. – Nr.23 – 829.lpp.//”Dzelzceļu virsvaldes tuvākie uzdevumi: Attīstīt tranzītu ar mūsu kaimiņvalstīm, sevišķi Krieviju (Padomju) .Latvijas ostas un dzelzceļi Krievijai ir visvajadzīgākie”. [14] A.Labutjins Latvijas ostas//Ekonomists. – 1920. – Nr.12 – 351.lpp.//”Liepāja atrodas vislabākajā stāvoklī un praktiski kara laikā nav cietusi. Ostas infrastruktūra nav cietusi no karā”. [15] Hāns Dž. Liepāja un Krievija.//Ekonomists – 1922. – Nr.11 – 279.-280.lpp.// „Liepājas ostas neapšaubāmās priekšrocības ir: tā cauru ziemu neaizsalst; dziļš ūdens. Nevienai ostai Baltijas jūras piekrastē nav tāda dziļuma, ka Liepājai. Liepājas kara ostā ūdens dziļums ir 30 pēdas. Pie tam jāuzsver, ka gadījumā, ja Liepāja nedabūtu platsliežu dzelzceļu uz Krieviju, atsevišķas Liepājas tirdzniecības nozares (eksporta un importa operācijas ostā) nenāktu par labu citām mūsu ostām, kā Ventspilij un Rīgai, bet Klaipēdai, Dancigai (Gdaņska) un Karalaučiem (Kaļiņingradai), kuru konkurence jau tā pašlaik ļoti ievērojami sajūtama Liepājas tirdzniecībā”. [16]Varslavāns A. Latvijas Republika starpvalstu attiecību sistēmā. Pirmā desmitgade 1919 – 1929. – Rīga, 2008. – 277.lpp. [17]Jēkabsons Ē. Klaipēdas jautājums un Latvija. Feldmanis I., Zunda A. Starptautisko attiecību problēmas: Latvija, Baltija, Eiropa. – Rīga, 2005. – 160.lpp. [18] B.a. Latvijas dzelzceļi.//Ekonomists – 1921. – Nr.6 – 279.lpp.//”Sakarā ar Rīgas ostas aizsalšanu Liepājas ostā veidojās preču sastrēgums, jo no pieprasītajiem 1500 vagoniem Latvijas dzelzceļš var nodrošināt tikai 500 vagonus”. [19] Jautājumā par platsliežu dzelzceļa ierīkošanu starpa Liepāju – Pad. Krieviju.//Kurzemes Vārds. – 1922. – Nr.40//”Liepājas un Dienvidkurzemes komerciālais un rūpniecības liktenis nākotnē atkarājas no labiem un kārtīgiem tirdzniecības sakariem ar Pad. Krieviju”. [20]LVVA, 3593.f., 1.apr., 122.l., 55; 58.lp. [21]LVVA, 2575.f. (Latvijas diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības ārzemēs), 11.apr., 6.l. 20. (1919.g.2.decembrī), 23.lp. (1919.g.5.decembrī). [22]Mieriņa A. Latvijas valsts robežas (1918 – 1940). Grām.: Caune A.(sast.). Latvijas zemju robežas 1000 gados. – Rīga, 1999. – 200.lpp. [23]Kapenieks K. Latvijas militārā klātbūtne Mažeiķos 1919.un 1920.gadā. Grām.: Ciganovs J. (sast). Latvijas Kara muzeja gadagrāmata XI. – Rīga, 2010. – 57.lpp. [24]LVVA, 6824.f.,3.apr., 84.l., 230.lp. [25] LVVA, 6824.f.,3.apr., 84.l., 230.lp. [26]Turpat, 84.l....231.lp. [27] Turpat, 232.lp. [28] Turpat, 232.lp. [29] Latvijas Tirgotājs.Tirdzniecības un rūpniecības laikraksts. – 1925. – Nr.12 – 1.lpp.//”Sevišķi spilgti tas ir redzams pie Liepājas – Rommas dzelzceļa lietas. Neskatoties, ka Tautu Savienības statūti paredz veco satiksmes ceļu atjaunošanu, neskatoties, ka mūsu sūtnis bija iesniedzis attiecīgu prasību, neskatoties uz to, ka Tautas Savienības daži locekļi, kuri ieinteresēti, bija šo prasību atzinuši – tomēr „draudzīgo saišu labā ar Lietuvu”, šo iesniegumu atņēma atpakaļ un atņēma Liepājai ar to vienīgo dzīvības nervu”. [30] LVVA, 6824.f., 3.apr., 140.l., 16.lp. [31] Latvijas dzelzceļi 1918. – 1938. - Rīga, 1938, 380. – 381.lpp. [32] Bļodnieks K. Satiksmes jautājumi.