P. BRĪVS
O. 10:00 - 17:00
T. 10:00 - 17:00
C. 10:00 - 17:00
P. 10:00 - 17:00
S. 10:00 - 17:00
Sv. 10:00 - 17:00

Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs

Seno pulksteņu datēšanas pamatprincipi

Priekšmets kā laikmeta materiālā liecība kalpo par pamatu jebkura muzeja darbībai. Muzeja darbinieki pavada savu ikdienu pētot, uzglabājot un restaurējot šos laikmeta lieciniekus, lai vēlāk kāds no tiem, nomainot putekļainos bēniņus pret izgaismotajām stikla vitrīnām, kļūtu par publiski apskatāmu muzeja eksponātu. Taču, lai noteiktu, kādu laikmetu pārstāv noteiktais priekšmets ir nepieciešams veikt tā datējumu. Nereti  šis process pārvēršas detektīvromāna cienīgā izmeklēšanā. 2014. gada rudenī muzeja īpašumā nonāca bagātīga pulksteņu kolekcija, kas pārstāvēja laika posmu no 19. gadsimta 20. gadiem līdz pat mūsdienām. Vairāku mēnešu garumā muzeja darbinieki strādāja pie kolekcijas pētniecības, datēšanas un aprakstīšanas. Šo darbu rezultātā tika iegūtas zināšanas, kas varētu izrādīties vērtīgas arī ikdienas cilvēkam, kura rokās nejaušības kārtā vai mantošanas ceļā ir nonācis noslēpumainas izcelsmes un nenosakāma vecuma laikrādis. Ir daudz pavedienu, pēc kuriem vadoties, ir iespējams vairāk vai mazāk precīzi noteikt pulksteņa izgatavošanas laiku.

Datējums pēc uz mehānisma uzspiestās informācijas

  Visprecīzāko datējumu var sniegt tikai pats pulksteņa ražotājs. Tāpēc pirms ķerties pie noteikta zīmola vēstures pētīšanas ir vērts apskatīt mehānisma mugurpuses metāla plātni. Nereti tieši tur ražotājs iespiež mehānisma izgatavošanas datumu, sērijas numuru vai valsts standarta numuru. Piemēram, pazīstama Vācijas pulksteņu fabrika “Junghans” uzsāka mehānismu datēšanu 1905. gadā, savukārt 20.gadsimta 20. gadu nogalē šādu praksi ieviesa arī ne mazāk slavenais uzņēmums “Gustav Becker”. Savu mehānismu apzīmogošanā “Junghans” lietoja trīszīmju kodu, kur burts “A” vai “B” noteica izgatavošanas pusgadu, bet divi cipari – izgatavošanas gadu.

Trīszīmju kods uz “Junghans” modinātāja. “B11” – 1911.gada 2. pusgads

  “Gustav Becker” lietoja vienkāršāku četrciparu kodu, kur pirmie divi cipari apzīmēja izgatavošanas gadu, bet pēdējie divi cipari – mēnesi.

Četrciparu kods uz “Gustav Becker” sienas pulksteņa. “34 10” – 1934.gada oktobris

  Atsevišķos gadījumos līdzīgs četrciparu datējums parādās arī uz padomju ražojuma pulksteņu mehānismiem.

Četrciparu kods uz sienas pulksteņa “Янтарь”  

    Apskatīties izgatavošanas datumu uz mehānisma mugurpuses, protams, ir visuzticamākais un visvieglākais pulksteņa datēšanas veids. Kad vieglākais ceļš nav pieejams un datuma uz mehānisma plātnes nav ir vērts apskatīt arī garāku ciparu rindu – sērijas numuru.  Vairumā gadījumu mehānisma sērijas numurs neko neizteiks savam pētniekam, taču atsevišķos gadījumos pēc tā var noteikt pulksteņa aptuveno izgatavošanas laiku. Galvenokārt tas attiecas uz firmas “Gustav Becker” ražojumu, kas atšķirībā no citiem vācu ražotājiem neatsāka uzskaitījumu no nulles ik pēc noteikta gadu skaita.  

Sērijas numuru tabula, kas ir attiecināma tikai uz Freiburgas rūpnīcā ražotajiem “Gustav Becker” sienas pulksteņiem

Valsts standarta numurs ir parādība, kas attiecas tikai un vienīgi uz padomju laiku ražojumu. To var atpazīt pēc  krievu burtu salikuma “ГОСТ” (Государственный стандарт) un tam sekojošās ciparu rindas. Nereti pēdējie divi cipari ir atdalīti ar domuzīmi vai atstarpi un apzīmē gadu, kurā valsts standarta numurs tika pieņemts. Pēc valsts standarta pieņemšanas gada var noteikt arī aptuveno priekšmeta izgatavošanas desmitgadi.  Šis princips ir attiecināms arī uz padomju laiku pulksteņiem un, lai gan šāds datēšanas veids neatšķiras ar īpašu precizitāti, tas tomēr ir labāks nekā nekāds.

