Jelgavas muzejs

Iestatījumi
Fonta izmērs
Kontrasts
Ādolfa Alunāna memoriālais muzejs
LV
RU EN
Sākums LasītavaJelgavas traģēdija 1944.gada jūlijā un augustā

Jelgavas traģēdija 1944.gada jūlijā un augustā

Saīsināts no J.Blīvja monogrāfijas “Jelgavas aizstāvēšana 1944.gada vasarā” JVMM ZA Nr.2857   1944.gada aprīlī Padomju Savienībā tika izstrādāta militārā operācija ar kodētu nosaukumu “Bagrations” (P.Bagrations (1765-1812) leģendārs Krievijas armijas ģenerālis, kurš krita 1812.gada 12.septembrī Borodinas kaujā pie Maskavas), tā pašlaik tiek pozicionēta kā vērienīgākā kaujas operācija visā Krievijas militārajā vēsturē. Operācijas sākuma datums bija simbolisks – 1944.gada 22.jūnijs.

Tā sastāvēja no 2 posmiem ar vairākām atsevišķām uzbrukuma operācijām katrā. Šauļu operācija, kuras gaitā tika ieņemta arī Jelgava, norisinājās 2.posmā ( 5.jūlijs – 29.augusts). Šauļus Sarkanā armija ieņēma jau 27.jūlijā, un padomju karaspēkam tika dots uzdevums virzīties uz priekšu un, ieņemot Jelgavu un Bausku, iziet pie Baltijas jūras. Lai gan Jelgavas aizstāvēšana (ieņemšana) norisinājās jūlija beigās, frontes tuvošanās bija jūtama jau 24.jūlijā, kad notika pirmais padomju aviācijas uzlidojums, tam gan bija vairāk iebiedējošs raksturs, jo nenodarīja nekādus lielus postījumus – cieta tikai dažas ēkas Nikolaja (Vienības) baznīcas apkaimē, dažas bumbas, kas bija mērķētas uz apgabala komisāra fon Mēdema rezidenci – pili, nokrita pils parkā un pagalmā. Ja daudziem šis pirmais uzlidojums pazudis no atmiņas, tad nākamais, kas notika 27. jūlija pēcpusdienā, bija ievērojami postošāks. Galvenais mērķis bija dzelzceļa stacija (lai aizkavētu papildspēku pievešanu pa dzelzceļu no Rīgas). Jāpiebilst, ka tolaik uz sliedēm stāvēja 4 gari vilcieni ar Latgales un Vidzemes bēgļiem (tātad civiliedzīvotājiem!), kā arī 2 pasažieru vilcieni, bet preču stacijā atradās vairāki munīcijas vilcieni. Uzlidojumā pilnībā tika sagrauta stacijas ēka, izpostīti sliežu ceļi, aizdedzinātas (aizdegās) ēkas stacijas apkaimē, arī stacijas tuvumā esošā degvielas noliktava. Abos uzlidojuma viļņos tikai daļai no pasažieriem izdevās pamest vilcienus un paglābties pie stacijas esošajās pretgaisa aizsardzības patvertnēs. Necik ilgi nāca arī trešais uzlidojums, kura mērķis bija sagraut gaisa tiltu pār dzelzceļu –tomēr tas neizdevās. Stundas laikā daļa no pilsētas pārvērtās drupu kaudzē, pārtrūka telefona sakari, elektrība un ūdens apgāde.27.jūlija vakarā daudzi pameta pilsētu. Padomju aviācijas uzlidojumi turpinājās arī 28.jūlijā, tad mērķis bija iznīcināt Jelgavas aerodromu. Pēc padomju presē publicētajām ziņām Jelgavas bombardēšanā tika iesaistīti 62 bumbvedēji un 56 iznīcinātāji, kam pretim stāvēja tikai viena zenītlielgabalu baterija, kas nogāza vienu padomju bumbvedēju un divas iznīcinātāju lidmašīnas. Vienlaikus 27. jūlijā ģenerālim V.Obuhovam (1898 – 1975) tika dota pavēle ieņemt Jonišķus, tad virzīties uz Bausku un Jelgavu. Šī operācijas daļa tika uzdota 9.mehanizētās brigādes izlūkgrupai gvardes kapteiņa G.Galuzas (1918 – 2006) vadībā. Jonišķi tika ieņemti 28.jūlija naktī, un tanku grupa strauji devās Jelgavas virzienā, šeit, Jelgavas pievārtē, uz neilgu brīdi viņu virzīšanos apturēja vācu puses bruņuvilciens, taču jau ap pussešiem no rīta padomju tanki pienāca pie Jelgavas dienvidu nomales, diviem no tiem izdevās pa Gaisa tiltu iekļūt pilsētā līdz pat Jāņa kapiem, taču sapratuši, ka palikuši vieni bez atbalsta, tie devās atpakaļ. Līdzīgi notikumi risinājās arī Grēbnera parka rajonā, tomēr arī tur padomju tanku virzīšanās tika apturēta. Bet jau 28. jūlija vakarā pār Jelgavu “nolija” reaktīvo mīnmetēju (sauktu par „katjušām”) šāviņu lietus. Pilsētā ugunsgrēkiem no iepriekšējā uzlidojuma pievienojās jauni. Kaujas norisē pirmo reizi iesaistījās 18 vācu triecienlidmašīnas, kas bombardēja padomju spēku pozīcijas Jelgavas nomalēs. Notikumu straujā attīstība un nekoordinētā Jelgavas aizstāvju darbība liek secināt, ka Jelgavas aizstāvjiem trūka objektīvas informācijas par situāciju kopumā un par padomju spēku stratēģiju attiecībā uz Jelgavu. Vācu puse negaidīja šādu strauju un arī visai sekmīgu padomju spēku uzbrukumu. Tikai 27. jūlijā uz Jelgavu nosūtīja pieredzējušo ģenerālleitnantu Flugbeilu (Kurt Pflugbeil?), uzdodot viņam organizēt Jelgavas aizstāvēšanu. Vakarā notikušajā kopīgajā vācu vienību un leģionāru komandieru apspriedē nolēma pasludināt Jelgavu par pilsētu – cietoksni, kas jāaizstāv ar visiem rīcībā esošajiem spēkiem. Var vienīgi piebilst, ka lēmums bija bez īsta seguma, jo rīcībā esošie spēki bija gan skaitliski niecīgi, gan arī vāji bruņoti. Tomēr 28.jūlijā padomju spēku tālāka virzīšanās tika apturēta un tie, apejot Jelgavu, devās jūras virzienā. Ar mainīgām sekmēm kaujas turpinājās 29. jūlijā, neskatoties uz milzīgo padomju spēku pārsvaru, tiem izdevās ieņemt un nostiprināties tikai pilsētas nomalēs. 