//Ekonomists. – 1921. – Nr.6 – 262.lpp. [33]Varslavāns A. Latvijas Republika starpvalstu attiecību sistēmā. Pirmā desmitgade 1919 – 1929. – Rīga, 2008. – 275.lpp. [34] Miesiņš D. Liepājas – Rīgas dzelzceļa jautājumi, //Latvijas Sargs. – 1922. – Nr.192 //”Būvēt dzelzceļa līniju no Liepājas uz Jelgavu, mēs redzam, ka viņš ietu paralēli un stipri tuvu vecai līnijai, kas stratēģiskā un ekonomiskā ziņā nav vēlams”. [35] D.R. Pamācoši citāti. //Brīvā Zeme. – 1924. – Nr.74//”Ja dzelzceļu būvētu gar Lietuvas robežu, tad.. dzelzceļš iznāktu par 4 km īsāks, bet viņš visu laiku ietu pārāk tuvu Lietuvas zemei, kas Latvijai ļoti neizdevīgi. Arī uz Auci dzelzceļa līnija iznāktu pārāk tuvu robežai. Bez tam Kurzemes vidiene paliktu bez dzelzceļa un šeit drīzā laikā tāpat būtu jāķeras pie jaunas dzelzceļa būves”. [36] B.a. Latvijas Sargs – 1922. – Nr.204 //”Satiksmes ministrija nodevusi speciālām komisijām izpētīt līnijas Tukums – Saldus – Aizpute un Stende – Kuldīga – Aizpute, lai pārliecinātos kura no viņām būtu izdevīgāka jaunā dzelzceļa virzienam. Man vēlreiz jāaizrāda, ka abi šie virzieni būtu jāatmet un jāiet pareizais vidus ceļš, t. i. jāizraugās līnija Tukums – Kuldīga – Aizpute”. [37]Leimanis J. „Kā izveidot dzelzceļsatiksmi Kuldīgai”//Rīgas Ziņas – 1925. – Nr.164//Starpresoru apspriedēs 1923. gada beigās, kuras iztirzāja jautājumu kādu virzienu dot dzelzceļlīnijai pa Kurzemes vidieni un kādā platumā to būvēt, atzina, ka būtu jābūvē pirmā kārtā līniju no Liepājas uz Saldu un tālāk caur Līvbērzi uz Jelgavu, un otrā kārtā līniju no Aizputes uz Kuldīgu un Tukumu, pie tam no saimnieciskā viedokļa 750 mm sliežu platums bija pieņemams”. [38]„Lauku ceļu un dzelzceļu izbūve”//Auces Ziņas. – 1928. – Nr.34 // „Pēc raksta autora domām visnepieciešamāko dzelzceļu līniju izbūves būtu Rīga – Limbaži – Rūjiena, Stende – Kuldīga – Aizpute un Kuldīga – Ventspils”. [39] Uja „Kurzemes jauno dzelzceļu būve”//Brīvā Zeme – 1924. – Nr.97 – 3.lpp. [40] Latvijas dzelzceļi 1918. – 1938. - Rīga, 1938, 411.lpp. [41] Brīvā Zeme – 1921. – Nr.207 „Pie iekšējās satiksmes jautājuma”//Nr.288 „Dzelzceļu kuldīdzniekiem”//Jaunākās Ziņas – 1920 – Nr.235 „Vecauces – Saldus dzelzceļš”//Kurzemes Vārds – 1922 – Nr.40 „Jautājumā par platsliežu dzelzceļa ierīkošanu starp Liepāju – Padomju Krieviju”//Nr159 – „Dzelzceļš un iedzīvotāju vajadzības”//Nr.199 – „Projektējamā dzelzceļa līnija Liepāja – Aizpute – Kuldīga – Stende”//Kurzemes Vārds – 1923. – Nr.254 – „Liepājas nākotne – platsliežu dzelzceļa būvē”//Nr.255 – „Liepājas nākotne – platsliežu dzelzceļa būvē//Liepājas – Možieķu dzelzceļlīnijas jautājumā”. [42] Leimanis J. Liepājas – Glūdas dzelzceļa būves norise// Tehnikas apskats. – 1962. – Nr.33. – 6.-11.lpp., 7.lpp. [43] LDzM 3357, 3357/1. Rokraksti. J. Leimanis. Liepājas– Glūdas dzelzceļa būve. – 1.lpp.// „No 1922.g. rudenī un 1923.g. pavasarī apskatītiem jaunā dzelzceļa variantiem Kurzemē ievērību bija ieguvis variants Līvbērze– Saldus– Skrunda– Liepāja, tikai par gala staciju bija nolemts pieņemt Līvbērzes vietā Glūdas staciju uz Jelgavas– Mažeiķu līnijas, apmēram 15 km attālumā no Jelgavas”. [44] Ministru kabineta rīkojumu un noteikumu krājums. – 1924. – Nr.22 – 263.lpp. [45] Leimanis J. Liepājas – Glūdas dzelzceļa būves norise// Tehnikas apskats. – 1962. – Nr.33. – 6.-11.lpp., 9.lpp. [46] Saeimas stenogrammas. – 1924. – VI sesija, 19.sēde. – 730.-735.lpp. [47]„Likums par Liepājas – Jelgavas dzelzceļa būvi”// Ministru kabineta rīkojumu un noteikumu krājums. – 1924. – Nr.22 [48] Ministru kabineta rīkojumu un noteikumu krājums. – 1924. – Nr.22 – 263.lpp. [49] Ministru kabineta rīkojumu un noteikumu krājums. – 1925. – Nr.17 – 296.-297.lpp. [50] Satiksmes likumi.. Tieslietu ministrijas Kodifikācijas departamenta 1940. gada izdevums, Rīgā, 1940. g. Jaunbūvējamo dzelzceļu būves pārvaldes iekārta. 