Valsts standarta numurs uz galda pulksteņa “Весна”

 

Datējums pēc nosaukuma

Kad ražotājs nesniedz acīmredzamus izgatavošanas datus ir jāapbruņojas ar pacietību, pastāvīgu interneta pieslēgumu vai bibliotēkas lasītāja karti un jāķeras pie izsmalcinātākiem datējuma noteikšanas veidiem. Pulksteņa zīmola vēstures pētniecība ir laika ietilpīgs process, kas parasti nesniedz nekādas garantijas uz pozitīvu iznākumu. Taču vairumā gadījumu, izpētot kādas pulksteņu ražotnes pagātni, ir iespējams iegūt priekšmeta datēšanai nepieciešamos pavedienus. Par pavedienu var kalpot visnenozīmīgākais sīkums pulksteņu zīmola vēstures lapaspusēs – jauna ražošanas tehnoloģija, rūpnīcas pārcelšana uz citu pilsētu, vai pat kokapstrādes ceha atvēršanas datums.  Taču pirms iedziļināties inženierzinātnes niansēs ir jāpievērš uzmanība pulksteņa zīmola nosaukumam. Politisku vai ekonomisku apstākļu vadīti pulksteņu ražotāji nereti mainīja savu uzņēmumu nosaukumus. Piemēram, slavenais Krievijas impērijas pulksteņu zīmols “Павелъ Буре”  pēc 1917.gada revolūcijas bija spiests pamest boļševiku gūstā kritušo Krieviju un pārcelties uz Šveici.  Juku laiki radīja uzņēmumam zaudējumus 7 miljonu zelta rubļu apmērā, bet jaunā vara atņēma ražotnes un tirdzniecības ēkas. Līdz ar galveno noieta tirgu tika pazaudēts arī vecais zīmola nosaukums un līdz ar pārcelšanos uz Šveici kiriliskais “Павелъ Буре”  tika pārdēvēts par latīnisko “Paul Buhre” . Dzelzceļnieka kabatas pulkstenis “Paul Buhre” Vācu kabatas un rokas pulksteņu zīmols “Thiel”, kura pirmsākumi ir meklējami 19.gadsimta otrajā pusē, pēc Otrā pasaules kara nonāca Padomju okupācijas zonā. Austrumvācijas sovjetizācijas ietvaros rūpnīca tika nodota valstij un jau 1952.gadā pārdēvēta. Zīmols “Thiel” izzuda, bet rūpnīcai piešķīra sociālistiskai pasaulei raksturīgu nosaukumu : “VEB (Volkseigener Betrieb)Uhren und Maschinenfabrik Ruhla”.

Zinot, ka līdz Otrajam pasaules karam “Thiel” zīmols specializējās rokas un kabatas pulksteņu ražošanā, bet pēc kara sāka masveidīgi izgatavot lētus galda modinātājus, šos pulksteņus var datēt ar 20. gadsimta 40. gadu otro pusi līdz zīmola izzušanas brīdim 1952. gadā)

  Lielbritānijas pulksteņu zīmols “Smiths English Clock” uzsāka darbību 1931. gadāun bija pazīstams ar pulksteņiem, kam par enerģijas avotu kalpoja barošanas vads, bet par mehānisma sirdi -  sinhronā elektrodzinēja rotors. 1937. gadā aprīlī firma “Smiths English Clock” ieviesa speciālu apzīmēju “Sectric” visiem saviem pulksteņiem ar sinhrono elektrodzinēju. Savukārt par reklāmas tēlu kļuva zīmēts personāžs – “Mr.Sectric”

Mr.Sectric

  Pēc Otrā pasaules kara uzņēmums “Smiths English Clock” piedzīvoja jaunu uzplaukumu un 1955. gadā tika pārdēvēts par ” Smiths Clocks and Watches”. Zinot minētos faktus, var vienkārši un visai precīzi datēt muzeja krājumā nonākušo pulksteni ar laika posmu no 1937. līdz 1955.gadam.

Muzeja krājuma īpašumā nonākušais pulkstenis ir apzīmēts ar 1937.gadā radušos apzīmējumu “Sectric” un izgatavotāja nosaukumu “Smiths English Clock”, kas pastāvēja līdz 1955.gadam. Nosakot pulksteņa izgatavošanas laika intervālu šie divi cipari kalpo par agrāko un vēlāko robežu.