30.jūlija agrā rīta stundā sākās pilsētas “ģenerālšturmēšana” no Lielupes (Bauskas) puses, vēršot galveno triecienu pret dzelzceļa staciju. Pret nelielo pilsētas aizstāvju pulciņu apmēram 1 km garā frontē tika raidītas divas padomju divīzijas. Un tomēr tikai vakarā padomju spēku rokās nonāca nesaspridzinātais dzelzceļa tilts, taču staciju izdevās nosargāt. Tika apturēti arī padomju spēku uzbrukumi no dienvidaustrumiem, dienvidiem un dienvidrietumiem. Lieki piebilst, ka padomju spēku uzbrukumu pavadīja lielgabalu un mīnmetēju uguns. Visumā padomju spēku “ģenerālšturmēšana” bija neveiksmīga – viņi nespēja ieņemt ne dzelzceļa staciju, ne arī nokļūt pilsētas centrālajā daļā. Šajā dienā lielu atbalstu pilsētas aizstāvjiem sniedza latviešu aviācijas 35 lidmašīnu lielā grupa “Nakts kaujas grupa 12” (Nachtschlachtgruppe 12 [NGS-12]), kura veica 300 kaujas lidojumus pret padomju spēkiem,  nometot vairāk nekā 50 tonnas bumbu. Jaunu, vēl spēcīgāku, uzbrukumu Jelgavai padomju karaspēks atjaunoja 31.jūlija rītā, kad atkal kaujās iesaistījās padomju aviācija un reaktīvie mīnmetēji. Ar šo milzīgo pārspēku uzbrucējiem izdevās ielauzties pilsētas centrā. Domājot, ka pilsēta tikpat kā ieņemta, tajā ieradās arī 1.Baltijas frontes virspavēlnieks I..Bagramjans (1897 – 1982), taču viņa mašīna nokļuva spēcīgā apšaudē, tā, ka Bagramjans bija spiest slēpties kādā ceļmalas grāvī. Tūlīt sekoja strikta Bagramjana pavēle, par katru cenu pabeigt pilsētas ieņemšanu. Tomēr vēl 31.jūlija vakarā Jelgavas aizstāvju vienība sīksti pretojās padomju pārspēkam nelielā placdarmā pie Driksas tilta. Un, lai gan 31.jūlija vakarā padomju radio ziņoja par Mītavas (Jelgavas) ieņemšanu – pilsēta 31.jūlijā netika ieņemta! Tikai naktī uz 1.augustu vācu prettanku lielgabalu uguns aizsegā pilsētas aizstāvji – vācu un latviešu vienības –pa Driksas un Lielupes tiltiem atkāpās uz Lielupes labo krastu, tad abus tiltus uzspridzināja. Taču daži desmiti karavīru palika pilsētas mūros un turpināja aizstāvēt savu pilsētu. Ir zināms stāsts par kādiem četriem latviešu vīriem, kuri bija nocietinājušies Sv.Annas baznīcas tornī, kur līdz pēdējai patronai centās iznīcināt uzbrucējus. Vēlāk padomju armijas ziņojumā parādās skaitlis  161 – tik daudz vācu armijas karavīru laikā no 31. jūlija līdz 4.augustam esot padevušies gūstā. Bet cīņas turpinājās Lielupes labajā krastā. Naktī uz 1. augustu padomju spēki, izmantojot nesaspridzināto dzelzceļa tiltu, pārnāca Lielupes labajā krastā, ieņēma Cukurfabrikas teritoriju, tad Pasta salu un Jelgavas pili, taču, sastopot nepārvaramu pretestību, bija spiesti atkāpties atpakaļ uz Lielupes kreiso krastu. Nākošajā naktī līdzīgu operāciju padomju spēki atkārtoja nedaudz augšup – pie Dandāles muižas, ar plostiem šķērsojot Lielupi. Tomēr arī šoreiz nekādi lieli panākumi netika gūti. Papildus šajā laikā padomju spēki, lielgabalu un mīnmetēju atbalstīti, turpināja uzbrukumus arī citos rajonos. Tomēr Jelgavas pils šajās kaujās nonāca padomju spēku rokās. Aculiecinieki stāsta, ka lielgabali tikuši ievilkti pilī un pa pils logiem karavīri raidījuši šāviņus uz vācu un latviešu leģionāru pozīcijām pie Kalnciema ceļa. Par atbildi – vācu smagā artilērija pavērsa savus stobrus pret pili un to pamatīgi nopostīja, pils izdega. Pēc visa spriežot, “atmetuši ar roku” pilsētas pilnīgas ieņemšanas plānam, padomju spēki pārgrupējās, daļa atstāja pilsētu un ieņēma aizstāvēšanās pozīcijas gar Lielupes kreiso krastu. Tikmēr 3. un 4. augustā no Rīgas Jelgavas aizstāvjiem pienāca papildspēki. Naktī no 4. uz 5.augustu, pēc pamatīgas artilērijas uguns, tie forsēja Lielupi un Driksu un nostiprinājās nelielā placdarmā Linu vērptuves rajonā, veikli izbūvēja pontonu tiltu, pār kuru ienāca galvenie spēki. Pamazām padomju spēki tika izspiesti no pilsētas centrālās daļas, nelīdzēja arī padomju karavīrus atbalstošā mīnmetēju uguns. Jelgava faktiski tika atkarota. Lai padomju virspavēlniecībai nevajadzētu ziņot par šo sakāvi, tika dota pavēle nekavējoties, pārsviežot lielus armijas un artilērijas papildspēkus, “iznīcināt izrāvušos pretinieku” – tas nozīmēja no jauna ieņemt Jelgavu. Kaujas ilga 2 dienas, kur abas puses izmantoja artilēriju un mīnmetējus, pilsēta tika pagalam nopostīta. 7.augustā padomju spēki bija ieņēmuši visu Lielupes kreiso krastu, visu pilsētu. Jelgava bija sagrauta un pakļauta. Nobeigumā varam izdarīt secinājumus:

  1. Cīņas par pilsētu (Jelgavas aizstāvēšana) sākās 24. jūlijā ar pirmo padomju aviācijas uzlidojumu un ar lēmumu pasludināt Jelgavu par “pilsētu-cietoksni”(27.jūlijs).
  2. Padomju spēki pie Jelgavas dienvidrietumu pusē ieradās naktī uz 28.jūliju.
  3. Lai gan padomju radio ziņoja, ka pilsēta 31.jūlijā ieņemta, tā nebija tiesa. Pilsētas aizstāvju rokās bija neliels placdarms pie Driksas tilta un pilsētas daļa Lielupes labajā krastā.
  4. Laikā no 1. līdz 4. augustam ar mainīgām sekmēm norisinājās cīņas Lielupes labajā krastā.
  5. Naktī no 4. uz 5.augustu Jelgavas aizstāvjiem izdevās atgūt pilsētu savā kontrolē.
  6. 6.augustā sākās padomju spēku uzbrukums, un pēc 2 asiņainu kauju dienām pilsēta no jauna nonāca padomju iekarotāju rokās. Šoreiz jau uz palikšanu.
  7. Kaujās par Jelgavu abas puses izmantoja aviāciju, tankus, smago artilēriju un mīnmetējus, kas pilsētu pārvērta drupu un krāsmatu kaudzē.

G.Grase Ģ.Eliasa Jelgavas VMM direktore