1. Būves darbu izvešanai organizējama būves pārvalde, kura sastādās šādi: Ministrs (A); Virsvaldes galvenais direktors (V) būves pārvaldnieks, kam pakļauta: Būves padome un Dzelzceļu techniskā direkcija. Būves padomes sastāvs ir: priekšsēdētājs; Satiksmes ministrijas pārstāvis (priekšsēdētāja vietnieks); Valsts kontroles pārstāvis;  tehniskais direktors; sekretārs (bez balsstiesībām). [51] Ministru kabineta rīkojumu un noteikumu krājums. – 1925. – Nr.17 – 296.-297.lpp. [52]Latvijas Republika 10. pastāvēšanas gados /atb. red. A. Bīlmanis ., Rīga, 1928., 298.lpp.; “kompensācijas par aramzemi 90-120Ls, par pļavām 70-100Ls; pavisam paredzēts atsavināt 950ha”. [53] Jāņa Leimaņa atmiņas, LDzM 3356 (rokraksti) – 3.lpp.// „Šķiet, ka viena no lielākajām grūtībām ir atrast spējīgus būves darbiniekus. Tehnisku darbinieku ar piedzīvojumiem un zināšanām dzelzceļu pētīšanas un būves darbos Latvijā nevarēja būt daudz. Lai pievilktu tehniskus darbiniekus uz dzelzceļa būvi, noteikumos par Liepājas Glūdas dzelzceļa pārvaldi bija paredzēti algu paaugstinājumi par 25 procentiem pret tā laika algām valsts ierēdņu dažādām kategorijām. Pēc 4 būves gadiem no šiem pielikumiem būtu uzkrājusies viena gada alga un par vienu gadu būtu iespējams atrast vietu pēc būves nobeigšanas. Tomēr no inženieriem, kas jau ieņēma vietas tehniskajā direkcijā, viens otrs atteicās pieņemt vietu uz būves, bet kas paši nāca, tie bija tādi, par kuru aiziešanu tehniskais direktors ne mirkli neskumtu”. [54] Latvijas dzelzceļi 1918. – 1938. - Rīga, 1938, 410.-411.lpp. [55] Latvijas dzelzceļi 1918. – 1938. - Rīga, 1938, 411.lpp. [56] Biedriņš A./Punculs D. “Bānīša” laiki Saldū un tā apkārtnē//Saldus zeme, 2000, 29.01., 5.lpp. [57] Biedriņš A./Punculs D. “Bānīša” laiki Saldū un tā apkārtnē//Saldus zeme, 2000, 29.01., 5.lpp. [58]Endzelīns J. Par mūsu robežām ar Lietavu. – Latvijas Vēstnesis. – 1920. – 31.aug. – Nr.38. [59]LVVA, 4592.f., 1.apr., 10.lieta, 539.lp. DZV Tehniskā direktora ziņojums „Uz Liepājas – Glūdas līnijas ir palikuši neizbruģēti piebraucamie ceļi pie stacijām, kādēļ ļoti sliktā stāvoklī atrodas minētie ceļi, it sevišķi, pie Dobeles, Saldus, Ilmāju un Durbes stacijām” (1932.gads, datums nav identificēts). [60]S. Dzelzceļu budžeta komisijas atzinumi mūsu dzelzceļa izbūves jautājumos.//Dzelzceļnieks. – 1933. – Nr.19 – 3.lpp. [61]Rīts. – 1934. – Nr.31.
Priekšmets kā laikmeta materiālā liecība kalpo par pamatu jebkura muzeja darbībai. Muzeja darbinieki pavada savu ikdienu pētot, uzglabājot un restaurējot šos laikmeta lieciniekus, lai vēlāk kāds no tiem, nomainot putekļainos bēniņus pret izgaismotajām stikla vitrīnām, kļūtu par publiski apskatāmu muzeja eksponātu. Taču, lai noteiktu, kādu laikmetu pārstāv noteiktais priekšmets ir nepieciešams veikt tā datējumu. Nereti  šis process pārvēršas detektīvromāna cienīgā izmeklēšanā. 2014. gada rudenī muzeja īpašumā nonāca bagātīga pulksteņu kolekcija, kas pārstāvēja laika posmu no 19. gadsimta 20. gadiem līdz pat mūsdienām. Vairāku mēnešu garumā muzeja darbinieki strādāja pie kolekcijas pētniecības, datēšanas un aprakstīšanas. Šo darbu rezultātā tika iegūtas zināšanas, kas varētu izrādīties vērtīgas arī ikdienas cilvēkam, kura rokās nejaušības kārtā vai mantošanas ceļā ir nonācis noslēpumainas izcelsmes un nenosakāma vecuma laikrādis. Ir daudz pavedienu, pēc kuriem vadoties, ir iespējams vairāk vai mazāk precīzi noteikt pulksteņa izgatavošanas laiku.