Pazīstams mūsdienu Šveices pulksteņu zīmols “Girard-Perregaux”  lepni  sevi dēvē par 18. gadsimta beigās dibinātā “Moulinier & Bautte” pēcteci.  1873. gadā Žana Fransuā Bautte (Jean-François Bautte) un Žaka Dofina Moulinjē (Jacques-Dauphin Moulinié)  sadarbības rezultātā tika dibināts uzņēmums “Moulinier & Bautte”, kas nedaudz vēlāk kļuva slavens ar saviem īpaši plānajiem kabatas pulksteņiem. Kad 1804. gadā abiem kungiem pievienojās Žans Gabriels Moiniers (Jean-Gabriel Moynier) uzņēmumu pārdēvēja par “Moulinier-Bautte & Moynier”. Nezināmā iemesla dēļ, 1826.gadā firmas dibinātāja Žaka Dofina Moulinjē vārds tika izsvītrots no nosaukuma un par jauno zīmolu kļuva : “Bautte & Moynier”. Jau pēc pieciem gadiem partnerattiecības starp Ž. F. Bautte un Ž.G. Moinieru tika pārtrauktas un firmas nosaukums atkal tika mainīts – šoreiz no zīmola tika izsvītrots Moiniera vārds. Bautte uzņēmuma nosaukums turpināja mainīties līdz pat 1906. gadam, kad to pārpirka šodien pazīstamais zīmols “Girard-Perregaux”. 

Žans Fransuā Bautte – pazīstams 19.gadsimta pulksteņmeistars un juvelieris, kura vārds parādās arī Aleksandra Dimā un Onorē De Balzaka daiļdarbos. Muzeja krājumā nonāca īpaši plāns kabatas pulkstenis ar iegravētu zīmolu - “Bautte & Moynier”. Augstāk izklāstītie uzņēmuma vēstures fakti ļauj secināt, ka dotais pulkstenis ir datējams ar 19.gadsimta 20. - 30. gadiem Dotie piemēri uzskatāmi parāda, cik noderīga var būt iedziļināšanās uzņēmumu vēstures līkločos, kad ir nepieciešams noteikt kāda priekšmeta izgatavošanas datus.

Datēšana pēc logotipa

  Kad nekas uz pulksteņa virsmas neliecina par kādas pazīšanās zīmes klātbūtni, bet  vairāku stundu pētīšanas darba rezultāts ir daudz mazvērtīgu faktu, ir jāķeras pie palīginstrumentiem.   Aizņemoties palielināmo stiklu no kāda augstākstāvošāka kolēģa, muzeja darbiniekam ir iespēja momentāli uzlabot savas redzes īpašības un izpētīt interesējošā pulksteņa logotipu. Gluži tāpat kā mūsdienu masu kultūras vaļi “Coca Cola” vai “Iphone”,  arī 19. – 20. gadsimta pulksteņu ražotāji mēdza mainīt sava zīmola logotipa dizainu. Tas attiecās galvenokārt uz lieliem, veiksmīgiem un pazīstamiem vācu 19. – 20. gadsimta  uzņēmumiem  (“Junghans”,  “Gustav Becker”, “FMS” u. c.) Lieki teikt, ka, izsekojot šo logotipu neticamo pārvērtību evolūcijai, ir iespējams noteikt arī aptuveno pulksteņa izgatavošanas laiku.  

Pulksteņu kolekcionētāji un pētnieki ir sastādījuši publiski pieejamas logotipu evolūcijas tabulas, kur ir uzskatāmi redzams, kā, sekojot līdzi modei un politiskajām pārmaiņām, mainījās zīmolu dizains

  Jāatzīmē, ka pastāv gadījumi, kad uz viena pulksteņa var sameklēt vairākus, dažādu uzņēmumu logotipus vai simbolikas elementus. Piemēram, muzeja krājumā ir nonācis galda modinātājs ar firmas “Gustav Becker” logotipu (enkurs ar kroni) un firmas “HAU” simboliku (divas sakrustotas bultas). Visticamāk tas ir izskaidrojams ar to, ka modinātājs ir darināts pēc 1927.gada, kad notika trīs vācu pulksteņu zīmolu (“Junghans”, “Gustav Becker” un “Hau”) apvienošana.