Datējums pēc uz mehānisma uzspiestās informācijas

  Visprecīzāko datējumu var sniegt tikai pats pulksteņa ražotājs. Tāpēc pirms ķerties pie noteikta zīmola vēstures pētīšanas ir vērts apskatīt mehānisma mugurpuses metāla plātni. Nereti tieši tur ražotājs iespiež mehānisma izgatavošanas datumu, sērijas numuru vai valsts standarta numuru. Piemēram, pazīstama Vācijas pulksteņu fabrika “Junghans” uzsāka mehānismu datēšanu 1905. gadā, savukārt 20.gadsimta 20. gadu nogalē šādu praksi ieviesa arī ne mazāk slavenais uzņēmums “Gustav Becker”. Savu mehānismu apzīmogošanā “Junghans” lietoja trīszīmju kodu, kur burts “A” vai “B” noteica izgatavošanas pusgadu, bet divi cipari – izgatavošanas gadu.

Trīszīmju kods uz “Junghans” modinātāja. “B11” – 1911.gada 2. pusgads

  “Gustav Becker” lietoja vienkāršāku četrciparu kodu, kur pirmie divi cipari apzīmēja izgatavošanas gadu, bet pēdējie divi cipari – mēnesi.

Četrciparu kods uz “Gustav Becker” sienas pulksteņa. “34 10” – 1934.gada oktobris

  Atsevišķos gadījumos līdzīgs četrciparu datējums parādās arī uz padomju ražojuma pulksteņu mehānismiem.

Četrciparu kods uz sienas pulksteņa “Янтарь”  

    Apskatīties izgatavošanas datumu uz mehānisma mugurpuses, protams, ir visuzticamākais un visvieglākais pulksteņa datēšanas veids. Kad vieglākais ceļš nav pieejams un datuma uz mehānisma plātnes nav ir vērts apskatīt arī garāku ciparu rindu – sērijas numuru.  Vairumā gadījumu mehānisma sērijas numurs neko neizteiks savam pētniekam, taču atsevišķos gadījumos pēc tā var noteikt pulksteņa aptuveno izgatavošanas laiku. Galvenokārt tas attiecas uz firmas “Gustav Becker” ražojumu, kas atšķirībā no citiem vācu ražotājiem neatsāka uzskaitījumu no nulles ik pēc noteikta gadu skaita.  

Sērijas numuru tabula, kas ir attiecināma tikai uz Freiburgas rūpnīcā ražotajiem “Gustav Becker” sienas pulksteņiem

Valsts standarta numurs ir parādība, kas attiecas tikai un vienīgi uz padomju laiku ražojumu. To var atpazīt pēc  krievu burtu salikuma “ГОСТ” (Государственный стандарт) un tam sekojošās ciparu rindas. Nereti pēdējie divi cipari ir atdalīti ar domuzīmi vai atstarpi un apzīmē gadu, kurā valsts standarta numurs tika pieņemts. Pēc valsts standarta pieņemšanas gada var noteikt arī aptuveno priekšmeta izgatavošanas desmitgadi.  Šis princips ir attiecināms arī uz padomju laiku pulksteņiem un, lai gan šāds datēšanas veids neatšķiras ar īpašu precizitāti, tas tomēr ir labāks nekā nekāds.

Valsts standarta numurs uz galda pulksteņa “Весна”

 

Datējums pēc nosaukuma

Kad ražotājs nesniedz acīmredzamus izgatavošanas datus ir jāapbruņojas ar pacietību, pastāvīgu interneta pieslēgumu vai bibliotēkas lasītāja karti un jāķeras pie izsmalcinātākiem datējuma noteikšanas veidiem. Pulksteņa zīmola vēstures pētniecība ir laika ietilpīgs process, kas parasti nesniedz nekādas garantijas uz pozitīvu iznākumu. Taču vairumā gadījumu, izpētot kādas pulksteņu ražotnes pagātni, ir iespējams iegūt priekšmeta datēšanai nepieciešamos pavedienus. Par pavedienu var kalpot visnenozīmīgākais sīkums pulksteņu zīmola vēstures lapaspusēs – jauna ražošanas tehnoloģija, rūpnīcas pārcelšana uz citu pilsētu, vai pat kokapstrādes ceha atvēršanas datums.  Taču pirms iedziļināties inženierzinātnes niansēs ir jāpievērš uzmanība pulksteņa zīmola nosaukumam. Politisku vai ekonomisku apstākļu vadīti pulksteņu ražotāji nereti mainīja savu uzņēmumu nosaukumus. Piemēram, slavenais Krievijas impērijas pulksteņu zīmols “Павелъ Буре”  pēc 1917.gada revolūcijas bija spiests pamest boļševiku gūstā kritušo Krieviju un pārcelties uz Šveici.  Juku laiki radīja uzņēmumam zaudējumus 7 miljonu zelta rubļu apmērā, bet jaunā vara atņēma ražotnes un tirdzniecības ēkas. Līdz ar galveno noieta tirgu tika pazaudēts arī vecais zīmola nosaukums un līdz ar pārcelšanos uz Šveici kiriliskais “Павелъ Буре”  tika pārdēvēts par latīnisko “Paul Buhre” . Dzelzceļnieka kabatas pulkstenis “Paul Buhre” Vācu kabatas un rokas pulksteņu zīmols “Thiel”, kura pirmsākumi ir meklējami 19.gadsimta otrajā pusē, pēc Otrā pasaules kara nonāca Padomju okupācijas zonā. Austrumvācijas sovjetizācijas ietvaros rūpnīca tika nodota valstij un jau 1952.gadā pārdēvēta. Zīmols “Thiel” izzuda, bet rūpnīcai piešķīra sociālistiskai pasaulei raksturīgu nosaukumu : “VEB (Volkseigener Betrieb)Uhren und Maschinenfabrik Ruhla”.

Zinot, ka līdz Otrajam pasaules karam “Thiel” zīmols specializējās rokas un kabatas pulksteņu ražošanā, bet pēc kara sāka masveidīgi izgatavot lētus galda modinātājus, šos pulksteņus var datēt ar 20. gadsimta 40. gadu otro pusi līdz zīmola izzušanas brīdim 1952. gadā)

  Lielbritānijas pulksteņu zīmols “Smiths English Clock” uzsāka darbību 1931. gadāun bija pazīstams ar pulksteņiem, kam par enerģijas avotu kalpoja barošanas vads, bet par mehānisma sirdi -  sinhronā elektrodzinēja rotors. 1937. gadā aprīlī firma “Smiths English Clock” ieviesa speciālu apzīmēju “Sectric” visiem saviem pulksteņiem ar sinhrono elektrodzinēju. Savukārt par reklāmas tēlu kļuva zīmēts personāžs – “Mr.Sectric”

Mr.Sectric

  Pēc Otrā pasaules kara uzņēmums “Smiths English Clock” piedzīvoja jaunu uzplaukumu un 1955. gadā tika pārdēvēts par ” Smiths Clocks and Watches”. Zinot minētos faktus, var vienkārši un visai precīzi datēt muzeja krājumā nonākušo pulksteni ar laika posmu no 1937. līdz 1955.gadam.

Muzeja krājuma īpašumā nonākušais pulkstenis ir apzīmēts ar 1937.gadā radušos apzīmējumu “Sectric” un izgatavotāja nosaukumu “Smiths English Clock”, kas pastāvēja līdz 1955.gadam. Nosakot pulksteņa izgatavošanas laika intervālu šie divi cipari kalpo par agrāko un vēlāko robežu.