Galda modinātājs ar “Gustav Becker” un “HAU” simboliku

  Taču citos gadījumos šāda pazīme var liecināt par remonta laikā iegūtajiem svešiem izejmateriāliem. Šādās situācijās ir jāmeklē nerūpnieciskas iejaukšanās vai remonta  pēdas. Prakse rāda, ka datēšana pēc logotipa nereti ir neprecīza. Atsevišķos gadījumos ir sastopamas atkāpes no kolekcionētāju un pētnieku apkopotajām ziņām. Savukārt, citreiz pat palielināmā stikla sniegtās vizuālās uztveres priekšrocības  nepalīdz saskatīt sīkas, bet nozīmīgas logotipa detaļas. Taču par spīti visiem trūkumiem un nepilnībām datēšana pēc logotipa ir diezgan efektīva, kad runa ir par seniem un pazīstamiem zīmoliem.    

Datēšana pēc vizuālām un tehniskām pazīmēm

  Kad visas augstākminētās pazīmes ir izsmeltas, bet pulksteņa vēsture ir tikpat miglaina, kā pirms stundas, datēšanas darbus uzsākot, pētnieka prātā rodas nepārvarama vēlme ļauties izmisuma gūstam un nodoties apātiskajai vārnu skaitīšanai uz pretimstāvošās baznīcas krustiem. Taču pirms nodoties šai visnotaļ patīkamajai nodarbei, ir vērts pievērst uzmanību dažām vizuālajām pazīmēm uz pētāmā pulksteņa virsmas. Neiedziļinoties vēsturniekiem svešajā mehānikas pasaulē, turpmāk tiks izklāstīti vizuālie pavedieni, kas atsevišķos gadījumos var palīdzēt noteikt aptuvenu pulksteņa izgatavošanas laiku. Grezns, vācu sienas pulkstenis koka ietvarā var pārstāvēt gan 19., gan arī 20. gadsimtu. Datējumu pāris gadsimtu ietvaros nevarētu nosaukt par īpaši veiksmīgu, tāpēc, kad runa ir par senajiem vācu zīmoliem, ir vērts apskatīt ne tikai numurus uz mehānisma plātnēm, bet arī pašas plātnes. Ja uz šāda pulksteņa mehānisma plātnēm ir rūpnieciski izgriezti caurumi, caur kuriem var redzēt mehānisma zobratus, ir pamats uzskatīt, ka šis mehānisms ir darināts 20.gadsimtā (atsevišķos gadījumos – 19.gadsimta pēdējā piecgadē).  Tieši 19. gadsimta pēdējā piecgadē lielākie vācu pulksteņu ražotāji (“FMS”, “Junghans”, “Schlenker-Kienzle” u. c.) sāka ieviest mehānismu plātnes ar izgrieztajiem caurumiem, lai samazinātu ražošanas izmaksas. Līdz šim, kad ražošana nebija tik masveidīga, uz misiņa kvadrātcentimetriem nemēģināja ietaupīt un plātnes tika darinātas no negrieztām metāla plāksnēm.

Mehānisms ar izgrieztām plātnēm un mehānisms ar neizgrieztām plātnēm

  Datējot muzeja krājuma priekšmetus, arī patenta reģistrācijas šifrs dažreiz var kalpot par nozīmīgu pavedienu. Uz seniem vācu pulksteņiem nereti var ieraudzīt abreviatūru “D.R.P.” vai “D.R.G.M.” un tām sekojošās ciparu rindas. Pirmo var atšifrēt kā “Deutsches Reichspatent” (Vācijas valsts patents). Par spīti populārām asociācijām šī abreviatūra nav saistāma tikai un vienīgi ar Nacistiskās Vācijas periodu un tās pirmsākumi ir meklējami 1877. gadā.  Savukārt abreviatūra “D.R.G.M. ” nozīmē ‘’Deutsches Reichsgebrauchsmuster”  un tā bija ieviesta 1891.gadā, lai aizsargātu autortiesības uz atsevišķām mehānisma komponentēm vai dizaina risinājumiem. “D.R.G.M.” reģistrācija bija daudz lētāka, tāpēc tautā to nereti dēvēja par mazo valsts patentu, vai nabaga ļaužu patentu. Pēc Otrā pasaules kara beigām vārds “Reich” strauji zaudēja savu popularitāti un 50. gadu sākumā abas abreviatūras mainīja savu vizuālo izskatu. “D.R.P.” pārvērtās par D.B.P.  (Deutsches Bundespatent), bet “D.R.G.M.” par D.B.G.M.  (Deutsches Bundesgebrauchsmuster).  

Muzeja krājumā nonāca vācu zīmola “Zentra” galda modinātājs ar aizmugurē iespiestu abreviatūru D.R.P. a. Ņemot vērā, ka zīmols “Zentra” par savu dibināšanas gadu uzskata 1927.gadu, bet apzīmējums “D.R.P.” izzuda pēc Otrā pasaules kara – šo pulksteni var datēt ar laika periodu no 1927. gada līdz 20.gs. 40. gadu beigām.