Pazīstams mūsdienu Šveices pulksteņu zīmols “Girard-Perregaux”  lepni  sevi dēvē par 18. gadsimta beigās dibinātā “Moulinier & Bautte” pēcteci.  1873. gadā Žana Fransuā Bautte (Jean-François Bautte) un Žaka Dofina Moulinjē (Jacques-Dauphin Moulinié)  sadarbības rezultātā tika dibināts uzņēmums “Moulinier & Bautte”, kas nedaudz vēlāk kļuva slavens ar saviem īpaši plānajiem kabatas pulksteņiem. Kad 1804. gadā abiem kungiem pievienojās Žans Gabriels Moiniers (Jean-Gabriel Moynier) uzņēmumu pārdēvēja par “Moulinier-Bautte & Moynier”. Nezināmā iemesla dēļ, 1826.gadā firmas dibinātāja Žaka Dofina Moulinjē vārds tika izsvītrots no nosaukuma un par jauno zīmolu kļuva : “Bautte & Moynier”. Jau pēc pieciem gadiem partnerattiecības starp Ž. F. Bautte un Ž.G. Moinieru tika pārtrauktas un firmas nosaukums atkal tika mainīts – šoreiz no zīmola tika izsvītrots Moiniera vārds. Bautte uzņēmuma nosaukums turpināja mainīties līdz pat 1906. gadam, kad to pārpirka šodien pazīstamais zīmols “Girard-Perregaux”. 

Žans Fransuā Bautte – pazīstams 19.gadsimta pulksteņmeistars un juvelieris, kura vārds parādās arī Aleksandra Dimā un Onorē De Balzaka daiļdarbos. Muzeja krājumā nonāca īpaši plāns kabatas pulkstenis ar iegravētu zīmolu - “Bautte & Moynier”. Augstāk izklāstītie uzņēmuma vēstures fakti ļauj secināt, ka dotais pulkstenis ir datējams ar 19.gadsimta 20. - 30. gadiem Dotie piemēri uzskatāmi parāda, cik noderīga var būt iedziļināšanās uzņēmumu vēstures līkločos, kad ir nepieciešams noteikt kāda priekšmeta izgatavošanas datus.

Datēšana pēc logotipa

  Kad nekas uz pulksteņa virsmas neliecina par kādas pazīšanās zīmes klātbūtni, bet  vairāku stundu pētīšanas darba rezultāts ir daudz mazvērtīgu faktu, ir jāķeras pie palīginstrumentiem.   Aizņemoties palielināmo stiklu no kāda augstākstāvošāka kolēģa, muzeja darbiniekam ir iespēja momentāli uzlabot savas redzes īpašības un izpētīt interesējošā pulksteņa logotipu. Gluži tāpat kā mūsdienu masu kultūras vaļi “Coca Cola” vai “Iphone”,  arī 19. – 20. gadsimta pulksteņu ražotāji mēdza mainīt sava zīmola logotipa dizainu. Tas attiecās galvenokārt uz lieliem, veiksmīgiem un pazīstamiem vācu 19. – 20. gadsimta  uzņēmumiem  (“Junghans”,  “Gustav Becker”, “FMS” u. c.) Lieki teikt, ka, izsekojot šo logotipu neticamo pārvērtību evolūcijai, ir iespējams noteikt arī aptuveno pulksteņa izgatavošanas laiku.  

Pulksteņu kolekcionētāji un pētnieki ir sastādījuši publiski pieejamas logotipu evolūcijas tabulas, kur ir uzskatāmi redzams, kā, sekojot līdzi modei un politiskajām pārmaiņām, mainījās zīmolu dizains

  Jāatzīmē, ka pastāv gadījumi, kad uz viena pulksteņa var sameklēt vairākus, dažādu uzņēmumu logotipus vai simbolikas elementus. Piemēram, muzeja krājumā ir nonācis galda modinātājs ar firmas “Gustav Becker” logotipu (enkurs ar kroni) un firmas “HAU” simboliku (divas sakrustotas bultas). Visticamāk tas ir izskaidrojams ar to, ka modinātājs ir darināts pēc 1927.gada, kad notika trīs vācu pulksteņu zīmolu (“Junghans”, “Gustav Becker” un “Hau”) apvienošana.

Galda modinātājs ar “Gustav Becker” un “HAU” simboliku

  Taču citos gadījumos šāda pazīme var liecināt par remonta laikā iegūtajiem svešiem izejmateriāliem. Šādās situācijās ir jāmeklē nerūpnieciskas iejaukšanās vai remonta  pēdas. Prakse rāda, ka datēšana pēc logotipa nereti ir neprecīza. Atsevišķos gadījumos ir sastopamas atkāpes no kolekcionētāju un pētnieku apkopotajām ziņām. Savukārt, citreiz pat palielināmā stikla sniegtās vizuālās uztveres priekšrocības  nepalīdz saskatīt sīkas, bet nozīmīgas logotipa detaļas. Taču par spīti visiem trūkumiem un nepilnībām datēšana pēc logotipa ir diezgan efektīva, kad runa ir par seniem un pazīstamiem zīmoliem.    

Datēšana pēc vizuālām un tehniskām pazīmēm

  Kad visas augstākminētās pazīmes ir izsmeltas, bet pulksteņa vēsture ir tikpat miglaina, kā pirms stundas, datēšanas darbus uzsākot, pētnieka prātā rodas nepārvarama vēlme ļauties izmisuma gūstam un nodoties apātiskajai vārnu skaitīšanai uz pretimstāvošās baznīcas krustiem. Taču pirms nodoties šai visnotaļ patīkamajai nodarbei, ir vērts pievērst uzmanību dažām vizuālajām pazīmēm uz pētāmā pulksteņa virsmas. Neiedziļinoties vēsturniekiem svešajā mehānikas pasaulē, turpmāk tiks izklāstīti vizuālie pavedieni, kas atsevišķos gadījumos var palīdzēt noteikt aptuvenu pulksteņa izgatavošanas laiku. Grezns, vācu sienas pulkstenis koka ietvarā var pārstāvēt gan 19., gan arī 20. gadsimtu. Datējumu pāris gadsimtu ietvaros nevarētu nosaukt par īpaši veiksmīgu, tāpēc, kad runa ir par senajiem vācu zīmoliem, ir vērts apskatīt ne tikai numurus uz mehānisma plātnēm, bet arī pašas plātnes. Ja uz šāda pulksteņa mehānisma plātnēm ir rūpnieciski izgriezti caurumi, caur kuriem var redzēt mehānisma zobratus, ir pamats uzskatīt, ka šis mehānisms ir darināts 20.gadsimtā (atsevišķos gadījumos – 19.gadsimta pēdējā piecgadē).  Tieši 19. gadsimta pēdējā piecgadē lielākie vācu pulksteņu ražotāji (“FMS”, “Junghans”, “Schlenker-Kienzle” u. c.) sāka ieviest mehānismu plātnes ar izgrieztajiem caurumiem, lai samazinātu ražošanas izmaksas. Līdz šim, kad ražošana nebija tik masveidīga, uz misiņa kvadrātcentimetriem nemēģināja ietaupīt un plātnes tika darinātas no negrieztām metāla plāksnēm.

Mehānisms ar izgrieztām plātnēm un mehānisms ar neizgrieztām plātnēm

  Datējot muzeja krājuma priekšmetus, arī patenta reģistrācijas šifrs dažreiz var kalpot par nozīmīgu pavedienu. Uz seniem vācu pulksteņiem nereti var ieraudzīt abreviatūru “D.R.P.” vai “D.R.G.M.” un tām sekojošās ciparu rindas. Pirmo var atšifrēt kā “Deutsches Reichspatent” (Vācijas valsts patents). Par spīti populārām asociācijām šī abreviatūra nav saistāma tikai un vienīgi ar Nacistiskās Vācijas periodu un tās pirmsākumi ir meklējami 1877. gadā.  Savukārt abreviatūra “D.R.G.M. ” nozīmē ‘’Deutsches Reichsgebrauchsmuster”  un tā bija ieviesta 1891.gadā, lai aizsargātu autortiesības uz atsevišķām mehānisma komponentēm vai dizaina risinājumiem. “D.R.G.M.” reģistrācija bija daudz lētāka, tāpēc tautā to nereti dēvēja par mazo valsts patentu, vai nabaga ļaužu patentu. Pēc Otrā pasaules kara beigām vārds “Reich” strauji zaudēja savu popularitāti un 50. gadu sākumā abas abreviatūras mainīja savu vizuālo izskatu. “D.R.P.” pārvērtās par D.B.P.  (Deutsches Bundespatent), bet “D.R.G.M.” par D.B.G.M.  (Deutsches Bundesgebrauchsmuster).  

Muzeja krājumā nonāca vācu zīmola “Zentra” galda modinātājs ar aizmugurē iespiestu abreviatūru D.R.P. a. Ņemot vērā, ka zīmols “Zentra” par savu dibināšanas gadu uzskata 1927.gadu, bet apzīmējums “D.R.P.” izzuda pēc Otrā pasaules kara – šo pulksteni var datēt ar laika periodu no 1927. gada līdz 20.gs. 40. gadu beigām.