    Pēc dārgmetālu proves un zīmola nereti var noteikt izgatavošanas vietu, laiku un pat meistaru. Turklāt, atsevišķos gadījumos izgatavošanas laiku var noteikt pat nedatētām provēm. Piemēram, Krievija pārgāja uz mūsdienās starptautisko metrisko provju sistēmu tikai 1927. gadā. Tā, ja uz sudraba izstrādājuma ir iespiesta prove “84” (kas atbilst metriskās sistēmas 875. sudraba provei) ir pamats uzskatīt, ka dotais izstrādājums ir izgatavots Krievijā līdz 1927.gadam. Ja ar to nepietiek var apskatīt arī dārgmetālu valsts zīmolu, kas tāpat kā uzņēmumu zīmoli tika pakļauti vizuālajām pārvērtībām. Turpinot Krievijas piemēru – līdz 1927.gadam dārgmetālus Krievijā apzīmogoja ar zīmolu, kas attēloja tautu meitas galvas profilu. Pēc 1927. gada tautu meitu nomainīja jaunajai varai atbilstošāks zīmols – strādnieka galvas profils ar āmuru. Savukārt 1958.gadā, lai nevienam nerastos šaubas par izstrādājuma izcelsmes vietu, dārgmetālus sāka apzīmogot ar sirpi un āmuru piecstarainas zvaigznes centrā. Šis piemērs uzskatāmi parāda, cik daudz informācijas sevī ietver ar neapbruņotu aci nesaskatāms simbols uz dārgmetāla izstrādājuma virsmas.

Muzeja krājuma īpašumā nonākušais sudraba kabatas pulkstenis. Uz pulksteņa virsmas ir skaidri saskatāmas divas sudraba proves : Šveices “0, 875” un Krievijas “84”. Šāda parādība ir izskaidrojama ar to, ka pulkstenis ir darināts Šveicē eksportam  Krievijas impērijas tirgum

  Ja senā pulksteņa ciparnīcas elementi ir apstrādāti ar luminiscējošu krāsu, kas vāji spīd pat bez iepriekšējas saskarsmes ar saules stariem, pulkstenis ir datējams ar laiku ne agrāku par 1902 - 1910. gadu, kad radioluminiscējošas krāsas sāka izmantot sadzīvē. Radioluminiscējošo krāsu galvenā sastāvviela bija rādijs, ko 1898. gadā atklāja Pjērs un Marija Kirī. Rādija kā jebkuras radioaktīvas vielas sabrukšanas produkti ir radioluminiscences pamatā. Pulksteņi ar šādu apgaismojumu īpašu popularitāti ieguva 1. pasaules kara laikā un savu izplatību saglabāja līdz pat 20.gs. 50. –  60. gadiem, kad ražošanā sāka ieviest veselībai mazāk bīstamas un lētākas luminiscējošas vielas.

"FMS" modinātājs ar luminiscējošu krāsu apstrādātiem cipariem un pulksteņa rādītājiem

1969. gadā Japāņu uzņēmums “Seico” laida klajā pasaulē pirmo kvarca rokas pulksteni “Seiko Quartz-Astron 35SQ”, uzsākot pulksteņu industrijā t. s. “kvarca revolūciju”. Visas pasaules pulksteņu ražotāji steidzās apgūt jauno tehnoloģiju. 20.gadsimta 70. gadu beigās kvarca pulksteņus sāka ražot arī Padomju savienībā. Tāpēc, kad muzeja krājumā nonāk PSRS ražojuma kvarca pulkstenis, to diezgan droši var datēt ar 20. gadsimta 80. gadiem.

Padomju kvarca pulkstenis “Молния”

  Nobeigumā jāsecina, ka visas pieminētās pazīmes un pavedieni tikai daļēji atklāj pētāmā priekšmeta noslēpumaino vēsturi.  Ar skeptisku aci aplūkojot padarīto darbu un sasniegtos rezultātus, vienmēr ir jāpatur prātā iespējamās kļūdas un nepilnības.  Lai arī cik drošas šķistu atsevišķas pazīmes, lai arī cik precīzs būtu sasniegtais datējums, vienmēr pastāv izņēmuma iespēja.  Atkāpes no likumsakarībām ir attiecināmas arī uz senajiem pulksteņiem, kuri, kā zināms, nereti tika remontēti, pārbūvēti, modificēti un pat viltoti. Tomēr, pat ja iegūtais datējums ir stipri spekulatīvs un apšaubāms, iegūto zināšanu vērtība ir neatņemama. Muzeja speciālists Marjus Zaļeckis