    Pēc dārgmetālu proves un zīmola nereti var noteikt izgatavošanas vietu, laiku un pat meistaru. Turklāt, atsevišķos gadījumos izgatavošanas laiku var noteikt pat nedatētām provēm. Piemēram, Krievija pārgāja uz mūsdienās starptautisko metrisko provju sistēmu tikai 1927. gadā. Tā, ja uz sudraba izstrādājuma ir iespiesta prove “84” (kas atbilst metriskās sistēmas 875. sudraba provei) ir pamats uzskatīt, ka dotais izstrādājums ir izgatavots Krievijā līdz 1927.gadam. Ja ar to nepietiek var apskatīt arī dārgmetālu valsts zīmolu, kas tāpat kā uzņēmumu zīmoli tika pakļauti vizuālajām pārvērtībām. Turpinot Krievijas piemēru – līdz 1927.gadam dārgmetālus Krievijā apzīmogoja ar zīmolu, kas attēloja tautu meitas galvas profilu. Pēc 1927. gada tautu meitu nomainīja jaunajai varai atbilstošāks zīmols – strādnieka galvas profils ar āmuru. Savukārt 1958.gadā, lai nevienam nerastos šaubas par izstrādājuma izcelsmes vietu, dārgmetālus sāka apzīmogot ar sirpi un āmuru piecstarainas zvaigznes centrā. Šis piemērs uzskatāmi parāda, cik daudz informācijas sevī ietver ar neapbruņotu aci nesaskatāms simbols uz dārgmetāla izstrādājuma virsmas.

Muzeja krājuma īpašumā nonākušais sudraba kabatas pulkstenis. Uz pulksteņa virsmas ir skaidri saskatāmas divas sudraba proves : Šveices “0, 875” un Krievijas “84”. Šāda parādība ir izskaidrojama ar to, ka pulkstenis ir darināts Šveicē eksportam  Krievijas impērijas tirgum

  Ja senā pulksteņa ciparnīcas elementi ir apstrādāti ar luminiscējošu krāsu, kas vāji spīd pat bez iepriekšējas saskarsmes ar saules stariem, pulkstenis ir datējams ar laiku ne agrāku par 1902 - 1910. gadu, kad radioluminiscējošas krāsas sāka izmantot sadzīvē. Radioluminiscējošo krāsu galvenā sastāvviela bija rādijs, ko 1898. gadā atklāja Pjērs un Marija Kirī. Rādija kā jebkuras radioaktīvas vielas sabrukšanas produkti ir radioluminiscences pamatā. Pulksteņi ar šādu apgaismojumu īpašu popularitāti ieguva 1. pasaules kara laikā un savu izplatību saglabāja līdz pat 20.gs. 50. –  60. gadiem, kad ražošanā sāka ieviest veselībai mazāk bīstamas un lētākas luminiscējošas vielas.

"FMS" modinātājs ar luminiscējošu krāsu apstrādātiem cipariem un pulksteņa rādītājiem

1969. gadā Japāņu uzņēmums “Seico” laida klajā pasaulē pirmo kvarca rokas pulksteni “Seiko Quartz-Astron 35SQ”, uzsākot pulksteņu industrijā t. s. “kvarca revolūciju”. Visas pasaules pulksteņu ražotāji steidzās apgūt jauno tehnoloģiju. 20.gadsimta 70. gadu beigās kvarca pulksteņus sāka ražot arī Padomju savienībā. Tāpēc, kad muzeja krājumā nonāk PSRS ražojuma kvarca pulkstenis, to diezgan droši var datēt ar 20. gadsimta 80. gadiem.

Padomju kvarca pulkstenis “Молния”

  Nobeigumā jāsecina, ka visas pieminētās pazīmes un pavedieni tikai daļēji atklāj pētāmā priekšmeta noslēpumaino vēsturi.  Ar skeptisku aci aplūkojot padarīto darbu un sasniegtos rezultātus, vienmēr ir jāpatur prātā iespējamās kļūdas un nepilnības.  Lai arī cik drošas šķistu atsevišķas pazīmes, lai arī cik precīzs būtu sasniegtais datējums, vienmēr pastāv izņēmuma iespēja.  Atkāpes no likumsakarībām ir attiecināmas arī uz senajiem pulksteņiem, kuri, kā zināms, nereti tika remontēti, pārbūvēti, modificēti un pat viltoti. Tomēr, pat ja iegūtais datējums ir stipri spekulatīvs un apšaubāms, iegūto zināšanu vērtība ir neatņemama. Muzeja speciālists Marjus Zaļeckis
1 lapa no 2